Dabīga ierauga maizes cepēja komplekts — Agnis rāda «minipaku», kas viņu izolācijas laikā padarījusi par lielāko Omniva klientu Cēsīs. «Četru veidu milti, puskilograms sēklu maisījuma, ķimenes, ieraugs, instrukcijas. Sanāk septiņi kilogrami maizes.» Kad pirms pieciem gadiem viņš pats maizi sāka cept sava dzīvokļa virtuvē, šāda piedāvājuma nebija. 

«Maizes izaicinājums» sakrita ar pārmaiņām dzīvē, četrdesmitgadnieks no Rīgas atgriezās dzimtajā pilsētā, ko bija atstājis 20 gadu vecumā. «Tas ir analītisks darbs,» viņš atklāj, kāpēc tik ļoti aizrāvies ar cepšanu. «Un es pēc profesijas esmu sistēmu analītiķis.» Savulaik strādājis par vadības sistēmu administratoru Preses namā, sācis pats veidot IT sistēmas, mācījies Lielbritānijā un Vācijā. Tur, starp citu, arī pamanījis maizi no plēkšņu kviešiem jeb speltas, vācieši to saucot Dinkelbrot. 

Tieši ar speltas autorreceptēm šobrīd lepojas Elpera ceptuve Cēsu Maize. «Šie kvieši aug tādās kā plēksnēs, mazās vārpiņās. Mazražīgi, dārgi, vērtīgi. Pastāvīgie klienti prasa, lai dod maizes gabaliņu, kas ir ar maliņu. Cieta, taču fantastiski garšīga — tai ir tāda pļavas garša.» 

Pirmos miltus Agnis savulaik iegādājās lielveikalā, ieraugu uzdāvināja draugi Siguldā, kas arī mājās cepa maizi. «Sākumā gadījās iesācēja «cūcene», bet pēc tam apkārtējie bieži ēda kaut kādu plastilīnu,» maiznieks smejas. «Cepu katru otro dienu. Eksperimenti ar miltu veidiem aizgāja galējībās. Nevari attīstīties, ja nesaproti robežas. Draugiem tomēr garšoja, viņi teica: dod vienalga kādu!»

Maizes fani iedrošināja Agni atvērt ceptuvīti Cēsu vecpilsētā. «Mājas saimnieks bija pretimnākošs, uzreiz saprata, ka maize ir laba lieta. Gara, šaura telpa, padomju laikā bija vīriešu frizētavas noliktava,» darbnīcu ar trim krāsnīm rāda meistars. «Viss manām rokām taisīts: gan plaukti, gan spogulis pie sienas, lai vari redzēt maizei otru pusi, kad to griež.» Šobrīd Elperis piedāvā astoņus maizes veidus. Sešus cep Cēsu Maizē un vēl divus blakus — veikaliņā maizniekiem Milti un zīle rokā. Pircējus te gaida Latvijas bioloģiskie milti. Pagājušā gada nogalē tapis arī internetveikals.

«Man maiznīca nav vienīgais ienākumu avots,» Agnis saka par draudzīgajām cenām. «Vēl joprojām nodarbojos ar IT, ir klienti ārzemēs. Dažreiz IT darba nav mēnesi, tad varu visu laiku veltīt maizei. Ja darba ir vairāk, gadās, ka maiznīcai uzlieku zīmīti: «Atvainojiet, šodien nestrādāju.» Tie ir 20 gadus ilgi līgumi, nevaru liela biznesa vadītājam pateikt: pagaidiet, es cepu maizi!»

Maize viņa dzīvē ienesusi līdzsvaru. «IT projekti ir milzīgi, darbojies gadu, un ļoti reti tev pasaka paldies. Bet, pašam cepot un pārdodot maizi, no cilvēkiem saņem 50 vai citreiz pat 100 «paldies» dienā.»

The post Agnis Elperis, Cēsu maiznieks appeared first on IR.lv.

The post Sagādāsim sev ērtības appeared first on IR.lv.

Pat ja Edgaram Labsvīram nebūtu sabiedrībai un likumsargiem jāskaidro, kā organizēts medicīnisko masku iepirkums, viņš būtu pametis Nacionālā veselības dienesta vadītāja amatu. Kāpēc, viņš skaidro intervijā

Pirms Edgars Labsvīrs maija pēdējā dienā pamet Nacionālā veselības dienesta (NVD) vadītāja amatu, viņš bez šaubīšanās atsaucas uz aicinājumu izskaidrot savu lēmumu. Jo paskaidrojumi tiešām ir vajadzīgi. Kopš pērn oktobrī Labsvīrs kļuva par dienesta vadītāju, viņš ar saviem darbiem un intervijām bija radījis priekšstatu, ka beidzot dienestu vada konstruktīvs profesionālis, augsta līmeņa menedžeris. Vismaz viņam bija skaidrs plāns, ko darīt ar e-veselības sistēmu, kas bija galvenais klupšanas akmens četriem iepriekšējiem NVD vadītājiem. Lai gan februārī ministrija nolēma pagaidām neinvestēt naudu e-veselībā, tas nebija iemesls Labsvīra lēmumam aiziet. Vai viņš aizgāja medicīnisko masku iepirkuma dēļ? Atbraucis ar riteni uz pusdienām Double Coffee, viņš ķeras pie atbildēm.

Kad 8. maijā Labsvīrs paziņoja par aiziešanu no amata, viņš skaidroja, ka lēmumu pieņēmis jau februārī. Bet Covid-19 pandēmijas dēļ abi ar veselības ministri Ilzi Viņķeli bijuši vienisprātis, ka dienestam, kas organizē cīņu ar pandēmiju, vajadzīga stabilitāte, tāpēc uz krīzes laiku Labsvīrs palika amatā. Atlūgumu viņš emociju iespaidā tomēr uzrakstījis pēc tam, kad portāla Delfi rakstu sērija par dienesta organizēto medicīnisko masku iepirkumu bija rezultējusies ar Valsts kontroles, KNAB un Valsts policijas izmeklēšanu. «Likuma, savas sirdsapziņas, mediķu un sabiedrības priekšā esmu mierīgs,» paziņojot par amata atstāšanu, sacīja Labsvīrs. 

Kas tad īsti notika? Vispirms Labsvīrs precizē manu aizrādījumu, ka dienesta vadītāja amatā viņš nostrādājis tikai mazliet vairāk par pusgadu. Ja ņem vērā darbu dienesta vadītāja vietnieka amatā, viņš NVD nostrādājis divus gadus. «Stāšanās direktora amatā… Tā vispār ir epizode, kuras labāk nebūtu bijis. Man nebija tāda mērķa, mani šajā amatā iecēla. Es septembrī un arī tagad uzstāju, lai ministrija rīko konkursu uz NVD vadītāja amatu,» stāsta Labsvīrs un uzsver, ka, kopš oktobrī no vietnieka kļuvis par dienesta vadītāju, viņa pienākumu sarakstā bija tikai viena izmaiņa — viņš uzņēmās atbildību arī par e-veselības attīstību.

Labsvīrs arī norāda — tas ir mīts, ka valsts pārvaldē vadošajos amatos iekļūst tikai ar kāda protekciju. «Atradu Cv.lv sludinājumu, uzrakstīju pieteikuma vēstuli, un mani pieņēma darbā. Kad sāku strādāt, nepazinu nevienu no veselības aprūpes sistēmas vadītājiem,» Labsvīrs atceras, kā 2018. gada aprīlī sāka strādāt NVD. «Tāpēc, ja es pēc kāda laika atkal gribēšu strādāt valsts institūcijā, man nav šaubu, ka to varēšu. Esmu pilnīgi drošs, ka vēl vairākus gadus veselības aprūpes sistēmā būs vadītāju deficīts. Man nav bažu, ka varētu palikt bez darba.»

Mudinu stāstīt, kāpēc tad viņš pamet karjeru valsts pārvaldē. «Cilvēki izdeg,» skan atbilde. Ja būtu turpinājis vadīt NVD, noteikti būtu novests līdz spēku izsīkumam. «Iestādes vadītājam tik daudz laika jāvelta formālām darbībām, kurām īsti neredzu jēgu. Piemēram, jāparaksta simtiem dokumentu, kurus nemaz nevaru izlasīt,» stāsta Labsvīrs. Viņš uzsver, ka neviens viņu nemudināja aiziet no NVD. «Es vienkārši sapratu, ka negribu sevi tajā redzēt pēc pieciem gadiem. Ja tā, loģisks ir jautājums, ko tad es daru dienestā šodien?»

Labsvīrs gan atzīst — ja portāls Delfi nebūtu sācis rakstu sēriju par masku iepirkumiem un vairākas valsts institūcijas nebūtu sākušas pārbaudi, viņš amatā būtu palicis līdz ārkārtējās situācijas beigām. «Masku skandāls atviegloja lēmuma pieņemšanu,» saka Labsvīrs. Kad saku, ka ministre Ilze Viņķele un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule ir skaidrojušas masku iepirkumu, tādējādi aizstāvot Labsvīru, viņš atbild: «Kopumā iztērēt piecus miljonus iepirkumā bez vienotas specifikācijas, bez atlases procedūras, balstoties tikai saziņā pa telefonu, — tas ir diezgan traki. Bez atbalsta augstākajā līmenī, ne tikai ministres, tas nebūtu iespējams. Par visu informēts bija arī premjera birojs. Mēs konsultējāmies arī ar Iepirkumu uzraudzības biroju, ar KNAB, jo zināju, ka būs jāatskaitās. Bet mani sāka kaitināt tas, ka vairāku nedēļu garumā bija jāpierāda, ka neesmu ēzelis. Skaidrs, ka katram lēmumam ir jābūt pamatotam, loģikai ir jābūt izsekojamai. Bet, kad deputāts liek izstāstīt piecos vārdos, kā tiek finansēta veselības aprūpe Latvijā un kādas ir nepilnības, tad es atbildu, ka to nevaru. Šodien saskaņojām atbildes [Delfi žurnālistam Jānim] Domburam, vakar tikos ar Valsts policijas pārstāvjiem, aizvakar kādas desmit e-vēstules ar informāciju aizsūtīju Valsts kontrolei.» Labsvīrs paskaidro, ka viņu galu galā nokaitinājis uzticības trūkums: «Man ir uzticēts vadīt iestādi ar viena miljarda budžetu un vienlaikus pieprasa detalizētu skaidrojumu, kāpēc maskas nopirktas par 66 centiem gabalā nevis lētāk.» Protams, sabiedrībai ir tiesības to uzzināt, taču viņš noguris to skaidrot neskaitāmas reizes.

Stājoties dienesta vadītāja amatā, Labsvīrs vēlējās uzlabot ne tikai e-veselību, bet arī tarifu sistēmu — kārtību, kā valsts apmaksā veselības aprūpes pakalpojumus. Viņš ir panācis, ka «tarifi izņemti no MK noteikumiem», tātad pakalpojuma cenu izmaiņai nav vajadzīgs valdības lēmums, un NVD pats var mainīt tarifus. No valsts budžeta NVD apmaksā vairāk nekā 4000 pakalpojumu, un pēdējā gada laikā izmaiņas ir vairākos simtos tarifu. Taču nav izdevies panākt izmaiņas intensīvās terapijas tarifā, ko Labsvīrs izskaidro ar to, ka «pārāk daudziem cilvēkiem bija savas intereses». «Daļēji esmu vīlies arī savās spējās kaut ko ātri izmainīt. Esmu cilvēks, kas grib redzēt sava darba rezultātu un, ja neredz, tad zaudē interesi,» atzīst Labsvīrs.

Runājot par tarifu maiņu, Labsvīrs uzsver, ka kopš iepriekšējās finanšu krīzes un dramatiskiem fiskālās konsolidācijas pasākumiem daļa ierēdņu joprojām uzskata, ka no valsts budžeta par katru pakalpojumu jācenšas samaksāt pēc iespējas mazāk. Labsvīrs mēģinājis NVD mainīt šo pieeju un vēlējies darbā ieviest jaunu principu: «Kad mediķi iesniedz prasību pārskatīt pakalpojumu tarifu, NVD nevar atteikt un atrunāties, ka naudas nav. Budžeta trūkums nav pamatojums tarifa nepārskatīšanai. Ja naudas nav, tad skaidri un gaiši jāpasaka — valsts par šo pakalpojumu nevar samaksāt.» Šo principu gan ne vienmēr izdevies ievērot, bet viņš cer — nu jau bijušie kolēģi pie tā pieturēsies.

Labsvīrs noorganizējis arī to, ka valsts līgumi ar ārstniecības iestādēm ik gadu automātiski pagarinās. Nācies gan pacīnīties, lai ārstniecības iestādes pieraksta pacientus rindā arī uz nākamo gadu, negaidot, kad vadība paziņos — līgums parakstīts. «Jo ārstniecības iestādes taču labi zina, ka NVD slēgs ar tām līgumu arī nākamgad un kāds būs aptuvenais pasūtījums. Nav nekāda iemesla pieraksta sistēmā taisīt pārrāvumu,» saka Labsvīrs.

Jautāts par e-veselības attīstību, viņš saka — esot izdevies izveidot speciālistu komandu, kas par sistēmu gādās. Ja valdība lems piešķirt desmit miljonus e-veselības tālākai pilnveidei, 2021. gadā vajadzētu atsākt darbu, lai varētu elektronizēt aicinājumus uz vēža skrīningu, padarīt pieejamus laboratorijas izmeklējumus, izveidot e-nosūtījuma un e-pieraksta sistēmu.

«Domāju, ka par tiem jautājumiem, par kuriem tagad atbildu, turpmāk konsultēšu. Nekur nepazudīšu, palikšu veselības aprūpē,» saka Labsvīrs. Vasaras mēnešus viņš gribot atpūsties. Taču sēdēt bez darba nevarot atļauties, tāpēc, visticamāk, pieņemšot piedāvājumu strādāt kādā privātā medicīnas tehnoloģiju uzņēmumā. Gribot arī turpināt studēt un apgūt biznesa vadību vai finanses. Labsvīrs ir partijas Progresīvie biedrs. Kamēr strādāja NVD, centās savu viedokli par politiskiem jautājumiem neizteikt. «Bet tagad gribētu kļūt sabiedriski un politiski aktīvāks. Labiem cilvēkiem jāiesaistās politikā,» saka Labsvīrs.

Ēdienkarte

Pasta ar jūras veltēm
Svaiga apelsīnu sula, kapučīno

The post «Apnika pierādīt, ka neesmu ēzelis» appeared first on IR.lv.

Laikā, kad noslēgumam tuvojas, iespējams, izaicinošākais mācību gads mūsdienu izglītības vēsturē, daudzu skolēnu, vecāku un arī skolotāju domas neizbēgami grozās ap atzīmēm. Teorētiski tām vajadzētu atspoguļot iegūto zināšanu līmeni. Turklāt tām nekādi nevajadzētu būt atkarīgām no tādiem faktoriem kā, piemēram, konkrētais skolotājs vai skola, kurā šī atzīme iegūta. Tomēr diemžēl joprojām ne vienmēr tas tā ir.

Viens no pēdējo mēnešu lielākajiem klupšanas akmeņiem, mācības aizvadot digitālā vidē, ir iespēja pārliecināties, ka skolēni patiešām mācās un apgūst attālinātajās stundās apspriesto mācību vielu. Īpaši gadījumos, kad runājam par skolēniem, kam dažādu iemeslu dēļ trūkst motivācijas mācīties. Neesot vienā telpā, ir daudz grūtāk laikus novērtēt katra skolēna iesaisti un progresu.

Tāpēc efektīvākais veids, kā tas atzīts arī OECD rekomendācijās, ir panākt, ka labu, produktīvu mācību procesu atbalsta arī veids, kādā skolēnu mācību sasniegumi tiek novērtēti. Kā to panākt?

Ikdienā tas nozīmē likt lietā iespējas, ko sniedz formatīvā vērtēšana un tās piemērošana digitālajā vidē.

Vairums no mums savā izglītības ceļā pieredzējuši un atpazīst summatīvo vērtēšanu, kuras ietvaros skolēnam ir jāuzraksta vai jāsniedz mutiskas atbildes par informācijas apjomu, kas apgūts konkrētā laika periodā. Ja dažādu iemeslu dēļ skolēns nav apguvis vai izpratis šo informācijas apjomu, tad vērtējums ir zems, savukārt, ja skolēns atbild pareizi, tad vērtējums ir augsts. To vislabāk raksturo visiem zināmais Sēdies, pieci princips.

Tomēr šajā vērtēšanas sistēmā ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, tā nedz skolēnam, nedz skolotājam nepalīdz izprast skolēna ikdienas progresu mācībās. Šāda vērtēšana abām pusēm nesniedz atbildi par to, kas mācību procesā jāuzlabo, un bieži veicina ielaistas problēmas mācību vielas apguvē. Tāpat atzīmju likšana kļūst par nevajadzīgu biedu skolēnu acīs. Īpaši ņemot vērā faktu, ka vērtējuma izlikšana (atzīmes vai citā formā) nereti tiek izmantota kā motivēšanas rīks, nevis atbalsts, kas palīdz saprast, ko skolēnam vēl jāapgūst, lai uzlabotu savus rezultātus.

Mūsdienīgas izglītības mērķim nevajadzētu būt uzstādījumam “zināt vielu uz 10” (jo tas nekad nebūs objektīvi novērtējams), bet gan, lai katrs bērns klasē sacenstos pats ar sevi un rīt zinātu un prastu vairāk nekā šodien.

Šādas pārmaiņas var panākt, regulāri sekojot līdzi katra skolēna individuālajam progresam un liekot lietā tā dēvēto formatīvo vērtēšanu. Tieši tā ļauj novērtēt, vai skolēns iesaistās mācību procesā un kā attīstās viņa zināšanas un prasmes. Šāda vērtēšana veicina attīstošo mācīšanos un nodrošina to, ka tā ir nebeidzams attīstības process, nevis vajadzīgo faktu iekalšanu kontroldarbam.

Mūsdienīgā mācību vidē tas nebūt nenozīmē papildus slodzi skolotājam, pieprasot nepārtraukti veidot un labot pārbaudes darbus, bet gan efektīvi izmantot digitālos mācību rīkus, kuros formatīvā vērtēšana jau iebūvēta kā princips.

Tā, piemēram, mūsu radītajā mācību vietnē soma.lv katrs skolēns var pildīt uzdevumus un uzreiz saņemt atgriezenisko saiti par rezultātu (kas pareizi, kas nepareizi, kas jāuzlabo), savukārt skolotājs uzreiz var novērtēt – kā katram skolēnam veicas, pie kā katram no viņiem jāpiestrādā. Līdz ar attālināto mācību uzsākšanu Latvijā, soma.lv lietotāju un izmantoto digitālo resursu skaits ir būtiski audzis.

Kas ir svarīgi, šāda mācību vide iedrošina bērnus nebaidīties no kļūdām, bet gan izmantot tās, lai mācītos un patiesi izprastu uzdoto. Koncentrēšanās uz kontroldarbu atzīmēm diemžēl šos mērķus nesasniedz.

Te gan jāuzsver, ka summatīvā vērtēšana pati par sevi nav nekas slikts. Tomēr mūsdienīgā mācību procesā nav ieteicams aprobežoties tikai ar to. Kombinējot abas metodes un mācību procesā izmantojot formatīvo vērtēšanu, tiek veidots tilts starp skolēnu un skolotāju, kas abām pusēm ļauj precīzi saprast – ko bērns zina un spēj, un kas vēl nepieciešams, lai sniegumu uzlabotu.

Formatīvais vērtējums nozīmē tūlītēju, konstruktīvu un katram atbilstošu atgriezenisko saiti, ko vidēji 30 bērnu lielā klasē iespējams īstenot tikai ar tehnoloģiju palīdzību. Tādējādi koncentrēšanās uz formatīvo vērtēšanu kā pamata metodi ļauj veidot tik svarīgo labas mācīšanās praksi neatkarīgi no skolas izmēra, specializācijas vai pedagoga spējām.

Un šajā laikā, kad izglītība un veids, kādā zināšanas tiek apgūtas, piedzīvojušas tik radikālas pārmaiņas, laba un atvērta mācību vide ir svarīgākais, uz ko tiekties. Tikai tā izglītības procesā varam noturēt ikvienu bērnu, neskatoties uz sākuma punktu zināšanu apguvē. Tas arī būs svarīgākais, kas noteiks, cik veiksmīga būs mūsu izglītības sistēma un jaunieši. Tāpēc arī nozīmīgi, ka šim uzstādījumam seko ne tikai skolotāji un izglītības procesa veidotāji, bet arī vecāki – izprotot izglītības procesa pārmaiņas un iedrošinot tās savā ikdienā ieviest arī savu bērnu skolas un skolotājus.

The post Kāpēc ir nozīme tam, kā vērtējam sekmes? appeared first on IR.lv.

Pirmajā ceturksnī vidējās algas bija par 6,6% augstākas nekā pirms gada. Tātad algu pieaugums tikai nedaudz atpalika no pērnā gada vidējā tempa. Diemžēl turpmāko ceturkšņu dati vispārzināmu iemeslu dēļ jau būs daudz “interesantāki”, to jau var teikt par marta datiem atsevišķās nozarēs.

Algu pieaugums šogad kopumā būs daudz lēnāks nekā iepriekšējos gados, taču tas joprojām būs pozitīvs skaitlis.

Vairāku zemāk uzskaitītu iemeslu dēļ algu izmaiņas ir īpaši grūti prognozējams rādītājs pat uz šā gada neprognozējamās ekonomikas fona. Ir pārliecība, ka sabiedriskajā sektorā algu pieaugums būs noturīgs, tur krīzes atbalss visvairāk būs jūtama nākamgad, kad algu pieaugums daudziem būs lēnāks, nekā būtu bijis alternatīvajā vēstures scenārijā. Savukārt privātajā sektorā algu fondi būs viena no izmaksu taupīšanas iespējām grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem. Taču šādu pasākumu “tulkojums” statistikā var izrādīties ļoti mulsinošs. Kroņvīrusa ietekmes daudzie pavedieni var savīties grūti atšifrējamā murskulī.

Marta laikā vairākkārt samazinājās apgrozījums nozarē ar vidēji vismazākajām algām – izmitināšanā un ēdināšanā, spēcīga un acumirklīga bija arī krīzes ietekme uz nepārtikas mazumtirdzniecību. Šādām ekonomikas struktūras pārmaiņām vajadzētu būt ar augšupvērstu ietekmi uz vidējo algu līmeni. Taču ir svarīga nianse – šajās nozarēs strādājošo īpatsvars un algu fonds nesamazinājās tik strauji, daļēji pateicoties algu subsīdijām.

Tāpat vidējo algu rādītāju ietekmē salīdzinoši mazāk ražīgo darbinieku atlaišana gan šajā, gan citās nozarēs. Daļēji pateicoties šim efektam, kā arī iepriekš notikušā algu pieauguma inercei, 2009. gadā algu izmaiņas gada griezumā negatīvas kļuva tikai maijā, kad ekonomika jau bija patiesi katastrofālā situācijā. Taču nav šaubu, ka šogad daudziem darbiniekiem ienākumi samazināsies.

Pamatalgu samazināšana nekļūs par normu, pandēmijas ietekme nozarēs ir ļoti nevienmērīga, vairākām nozarēm ļaunākais jau ir pāri.

Tas ir papildu arguments izvairīties no šī gan darbiniekiem, gan darba devējiem psiholoģiski nepatīkamā soļa un krīzi “izsēdēt”. Taču algu mainīgās daļas samazināšana vai atcelšana skars daudzus.

Ļoti sarežģīts ir arī jautājums par ēnu ekonomikas ietekmi. Ekonomikas strukturālajām izmaiņām visdrīzāk būs lejupvērsta ietekme, kopumā vairāk cieš nozares ar augstāku ēnu īpatsvaru. No otras puses, krīzes laikā uzņēmumi ķeras pie dažādiem izmaksu samazināšanas pasākumiem, tai skaitā pretlikumīgiem, kā rādīja iepriekšējā krīze.

Tātad algu izmaiņas ir vēl grūtāk prognozējamas nekā citi dati šajā nenoteiktības pārpildītajā gadā. Taču, ja tas padara dzīvi kaut nedaudz vieglāku, Luminor prognoze par algu izmaiņām šogad ir +2%.

Runājot par iespējamo prognožu izmaiņu virzienu nākotnē, tas ir cerīgs. Vīrusa negatīvās ietekmes pirmais vilnis ir bijis daudz īsāks un mazāks, nekā pieejamie fakti lika domāt martā. Taču gada otrā puse vēl ir miglā tīta, valstis eksperimentē ar dažādiem ierobežojumu samazināšanas variantiem, kā arī vērtē epidemioloģisko ietekmi. Mobilitātes dati rāda, ka cilvēku kustība Latvijā ir jau pieaugusi kopš zemākā punkta marta beigās un aprīļa sākumā. Pagaidām sliktu seku tam nav, kas ir iedrošinoši.

Runājot par jaunāko datu detaļām, zīmīgi, ka algu pieaugums bremzējās jau 1. ceturkšņa ietvaros. Martā gada pieauguma temps jau bija tikai 5%. Ļoti izglītojoša ir nozarēs notiekošā atšķirība. Šā gada 1. ceturksnī par 3% jau samazinājās algas izmitināšanā un ēdināšanā, tai skaitā martā par 21%. Otrais sliktākais rezultāts bija transportā un uzglabāšanā, kur algas pieauga par 1,3%. Šī nozare bija dziļā krīzē jau pirms vīrusa, kritums kopumā šogad var pārsniegt 20%. Citās nozarēs algu pieauguma tempa diapazons 1. ceturksnī vēl bija tipisks – starp 4,1% un 12,8%.

Par 12,8% pieauga algas nozarē “citi pakalpojumi”, kas galvenokārt ir pakalpojumi, ko privātpersonām sniedz mazi uzņēmumi – frizētavas u.tml. Iespējams, ka tas ir daļēji saistīts ar ēnu ekonomikas samazināšanas centieniem.

Medicīnā un sociālajā aprūpē algas auga par 11,5%. Lai arī valdība nepaaugstināja algas tik daudz kā solīts, mediķu liktenis šogad nav tik sūrs, kā varētu padomāt, avīžu virsrakstus lasot.

Domājams, ka turpmāk šā gada ceturkšņu datos pastiprināsies pandēmijas nelabvēlīgā ietekme uz algu līmeni rūpniecībā un celtniecībā – nozarēs, kurās krīzes ietekme izpaužas pakāpeniski.  Lai arī nevar runāt par lielu krīzi t.s. balto apkaklīšu pakalpojumu eksporta nozarēs – informācijas un sakaru, kā arī komercpakalpojumos, darba tirgus ir jūtami atdzesēts arī tajās. Šī vēsuma ietekme būs jūtama arī vēl nākamgad.

Vīrusa pandēmija ir bijis ļoti nepatīkams pārsteigums, kas radikāli mainīja dzīvi daļai strādājošo, uz kādu laiku atņemot pat visus ienākumus. Taču bažas par lielu krīzi ekonomikā mazinās, nav pamata gaidīt, ka šogad kopumā vidējais algu līmenis samazināsies. Taču ir iespējams, ka tas gada griezumā saruks atsevišķos mēnešos.

The post Kroņa maizi kroņvīruss šogad neskars appeared first on IR.lv.

Stradiņa klīnikas Sirds ķirurģijas centra vadītājs Pēteris Stradiņš, no vienas puses, slavē Latvijas rīcību Covid-19 pandēmijas laikā, jo “mums bija laba kombinācija: pasaules klases speciālisti un valdība, kas spēja viņus uzklausīt”. Taču, no otras puses, tagad viņu satrauc politiķu, arī valdības šķietami pārkāptā izturības robeža.

“Gribu atgādināt, ka mums paveicies tikai tāpēc, ka esam kārtīgi ievērojuši ekspertu izstrādāto plānu. (..) mums nekā briesmīga nav tieši tāpēc, ka to visu darījām un ievērojām noteikumus,” saka ārsts.

Intervijā žurnālā Ir Stradiņš juniors norāda, ka jaunākie haotiskie valdības paziņojumi par dažādu ierobežojumu atcelšanu ir sasteigti. “Zinu, ka tos ne visos gadījumos rekomendējuši eksperti. Ekonomiskajiem apsvērumiem ir jābūt pakārtotiem tautas veselībai, bet pašreiz tā nav,” saka Stradiņš.

Viņu satrauc, ka “vienlaikus mēģinām atgūt brīvības robežas valsts iekšienē un meklēt komunikāciju ar visām valstīm, kas vien gatavas ar mums runāt, piemēram, par lidojumiem uz Skandināviju, Vāciju, kur situācija ir sliktāka. Kustība notiek pat Baltkrievijas, Krievijas virzienā”.

Stradiņš uzskata, ka varējām pagaidīt arī ar pulcēšanos, taču tur nostrādājis lobijs. “Tā vietā valdībai būtu jāspriež, kā šajos apstākļos stiprināt medicīnu, kā radīt bāzi, lai varam labi sagaidīt rudeni”.

Ārsts uzskata, ka esam atkāpušies no ekspertu izstrādātā plāna, ka politiķi ir padevušies, nav izturējuši spiedienu. “Tagad jācer, ka tas neatstās smagas sekas,” teic Stradiņš, kuru bažīgu dara tieši pēdējās nedēļas notikumi – ekspertos vairs neieklausās. Un tā ir slidena taka.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.

The post Pēteris Stradiņš: Valdība vairs neieklausās ekspertos appeared first on IR.lv.

Atklāta vēstule Saeimas deputātiem un Valsts prezidentam

Kā Varakļānu novada iedzīvotājs un viens no lielākajiem novada uzņēmējiem vēršos pie jums par Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) likumprojekta pieņemšanas gaitā Saeimā izvērsto dezinformācijas kampaņu, kurā esat tikuši aicināti balsot par Varakļānu novada iekļaušanu Rēzeknes novadā, nevis Madonas novadā.

Vēlos jūs informēt, ka šo dezinformāciju izplata šaura personu grupa, kurai nav nekādu pilnvaru rīkoties Varakļānu novada iedzīvotāju vārdā.

Varakļānu novads jau izsenis ir veidojis savu infrastruktūru un ikdienas dzīvi Madonas virzienā un administratīvi teritoritoriālās reformas rezultātā vēlas iekļauties topošajā Madonas novadā. Šī vēlme nepārprotami apstiprināta pēc Saeimas ATR komisijas prasības notikušajā oficiālajā novada iedzīvotāju aptaujā, kurā 84,24% novadā reģistrēto iedzīvotāju pauda savu izvēli par labu Madonas novadam.

Varakļānu novada iedzīvotāji ir sašutuši, ka tiek izplatītas nepatiesas un viltus ziņas, ka, iekļaujoties topošajā Madonas novadā, tiks apdraudēta latgaliešu valodas izmantošana.

Kopš 1963.gada, kad Varakļāni tika iekļauti toreizējā Madonas rajonā, ir pagājuši teju 60 gadu, bet par to, ka, atrodoties vienā administratīvā vienībā ar Madonu, latgaliskā identitāte nav tikusi apdraudēta, liecina 2011.gada tautas skaitīšanas rezultāti: Varakļānu novadā 67% iedzīvotāju ikdienā lieto latgaliešu valodu.

Varakļānu novads ir Top4 sakoptāko un apstrādāto zemju ziņā visā Latvijā. Arī pēc atsevišķa Varakļānu novada izveides iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas rezultātā visa novada saimnieciskā dzīve bijusi orientēta Madonas novada virzienā, visi iedzīvotājiem nepieciešamie valsts sniegtie pakalpojumi pieejami Madonā, līdz ar to, turpmāk  iekļaujoties jaunajā Madonas novadā, neradīsies nekādas papildus izmaksas, taču, ja Varakļānu novads tiks iekļauts Rēzeknes novadā, paredzamas miljonos eiro mērāmas izmaksas no valsts un pašvaldību budžetiem, lai pārkārtotu pilnīgi visas Varakļānu novada ikdienas dzīves formas. Kurš to finansēs? Uz šo jautājumu dezinformācijas kampaņas īstenotāji atbildes nesniedz.

Atgādināšu, ka Saeimas deputāti 3.lasījumā nobalsoja par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma priekšlikumu Nr. 7, ko iesniedzis Valsts prezidents E.Levits. Tas paredz: “Iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai — regulē atsevišķs likums”, nevis šobrīd izskatāmais Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums! Varakļānu kultūrvēsturisko identitāti Saeimas deputātiem būs iespēja stiprināt ar šo atsevišķo topošo likumprojektu, bet administratīvi teritoriālās reformas kontekstā Saeimas deputātiem ir pienākums respektēt novada iedzīvotāju pausto gribu saglabāt esošo infrastruktūru un ciešās ekonomiskās saites ar Madonas novadu, kā arī veicināt novada ekonomisko izaugsmi.

Ja Varakļānu novads netiek iekļauts Madonas novadā, tad novada iedzīvotājiem ir juridisks pamats vērsties un uzvarēt Satversmes tiesā par pretrunām un nekonsekvencēm, kas iestrādātas Administritatīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā.

2018.gadā notikušajās Saeimas vēlēšanās, kurās neviens politiskais spēks nestartēja ar plānu pievienot Varakļānu novadu Rēzeknes novadam, Varakļānu novada iedzīvotāji uzticēja savas intereses pārstāvēt:

• Jaunā konservatīvā partija – 19,93 % (no Vidzemes vēlēšanu  apgabala Saeimā ievēlēti D.Beitnere-Le Galla, J.Bordāns, A.Muižniece, E.Zālīte-Grosa, N.Žunna);
• Politiskā partija KPV LV – 14,43% (A.Blumbergs, I.Krapāne, L.Liepiņa, K.Sprūde);
• Attīstībai/Par! – 14,31% (I.Ikstena, A.Pabriks, D.Rukšāne-Ščipčinska, A.Skride);
• Zaļo un zemnieku savienība – 13,14% (R.Bergmanis, A.Krauze, M.Kučinskis);
• Nacionālā apvienība – 11,92 % (J.Dombrava, R.Dzintars, I.Mūrniece, R.Naudiņš);
• Jaunā Vienotība – 6,85% (A.Latkovskis, I.Lībiņa-Egnere);
• Saskaņa – 4,46 % (J.Ādamsons, S.Dolgopolovs, E.Papule).

Ja jūs balsosiet saskaņā ar iedzīvotāju izvēli iekļauties Madonas novadā, iedzīvotāji nākamajās Saeimas vēlēšanās paliks uzticīgi jums! Ja jūs nodosiet savus vēlētājus un iekļausiet Varakļānu novadu Rēzeknes novadā, šī uzticība tiks sagrauta un vairs nekad neatjaunosies.

Varakļānu novada iedzīvotāju vārdā aicinu jūs nepakļauties šauras personu grupas spiedienam un balsot par Varakļānu novada iekļaušanu Madonas novadā.

Ar cieņu,
Viktors Vilkaušs, Varakļānu novada iedzīvotājs, uzņēmējs

The post Nepakļauties dezinformācijai par Varakļāniem appeared first on IR.lv.

Visiem šīs nedēļas tematiem cauri vijas vīruss

Stradiņu slimnīcā aprīlī notika brīnums — sirds transplantācija, kādu citur Eiropā pandēmijas laikā nevarētu veikt. Tomēr intervijā Andai Burvei-Rozītei sirds ķirurgs Pēteris Stradiņš atklājis, ka viņš ir ļoti norūpējies par slimnīcu spējām tikt galā ar pandēmiju un par valdības steigu atcelt ierobežojumus. Anda podkāstā pastāsta, kas Stradiņu satrauc. Savukārt Pauls Raudseps pievērš kolēģu uzmanību radikālajam pavērsienam Eiropas Savienības politikā, ko iezīmē krīzes pārvarēšanas plāns, un Aivars Ozoliņš atklāj, kas viņu iepriecina jaunajā e-Saeimā — parlamenta plenārsēdēs virtuālajā vidē —, un kas ir grūti panesams.

Podkāstā Šķiltava Ir žurnālisti katru piektdienu izskaidro, apspriež un reizēm arī iesmej par nedēļas politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem. Atklāj gan notikumu, gan pašu darba aizkulises, kurām neatrodas vieta tradicionālajā drukātā žurnāla rāmjos. Podkāsts ir pieejams Ir.lv, Spotify, Apple un Google Podcasts.

Labākais veids, kā atbalstīt šo podkāstu – abonēt Ir https://ir.lv/abonesana/zurnals-ir/ 

Andas Burves-Rozītes interviju ar Pēteri Stradiņu lasi https://ir.lv/2020/05/27/nepazaudet-veiksmes-stastu/ 

Paldies Konrāda Adenauera fondam par atbalstu podkāsta tapšanai krīzes laikā.

The post Podkāsts nr.32: Satraukums par slimnīcām; radikāls pavērsiens Eiropā; e-Saeima iet gaisā! appeared first on IR.lv.

Tā kā atkritumu depozīta sistēmā ir iesaistīti lieli finanšu līdzekļi un savāktais materiāls ir ļoti vērtīgs, tieši krāpšanās riski var kļūt par sistēmas vājo punktu. Ieviešot depozīta sistēmu pie mums Lietuvā un kaimiņvalstī Igaunijā, līdztekus tika izstrādāti arī pilnīgas kontroles pasākumi, kas jau no pirmās dienas ir kalpojuši kā stūrakmens efektīvai divjoslu sistēmas vadībai, samazinot potenciālās krāpnieciskās darbības līdz minimumam.

Lietuvā taras depozīta sistēma darbojas jau kopš 2016. gada un to kopīgi pārvalda mazumtirgotāji un ražotāji, savukārt atkritumu apsaimniekotājiem nav nekādas saistības ar sistēmas darbību. Tā to paredz arī Eiropas Savienības (ES) normatīvie akti, kas skaidri pasaka, ka iepakojumu atpakaļsavākšana jānodrošina tiem, kuri saražo dzērienus depozīta iepakojumā. Pie mums sistēma strādā ļoti efektīvi, tādēļ vēlamies aicināt mūsu kaimiņus, latviešus, mācīties no citu valstu labajiem paraugiem un nepieļaut, ka nekorekti formulēti depozīta sistēmas operatora izvēles kritēriji sabojā veiksmīgas sistēmas potenciālu, uz kuru Latvija tiekusies jau veselus 20 gadus.

Krāpniecisku darbību novēršana ir viens no vissvarīgākajiem depozīta sistēmas elementiem, tādēļ tieši nozares pārstāvjiem jābūt iespējai kontrolēt depozīta sistēmas darbību.

Nozarei ir tiesības novērst potenciālos krāpšanas riskus, un tas attiecas arī uz trešo pušu iesaisti, tā kā gadījumā, ja depozīta operatora faktiskā kontrole nonāks atkritumu apsaimniekotāju rokās, būs jāceļ dalības maksa un tas attiecīgi palielinās plauktos atrodamo dzērienu cenu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ tieši ražotājiem un mazumtirgotājiem vienmēr jābūt atbildīgiem par depozīta sistēmas operatoru.

Ieviešot depozīta sistēmu Lietuvā, mācījāmies no citu valstu, arī Igaunijas, piemēriem un pieļautajām kļūdām. Tagad, sistēmai darbojoties jau piekto gadu, varu droši apgalvot, ka situācija uzlabojas, turklāt iedzīvotāji ir apmierināti ar esošo kārtību. Veicot patērētāju socioloģiskās aptaujas noskaidrojām, ka absolūtais vairākums jeb 97% respondentu ir apmierināti ar depozīta sistēmas darbību un uzskata, ka šāda sistēma ir nepieciešama, savukārt 87% apgalvo, ka izmanto depozīta sistēmu un nodod vienreiz lietojamos dzērienu iepakojumus.

Tā kā depozīta sistēma risina konkrētu problēmu – piesārņojumu vidē – bija arī svarīgi saprast, vai reālā situācija atbilst izvirzītajiem mērķiem. Apkopojot aptaujas rezultātus noskaidrojām, ka 95% respondentu pamanījuši, ka pēc depozīta sistēmas ieviešanas atkritumu daudzums tādās publiskās vietās kā parki, upes un ezeri ir samazinājies.

Dzērienu ražotāju un mazumtirdzniecības nozarēm depozīta sistēmas ieviešana rada lielas finansiālas saistības, tādēļ tām jābūt tiesīgām pārvaldīt to izpildi, uzņemoties depozīta sistēmas operatora funkciju. Nebūtu loģiski, ja sistēmā mēģinātu iesaistīties kādas trešās puses, jo tām nav šādas tiešas un pamatotas motivācijas, un tas drīzāk izskatītos pēc apzinātas vēlmes gūt labumu uz nozaru un patērētāju rēķina. Balstoties uz esošajiem nosacījumiem, sistēma Lietuvā darbojas ļoti labi, tāpēc arī Latvijai ieteiktu neizgudrot divriteni no jauna un atcerēties, ka pats svarīgākais, ieviešot depozīta sistēmu, ir padarīt apkārtējo vidi tīrāku un izdarīt to patērētājiem draudzīgā un finansiāli izdevīgā veidā.

The post Lai nepieļautu krāpšanos, jābūt atbildīgiem par depozīta sistēmas operatoru appeared first on IR.lv.

Dažādās pasaules vietās dzīvojoši latvieši stāsta par situāciju un noskaņojumu viņu pašreizējās dzīves vietās

Aleksis Babuškins, arhitekts, Kijevas Latvijas skvēra autors

Aleksis Babuškins.

Labi atceros, ka tajā trešdienā, 11. martā, piedalījos projekta apspriešanā Kijevas arhitektūras pārvaldē. Tur arī uzzināju, ka nākamajā dienā valstī ieviesīs karantīnu. Pirmais, kas lika satraukties, — kā lai pārkārto dienas darbus, kad bērnudārzs un skolas būs slēgti. Pārdomas par infekcijas izplatīšanās veidiem un ietekmi nāca vēlāk, tieši tāpat kā atmiņas, ka šajā sanāksmē biju spiedis roku kolēģim, kas tikko bija atgriezies no slēpošanas Itālijā.

Pirmais bija jāatrisina jautājums par bērniem — kas viņus pieskatīs, kamēr dārziņš ciet? Saviem darbiniekiem teicu: paši varat izvēlēties — strādāt birojā vai mājās. Izveidojām tālvadības sistēmu, iepazināmies ar Zoom, sapratām, ka tā var labi darboties un dzīvot, ja nospraud konkrētus mērķus. Ieviesām ziņojumu lapas, kurās darbinieks katru vakaru ieraksta, ko pa dienu ir paveicis. Tagad ir skaidrs, ka šāds stils ļauj labāk sakārtot darbus un kontrolēt paveikto. Kad man tagad saka: atbrauciet uz tikšanos, vaicāju — ko jūs gribat? Atbild: apspriest izmaiņas plānos. Saku — uzrakstiet, ko vēlaties, lai varam sagatavoties, vai uztaisām Zoom tikšanos. Tad pasūtītāja pārstāvis atsaka — ja Zoom tikšanās, tad mums vajag sagatavoties. Sanāk, ka laikā, kad nebija karantīnas, lielu daļu laika tērēju šādām nenoformulētām lietām — satiekamies un parunājamies. Pašreizējais laiks piespiež koncentrēties un skaidrāk izteikties.

Covid-19 karantīnas ierobežojumu sākumfāze sakrita ar milzīgajiem mežu ugunsgrēkiem Černobiļas apgabalā. Dūmi ātri sasniedza Kijevu, un pāris dienu pilsēta pēc gaisa piesārņojuma bija pirmajā vietā pasaulē. Tad bija traki — nekur tverties, un sejas maska šķita kas tāds, bez kā nevar iztikt.

Skats uz Kijevu – tā nav migla, bet Černobiļas mežu ugunsgrēku dūmi. Foto: Aleksis Babuškins

23. maijā Ukrainas veselības ministrs Maksims Stepanovs paziņoja par otro soli — tiek mīkstināti ierobežojumi daudzos Ukrainas apgabalos, arī Kijevā. Valsts galvaspilsētā inficēšanās līmenis jau nedēļu esot 11,7 uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju (norma esot 12). No pirmdienas sāka kursēt apturētais metro, bet virszemes sabiedriskais transports — jau sestdien.

Lai saprastu, kāpēc tas ir svarīgi Kijevai, jāatgādina, ka te dzīvo un pārvietojas ap pieciem miljoniem iedzīvotāju. Karantīnas sākumā tika apturēts pilnīgi viss sabiedriskais transports, ar kuru dienā pārvietojas apmēram divi miljoni cilvēku. Pēc kāda laika atļāva kursēt autobusiem, bet tajos drīkstēja braukt tikai mediķi, policisti un cilvēki ar speciālām atļaujām. Tās izsniedza Kijevas mērijā, ja bija pamatojums šādai nepieciešamībai. Dņepra Ukrainas galvaspilsētu pārdala divās daļās, ir četri tilti. Kad slēdza metro, domāju — gals klāt! Bet cilvēki pārsēdās personīgajās automašīnās, arī es, citi palika mājās. Nu jau ar pirmajiem atvieglojumiem ielās atkal ir sastrēgumi, bet pirms tam Kijeva bija spocīgi tukša. Pēc darba birojā kādu laiku bija drūmi vēlu nākt mājās — ielas tukšas, neomulīgi.

Tūristu iemīļotā Kijevas iela Andrejevskij spusk – tukša. Foto: Aleksis Babuškins

Ukrainā arī pastaigu noteikumi bija stingri — tikai viens pats vai kopā ar radiniekiem. Divas sestdienas izbraucām ārpus Kijevas — tur ir 20 ha liels parks. Trešajā reizē pie parka ieejas aizvilktas lentes, stāv policisti, nevienu neielaiž. Kur lai iet pastaigāties? Aizbraucām uz Sumiem, kas ir 40 km no Krievijas robežas, pie sievas vecākiem. Tur bērni varēja braukt ar riteņiem, elpot svaigu gaisu. Bērnudārzi, skolas būs atvērtas no 1. jūnija. Tad arī oficiāli varēs atpūsties pludmalēs, trenēties sporta zālēs.

Ierobežojumi uzturēties parkos bija tādēļ, lai cilvēkiem neniezētu nagi pāragri pulcēties pie dabas — kļuva siltāks, ļaudis bija noilgojušies būt kopā. Bija, protams, arī visādi pagrīdes varianti, kā apiet Covid-19 ierobežojumus. Piemēram, kāds rezervē restorānā 20 vietas, un cilvēkus pa kluso ielaiž iekšā, lai var pasvinēt. Tāpat dzirdēts par pagrīdes diskotēkām, kurās visi dejo maskās.

Skaidrs, ka vīruss nekur nav pazudis, bet ierobežojumu atvieglojumiem ir psiholoģiska nozīme, jo sāka protestēt mazā biznesa pārstāvji. Kijevā patlaban ļoti populāras ir mazās kafijas mašīnas, kas uzstādītas uz ietvēm. To īpašnieki pārdod līdzņemamu kafiju. Karantīnas laikā mazās kafejnīcas aizklapēja ciet, arī visas frizētavas. Uzņēmēji sāka protestēt — kā dzīvot tālāk? Un tad, kā vienmēr, likumu apgāja ar līkumu, piemēram, uz frizētavas durvīm uzraksts, ka tā slēgta, bet klientus ielaiž pa sētas durvīm — frizierei visu laiku zvana telefons, nāk cilvēki cits pēc cita. Atvieglojumi bija nepieciešami, jo bija liels spiediens uz valdību. Mūsu arhitektu biroju Covid-19 laiks ir saudzējis — paveicies, ka ir sākti divi lieli projekti, līgumi noslēgti, naudu maksā, tāpēc arī dzīvojam. Taču šajā laikā nav klāt nācis neviens jauns ierosinājums — visi pasūtītāji ir pārdomās.

Izrādās, ka cilvēks pie visa var ātri pierast. Arī pie tā, ka nedrīkst sarokoties un apskauties. Man šis laiks bija atslābinājums no lielās skriešanas, saspringuma. Esmu iemācījies konkrētāk runāt gan ar saviem darbiniekiem, gan pasūtītājiem. Bet viss jau vēl nav beidzies. Saslimušo un mirušo skaits aug — Ukrainā 28. maijā kopumā bija 22 382 ar Covid-19 inficēto, miruši 669 cilvēki.

Bijība pret Covid-19

Jānis Zālīte, students Tartu Universitātē

Jānis Zālīte.

Pārmaiņas sagaidīju Tartu, kur kopš rudens dzīvoju un Tartu Universitātē studēju ģeoinformātiku pilsētām. Nedēļu iepriekš biju Rīgā uz Baltijas Ģeotelpiskās informācijas tehnoloģiju konferenci, kas droši vien tobrīd bija pēdējā liela mēroga konference reģionā. Liktenīgajā 12. marta ceturtdienā vēl paspējām noslēgt studiju kursu ar viesprofesoru no Augsburgas un ar kursabiedriem bariņā papusdienot. Doma, ka tuvojas pārmaiņas, apziņā ieslēdzās pēkšņi — šķiet, visi centāmies to brīdi novilcināt. Viesprofesors izteicās, ka gaidāms paziņojums no valsts augstākajām amatpersonām, bet ko tas varētu nozīmēt, neviens neminēja. Ceturtdienas vakarā sāka pienākt ziņas par atceltām lekcijām, bet pirms pusnakts — Igaunijā pasludināja ārkārtējo situāciju.

Nolēmu nekur pa kaklu, pa galvu neskriet. Latvijā biju plānojis būt uz Lieldienām, pēc tam jau tikai vasarā. Parasti gan vismaz reizi mēnesī iegriežos Rīgā. Interesantā kārtā iepriekš biju nodomājis, ka atlikušo semestri centīšos pievērsties Tartu studentu dzīves labumiem, iedzīvoties pilsētā.

Studijās šis semestris bija paredzēts lielākoties grupu darbu zīmē. Tartu Universitātē akadēmiskais personāls ar retiem izņēmumiem veikli pārslēdzās jaunajiem apstākļiem, kas, kā vēlāk izrādījās, nebūt nav tik iedvesmojoši, kā sākotnēji šķita. Par ierastu lietu kļuva “anonīmie semināri”, kur visiem izslēgti mikrofoni un kameras. Tas izolācijas sajūtu nekādā veidā nerisināja, tāpēc dažreiz gluži vai par spīti ieslēdzu kameru, pat ja biju tāds vienīgais.

Pagāja kāds laiks, līdz sapratām, ka nepieciešams arī mums, studentiem, organizēties tiešsaistes sarunu formātos, citādi WhatsApp grupā uzrakstītais it kā vienkāršais jautājums varēja gaidīt savu kārtu stundām ilgi. Oficiālā studiju slodze nesamazinājās, tai klāt nāca kā minimums neierastie, lai neteiktu — neveicinošie darba apstākļi, jo diendienā nācās riņķot vienā istabā un cīnīties ar fona trokšņus pastiprinošiem mikrofoniem, kad kāds nolēma aktīvi iesaistīties tiešsaistes semināros. Tāpēc vēlāk nolēmām lūgt pasniedzējus mazliet pagarināt mūsu studiju darbu termiņus. Laimīgā kārtā viņi bija pretimnākoši.

Kad jau bija zudusi laika izjūta par to, cik ilgs laiks pandēmijā pavadīts, un vēl jo vairāk — cik ilgi vēl nekas nebūs skaidrs, 17. aprīlī pienāca ziņas par Covid-19 uzliesmojumu universitātes kopmītnēs, inficējoties sešiem studentiem. Pie vainas – ballīte nedēļu iepriekš. Bija grūti aizmigt, saprotot, ka inficēšanās epicentrs nu meklējams ne tikai izolētajā Sāremā, bet arī pāri ielai no manas dzīvesvietas. Vēl jo vairāk — konkrētajās kopmītnēs dzīvoja arī mani kursabiedri.

Kopmītnēm tika noteikta izolācija līdz brīdim, kad tiks saņemti analīžu rezultāti. Tās bija jānodod visiem kopmītņu iemītniekiem. Rezultātā 18. aprīļa vakarā, kad process noslēdzās, bija fiksētas 16 Covid-19 pozitīvas analīzes. Laimīgā kārtā maniem paziņām tās bija negatīvas, ballīte bija notikusi un vīruss bija izplatījies citā stāvā, kur visi 16 inficētie tika pilnībā izolēti līdz atveseļošanās brīdim. Vairāk inficēšanās gadījumu netika atklāti, un 14. maijā Igaunijas premjerministrs pilnībā atcēla iepriekš ieviestos ierobežojumus kopmītnēs. Pa šo laiku bijība pret Covid-19 vīrusu bija kļuvusi pavisam īsta.

Patlaban jau ir mazliet citi laiki. Manā dzīvē ir gandrīz noslēdzies mācību semestris, visu Igaunijas iedzīvotāju dzīvē — atcelts ārkārtējais stāvoklis un krietni samazināti ierobežojumi. Cilvēki Tartu šķiet gandrīz pilnībā pieslēgušies ierastajām gaitām, lai gan arī pandēmijas laikā dzīve pilsētas ielas īpaši nebija mainījusies. Maskas popularitāti tā arī neguva, mašīnu straumes plūda kā vienmēr. Un tomēr — tik daudz skrējēju vienas pastaigas garumā, šķiet, nekad nebiju sastapis, un nez vai tik drīz sastapšu.

The post Latviešu stāsti COVID laikā. Iztikt bez sarokošanās appeared first on IR.lv.

The post Korelācija vai cēloņsakarība appeared first on IR.lv.

Nav ļaunuma bez labuma. Tā māca latviešu sakāmvārds, un par tā patiesumu šogad varējām pārliecināties atkal. Koronavīrusa pandēmija «izsita mūs no sliedēm». Vairumam tā lika mainīt dzīvesveidu, pielāgoties jaunai realitātei, bet dažiem simtiem saslimušo Latvijā cīnīties par dzīvību ar nepazīstamu ienaidnieku. Pēdējiem šī kaite diez vai ko labu devusi, taču pirmajiem neikdienišķā situācija sniedza iespēju iemācīties kaut ko jaunu. Un ne tikai. Pēkšņā piespiedu izolācija satuvināja tautiešus šeit un ārzemēs.

Sen, iespējams, pat kopš atmodas laikiem, savā ārzemēs dzīvojošo paziņu lokā nebiju novērojis tik izteiktu interesi par Latvijā notiekošo, Latvijā radītā satura patērēšanu un tik intensīvu saziņu ar dzimtenē mītošajiem.

Tā kā pāris mēnešus uz darbu nebija jāsteidzas un sadzīviskās lietas vairs nešķita neatliekamas, beidzot bija laiks apzvanīt visus tos, kam ikdienā pietrūkst laika. Šķiet, teju katrā mājā virtuves galds vismaz uz vienu vakaru kļuva par restorānu, kur Zoom vai WhatsApp pārrobežu ballītēs kameras priekšā mieloties, iemalkot kādu dzērienu un stundām ilgi tērzēt ar paziņām. Neizejot no mājām, protams.

Darba ritma izmaiņas grozīja arī sazināšanās laiku. Vairs nebija obligāti jāsagaida vakars, lai pārrunātu citkārt nenozīmīgus jautājumus, kam jaunajos apstākļos parādījās pavisam cits svars. Un kādēļ gan nepiezvanīt dienas vidū, ja visi tāpat ir mājās?

Ir dzirdēti stāsti pat par ģimenēm, kurās pandēmijas laiks skolas tālmācības programmā ienesa praktiskās valodu apguves stundas. ASV, Anglijā, Spānijā vai Vācijā dzimušie bērni saviem brālēniem un māsīcām Latvijā mācīja savu dzimto valodu un mācījās no viņiem latviešu. Turklāt 21.gadsimtam piestāvošā formā – gan tērzējot videozvanos, gan caur kameru spēlējot galda spēles, gan tiešsaistē izklaidējoties ar datorspēlēm.

Vēl viena uzkrītoša tendence bija «ārzemnieku» iesaistīšanās dažādās apmācībās un interešu grupās. Sporta treniņi tiešsaistē, deju stundas, ģitārspēles nodarbības, gleznošanas un valodu kursi – visdažādākā veida apmācības internetā martā uzplauka ātrāk nekā pienenes pavasarī. Iespēja apgūt jaunas zināšanas vai vienkārši īsināt laiku izolācijā bija patiesi jauka. Gandrīz katrā grupā, kurā piedalījos pats vai mani ģimenes locekļi, pieslēdzās vairāki latvieši no ārzemēm. To bieži vien izcēla sajūsminātie apmācību rīkotāji, nosaucot dalībnieku pārstāvētās valstis.

Zīmīgi, ka ārzemju latvieši izvēlējās pilnveidoties kopā ar tautiešiem. Ilgstoši aiz robežām dzīvojošajiem vai ārzemēs dzimušajiem tā bija laba iespēja atkal sadzirdēt latviešu valodu, komunicēt ar tautiešiem un kopā meklēt mierinājumu, kad aiz loga valda neskaidrība un bažas par rītdienu.

Zinu ārzemju latviešus, ieskaitot manu māsu Margitu, kuri no ASV skatījās Rīgas Lutera draudzes Facebook tiešraides, piemēram, mācītāja Induļa Paiča sarunas raidījumā Brīdis kopā. Klaida latvieši pieslēdzās arī izaugsmes treneru, psihoterapeitu un garīgo skolotāju apmācībām no Latvijas.

Izolācijas laiks man pašam pierādīja, ka pasaule patiešām «kļuvusi mazāka». Ikvienā civilizētās pasaules nostūrī dzīvojošais virtuāli ir sasniedzams dažu sekunžu laikā. Vairs nav kā pirms dažiem gadsimtiem, kad, izprecinot meitu uz kaimiņu pagastu, māte viņu dažkārt satika vairs tikai dažas reizes dzīvē. Tagad runa ir par gribēšanu, nevis varēšanu. Vajag tikai apņemties uzturēt ciešākas attiecības, ieplānot zvanus vai video saziņu un regulāri virtuāli satikties. Iespējams, tik daudz laika pļāpāšanai kā pavasarī nebūs, taču zināsim svarīgākās aktualitātes draugu un radu dzīvē. Kā tuvumā, tā tālumā.

Cerams, ka vismaz labāko daļu no šīm jaunizveidotajām tradīcijām spēsim saglabāt ilgi un tādējādi stiprināsim draudzības saites ar tuviem cilvēkiem. Pat neraugoties uz fizisku attālumu.

The post Izolācijas laiks satuvina latviešus šeit un ārzemēs appeared first on IR.lv.

Ir pagājuši vairāk nekā divi dīkstāves mēneši, kas būtiski skāruši tūrisma nozari: tūrisma pakalpojumu sniedzēji Covid-19 krīzi izjuta vieni no pirmajiem, tiklīdz tika slēgtas valstu robežas. Tāpat kā citas nozares, arī tūrisma jomā strādājošie uzņēmumi ir izmantojuši valsts atbalsta instrumentus – dīkstāves pabalstus un Altum aizdevumus. Līdz maija vidum dīkstāves pabalstus šajā nozarē saņēmuši 1318 uzņēmumu, pabalsti izmaksāti 13 795 darbiniekiem par kopējo summu vairāk nekā 8 miljoni eiro, kas ir 37 procenti no kopējās dīkstāves pabalstos izmaksātās summas. Tāpat tūrisma nozares uzņēmumi ir saņēmuši 5 miljonus eiro atbalstu finanšu instrumentu veidā no Altum. Tomēr visnozīmīgākais atbalsts nozares restartēšanai būs sabiedrības iesaiste un tas, cik prasmīgi spēsim piesaistīt klientus tūrisma nozarei pēc Baltijas valstu iekšējo robežu atvēršanas.

Vislabākais atbalsts, ko valsts var uzņēmumiem sniegt, ir ļaut tiem strādāt, bet, lai varētu strādāt tūrisma pakalpojumu sniedzēji, ir vajadzīgi tūristi. Liels atbalsts šajā ziņā būtu robežu atvēršana uz tām valstīm, kuras vīrusa izplatība skārusi mazāk.

Noskaņojums tūrisma nozarē ir dažāds. Ir uzņēmumi, kuri šajos vairāk nekā divos mēnešos no spēles ir izstājušies, un ir tādi, kas, spītējot grūtībām, ir pilni apņēmības uzņēmumu saglabāt un strādāt pie strauja apgrozījuma pieauguma. Pašlaik masveida darbinieku atlaišana vai darbavietu likvidēšana vairs nenotiek, un, ja izdotos atjaunot vismaz daļēju tūristu plūsmu, vairākums uzņēmumu, kas strādā Latvijas tirgū, spētu mobilizēties sekmīgai tūrisma sezonai.

Vasara tūrisma nozarē ir aktīvākais darba laiks, un tā tas būs arī šogad. Lai palīdzētu pēc iespējas plašākam tūrisma pakalpojumu sniedzēju lokam, LIAA kampaņā Atklāj Latviju droši aicina iedzīvotājus izvēlēties vienas vai vairāku dienu ceļojumus uz mazāk zināmiem tūrisma galamērķiem tepat Latvijā. Tāpat Ekonomikas ministrija sadarbībā ar LIAA strādā pie vairākiem jauniem atbalsta mehānismiem tūrisma nozarei. Patlaban sadarbībā ar nozares asociācijām tiek izskatīti tādi atbalsta instrumenti kā daļēji subsidētas darba algas, eksporta menedžeru piesaiste tūrisma uzņēmumu mērķa valstīs, atbalsts darījumu tūrisma veicināšanas pasākumiem, atbalsts mārketinga pasākumiem un Altum aizdevumi ar pārskatītiem atbalsta nosacījumiem. Ir panākta vienošanās starp nozari un lēmumu pieņēmējiem, ka turpmāk darbs pie konkrētu atbalsta instrumentu izstrādes notiks ciešā sadarbībā.

Valdībā tiek vērtēta iespēja, ievērojot Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) rekomendācijas, atvērt robežas ar atsevišķām vīrusa mazāk skartajām valstīm. Runa ir par tādām valstīm kā Norvēģija, Islande, Slovēnija, Slovākija, Grieķija, Lihtenšteina, Horvātija, Kipra, Ungārija, Šveice, Čehija, Austrija, Bulgārija un Francija, kur kumulatīvā saslimstība 14 dienu periodā uz 100 000 iedzīvotāju pašlaik nepārsniedz 10 gadījumus.

Jāmaina sabiedrības priekšstati par vietējo tūrismu

Jebkura krīze paver ceļu jaunām iespējām. Jau tagad ir skaidrs, ka, atverot Baltijas valstu iekšējās robežas, konkurence starp tūrisma pakalpojumu sniedzējiem būs liela. Tieši tāpat kā mēs labprāt uzņemtu viesus no Lietuvas vai Igaunijas, mūsu kaimiņi cīnīsies par tūristiem no Latvijas. Tādēļ mums jārīkojas ātri un jāizceļ vietējo pakalpojumu sniedzēju stiprākās īpašības.

Šobrīd krīzes ietekmē nozare iekšēji ir saliedējusies, radot iespēju piedāvāt ceļotājiem vairāku dienu tūrisma produktus jeb pakas, līdzīgi tām, kādas tūroperatori pirms krīzes piedāvāja, fokusējoties uz tālākiem galamērķiem un garākiem ceļojumiem. Pašlaik ar portāla Latvia.travel palīdzību ikviens var ieplānot interesantu vietu apmeklējumu, izveidojot savu individuālo ceļojuma paku, izvēloties restorānus un naktsmītnes un laužot stereotipu, ka Latvija ir piemērota tikai vienas dienas tūrismam. No Rīgas līdz vairākām Lietuvas pilsētām ir tikpat tālu, cik līdz Liepājai vai Daugavpilij. Taču, ja nakšņošana Lietuvā šķiet pašsaprotama, Latvijā tikpat pašsaprotami ir doties mājās pat pēc garas, nogurdinošas dienas.

Krīzes ietekmē mainās domāšana, un šī var kļūt par vasaru, kad ne tikai no jauna iepazīstam Latviju, bet arī mainām savus paradumus un priekšstatus par vietējo tūrismu kopumā.

Latvijā ir simtiem tūrisma objektu katrai gaumei

Tas, kādus lēmumus pieņems ceļotāji, ietekmēs uzņēmējdarbības vidi un mūsu kopējo labklājību. Ja gribam doties piecu dienu ceļojumā un noteikti apmeklēt Lietuvu vai Igauniju, tad visi būs priecīgi, ja divas dienas pavadīsim kaimiņvalstīs, bet trīs – Latvijā, nevis visas piecas dienas ārpus Latvijas. Tas ir līdzīgi kā ar vietējo produktu izvēli – šis ir brīdis, kad jāatbalsta ne tikai pašmāju ražotāji, bet arī pašmāju pakalpojumu sniedzēji, tostarp tūrisma nozare. Latvijā ir simtiem tūrisma objektu katrai gaumei.

Kampaņā Atklāj Latviju droši aicinām ceļotājus iepazīt mazāk zināmus objektus, ieraudzīt un piedzīvot ko jaunu, vienlaikus izvairoties no pūļa. Šis drošības faktors būs ļoti svarīgs, jo, ja situācija pasliktināsies, var nākties atkal atgriezties pie ierobežojumiem, un otrreiz restartēt nozari būs ļoti grūti. Valdības lēmums par ierobežojumu mazināšanu un robežu atvēršanu ar Lietuvu un Igauniju būtiski palielina ceļotāju personīgo atbildību.

LIAA kopā ar SPKC gatavo un ar Ekonomikas ministriju un Veselības ministriju saskaņo 11 dažādu tūrisma pakalpojumu veidu vadlīnijas, kas ļaus katram pakalpojumu sniedzējam sagatavoties viesu uzņemšanai. Mēs visi lieliski saprotam, ka turpmāk būs jādzīvo citādi, pat ja tas nav noteikts ar likumu, bet vienlaikus nezaudējam vēlmi ceļot un atgriezties normālā dzīvē.

Pirmais solis nozares atbalstam – pakāpeniska robežu atvēršana

Arī citās valstīs tiek īstenoti līdzīgi risinājumi: galvenais tūrisma nozares atbalsta instruments ir pakāpeniska robežu atvēršana ar kaimiņvalstīm, kurās ir līdzīgs saslimstības līmenis. Savstarpējās robežas atver ne tikai Baltijas valstis, bet arī Ungārija un Rumānija, Vācija un Luksemburga, veidojoties nelieliem, klasterveidīgiem “burbuļiem”. Nākamais solis būtu šo “burbuļu” pakāpeniska sapludināšana, starptautiskajai situācijai vēl vairāk uzlabojoties. LIAA uzdevums ir redzēt kopainu un palīdzēt tūrisma uzņēmējiem ar ekspertu konsultācijām, dizaina un inovāciju vaučeriem, kontaktiem jaunajos tirgos caur mūsu pārstāvniecībām, mārketinga atbalstu – tie ir pakalpojumi, kuri ir pieejami daudzu nozaru uzņēmumiem un var būt noderīgi arī tūrisma pakalpojumu pilnveidošanā. Katrā ziņā robežu atvēršana tūrisma nozarei ir vissvarīgākais atbalsts, jo uzņēmēji primāri vēlas nopelnīt, nevis saņemt. Tikpat nozīmīgs būs arī sabiedrības atbalsts un vēlme izmantot šo laiku, lai pabūtu tādās Latvijas vietās, kuras sen vai nekad nav apmeklētas. Tā mēs varam palīdzēt tūrisma nozarei piedzīvot restartu.

The post Latvijas tūrisma nozarei visvairāk var palīdzēt robežu atvēršana appeared first on IR.lv.

Latvija starpkaru posmā kļuva par placdarmu krievu pretboļševiku kustībai

Boļševiku īstenotais 1917. gada oktobra apvērsums kļuva par Krievijas Pilsoņu kara detonatoru, nolaupīja 10 miljonu cilvēku dzīvības un izvērtās par traģiski greizu pagriezienu vēstures krustcelēs. 

Baltās kustības aizsākums

Pēc šī apvērsuma uzreiz nebija skaidrs boļševiku varas destruktīvais raksturs. Pagaidu valdības darbu pirms tam regulāri satricināja dažādas kolīzijas, tādēļ varas pāriešana vienas partijas rokās sabiedrībā neradīja lielu sašutumu, un atsevišķās sadursmes ātri vien tika noslāpētas. Tomēr jau novembrī Krievijas dienvidos, Donas kazaku apgabalā, sāka veidoties tā dēvētās Baltās kustības aizsākumi ģenerāļa Mihaila Aleksejeva vadībā, kam vēlāk pievienojās ģenerālleitnants Antons Deņikins, bijušais Krievijas armijas virspavēlnieks Lavrs Korņilovs un citi. Cerībā ātri izveidot Brīvprātīgo armiju, kustības organizatori piesaistīja plašu virsnieku korpusu, kas 1917. gada nogalē izauga līdz aptuveni 300 000 cilvēku. Tomēr 1918. gada sākumā Brīvprātīgo armijā bija tikai 4000 karavīru, ievērojamu daļu veidoja junkuri (karaskolu audzēkņi), bijušie studenti, skolnieki un cilvēki bez militārās pieredzes. Šo notikumu laikabiedrs, krievu rakstnieks Mihails Bulgakovs savā lugā Turbinu dienas zīmīgi raksturo tālaika situāciju ar galvenā varoņa Alekseja Turbina vārdiem: «Es zinu, ka Rostovā ir tāpat kā Kijevā. Tur divizioni stāv bez munīcijas, junkuri bez zābakiem, bet virsnieki sēž kafejnīcās.»

Tomēr Baltā kustība vērsās plašumā, un 1918. gada vasarā visā Krievijas impērijas teritorijā norisa Pilsoņu karš, kura apogeja tika sasniegta 1919. gada otrajā pusē. Austrumos vērā ņemamu pretestību boļševikiem veidoja admirāļa Aleksandra Kolčaka bruņotie spēki, Maskavu apdraudēja Deņikina Dienvidu Krievijas karaspēks, kas rudenī atradās no galvaspilsētas aptuveni 300 km attālumā, Petrogradu — ģenerāļa Nikolaja Judeņiča Ziemeļrietumu armija un Igaunijas armijas daļas, kas Ziemeļu Palmīrai pietuvojās 30 km attālumā — tik tuvu, ka binoklī bija saskatāms Svētā Īzaka katedrāles zelta kupols.¹ Tomēr balto karavadoņu iecerēm nebija lemts piepildīties, un jau 1919. gada nogalē svaru kausi Krievijas Pilsoņu karā nosvērās par labu boļševikiem.

Balto kārts

Tā sauktajās «nacionālajās nomalēs» Krievijas Pilsoņu karš savijās ar reģionālajiem konfliktiem un cīņām par jaunu valstu izveidi. 1918. gada oktobrī ar slepenu Vācijas karaspēka atbalstu Pleskavā sāka veidoties balto karaspēks, ko vēlāk nosauca par Krievijas Ziemeļrietumu armiju. Vācijas militārā vadība nolēma izspēlēt «balto kārti»: krievu virsnieku vadībā izveidot 50 000 vīru karaspēku, kas dotu triecienu Petrogradai un ieņemtu «revolūcijas šūpuli». Pēc tam, pieaugot brīvprātīgo skaitam, tā kopā ar citām balto armijām gāztu komunistu diktatūru un izveidotu Vācijai lojālu monarhistu valdību. 

Taču notikumi attīstījās citādi: Novembra revolūcijai Vācijā sekoja pamiers Rietumu frontē un vācu armijas atkāpšanās austrumos. Tādējādi balto karaspēks palika bez solītā atbalsta. Boļševiki lauza 1918. gada martā noslēgto Brestļitovskas miera līgumu ar Vāciju un sāka ofensīvu ar mērķi caur Baltiju «eksportēt revolūciju» uz Rietumeiropu. Nespējot pretoties Sarkanās armijas pārspēkam, balto karaspēks no Pleskavas atkāpās uz Igauniju. Pulkveža Mihaila Afanasjeva vadītā karavīru grupa, kurā bija daži simti vīru, nonāca Latvijā un jau dažas nedēļas pēc valsts proklamēšanas kļuva par pirmo militāro vienību, kas iesaistījās bruņotajās sadursmēs ar Sarkano armiju. Daļa šo karavīru 1918. gada nogalē iestājās Latvijas valdības dienestā, citi 1919. gada janvārī iestājās Baltijas landesvēra Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienībā, kuru komandēja kņazs Anatols Līvens. Šī vienība piedalījās Kurzemes un Rīgas atbrīvošanā, bet jūlijā aptuveni 3000 cilvēku sastāvā devās uz Narvas fronti, kur tika iekļauta Ziemeļrietumu armijas rindās ieplānotajam rudens karagājienam uz Petrogradu. Tas cieta neveiksmi, un Ziemeļrietumu armija nonāca Igaunijas teritorijā, kur tika atbruņota un internēta. Līdz ar armiju Igaunijā ieplūda milzīgs skaits bēgļu, kas kopā ar karavīriem janvāra sākumā veidoja ap 50 000 cilvēku balto emigrantu kopienu. 1920. gada sākumā šāda plūsma iezīmējās arī Latvijā.

Lielākā baltās krievu virsniecības daļa emigrācijā bija joprojām aktīvi boļševiku pretinieki un svešumā pievienojās pagrīdes organizācijām. Par pirmo pretboļševiku pagrīdes organizāciju Latvijā, tiesa, importēto, kļuva galēji labējā monarhistu organizācija ar nosaukumu Uzticīgo savienība. 

Uzticīgo savienība — monarhisti un virsnieki

Uzticīgo savienības (Союз верных) pirmsākumi meklējami 1905. gada notikumos Krievijā, kad monarhija bija spiesta piekāpties, pasludinot dažas politiskās reformas. Tomēr jau 1905. gada nogalē izveidojās vairākas monarhistu organizācijas, kas vēlāk pārauga tā sauktajā melnsimtnieku kustībā. To ideoloģija balstījās formulā «pareizticība, patvaldība, tautiskums», lielākoties tās atbalstīja krievu radikālo nacionālismu un konservatīvismu, kas ietvēra arī naidīgumu pret revolūciju, «ebreju jautājumu». Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas visas monarhiskās kustības organizācijas tika likvidētas un to līderi darbojās nelegāli. 

Uzticīgo savienībai dažkārt piedēvē vadošo lomu Krievijas Ziemeļrietumu armijas izveidē, kas tomēr ir pārspīlējums. Pēc tās sagrāves daļa dalībnieku palika Igaunijā, daļa pārcēlās uz Somiju, Latviju, Poliju, Vāciju un citām valstīm.

Uzticīgo savienības mērķis bija padomju varas gāšana un leģitīmas monarhijas atjaunošana Krievijā. Savienības dalībniekiem vajadzēja slepeni iefiltrēties padomju un ārzemju valstu valdībās un armijas struktūrās. Organizācijas darbība bija konspirēta, katram dalībniekam tika dots segvārds, piešķirtas paroles, savukārt korespondencei bija jābūt šifrētai.

Latvijā Uzticīgo savienība sāka darboties 1920. gada pavasarī, kad no Igaunijas ieradās pulkvedis Vasilijs Sergejevs, organizācijas militārās nodaļas vadītājs. Maijā pieredzējušais kara inženieris iestājās dienestā Latvijas armijas Tehniskajā pārvaldē, kur pildīja Veco pozīciju nojaukšanas un tehnisko kara materiālu savākšanas komisijas priekšsēdētāja pienākumus. Par spīti necilajam amatam, pulkvedis Sergejevs nospēlēja vērā ņemamu lomu ne tikai Latvijas, bet plašākā starptautiskā militāri politiskā kontekstā.

Pilsoņu kara revanša plāns

1919. gada sākumā starp Poliju un Padomju Krieviju izcēlās karš, kas lielākoties bija veiksmīgs Polijai, jo Sarkanā armija bija aizņemta kaujās Krievijas Pilsoņu kara frontēs. 1920. gada sākumā kļuva skaidrs, ka tieši Polijas virziens kļūs par noteicošo Padomju Krievijas militārajā plānošanā, jo Polijas iekarošana vērtu ceļu uz Rietumeiropu un ļautu aktualizēt 1919. gadā fiasco piedzīvojušo revolūcijas eksporta ideju. Savukārt arī Polijas militārā vadība sāka veiksmīgu ofensīvu, iekarojot plašu teritoriju Baltkrievijā un Ukrainā. Krievijas Baltās pretošanās kustības centrs 1920. gada pavasarī atradās Krimā, kur tika izveidota Krievu armija ģenerālleitnanta Pjotra Vrangeļa vadībā.

Polijas valsts galva un armijas virspavēlnieks Juzefs Pilsudskis nejuta simpātijas pret Balto kustību, uzskatot tās vadītājus par «vienotās un nedalāmās» Krievijas idejas atbalstītājiem, kas apdraud Polijas suverenitāti. Tomēr viņš saprata, ka izšķirošās kaujas par Polijas valsti vēl ir priekšā, tādēļ gribēja izmantot iespēju paplašināt Polijas armiju ar tām krievu karaspēka daļām, kurās bija nesamierināmi boļševiku ienaidnieki. 

1920. gada sākumā Pilsudskis sazinājās ar savu paziņu Borisu Savinkovu, leģendāru revolucionāru un publicistu, Krievijas sociālistu revolucionāru (eseru) partijas kaujas sekcijas vadītāju, kurš 20. gadsimta sākumā bija īstenojis vairākus atentātus pret augstām Krievijas amatpersonām. Savinkovs cīņai pret boļševikiem 1918. gadā bija izveidojis Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienību (Союз защиты родины и свободы), tās vadībā darbojās latviešu pulkveži Frīdrihs Briedis un Kārlis Goppers. 1918. gada vasarā šī organizācija iniciēja sacelšanos vairākās Krievijas pilsētās, diemžēl neveiksmīgi. 

Pilsudskis meklēja Savinkovā sabiedroto, lai organizētu tādu krievu armiju un nākotnes valdību, kas neapdraudētu Polijas neatkarību. Boriss Savinkovs ļoti labi derēja šādai lomai, jo bija kreisāks un teorētiski tautai tuvāks nekā «vienotās un nedalāmās» ideju atbalstošie balto virsnieki. Kopā ar krievu rakstnieku un politiķi Dmitriju Filosofovu viņi iezīmēja tā saukto Trešās Krievijas ideju: pēc boļševiku sakāves izveidot valsti, kas nebūtu nedz «balta», nedz «sarkana», bet demokrātiska, atzītu jauno valstu neatkarību un cieši sadarbotos ar Poliju (vai Pilsudska loloto federāciju) ekonomiskajā jomā.

Lielas cerības karaspēka veidošanā Savinkovs lika uz pieredzējušajiem Ziemeļrietumu armijas kadriem Igaunijā un Latvijā. Tie tobrīd piedzīvoja lielas grūtības. Bēgļu statusu, kas garantēja humānās palīdzības saņemšanu, Igaunijā viņiem piešķīra tikai 1920. gada otrajā pusē, turklāt īpašu sašutumu radīja daļēji pamatotās baumas par balto virsnieku piespiedu izdošanu padomju pusei. 

Latvijas armijā situācija bija citāda, jo virspavēlnieka štāba priekšnieka amatā bija ģenerālis Pēteris Radziņš, kas simpatizēja baltajiem virsniekiem un palīdzēja tiem iestāties Latvijas armijā. Starp viņiem bija arī iepriekš minētais pārliecinātais monarhists pulkvedis Vasilijs Sergejevs. Acīmredzot ar Latviju viņš saistīja ilgtermiņa cerības, jo dienesta gaitas aprakstā (personiskajā lietā) raksturots kā lojāls, demokrātiski noskaņots virsnieks, kurš veiksmīgi mācās latviešu valodu un prot rakstīt latviski.

Uzzinājis par Borisa Savinkova darbību Polijā, Sergejevs sazinājās ar viņu un pauda ideju, ka Latvija spētu kļūt par izcilu placdarmu ofensīvai pret boļševikiem. Būtu nepieciešams izveidot balto fronti, iespējams, pat vairāku armiju skaitā, ar netiešu Latvijas armijas atbalstu (sic!), tādējādi kļūstot par poļu pretpadomju frontes kreiso flangu. Pēc Sergejeva atzinuma, latviešu militārā pavēlniecība šādu iespēju nenoraidot. Tajā pašā laikā pulkvedis apzinājās, ka tik vērienīgam projektam nepieciešami pārbaudīti un zināmi komandieri, un Savinkovam ieteica vācbaltiešu izcelsmes ģenerālleitnantu grāfu Alekseju Frīdrihu Leonīdu fon Pālenu.

Pretboļševiku frontes izveide Latvijā 

Dzimis 1874. gadā Kaucmindē, ievērojamā vācbaltiešu muižnieku ģimenē, Aleksejs fon Pālens sākotnēji dienēja prestižajā impērijas kavalērijas leibgvardes pulkā un 1906. gadā soda ekspedīcijas sastāvā piedalījās nemieru apspiešanā Vidzemē. 1917. gada vasarā fon Pālens kopā ar savu dienesta biedru, vēlāko Baltās kustības vadoni Pjotru Vrangeli piedalījās pretpadomju pagrīdes virsnieku organizācijas veidošanā Petrogradā. Pēc Krievijas armijas izjukšanas fon Pālens atgriezās Latvijā un 1919. gada janvārī Liepājā tika iecelts par sava brālēna kņaza Anatola Līvena formētās Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienības komandieri. Nesaskaņu dēļ viņš tomēr atteicās no amata un devās uz Igauniju, kur iestājās Ziemeļrietumu armijā. Viņš guva ievērojamus panākumus kaujās un tika paaugstināts par ģenerālleitnantu, bet pēc neveiksmīgā Petrogradas karagājiena vadīja armijas likvidācijas komisiju. 1920. gada jūnijā fon Pālens nelegāli atgriezās Latvijā, uz brīdi tikai aizturēts, bet pēc atbrīvošanas kļuva par Vasilija Sergejeva iecerētā karaspēka veidošanas vadītāju, faktiskā vadītāja lomu pildot Sergejevam.

Pulkvedis Vasilijs Sergejevs Latvijas armijā apzināja bijušos baltos un Baltijas landesvēra virsniekus, noskaidroja viņu politiskos uzskatus un viņam noderīgos reģistrēja kā potenciālus balto karaspēka dalībniekus. Viņš apmeklēja arī gūstekņu nometni Valmierā, kur uzturējās bijušie Bermonta Rietumu brīvprātīgo armijas karagūstekņi. Spriežot pēc Sergejeva ziņojumiem, kas saglabājušies Latvijas Valsts vēstures arhīvā, daudzi bijuši atsaucīgi, tomēr, visticamāk, tāpēc, ka pulkvedis solījis iekārtot viņus Latvijas armijā, policijā un pat pretizlūkošanas dienestā.

Lai iegūtu finanšu līdzekļus nelegālā karaspēka formēšanai un nodrošinātos ar diplomātisko atbalstu, Sergejevs un fon Pālens izvērta plašu saraksti ar Savinkovu un krievu diplomātiem un virsniekiem Rietumos. Tās mērķis bija pārliecināt visus iespējamos sabiedrotos par pretboļševiku frontes izveidi Latvijā. Sarakstē apgalvots: Latvijas valdība apzinās, ka pēc Vrangeļa armijas sakāves dienvidos boļševiki vērsīsies pret Latviju, tāpēc valdība pozitīvi vērtējot ne tikai šādas frontes izveidi, bet pat uzbrukumu Padomju Krievijai (sic!), ja vien to atbalstītu citas valstis. Fon Pālens apliecināja, ka «neviens latviešu karavīrs frontē neiznāks», pietiktu ar Latvijas armijas materiālo atbalstu. Viņš apgalvoja, ka esot izdots slepens Latvijas armijas virspavēlniecības rīkojums savās rindās pieņemt visus Ziemeļrietumu armijas karavīrus, nodrošinot tiem iztiku un ekipējumu. Pēc vēstuļu autoru aplēsēm, viņi īsā laikā varētu sapulcināt 15 000—20 000 vīru lielu karaspēku, kas bija nepamatots pārspīlējums. 

Polijas faktors 

Situācija noskaidrojās 1920. gada jūlijā saistībā ar notikumiem Polijas un padomju Krievijas kara frontē. Aprīlī veiksmīgi sāktais Polijas armijas un Ukrainas Tautas Republikas karaspēka uzbrukums tika apturēts, un Sarkanā armija devās pretuzbrukumā. Stāvoklim pasliktinoties, aktualizējās Polijas armijas ģenerālštāba sadarbības projekts ar Krievu politisko komiteju Parīzē, un 3. jūlijā sākās krievu karaspēka formēšana Polijas armijas pakļautībā, bet krievu virsnieku vadībā. Jūlija beigās kļuva skaidrs, ka plāni par pretboļševisma militāro fronti Latvijā ir izgāzušies. Vrangeļa pārstāvis Berlīnē tā vietā mudināja organizēt karavīru nosūtīšanu caur Serbiju uz Krimu, uzņemoties nodrošināt šīs misijas finansējumu caur Stokholmas bankām. 

Uz karaspēka formēšanu Latvijā lielas cerības lika Krievu politiskā komiteja Varšavā, lai to iespējami ātri iesaistītu kaujās Polijā, jo tas bija militāri izdevīgāk.

28. jūlijā Rīgā starp fon Pālenu un Krievu politiskās komitejas pārstāvjiem tika noslēgts līgums par karavīru vervēšanu un nosūtīšanu formējamam karaspēkam Polijā. Projektu finansēja Krievu politiskā komiteja par poļu līdzekļiem. Ieceres veicināšanai Latviju un Igauniju regulāri apmeklēja žurnālists un šīs komitejas pārstāvis Aleksandrs Dikhofs-Derentāls, Savinkova cīņubiedrs, abi kopā savulaik īstenoja Krievijas slepenpolicijas aģenta, bēdīgi slavenā 1905. gada 9. janvāra Asiņainās svētdienas strādnieku demonstrācijas iedvesmotāja Georgija Gapona slepkavību. Latvijā un Igaunijā Derentāls noīrēja transportu brīvprātīgo un viņu ģimeņu transportēšanai uz Poliju, kā arī tikās ar ģenerāli Pēteri Radziņu un Latvijas politiķiem.

Polijas armijas ģenerālštābs tomēr pilnībā neuzticējās balto karaspēkam, turot tā vadību aizdomās par šovinistiskiem, monarhiskiem un reakcionāriem uzskatiem. 1920. gada septembra sākumā krievu karaspēks Polijā sasniedza 25 000 vīru kopskaitu (tika ieskaitīti arī karagūstekņi un atsevišķas militārās vienības), un 28. septembrī to nosauca par 3. Krievu armiju. Sergejeva un fon Pālena darbībai ar Savinkova starpniecību piešķīra deviņus miljonus poļu marku, kas veicināja brīvprātīgo nosūtīšanu uz Poliju gan ar kuģiem, gan ešelonos pa dzelzceļu. 

Detonators starpvalstu attiecībās

1920. gada 11. augustā Latvijas Republika un Padomju Krievija noslēdza miera līgumu, kas aizliedza vervēt karavīrus boļševikiem naidīgai armijai Latvijas teritorijā. Latvijas puse to ievēroja daļēji. Septembra beigās, šķērsojot Latvijas robežu, aizturēja Aleksandru Dikhofu-Derentālu, pie kura atrada Borisam Savinkovam adresētu vēstuli. Derentāls rakstīja, ka praktiski esot panācis vienošanos par Latvijas un Igaunijas oficiālu atbalstu «krievu lietai» ar Latvijas Ministru prezidentu Kārli Ulmani, ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu un viņa vietnieku Hermani Albatu. Robežsardzes dienesta priekšnieks 11. oktobrī ar šo vēstuli iepazīstināja ģenerāli Radziņu, kurš izsauca Sergejevu un sašutis pieprasīja paskaidrojumus. Sergejevs nekavējoties nosūtīja Derentālam atbildes vēstuli, kurā paredzēja «krievu lietas» pilnīgu izgāšanos, ja šī informācija nonāks sociāldemokrātu rokās. Pareģojums piepildījās: pavisam drīz vēstules saturs tika izklāstīts Latvijas kreisajā presē, un sociāldemokrāti nekavējās sacelt politisko skandālu.

Oktobra beigās laikrakstos publicēja Meierovica atbildi, kurā viņš noliedza Derentāla tikšanos ar Ulmani, atzīmējot, ka pats ticies ar viņu kā ar žurnālistu, taču sarunā nav apspriesta politiska vienošanās. To pašu privātā sarunā ar kādu Francijas diplomātu apgalvoja arī ministra vietnieks. Meierovics paskaidroja, ka valdība liedz jebkādu dalību balto karaspēka formēšanai Latvijā, taču noklusēja, ka valdība bija informēta par karavīru vervēšanu un nosūtīšanu uz Poliju. Derentāla vēstulē bija minēts arī ģenerāļa Radziņa atbalsts: tas kļuva publiski zināms un tika nosodīts, neraugoties uz Radziņa teikto, ka viņa simpātijas pret balto kustību nenozīmē valsts vai armijas atbalstu tās centieniem. 

Lieta ieguva arvien plašāku rezonansi, ko stimulēja padomju puse, lai izdarītu spiedienu uz Latvijas valdību un izjauktu Baltijas diplomātiskās un militārās alianses veidošanu ar Poliju. Padomju Krievijas pilnvarotais pārstāvis Latvijā Jakovs Gaņeckis lika saprast, ka var būt arī ekonomiskas sekas. Protams, viņš «piemirsa», ka 1920. gada rudenī Latvijā bija notverti vairāki padomju spiegi un atklāts vesels aģentūras tīkls, turklāt ar baltiem diegiem bija šūts Latvijas Komunistiskās partijas finansējuma avots, tā pēdas veda tieši uz padomju vēstniecību.

Gaņeckis cieši sadarbojās ar LSDSP aprindām tuviem pagrīdes komunistiem, kas oficiāli apstiprināja un izplatīja informāciju, ka balto karaspēka vervēšana norisinājusies ar Latvijas valdības atbalstu. Faktiski Latvijas sociāldemokrāti kļuva par ieroci padomju rokās — LSDSP padziļināja krīzi, centās gāzt Ulmaņa valdību un atvaļināt no armijas padomju pusei nepieņemamo ģenerāli Radziņu. Lai to panāktu, 1920. gada 4. novembrī sasauca Satversmes sapulces ārkārtas sēdi, taču sociāldemokrātu apmelojumi bija tik klaji safabricēti, ka vairākums tos neatbalstīja un valdības krišana tika novērsta. 

Analizējot sociāldemokrātu darbību krīzes laikā, Rīgas krievu liberālais laikraksts Сегодня rakstā ar nosaukumu Netalantīgajiem atmaskotājiem atzīmēja tiem «piemītošo vajāšanas māniju un vēlmi par visām varēm sagādāt prieku vietējām padomju aprindām, iedzenot ķīli valsts organisma sāpošajās vietās, liekot paklupt valsts vadītājiem».² Vēsturnieks Aivars Stranga trāpīgi raksturojis epopejas iznākumu: «Latvijai tas atstāja nelāgu mantojumu: pilsonisko partiju aizdomīgumu pret sociāldemokrātiem, politiskās policijas naidīgumu pret viņiem.»³ Padomju sadarbības alkas ar Latvijas sociāldemokrātiem noplaka, kad kļuva skaidrs, ka Ulmaņa valdība noturēsies, turklāt novembra beigās Krimu atstāja lielākā Vrangeļa armijas daļa, pavisam vairāk nekā 140 000 cilvēku, civilos bēgļus ieskaitot. 

Sociāldemokrātiem tomēr izdevās panākt «tīrīšanu» armijā, kuras rezultātā Pēteris Radziņš bija spiests atkāpties no amata. Lai radītu asociācijas ar bermontiādi, sociāldemokrātu tabloīdos šī krīze tika nodēvēta par «vrangeliādi». Sociāldemokrātiem bija izdevīgi izmantot boļševiku propagandas kultivēto asinskārā Vrangeļa — «melnā barona» — tēlu, kaut gan Vrangeļa valdība bija viena no liberālākajām Krievijā Pilsoņu kara laikā. Latvijā brīvprātīgo vervēšana turklāt norisinājās Krievu politiskās komitejas vadībā, tādēļ šī krīze drīzāk būtu saucama par «savinkoviādi». 

Atlaišanas armijā skāra vairākus bijušos balto virsniekus, arī pulkvedi Vasiliju Sergejevu, 1920. gada 22. oktobrī viņu apcietināja. Pēc neilga laika Sergejevu atbrīvoja, viņš atstāja Latviju un 1921. gadā Vācijā kļuva par Uzticīgo savienības Latvijas filiāles pārstāvi. Uzticīgo savienības darbība Latvijā līdz ar to faktiski beidzās, tās dalībnieki iesaistījās citās balto organizācijās, kas sadarbojās ar Polijas, Francijas un, iespējams, arī citu Eiropas valstu izlūkdienestiem, kā arī «zaļajiem» padomju Krievijas un Baltkrievijas teritorijā. 

Laikā, kad Latvijā norisinājās ar balto karaspēka veidošanu saistītās politiskās kaislības, vervēšanas misija Rīgā, kurā bija pieteikušies ap 350 cilvēkiem, sen jau bija beigusies. Fon Pālens 1920. gada 1. oktobrī kopā ar pēdējā ešelona karavīriem ieradās Polijā, kur kaujas gatavībā bija ap 4000 vīru. Taču paredzētā kopējā karadarbība pret padomju spēkiem nenotika. 1920. gada 12. oktobrī starp Padomju Krieviju un Poliju Rīgā tika parakstīts pamiers, kas paredzēja balto armijas evakuāciju no Polijas 24 stundu laikā. Tās vietā Krievu politiskā komiteja un 3. Krievu armijas virspavēlniecība veica izmisīgu ofensīvu. Tas beidzās ar sakāvi un atkāpšanos uz Poliju, kur pēdējais balto karaspēks tika atbruņots un 1921. gada janvārī likvidēts. Fon Pālens nolēma pielikt punktu savai militārajai un politiskajai karjerai, atgriezās Latvijā un 1938. gadā nomira.

Pretboļševiku kustība — starptautiska

1920. gada nogale iezīmēja Pirmā pasaules kara iniciētās Eiropas pārdales beigas un sakrita ar Krievijas Pilsoņu kara aktīvās fāzes noslēgumu. Taču emigrācijā jaunajās valstīs nonākušie 1,5—2 miljoni cilvēku neuzskatīja, ka balto un sarkano konfrontācijai ir pielikts punkts. Viņu uztverē cīņai bija jāturpinās — ar vai bez Rietumu valstu palīdzības. Šādu pārliecību uzturēja emigrācijā nonākušie izcilie krievu intelektuāļi un garīdzniecības pārstāvji, attīstot izdevējdarbību, izglītības sistēmu un rosīgu sociālo aktivitāti. To pastiprināja liels ar militāro jomu saistīto emigrantu īpatsvars, kuri saglabāja teorētisku gatavību revanšam. Tā izveidojās krievu nacionālās pretestības ideoloģija, kas sniedzās no militārās intervences un terorisma plāniem līdz krievu kultūras, nacionālās identitātes, garīgo vērtību saglabāšanai un attīstībai trimdā. Starpkaru periodā šī ideoloģija dominēja starptautiskajā pretboļševiku kustībā visās valstīs ar ievērojamu krievu iedzīvotāju īpatsvaru, arī Latvijas Republikā.

Tas nozīmēja Krievijas Pilsoņu kara turpinājumu citā veidā un mērogā, saglabājot galveno mērķi — boļševiku režīma gāšanu Krievijā. Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis, baltās emigrācijas faktors un emigrantu sadarbība ar ārzemju diplomātiem un izlūkdienestiem radīja stabilus priekšnoteikumus starptautiskās pretboļševiku kustības attīstībai — dažādās pagrīdes formās un arī puslegālu organizāciju veidā tā darbojās Latvijā līdz pat 20. gadsimta 40. gadu vidum. 

Krievu emigrantu sabiedrību bieži apsūdzēja monarhismā, taču ilgas pēc zaudētās dzimtenes, tās kultūras un garīguma, arī pēc boļševiku iznīcinātā Krievijas valstiskuma bija kas vairāk par tai piedēvētajām stūrgalvīgajām alkām pēc monarhijas un impērijas atjaunošanas.

Tekstā minētās personas 

Mihails Afanasjevs (Михаил Александрович Афанасьев, 1884—1941)

Mihails Aleksejevs (Михаил Васильевич Алексеев, 1857—1918)

Frīdrihs Briedis (1888—1918)

Antons Deņikins (Антон Иванович Деникин, 1872—1947)

Aleksandrs Dikhofs-Derentāls (Александр Аркадьевич Дикгоф-Деренталь, 1885—1939)

Kārlis Goppers (1876—1941)

Nikolajs Judeņičs (Николай Николаевич Юденич, 1862—1933)

Aleksandrs Kolčaks (Александр Васильевич Колчак, 1874—1920)

Anatols Līvens (Anatol Leonid von Lieven, 1872—1937)

Pēteris Radziņš (1880—1930)

Boriss Savinkovs (Борис Викторович Савинков, 1879—1925)

Vasilijs Sergejevs (Василий Васильевич Сергеев, 1877—?)

Pjotrs Vrangelis (Пётр Николаевич Врангель, 1878—1928)

¹ A. Куприн. Купол св. Исаакия Долматского. Рига: Литература, 1928.

² Безталантным разоблачителям. Сегодня. 3.11.1920. С. 1.

³ A. Stranga. Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums 1920. gada. 11. augustā. Rīga: Fonds Latvijas vēsture, 2000. 90. lpp.

Andrejs Gusačenko (1982) ir vēsturnieks, Latvijas Universitātes doktorants un LU Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents. Publicējis pētījumus Latvijā un ārzemēs par krievu emigrāciju, krievu jauniešu organizācijām un starptautiskās krievu pretboļševiku kustības darbību Latvijas Republikā, par Baltās kustības faktoru Latvijas Neatkarības karā un Pareizticīgo Baznīcu starpkaru Latvijā.

The post Cerībās uz revanšu appeared first on IR.lv.

Pēdējos mēnešos pieredzētais atgādina, ka neviens lietu un esības izkārtojums nav mūžīgs un iepriekš neiedomājamas pārmaiņas var notikt spēji un strauji. 

Pasaules apstāšanās un jaunā laikmeta teorētiskās modulācijas vedināja uz šādu iedomu: sociālo tīklu reibonis ir rimies, un tie palikuši tikai kā tehnisks savstarpējās saziņas līdzeklis atsevišķām interešu un draugu grupām vai profesionālajām kopām. Šīs saziņas platformas arī vairs neuzskata par to, kas tās nekad nav bijušas, — par medijiem vai to aizstājējiem. Pēc pamatīga haosa posma, kad bezgala dažāda satura radītāji juku jukām bija samesti kopā un cīnījās par mūsu uzmanību un prātu, informācijas veidotāji un nesēji izkārtojušies veselajam saprātam uztveramā kompozīcijā: sociālos tīklus uzlūko kā cilvēku privātās un profesionālās sfēras daļu, savukārt profesionālie mediji ir kopīga visas sabiedrības dzīves daļa, kas spēj uzturēt augstu satura standartu un demokrātijas kvalitāti. 

Mediju situācija Latvijā liek uzdot jautājumu — vai teorētiskajā nākotnē, kad sociālie mediji, cerams, iegūs savu īsto vietu, maz būs, pie kā atgriezties. Kvalitatīvs laikraksts, žurnāls vai portāls nerodas vienā dienā, pat mēnesī izdosies radīt tikai pirmās aprises ar nosacījumu, ja to darīs talantīgi, izglītoti un pieredzes bagāti žurnālisti un redaktori. Diemžēl tādu Latvijas mediju vidē ir maz, nu jau bīstami maz. 

Vai šajā ainā būs vieta arī kultūras medijiem? Jau pašlaik tos neietver nevienā sistēmā — tie neskaitās piederīgi nedz nacionālā līmeņa, nedz reģionālajiem medijiem, tos diskusijās un runās nepiemin ne amatpersonas, ne mediju organizāciju pārstāvji. Izņēmums ir Valsts prezidents, kura kolēģi politikā diemžēl neizprot kultūras mediju nozīmi sabiedrībā tikpat skaidri kā viņš. Savukārt Kultūras ministrijā ierēdņi tos gadiem dēvē par nozares vai nišas medijiem, lai gan drukātos kultūras izdevumus un portālus vismaz fragmentāri lasa ievērojami plašāka sabiedrības daļa. Un tie nav aktieru, mūziķu, mākslinieku vai rakstnieku pašspoguļošanās izdevumi jeb hobijžurnāli «zvēriņiem par zvēriņiem».

Politiskā līmenī Latvijas kultūras medijus perifērijā nostūmusi nespēja adekvāti novērtēt mediju nozīmi sabiedrībai. Neizpratne par to, ka sabiedrības cilvēcisko iezīmju dēļ kvantitatīvais parasti nav sinonīms kvalitatīvajam un ka kultūras mediju gadījumā svarīga nav milzu izplatība vai klikšķu daudzums, bet gan satura kvalitāte, jau 30 atjaunotās valsts pastāvēšanas gadus izpaužas neadekvātā finansējumā. Un izdevumu pastāvēšana pārvēršas nemitīgā, enerģiju iznīcinošā izdzīvošanas spēlē.

Pirmās atklātās vēstules par Latvijas Republikas greizo kultūrpolitiku intelektuāļi publicēja jau 1990. gada nogalē. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas Latvijā padomju okupācijas laikā iekoptajiem latviešu kultūras izdevumiem 90. gados pēctecība no valsts puses netika nodrošināta, un tie aizgāja pa burbuli. Vienīgais, kas šķērsoja 21. gadsimta slieksni, bija literārais žurnāls Karogs, taču arī tas jau pasen iznīcis.  

Un, starp citu, vai nozīme nebija arī apstāklim, ka šāda veida izdevumiem ar laiku vairs nebija redakcijas telpu un no tām izrietošās redakciju dzīves? Greznība taču, vai ne? Tomēr patiesībā tā veidojās saskarsmes kultūra, kurā plauka interese par veco un jauno, nemanāmi veidojās profesionālās pēctecības straumes, šķīlās strīdi, idejas un domas. Kopš jaunās tūkstošgades sākuma nedaudzie (viens vai divi) latviešu literārās periodikas izdevumi ir tapuši redaktoru dzīvokļos, tāpat kā nereti tālajā 19. gadsimta nogalē, nevis izdevuma vitalitāti un, galu galā, arī statusu uzturošās redakcijas telpās pilsētas centrā. Tas nozīmē, ka autori tāpat vien, garāmejot, vairs izdevuma redakcijā neiegriežas un dzīvā saskarsme nenotiek. Jā, varbūt arī šo publiski pieejamo redakciju izzušana ilustrē pašu literāro izdevumu noniecināšanu. Sak, ja reiz nevari pat biroju atļauties… 

Ieviesās pārliecība, ka literārs žurnāls vai laikraksts ir kārtējais projekts starp tūkstošiem citu zibsnīgu parādību, kam ik pa laikam jāstartē konkurences cīniņā par valsts dotāciju un jāmeklē sponsori. Taču projekta formāts kultūras mediju gadījumā nav tālredzīgs, tas apmulsina arī lasītāju, ja tam ik pa laikam ceļ priekšā atkal jaunu nosaukumu.

Nereti prasīts: pierādiet, ka esat vajadzīgi, pārlieciniet mūs par savu nepieciešamību! Latvijā kvalitatīvu latviešu kultūras mediju atbalstam jābūt pašsaprotamam un ilgtermiņā noteiktam, un, jā, tādai jābūt pašu lēmēju vēlmei un redzējumam. Literatūrai turklāt nepietiek ar vienu «nozares izdevumu», jo literatūras žurnāli un laikraksti ne tikai analizē un vērtē nozarē notiekošo, bet paši ir jaunrades procesa dalībnieki. 

Rakstīšana, domu izteikšana ir viena no intelektuālās dzīves galvenajām, paliekošajām izpausmes formām. Sarunās ar iestādēm par kultūras mediju stāvokli Latvijā diezgan skaidri atklājas, cik maz literāro izdevumu un grāmatu lasītāju ir starp mūsdienu ierēdņiem un politiķiem.

Sociālo mediju reibonis tiklab var izrādīties pārejošs, un tad pastāv iespēja attapties pavisam noplicinātā laukā, pār kuru saukļi par nacionālās kultūras vērtību aizlidos, neviena nedzirdēti.

Rudīte Kalpiņa (1966) ir rakstījusi un joprojām raksta prozu un publicistiku. Vairāku grāmatu līdzautore un sastādītāja. Strādājusi žurnālā Avots, Kapitāls, bijusi Dienas pielikuma Dienas Stils redaktore. Atsevišķu mediju projektu autore un redaktore. Pašlaik žurnāla Domuzīme galvenā redaktore.

The post Pašsaprotamības izaicinājums appeared first on IR.lv.

Manu degunu sakņudina putekļu mākonis. Knapi noturu šķaudienu. Negribu, lai mamma izdzird, ka esmu pamodusies. Šodien ir Vecenes diena, tāpēc viņa tā ņemas — mati mezglā saņemti, putekļu lupata pār plecu, un iet pa dzīvokli kā atspole, no ikdienas pierastās snaudas pēkšņi modusies. Nekāda ilgā gulēšana man tāpat nesanāk, jau pēc brīža atspole ir klāt un piebaksta ar slotaskātu: «Ei, celies augšā! Cik ilgi var gulšņāt?»

Vecenes rītos mamma dzenā gan putekļus, gan mani. «Nomazgā muti! Saklāj gultu! Un tiec beidzot vaļā no tiem briesmoņiem!» viņa klaigā un ar slotu vicinās gar skudru rindu virtuves kaktā, izārdot manis rūpīgi veidoto skudru šķēršļu taku — knaģu barjeras un margarīna Rama kastītes kalnu. Posta darbi skudras samulsina tikai uz mirkli, tūliņ jau tās atkal ir ierindā un turpina savu ierasto ceļu. Es slepus pasmaidu par uzdrīkstēšanos nepaklausīt mammai un noglabāju šķēršļus savā slēpnī aiz plītskrāsns metāla durtiņām.

Manas mammas mamma jeb Vecene, kā mēs viņu saucam, pie mums nāk katru mēnesi. Tajā mirklī, kad pie durvīm atskan ar stingru roku klauvētais «dum dum», vēders apmet prieka kūleni un roka ieslīd mammas plaukstā. Es zinu, nu vairs nekādas dzenāšanas nebūs, un turpmāko minūšu laikā mamma mani ļoti mīlēs. Tā, lai Vecene skaidri redz. Mamma kādas trīs četras reizes mani noglāstīs, piekārtos kleitu un īpašas nepieciešamības gadījumā ar nolaizītu īkšķi paberzēs manu zodu.

Vecenes dienā esmu galvenā — viņa man vaicā, kā šeit pret mani izturas, vai pie mums nāk arī ciemiņi. Kad man pēdējo reizi mazgāti mati, un vai rotaļlietas arī dabūnot. Viņa liek parādīt, kur mūsu mājās atrodas ēdiens. Mamma tad stāv sarkana kā biete, cieši sakniebtiem zobiem. «Māt, beidz šo mūžīgo pratināšanu. Vai nu jau nebūs gana? Tu taču redzi, ka mums nekā netrūkst,» mamma sodās un sūta Veceni pie saldētavas, kur stāv viena mūžsena pelmeņu paka. Vecene tad raud, vicina pret debesīm dūres un sauc: «Dievs, esi žēlīgs šim meitēnam! Pelmeņi, ūdens un klaidone. Viss, ko nabaga dvēsele dabū!» Mamma asi iesmejas: «Dievs, tu saki? Tu jau pati man kā Dieviņš lakatā. Soģe mana. Vienu paņēmi. Nu arī otru gribi pievākt?» Vecene, to dzirdot, šņākdama izvirpuļo pa durvīm, aiz sevis atstājot vien dziļu klusumu un nelielu maišeli ar bulciņām, ko pirmīt sapirkusies pilsētā.

Pēc Vecenes nozušanas mazinās arī mammas rīta spars. Viņa atguļas dīvānā, paceļ acis pret griestiem un ieslīgst savā ierastajā snaudā — acis nekustīgas ieurbušās šaurajā šķirbā starp griestu betona blokiem. Atkal jau cenšas tajā pazust.

No plīts apakšas izvelku skudru takas šķēršļus un izkārtoju vecajās vietās virtuves kaktā. Skudras paklausīgi rāpjas Ramas kalnā, un es viņas pieskatu. Dažreiz man pievienojas arī mans brālis. Sakrustotām kājām viņš nosēžas blakus un kāri loka iekšā Vecenes bulkas. Brālim padusē bilžu albums. Tādas smukas, lielas gleznas — apaļi eņģeļbērniņi, viņu mammītes ar lieliem pupiem, šādi tādi muskuļaini vīrieši, viss vēders vienās restītēs. Es arī esmu liela zīmētāja. Man pašai savs zīmējumu albums noglabāts zem plīts.

Tā mēs tur ar brāli sēžam kādu stundu vai divas, līdz dibens paliek pavisam stīvs, un tad izslīdam laukā pagalmā — lai mamma mūs neredz un var mierīgi turpināt pazust šķirbā. Mammai nepatīk, ja viņu traucē. Brālis ir klusāks un izveicīgāks par mani. Neatminos nevienu reizi, kad mamma būtu viņam uzbļāvusi, lai apklust. Vai vispār viņu ievērojusi.

Mammai patīk klusums. Viņa runā tikai tad, kad ir Vecenes diena, vai arī kad mājās ieveļas Žeņa. Tad mamma piesēstas dīvānā, dažreiz pat līdz ārdurvīm aizšļūc un apķeras šim ap kaklu. «Kur tik ilgi biji nozudis? Ko dzersi, Žeņa? Vai kādu brīdi uzkavēsies?» Ja Žeņa uzkavējas, mēs ar brāli ejam laukā. Neomulīgi būt mājās, kad mammai un Žeņam pašiem savas lietas darāmas. 

Vispār jau man patīk laukā. Mamma domā, ka dzīvojam «elles nostūrī». Man gan šķiet, ka pašā elles viducī. Vai gan nostūrī būtu tik daudz foršu lietu? Sākot jau ar milzīgo traktoru, kas atpūšas kartupeļu lauka malā. Pirmo reizi traktoru pamanīju pirms gada. Ļoti labi atminos to dienu — toreiz mammai palika slikti. Vismaz mēs ar brāli tā nospriedām, jo mamma ilgi, ļoti ilgi gulēja dīvānā, no viņas mutes laukā vēlās traka smaka un zem aizvērtajiem plakstiņiem šaudījās acu āboli. Sākumā izlēmām, ka vajadzīgs svaigs gaiss, lai mammai paliktu labāk. Atvērām logu, bet gaiss nepalīdzēja. Nelīdzēja arī ūdens, ko ar karotīti lējām šaurajā mutes spraudziņā, tieši virsū smakas mutuļiem. Tad mēs sapratām, ka tāda mammas necelšanās ir nopietna slimība, kas jāārstē ar nopietniem līdzekļiem. «Elles nostūrī» visnopietnākie līdzekļi ir atrodami pļavā, mežā un varbūt arī pie kaimiņiem Cūcenēs.

Taču kaimiņos dzīvo Vistutante un Zāģonkuls un aiz dzelkšņainu aliču dzīvžoga audzē dīvainu skaņu murčkuļus. Kranča gaudošana, vistu kluksti, savādi puksti, motorzāģi, spiedzieni — visas ellīgās skaņas ir iemājojušas tieši Cūcenēs. Tādēļ mēs ar brāli nolēmām turēties no skaņām pa gabalu un meklēt ceļmallapas. Kā par spīti, visas tuvākās ceļmallapas bija nozudušas, vai arī gliemežu nosiekalotas. Devāmies tālākos meklējumos — taisni uz kartupeļu lauka pusi. Un tur tas bija. Zils milzis. Ne jau, ka es agrāk traktoru nebūtu redzējusi. Bet šitādu mēs ar brāli redzējām pirmo reizi. Tas bija nepieskatīts. Un ievainots. Pavisam bez nevienas riepas tas stutējās uz plikiem stumbeņiem. Neviens traktorists ar tādu vairs nevarētu pabraukt. Mēs ar brāli gan varējām. Jau pavisam drīz bijām izbraukājuši visus tuvējos ceļus, aizrūcinājuši līdz «elles» otram nostūrim un pat izdangājuši Cūceņu sētu, iesviežot dubļu pļekas Vistutantes sarkanajā sejā. Todien mājās pārradāmies vēlu. Piemērotas ceļmallapas tik nopietnai mammas slimībai tā arī neatradām, un, galu galā, nebija arī nekādas vajadzības. Kad atvērām dzīvokļa durvis, mamma bija atžirgusi, Žeņa pogāja ciet kreklu un izskatījās varen piekusis no mammas dakterēšanas.

Tas nav viegli, es zinu. Arī mani Žeņa ir dakterējis. Toreiz man bija ļoti liels klepus, un mamma bija aizgājusi uz Cūcenēm klepus sīrupu izlūgties. Bet Žeņa man teica, ka viņam ir padomā labākas zāles. Tādas, kas izārstē visu — gan klepu, gan iesnas un pat sliktās domas. Lai tik pogājot jaku vaļā, viņš palūkošot. Sākumā viņš kārtīgi izčamdīja manu punci un pupiņus. Bet tur laikam tā slimība neslēpās, un Žeņa pačamdīja arī kājas. Brālis turpat blakus stāvēja, ar rokām vicinājās, mēģināja Žeņu pagrūst prom. Bet Žeņa, protams, viņu ne redzēja, ne juta. «Aha, nu es saprotu, kas pie vainas. Vingrot un elpot vajag!» dakteris teica un lika man novilkt biksītes, lai taču ķermenis var paelpot. Pāris pietupienu, dažas pastiepšanās, gurnu apļošana, un klepus patiešām nedaudz tā kā pierima. Žeņa steidzās prom. Esot pie citiem pacientiem jādodas. Bet lai ielāgojot — zāļu noslēpums jāglabā. Ja kādam slepeno recepti izstāstīšot, tad klepus būšot atpakaļ, tikai desmitreiz lielāks un tik lipīgs, ka saslimdināšot arī mammu. Bet es noslēpumus protu glabāt. Un klepus mammai tā arī nav bijis.

Ir vēl citi noslēpumi, kurus glabāju aiz plīts-krāsns metāla durtiņām. Tur ir mans albums, gandrīz puse jau piezīmēta — kā mēs ar brāli vakar pieskočojām pie pagales vīngliemezi un palaidām, lai peld pa mazupīti. Kā nesen izrakām trīs burkānus no Vistutantes sakņu dārza, nograuzām un atpakaļ zemē iespraudām plikus lakstus. Kā klusām vēroju — Žeņa dakterē vienu bižainu meiteni, dažus gadus vecāku par mani, laikam Cūceņu mazmeitu.

Ir senāki noslēpumi arī noglabāti — re, te zīmējums, kur brālis, vēl pavisam sīciņš kā tāds pipargurķītis, guļ mammai puncī. Mamma — tāda smalciņa, jauniņa — mīļo un glāsta savu punci. Te, citā bildē, Vecene stumj mammu iekšā pa baltām durvīm, mamma raud un stīvējas, bet cimdotas rokas stiepjas pretī. Šeit uzzīmēts, kā mamma ar vienu roku apķērusi tukšo punci, ar otru plēš sev matus. Nav vairs brāļa, gandrīz vai šķiet, ka pašas mammas arī vairs nav. Tikai Vecene apmierināta stāv, ar zodu griestus baksta. Un te jau daudzus gadus vēlāk — mamma Žeņam lej šņabi. Un te, lūk, es esmu mammai puncītī, un viņa guļ dīvānā. Žeņa laikam aizgājis kādu dakterēt, šņabja glāze tukša stāv.

Albums jau drīz būs pilns. Vajadzēs palūgt Vecenei, lai no pilsētas atved jaunu. Bet tagad gan man jādodas. Traktors ellišķīgi rūc, sauc mūs laukā. Es klusām slīdu garām mammai, kura, kā allaž, vēro šķirbu. No tās laukā gāžas atmiņas. Nav jau, nav viņai nekas man jāstāsta. Tāpat redzu — viss dzīvoklis piebiris pilns. Es kaut kur apakšā kuļos, lēnām rokos uz durvju pusi. Pati mamma sen aprakta dzīva. Tikai brālis, tāds viegls un gaistošs, pārpeld visam purvam cauri un atver man durvis. Lai vieglāk tikt laukā.

Rute Kārkliņa (1989) pēc izglītības ir žurnāliste, raksta stāstus. Ziemās dzīvo Rīgā, vasarās — laukos. Studējusi Literārajā akadēmijā (autoru grupā Vakarlēpji). Ar šo publikāciju debitē latviešu prozā.

The post Ellišķīgi skaisti noslēpumi appeared first on IR.lv.

Šī laikaposma vērtēšanā joprojām esam izvairīgi

Atšķirībā no vairākām citām kultūras jomām (tēlotāja māksla, mūzika) grāmatu izdošanai nacistu okupācijas gados Latvijā pētnieki līdz šim ir pievērsuši salīdzinoši nelielu uzmanību. Tomēr tieši detalizētāka šī perioda grāmatniecības izvērtēšana ļauj apšaubīt pieņēmumu, ka 1941.—1944. gadā izdotās grāmatas ir vērtējamas galvenokārt kā nacistiskās propagandas kanāls, arī salīdzinājumā ar tālaika preses izdošanas praksi. Laikposmā no 1941. gada vasaras līdz 1944. gada rudenim nāk klajā ap 1500 grāmatu latviešu valodā un nošu izdevumu ar kopējo tirāžu aptuveni pieci miljoni eksemplāru. Kaut arī ne gluži izsmeļoši, šī posma grāmatu ražu atklāj bibliogrāfiskais rādītājs Zemes bibliotēkas biļetens (1941—1944) un neregulāri izdotais informatīvais izdevums Latvju Grāmatnieks (1943—1944). Diemžēl šo gadu norises, ar retiem izņēmumiem, izdevēju un literātu atmiņās ir aprakstītas visai skopi. 

Vara nomaina varu

Padomju okupācijas pirmajā gadā latviešu grāmatniecība zaudēja ne tikai līdzšinējos grāmatniecības organizatoriskos pamatus un krietnu daļu cenzūras par nevēlamiem atzīto iespieddarbu, bet arī vairākus izdevējus, kas līdz tam ļoti būtiski iespaidoja procesus nozarē. Gan Jāni Rapu (1885—1941), kas, nespēdams samierināties ar sava mūža darba sagraušanu, 1941. gada maijā šķīrās no dzīves, gan Jāni Rozi (1878—1942), kuru, līdzīgi kā Kārli Dūni (1889—1942), Jāni Dūni (1891—1943) un Jāni Alfrēdu Kukuru (1879—1941), skāra 14. jūnija deportācijas. 

Var pieļaut, ka daļai Latvijas sabiedrības, arī grāmatnieku, bija ilūzijas par iespēju atsākt padomju varas likvidēto apgādu, tipogrāfiju un grāmatnīcu darbību. Tomēr, tāpat kā padomju laikā, arī nacistu varas iestādes bez īpašas vilcināšanās ķērās pie režīmam nevēlamo izdevumu sarakstu sastādīšanas. Kad pēc nacistu ienākšanas mēģināja likt lietā Izglītības ministrijas Draudzīgā aicinājuma birojam piesūtītās un padomju gadā kādā Vecrīgas noliktavā nobēdzinātās grāmatas, izrādījās, ka «abi okupanti domā vienādi un mazo tautu brīvai domai ir vieta tikai Izejvielā».¹ 

Bija jāizvērtē, kā pilnvērtīgāk izmantot no iznīcības paglābtos Latvijas neatkarības gadu izdevumus, kuru pārdošana tika pieļauta. Tādēļ bijušais akciju sabiedrības Valters un Rapa direktors (1925—1937) Jānis Grīns, kas 1940.—1941. gadā strādāja Izglītības tautas komisariāta bibliotēku nodaļā, bet vācu laikā kļuva par Latvijas neatkarības laika ražīgākā apgāda grāmatnīcas direktoru, vismaz sākotnēji ļāva grāmatas pārdot selektīvi «tikai skolotājiem, māksliniekiem un citiem kultūras darbiniekiem, tiem, kam grāmatas patiesi vajadzēja, bet ne tādiem cilvēkiem, kas tās agrāk nekad nebija pirkuši».²

Vēl 1941. gada vasarā nacistu varas iestādes deva zināmas cerības agrākajiem izdevējiem drīzumā saņemt atļaujas savas darbības atjaunošanai. Tomēr, kā liecina vēsturnieka Reiņa Kalniņa pētījums par grāmatnīcas Valters un Rapa reprivatizāciju, latviešu vietējās pašpārvaldes pieņemtos lēmumus vācu iestādes koriģēja un neļāva tos īstenot. Izdotgribētājiem saduroties ar dažādiem šķēršļiem, tika izveidots apgāds Latvju grāmata, kas kļuva par pašu produktīvāko šī perioda izdevniecību (vairāk nekā 260 grāmatu). To iniciēja pašpārvaldes Rūpniecības direkcijas (vēlāk departamenta) Poligrāfiskās rūpniecības un grāmatu apgādniecību daļa, kurā darbojās virkne pieredzējušu grāmatniecības speciālistu. 

Pirmais daļas vadītājs bija ilggadīgais Anša Gulbja izdevniecības darbinieks un apgāda vadītājs pēc tā dibinātāja nāves 1936. gadā, Gulbja māsasdēls Arvīds Mālītis (1900—1971). Pēc kāda laika viņu šajā postenī nomainīja akciju sabiedrības Valters un Rapa direktora vietnieks (1938—1940), literatūrkritiķis Jānis Kadilis (1903—1994), bet vēlāk — Latvijas Universitātes Studentu padomes grāmatnīcas komisijas vadītājs (1934—1937), teologs Edgars Ķiploks (1907—1999). Daļai pakļauto Poligrāfiskās rūpniecības nozari vadīja kartogrāfs Pēteris Mantnieks (1895—1979), kura 20. gados izveidotais apgāds kopš 1931. gada bija pazīstams ar nosaukumu P. Mantnieka kartogrāfiskais institūts, bet Grāmattirdzniecības nozari — Edgars Ķiploks.

Kādā 1942. gada sākumā tapušā iesniegumā Ķiploks detalizēti raksturoja situāciju grāmatniecībā. Viņaprāt, grāmatu izdošanu būtiski kavēja spiestuvju noslogotība ar noteiktā termiņā veicamiem vācu armijas pasūtījumiem, iespiedmateriālu un iespiesto grāmatu pārvadāšanai nepieciešamā transporta un kvalificētu tipogrāfiju strādnieku trūkums. Tāpat arī iepriekšējās cenzūras prakse dažkārt vairākus mēnešus aizturēt iespiešanai sagatavotus manuskriptus. 30. gados pieredzētā latviešu grāmatniecības sadrumstalotība un neskaidrās nākotnes izredzes lika Ķiplokam norādīt, ka Grāmattirdzniecības nozare «visiem spēkiem cīnās pret sīku izdevniecību atjaunošanos un pašreizējās konjunktūras izmantotājiem no grāmatniecībai svešu personu puses, kam atsevišķos gadījumos laimējies no vācu iestādēm dabūt atļaujas grāmatu izdošanai».³ Neprofesionāļu iesaistīšanās izdevējdarbībā gan nebija tik viegli novēršama, jo, kā atmiņu grāmatā Zem Barbarosas šķēpa (1975) norāda pašpārvaldes Mākslas un sabiedrisko lietu departamenta direktors un vienlaikus Zemes bibliotēkas direktors Žanis Unāms (1902—1989), apgādu atļaujas vācu iestādes bija piešķīrušas arī kā kompensācijas par sevišķiem nopelniem. Kaut arī nav šaubu par Žaņa Unāma informētību, negribas piekrist viņa vispārinājumam par situāciju grāmatu tirgū, kur, pēc Unāma ieskata, «dominēja agrāk sarakstīto darbu jauniespiedumi vai vācu literatūras tulkojumi» kroplā latviešu valodā, jo vācu iestādēm «interesēja tikai izdevumu politiskā puse, bet ne literārais vai valodnieciskais līmenis».⁴ To varētu attiecināt uz jaunpienācējiem, kuru iesaistīšanās izdevējdarbībā bija īslaicīga un galvenokārt komerciāli motivēta, bet tas būtu netaisni pret tiem izdevējiem, kuru prasīgums pret pašu izdoto grāmatu valodas kultūru un poligrāfisko kvalitāti bija vispārzināms. 

Pakāpeniski darbību atsāka Arvīds Mālītis, Miķelis Goppers (1908—1996, Zelta ābele), Helmārs Rudzītis (1903—2001, Grāmatu draugs) un Kārlis Rasiņš (1886—1974, Literatūra). Drīzāk jau šodien grūti izskaidrojamas nejaušības dēļ izdošanas atļaujas saņēma gan Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, avīzes Tēvija izdevējs Ernests Kreišmanis (1890—1965), kādreizējais Rīgas pilsētas domes sociāldemokrātu frakcijas loceklis Alfrēds Ūdris (1905—1982), gan pērkoņkrustiešus pārstāvošais kurpnieks Oto Pelle (1916—?), bet tā tika liegta vairākiem labi pazīstamiem apgādiem (Valters un Rapa, Zemnieka domas u. c.). Bibliotekāru Jāni Alksni (1904—?) izdošanai mudināja pievērsties viņa otrās sievas vācbaltietes kontakti varas iestādēs, bet mantojuma tiesības uz mūžībā aizvadītās pirmās sievas tēva Valda Staburaga bērniem Alksnis gan izmantoja tikai 40. gadu otrajā pusē, kad vairākas grāmatas viņš izdeva Altgargē (Lejassaksijā). Pie apgādu koncesijām tika arī daži pašpārvaldes ierēdņi, piemēram, saimniecības ģenerāldirektors Valdemārs Zāgars (1904—1995), kas vadīja Saimniecības literatūras apgādu, bet pirmajos pēckara gados izdeva vairākas grāmatas Eslingenā, izmantojot pretenciozo nosaukumu Baltijas Apgāds. Arī Žanis Unāms izdeva Augusta Saulieša stāstu izlasi Mazā pasaule (1942, 1943), tomēr turpmākiem nodomiem, pēc paša Unāma versijas, šķēršļus lika viņa publiskā kritika par vācu izdevniecību pārvaldes pieļautajām kļūdām. 

Bija arī tādi, kuriem nelabvēļu denunciācijas vai kādu citu iemeslu dēļ iespēja izdot tika liegta. Starp tiem ir arī literatūrkritiķis un tulkotājs Kārlis Freinbergs (1884—1967), kurš savas nerealizētās izdošanas ieceres un arī atsevišķu tulkojumu publikāciju tapšanas detaļas ir fiksējis savā piezīmju grāmatā. Lietpratīgi komentēti tās fragmenti ir atrodami Kārļa Freinberga meitas, teātra zinātnieces Silvijas Freinbergas grāmatas Un starp zvaigznēm mūsu senās sejas 4. daļā (2014), kas ir pētnieku vēl nepietiekami novērtēta latviešu literārās dzīves un arī grāmatniecības procesu dokumentācija. 

Vēsturnieks Kārlis Kangeris ir detalizēti pētījis, kādi bija nacistu iestāžu patiesie mērķi, sekmējot Vladislava Loča (1912—1984) apgāda darbību Daugavpilī. Taču, kā jau ne reizi vien, iespiestajam vārdam ir varas neparedzēta rezonanse un turpinājums. Arī pēc kara Vācijā, kur Locis turpināja izdot jau Latvijā aizsākto rakstu krājumu Olūts un joprojām iznākošo Tāvu zemes kalendaru.

Nozīmīgākie apgādi 

Starp apmēram 30 izdevējiem, kas no 1941. gada jūlija līdz 1944. gada rudenim darbojās Latvijas teritorijā, bija diezgan izteikta lietpratēju dominante, un viņu apgādi grāmatu repertuāru šajos gados veidoja visjūtamāk arī kvantitatīvi. Bez jau minētās Latvju grāmatas, kuru vadīja Edgars Ķiploks, ir jāmin Miķeļa Goppera Zelta ābele (90 grāmatas), Helmārs Rudzītis (59), Anša Gulbja apgāds (41), Kārlis Rasiņš (38), Ernests Kreišmanis (37), viņa apgāda faktiskais vadītājs bija rakstnieks un žurnālists Oļģerts Liepiņš (1906—1983), kā arī Jānis Kadilis (33) un Vladislavs Locis, kas grāmatu izdošanai pievērsies 30. gadu beigās (31 grāmata).

Latvju grāmata izdeva pārsvarā mācību literatūru, kurā padomju laikā izmantotos izdevumus nomainīja neatkarības laika skolas grāmatas vai arī to jauni, dažkārt ar informāciju par Lielvāciju papildināti iespiedumi. Taču tās apgādā pirmo reizi grāmatas veidolā nāca klajā arī Alfrēda Dziļuma romāns Saplēstā krūze (1942), Zinaīdas Lazdas krājums Staru viesulis (1941) un Kārļa Skalbes pēdējā dzejas grāmata Klusuma melodijas (1941), Augusta Ģiezena latviskotās Homēra Odisejas pilns izdevums (1943). Arī Veronikas Strēlertes veidotā jaunākās oriģināldzejas antoloģija Likteņi (1942) un Arnolda Lūša sastādītā reliģiskās dzejas antoloģija Mūžība (1943). Ar Latvju grāmatas zīmi iznāca jau agrāk Latviešu folkloras krātuves iniciētais Kārļa Strauberga pētījums Latviešu tautas paražas I (1944), toties vijolnieka un mūzikas kritiķa Jūlija Sproģa Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā dienas gaismu neieraudzīja, un ir saglabājušies tikai divi grāmatas korektūras eksemplāri Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā un Latviešu folkloras krātuvē.

Starp dažādu nozaru izdevumiem īpaši ir izceļamas grāmatrūpniecības, anatomiskās un juridiskās terminoloģijas vārdnīcas, kuru sagatavošana parasti ir ilglaicīgs process un publicēšana nav ikdienišķa parādība. Būtiski papildinātā izdevumā atkārtoti iznāca profesora Jēkaba Prīmaņa veidotā vārdnīca Nomina Anatomica (1944), kur apkopoti anatomijas termini latīņu, latviešu, vācu un krievu valodā. Aizsākta vēl Latvijas neatkarības gados bija arī Valstspapīru spiestuves tipogrāfijas nodaļas vadītāja Anša Auziņa (1882—1952) veidotā Latviešu, vācu un krievu grāmatrūpniecības vārdnīca (1942), kuru vēl mūsdienās ar interesi pārlapo ne tikai poligrāfiskajā rūpniecībā strādājošie. Par vienu no pēdējiem Latvju grāmatas veikumiem kļuva 1944. gadā iznākušais rakstu krājums, kas veltīts Jāzepam Vītolam (1863—1948). Komponista atraitne Annija Vītola vēlāk liecināja, ka drīz pēc tam «kuģos un uz bēgļu galdiem trimdas ostās bieži blakus Bībelei redzēja Vītola monogrāfiju».

Bibliofila apgāda mērogus šajā laikā pārauga Zelta ābele. Palielinājās Miķeļa Goppera izdoto grāmatu tirāžas, bet saglabājās ierasti nevainojamais poligrāfiskais izpildījums. 30. gadu otrajā pusē tie bija 400—3000 eksemplāru, savukārt kara gadu izdevumu tirāžas svārstījās amplitūdā no 600 līdz 55 tūkstošiem eksemplāru (rekordlielā tirāžā divos metienos nāca klajā apgādam neraksturīgais, bet Miķelim Gopperam arī personiski svarīgais krājums Baigais gads, 1942—1943).

Bibliogrāfs un Jāņa Misiņa bibliotēkas pārzinis Kārlis Egle (1887—1974) savās piezīmēs ir fiksējis sarunu ar Miķeli Gopperu 1942. gada 9. decembrī, kurā izdevējs viņam izklāsta savus nodomus vairāk pievērsties latviešu literatūras klasiķu darbu apkopojumu izdošanai. Goppers jau vienojies ar Elzu Stērsti par Edvarta Virzas Rakstu sagatavošanu, bet lūdz Egles padomu, kam uzticēt Rūdolfa Blaumaņa un Jāņa Poruka Rakstu kārtošanu. Pēc sarunas Kārlis Egle dienasgrāmatā ieraksta: «Goppera uzņēmība un, galvenais, ļoti inteliģentā pieeja grāmatniecībai man patīk jau no laika gala, dažos gados viņš jau paveicis svarīgu izdošanas darbu, un tāpēc esmu ar prieku gatavs piestrādāt pie šī apgāda.»⁵ Šajā pašā reizē apņēmies sagatavot Antona Austriņa bērnības tēlojumu izlasi, Egle to arī paveica. Taču iespiest to neizdodas, un tas glabājas līdzās citiem Goppera publicēšanai sagatavotajiem, bet neiespiestajiem manuskriptiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Šajā laikā tika iespiestas grāmatas, kas nemaz nenonāca tirdzniecībā, bet tika nosūtītas cīnītājiem austrumu frontē. Starp šādiem izdevumiem bija arī Zelta ābeles mazgrāmatiņu sērija Karavīra bibliotēka un ar Jāņa Plēpja kokgrebumiem ilustrētie Edvarta Virzas Straumēni (1942). Kādreizējais kara ziņotājs Dzintars Sodums savā Blēžu romānā 1943—44 atceras, ka pulka štābā tika saņemtas vairākas kastes ar Straumēniem. Tie, iespiesti uz zīdpapīra miniatūrā izmērā (10 x 7 cm), tikuši izdalīti tikai pīpētājiem, taču Soduma alter ego dzejnieks Viesturs Vāvulis «tik ilgi stāv pie kastes, līdz viņam vienu iedod».⁶

Tulkojumi

Līdzīgi kā 30. gados, arī kara laikā Zelta ābeles apgādā iznāca virkne nozīmīgu tulkojumu. Tajā skaitā Veronikas Strēlertes latviskotie Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa (Hoffmann) Runča Mura dzīves uzskati (1942) un Friča Dziesmas atdzejotā Rainera Marijas Rilkes (Rilke) lirika (1941). No Zelta ābeles izdotajiem tulkojumiem īpaši izceļama ir grāmata Alvas zaldātiņš un citas Andersena pasakas (1944). Žurnālists un rakstnieks Aleksandrs Liepa, kas bērnību bija pavadījis Dānijā, pasakas pirmo reizi latviskojis no oriģinālvalodas, nevis, kā tradicionāli līdz šim, izmantojot vācu valodas starpniecību. Protams, arī ne visi Goppera iecerētie tulkojumi saņēma cenzūras atļauju. Piemēram, Elīnas Zālītes tulkoto igauņu rakstnieka Frīdeberta Tuglasa (Tuglas) Margināliju manuskriptu papildināja piezīme nicht kriegswichtig (nav karam svarīgs), un tas pievienojās citiem nepublicētajiem manuskriptiem.

Līdzīgi 20. gados iznākušajai Anša Gulbja izdevniecības sērijai Lettische Literatur Miķelis Goppers izdeva vācu valodā Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Poruka, Viļa Plūdoņa un vairāku citu autoru darbus. 1942. gada rudenī Vācu grāmattirgotāju biržas savienības namā tika sarīkota plaša latviešu grāmatu skate, kuras iekārtošanā Gopperam palīdzēja gleznotājs Valdemārs Tone un muzejniece Mērija Grīnberga. Izstādē bija skatāmas pavisam 18 latviešu apgādu 384 grāmatas, no tām 134 Goppera izdotas. Tādēļ nav arī pārsteidzoši, ka tieši Zelta ābeles apgādā nāca klajā izstādei pieskaņots rakstu krājums Das lettische Buch (Latviešu grāmata), kas joprojām uzskatāms par vienu no veiksmīgākajiem mūsu grāmatniecības reprezentācijas izdevumiem. Interesanti, ka krājumā iekļauts arī poligrāfista Anša Auziņa raksts, kurš nedaudz atšķirīgā versijā jau 1940. gadā bija publicēts izdevumā Kniga v Latvii (Grāmata Latvijā), kas tika iespiests saistībā ar tā paša gada maijā atklāto latviešu grāmatu izstādi Maskavā. 

Pārlūkojot latviski tulkotās daiļliteratūras klāstu, tajā nevar nepamanīt pastiprinātu pievēršanos vācu autoriem. Tomēr par godu latviešu izdevējiem jāteic, ka politiskās konjunktūras mesli tika maksāti visai reti. Salīdzinot ar igauņiem, kuru grāmatniecību noteica tā paša ģenerālkomisariāta direktīvas un kuriem kara gados iznāca tikai sešas tulkojumu grāmatas, latviski blakus prāvai vācu autoru grāmatu kopai ir noliekami arī septiņi somu rakstnieku un četri igauņu autoru romāni. Arī jau no agrākiem gadiem pazīstamais Žila Verna Kapteiņa Granta bērnu latviskojuma pārpublicējums un Arčibalda Džozefa Kronina romāns Zvaigznes raugās lejup. Interesanti, ka Kronina romāns Valdemāra Kārkliņa tulkojumā vispirms iznāca Helmāra Rudzīša apgādā, bet pēc padomju karaspēka atkārtotās ienākšanas Rīgā 1944. gada rudenī — ar Valsts apgādniecību un poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes Daiļliteratūras apgāda zīmi.

Paradoksāli, bet tieši vācu iestāžu birokrātijas dēļ Kārļa Rasiņa apgādā iznāca tikai pirmais no paredzētajiem desmit Johana Volfganga Gētes (Goethe) rakstu sējumiem. Situācijā, kad Zelta ābele izdeva Viļa Cedriņa atdzejotās Gētes Romas elēģijas (1941) un Austras Dāles latviskoto Gētes romānu Gara radinieki (1944), kā anahronisms skanēja vācu cenzora Zentai Mauriņai aizbildnieciski teiktais, ka latviešiem kā zemnieku tautai Gēte nemaz neesot vajadzīgs: «Ja nu daži indivīdi izrādītos tiktāl attīstīti un sajustu vajadzību Gēti lasīt, tad viņi pārvaldīšot arī vācu valodu.»⁷

Grāmatu bads 

Ne tikai 1941. gada vasarā, bet arī vēlāk bija izjūtams grāmatu deficīts. Helmārs Rudzītis 20. gadsimta 80. gados publicētajās atmiņās rakstīja: «Tikko parādījās jauna grāmata, sastājās gribētāju rindas, un tās izbeidzās tikai tad, kad pēdējais grāmatas eksemplārs bija izņemts no plauktiem.»⁸ Labu grāmatu trūkums vēlāk kļuva tik akūts, ka Apgāda lietu pārvalde bija spiesta grāmatu tirgotājiem atgādināt, ka bērniem un jaunatnei domātās grāmatas drīkst pārdot vienīgi «frontes karavīriem, kas grib saviem bērniem pasniegt dāvanas, un vecākiem, kas pierāda, ka viņu bērniem ir dzimšanas diena». Savukārt tautas bibliotēku krājumi, kas tika «attīrīti», izmantojot vairākus nacistu režīma laikā tapušus no apgrozības izņemamo grāmatu sarakstus, ar jauniem izdevumiem tika papildināti gausi. To deficītu īpaši asi izjuta lauku bibliotēkas, kuras tikpat kā nesaņēma jaunās grāmatas, jo izdevēji tās nodeva grāmatnīcām, kas provinci neapkalpoja. Atkārtoti laucinieku lūgumi palīdzēt liecināja, ka Grāmattirdzniecības nozares noteiktā paritāte grāmatu izplatīšanā starp Rīgu un laukiem netiek ievērota. Neretas pagasta valde ar skumju ironiju konstatēja, ka pie viņiem «vienīgā pērkamā grāmata ir Cianas gudro protokoli, kuru neviens nelasa».⁹

Publicēšanās iespējas

Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas izdevumā Brīvība savulaik apgalvots, ka Žaņa Unāma iecelta komisija 1944. gadā kā politiski neuzticamus ir denuncējusi ģenerālkomisāram 68 latviešu rakstniekus. Unāms nenoliedz, ka viņa vadītajā departamentā notikušas vairākas apspriedes par publicēšanās iespēju ierobežošanu vai liegšanu 1940./1941. gada literārās dzīves aktīvistiem. Tomēr, vairumam apspriežu dalībnieku atsakoties no protokola parakstīšanas, tas nekur nav iesniegts un nav stājies spēkā. Turpretim žurnāla Latvju Mēnešraksts (1942—1944) līdzstrādnieks, literatūrkritiķis Jānis Andrups ir pārliecināts, ka «vācu okupācijas vara (..) neskopojās ar atļaujām dažiem kreisiem autoriem, lai pēc tam, kad šādi darbi bija izdoti, apgalvotu, ka latviešu rakstnieku vairākums esot komunistiski noskaņoti, un šo melīgo apgalvojumu izlietotu par ieganstu tālākai grāmatu atļauju liegšanai».¹⁰ Šādu visai liberālu pieeju apstiprina arī fakti. Astoņus mēnešus nacistu ieslodzījumā pavadījušajam ķīmiķim Arvīdam Kalniņam iznāca vairākas grāmatas par medniecību un koksnes ķīmiju latviešu, vācu un krievu valodā, piecus mēnešus ieslodzījumā pabijušais Rūdolfs Egle kopīgi ar Pāvilu Vīlipu veidoja Jāņa Kadiļa izdoto krājumu Vācu noveles meistari: romantiķi (1944), bet Latvju grāmatas apgādā iznāca austriešu rakstnieka Mirko Jeluziča (Jelusich) romāns Hannibals (1943) pazīstamā sociāldemokrātu politiķa Bruno Kalniņa tulkojumā. Publicēšanās ierobežojumi šajā periodā nav absolutizējami, drīzāk segvārdu vai pseidonīmu lietošanas motivācija ir vēl rūpīgāk pētāma. Galu galā, tikai 1990. gadā atklājās, ka Zelta ābeles izdotās grāmatas Tētis karavīrs: vēstule no Volhovas (1943) autors ir nevis izdevumā norādītā Milda Grīnfelde, bet gan Aleksandrs Čaks.

Ieceres un saglabātais 

Kara un okupācijas situācija daudzu autoru un izdevēju nodomiem piešķīra vēlamības formu. Arī Pieminekļu valdes priekšnieka Vernera Tepfera 1942. gada pavasarī izlolotajai iecerei izdot sēriju Mākslas un kultūras monogrāfijas. No paredzētajām 14 autoru 32 grāmatām¹¹, starp kurām tika plānota arī Jāņa Strauberga apcere par Rīgas pirmiespiedēju Nikolausu Mollīnu, gan iznāca tikai dažas. Tajā skaitā Pieminekļu valdes darbinieka Pētera Ārenda grāmatas par karadarbības izpostīto Melngalvju namu un Svētā Pētera baznīcu. Šim periodam raksturīgi paralēli izdevumi latviešu un vācu valodā. Savukārt 1944. gada rudenī presē tika publicēta ziņa, ka komponista Jēkaba Graubiņa vadībā tiek gatavots daudzu autoru kopdarbs par latviešu dziesmusvētkiem trijos sējumos, tomēr apgāds Literatūra paguva publicēt tikai vēsturnieka Aleksandra Jansona rediģēto Latviešu dziesmu svētku bibliogrāfijas materiālu. Ne vienmēr ir pamats bažām, ka atkārtotas padomju agresijas apstākļos būtu pilnībā iznīcināta 1944. gadā rudenī iespiesto grāmatu tirāža. Tas attiecas arī uz Helmāra Rudzīša atmiņās minēto Pasaules gada grāmatu, kas iznāca ekonomista Jāņa Bokaldera un ģeogrāfa Indriķa Sleiņa redakcijā, jo almanaha saglabājies eksemplārs ir atrodams Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. 

Ar retiem izņēmumiem latviešu grāmatizdevēji 20. gadsimta vidū nav centušies publiski apliecināt savu pilsonisko pārliecību. Tomēr 1944. gadā vairāki no viņiem (Jānis Grīns, Jānis Kadilis, Miķelis Goppers, Arvīds Mālītis un Pēteris Mantnieks) bija to Latvijas politiķu un kultūras darbinieku vidū, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, paužot nepieciešamību atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. Līdzīgi kā šī perioda sākumā, apvienojoties izdevniecībā Latvju grāmata, arī 1944. gada rudenī pieci izdevēji (Kadilis, Ķiploks, Mālītis, Mantnieks un Rudzītis) saņēma tiesības apgādāt ar grāmatām leģionārus un bēgļu gaitās devušos latviešus. Ar Latviešu apgādu kopas zīmi pirmajos pēckara gados Vācijā iznāca vairāki izdevumi, tomēr jau pavisam drīz šo izdevēju ceļi šķīrās, un gana atšķirīga bija viņu turpmākā līdzdalība latviešu grāmatniecībā.

Grāmatniecība Latvijā nacistu okupācijas laikā pašlaik vairs netiek klaji noliegta vai noklusēta, kā tas bija padomju okupācijas pusgadsimtā. Tomēr, šķiet, vēl nav pilnībā pārvarēta aizspriedumainā tendence izvairīties no detalizētas šī posma grāmatu ražas analīzes. Tieši tā dod iespēju konstatēt, ka karadarbība un svešā vara nav ļāvusi pārtapt grāmatās daudziem oriģināldarbu un tulkojumu manuskriptiem un šajos gados ievērojami sašaurinājusies Latvijas neatkarības laikā tik pierastā grāmatu klāsta tematiskā daudzveidība. 

Kaut arī krietni ierobežotā apjomā, nacistu valdīšanas gados tomēr izdevās turpināt Latvijas Republikas laika grāmatu izdošanas tradīcijas. Pēc Otrā pasaules kara beigām tās jau ārpus Latvijas trimdā mēģināja uzturēt Miķelis Goppers, Helmārs Rudzītis un vairāki citi latviešu izdevēji, kamēr Latvijā grāmatniecība no jauna tika pakļauta visaptverošai ideoloģiskai kontrolei.

¹ A. Šņornieks. Draudzīgais aicinājums. Latvija, 1947. gada 24. janvāris.

² A. Dziļums. Pēdas rīta rasā. Rīga: Avots, 1991. 257.—258. lpp.

³ Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk LVA), 828. f., 6. apr., 294. l., 104.—106. lp.

⁴ Ž. Unāms. Zem Barbarosas šķēpa: kara gadu pieredze, vērojumi, atmiņas. Grand Haven: Aka un Gauja, 1975. 159. lpp.

⁵ K. Egle. Piezīmes 1940—1942. LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Retumi, K. Egles fonds 1072. 219. lpp.

⁶ D. Sodums. Kopoti raksti. 2. sēj.: Blēžu romāns. Rīga: Atēna, 2002. 50. lpp.

⁷ Z. Mauriņa. Raksti. 3. sēj.: Dzelzs aizbīdņi lūst. Rīga: Daugava, 1998. 164. lpp.

⁸ H. Rudzītis. Manas dzīves dēkas. Rīga: Zinātne, 1997. 158. lpp.

⁹ LVA 946. f., 1. apr., 36. l., 7. lp. 

¹⁰ [J. Andrups]. Nepatīk pašam savi vārdi. Londonas Avīze, 1956. gada 17. augusts. 

¹¹ LVA 946. f., 1. apr., 38. l., 58. lp.

Viesturs Zanders (1964) ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes SZF profesors. Grāmatas Rīgas Latviešu biedrība (1868—1940) kā nacionālās grāmatniecības centrs (2006) un citu zinātnisku publikāciju autors. Pēta galvenokārt latviešu grāmatniecības vēsturi 19.—20. gadsimtā.

The post Latviešu grāmata nacistu okupācijas laikā appeared first on IR.lv.

Ar literatūrkritiķi Arni Koroševski sarunājas Jānis Vādons

Latviešu literatūrā patlaban uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi gados jauni cilvēki, par kuriem var teikt — tas ir jau atzīts un novērtēts literatūrkritiķis un literatūrzinātnieks. Arnis Koroševskis (1990) ir viens šāds spēcīgs literāro darbu un parādību vērtētājs. Publicējas kopš 2012. gada, strādā Andreja Upīša memoriālajā muzejā un par Upīti raksta arī literatūrzinātnisku monogrāfiju. Viņa godprātīgā, talantīgā darbība agri pamanīta — saņemta Veronikas Strēlertes piemiņas balva (2013), Kārļa Dziļlejas fonda godalgas (2012, 2013, 2015), Latvijas Zinātņu akadēmijas Zentas Mauriņas balva literatūrzinātnē (2016). Šogad izvirzīts Normunda Naumaņa gada balvai mākslas kritikā. Mūsu saruna notiek attālināti, katrā frāzē jaušams pamatīgums un interese. Arnis vairākas reizes atkārto: «Man būtu daudz sakāmā, bet centīšos sevi ierobežot.»

Kā tu tapi par literatūrzinātnieku, kas bija pirmās ierosmes? Šādu izvēli nevar nodēvēt par pavisam parastu.
Kopš agras bērnības mani ir aizrāvusi literatūra, lasīju daudz un savam vecumam netipisku literatūru. Bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk es nonāktu pie literatūras pētniecības. Tā gan nav gluži pateicīga profesija, tomēr man ir paveicies — profesionālā darbība pilnībā sakrīt ar manu aizraušanos un interesēm. Ir saglabājušās senas piezīmes par grāmatām. Gadu gaitā tās ir kļuvušas par vērtīgiem materiāliem.

Mācījos Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā. Mums bija sešas literatūras stundas nedēļā: līdztekus obligātajai latviešu literatūrai bija arī pasaules literatūras kurss un Lielbritānijas un ASV literatūras mācību priekšmets angļu valodā. Tieši vidusskolas gados ieguvu diezgan vērienīgas zināšanas par literatūras vēstures kontekstu. Pēc tam sekoja baltu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē.

Kā tu vērtē studiju laiku? Vai tiek sagatavoti ne tikai teorētiski spēcīgi, bet arī recenzijas uzrakstīt spējīgi absolventi?
Studiju kvalitāti vērtēju piesardzīgi. Nav līdz galam ieviestas mūsdienīgas teorētiskās studijas — pamatnostādnes ir vispārīgas un reizēm arī novecojušas. Toties literatūras vēsture tiek pasniegta augstā līmenī. Protams, uz augstskolu atnāk studenti ar dažādām priekšzināšanām, tādēļ kaut kādā mērā par zaudētājiem kļūst tie, kas jau ir apguvuši spēcīgus pamatus, — daļa studiju satura kļūst par trulu atkārtošanu.

Savukārt par sagatavotību recenziju rakstīšanai — tas ir līdzīgi kā jautāt, vai var iemācīties kļūt par rakstnieku. Visupirms ir jābūt vēlmei rakstīt, un tad attiecīgās prasmes var tehniski izkopt. Mākslīgi, ar varu vai citu iegribu pavadībā nekas nesanāks.

Pats ne tik sen biji skolas vidē, tagad muzejā strādā ar jauniešiem. Vai jaunā paaudze ir sagatavota mūsdienu tekstu lasīšanai un jo vairāk — analītiskai lasīšanai?
Septiņus gadus esmu nostrādājis muzejā, un iespaidu par vecāko klašu skolēniem ir daudz. Diemžēl vērojumi jāskata plašākā izglītības degradācijas kontekstā, kas ir kļuvis tik acīmredzams, ka to nav iespējams ignorēt vai novelt uz manām dzēlīgajām subjektīvajām iedomām. 

Literatūras apguvē lielākais grēks ir fragmentāra literāro darbu iepazīšana. Varētu saprast, ja 12. klasē netiktu no sākuma līdz beigām izlasīts kāds 800 lappuses biezs romāns, taču nepatīkami pārsteidz absurds, ka tiek lasīti pat īsprozas fragmenti. Laikam tad arī no dzejoļa ņemsim pāris vārsmas — kāpēc lasīt visu dzejoli? Mūžīgais arguments par «laika trūkumu» nav attaisnojums kaut vai tādēļ, ka gan agrāk, gan šobrīd dzīvojam 24 stundas diennaktī, un arī mācību stundu apjoms nav pārlieku mainījies. Tātad mainījusies ir galvenokārt attieksme. 

Līdzīgi ir ar atceltajām mūzikas stundām — tautai, kas turpina dižoties ar dziedāšanas tradīciju, pati dziedāšana ir kļuvusi tikai par interešu izglītības daļu. Kad pirms diviem gadiem muzejā vadīju pedagoģisko programmu Zeme, atskārtu, ka pat Virzas Straumēni, Mērnieku laiki vai Ziedoņa Kurzemīte tiek labākajā gadījumā apgūti fragmentāri. Atceros kādas skolotājas teikto: «Jauniešus ar šādiem apjomīgiem tekstiem vairs neapgrūtinām.» Turklāt tādā intonācijā, it kā tas būtu gandrīz vai progress — sak, no senajiem sūrajiem laikiem esam «izauguši».

Visu vajag ātrāk, vienkāršāk, pēc iespējas īsāk. Ja literatūra netiek lasīta, bet gan «izrunāta», tad nekāds analītiskums nav iespējams.

Vēl novēroju, ka skolēniem par rakstniekiem tiek iemācīts tēžveida vērtējums vienkāršotu priekšstatu līmenī. Veidojas tāda kā apburtā loka situācija — paši jaunieši nevar kritiski izvērtēt vērtīgo un nevērtīgo, jo literatūru nelasa, savukārt konkrēto darbu nozīmības skaidrojums attiecīgajā kultūrvēsturiskajā kontekstā gluži vienkārši nav apgūts. Toties ir «ieaudzināta» konkrēta attieksme, piemēram, atziņa, ka Rainis vai Rūdolfs Blaumanis ir izcili autori, taču nav izskaidrots — kāpēc. Nav parādīts, ar ko Raiņa dramaturģija atšķiras no pārējo latviešu rakstnieku lugām. Nav izrunāts, ar ko Blaumanis ir nozīmīgs 19. gadsimta 90. gadu kontekstā. Literatūru pasniedz nošķirti no kultūras vēstures, no pārējām norisēm pasaules literatūrā, līdz ar to zināšanas paliek bezpersonisku un nesaprastu tēžu apveidā.

Vai atceries pirmo recenziju? Par ko tā bija?
Pirmā nopietnā un publicētā recenzija bija par Jāņa Rokpeļņa eseju krājumu Rīgas iestaigāšana. Tas bija laikā, kad Latvijas Universitātē studentiem tika dibināta jauna literatūras platforma Ubi Sunt.

Tu toreiz un tagad — vai un kas ir mainījies?
Sākotnēji recenzijās dominēja skolnieciska un mazliet naiva analīze, īpaši nerēķinoties ar to, cik tas būs interesanti lasītājam. Tagad cenšos mazāk citēt vai uzskaitīt detaļas, vairāk definēt vispārīgas idejas par grāmatu vēstures un jaunākās literatūras kontekstā, par to, kas ir vērtīgs vai mazākā mērā veiksmīgs. Arī literatūrzinātnē nav obligāti jāraksta pavisam sausā un dzelžaini zinātniskā intonācijā; šo pieeju izmantoju topošajā monogrāfijā par Andreju Upīti.

Recenzijā tu veido dialogu ar autoru vai ar lasītāju?
Beigu beigās tas tomēr ir dialogs ar sevi, pārdomu un šaubu ceļā iegūto ideju formulēšana un izteikšana. Protams, rēķinos arī ar autoru. Šajā ziņā pieredze ir interesanta — dažos gadījumos rakstnieki pēc publicēto recenziju izlasīšanas ar mani ir sazinājušies.

Kas tev sniedz baudu kritiķa darbā?
Man vienmēr ir prieks konkrētajā literārajā darbā kaut ko atpazīt, atkodēt kultūratsauču vai personīgās pieredzes līmenī. Tā ir visas literatūras burvība — atpazīšana un identificēšanās. Tādējādi nenovēršami veidojas arī jau minētais dialogs. Savukārt novatoriskais kā jauna pieredze pati par sevi var pārtapt par milzīgu prieku vai vilšanos. Jaunais gan parasti ir zināma sa-briešanas posma rezultāts, un galvenokārt tomēr ir gandarījums ieraudzīt kaut ko atšķirīgu.

Dažreiz tulkotāji ir atzinušies, ka raksta arī savus tekstus, un atdzejotājiem atvilktnē reizēm guļ pašu rakstīti dzejoļi. Kā ir ar tevi — vai esi kaut ko rakstījis prozā vai dzejā?
Īpatnēja pieredze bija studiju laikā, kad Latvijas Universitāte nolēma eksperimentālā kārtā izmēģināt radošās rakstniecības kursu, kāds, cik zinu, ir bijis arī senākā pagātnē. Bija gan dzejas, gan prozas meistardarbnīca attiecīgi pie Ronalda Brieža un Ingas Žoludes. Literatūrkritikā es pārsvarā recenzēju prozu, taču sapratu, ka dzejas rakstīšana man pašam padodas labāk.

Vai ir kāds iemesls, kāpēc galvenokārt esi pievērsies prozas kritikai?
Kvantitatīvā ziņā prozas lasīšanai esmu pievērsies vairāk, centies to maksimāli apgūt. Esmu pamatīgi pētījis prozas žanru vēsturi dažādu nacionālo literatūru kontekstā. Ir nepieciešama virtuozitāte, lai spētu analītiski izteikties par dzeju; dzeja prasa kritiskās domāšanas briedumu. Lai arī dzeju esmu recenzējis maz, cenšos maksimāli sekot līdzi visiem literatūras žanriem. Interesanta pieredze bija līdzdalība Literatūras gada balvas žūrijā, kurā nācās rakstīt īsrecenzijas arī par nominētajiem dzejas darbiem.

Tu jau kādu laiku darbojies kā kritiķis. Vai kultūras izdevumu vide dod pietiekamas iespējas gan attīstīties, gan īstenot ieceres un ambīcijas un, galu galā, izteikties, publicēties?
Te plašāk jārunā par periodikas stāvokli Latvijā. Ir nepieļaujami, ka vairāki ilgstoši pastāvējuši izdevumi gluži vienkārši iznīkst finansējuma trūkuma dēļ. Atskatoties uz iepriekšējiem 15 gadiem, paliek diezgan baisi. Iespējas publicēt recenzijas joprojām ir salīdzinoši niecīgas. Turklāt, vērtējot kopainu, jāņem vērā katra atsevišķā kultūras izdevuma specifika. Dažos gadījumos noteiktam autoru lokam pieder gandrīz vai monopols, ko nevar dēvēt par vēlamu situāciju; citos gadījumos recenzijas drīzāk var dēvēt par anotācijām vai pat nelieliem reklāmrakstiņiem. Rakstnieku savienības laikrakstā konTEKSTS, kas šobrīd ir vienīgais tikai literatūrai veltītais periodiskais izdevums, minirecenzijas noder praktiskai, ātrai uzziņai, tomēr paliek mazuma piegarša. 

Līdz šim esmu uzrakstījis aptuveni 50 recenziju, taču periodikā publicēta ir tikai kāda ceturtā daļa no visa apjoma, pārējās ir izsvaidītas dažādos interneta portālos. Tomēr digitālie resursi ir gaistoši un trausli — lai gan var saglabāt informācijas kopijas, nekas nav stabilāks par nodrukātu izdevumu.

Recenzijās sāk dominēt informatīvā funkcija. Uzrakstām dažus vārdus, laimīgi nopūšamies, ka painformējuši esam, un — nākamā grāmata.
Tiešām nākas atzīt, ka nav daudz iespēju publicēt satura un apjoma ziņā pilnvērtīgas recenzijas. Ikdienā nesaprotam, ka jebkuru lejupslīdi var apjaust tikai ar laika distanci, jo būtiskas pārvērtības var notikt tikpat nepamanāmi kā matu vai nagu ataugšana. Piemēram, lai ko mēs teiktu par Karoga novecojušo vizuālo formātu un atsevišķām satura problēmām, recenziju ziņā 90. gados šajā žurnālā paveras pavisam cita pasaule. Domuzīmes iepriekšējam numuram gatavojot pārskatu par iepriekšējo desmitgadi prozā, pārliecinājos, ka par dažu lielisku un būtisku grāmatu periodikā atrodama tikai viena vai divas recenzijas. Tas visprecīzāk raksturo un atspoguļo literatūrkritikas stāvokli.

Vai kultūras jomas kritiķi draudzējas, vai jums ir kopīgi burziņi?
Tā kā esmu diezgan asociāla, nesabiedriska personība, es drīzāk dzīvoju savā pasaulē un nemēdzu tikties ar literatūras nozares pārstāvjiem. Spilgts piemērs — Normunda Naumaņa nakts šī gada sākumā, kuras laikā jutos ārkārtīgi neērti. Bet, ja liktenīgas sakritības rezultātā ar citiem kritiķiem tiekamies kādā diskusijā, tā vienmēr ir interesanta pieredze. Reiz pat spriedām par to, vai mēs vispār lasām cits cita tekstus. Es pats cenšos pirms recenzēšanas nelasīt kolēģu uzrakstīto par attiecīgo grāmatu.

Kas ir tavas autoritātes kritikā?
Liela autoritāte bija Normunds Naumanis. Mani savulaik ļoti interesēja kino, es pat apsvēru iespēju kļūt par kinokritiķi. Naumaņa recenzijas ir interesantas — tajās no konkrētā aplūkotā mākslas darba esi aizplūdis daudz plašākā kultūras telpā. Teātra kritikā man vienmēr ir patikusi Valda Čakare. Bet literatūras jomā tas ir un paliek Guntis Berelis. Es lasu arī ārzemju kritiķus, piemēram, mani savulaik uzrunāja nu jau arī mūžībā aizgājušais amerikāņu kinokritiķis Rodžers Īberts (Roger Ebert), kurš rakstīja radošas, no kompozīcijas viedokļa interesantas, citu no citas atšķirīgas recenzijas.

Kā tu izvēlies recenzējamās grāmatas?
Pirms piekrītu recenzijai, cenšos attiecīgo literāro darbu vismaz daļēji apgūt, lai saprastu, vai ir vērts. Ja man piedāvā recenzēt mākslinieciski vāju grāmatu, varbūt pat kāda iepriekš augsti novērtēta autora jaunu, bet ne visai veiksmīgu darbu, tad gan atsakos, jo iznīcinošā kritikā jēgu nesaskatu. Savukārt, ja par grāmatu raisās dažādas idejas, tad, protams, vajag to recenzēt. Tomēr reizēm gadās, ka par ļoti labi uzrakstītu tekstu neko daudz nevar pateikt.

Vai Latvijā ir aktuāla literatūrkritikas objektivitātes problēma? Vai mums neveidojas diezgan liels un turklāt apjūsmots kritikas atzars, kas ir refleksijas un, izsakoties kolēģa Mārtiņa Mintaura vārdiem, performances ar komplimentu komplektu, bet nez vai īstas recenzijas?
Latvijā recenzijas kopumā ir pārāk komplimentāras, piesardzīgas un koleģiālas. Kritiķi ir atraduši tādu kā zelta vidusceļu: nav slavinājuma uzplūdu, taču vienlaikus nav arī īsta vērtējuma, dominē vispārīgas, universālas pārdomas, lai gan argumentētam vērtējumam un pietiekami dziļai konteksta analīzei recenzijā ir jābūt. Te jāpiebilst, ka citu mākslas nozaru kritikā vērtējumu var nolasīt. Objektivitātes problēmas iemesls, protams, ir mazā kultūras vide. Piemēram, pats pirms dažiem gadiem personīgi pazinu tikai dažus rakstniekus, taču šobrīd šis apvārsnis ir krietni plašāks. Esmu centies no šīs personiskās dimensijas norobežoties un nevairīties no pamatotas kritikas. Ja autors publicē grāmatu, tātad viņš apzinās, ka to lasīs un vērtēs dažādi. Kritēriji un mērauklas tomēr ir jāsaglabā, un publicistiska līmeņa darbus nevar likt vienā kategorijā ar mākslinieciski augstvērtīgi izstrādātām grāmatām. Vēl gan esmu novērojis paradoksu Latvijas kultūras vidē — no vienas puses, kritiķiem pārmet koleģiālismu, taču, no otras puses, uz jebkuru mazliet niknāku recenziju reakcija ir ārkārtīgi saasināta.

Protams, reizēm recenzijās un grāmatu apspriešanā ir klātesoši specifiski faktori. To apliecināja Domuzīmes diskusija par XX gadsimta sērijas romāniem un arī citi gadījumi, kuros izskanēja, piemēram, vēsturnieku iebildumi.

Saistībā ar šīs sērijas romāniem daudz tika spriests, vai tie bija vēsturiski romāni un kādām vajadzētu būt attiecībām starp literāru tekstu un vēsturisko faktu.
Saduras dažādas izpratnes par šo žanru. Klasiskā vēsturiskā romānā autors apraksta laiku pirms savas pieredzes. Es esmu dzimis Atmodas laikā, teorētiski man būtu tiesības rakstīt romānu par padomju okupācijas laiku, kas neveido daļu no manas pieredzes, lai gan tajā iekļaujas šī laikmeta sekas. Bet konkrētajā romānu sērijā bija citi spēles noteikumi.

Attiecībā uz vēsturiskajām detaļām — skaidrs, ka literatūrā pilnīga vēsturiska precizitāte nebūs, nav iespējama un nav arī nepieciešama, lai gan nedrīkstētu pieļaut rupjas faktoloģiskas kļūdas. Vēsture un vēstures fakti var kļūt arī par metaforām. Ja filmā Pilsēta pie upes (Piļsāta pi upis) varonis ar laivu pa Daugavu aizbrauc līdz jūrai un tiek pārmesta epizodes faktiskā neiespējamība, tad ir skaidrs, ka nav saprasta attiecīgās ainas brīnišķīgā metafora, kas šo neprecizitāti attaisno.

Tu un Andreja Upīša muzejs — kā sākās šis stāsts? Un kādu tu redzi Upīša vietu un aktualitāti šodienas latviešu literatūras ainavā? Man pārdomās par viņu vispirms nāk prātā mērogs.
Studiju laikā sanāca pievērsties naturālisma estētikai latviešu literatūrā, līdz ar to manā redzeslokā ienāca arī Upīts ar agrīnajiem 20. gadsimta sākuma darbiem. Pavērās cits skatījums uz šo rakstnieku. Apjautu viņa atšķirīgo pieeju un estētiskā spektra plašumu, savukārt muzeja darbā pārliecinos par šīs personības sarežģīto un specifisko iedabu. Diezgan bieži kategoriski noskaņotiem apmeklētājiem jāsniedz pamatojums, kādēļ Latvijā vispār jāuztur šādai personībai veltīts muzejs. Patiesībā tas ir jautājums par piemiņas kultūru. Sabiedrībā ir vērojama infantila tieksme likvidēt vai noklusēt visu, kas mums ir nepatīkams vai neērts. Tā 90. gadu sākumā Mežaparkā tika likvidēts Viļa Lāča muzejs. Ņemot vērā pēdējo 20 gadu laikā piedzīvoto straujo attīstību muzeju nozares metodoloģijā, tehniskajās un komunikācijas darba iespējās, tas varēja kļūt par pilnvērtīgu muzeju, kurā informācija un vēstījums par sarežģītajiem Latvijas vēstures posmiem tiktu pasniegts mūsdienīgā un aizraujošā veidā.

Daudzi no tiem, kas Upīti nodēvē par maitu, nav lasījuši lielāko daļu rakstnieka darbu. Upīša viesistabā pie sienas atrodas Jāņa Sudrabkalna portrets — lielākā daļa apmeklētāju šo rakstnieku atceras ar Staļina laika slavas dziesmām Padomju Savienībai, taču gandrīz neviens nezina, ka Sudrabkalns ir viens no talantīgākajiem un novatoriskākajiem 20.—30. gadu dzejniekiem, nemaz nerunājot par viņa ieguldījumu tālaika teātra kritikā. Arī Upīts gadu desmitiem tika definēts kā sociālisma autors, kura darbi latviešu literatūru veda ceļā uz komunismu. No šī vērtējuma un vulgarizētā tēla mūsu sabiedrībai dažādu iemeslu dēļ ir grūti atteikties.

Atgriezīsimies pie aktuālajām norisēm. Tikko notikušais laiks latviešu literatūrā — kurus autorus vai darbus tu gribētu izcelt?
Noteikti jāmin Inga Ābele, kas darbojas dažādos literatūras žanros un ir spējusi ilgstoši noturēt augstu māksliniecisko līmeni. Lai gan viņai ir bijuši kāpumi un kritumi, Ābele ir fenomenāla rakstniece. Māris Bērziņš arī ir interesants ar daudzveidību, viņa Svina garša ir uzrakstīta ļoti augstā līmenī. Redzēsim, kā viņam veiksies ar romānu par Vili Lāci. Vēl noteikti jāizceļ Māra Zālīte, kurai ir izdevies pārorientēties un rast jaunu ceļu literatūrā. Romāns Pieci pirksti bija kas negaidīts un īpašs, taču tā turpinājums Paradīzes putni ir vēl spēcīgāks, kas latviešu literatūrā negadās bieži.

Kā tev mūsu literatūras ainavā pietrūkst? Un ko tu gaidi no jaunās paaudzes autoriem?
Pirms pāris gadiem šajā ziņā būtu daudz vairāk sakāmā. Piemēram, vienu brīdi šķita, ka īsprozā ir tukšums, taču tagad ir ienākuši jauni autori un jaunas vēsmas, ir parādījusies daudzveidība, arī man kā kritiķim dzīve ir kļuvusi interesantāka. Prieks par eksperimentiem dzejā, pat ja ne visi no tiem mani personiski uzrunā. Noteikti jāizceļ Aivara Madra, Raimonda Ķirķa un Eināra Pelša paveiktais, nekautrēšanās no eksperimentiem un spēles kā teksta centrālā elementa.

Es aicinu rakstniekus godīgi skatīties uz dzīves parādībām; literatūrā mums ir diezgan daudz samākslotā un pārspīlētā. Godīgums ir viens no priekšnosacījumiem, lai rastos paliekoši un nozīmīgi literāri darbi.

Būtu vēlama spēcīga t. s. izklaides literatūra, kurā pēc Andra Kolberga, kas savos darbos noteikti tika vismaz soli tālāk par izklaides līmeni, tradīcijā ir izveidojies pārrāvums. Kolbergs prata savos diezgan lineāri konstruētajos darbos aprakstīt Rīgas kultūrvēsturisko vidi — ja vēlamies ieraudzīt Rīgu vēlīnajos padomju gados, jālasa Kolberga grāmatas. Bet pēc neatkarības atgūšanas žanrs ir degradējies. Izņēmums ir vienīgi fantāzijas literatūra ar Ievu Melgalvi priekšgalā. Jāpiemin arī Toma Kreicberga piemērs.

Pārāk maz tiek izdoti eseju krājumi — pēdējie spilgtie, kurus spēju atcerēties, ir Sergeja Moreino Frāze un līdzsvars un jau minētais Rokpeļņa krājums, taču tie tika publicēti pirms astoņiem gadiem. Šī žanra trūkums ir absolūti nemotivēts.

Noteikti var novērot problēmas tulkojumu jomā. Nepietiekami tiek tulkoti gan aktuālie vai nesenās pagātnes pasaules literatūras meistardarbi, joprojām nav pārtulkoti neskaitāmi klasikas šedevri.

Kādu tu redzi mūsu literatūras mērogu ne tikai vietējo procesu līmenī? Vai esam uzkrājuši potenciālu, lai ietu pasaulē? Redzam, ka diezgan aktīvi top tulkojumi citās valodās, tiesa, faktiski, mēs paši tos pilnībā apmaksājam.
Spēja iziet ārpus valsts robežām ir atkarīga no dažādiem faktoriem. Literatūra tomēr pēc būtības ir kultūrspecifiska. Un nevar gaidīt, ka katra laba latviešu autora grāmata būs interesanta citu kultūru pārstāvjiem. Tomēr pašlaik tiek veiksmīgi izmantota pasaulē vērojamā interese par vēsturiskajiem romāniem. Turklāt redzam, ka angļu valodā tulko aktualitāti nezaudējušo latviešu literatūras klasiku, piemēram, Upīša romānu Zelts ar modernā kapitālisma ideju.

Par turpmāko — vai grāmatniecībā un literatūrā būs pārmaiņas; kas notiks ar lasīšanas paradumiem? Piemēram, izskatās, ka priekšstats par latviešiem kā lasītāju tautu vairs īsti nav spēkā.
Vēl jaunās tūkstošgades sākuma gados tika prognozēts vai pat kultivēts, ka grāmatas to fiziskajā izpratnē izzudīs dažu gadu laikā. Nekas tāds nav noticis. Tradīcija ir ārkārtīgi sena un iesakņojusies, un ar grāmatām mēs atstājam pēdas mūsu civilizācijas vēsturē. Tomēr lasītāju skaits sarūk, nemaz ne tik sen tirāžas bija pavisam citas. Tam gan, protams, ir dažādi iemesli. Jāatzīst, ka grāmatnīcās gadu no gada «atlaižu grēdā» stāv neizpirkta augstvērtīga literatūra — tas ir traģiski. Kļūst skaidrs, ka cilvēki mazāk meklē atbildes literatūrā. Un, ja lasa, tad bieži vien tikai praktiskas ievirzes vai maņas neapgrūtinošo izklaides literatūru.

Kuru grāmatu no visjaunākās literatūras klāsta tu ieteiktu Domuzīmes lasītājiem?
Es gribu izcelt Māra Bērziņa romānu Aizliegtais pianīns, kas Literatūras gada balvas kontekstā palika burtiski aiz nominantiem, taču darbs ir būtisks un ievērības vērts. Tas veltīts globālajai birokrātijas tēmai, kas nekur nezudīs, bet drīzāk kļūs arvien aktuālāka.

«Ikdienā nesaprotam, ka jebkuru lejupslīdi var apjaust tikai ar laika distanci. Būtiskas pārvērtības notiek nepamanāmi.» atgādina Arnis Koroševskis.
Foto — Ģirts Raģelis

Jānis Vādons (1979) ir valodnieks, dzejnieks un publicists, pasniedzējs Ventspils Augstskolā, Domuzīmes literatūras nodaļas redaktors. Izdoti dzejoļu krājumi Virve (2011), Pagaidām iesāpas elpa (2013) un Klusuma forma (2019, Latvijas Literatūras gada balva dzejā).Sarakstījis monogrāfiju Linguistic and Translatological Aspects of Poetry Translation. Joseph Brodsky’s Texts in Russian, English and Latvian, ko izdevusi akadēmiskā izdevniecība Peter Lang.

The post Dzīve latviešu literatūrā kļuvusi interesantāka appeared first on IR.lv.

Autobiogrāfiska apcere. Fragmenti

*

Laiku pa laikam es satieku cilvēkus, kas mani ir pazinuši kā bērnu, bet nav gaidījuši sastapt kā pieaugušo. Elementāras pieklājības dēļ viņi parasti apslēpj pārsteigumu par to, ka redz mani šai pasaulē. Ir vajadzīgs pavērums sarunā, neaizpildīta telpa, lai viņi varētu skaļi izteikt pirmo domu, kas tiem iešāvusies prātā, mani ieraugot: vai tu vēl esi dzīvs?

Vidusskolā man bija pasaules skatījuma skolotāja, kura reiz izstāstīja, ka pēc tam, kad nomiris vīrs, viņa nogriezusi savus garos matus. Un iegājusi vannā. Atrašanās ūdenī bijusi kā šķīstīšanās. Viņa bija aizrāvusies ar rituāliem, viņa ienesa mācību stundās nopietnību, kuru es, ārkārtīgi nopietns četrpadsmitgadnieks, augstu novērtēju. Gribēju iemācīties pēc iespējas vairāk; man bija sajūta, ka ir jāpasteidzas.

No pasaules skatījuma skolotājas iemācījos jēdzienu «liminālā fāze». Tas raksturo pārejas rituāla visvārīgāko daļu, to, kurā cilvēks atrodas starp divām pasaulēm. Tā ir fāze, kurā jaunietis vairs nav bērns, bet vēl nav arī pieaugušais; kurā mirējs ir pametis dzīvajo pasauli, bet vēl nav kļuvis par vienu no senčiem. Šajās fāzēs viss var noiet galīgi šķērsām, bet tieši šajās fāzēs arī notiek transformācija. Šajās fāzēs mēs augam. Bez tām pasaule stāv uz vietas.

Pēc pamatskolas es turpināju mācības vidusskolā un vēlāk universitātē. Tad kādā konferencē satiku savu bijušo skolotāju. Viņa bija cēlusi kvalifikāciju, uzrakstījusi maģistra darbu par ziemeļu mitoloģiju, par jotuniem, par cilvēka tumšajām un bīstamajām ēnām. Savukārt es biju kļuvis par valodniecības doktorantu. Biju koncentrēti pievērsies retorikai, tam, kā ar valodas palīdzību var mainīt realitāti. Viņa bija rakstījusi par mentalitātes vēsturi, par tiem domāšanas veidiem, ko mēs vairs nespējam aptvert. Mūsu pasaules savā ziņā bija no jaunas savestas kopā.

Mana bijusī skolotāja nebija pārsteigta par to, ka es studēju doktorantūrā. Pamatskola, kurā mācījos, atradās desmit minūšu gājienā no universitātes bibliotēkas. Tur ar mammas bibliotēkas karti es biju ņēmis grāmatas par šamanismu, ko piekopj Sibīrijas pirmiedzīvotāji. Biju radis grozīties akadēmiskajās aprindās, un to varēja saklausīt manā runasveidā — tas veidoja priekšstatu par mani. Valoda man solīja noteikta veida nākotni, līdzīgi tam, kā pirmais teikums grāmatā iezīmē to, kā risināsies stāstījums.

Toties skolotāja bija pārsteigta par to, cik labi es izskatos. Un tas bija saistīts ar citu nākotnes vīziju, kurai bija sakars nevis ar manu valodu, bet gan ar manu ķermeni.

Šie vārdi iedveš manī nedrošību. Tu tik labi izskaties. Jā, vai ne? Es glīti ģērbjos. Vairākus gadus atvēlēju laiku tam, lai apgūtu piegriezumus, stilus. Astoņpadsmit gadu vecumā pie drēbnieka pašūdināju mēteli. Man patīk jakas, kurām aproces ir ar pogām, ko var atpogāt vaļā, un Oksfordas stila krekli, kam apkakle izliecas tā, kā vajag.

Bet ne jau to viņa domāja.

*

Tas, kas nolasāms starp rindiņām, proti, pārsteigums par to, ka esmu dzīvs, virspusē iznirst tikai beigās. Tā bija arī ar rakstnieci, ar kuru mācījos vienā klasē vidusskolā. Pēc diviem gadu desmitiem mēs stāvējām viesnīcas Bristol Mauru zālē. Viņa to sacīja, melanholijai jaucoties ar negribīgumu, viņas acis bija glāstošas, viņa sacīja: toreiz jau visi zinājuši, ka es nedzīvošot ilgi. 

To zinājuši visi?! Es to nezināju. Es nebiju tā autors, no kurienes kas tāds bija radies? To viņa nevarēja atbildēt. Tāds priekšstats vienkārši esot bijis. Kā ēna, kas krīt no nekā. Vienīgais substanciālais tajā visā bija mans ķermenis. Es gan lielākoties pārvietojos ratiņkrēslā, taču arī kājām šķērsoju skolas pagalmu, starpbrīdī gāju laukā un stāvēju aplī kopā ar pārējiem skolēniem. Mēs runājām par skolotājiem, mēs runājām arī par Džoisu, tā bija tāda skola, un man likās, ka esmu viens no daudziem. Nezināju, ka man ir kaut kāda īpaši traģiska aura.

Es to zināju. Man tikai nebija vārdu, lai to izteiktu. Mēģinu tos atrast tagad.

Mana laika līnija ir tāda pati, kāda citiem. Dzīvoju tajā pašā pilsētā, kurā uzaugu. Man ir laba izglītība, tāpat kā abiem maniem vecākiem. Es dzīvoju tādi pašu dzīvi kā citi. Esmu precējies, un man ir bērns ar Idu — sievieti, kas nodarbojas ar rakstniecību. Manam dēlam ir manas acis, un tās ir manas mātes acis, viņa sejā ir vaibsti, kas atgādina viņa vectēvu bērnības bildēs. Tādi ir tie pavedieni, kas satur kopā manu dzīvi. Tāds ir tas audekls. (..)

*

Vidusskolas beigās, kad man bija gadi divdesmit, es dzīvoju kino pasaulē.

Gāju uz sinematēku Dronningenas ielā kā ziemu, tā vasaru. Reizi mēnesī bija kinocikls Trollis no tabakas dozītes, neviens nezināja, kādu filmu rādīs, līdz izdzisa gaisma. Rindā stāvēju kopā ar draugiem. Priekšpusdienās rīkoja preses seansus, tad sēdēju savrup pustukšajā zālē.

Skatījos hronoloģiskā secībā, no mēmā kino ēras uz priekšu, gribēju zināt visus būtiskos režisorus, visu, kas ir svarīgs.

Galu galā nonācu līdz Vimam Vendersam. Debesīs pār Berlīni Bruno Gancs spēlē eņģeli (tumšā, novalkātā mētelī, ar zirgasti), kurš klīņā pa pilsētu. Neviens viņu neredz, bet viņš vēro, klausās. Viņš uzliek neredzamu roku uz pleca, ir klātesošs. Scenāriju bija sarakstījis Pēters Handke, toreiz to nezināju. Vecs un akls vīrietis lomu sarakstā minēts kā Homērs, toreiz to neievēroju.

Es ievēroju, lūk, ko: eņģelis kļūst par cilvēku. Viņš iemīlas, taču viss ir daudz vienkāršāk un sarežģītāk. No mūžīgā laika viņš iekāpj patlabanējā brīdī. Senie grieķi laiku apzīmēja ar diviem vārdiem: kronos ir ‘kosmiskā kārtība’, un kairos ir ‘te un tagad’. Kairos ir tas, kurā mēs dzīvojam, un kairos arī iekrīt eņģelis. Viņš grib visu to, kas pastāv, kas pastāv te, skaņas un smaržas, un garšas. Kafijas tasi, cigareti (tas piestāv viņa mētelim un zirgastei; eņģeļi, kas saistīti ar filmām, jau tāpat vienmēr ir notverti laikā).

Eņģelis lūdzas, un viņam tiek dots. Viņš kļūst par cilvēku. Nu viņš ir mirstīgs. Un es zināju: tā ir taisnība.

*

Laiks kopā ar mazu bērnu ir tīrais kairos. Šo es rakstu, pusotru gadu būdams tēvs, šī ir ilga tagadne, ikkatrs mirklis izstiepjas un aprij apvārsni.

Kādā šī mirkļa punktā es pieceļos, ir rīts mūsu pirmajā rudenī, kopš esam kļuvuši par vecākiem.

Ida vēl nav iznākusi no otras guļamistabas, tāpēc zinu, ka nakts ir bijusi puslīdz mierīga. Mums joprojām ir šādas naktis — naktis, kad Aleksandrs pārmaiņus guļ un ēd, kad māte un bērns kopā noguļ līdz vēlam rītam, kaut arī tādas naktis kļūst arvien retākas, biežāk diena tiek uzrauta kājās strauji un pēkšņi, un ar negantu entuziasmu.

Šajā rudens rītā varu piecelties viens, pats savā tempā. Gulta ir augsta, uzlikta uz koka klučiem, lai tad, kad pietraušos sēdus un pārceļu pēdas pār malu, tās nesniedzas līdz zemei. Tas arī nav vajadzīgs, jo manas potītes ir sagriezušās tā, ka uz vietas basām kājām nevaru nostāvēt ilgāk par dažām minūtēm, es vispār labprāt nestaigāju basām kājām.

Uz guļamistabas grīdas gatavībā stāv sandales — platas un stabilas, un ar zolēm, kas izlietas manu pēdu formā, zolēm, kas cieši piekļaujas pēdas malai un papēdim.

Pieceļos ar nelielu piepūli, matracis ir atsperīgs un dod man papildu atspērienu. Pastiepju roku un pieķeros pie palodzes, lai nostabilizētos, tad atrodu līdzsvaru. Eju un atveru durvis, ieklausoties, vai nedzirdēšu Idu un Aleksandru, vai rīta solis jau ir sācies. Bet viss ir kluss, un es eju mazgāties.

Stāvu sandalēm kājās, kamēr iztīru zobus, tad lietoju tualeti un pieceļos, turēdamies pie roktura, kas pieskrūvēts pie sienas. Nolaižu sēdekli dušas nodalījumā un apsēžos; ar satvērēju, kas karājas pie dvieļu statīva, izceļu sandales laukā, ar šo pašu satvērēju aizvelku ciet dušas aizkaru. Visas šīs kustības ir automātiskas un pašsaprotamas, tās visas es veicu ik dienu, neprātojot par tām, nedokumentējot tās.

Tūkstošiem sīku ikdienas mirkļu paiet nepiefiksēti. Pat smadzenes, kas regulē ķermeni, kurš kustības veic, nereģistrē un nedokumentē tās.

Pēc dušas no jauna pievelku sev klāt sandales, pieceļos un dodos pie augstā, polsterētā sola, apsēžos uz tā. Rīta procedūras laikā es reti stāvu kājās ilgāk par minūti no vietas, vannasistaba ir tā ierīkota. Sāku ģērbties. Zeķes velku kājās ar zeķu velkamo, atjautīgu konstrukciju no plastmasas un siksnām, Aleksandru tas valdzina jau kopš četru mēnešu vecuma. Tas viņam lika aiz prieka vicināt rokas, jo viņš gribēja to ēst. Kurpes apauju, palīdzot ar kurpju velkamo, kurš arī Aleksandram patika. Rāvējslēdzēju aiztaisu ar nūju, kurai vienā galā ir āķis, un domāju par Aleksandru, kurš ir redzējis visus šos priekšmetus un gribējis tos sev, gribējis, lai tie ir viņējie. Visi objekti mūsu dzīvoklī tagad ir citādi, tos rotā attieksme, kāda pret tiem ir viņam.

Nūja ar āķi ir tik vien kā nozāģēts slotaskāts. Ir veikals, kurā pārdod šādus palīgrīkus, taču tie ir no plastmasas, tie nav pastāvīgi. Veikala nosaukums ir Vienkāršāka dzīve, taču tajā nepārdod neko, kas būtu tik pamatīgs kā šis koka slotaskāts, kuram galā ieskrūvēts āķis. Nūja ar āķi galā ir izturējusi piecpadsmit gadus un izturēs vēl piecpadsmit, tēvs to man uztaisīja uz skrūvsola manu bērnu dienu mājas pagrabā.

Šajā vēlīnā rudens dienā es uzvelku kurpes, pirms dzirdu, kā Ida ienāk guļamistabā ar Aleksandru uz rokas. Diena būs veiksmīga, rīts sācies labi. Mazgāšanās un ģērbšanās man prasa trīsdesmit minūtes, tā ir vienmēr. Šo laika sprīdi es nevaru saspiest, labākajā gadījumā tikai sadalīt. Šīs trīsdesmit minūtes var izkliedēt stundas garumā ar trīsdesmit minūšu bērna laika pastarpām.

Es nevaru pasteigties. Tas ir lietišķs konstatējums un būtisks fakts, milzīgs lielakmens ceļa vidū. Nevaru pasteigties uz metro, jo ratiņkrēsls iet tik ātri, cik iet. Nevaru paskriet. Ja izeju no mājām piecas minūtes par vēlu, galā esmu piecas minūtes par vēlu. Nevaru pasteigties mazgājoties. Ja mēģinu iet ņiprākā solī, nekā ierasts, es paklūpu un krītu. Laiks ir neelastīgs. Man vajag tik daudz laika, cik man vajag.

Šajā rudens rītā mēs varam virtuvē Aleksandru iesēdināt augstajā krēsliņā. Varu uzvārīt putru un viņu barot, vienu smulīgu karoti pēc otras, kamēr Ida ir dušā, šis ir jauks rīts. Kamēr viņa dušojas, jūtu, cik gausi un cik ātri rit laiks, kārtējo reizi jūtu, ko nozīmē šajā brīdī būt kopā ar mazuli.

Cik laika tev, Ida, vajag, uz pusi mazāk nekā man, trešdaļu mazāk? Dušā tu stāvi kājās, tu uzvelc drēbes stāvot, tu aši esi gatava, kad vajag, un vajadzēt vajag gandrīz ik dienu, laiks ir elastīgs un nestiepjas tik ilgi, kā gribētos. Barojot Aleksandru, es varu dot tev mazliet laika vienatnei, un, kad tu iznāc laukā, es varu noslaucīt viņam seju un lacīti, un augsto krēslu, kamēr tu vāri mums kafiju un aiz virtuves loga aust ziemas saule.

Ik dienu mēs turpinām šo ceļojumu nezināmajā. Noskaidrojam, ko varam izdarīt un ko ne. Izpētām nezināmo zemi, terra incognita, pa vienai dienai vien.

*

Veselības aprūpes sistēmā, mūsdienu medicīnas klīnikās cilvēku aplūko analītiski, aplūko tā atsevišķos un vispārināmos elementus. Pirmsmodernajā laikmetā slimība bija personiska un intīma, katra konkrētā cilvēka temperamenta un dzīves situācijas rezultāts, tas bija holistisks lielums, kurš bija jāārstē holistiski. Nav nekā pārsteidzoša faktā, ka to, kuriem ārsti laupīja dzīvību, bija vismaz tikpat daudz kā to, kurus viņi izglāba.

Mūsdienu medicīnas klīnikas dzima kā vieta, kur koncentrējas zināšanas par slimībām un
diagnozēm, nevis atsevišķiem pacientiem. Līdzīgos vairs neārstē kopā ar līdzīgajiem, bet vienu un to pašu slimību ārstē vienādi, neatkarīgi, vai tā piemetusies aristokrātam vai plebejam, vīrietim no Luāras vai sievietei no Lofotu salām.

Šo divu skatījumu — kontrolējoši institucionālā un caururbjoši klīniskā — krustpunktā atrodamies mēs: Marks O’Braiens¹ un es. Vai gan tur kas savāds, ka mēs jau agri iemācījāmies nonievāt savu ķermeni ar visu tā vārgulību un ievainojamību?

Tas, ko ierauga un nosauc vārdā, izstumj ko citu, kas paliek vārdā nenosaukts, bet nepārstāj eksistēt. Ir grūti kļūt par cilvēku, kad pār tevi gulst institucionālais skatiens, jo tas, ko institūcija neredz, netiek atzīts. Anglijā jauni vīrieši, kuri sociālajās iestādēs bija dzīvojuši tikpat ilgi un tāpat piespiedu kārtā kā O’Braiens, metās cīņā par tiesībām. 20. gadsimta 70. gados pretestība sākās ar pieprasījumu pēc naudas un varas, un pie-
ejas darba dzīvei. Vēl viena paaudze bija vajadzīga, lai par svarīgiem tematiem kļūtu intimitāte un seksualitāte, proti, tas, kam nepieciešama privāta telpa, vieta, kur izpētīt visvārākos noslēpumus.

Šķiet, zinu, kāpēc tam vajadzēja tik ilgu laiku. Šķiet, pazīstu vajadzību, lai cīņa notiek ar cietu pamatu zem kājām, lai tu nepadari sevi vairāk ievainojamu, nekā nepieciešams. Šķiet, pazīstu šo vajadzību pierādīt, ka tu esi tikpat labs vismaz vienā ziņā, pierādīt, ka tu kam deri, ka tikai spēles noteikumi ir netaisnīgi. Šķiet, rakstu par sevi, lai saprastu pasauli, un daudzus gadus gribēju būt pēc iespējas neievainojamāks, lai varētu izvirzīt neapstrīdamas prasības.

Šo impulsu es pazīstu joprojām un gribu, lai ir kārtība, gribu zināt savas tiesības. Vienlaikus mani arvien vairāk interesē jomas, kur tiesības ir neiederīgs vārds, kur racionālismam nav varas. Pirmo reizi Marku O’Braienu lasīju ar izteiktu nepatiku. Viņš kļuva par manu ēnu daudzu iemeslu pēc, taču svarīgākais bija tas, ka viņš ietērpa vārdos ķermenisku pašnoniecinājumu, kuru es pazinu, bet diez kā negribēju atzīt.

Esejā On Seeing a Sex Surrogate [Par tikšanos ar seksa surogāti] O’Braiens rakstīja par savu stingro pārliecību, savām bailēm no tā, ka kādam, kurš nav aprūpētājs, māsiņa vai ārsts, liksies briesmīgi skatīties uz manu bālo, kārno ķermeni ar kumpo mugurkaulu, ribām kā veļasdēli, gūžām, kas izspiedušās uz āru kā klīverkoki…

Šo rindkopu lasīt ir sāpīgi, jo viņš ir piesavinājies klīnisko valodu, viņš redz sevi ar klīnisku skatienu, vienu ķermeņa daļu pēc otras, vienu izkropļojumu pēc otra. Kurš cilvēka ķermenis neizskatītos pretīgs, nomērīts ar šādu skatienu?

O’Braiena eseja bija iecerēta kā sacelšanās; tā vēstīja par viņa pirmo seksuālo pieredzi ar citu cilvēku, sievieti, kas par naudu piedāvāja šādu seksuālo pieredzi klientiem, kurus viņa rūpīgi izvēlējās. Tā vēstīja par ievainojamību un par nonākšanu mierā ar sevi, tādu kā sevis pieņemšanu, un viņa eseju tā arī lasa, daudzi joprojām to lasa tā.

Es to lasīju ar pavisam citādu nemieru, jo tā vēstīja par to, no kā man vienmēr ir bijis visvairāk bail, — īstas intimitātes trūkumu. Baidījos pārāk sīki aplūkot ievainojamību un ne to vien. Baidījos pārāk sīki aplūkot visu to, ko O’Braiens tik nesaudzīgi atklāja, arī nepatiku, kuru viņš parādīja, jo pazinu to sevī pašā. Galu galā viņš bija samaksājis par seksu. Vai tā būtu sacelšanās un uzvara — lietot vārdus seksa surogāte kā psihoterapeitisku apzīmējumu, un tā diskursa izstumšanu, kurā ķermenis ir pērkams kā jebkas cits? Vai es būtu rīkojies tāpat kā viņš, ja būtu mazliet vientuļāks, izolētāks no sociālās aprites, un vai es būtu skaidrojies, aizbildinājies ar klīnisku valodu, klīnisku skatienu? 

*

Būtu varējis būt citādi. Vienmēr būtu varējis būt citādi. Bet kas es būtu bijis, ja man nebūtu iedzimtas muskuļu slimības? Pastāv dzīvotā dzīve un nedzīvotā dzīve, un dzīvotā satur nedzīvoto tā, kā ūdens satur burbuli.

Spinālo muskuļu atrofiju man diagnosticēja trīs gadu vecumā. Vispār domājot par sevi kā par cilvēku ar muskuļu slimību, es atceros laiku pirms tās, taču tikai kā īsu sprīdi, pirms kādas durvis, kāda atslēga aizcērtas.

Es varēju paiet, bet ne paskriet. Varēju piecelties kājās, ja bija, pret ko atbalstīties. Ārā, uz nelīdzenas virsmas, man jau vajadzēja ratiņkrēslu. Tomēr tā bija brīvība — nepaklupt, nepakrist, nepārgurt.

Nekas no tā visa man nebija jaunums. Tā bijis vienmēr. Es vienmēr jau biju es. Nedrošība bija saistīta ar nākotnes izredzēm. Mana diagnoze aprakstīja tā dēvēto progresējošo stāvokli, proti, varējām rēķināties ar to, ka kļūs tikai sliktāk. Jeb, kā bija rakstīts papīros, kad man bija trīspadsmit gadu:

(Klīniskais atzinums, 15.6.94.)

Spinālā muskuļu atrofija, II—III tips, ar zināmu fizisko prasmju redukciju pēdējos gados saistībā ar augšanu, tomēr relatīvi stabila.

(..)

Tiek galā diezgan labi, kombinējot manuālo ratiņkrēslu, elektrisko ratiņkrēslu un katapultas sēdekļus, lai varētu piecelties no dziļākiem krēsliem.

(..)

Intelektuāli un sociāli attīstīts, bet turpmākos gados būs nepieciešams krietni vairāk atbalsta un uzraudzības gan no vecāku puses, gan no palīdzības dienesta pieaugušajiem.

Ir savādi redzēt sevis aprakstu šādās frāzēs, taču tāda ir atzinumu valoda, klīniskā un institucionālā valoda. Tā ir vienlīdz pievērsta kā nākotnei, tā tagadnei, un nākotne ir drūma. Šajā valodā ikviens pozitīvs apgalvojums ir īslaicīgs un nosacīts. Klīniskā un institucionālā valoda ir depresijas valoda, tā gaida maz un cer vēl mazāk.

Man ar šīm nākotnes ainām bija nenoskaidrotas attiecības. Trīspadsmit gadu vecumā doma, ka divdesmit gadu vecumā nevarēsi staigāt, ir tikpat tāla kā viss fatālais. Ko līdz vingrināt sevi un iet pie fizioterapeita, ja mani muskuļi tik un tā pavājinās paši savā tempā? Ko vēl es varēju darīt, ja ne iet uz šīm stundām?

Pastāv teorija, ka depresijas mākti cilvēki ir reālistiskāki nekā pārējie, jo redz pasauli tādu, kāda tā ir.

Pasaulē ir papilnam banālā, nenozīmīgā, un ikviens ar to sastopas, bet ļaunāk ir, ja tev vajadzīga palīdzība. Palīdzības dienests nav maģiska ietaise, tas ir vecs, slikti nokomplektēts mehānisms, kas regulāri lūst. Palīdzības dienests neceļ telefonu, tas nevar atrast vajadzīgos dokumentus, tas maina savu pozīciju, tas nav klātesošs. Palīdzības dienesta ambīcijas ir lielas, tas staipa savas sīkās roķeles kā antenas pret debesīm.

*

1794. gada 28. jūlijā, Franču revolūcijas mēneša Termidora reakcijas desmitajā dienā, Žoržu Kotonu² veda uz giljotīnu. Bija grūti viņu piesiet, jo viņam bija kontrakcijas un savilkta muskulatūra.

Kotona ratiņkrēsls ir eksponēts Parīzes vēstures muzejā. Tas ir acīmredzami pārbūvēts salona krēsls ar polsterējumu, roku balstiem un kokgriezumiem. Tam ir divi lieli riteņi priekšā un neliels vadības ritenītis aizmugurē, un ievērības cienīgs ir, lūk, kas: katram no abiem lielajiem priekšējiem riteņiem iekšpusē ir bultskrūvju aplis. Divus primitīvus kloķus var vadīt ar rokturi, kas atrodas vienā līmenī ar roku balstiem.

Tātad Kotons spēja pats manevrēt savu krēslu, kaut ar milzīgu piepūli. Pagriežot vienu rokturi, viņš varēja rotēt ap savu asi un, nepārtraukti kustinot abus rokturus, varēja likt krēslam pārvietoties uz priekšu vai atpakaļ.

Tas būs bijis tikpat grūti, kā nest uz muguras pilnu eļļas mucu vai ar zobiem vilkt automašīnu. Riteņi ir no masīva koka, piedziņas mehānisms paštaisīts. Ratiņkrēslu nav bijis iespējams lietot ārā, uz bruģa, dubļainās ielās.

Es lieliski saprotu, kāpēc viņš lika tādu uzbūvēt, saprotu, kāpēc tas bija svarīgi. Manī ir identificēšanās un simpātijas. Ar milzīgu piepūli viņš varēja apgriezties ap savu asi, lai redzētu, kas ar viņu runā. Viņš spēja pārvietoties no viena telpas gala uz otru, no vienas sarunas uz nākamo. Viņš bija politiķis.

Kotons piederēja pie jakobīņu frakcijas. Darbojās Labklājības komisijā; administrēja terora režīmu. Daudzi vadošie jakobīņi, to skaitā Robespjērs, tika sodīti tajā pašā dienā. Bet Kotons aizkavēja tolaik jau ievērojami efektivizēto procesu. Vajadzēja vismaz stundas ceturksni, lai viņam izpildītu nāvessodu adekvātā veidā, cilvēciskā veidā. Sagatavošanās prasa laiku.

*

Atgriezies Norvēģijā, es atradu psihologu, ar kuru varēju sarunāties dzimtajā valodā, un nepagāja daudz stundu, varbūt tikai minūtes, kad man izdevās skaļi noformulēt, kāpēc esmu bēdīgs. Es gribu, lai man būtu tas pats, kas citiem. Bet es neesmu tāds kā citi. Man ir grūtāk dabūt to, ko gribu.

Izstāstīju viņam par Debesīm pār Berlīni un to, kāpēc mani tik ļoti saviļņoja filmā ar eņģeli notikušais. Stāstīdams sapratu, kādu uzskatāmu terapeitisko metaforu esmu piedāvājis, cik lielu darbu jau esmu paveicis.

Ka tas notika tik strauji, man bija pārsteigums. Biju domājis, ka psihoterapija ir nedroši meklējumi daudzu gadu garumā. Biju gaidījis ilgstošu psihoanalītisko darbu, rakšanos caur cieši pieblietētiem dzīves gājuma slāņiem, lai izprastu sevi. Taču šo darbu jau biju paveicis. Atskārsme bija tik tuvu virspusei, ka varēju saskatīt tās aprises. Šīs domas biju apstrādājis daudzus gadus, tikai nebiju sev pateicis, ka tas ir tas, ar ko nodarbojos.

Varbūt tāpēc, ka tās bija tik šausmīgi acīmredzamas. Uz to norādīja psihologs. Viņš teica: tie, kas tevi pazīst, daudz ko no šī droši vien jau zina. Viņš man atļāva skaļi pateikt to, ko es zināju, un ticēt tam, ka es neesmu vienīgais, kurš to zina.

Es neesmu vainīgs pie tā, ka mans ķermenis ir tāds, kāds tas ir; neviens pie tā nav vainīgs. Nav nekāds noslēpums, ka mans ķermenis ir tāds, kāds tas ir. Un pats svarīgākais: es drīkstu skumt par to, ka tas ir tāds.

*

Diagnoze ir intīma. Tā ir atrisinājums. Ja to nosaka pēc neziņā pavadītiem gadiem, tā var šķist atbrīvojoša. Tā apliecina, ka raizes bijušas liekas, ka kaut kas tiešām nav kārtībā. Tā apliecina, ka tavs priekšstats par realitāti ir pareizs un ka tev var uzticēties. Tā var dāvāt mieru.

Ja diagnoze apraksta progresējošu stāvokli, tā ir arī nemiera cēlonis. Tā raisa nākotnes vīzijas. Tā ir ceļa karte uz vietu, kur negribas nonākt.

Diagnozei ir pašai savs gravitācijas lauks. Tā spēj veidot identitāti, tāpat kā citi svarīgi jēdzieni. Šī spēja tai ir kopīga ar dzimumu, ar orientāciju. Tas, kuram nekad nav noteikta diagnoze, pats to neapzinoties, ir brīvs.

Kas notiek, kad diagnoze pazūd, pēkšņi, čuš un nav? Kaut kas pazūd, bet tā nekad nav bijis, un tas, kas ir palicis, vēl arvien ir tas pats.

Viss bija tāpat kā iepriekš, tikai nosaukums bija cits, un tas mainīja visu. Mans ķermenis bija tas pats, tikai tagad citādā veidā nekā iepriekš — manējais. Un es izjutu citādu atbildību nekā iepriekš.

Aiz stūra vairs negaidīja pēkšņa pasliktināšanās. Spinālā muskuļu atrofija ir progresējoša slimība, bet man tā nebija progresējusi. Es biju spēcīgāks, nekā man vajadzētu būt. Es joprojām staigāju. Tagad varēju uzticēties savam ķermenim. Nepareiza bija diagnoze.

*

Kaut arī diagnozes vairs nav, mans ķermenis ir tāds pats. Es tikpat slikti spēju nokāpt pa kāpnēm un iziet dārzā kā iepriekš. Varbūt man ir dots vairāk laika, nekā biju domājis. Tik un tā pienāks diena, kad būs jāmirst. Līdz pat tai dienai es būšu vājāks nekā lielais vairums to cilvēku, ko satieku.

*

Es mēģinu norakstīt no sevis citu cilvēku valodu. Mēģinu norakstīt no sevis citu cilvēku skatienus. Līdz ar katru slāni, ko noņemu nost, mani pārņem lielāka nedrošība — vai tur iekšā ir kas tāds, ko ir iespējams aprakstīt. Kāda jēga būtu aprakstīt neredzamo, to, kas eksistē tikai priekš tevis paša? Filozofs Denjels Denets raksta par iekšējo teātri, tā ir domāšanas un pašizpratnes metafora. Ja viss norisinās uz iekšējās skatuves, kas ir skatītāji?

Es labprāt abstrahētos no sava ķermeņa, abstrahētos no savām traumētajām un vārgajām potītēm. Taču nav tāda es, kuram nebūtu šī ķermeņa, kuram būtu nevainojams ķermenis, proti, tāds ķermenis, kas dzīvojis citu dzīvi.

Tāda ķermeņa nav, taču tas tik un tā vajā mani. Tas met citādu ēnu. Es aizveru acis un ik ziemu dodos slēpot, ik rītu noskrienu desmit kilometrus. Braucu ceļojumā uz ārzemēm, uzzinājis par to stundu iepriekš — pagrābju rokas bagāžu, izskrienu ārā un noķeru taksometru, nesos cauri drošības kontrolei un jožu uz izlidošanas izeju. Nezinu, kur apmetīšos, kad nonākšu galā. Iesēžos mašīnā un saku — aizvediet mani uz vietu, kur nekad iepriekš neesmu bijis. Es atveru acis.

*

Tas nebija atkarīgs tikai no manis. Nekad tas nav bijis atkarīgs no manis vien. Mēs veidojamies mazajās izrādēs, ko spēlējam ik dienu, šajā ainā un tajā. Ērvings Gofmanis³ uzskata, ka šādām teātra izrādēm ir liela nozīme, lai mēs izprastu to, ko tik labprāt saucam par «personību» — it kā tas būtu stabils lielums. Var gadīties, ka mums visiem ir šāds kodols, stabils iekšējais es, bet kāda nozīme šim es ir tad, ja tas paliek apslēpts?

Tas, kurš visu dienu spēlē kādu lomu, arī ir šī loma; ja maska nekad netiek noņemta, tā kļūst par īsto seju. Mēs jau varam domāt, ka īstenībā esam kas cits nekā tas, ko redz pasaule; ka mums piemīt īpašības, kas neparādās uz āru, ka esam slepeni varoņi. Mēs pat varam tam noticēt. Bet kāda tam nozīme bez ārēja apstiprinājuma?

Kad Ida izlēma palikt kopā ar mani, viņa uzņēmās manu stigmu. Viņai tas izvērtās atšķirīgi no manis. Tieši viņai uzdeva visus tos jautājumus, kurus neviens nesaņēmās uzdot man. Tūkstošiem sīku jautājumu par to, kādi mēs esam kā pāris, sākot no pieklājīgi ieinteresētajiem un beidzot ar urķīgajiem, liekulīgi raižpilnajiem. Kā jūs braucat ceļojumā, kā jūs taisāt ēst, un kā tu nodarbojies ar seksu ar cilvēku, kurš nestaigā, — vai ratiņkrēsls tiek ņemts līdzi gultā? Bērni jautā aiz neviltotas ziņkārības, bet pieaugušie ar savu samudžināto motivāciju zīmē patiesi sirreālas ainas. Vai ratiņkrēsls tiek ņemts līdzi gultā?

Uz ikvienu sīko jautājumu ir sīka atbilde, triviāla atbilde. Lielais vairums dzīvju neatkarīgi no apstākļiem tiek dzīvotas triviālās telpās. Lielais jautājums — vienīgais, kurš netiek uzdots — ir: kāpēc tu izvēlējies uzņemties šo stigmu, par kuru mēs šobrīd tev atgādinām? Un atbilde uz šo jautājumu ir pārāk liela, lai to sniegtu svešiniekiem.

Stigmatizētais cilvēks to apzinās ar visu savu ķermeni. Tas nozīmē būt viegli ievainojamam, būt atvērtam jebkādiem jautājumiem, lai vai cik nezinoši vai uzbāzīgi tie būtu.

Stigmatizētais ir izvairīgs, jo no tā, ka sastopi citu — normālo — cilvēku skatienu, nekas labs nesanāk.

Stigma darbojas kā sava veida radiotroksnis, tā tiek pārraidīta pa visiem kanāliem. Lai izsistos cauri, ir jāzina pareizās frekvences, jāzina, kādus signālus raidīt un kā tos pastiprināt. Tam vajadzīga pieredze.

ASV es izmēģināju laimi iepazīšanās portālos. Šis vārdu salikums jau šķiet tikpat antīks kā kaligrāfija vai balles karte. Uzsveru: tas bija pirms Tinder, un ar to arī rakstīšanas brīdis ir nofiksēts laikā. Tātad izmēģināju laimi iepazīšanās portālos un pa starpu daudziem sarūgtinājumiem un dažiem prieka brīžiem iemācījos vienu svarīgu lietu: ķermeni nevar noslēpt. No ratiņkrēsla nevar abstrahēties.

Tik un tā tieši to es gribēju izdarīt, it kā ar simbola aizvākšanu pietiktu, lai mainītu to, kas tiek simbolizēts. Sevis pasniegšana aicina uz kamuflāžu, plīvuru un spoguļu izmantošanu, tomēr ir robežas tam, ko var nomaskēt, un atsevišķi stigmas paveidi pastiprinās vēl vairāk, kad tos mēģina slēpt. Ratiņkrēsla nepieminēšana lika domāt par kaunu, savukārt atstāšana kaut kur profila bildes malā signalizēja par dubulto komunikāciju. Ratiņkrēsls, kāds ratiņkrēsls? Ā, tas ratiņkrēsls?! Nu, kad tu tā saki, tas tiešām ir mans, es par to sevišķi daudz nedomāju, vienu dienu tas stāvēja pie durvīm, izskatījās drusku sačākstējis, es to iestūmu iekšā, un kopš tā laika tas stāv gaitenī. Es būtu vienlīdz labi varējis sēdēt ratiņkrēslā, pārklājis ar palagu gan krēslu, gan savu ķermeni, tik uzskatāms bija mans kauns.

Viena no sievietēm, ko satiku ASV, sacīja, ka ar mani sarunāties esot nogurdinoši. Viņa jūtoties kā pakļauta nesaudzīgai socioloģiskai intervijai. Biju uzdevis tik daudz jautājumu, ka viņai nebija atlicis laika uzdot savējos. Tā arī bija domāts. Vakara noslēgumā mēs viens otru noskūpstījām, un šai klusajā mirklī bija ietverts skaidrs un gaišs vēstījums: tas ir atvadu skūpsts.

Tā notika vairākas reizes. Pamazām uzzināju, ka pēc vārdiem ir vēl kas sakāms. Pamazām uzzināju, ka mans ķermenis, lai arī nav tāds kā citiem, spēj komunicēt saprotamāk par saprotamu. Man tikai vajadzēja to iepazīt labāk un apgūt citu valodu, kurā to pazīt, ne klīnisko valodu.

*

No skumjām par ķermeni, kurš nav tāds, es netikšu vaļā. Psihiatrija velk arvien stingrākas robežas tam, kad skumjas pārstāj būt veselīgas un kļūst patoloģiskas; seši mēneši, trīs mēneši, četras nedēļas, skumjas pārtop par slimību, un no slimības ir jāatlabst. Bet ar skumjām tā nav, dziļas skumjas var ilgt mūža garumā, un manējās ir tādas. Tās nav skumjas, kas plosa mani gabalos. Tās ir daļa no manis. Dzīvot ar tām nozīmē atzīt, ka tās pastāv un turpinās pastāvēt.

Šīs skumjas ir dažreiz vājākas, citreiz stiprākas. Tās bija stipri klātesošas domā, ka mans bērns pratīs to, ko es nekad neesmu pratis. Skumjas bija iegūlušas domā, ka mans bērns dabūs to, ko es nekad nedabūju. Tad atklāju, ka skumjas mājo tieši domu pasaulē, mājo gaidās. Kad iestājās realitāte, bija pilnīgi citādi. Ēnas pazuda.

Priekšstats par manu bērnu ir kas cits nekā mans bērns. Priekšstats par manu bērnu pirms viņa piedzimšanas bija atmiņas par to bērnu, kāds es biju pats, un par to, kāds es varētu būt bijis. Mans bērns ir tas, kas patiešām eksistē, te un tagad, bērns, kas dzīvo šai pasaulē.

Šis bērns rāpjas un skrien, un lēkā tā, kā es nekad neesmu rāpies un skrējis, un lēkājis: šis bērns nav es. Šis bērns ir viņš pats. Es to ieraudzīju, un skumjas atkāpās, mainīja virzienu, tās bija vērstas ne vairs nākotnē, bet pagātnē. Tagad manas skumjas ir saistītas ar to, kā nebija, — gan labā, gan sliktā nozīmē.

Bērnībā man daudz kā pietrūka — būt fiziski brīvam ne tikai peldbaseinā, bet arī uz zemes, kopā ar visiem citiem sauszemes dzīvniekiem, kas skraidelēja barā. Skumjas par to es jūtu sevī kāpjam kā lielu vilni. Tad tas lēnītēm aizskalojas prom, ikreiz.

Skumjas ir vilnis, bet tas ir arī atvilnis, klusums pēc vētras. Tāds ir tas paradokss. Skumjas dzīvo domās vienlīdz labi gan attiecībā uz to, no kā izspruku, gan uz to, pie kā nekad netiku. Varbūt ir tieši tik vienkārši, ka skumjas — tā ir atzīšana, ka laiks rit. Balss, kura saka: nekad, un balss, kura saka: nekad vairs.

Kad lasu vecos žurnālus, kad lasu klīniskos pārspriedumus par to bērnu, kāds biju, kad lasu drūmos pareģojumus, es zinu, ka esmu glābts, ka mana dzīve ir stāsts par izdzīvošanu. Tad domāju par visiem, kas ir vai bija, vai būs man līdzīgi.

Skumjas, izrādās, atrodas kādā vietā, ko neviens no mums nepazīst, iekams neesam tur nonākuši. (Džoana Didiona⁴)

*

Kādu vasaru, kad dzīve pirms Aleksandra tuvojās beigām, mēs ar Idu bijām Kopenhāgenā, botāniskā dārza siltumnīcā. Vienā no telpām samanīju eikalipta smaržu un redzēju, ka Ida jūt to pašu — eikalipta smarža bija Kopenhāgenā, siltumnīcas telpā, kur simulēja citu, no ziemeļzemēm atšķirīgu klimatu. Mēs kopā bijām bijuši Kalifornijā, abiem bija vienas un tās pašas atmiņas. Ida bija stāvoklī, tikai dažas nedēļas, mums bija tādas aizdomas, bet mēs par to vēl nebijām pārliecināti. Atradāmies pārejas posmā uz ko jaunu, un vēl kādu īsu brīdi tam, ka neesam pārliecināti, nebija ne vainas. Liminālā telpa botāniskā dārza siltumnīcā: saule un skujas, un eikaliptu smarža.

Ik gadu septembrī mani pārņem tā pati sajūta, pašās skaidrākajās un saulainākajās dienās, kad naktis metas saltas un vasara ir galā, tad Kalifornijas atbalss ieskanas arī Oslo, kur tagad dzīvoju kopā ar savu ģimeni.

*

Es pazīstu vēl trešās skumjas, tādas, kas turpinās, kas neaizskalojas prom. Tās ir skumjas par pasauli, kuras nav, kuras nekad nebūs, un šīs skumjas nav melanholiskas, tās ir sīvas un sajaukušās ar dusmām, kas vērstas pret to pasauli, kura eksistē īstenībā un kurā man nav vietas, kura negrib man atvēlēt vietu.

Es uzdodu jautājumu, vai tagad ir gana labi?, un zinu, ka atbildes nebūs.

Es uzdodu jautājumu, un kā būtu, ja es nebūtu visu šo saņēmis?, un zinu, ka atbildes nebūs.

Es uzdodu jautājumu, un, ja būtu izgājis tā, kā paredzēja ārsti, ja es būtu dzīvojis tādu dzīvi, kādu paredzēja palīdzības dienests, ja es būtu to skribinājis ar mokas karotītēm un nebūtu tiecies pēc plašākām debesīm, kā būtu tad, vai tāda dzīve būtu mazāk vērta, un kā ar citiem, kuriem nebija izvēles, kā ar viņu dzīvi?, un zinu, ka nav tādas atbildes, ko gribētu dzirdēt.

Es negribu dzīvot dzīvi dusmās un skumjās. Es norakstu to no sevis nost, dzenu to projām.

*

Pieredze nav neapstrīdama, taču tā ir cita veida zināšana nekā tā, kas nāk no apceres, tai ir cita substance. Pieredzes dēļ vārdi vairs nav ķieģeļi, tie ir augi ar dziļām saknēm, un, kad tos velk ārā, sāp.

Mans ķermenis ir tas pats, bet tas ir mainījies, pieredze tajā atstājusi savus nospiedumus. Man ir vairāk rētu, vairāk traumu. Mana potīte vairs nekad nebūs tāda kā agrāk, tagad man veselāka ir kreisā kāja. Katra nākamā ziema ir nedaudz grūtāka par iepriekšējo. Pieredze nogulsnējas manī, nogulas nogrimst dibenā. Vairs neesmu caurspīdīgs, esmu substance caur un cauri.

Es satiku tevi. Mēs satikāmies.

Biju sācis pieņemt, ka pasaule ir tāda, kāda ir, jo biju sācis apjēgt, cik liela daļa no tās nav paredzēta man, tādiem kā es. Es gribētu cerēt, ka reiz būs labāk, bet tā nav tiesa. Dažas lietas nekļūst labākas, dažas lietas kļūst sliktākas. Šī nav pasaule, kas jebkad apskaus visus cilvēkus, šī nav pasaule, kurā jebkad būs vieta visiem. Tomēr šī nav arī negrozāma pasaule, tā padodas spiedienam. Esībā ir plaisas.

*

Es ticu cildenajam, ticu spēkam tādā pasaulē, kāda tā ir. Ticu, ka pasaule ir bezgalīgi stiprāka par mani, un tomēr es cenšos uzspiest tai savu gribu. Tas nevar izdoties ar juceklīgiem pūliņiem, tikai ar mērķtiecīgu darbu. Tas izdosies tikai tad, ja es lūkošu atrast plaisas, mata plānuma gaismas zaigojumu.

Mēs sacījām viens otram: ja mums paveiksies, paveiksies vairāk, nekā jelkāds drīkst cerēt, viens no mums — kaut kad nākotnē — būs klāt, kad otrs mirs.

No norvēģu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe

¹ Marks O’Braiens (Mark O’Brien, 1949—1999) — amerikāņu žurnālists, dzejnieks un cilvēku ar īpašām vajadzībām aizstāvis. 1955. gadā viņš saslima ar poliomielītu jeb bērnu trieku, viņam bija nepieciešamas t. s. metāla plaušas. Neraugoties uz ierobežoto fizisko stāvokli, viņš izstudēja Bērkli universitātē angļu literatūru un žurnālistiku, publicēja dzejoļu krājumus un rakstus. 

² Žoržs Augusts Kotons (Georges Auguste Couthon, 1755—1794) — franču jurists un politiķis, iesaistīts Franču revolūcijā. Neilgi pirms tās piedzīvoja abu kāju paralīzi. 

³ Ērvings Gofmanis (Erving Goffman; 1922—1982) — viens no visietekmīgākajiem 20. gadsimta amerikāņu sociologiem, kurš pētīja cilvēku sociālo saskarsmi, indivīda patības veidošanos un atsevišķas stigmas, kā arī institūciju lomu sociālajā dzīvē.

⁴ Džoana Didiona (Joan Didion; 1934) — amerikāņu rakstniece.

Jans Grūe (Jan Grue, 1981) ir filoloģijas doktors un rakstnieks, Oslo Universitātes profesors. Vairākkārt filmējies, un norvēģu seriālā Okupācija (Okkupert) tēlo Norvēģijas premjerministra PR padomnieku. Līdzās akadēmiskiem darbiem raksta daiļliteratūru pieaugušajiem un bērniem. Vislielāko atzinību guvusi autobiogrāfiskā apcere Es dzīvoju dzīvi, kas līdzīga jūsējai (Jeg lever et liv som ligner deres, 2018), kurā Grūe atklāti, neaizsargātā tiešumā reflektē par savu pieredzi slimības ierobežotā ķermenī. Domuzīmē ar autora laipnu atļauju publicēti tā fragmenti. 

The post Es dzīvoju dzīvi, kas līdzīga jūsējai appeared first on IR.lv.

Pirms kāda laika man bija savdabīga tikšanās ar mūsu muzeja apmeklētāju. Viņš interesējās par radu meklēšanas iespējām, dokumentu pieejamību un tā tālāk. Diemžēl konkrētajā situācijā īpaši daudz palīdzēt nespēju, jo runa bija par laika posmu, no kura tiešām saglabājies maz rakstītas dokumentācijas.

Tad cilvēks sarunas gaitā pavēstīja, ka vislabāk visu varētu noskaidrot, ja nonāktu pagātnē. No sirds piekritu un ieteicu tā arī izdarīt, bet tad atklājās, ka lieta nav tik vienkārša. Viņam gan esot spējas ceļot laikā, taču pats to darīt nevarot — vajag kādu citu, kurš piekritīs, ka viņu uz to pagātni aizsūta. Sarunas biedrs vērās manī ar cerībām. Sapratu, ka šajā vietā vēsturei kā zinātnei vairs nekādas teikšanas nav. Izdvesu, ka tik negaidīts un nopietns piedāvājums ir kārtīgi jāapdomā un uzreiz atbildi dot nevaru. To sakot, neuzkrītoši iebakstīju tālrunī īsziņu kolēģei, liekot noprast, ka Hjūstonā ir problēmas.¹ Viņa ieradās visai drīz un komplektā ar pārmetošu skatienu teica, ka tikšanās jābeidz, jo mani «visi jau gaida sanāksmē». Pēc tam kabinetā abas ieskatījāmies kalendārā, jo arī vēsturniekiem jēdziens «pilnmēness» ir faktors, ar kuru darba procesā jārēķinās.

Protams, sarunas par ceļošanu pagātnē ir «sviests». Mūsu profesijā vispār nav pieņemts ne tikai vazāties laikā šurpu turpu — pat visādas varbūtības teorijas neskaitās labais tonis, jo pagātne ir noticis fakts, kas nav grozāms. Tāpēc nav pat vērts spriedelēt par to, kā būtu, ja 1940. gadā šautu pretī, ja Zālamans Murins tiktu pakārts, bet Kaupēns — apžēlots. Es to visu zinu, taču todien, atceļā uz mājām pārdomājot notikušo, nonācu pie atziņas, ka man izteikts absolūti neiespējams, bet sasodīti vilinošs piedāvājums.

Varētu taču saņemt dūšu, ne? Satikties ar to laika mašīnas konstruktoru, pārrunāt, vienoties par procesu un rezultātiem. To, kas viņam pašam vajadzīgs, es uzzināšu — ar to problēmu nebūs. Taču pateicībā par sadarbību es gribu arī sev kādu pusstundu gaismas gada, lai vēl dažas «ģēlas» nokārtotu.

Piemēram, man nav nevienas vectēva fotogrāfijas, kurā viņš būtu streļķa formastērpā. Bet viņš karoja — sāka 5. Zemgales pulkā un beidza Ukrainā jau pēc revolūcijas sarkanās armijas sastāvā. Taču attēlu nav. Saprotu, ka pagātnē, iespējams, vectēvu nofotografēt var neizdoties, jo ej nu sazini, kā digitālās ierīces, teiksim, 1916. gadā uzvedīsies. Bet es viņu varētu satikt un redzēt! Mēs reti tikāmies, jo viņš dzīvoja laukos, bet es Rīgā, un biju par mazu kara stāstiem. Viņš prata spēlēt vijoli un mandolīnu, ko laikam apguva pašmācības ceļā. Šaubos, vai viņa dzimtajā Žagarē pērnā gadsimta sākumā bija mūzikas skola. Latviešu gan tur bijis diezgan daudz, vismaz tā runā. Vēlāk tur bijusi Kvica viesnīca, un tās īpašnieks, rādās, prata šeftēties visādos virzienos. 1940. gada vasarā esot palīdzējis nelegāli nokļūt pāri robežai Latvijā pat dažiem poļu armijas karavīriem. Pats Kvics gan par to dabūja no čekas piecus gadus lāģerī. It kā izdzīvoja, bet vai viņam, šim Mendelim Kvicam, vairs bija, kur un pie kā atgriezties?

Otru vectēvu es vispār neesmu satikusi. Viņš bija leģionā un krita 1944. gada jūlija beigās kaut kur Valgundes pusē. Pat nezinu, vai tā ir taisnība. Tā pēc kara vecaimātei stāstīja kāds, kurš arī tur bijis un redzējis. Paklusām, protams. Dokumentu nav — ja tādi būtu, sen jau tiktu pārbaudīti. Tad nu tā — ja kādi karavīru ekshumatori šo lasa, tad lai liek aiz auss. Kaut kur Zemgalē ir apbedīts gara, patiešām gara auguma leģionārs. Tētis bieži teica: «Ap divi metri.» Atrašanas gadījumā paziņojiet man personīgi, lai var veikt DNS testu. 

Aizceļojot laikā, es varētu arī šo vectēvu sastapt. Paiet gabaliņu līdzi pa to ceļu, pa kuru viņi atkāpās no Jelgavas. Starp citu, tajā pusē, ja neskaita pāris silikātķieģeļu būves, viss pārējais vēl šodien izskatās tā, it kā leģionāri tikko būtu aizgājuši. Pat ložu pēdas namu sienās nav pazudušas. Varbūt es varētu vectēvam un pārējiem pateikt, lai neiet uz to «Valgundes pusi», apmet līkumiņu, pasēž mežmalā kādu dienu? Varbūt man izdotos viņu izglābt? Lode netrāpītu, bērniem būtu tēvs, bet man — abi vectēvi. Streļķis un leģionārs. Viņi varētu satikties viesībās un kopīgi kaut ko uzdziedāt vai nospēlēt.

Savukārt, ja turpat pamanītu skolas bijušo «vojenruku»² Aleksandru Fjodoroviču, tad viņš man drusku dabūtu trūkties. 1989. gadā lepni stāstīja, ka kara laikā «над Елгавой летал и по врагу стрелял»³. Laikam tā arī neapjēdza, ka atrodas iekarotā zemē un viņa pastāstos spiesti klausīties «ienaidnieku» pēcteči. Man pēc tās stundas bija reāli draņķīgi ap dūšu, un kā gan citādi, ja, iespējams, uz skolotāju istabu nupat aizgāja vectēva slepkava. Ko es varētu izdarīt? Piemēram, uzrasties tajā lidmašīnā un iebļaut Aleksandram Fjodorovičam ausī, lai, pirmkārt, nešauj uz cilvēkiem tur lejā, un, otrkārt, lai neiedomājas pēc kara šeit iesēsties. Kraties uz dzimto sādžu, ехай на хуй⁴, galu galā!

Ja labi padomā, varētu vēl daudz ko mēģināt saglābt. Iekrāmēt Šustinam pa pauri ar ko smagu un saplēst tos slepkavību sarakstus. Jaunus rakstīt vairs laika nepietiktu. Cietumsargiem varētu pateikt: veči, «pie Valmieras» nav nekādu vācu diversantu, čekisti grib tikt no jums vaļā, lai nebūtu liecinieku. Tāpēc jūs sūta projām ar «uzdevumu». Viņi sarīkos slaktiņu, šaus cilvēkus tepat, pagalmā! Taisiet kameras vaļā, laidiet viņus ārā, bet paši žmiedziet čekistus nost. Neļaujiet viņiem neko izdarīt. Šie aizlaidīsies, bet jūs dabūsit atbildēt, ja tiksit vāciešiem nagos, un nekas patīkams tas nebūs. Varat man ticēt.

Satiktu kapteini Liepaci un nobrīdinātu, lai neiet pie mežsarga Radziņa. Viņš ir savervēts, kaptein, piežmiegts pie sienas, un šaus virsū, tikko tu ieiesi mājā. Nē, viņš negrib, pārdzīvo, tak kur likties? Baidās par savu mazo meitēnu, kuru čekisti sola iespundēt Krievijas bērnunamā pēc paša arestēšanas. Kaptein, viss nav zaudēts. Mēģini tikt līdz Madonas apriņķim un sameklē turienes mežos «Panu». Viņš tur ir kopā ar vēl diviem, un gan jau tev arī vieta atradīsies. Jums jānoturas daži gadi, un tad, rau, pats čekas priekšnieks Vēvers rakstīs žēlabainu vēstulīti un lūgsies, lai nākat beidzot no meža ārā.

Varētu vēl šur tur aiziet, apsēsties uz gultas malas, pamodināt un pateikt, lai agrāko paziņu, to komersantu-nekomersantu, pasūta uz poda un neielaižas nekādās darīšanās. Tās ir lamatas, draugs. Ja tu šajā šaizē iepīsies, nonāksi aiz restēm un vēl pēc dažiem gadiem nomirsi Krievijas lāģerī. Un vispār — taisies ka tiec no šejienes projām! Tev vēl ir iespēja aizlaisties uz fāterlandi. Ak, tev Hitlera režīms lāgā nepatīk? Atvaino, bet pelagra tev vēl mazāk patiks. Kas tā tāda, noskaidrosi Dancigā. Gan jau tur kāda medicīnas enciklopēdija būs atrodama. Bet tagad celies augšā un sāc kaut ko darīt savā labā! Nē, es neesmu spoks, vari pat aptaustīt. Kniebt gan nevajag. Sev ieknieb, ja domā, ka vēl sapņus redzi.

Bet tu, Herbert, nepinies ar valsts drošības pārvaldi. Tu atsēdēsi, bet citi, kurus iegāzīsi, mājās vairs nekad neatgriezīsies. Man ir apnicis skaitīt līķus… Kārli, pie drēbnieka iet nedrīkst — tur tevi gaida saindēts liķieris un slēpnis. Boļeslavs, kaut arī no skata tīri smuks, nekādu laimi tev, Alma, neatnesīs. Tu pastāvīgi būsi viena, jo viņš sēdēs cietumā. Padomju paradīze nevilksies ilgi, Boļeks tevi atstās ar diviem bērniem, jo sāksies jauns karš. Bet to, ka jūs abi būsit strādājuši Jelgavas čekā, cilvēki neaizmirsīs. Ja tagad aiziesi uz randiņu, tev nāksies pakārties Termiņcietumā. Nē, es nezinu, kur paliks abi jūsu bērni. Nav dokumentu. 

Kad izstāstīju labam paziņam par to, ka man piedāvāja paceļot laikā, un pateicu, ka varētu vismaz ko labu izdarīt, viņš nebija īpaši sajūsmināts. Paga, paga! Ikviens izmainīts pagātnes notikums var radīt neparedzamas sekas, un kas zina, varbūt mēs paši tad te nemaz nestāvēsim. Tā var izraisīt sazin kādu lavīnu nedaudz pārnestā nozīmē.

Mans paziņa ir saprātīgs cilvēks un, iespējams, runāja baltu, faktoloģisku patiesību. Tomēr es īsti nespēju viņam piekrist. Kāds ļaunums celtos no tā, ka mans vectēvs atgrieztos no kara? Vai tiešām no Centrālcietuma dzīvi iznākuši 99 cilvēki spētu apdraudēt mūsu iespējas ierasties pasaulē? Nedaudz mazāk traģēdiju, sāpju un zaudējumu — vai tas nebūtu tikai lieliski?

Un tad kādreiz manās rokās nonāktu atmiņu grāmata vai manuskripts, kurā būtu teikts, ka autors savulaik piedzīvojis ko pavisam neticamu. Saticis spoku, no rīta pie spoguļa matus ķemmējot. Spoks bijis vīriešu biksēs un raibā, tādā kā miesas kreklā⁵ ģērbusies sieviete, kura pateikusi, lai viņš šodien no mājas ārā neiet, bet, ja kāds atnāk, tad lai durvis vaļā never. Ja neklausīs, tad klāsies plāni — cietums draud un nelabs gals. Atnākusi no nākotnes pabrīdināt. Pārkrustījies, bet spoks nekur nav pazudis, kamēr nesaņēmis apsolījumu, ka visam teiktajam tiks paklausīts. Tad laikam noģībis. Atžirdzis, ieraudzījis uz sienas ar sarkanu uzšņāptu uzrakstu: «Termorektālā kriptoanalīze.» Ko tas nozīmē, nav spējis iedomāties, bet kopš tās dienas atmetis pusi veco niķu un nav vairs nevienam «labvēlim» ticējis. Visādi turpmākajos gados gājis, taču dzīvs palicis gan, paldies Dievam!

Un es kā vēsturniece jums nekad nestāstīšu, ka pati biju tas spoks un man izdevās!

¹ Atsauce uz ASV kosmosa kuģa Apollo-13 1970. gada 13. aprīļa ziņojumu Hjūstonas bāzei par traucējumiem kuģa elektrības sistēmā. Teiciens vēlāk folklorizējās. 

² Vojenruks — militārās mācības skolotājs Padomju Savienībā.

³ Lidoja virs Jelgavas un šāva uz ienaidnieku.

⁴ Precīzi netulkojama norāde, kādā virzienā doties.

⁵ «Miesas krekls» ir savulaik lietots apzīmējums apakškreklam, kuru vilka «pie miesas». 30. gadu cilvēks par tādu uzskatītu mūsdienu T-kreklu un visas tā variācijas.

Inese Dreimane (1972) ir Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece un rakstniece. Pētniecības tēmas saistītas ar komunistiskās okupācijas periodu Latvijā. Zinātnisku publikāciju un romāna Vēstule ar pielikumu (2019) autore. 

The post Ko vēsturnieki jums nestāsta appeared first on IR.lv.