The post Zaudē prātu appeared first on IR.lv.

Ko ir svarīgi zināt? Un kas to noteiks? Pirms daudziem gadiem populāru TV ziņu raidījumu Austrālijā reklamēja ar dziesmiņu – “Es zinu visu, kas man būtu jāzin, jo Braians man tā pateica”. (“I know everything I need to know, because Brian told me so“).

Austrālijas komerciālo televīziju ziņās bija raksturīgi tas, ka bez nedaudziem nopietniem stāstiem, starp kuriem bija ļoti minimāli kaut kas no ārzemēm, parasti bija “sirdi iesildošs” sižets par aizklīdušu un atkal atrastu sunīti vai kaut ko tamlīdzīgu.

Mums tagad ir tik daudz iespēju uzzināt to, kas notiek pasaulē, ka varētu pavadīt visu dienu, skatot ziņu avotus internetā, televīzijā, klausoties radio – un kur vēl drukātās avīzes. Protams, to nedarīsim un apgūsim tikai mazu daļiņu no pilnīgā stāsta. Izvēloties mums tīkamos ziņu avotus, mēs līdz ar to arī izvēlamies savu “Braianu“ (vai “Braianus”), kurš izfiltrē ziņas pēc savas saprašanas.

Diemžēl daudzi sev izvēlas tikai ļoti tendenciozus ziņu apkopotājus – “Braianus”. Bet, kas vienam ir tendenciozs, otram ir svētā patiesība.

Visā pasaulē notiek tik daudzas lietas, ka nav iespējams par visām ziņot, pat visobjektīvākam “Braianam”. Neizbēgami, daudzi svarīgi stāsti netiks stāstīti. Faktiski – lielākā daļa netiks stāstīti. Lai bīdītu kādu stāstu saulītē, ir bieži pamatīgi jāpiestrādā preses konsultantiem un sabiedrisko attiecību ekspertiem.

Bet dažreiz ir stāsti, kuri, piemēram, ASV ir ārkārtīgi zīmīgi, bet Latvijā tikpat kā nav redzami.

Kamēr pagājušā nedēļā varējām lasīt par lauvu, kura Austrālijas zvērudārzā sakoda savu kopēju, bija grūti atrast ziņas par incidentu Mineapolisā, ASV, kur policista rīcības dēļ mira afroamerikāņu vīrietis.

Apcietinātais vīrietis gulēja uz ielas, un policists ar celi spieda viņam kaklu pat tad, kad vīrietis sūdzējās, ka nevar elpot, un lūdzās, lai viņu nenogalina. Arī tad, kad vairs nebija sajūtams pulss, policists turpināja spiest ar celi. Incidentu filmēja garāmgājēji, un tas ātri kļuva par lielākajām ziņām ASV.

Vīrieša nāve izraisīja plašus protestus vairāk nekā 30 ASV pilsētās. Veikali tika dedzināti un izlaupīti, mašīnas dedzinātas. Arī policijas iecirknis dedzināts un Nacionālā gvarde izsaukta. Prezidents Tramps piedraudēja lietot vardarbību pret protestētājiem pie Baltā nama, ja tie ielaužas cauri sētai.

Tikai pēc dažām dienām Latvijas mediji sāka tam pievērst uzmanību. Kurš “Braians” bija sākumā izvēlējies, ka lauva svarīgāka par mirušo vīrieti un protestiem ASV?

Un kas notika ar oriģinālo Braianu – Brian Naylor? Viņš, kopā ar sievu gāja bojā lielajos meža ugunsgrēkos pie Melburnas 2009. gada februārī. 

The post Kuras ziņas svarīgākas? appeared first on IR.lv.

Pagājuši 30 gadi kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, taču bērnu aizsardzības joma Latvijā ir kā kuģis bez kapteiņa un noteikta kursa. Mēs dreifējam jūrā, daļa bērnu pārkrīt pār bortu, bet mēs turpinām airēt katrs uz citu pusi. Ir nepieciešams mērķis, skaidrs atbildību sadalījums, regulāri pētījumi un budžetā balstīts prevencijas un palīdzības plāns. Taču visvairāk nepieciešama politiskā griba situāciju uzlabot, tāpēc Centrs Dardedze vēstulē valsts augstākajām amatpersonām (Valsts  prezidentam, Ministru prezidentam un Saeimas priekšsēdētājai) aicina Latvijas valdību izskatīt iespēju pievienoties globālai kustībai vardarbības pret bērniem novēršanai un izmantot to kā platformu, lai uzsāktu mērķtiecīgus uzlabojumus Latvijas bērnu aizsardzības sistēmā.

Vardarbība pret bērniem nav nekas jauns – fiziska, emocionāla vardarbība, bērnu seksuāla izmantošana un pamešana novārtā ir problēmas, kas sastopamas visos laikos un visās sabiedrībās. Tā notiek mājās, skolās, internetā, sabiedrībā un kopumā tiesību aizsardzības sistēmā, kurai būtu bērns jāpasargā. Dažkārt tā ir redzama un dzirdama, taču biežāk – nemanāma kā vīruss. Taču tāpēc vien, ka vardarbība pret bērniem ir izplatīta, tā nekļūst normāla vai pieņemama – vardarbība ir novēršama, ja vien mēs esam gatavi to novērst.

Vardarbības sekas. Vardarbība iedragā jebkādus pozitīvus ieguldījumus bērnos. Tā grauj bērnu veselību, izglītības iespējas un neļauj viņiem pilnībā izmantot savu potenciālu. Tā atstāj negatīvas sekas uz visu cilvēka dzīvi, veicina atkarību veidošanos, ceļ iespējamību, ka cilvēks kļūs par upuri vai vardarbības veicēju arī pieaugušā vecumā, un vardarbības apburtais loks bieži tiek nodots arī nākamai paaudzei. Vardarbība rada arī nozīmīgu ekonomisko slogu – aprēķināts, ka fiziskas, emocionālas un seksuālas vardarbības ietekme globāli rada septiņus triljonus dolārus lielus zaudējumus gadā.

Bērniem, kas cietuši, būs nepieciešams daudz vairāk palīdzības no veselības aprūpes, izglītības, kā arī sociālā budžeta, un šīs izmaksas būs daudz lielākas nekā tās, kas nepieciešamas vardarbības prevencijai.

Dati. Pasaules dati ir skarbi: katrs otrais bērns cieš no vardarbības. Ik pēc septiņām minūtēm kāds nepilngadīgais mirst vardarbības rezultātā. Bērni ar īpašām vajadzībām cieš no vardarbības četras reizes biežāk nekā citi bērni. Bērnībā no seksuālas izmantošanas cietusi katra piektā meitene un katrs desmitais zēns. Ja bērniem ir attīstības traucējumi, iespēja ciest no seksuālas izmantošanas pieaug līdz 68% meitenēm un 30% zēniem.

Diemžēl par Latviju mēs aktuālo situāciju nezinām. Jā, mēs zinām par tiem bērniem, kuri ir nonākuši policijas vai rehabilitācijas centru redzeslokā: 2019.gadā Valsts policija fiksējusi 546 gadījumus, kad bērni ir cietuši no noziedzīga nodarījuma (visbiežāk no seksuālas izmantošanas – 36,1% gadījumu, kam seko cietsirdība un vardarbība – 19,2% gadījumu), un saskaņā ar Labklājības ministrijas informāciju, vidēji gadā 2000 bērnu saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Pēdējais Pasaules Veselības organizācijas pētījums par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi notika tālajā 2011.gadā, un kopš tā laika nav atkārtots.

Latvijā nav regulāru, sistemātisku pētījumu par vardarbību pret bērniem, kas ļautu izvērtēt tendences un ieviest pierādījumos balstītus pasākumus vardarbības novēršanai.

Atbildība. Protams, nevar teikt, ka Latvijā bērnu labā nekas netiktu darīts. Bērnu aizsardzības jomā sava nozīmīga loma ir Labklājības ministrijai, Tieslietu ministrijai, Iekšlietu ministrijai, Veselības ministrija, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, Valsts policijai, prevences jomā teorētiski liela nozīme būtu arī Izglītības ministrijai. Taču institūciju, kurām jāuzņemas atbildība pārraudzīt bērnu aizsardzības jomu kopumā un jāveido saskaņotu valsts bērnu aizsardzības politiku, sadarbība notiek ārkārtīgi vāji un lēni. Spilgts piemērs: iepriekšējās Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes tika veidotas 2011.-2017.gadam. Kopš 2018. gada spēkā esošas politikas šajā jomā Latvijā nav.

Sadarbība. Ko dažādu jomu profesionāļi uzskata par vardarbību, kādas pazīmes meklē un kā tālāk rīkojas, joprojām atšķiras atkarībā no profesionāļu izglītības, pārstāvētās iestādes un citiem faktoriem – praksē jūtamas atšķirības policijas, sociālās jomas, izglītības un veselības aprūpes speciālistu skatījumā. Lai neviens bērns sociālā riska situācijā nepaliktu nepamanīts, ārkārtīgi būtiska ir skaidra un sistemātiska informācijas apmaiņa, taču nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēma (NPAIS) joprojām netiek izmantota pietiekami plaši un nav savietojama ar dažādām citām sistēmām, ko lieto, piemēram, sociālie darbinieki pašvaldībās. Tāpat arī nav atrisināts jautājums par informācijas nodošanu no policijas vai veselības aprūpes speciālista  sociālajiem darbiniekiem, kuriem ir ļoti būtiska loma vardarbības prevencē. Informācijas ievākšana, sistematizēšana, analizēšana un apmaiņa par bērniem joprojām paliek uz konkrētu speciālistu sirdsapziņas – daži painformēs kolēģi citā iestādē, citi – ne.

Vienotu, efektīvu rīcības algoritmu vardarbības novēršanai joprojām trūkst.

Prevence. Šobrīd lielākā daļa pasaules un arī Latvijas speciālistu ir sapratuši, ka koncentrēties tikai uz “ugunsgrēku dzēšanu” – palīdzēšanu bērniem, kas jau ir cietuši no vardarbības, nav efektīvi. Līdzās šai palīdzībai ārkārtīgi liela nozīme ir tieši preventīviem pasākumiem, lai vardarbība nenotiktu. Piemēram, citās Eiropas valstīs jau pirmsskolās un skolās obligātā mācību programma ietver mācības par drošu un cieņpilnu saskarsmi ar citiem cilvēkiem, kamēr Latvijā tas ir atstāts nevalstiskā sektora “entuziastu” ziņā. Tikai, kad Latvija OECD pētījumā sasniedza skumjo 1.vietu pasaulē vienaudžu savstarpējās vardarbības (mobinga) jomā, valstiskā līmenī parādījās apjausma, ka skolās vajadzētu nopietni par šo problēmu runāt.

Mēs Latvijā patiešām neesam unikāli – daudzās valstīs jau ir ieviesti risinājumi (kā, piemēram, balstoties uz PVO izstrādāto metodisko materiālu – INSPIRE septiņām stratēģijām) preventīvai vardarbības novēršanai, un šobrīd ir jāievieš pierādījumos balstītas pieejas arī pie mums, valsts rīcības plānu līmenī. Tas ir ieguldījums, kas atmaksājas: vardarbības novēršana ne tikai pasargās bērnus – tas palīdzēs ģimenēm, stiprinās sabiedrību un cels valsts produktivitāti.

Diemžēl sistemātisku, pētījumos balstītu un budžetā ietvertu vardarbības prevencijas plānu Latvijā nav.

Globālai problēmai ir globāli risinājumi. Kā redzams, ir dziļas sistēmiskas problēmas, kas jau gadu desmitiem traucē Latvijai efektīvi novērst vardarbību pret bērniem. Taču līdzīgu ceļu gājušas daudzas valstis, un daļa no tām jau atradušas efektīvas metodes un risinājumus. Mums nav viss jāizgudro no jauna. Lai līdz 2030. gadam īstenotu vienu no ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem – novērst visa veida vardarbību pret bērniem (mērķis 16.2.), izveidota kustība Global Partnership to End Violence Against Children (Globālā partnerība vardarbības pret bērniem novēršanai). Tā izveidota ar mērķi panākt valstu politisko apņemšanos, veicināt pieredzes apmaiņu un sniegt piekļuvi citās valstīs pārbaudītiem risinājumiem vardarbības pret bērniem novēršanai, ko varam adaptēt mūsu situācijai. Mēs aicinām arī Latvijas valdību izskatīt iespēju pievienoties globālās partnerības Ceļa meklētāju (Pathfinding) valstīm un izmantot to kā sākumu fundamentālām, mērķtiecīgām pārmaiņām bērnu aizsardzības jomā.

Neatkarīgi no tā, cik ātri pasaule izcīnīs cīņu ar Covid-19, vardarbība pret bērniem kā problēma paliek spēkā. Tā nemazinās, gluži pretēji – spriedzes apstākļos tā pieaug, kā arī kļūst vēl grūtāk pamanāma un novēršama. Aicinām uz politiski izlēmīgu rīcību – pacelt vardarbības pret bērniem tēmu augstāk Latvijas politisko prioritāšu sarakstā, jo tā ietekmē ārkārtīgi daudzas dzīves pašos pamatos.

Centrs Dardedze valde:

Agnese Sladzevska, Laila Balode, Guna Joma

The post Vardarbība pret bērniem – ilggadēja, postoša, neredzama pandēmija appeared first on IR.lv.

2019. gada beigās un 2020. gada sākumā NordPool elektroenerģijas biržas cena Latvijas zonai piedzīvojusi pakāpenisku, taču lielu samazinājumu. Šīs cenas ir zemas ne tikai, salīdzinot ar pēdējiem gadiem, bet arī ar periodu, kad Latvijas elektroenerģijas tirgus tika liberalizēts. Kādu faktoru ietekmē NordPool elektroenerģijas biržas cena piedzīvojusi ievērojamu samazinājumu un kāda loma tajā ir ar Covid-19 saistītajiem ekonomiskajiem ierobežojumiem?

Zemo cenu līmenis ir skaidrojams ar virkni cenu ietekmējošu faktoru. Elektroenerģijas cenas kritumu sekmējuši arī labvēlīgi laikapstākļi – siltā ziema, vējains laiks, kā arī nokrišņi nostiprinājuši ūdens rezerves, kas tiek izmantotas elektroenerģijas ražošanai. Baltijas valstis ir labi integrētas Skandināvijas reģionā un tādejādi uz cenu ietekmējošiem faktoriem nepieciešams skatīties plašākā kontekstā.

Šā gada janvārī un februārī, kas vēsturiski Latvijā ir viens no aukstākajiem periodiem, elektroenerģijas patēriņš saglabājās krietni zem pagājušā gada līmeņa, nesasniedzot sezonālo normu, līdz ar to neradot elektroenerģijas cenas izaugsmi. Ziemas sezonā pārmērīgu cenu izaugsmi novērsa arī elektroenerģijas ģenerācijas izmaksu samazinājums, kas līdzīgi kā patēriņš seko gaisa temperatūrai.

Patēriņa samazinājums Covid-19 ekonomiskās darbības ierobežojumu dēļ

Elektroenerģijas patēriņa kritumu stiprinājusi ne tikai siltā ziema un laikapstākļi, bet arī Covid-19 saistītie ekonomiskās darbības ierobežojumi. Vīrusa apdraudējuma dēļ, tika apturēta virkne uzņēmējdarbības jomu, un šie procesi bija jūtami arī Baltijas valstīs. Lai gan ierobežojumi Skandināvijā un Baltijā nav bijuši tik strikti kā, piemēram, Centrāleiropā, tomēr tas ir atstājis ietekmi uz daudzu valstu elektroenerģijas patēriņu – ieviestie ierobežošanas pasākumi ir uz laiku samazinājuši tautsaimniecības aktivitāti. Līdz ar pakāpenisku ierobežojumu mazināšanu sagaidāms, ka elektroenerģijas patēriņš atgriezīsies ierastā līmenī, tomēr Covid-19 faktors rada nenoteiktību elektroenerģijas tirgū. Tas tieši var veicināt elektroenerģijas patēriņa pieaugumu un samazinājumu arī nākotnē.

Ekonomiskās aktivitātes samazināšanās Skandināvijas reģionā ir veicinājusi saistīto elektroenerģijas ražošanas izmaksu kritumu, piemēram, CO2 kvotu un dabasgāzes cenu samazinājums, kas tieši ietekmē elektroenerģijas ražošanas pašizmaksas. Pašlaik izveidojies dubults elektroenerģijas piedāvājuma līkni ietekmējošs faktors – paaugstināta ģenerācija lētākiem ražošanas avotiem un pazeminātas izmaksas termoelektrostacijām (TEC).

Vai cenas saglabāsies zemā līmenī?

Tirgus kopumā ir saņēmis lielu šoku. Lai racionāli izvērtētu elektroenerģijas cenu attīstību turpmāk, ir jāņem vērā iepriekš minētos faktorus, kas ietekmēja elektroenerģijas cenu samazinājumu pašlaik un to ilgtspējīgo ietekmi uz elektroenerģijas cenām nākotnē.

Laikapstākļu ietekme uz elektroenerģijas patēriņa līmeni un ražošanas izcenojumu tiešā veidā ir īslaicīga, taču netieši spēj ietekmēt nākotnes cenas, piemēram, palielinot uzkrāto ūdens daudzumu Skandināvijā, samazinot dabas gāzes un CO2 kvotu cenas. Sagaidot, ka nākotnes laikapstākļi atgriezīsies pie vēsturiskajām normām, elektroenerģijas cenas pakāpeniski palielināsies no to pašreizējā līmeņa, taču, salīdzinot tās ar iepriekšējiem gadiem, sagaidāms, ka aprakstītais tirgus satricinājums būs jūtams arī nākamgad.

Cenas noteiks divi faktori: laikapstākļi un Covid-19 turpmāka attīstība

Daļu faktoru, kas veicināja elektroenerģijas cenu samazinājumu, tieši vai netieši ietekmē laikapstākļi, kas šajā sezonā radījuši lielu ietekmi elektroenerģijas cenu kritumam. Lai gan laikapstākļus ilgtermiņā paredzēt nav iespējams, ņemot vērā, ka šajā sezonā tie ir bijuši labvēlīgāki nekā tas vēsturiski novērots, sagaidāms, ka tik liela (samazinoša) ietekme uz elektroenerģijas cenām tuvākajā nākotnē neatkārtosies.

Līdz ar pakāpenisku Covid-19 ierobežojumu mazināšanu patlaban tiek prognozēts, ka elektroenerģijas patēriņš atgriezīsies ierastā līmenī. Šis faktors rada nenoteiktību elektroenerģijas tirgū, jo tieši var veicināt un ierobežot patēriņu arī turpmāk. Ar iespējamo Covid-19 izplatības atkārtotu uzliesmojumu ierobežojumi var tikt atjaunoti, līdz ar to atkārtoti var tikt samazināts elektroenerģijas patēriņš un elektroenerģijas cenas (pret sezonālo normu). CO2 kvotu cenas, kas ļoti cieši seko kopējai Eiropas ekonomiskajai aktivitātei, veido arī daļu no elektroenerģijas ražošanas izmaksām vairumam spēkstaciju. Turpmāka ekonomiskās aktivitātes atjaunošana palielinās CO2 kvotu pieprasījumu un stimulēs arī elektroenerģijas cenas. Līdz ar sagaidāmo laikapstākļu atgriešanos pie vēsturiskās normas un pakāpenisku Covid-19 iespaida samazināšanos, elektroenerģijas cenas turpinās pieaugt.

The post Elektrības cenas noteiks galvenokārt divi faktori: laikapstākļi un Covid-19 attīstība appeared first on IR.lv.

Atklātā vēstule par IZM izstrādāto likumprojektu “Grozījumi Augstskolu likumā” (Nr.702/Lp13)

Latvijas tautas ievēlētajam parlamentam nodots Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātais likumprojekts “Grozījumi Augstskolu likumā”.[1] Saeimai ir iesniegts juridisks brāķis, ko likumprojekta autori radījuši apzināti vai pieredzes un profesionalitātes trūkuma dēļ. Likumprojekta “kvalitātes apliecinājums” ir izziņa par dažādu institūciju un organizāciju iebildumiem, kas apkopota uz 570 lapām.[2]

Rektoru padome atbalsta sabiedrības iesaisti augstskolu iekšējā pārvaldībā, tomēr esam spiesti vērst uzmanību uz būtiskākajiem likumprojekta trūkumiem.

1. Rektoru padomei nav konceptuālu iebildumu pret jaunas augstskolu tipoloģijas ieviešanu, tomēr likumprojekts izmaiņas saista ar skaitliskiem kritērijiem, ar kuriem nevar izmērīt augstskolas darba kvalitāti. Piemēram, visu pasaules reitingu Top10 pastāvīgais iemītnieks Kalifornijas Tehnoloģiju institūts (California Institute of Technology jeb CalTech) saskaņā ar IZM piedāvātajiem kritērijiem nekvalificētos universitātes statusam, jo tajā studē tikai 2237 studenti,[3] nevis IZM likumprojektā prasītie 4000.

Augstskolas pasaulē gatavojas studentu skaita ievērojamam kritumam Covid-19 krīzes un pēckrīzes apstākļos, un skaitlisko kritēriju izpilde objektīvu apstākļu dēļ būs apgrūtināta arī Latvijā. Ja 3 gadu laikā augstskolas kritēriju izpildi nenodrošinās, ierēdņi tās varēs ar vienkāršu birokrātisku lēmumu izslēgt no Augstskolu reģistra, ignorējot akreditācijas procesu saskaņā ar “Eiropas Standartiem un vadlīnijām kvalitātes nodrošināšanai”.[4] Tādējādi IZM ierosinātie skaitliskie kritēriji novedīs pie vairāku augstskolu likvidācijas, tai skaitā reģionos.

2. Likvidējot demokrātiski veidoto un Saeimas apstiprināto Augstākās izglītības padomi (AIP), IZM likumprojektā vēršas pret kompetentu un pieredzējušu institūciju, virkni AIP funkciju nododot Zinātnes padomei – izglītības un zinātnes ministra vienpersoniski pārraudzītai tiešās pārvaldes iestādei. Tiks likvidēta ārpus-ministrijas nozares diskusiju platforma, vietā nepiedāvājot citus risinājumus. Uzskatām, ka AIP kā dažādu augstākās izglītības un zinātnes nozares organizāciju veidotas institūcijas iespējas nav izsmeltas, tādēļ AIP darbību jāstiprina – pārskatot funkcijas un vairojot kapacitāti.
3. Likumprojekts likvidēs akadēmisko demokrātiju augstskolās, būtiski samazinot mācībspēku un studentu iesaisti augstskolas pārvaldībā. Demokrātiski ievēlēto senātu funkcijas tiks samazinātas, bet lēmumu par valsts augstskolas personāla pārstāvības institūcijas – Satversmes sapulces esamību pieņems IZM, saskaņojot vai nesaskaņot pārvaldības modeli. Demokrātiski ievēlētās Akadēmiskās šķīrējtiesas tiks likvidētas, nepaskaidrojot iemeslus.

Pašpārvaldes princips valsts augstskolās faktiski beigs darboties. Lai arī pagaidām valsts augstskolas formāli vēl skaitīsies atvasinātās publiskās personas, de facto tās tiks pārvērstas par politiķu un ierēdņu kontrolētām budžeta iestādēm, iespējams, nākotnē pārskatot arī juridisko statusu.

4. Ikdienas darbu valsts augstskolās pārraudzīs ar plašām funkcijām apveltītas ministrijas kontrolē esošas augstskolu padomes. Tās netiks veidotas kā attīstības un stratēģiskās pārraudzības rīks, kas ieviests Rietumu universitātēs. Tā vietā valsts augstskolās tiks izveidotas operatīvās darbības un kontroles institūcijas, kuru locekļu atlasē piedalīsies ministrija un kuru atlases kārtība tiks noteikta IZM izstrādātos MK noteikumos. Konkursā atlasītos padomes locekļus iecels un atcels ministrija.

Likumprojektā noteikti tikai minimālie izslēdzošie kritēriji, bet padomes locekļu kompetences prasības ministrija noteiks MK noteikumos. Tādējādi pastāv iespēja atlasīt tādas augstskolu padomes, kas nepārstāvēs sabiedrību, nebūs apveltītas ar augstskolu attīstībai nepieciešamajām kompetencēm, bet gan atbildīs politiskajām interesēm vai būs viegli kontrolējamas. Bez tam likumprojekts paredz ministrijai iespēju apiet konkursu, ja padomes locekļus “nav iespējams nominēt termiņā, kas nodrošinātu augstskolas rīcībspēju”. Un šādā kārtībā bez konkursa ieceltus padomes locekļus varēs iecelt padomē atkārtoti.

5. Rektoru padome pievienojas FM, KNAB un Sabiedrības par atklātību Delna paustajiem argumentiem pret iespēju likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”[5] noteikt ierobežotu atklātību deklarācijām, ko iesniedz valsts amatpersonas – valsts augstskolu padomju locekļi.[6] IZM piedāvātais risinājums veido neatbilstību ar ārkārtīgi plašajām padomes funkcijām.
6. Likumprojekta anotācijā maldinoši norādīts, ka likumprojekta ietekme uz budžetu ir nulle. Patiesībā padomju uzturēšanai nāksies izmantot augstākajai izglītībai un zinātnei paredzēto jau tā nepietiekošo finansējumu. Anotācijā minēts, ka jauna pārvaldības modeļa ieviešanai ministrija novirzīs ES struktūrfondu 8.2.3. SAM finansējuma atlikumu, tomēr nav sniegta informācija par tā apjomu un piešķiršanas noteikumiem, kā arī padomju finansēšanu pēc ES fondu projektu noslēgšanās.

Kopumā, pretēji IZM publiski paustajam, likumprojektā paredzētās izmaiņas nepalielinās augstskolu autonomiju un atvērtību sabiedrībai, iesaistot sabiedrības pārstāvjus augstskolu pārvaldībā. Projekts būtiski palielinās ministrijas un arī politiķu kontroli pār valsts augstskolām: ministrija saskaņos pārvaldības modeli, apstiprinās universitāšu un citu valsts augstskolu satversmes, kontrolēs padomes locekļu atlasi, iecelšanu un atcelšanu bez pamatojuma, varēs izslēgt augstskolas no reģistra (likvidēt).

Tādējādi likumprojekta autori augstskolu iekšējās pārvaldības reformu vietā piedāvā risinājumu kopumu ministrijas kontroles pastiprināšanai pār valsts augstskolām. Augstskolu iekšējā pārvaldībā ir jāiesaista sabiedrība, nevis augstskolas jāpakļauj ministrijas ierēdņu un politiķu “tiešajai pārvaldei”.

Ņemot vērā norādītos likumprojekta trūkumus, netiks sasniegti likumprojekta anotācijā un konceptuālajā ziņojumā “Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu”,[7] kā arī valdības 2019. gada 20. augusta protokollēmumā[8] norādītie mērķi. Ar IZM piedāvāto likumprojektu netiks sasniegti arī mērķi, kas norādīti Valsts prezidenta Egila Levita uzrunā Saeimas rudens sesijas atklāšanā 2019. gada 5. septembrī: “Saeimai un valdībai kopīgi ir jāmeklē risinājumi augstākās izglītības un zinātnes izaugsmei. Mums jāspēj izveidot izcilu un tālredzīgu augstākās izglītības sistēmu, kas sekmētu zinātni, inovācijas un ekonomiku.

Sasniedzamais mērķis mums visiem ir skaidrs – nepieciešams paaugstināt augstskolu izcilības līmeni, palielināt Latvijas augstskolu, to mācībspēku un absolventu starptautisko konkurētspēju un sekmēt mūsu zinātnieku arvien plašāku iesaisti starptautiskos un Eiropas līmeņa projektos un zinātnes attīstībā. Izglītība, zinātnes, inovācijas – tas viss ir ekonomikas pamats.

Likumdošanas ceļā mums ir jāatrisina jautājumi par augstākās izglītības un zinātnes pārvaldības modeļiem un finansējumu, kā arī pētniecības un izglītības sasaisti. Vienlaikus būtiska ir arī humanitāro un sociālo zinātņu veicināšana, jo šīs zinātnes ļoti tiešā veidā ietekmē mūsu sabiedrības garīgo vidi.”[9]

Līdz ar to, esam spiesti secināt, ka likumprojekts ir būtiski uzlabojams. Lai nodrošinātu augstskolu iekšējās pārvaldības reformas, kas patiesi sekmētu augstskolu izcilību, aicinām:

1. Izstrādāt modernus augstskolu iekšējās pārvaldības risinājumus, iesaistot ekspertus, kā arī izmantojot augstskolu pārstāvju priekšlikumus un esošās iestrādes, piemēram:
   2019. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja vadītās darba grupas (2019. – 2020.) priekšlikumus;
   2020. gada likumprojektā “Augstākās izglītības likums” (9. Saeimas likumprojekts Nr. 794/Lp9) ietvertos risinājumus;[10]
   2021. Tartu Universitātes un citu Igaunijas augstskolu pārvaldības modeli vai citu valstu iespējamos risinājumus (Somija, Polija u.c.).
2. Izvērtēt Pasaules Bankas pētījumā (2016. – 2018.)[11] sniegtos ekspertu ieteikumus iekšējās pārvaldības[12] pilnveidei. Ir nepiedodami izlietot vairākus simtus tūkstošu publiskā finansējuma starptautisku ekspertu piesaistei, viņu secinājumus turpmākajā darbā neizmantojot.[13]
3. Uzsākt iekšējās pārvaldības modeļa reformu ar brīvprātīgiem pilotprojektiem (piemēram, izstrādāt likumu par RTU, RSU, LMA uc.). Iecere vienlaikus 15 valsts augstskolās nomainīt pārvaldības modeli nav pārdomāta un satur būtiskus riskus.
4. Tuvākajā laikā ieplānot jauna augstākās izglītības, pētniecības un inovācijas likuma izstrādi. Šogad svinēsim Augstskolu likuma jubileju – 25 gadu laikā savulaik modernākais likums Eiropā ir grozīts vairāk kā 30 reižu, un nesekmē augstākās izglītības un pētniecības attīstību.

Ar cieņu,

Rektoru padomes priekšsēdētāja                                                                                           Rūta Muktupāvela

[1] Likumprojekts Nr. 702/Lp13 pieejams Saeimas likumdošanas datu bāzē.

[2] Izziņa par atzinumos sniegtajiem iebildumiem par likumprojektu pieejama MK mājas lapā.

[3] Sk. Caltech at a Glance.

[4] “Standards and Guidelines for Quality Assurance in the European Higher Education Area”, pieejami šeit.

[5] Likumprojekts Nr. 703/Lp13 pieejams Saeimas likumdošanas datu bāzē.

[6] Sk. Izziņu par atzinumos sniegtajiem iebildumiem un priekšlikumiem par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā””, pieejama šeit.

[7] Ziņojums “Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu”, 2020. gada 4. marta MK rīkojums Nr. 94, sk. šeit.

[8] Valdība 2020. gada 20. augusta sēdē uzdeva IZM sagatavot ziņojumu “par augstskolu un valsts zinātnisko institūtu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu, veidojot pārredzamu, atbildīgu, uz augstākās izglītības un pētniecības izcilību vērstu un starptautiskai praksei atbilstošu pārvaldības struktūru”, sk. MK sēdes protokola 16.§.

[9] Valsts prezidenta Egila Levita 2019. gada 5. septembra uzruna Saeimas rudens sesijas atklāšanā.

[10] 9. Saeimas likumprojekts “Augstākās izglītības likums” pieejams Saeimas likumdošanas datu bāzes arhīvā.

[11] Pētījumi angļu un latviešu valodā pieejami IZM mājas lapā. Konkrētais krājums “Internal Funding and Governance” pieejams šeit (pdf, 3.2 MB, 206 lp.). IZM mājas lapā pieejams arī tulkojums latviešu valodā – sk. materiālus “Starptautiskās tendences un laba prakse AI iekšējā finansēšanā un pārvaldībā” , “Latvijas AII iekšējā finansēšana un pārvaldība – status quo” un “Latvijas AII iekšējā finansēšana un pārvaldība: ieteikumi”.

[12] PB iekšējās pārvaldības definīcija ietver “iekšējās vadības struktūras, lēmumu pieņemšanas kārtību un vadības lomu, un attiecības starp šīm iekšējām funkcijām un pārvaldības struktūru lomu” (Middlehurst, 2004, 259. lpp.).

[13] Likumprojekta anotācijā atsauču uz Pasaules bankas pētījumu nav. IZM konceptuālajā ziņojumā vairākas formālas atsauces uz PB pētījumiem tika iekļautas tikai vēlākajās versijās, kad uz šiem pētījumiem norādīja Rektoru padome un citas organizācijas. Pirmajā IZM ziņojuma redakcijā PB pētījumi kā kopums tika pieminēti vienā teikumā: “Kā apliecina Pasaules Bankas pētījumi, līdzšinējais AII iekšējās pārvaldības modelis nav spējis nodrošināt pietiekami efektīvu institūciju pārvaldību, kas īpaši nozīmīgi ierobežota finansējuma apstākļos.”

The post Rektoru padome: Likums pastiprinās ministrijas kontroli pār valsts augstskolām appeared first on IR.lv.

“..lai cik dziļa arī nebūtu Tava līdzjūtība, Tev nav tiesību publiski izteikt savu viedokli, iekams neesi tur bijis, iekams neesi pirmajā personā uz vietas un pietiekami ilgu laiku pieredzējis to zemi, to karu, to netaisnību — lai kas tas arī būtu, par ko tu grasies izteikties. Ja šādu zināšanu nav: klusē.” Sūzena Zontāga. 1997. La Regle du Jeu, no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

Iespējams, laikmetā, kurā visi raksta, bet neviens nelasa, tieši klusēšanai pārdomātos brīžos varētu būt lielāka jēga vai vismaz spēks. It īpaši šobrīd, kad ierastās rutīnas un rituāli ir mākslīgi izmainīti un par galveno īslaicīgo dzīves mākslu kļūst gaidīšana īpaši ciešos apstākļos ar sevi, savu darbu, iecerēm un domām, turklāt force-majeure to visu novieto nepraktiskā, nenoteiktā un eksistenciāli, filosofiski distancētā kontekstā — tomēr īslaicīgi, mēs zinām, nevis ceram.

Īslaicīgāku un mūžīgāku lietu mijiedarbība cilvēkiem ir nodrošināta, lai neviena diena dzīvē nepaskrietu garām nemanīta, vienāda vai pašsaprotama.

Mūžīgāka Āgenskalna un īslaicīgāka pārtikas lielveikalu ķēdes Lidl veikala būvniecības imagināra mijiedarbība man Āgenskalna apkaimes biedrības (ĀAB) vārdā liek vērsties pie plašākas sabiedrības.

Laimīgā kārtā Sūzenas Zontāgas instrukcija leģitimizē gan manu neseno iestāšanos ĀAB, gan dod man atļauju, visupirms jau sev, izteikties publiski, jo esmu pirmajā personā un pietiekami ilgi pieredzējis Āgenskalna apkaimi.

Balsu, viedokļu, interešu, īpašumtiesību un birokrātiskā pārsātinājumā kādu, lielā mērā, nejaušības pavadā, dabiski rada jaunas demokrātijas telpa, ar Zontāgas minētajām zināšanām vien var būt nepietiekami kā carte-blanche, jo teju jebkurš kultūras iedibinājums ir jauns, tāpat arī autoritātes un reputācijas kultūra, kas šajos demokrātijas jaunības un paātrinātās kultūras apstākļos tiek pakļauta nemitīgai nežēlīgai polarizācijai, tāpēc, šķiet, drošākais ceļš ir domāt vienkāršajā ideju un argumentu valodā, katrā atsevišķā gadījumā no jauna, jo kā mākslinieka (mana), tā biedrības (ĀAB) balss, 20 gs. otrās puses lokālās kolektīvās atmiņas inercē, joprojām, skan sekundāri.

Šī raksta ideja ir: kvalitatīva dzīves telpa, savukārt arguments ir: Āgenskalns.

Esmu pierakstīts Āgenskalna iedzīvotājs kopš tās ziemas, kad tika ielikts Z-Towers pamatakmens un Kalnciema kvartāls vēl bija jauna vieta, bez lielas publiskas uzslavas pelnījušās Unas Meibergas zizlīša vitalitātes pieskāriena. Tajā laikā Āgenskalna atmosfēras, vietas un iedzīvotāji veidoja kontrastainu sajaukumu, kurā vieniem šī apkaime nozīmēja mežonīgo bezlaikā dreifējošo, lauku mazpilsētām raksturīgo idilli, bet citiem iedvesmojošu, potenciālu, attīstāmu un kopjamu vietu dažu minūšu attālumā no galvaspilsētas centra – dzīvošanai, biznesam, izglītībai. Šie neveselīgie kontrasti desmit gadu laikā ir kļuvuši kvalitatīvāki – dažādību un pretmetu korelācijā nedrošību un noslēgtību nomainījusi lielāka drošības sajūta, radošums, ērti servisi un pārliecinošs vietējo iedzīvotāju lepnums kā šīs apkaimes komūnai.

Šodien Āgenskalns, lai arī ar estētiskiem, telpiskiem un funkcionāliem pārrāvumiem, stabili top par saliedētu kopumu ar daudzslāņainu visa veida kultūru, vietu, tradīciju un funkciju praksēm, padarot to neatkarīgāku.

Tādā veidā tas kļūtu atbilstošāks laikmetīgajai idejai par lokālo pašpietiekamību, kurā visa veida resursi prioritāri kalpo un cirkulē vietējo iedzīvotāju, uzņēmēju, aktīvistu u.c. starpā. Savas lokālās pašpietiekamības un cildenuma dēļ pat Rīgas nekustamo īpašumu tirgū Āgenskalns ir kļuvis par tikpat pieprasītu vērtību kā tā sauktais klusais centrs, kas liecina par skaidru norādi uz kolektīvās apziņas intuitīvām ilgām pēc citāda veida centra atmosfēras – līdzīgu lauku viensētām un lauku mazpilsētām – cilvēciskais mērogs un tuvums dabai.

Telpiskie, funkcionālie un estētiskie pārrāvumi ir vissarežģītāk risināmie jautājumi šodienas Āgenskalna apkaimes attīstībā. Vēsturiski vislielāko kaitējumu Āgenskalna kultūrvidei kādreiz ir nodarījusi tā laika partijas bosa Augusta Vosa īstenotā funkcija – 15 minūšu laikā nokļūt Jūrmalā – izveidojot Vanšu tiltu un ielu maģistrāles mērogā, kas pāršķēla tajā laikā vēl homogeno Āgenskalnu uz pusēm.

Brīvi citējot vienu no Kalnciema kvartāla veidotājiem Kārli Dambergu, Āgenskalnu nav skāruši ne ugunsgrēki, ne karš un tāpēc tas ir unikāls pasaules mērogā, jo vienkopus tik lielā skaitā ir saglabājušās salīdzinoši trauslas, maza mēroga arhitektoniskas un telpiskas vēsturiski unikālas formas.

Āgenskalna publiskajai un funkcionālajai telpai vēl ir tālu līdz sajūtai, kas līdzinātos Kopenhāgenas vai Cīrihes piemēriem. Attīstības ceļš uz ko tādu nevar būt straujš nedz lokālās ekonomikas gausuma dēļ, nedz vispārīgā likuma kas lēni nāk, tas labi nāk dēļ. Citiem vārdiem sakot – tam nav jānotiek strauji un paātrinātās kultūras intences (galvenokārt tīri komerciālas) nedrīkst apsteigt apziņu par iespējami kvalitatīvākajiem attīstības pakāpieniem apkaimē, kuras mērķis primāri nav kļūt par silikona ieleju vai biznesa inkubatoru klasteri, bet gan kvalitatīvu dzīves telpu.

Āgenskalna apkaimes biedrība ir dibināta nesen, jo pilsoniskā sabiedrība Latvijā ir lēns process, tomēr nemitīgi progresējošs. Āgenskalns līdz nesenai pagātnei ir attīstījies brīnumaini labi bez šīs, jaunās pilsoniskās apziņas institūcijas, tomēr pašplūsmas ērai ir jāpieliek punkts. Rīgas varas interesēs Āgenskalns vienmēr paliks līdzvērtīgs Teikai vai līdzīgām apkaimēm, lai gan patiesībā Āgenskalna potenciāls ir tieši centra alternatīva – zaļāka, klusāka, tīrāka no zemas kvalitātes tūrisma un nerezidentu vai ārvalstu biznesa interesēm.

Divpadsmit gadu laikā dzīvojot, strādājot un audzinot savu meitu šajā apkaimē, esmu bijis ikdienas liecinieks neskaitāmiem veiksmīgi īstenotiem projektiem, tieši tāpat kā neskaitāmas reizes sajutis estētisku un morālu diskomfortu par vietām un lietām, kas turpina būt raupjas, neatbilstošas mūsdienu priekšstatam par humānas dzīves telpu. Ar visu to, ka lietas un vietas attīstās lēnāk kā gribētos, neesmu nekad pārvācies ne uz Berlīni, ne Cīrihi, ne citur, lai gan iespējas un kārdinājumi ir bijuši. Es ticu šīs vietas unikalitātei un nākotnei, kuru jau var sajust. Ir jāsargā to, kas ir pierādījis sevi kā vitāla vērtība un ir jāmeklē veidi kā modificēt visu raupjo, kas traucē šīs vērtības kopt. Bet pats galvenais būtu nepieļaut jaunas, raupjas kļūdas.

Šajos gados, katru dienu ejot uz studiju, esmu gājis garām – reizēm paviesojoties – gan Kalnciema kvartālā, gan Mākslai Vajag Telpu pop-up izstāžu un notikumu vietā, pieradu pie domas, ka te taps muzejs. Vai kas tamlīdzīgs, kas man likās pilnībā iederīgs kopējā apkaimes atmosfērā. Es mierināju sevi ar domu, ka mežonīgā Kalnciema iela reiz tiks pārveidota par tuneli un Āgenskalns atkal būs vienots. Es neesmu vienīgais, kurš tika pieradināts pie šīs pievilcīgās vīzijas – muzejs, kuram pieguļošajos kvartālos ir mākslinieku darbnīcas, bibliotēka, bērnudārzi, mazas galerijas, restorāni, kurus apmeklēt ejot kājām vai braucot ar velosipēdu.

Muzeja vietā – lielākais pārtikas preču lielveikals Āgenskalnā?!

Vai lielveikalu ideja nedzima ASV, idejā par ērtāku pārtikas preču vairumtirdzniecības vietu piepilsētu jauno rajonu mājsaimniecībām? Kā šis lielveikals spēs veicināt tās dzīvesstila vērtības, kas tiek dabiski attīstītas Āgenskalnā šodien – gaisa kvalitāte, satiksme un mazie uzņēmēji. Īpaši pārtikas veikaliņi, kas nav mazi, tāpēc, ka nemāk būt lieli, bet ir mazi tāpēc, ka atbilst apkaimes dzīvesstilam. Tādiem būtu jābūt vairāk un daudzveidīgākiem, līdzīgi kā Parīzē, kur katrā kvartālā ir maiznīca, frizieris, restorāns un kafejnīca, nevis 2000 m2 liela ēka ar divdesmit frizieriem tajā visai pilsētai.

ĀAB pārliecība ir, ka šai vietai – Āgenskalna sirdī – ilgi nenāksies gaidīt ne savu nākamo saimnieku, ne apkaimē iederīgākas funkcijas. Tas noteikti nevar notikt ātri. Mēs katrs pats, labāk par premjeru, jūtam šodienas Latvijas real-ekonomikas vektoru. Tas kaitinoši, bet lēnītēm slīd uz leju. Tomēr Šveice ir nevis 700 gadu turība, bet 700 gadu pacietība, stoisks darbs un visu mērogu lokalitāšu vērtību kopšana no valsts ar CERN līdz mazam kalnu namiņam, kurā gatavo sieru no turpat iegūta piena.

Ja skatāmies uz Āgenskalnu kā mākslas darbu un mākslas darbu uztveram kā lietu arhīvu, kas izturējušas laika pārbaudi, tad Lidl lielveikals Kalnciema ielā 38 neizdzīvo jau ieceres stadijā.

The post Muzeja vietā – lielveikals? appeared first on IR.lv.

Desmitiem ASV pilsētu pārņēmuši vardarbīgi protesti pret policijas brutalitāti un rasismu pēc tam, kad 25. maijā Mineapolisā policists nogalināja afroamerikāni Džordžu Floidu. Policists, kurš gandrīz deviņas minūtes spiedis zemē gulošā Floida kaklu ar celi, piektdien tika aizturēts un apsūdzēts slepkavībā. Pirmdien publiskots oficiāls autop-sijas slēdziens, ka Floida nāve ir slepkavība, veicot «kakla saspiešanu». ASV Nacionālās gvardes 16 000 karavīru svētdien tika aktivizēti 24 ASV štatos un Vašingtonā, kur naktī protestētāju pūļi savācās pie Baltā nama un aizdedzināja tuvumā esošo vēsturisko baznīcu. Savukārt Mineapolisā, Atlantā un Sietlā protesti pārvērtās grautiņos, kuros dedzināja mājas un mašīnas, tika izlaupīti veikali. Ņujorkas mērs Bils de Blāzio pirmdien izsludināja pilsētā komandantstundu. Prezidents Donalds Tramps pirmdien aicināja gubernatorus un spēka struktūras uz stingrāku rīcību pret protestētājiem.

EK prezidente Urzula fon der Leiena iepazīstināja ar 750 miljardus eiro vērtu ES ekonomikas atveseļošanas plānu. Plāns paredz, ka Covid-19 pandēmijā cietusī Itālija tiešā palīdzībā nākamajos trijos gados saņems 82 miljardus, bet Spānija — 77 miljardus eiro. Latvijai šajā plānā iezīmēts 2,9 miljardus eiro liels atbalsts grantu veidā, kas ir trīs reizes vairāk nekā prognozēja finanšu ministrs Jānis Reirs (JV). 

Spānijā pirmdien pirmo reizi kopš marta nebija neviena Covid-19 saslimšanas gadījuma. Pavisam valstī inficējušies 240 000, bet miruši 27 127 cilvēki. Visā pasaulē inficēšanās ar Covid-19 apstiprināta vairāk nekā sešiem miljoniem cilvēku, no tiem divi miljoni ir Eiropā, bet nāves gadījumu skaits ir pieaudzis līdz 373 028. 

ASV rezidents Donalds Tramps paziņoja, ka viņa valsts izbeidz attiecības ar Pasaules Veselības organizāciju, jo tā nav spējusi veikt Trampa pieprasītās reformas.

Donalds Tramps atcēla G7 valstu vadītāju tikšanos, kas bija paredzēta jūnijā Vašingtonā. Tramps cer tikšanos rīkot septembrī ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina līdzdalību un to veltīt cīņai pret Ķīnu. Taču Lielbritānija un Kanāda pauda iebildumus pret Krievijas pievienošanos G7 valstu grupai.

Ķīnas Nacionālais tautas kongress apstiprināja nacionālās drošības likumu par Honkongu, kas var pielikt punktu tās īpašajam statusam. Likums paredz Pekinai iespēju izvietot savus drošības dienestus Honkongā un sodīt par vēršanos pret Ķīnas komunistisko iekārtu. Lielbritānija, ASV, Kanāda un Austrālija kopējā paziņojumā pauda «dziļas bažas» par jaunā likuma apstiprināšanu. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo paziņoja, ka Honkoga līdz ar to vairs nav autonoma no Ķīnas, kā to noteica 1997. gadā uz 50 gadiem noslēgtā vienošanās starp Lielbritāniju un Ķīnu.

Lietuvā izmeklēšanā par likumdošanas procesu nelikumīgu ietekmēšanu aizturēts Biznesa konfederācijas prezidents Valds Sutkus, Banku asociācijas prezidents Mants Zalatorjus un vēl četri cilvēki. Viņi aizturēti lietā par liela apmēra korupciju, uzpirkšanu, tirgošanos ar ietekmi, īpašuma izšķērdēšanu un dokumentu viltošanu.

Sestdien no Floridas kosmosa centra startēja SpaceX kosmosa kuģis ar diviem amerikāņu astronautiem. Pēc 19 stundu lidojuma tas veiksmīgi saslēdzās ar Starptautisko Kosmisko staciju. Šī ir pirmā reize kopš 2011. gada, kad astronauti devušies kosmosā no ASV, neizmantojot Krievijas kosmosa kuģus. 

Svētdien 84 gadu vecumā Ņujorkā miris franču mākslinieks Kristo, kurš pazīstams ar lielformāta vides mākslas objektiem, piemēram, Reihstāga ietīšanu.

Lenta.ru, Gazeta.ru un citi Krievijas interneta mediji pēc Kremļa prasības izņēmuši Maksima Galkina parodiju par prezidentu Vladimiru Putinu un Maskavas mēru Sergeju Sobjaņinu.

The post Radars pasaulē appeared first on IR.lv.

The post Tāda ir dzīve appeared first on IR.lv.

Ziedēšana sākas! Tā jau pagājušā gadsimta vidū draugiem ziņoja selekcionārs Pēteris Upītis. Viņa ceriņu dārzā pašlaik ir sezonas kulminācija

Ir tikai astoņi darbadienas rītā, bet pie Dobeles ceriņu dārza vārtiem gaida pirmie apmeklētāji. Šodien te paredzēta liecību izsniegšana skolēniem. Pārējie viesi nāk pašplūsmā, ap pusdienlaiku veidojot garu rindu. 

«Kā uz Luvru!» sasit rokas Inese Šinta. Enerģiskā kundze ievērojusi nerakstīto darbinieku ģērbšanās stilu — garderobē jābūt kaut kam lillā. Viņa vada Dobeles ceriņu tēva Pētera Upīša Dārzkopības muzeju, kas iekārtots tepat blakus, administrācijas ēkā. Tas gan viesiem šopavasar slēgts, bet starp ziedošajiem krūmiem vīd norādes ievērot divu metru distanci. Inese pilda arī gida pienākumus dārzā, tūristu grupas patlaban nedrīkst būt lielākas par 25 cilvēkiem. 

Taču ceriņu dzīve ritot bez nosacījumiem. Apmuļķojuši salnas, tie Zemgales mazpilsētā arī aiz dārza robežām sagūluši baltiem un violetiem pikučiem kā debesmanna. Apmeklētājiem atvērts 15. maijā, pagājušās nedēļas nogalē Dobeles dārzs piedzīvoja ziedēšanas kulmināciju. Pēc siltās ziemas nācis vēss pavasaris, ziedonis solās būt ilgs, savu kārtu vēl gaida vēlās šķirnes.

Pēckara feisbuks

«Pārsimt zvanu dienā. Mums ir cilvēks, kas sēž pie informācijas telefona. «Vai ceriņi zied? Vai var braukt?» Tāpat kā siguldiešiem ar lapām rudenī,» smejas Dobeles Dārzkopības institūta direktore Inese Ebele. «Parasti, kad zied ceriņi, te notiek gan opermūzikas koncerti, gan dejas. Šogad esam izlēmuši, ka galvenajā lomā būs ceriņi. Viesiem piedāvājam pastaigāties.» 

Izrādot dārzu, Inesei Ebelei un Inesei Šintai pievienojas arī vadošā pētniece Sarmīte Strautiņa, kas 240 dārzā atrodamās šķirnes un veidus varētu atpazīt aizvērtām acīm nakts vidū. Upītis atstāja ap 100, 45 — viņa paša. «‘Vēstule Solveigai’ — ķeburaini ziedu ķekari, jo Pērs Gints ar drebošu roku vēstules rakstījis. ‘Dobeles sapņotājs’ — gaiši violeti, pildīti ziedi; ‘Vitālais Sebris’ — ķekari ņigu ņegu,» dāmas cita pēc citas dabā rāda paraugus. Te ir ceriņi ar divkrāsu lapām, ar dažādu krāsu ziedu maliņām, pat dzeltenziedu ceriņu krūms.

Upīša hibrīdiem, kas viņa dzīves laikā nav tikuši pie vārdiem, vēl esot iespējas tādus iegūt. «Šogad, piemēram, tiks dots vārds Upīša ceriņa hibrīdam ‘Hilda Vīka’, mūža nogali māksliniece pavadīja Dobelē. Pagājušogad iedevām vārdu hibrīdam ‘Augusts Bīlenšteins’, par godu ievērojamam Dobeles baltvācu mācītājam, kas daudz darījis latviešu labā.» Arī Bīlenšteins bija dārzkopis. ‘President Grevy’, veca vācu šķirne, atvesta no viņa kādreizējās mācītājmuižas.

Līdztekus Upīša ceriņiem te zied arī citu selekcionāru lolojumi, šis ir vērienīgākais ceriņu dārzs plašā reģionā. Lietuviešiem sava ceriņu selekcionāra nemaz neesot. Bet igauņu viesi bieži vien nav informēti par tautieti Ādolfu Vaiglu, kura ceriņu šķirnes atrodamas Tallinas Botāniskajā dārzā, taču sava dārza viņam nav. Ievērojamā krievu ceriņu selekcionāra Leonīda Koļesņikova dārzu Maskavas nomalē 60. un 70. gados «apēdis» jauns padomju mikrorajons. Daļa šķirņu zaudētas, bet vairāki viņa kolekcijas eksemplāri nonākuši Dobelē. Piemēram, dekoratīvā ‘Krasavitsa Moskvy’ ar baltiem ziediem, bet rozā pumpuriem. 

Liegs, poētisks ziedu skaistums pāri skarbai dzīves prozai. Talanta cienītājiem jau zināms, ka arī leģendārais Pēteris Upītis no Jumurdas Vidzemē uz Dobeli pārcēlies, likteņa un politikas sists. Viņa mājām, kur Priekuļu lauksaimniecības skolas beidzējs izveidoja paraugdārzu, pāri gāja fronte. 100 hektāru mantinieks bēguļoja arī no Sibīrijas. Viens no viņa brāļiem, Augusts, pēc Otrā pasaules kara aizlaidies uz Ameriku, kur izveidoja veiksmīgu fotogrāfa karjeru. Otrs, Voldemārs, kļuva par atzītu fotogrāfu tepat Latvijā. Bet Pēteris, kam nenoliedzami arī bija estēta acs, 1956. gadā sāka veidot dārzu Dobelē, jo šejienes augsni atzina par augļukokiem piemērotāko. Kur tagad Dobeles Dārzkopības institūts, pirms kara atradusies brāļu Vārnu stādaudzētava. Viņus izsūtāmo liktenis piemeklējis jau 1941. gadā. 

«Upītis sāka dzīvot Vārnu mājas neapkurinātos bēniņos,» stāsta Inese Šinta. «Lielu lomu viņa dzīvē nospēlēja nacionālkomunists Aleksandrs Ņikonovs, [LPSR lauksaimniecības ministrs 50. gados]. Viņš Upīti izvirzīja par Latvijas mičurinieti, bet pēc tam pats krita varas nežēlastībā. Upītis bija viens no retajiem, kas viņu neatstāja. Kad Ņikonova dzīvē atkal notika pozitīvs pagrieziens — viņu Maskavā uzaicināja darbā visaugstākajos amatos —, Upītis no Ņikonova saņēma vēl lielāku atbalstu. Visi aizmirsa par brāli Amerikā un 100 ha zemes.»

Dobelē Pēteris Upītis saimniekoja līdz savai nāvei 1976. gadā, saņēma tā laika augstāko apbalvojumu — Ļeņina ordeni. Nākamgad Dārzkopības institūta kolēģi atzīmēs dibinātāja 125. jubileju. Šī laika darbinieki ceriņu pavēlnieku nav satikuši. Inese Šinta, pēc izglītības agronome, bet pēc profesijas skolotāja, strādā šeit kopš 1997. gada. Sarmīte Strautiņa, pabeidzot bioloģijas studijas, uz dzimto pusi nosūtīta 1980. gadā. Viņa atceras, ka, skolas laikā no lauku mājām Dobeles pievārtē nākot gar Upīša dārzu, citi bērni mēļojuši, ka tā saimnieks esot dusmīgs un negants.

«Viņš dzīvo pēc principa «norobežoties no liekas informācijas». Vai tad jūs nezināt, kā aizsērē ezers, kurā ietek upe ar nevajadzīgām smiltīm un duļķēm?» — tik mūsdienīgi 1968. gadā par Pēteri Upīti Kurzemītē rakstīja Imants Ziedonis. «Vai tad jūs nezināt, kā cilvēki cauriem vakariem nosēž pie televizora, blakus vajadzīgajai piesērējot ar nevajadzīgu informāciju? (..) Cilvēku bez gribas, mērķtiecības un bez gaumes šodien informācijas plūsma var izšķīdināt un pārvērst haotiskā bezdomu, bezpārliecības un bezprincipu jūklī.»

Pēteris Upītis, vadīdams spartisku ikdienu 1960. gadā uzbūvētajā ēkā, kur tagad mīt Dārzkopības institūta administrācija, veicis 24 dažādu dārzkopības kultūru selekciju. Renovētā celtne nosaukta par Ceriņu māju. «Ceriņu šķirne top 15—20 gadus. Iepriekšējā institūta direktore Edīte Kaufmane, kas tagad atbild par zinātnisko darbu, saka —  šeit var strādāt tikai liels optimists,» pasmaida Inese Ebele. «Arī es vislabāk Upīti iepazinu, lasot Kurzemīti. Tur var nojaust, ka kaut kādā ziņā viņš Dobelē juties nesaprasts. Cilvēki atceras, ka Upītis katru rītu sāka un katru vakaru noslēdza ar klasisko mūziku.» Atskaņojis spāņu Cantina Toreros, Čaikovska Ziedu valsi, Ofenbaha Barkarolu, Delība Kopēliju. «Mums ir viņa patafons un plašu kolekcija. Tajos «aizliegtajos» laikos viņš sarakstījās ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm. Tā kā tāds feisbuks! Vēl Latvijas brīvvalsts laikā bija paspējis ar motociklu apbraukāt visu Eiropu. 21. gadsimta cilvēks, es viņu tā izjūtu.»

No Dobeles uz Londonu

Direktore Inese Ebele, ilggadēja dekāne un tūrisma virziena vadītāja Vidzemes Augstskolā, ienākusi institūtā pirms četriem gadiem un caur kabineta logu ātri iemācījusies: «Skaistais ziedēšanas laiks sākas aprīļa beigās, viss maijs un vēl jūnija sākums ir ziedonis, kad cits pēc cita plaukst brīnišķīgie koki. Pēc ceriņu ziediem nāk klusāks brīdis, bet jūlijā būs ķiršu laiks. Pa vidu — zemenes, aprikozes, plūmes, āboli.» 

Arī augļu un ogu ražu, iepriekš sazinoties, interesenti var nākt dārzā apskatīt. Un, protams, tiek aicināti uz ābolu svētkiem oktobra pirmajā sestdienā. Būs tirgošana, svinēšana, institūta speciālistu lekcijas un konsultācijas, sola direktore. Septembra pēdējā piektdiena ir zinātnieku nakts, kad atvērts ne tikai dārzs, bet arī laboratorijas.

Plānu esot daudz. Aizpagājušogad muzeja telpās sadarbībā ar Rīgas Jūgendstila muzeju risinājās izstāde par ceriņiem, bet nākamgad līdzīga tapšot par īrisiem — vēl vienu no 24 kultūrām, ar kurām strādāja Pēteris Upītis. Muzejs ir izgājis akreditāciju, nākotnē tajā paredzēts veidot ekspozīciju par dārzkopības vēsturi Latvijā, dižākajiem selekcionāriem. Bet dārzā uzstādītas krāsainas informatīvas plāksnes, viesi var iegūt informāciju mobilajos telefonos ar kvadrātkodu starpniecību.

Protams, Dobeles zīmols joprojām ir Upīša ceriņu kolekcija, kurā savu krājumu iepludināt pirms nāves 2003. gadā izvēlējās arī selekcionārs Laimonis Kārkliņš. Viņa dārzs bija Ķegumā. Direktore lepojas ar zelta diplomu, ko atsūtījusi Starptautiskā Ceriņu asociācija. Pagājušogad pēc Latvijas vēstnieces Baibas Bražes ielūguma Dobelē viesojies Londonas Karaliskā botāniskā dārza direktors Ričards Deverels. Bet Inesei Ebelei ticis gods atbildes vizītē Anglijā iedēstīt septiņus ceriņu stādus un ābelīti. «Pēterim Upītim un Laimonim Kārkliņam, kuru šķirnes tās bija, tas būtu mūža sapnis — mūsu selekcijas materiāls ir Londonas botāniskajā dārzā!» viņa iesaucas. 

Stereotipisko priekšstatu, ka Dobelē galvenais ir ceriņi, Ebele tomēr uztverot kā uzdevumu vairāk informēt sabiedrību par pārējo bagātību. Ceriņi aizņem piecus hektārus, bet kopumā Dobeles dārzs stiepjas 40 hektāru plašumā. Āboli kopā ar hibrīdiem — 1061 veids, bumbieri — 405, plūmes — 303, ķirši — 232, upenes — 144, ērkšķogas — 109, vīnogas — 122, aprikozes — 34, persiki — četri veidi. «Esam vadošā pētniecības ie-stāde dārzkopībā Baltijā, mums ir divas bāzes vietas, Pūre un Dobele. Esam augļu un dārzeņu ģenētisko resursu pētnieki un glabātāji, tā ir valsts deleģēta funkcija.»

Institūtā strādā 90 darbinieki, direktore ātri izved cauri nodaļām. Agrotehniskie pētījumi, augu patoloģija un entomoloģija (kukaiņu pētniecība). Ģenētika un selekcija. Bioķīmija un pārtikas tehnoloģijas. Te dzimuši Rūdolfa biezenīši, Very Berry, Rāmkalnu produkcija. Dobeles Dzirnavnieks pasūtot bioķīmijas analīzes graudiem, kas kādreiz tika veiktas Vācijā. «Nākotnes attīstības vērtība ir bioekonomika — ko darīt ar auga daļām, kas netiek lietotas, maziem ābolīšiem, pat lapām,» stāsta namamāte.

Cienā ar pašu ražojumiem: sukādēm, augļu gardumiem bez pievienota cukura, saldējumu, kas tapis no ābolu biezeņa. To visu var nopirkt arī modernā kioskā pie dārza ieejas, kur netrūkst pat košu ledusskapja magnētu ar ceriņu ziediem. Tikai neraža — viesu iecienītajam ceriņu saldējumam šogad vairs nedrīkst pievienot īstus ziedus, jo neviena dalībvalsts nav parūpējusies, lai tos iekļautu Eiropas Komisijas Novel Food katalogā kā atbilstošus visiem pārtikas drošības kritērijiem. Nedrīkst pārdot arī ceriņu ievārījumu. 

Bet — vai laimītes dārzā drīkst ēst? «Jā. Pie ‘Kristīnes Baltpurviņas’ cilvēki vienkārši stāv un ēd,» atsmej direktore, un saruna atkal pievēršas Pēterim Upītim. Balto, smaržīgo šķirni, kuras ziedos bieži gadās atrast ne tikai piecas, bet pat septiņas vai deviņas laimītes, selekcionārs nosaucis par godu jaunības mīlestībai. Sava šķirne tikusi mātei Edei Upītis. Savulaik, vadot ekskursijas, viņš «mātes ceriņam» vienmēr esot paklanījies, noņemot žokejcepuri. «Un visus glāstus, ko tev nepaguvu atdot, es dārzos sabēršu, lai ceriņziedos plaukst. Kad pieskarsies tie zemei siltai, tu viņus sajutīsi, mīļo māt!» saglabājušās šādas skarbā vīra dzejas rindas. Ne tikai viņa draugs aktieris Kārlis Sebris, bet arī Imants Ziedonis saņēmis ceriņu šķirni. Tāpat kā vīru koris Tēvzeme, kas braucis uz Dobeles dārzu talkās un Pētera Upīša dzimšanas dienā 19. maijā nereti ziedošā ceriņdārzā dziedājis viņam vienam pašam.

Mūža beigās uzņemtajā Herca Franka filmā, ko viesi var noskatīties Dārzkopības muzejā, Upītis korim pa priekšu lec uz kruķiem. Salīcis kaulu tuberkulozes sagādātajās sāpēs, bet joprojām galvastiesu garāks par citiem vīriem. Kinodarbu noslēdz vēl kāda dzeja: «Lai dzīvi nodzīvotu prātīgi, ir daudzas lietas jāzina. Vien divas būtiskākās atceries, tās iesākumā jāmin. Tu badu labāk ciet, bet neēd kaut ko šādu tādu. Un labāk esi viens, ne kopā ar jebkādu.»

The post Signāls no Dobeles appeared first on IR.lv.

Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers ir viens no pirmajiem, kurš atkal tiekas ar skatītājiem aci pret aci

Ar Dankana Makmilana lugas Visas labās lietas pirmizrādi 29. maijā Valmieras teātris atgriezies pie mākslas ārpus virtuālās vides. Taisnības labad jāpiebilst, ka vēl nedēļu agrāk izrādes sācis spēlēt Daugavpils teātris. Taču Mārtiņš ne tikai viens pats spēlē, bet arī tieši sarunājas ar skatītājiem, ievelk viņus kā darbības personas izrādes notikumos, un tā ir tomēr cita saskarsmes intensitāte.

Kaut gan — intensitāte ir Mārtiņa Meiera pazīšanās zīme, kopš viņš pirms 13 (vai nav zīmīgs skaitlis?) gadiem kļuva par Valmieras teātra daļu. Uz skatuves viņš ir spridzeklis — ja režisori ļautu, daudzas lomas būtu artistisku un asprātīgu triku krāvumi. Viņā no dabas ir tāds neatvairāms talantīga cilvēka vieglums. Un tāpēc zelta vērti ir bijuši pamatīgie «stopkadri», kad režisoriem izdevies izsist viņu ne tikai no šarmanti puiciskā tēla, bet arī no «mīlētā bērna» drošības un komforta zonas. Un tad  atklājās, ka tur dziļumos ir gan tumši akači, gan asas radzes. 

Žans pazīstamajā Augusta Strindberga lugā Jūlijas jaunkundze pats sevi saspiež kā atsperi — līdz tā lūst; leģionārs Artūrs Skuja lugā Klaidoņa lūgšana aiz nostalģijas zaudē prātu. Titulloma Indras Rogas iestudētajā Šekspīra traģēdijā Hamlets pirms gada atnesusi Mārtiņam arī Gada aktiera titulu. Hamlets ir mūsu laikabiedrs, vienlīdz redzīgs un bezpalīdzīgs, smejas, lai neraudātu. 

Kaut kas no šīs lomas skan arī mūsu sarunā. Mēs no sirds smejamies, runājot par tukšumu, ko izplēsis šis laiks, un nav ne mazākās nojausmas, kad — un vai vispār — brūce aizvilksies.

Kāda ir sajūta, atkal redzot «dzīvus» skatītājus, kaut vai ļoti izretinātās rindās?
Tie paši pirmie bija priecīgi, atnākuši kā uz svētkiem. Kad taisīja vaļā skatītāju ieejas lielās stikla durvis, vērēji saskatījās kā neticēdami, ka tas atkal notiek. Vienkārša darbība, ko viņi iepriekš darīja nedomājot! 

Cik tad ilgi — divi, nepilni trīs mēneši pagājuši, bet šķiet, ka tā ir cita dzīve, cits gara stāvoklis. Cits konteksts, un tas satuvina, neraugoties uz attālumu un tehniskajām neērtībām — ir jāparaksta apliecinājums, ka neesi slims, jādezinficē rokas, kafejnīca nestrādā. Un tad visi sasēžas zālē…

Vai nav dīvaini, ka cilvēki sēž pa tādu gabalu, nejūtot ar elkoni kaimiņu?
Nē, daži teica, ka tā esot pat labāk. Un man pat patika, ka apkārt nav tās mārketinga mašinērijas. Mēs jau kādu brīdi bijām kļuvuši iedomīgi. Zāles pilnas, biļetes nevar dabūt. Atceries, cik sākumā Jaunajam Rīgas teātrim bija skatītāju? Mēs teātrī Skatuve diplomdarbus spēlējām, un aktieru bija vairāk nekā skatītāju. 

Man pat patīk, ka ir sajūta — teātra māksla ir kaut kas ekskluzīvs. Ka par izrādi patiešām zina tikai tie, kas tajā vakarā ir bijuši. Nevis jau iepriekš neskaitāmi sižeti televīzijā un reklāmas, un skatītājiem, kad viņi ierodas, jau ir priekšstats par izrādi. Tagad viņi atnāk un redz to, ko redz, nevis to, ko viņiem pirms tam iedvesuši mediji.

Šī izrāde arī pēc uzbūves ir tāda, ka man ir cieša sasaiste ar skatītāju. Man sanāk daudz komunicēt ar publiku. Es redzu visus un katru un redzu, kā ikviens mainās no sekundes uz sekundi. Un saprotu, cik maz aktieris viens pats var izdarīt — tagad es apjautu to skatītāja… pārspēku. Jo izrāde notiek tikai skatītāja galvā, bet viņam var būt slikts garastāvoklis, sāpēt vēders, kaut kādas nepatikšanas mājās. Mēs parasti savās pateicības runās sakām paldies skatītājiem, bet patiesībā tās bija pieklājības frāzes un mēs domājām tikai par sevi. Bet tagad redzu, ka izrādes notikšanā atbildība dalāma uz pusēm. Viens es nevaru neko.

Bet tev nupat bija arī labs piemērs izrādei bez skatītāja — Ivana Viripajeva Irānas konference Elmāra Seņkova režijā. Mans spilgtākais ārkārtas situācijas mākslas iespaids.
Tas jau ir tas pats — ko tu kā skatītājs tur ieraugi. Teātris ir spogulis laikam, bet tu jau skaties tajā pati, izrāde notiek tavā galvā. 

Elmārs runāja par to, ka esam sēdējuši visu laiku tajā nolādētājā «zūmā» un sākam jau redzēt nianses savā datorā. Ja to pašu rādītu kinoekrānā, neviens nespētu skatīties! Prasības būtu pavisam citas.

Vispirms pēc attēla kvalitātes. Bet tagad to varēja uztvert kā pilnīgu dzīves realitāti.
Vai ne? Tas mums visiem, kas izrādē piedalījās, bija tik ļoti vajadzīgs. Satikāmies «zūmā» pirmajā reizē un tad četras stundas ķidājām Viripajeva tekstu. Tas bija pirmais mēģinājums kopš ārkārtas situācijas, kad viss apstājās un divas nedēļas vai vairāk bija tikai neziņa un stress. Tagad jūtamies drošāk, bet toreiz neziņa bija milzīga. Mākslinieks var paņemt otu un mājās gleznot, bet aktieris ir vienkārši miris bez… bez tās teksta ķidāšanas, mijiedarbības, strīdēšanās… Tā ir mūsu viela, mūsu māls. Tā tikšanās bija tik… Mēs tikāmies un strādājām, neko neprasot. Mēs pat nedomājām par kaut kādu samaksu.

Nav grūti uzdāvināt savu darbu, pazemojoši ir darīt par grašiem.
Jā! Tas bija tāds kaifs! Tas bija labs materiāls, kas sakrita ar to, ko diktēja laiks. 

Tā bija arī gudra režisora izvēle — savākt aktierus no visiem Latvijas teātriem, un «svešās» — arābu sievietes — lomu iedot Jekaterinai Frolovai, kas runā latviski pilnīgi brīvi, bet ar akcentu.
Jā, mēs taču tikai tagad pamazām sākam latviešu teātrī pieļaut akcentu.

Tāpēc man patīk, ka Oļegs Šapošņikovs Daugavpils teātrī ir izveidojis vienu trupu, un aktieri abās valodās drīkst runāt ar akcentu. Jo tā taču ir Latvijas realitāte.
Ārzemēs aktieriem tā ir pat īpaša aktiermeistarības lieta — viņi raksta savos profilos, kādās valodās, dialektos vai akcentos var spēlēt. Bet pie mums ir tāds… sterilitātes kults. Ja aktieris runātu Jēkabpils lauzienā, to uzreiz uztvertu kā netīrību.

Vai komiku. Ja runā izloksnē, tad ir komiskais varonis.
Nuja, Ķenča lūgšana! Es varu tikai fantazēt, kāpēc teātrī ir šī idealizācija. It kā uz skatuves vajadzētu būt kādai ideālā latvieša esencei…

Kā tev šajā laikā visvairāk pietrūka?
(Pauze.) Man nebija nekāda radoša viļņa, pacēluma, sajūtas, ka paveras jaunas iespējas. Ļoti ilgi biju pilnīgi mēms… Sajūta kā dzīvniekam, kā sugai… Tagad vairs ne, bet pirms kāda laika tā nāves, neziņas sajūta bija ļoti saasināta. Pārstāju skatīties ziņu raidījumus. Tad, sākot satikties mēģinājumos, biju priecīgs par katru nākamo dienu, vienkārši dzīvoju no brīža uz brīdi. 

Kad mēs ar režisori Inesi Mičuli sākām mēģināt Visas labās lietas…

Klātienē?
Klātienē! Mums pirmā pusstunda pagāja pļāpāšanā. Kā ķīmijā — kad vielām saskaroties ir jāizreaģē — mums vajadzēja parunāties. Par neko. Ne par ko aktuālu.  Par puķi, ko es vakar pārstādīju. Par tādām sīkām lietām, kuras agrāk mēs pat nepieminējām. Tā nebija nepieciešamība pēc fiziska kontakta, bija vajadzīga cita cilvēka reakcija. 

Un tad parādījās daži tehniskie darbinieki, un es sapratu, ka man ir par daudz, es nespēju nolasīt vienlaikus vairāku cilvēku ķermeņa valodu, es jutos neērti tik daudzu cilvēku klātbūtnē. (Smejas.) Ļaujiet man palikt vienam pašam! Psiholoģiski šis laiks noteikti atstās savas pēdas… Varbūt vienbrīd tas pat skaitīsies nepieklājīgi — runāt par šo laiku. Man šķiet, ka gribēsies aizmirst un aprakt. Jo lielai daļai taču īsti nav, par ko pārdzīvot… Tu tak tikai sēdi mājās… Šekspīrs epidēmijas laikā uzrakstīja Karali Līru… Un neko pat nespēj skatīties no pasaules šedevriem, ko tev piedāvā. 

Ir nepieciešams brīdis, lai izreaģētu tas, kas sakrājies. Un lai saprastu. Es nevaru atbildēt, kas būtu tas, kā man pietrūka. Man nebija nekādu vēlēšanos. Neticu, ka mākslinieks var uzreiz tā «izšaut», sākt kaut ko darīt, pagriezt gaismu pret sevi — es zinu, kas ir pareizi! Tas ir tāds narcisms. Man bija pilnīga apstāšanās.

Suns palīdzēja? Viņš taču jāved laukā.
Jā. Suns dzīvo no krūmiņa uz krūmiņu, no peles rakuma uz peles rakumu. Viņš piesien tevi pie zemes.

Es šausmīgi sastrīdējos ar kādu sievieti. Mēs gājām, blakus apstājās mašīna, un nepazīstama sieviete man sāka pārmest kā tādam noziedzniekam par to, ka pagalmā aiz suņa nav savākts. Es jutos nepatiesi apvainots, sāku ar viņu strīdēties — paceltā balsī, ar bļaušanu! Pēc tam gāju projām un sapratu, ka kaut vai vardarbīgi vajadzēja kontaktu! (Smejas.) Bija fiziska vajadzība izlādēties. 

Pie mums Latvijā jau vēl ir samērā mierīgi, bet pasaulē… Aiz muguras taču visu laiku jūtama dunoņa. Ne tikai slimība, bet bailes, nacionālisms, sadalīšanās. Norobežošanās. Kaut vai nemieri, kas notiek Amerikā, lielākie kopš Martina Lutera Kinga nogalināšanas. Pilsētās dedzina policijas mašīnas. Tur, protams, ir savs konteksts, bet arī laiks to aktivizē. 

Tā ka neko romantisku no šā laika es neatcerēšos un nepaņemšu. Tu iepriekš teici, ka tev tas atgādina padomju laikus, kad nekur nevarēja tikt un ģeogrāfija bija tikpat abstrakts priekšmets kā astronomija. Es sāku strādāt Valmierā neilgi pirms iepriekšējās krīzes, kad viss pēkšņi sabruka. Kaut kāda dzīve pa šiem 12 gadiem ir uzbūvēta, un atkal viss sagāžas… Manuprāt, mēs esam visnestabilākā paaudze, kāda līdz šim bijusi. Ne nu gluži pie vecākiem dzīvotāji, bet bez tādas stabilas dzīves, kā to saprastu Harijs Liepiņš vai Eduards Pāvuls — ar savu stūrīti zemes un laivu! (Smejas.)

Vai tu joprojām dzīvo starp divām pilsētām?
Man Valmierā ir dzīvoklis, un Rīgā — dzimtas mājas. Agrāk es tam nepievērsu uzmanību, bet, jā… Nav vairs tas laiks, kad ar savu pauniņu dzīvo tikai vienā vietā.   

Kas tad rada mājas sajūtu? Kā Hemingvejam Parīze bija movable feast, svētki, kas vienmēr ir ar tevi. Kas tev ir moveable home?
Suns. Grāmatu minimums, nesen izšķiroju grāmatas, un visas vajadzīgās ietilpa vienā plauktā. Pārējās ir darbam, kaut kādai noteiktai rīcībai.

Kas ir tajā plauktā?
Tāds koncentrāts. Kafkas stāsti, Tibetas Mirušo grāmata, Vernera Hercoga dienasgrāmatas, Šekspīra soneti, Sarunas ar Orsonu Velsu, Gintera Grasa Suņa gadi. Un Stellas Adleres grāmata par aktiermeistarību.

Ā! Zinu! Ja man degtu mājas, es sev pa priekšu nestu ārā Ivara Heinrihsona gleznu! Melns zirgs skrējienā, tas skrējiens uzgleznots tik dinamiski, ka tikai pēc kāda laika pamanīju, ka zirgam ir tikai trīs kājas. Heinrihsonam bija izstāde, es to gleznu ieraudzīju un sajutu, ka man vajag. Tas arī bija tāds izaicinošs laiks, bet es sapratu — ko es te tērēšu naudu sīkumos, bet tā bilde man radīs… komforta sajūtu.

Tev ir dīvainas šķirnes suns. Ēģiptes faraona suns. Kā tu viņu atradi?
Es skatījos, lai sakrīt ar manu ritmu, lai var palikt mājās viens un nejukt prātā. Nefertite ir ļoti neatkarīga. Tā ir vissenākā suga, tālā pagātnē pati izveidojusies. Ēģiptes mirušo aizgādņa Anubisa suns.

Viņa jau arī izskatās kā Anubiss ēģiptiešu zīmējumos.
Jā. Es izvēlējos pēc daudziem parametriem — lai ir mierīgs, lai mēs varam sadzīvot, bet sentimentāli mani aizķēra Nefertites dzintara acis ar pasaules skumjām. It kā viņi no paaudzes uz paaudzi būtu nodevuši visu cilvēces stāstu un paturējuši to acīs.

Esi redzējusi Nefertites bisti Berlīnes Jaunajā muzejā? Viņas skatiens… Mona Liza pret to ir nekas! Tur nedrīkst fotografēt. Vari tikai ieiet un paskatīties. Un manai Titī ir tieši tas pats skatiens.

Pēc kā tu ilgojies, domājot par nākotni? Šausmas, mēs taču gadiem nelietojām šādu teicienu!
Man nav nekādu sapņu vai vēlmju. Ir jāpieņem, ka dzīve būs citāda. Skaidrs, ka spiedīs uz to «mēs esam atpakaļ». Bet jau tagad ir atrasti noteikti pielāgošanās veidi, un jau šobrīd mēs dzīvojam citādi. Cik ilgi Remarka un Hemingveja paaudzei vajadzēja pieņemt, ka pēc kara nav un nebūs tā, kas bija? 

Salīdzinājums, protams, ir pievilkts aiz matiem — nav ne kara, ne stihiju, ne katastrofu. Bet garīgā ietekme uz cilvēku būs liela. Un viss, ko vari darīt, ir kopt savu dārzu. (Smejas.)

Tev ir dārzs?
Man ir daži augi. Man pašam negaidīts ir šis pagrieziens no šosejas uz zemes ceļu. (Smejas.) Es brīnos, kādā sakarā esmu sācis kopt Valmieras teātra augus. Nekad agrāk neesmu sapratis, kāpēc cilvēki fotografē ceriņus un man jāskatās bildes ar tiem ceriņiem vai kaut kādiem flokšiem! Varbūt es tagad sāku niansētāk dzīvot? 

Man liekas, tas kaut kā ir saistīts ar apziņu par cilvēka mirstīgumu. Līdzīgi ir ar dzeršanu: dzer nevis tāpēc, lai piedzertos, bet lai mainītu skatījumu uz dzīvi. Ar augiem ir tāpat.

Es biju Japānā, Kioto, un tur ir tāda aleja, ko sauc par Filozofu taku. Kādā sakarībā?! Tagad es saprotu, ka vajag tikai iet un iet. Ķirši zied, bet tu turpini vienkārši iet.

The post Vienkārši iet appeared first on IR.lv.

Apturi Covid sniedz iespēju pašiem kontrolēt slimības izplatīšanos Latvijā

Valdības lēmums pēc 9. jūnija atcelt ārkārtējo situāciju ir vairāk politisku apsvērumu vadīts nekā 12. martā pieņemtais ārkārtējo situāciju ieviest un pēc tam lēmumi to pagarināt, kuru pamatā bija ekspertu vērtējums. Kamēr pret koronavīrusu nav vakcīnas, visā pasaulē ir ārkārtēja situācija, un valstu valdības tikai meklē labākos veidus, kā ar to sadzīvot. Arī Latvijā pēc ierobežojumu mīkstināšanas var nākties tos atkal pastiprināt. Taču šķiet gandrīz vai simboliski, ka tieši šobrīd, kad pošamies atgriezties pie «normālas dzīves», ir radīta lietotne Apturi Covid, kura var gan palīdzēt ierobežot slimības izplatīšanos un normalizēt dzīvi, gan arī atgādināt, ka nekas vēl nav beidzies.

Latvija līdz šim ar Covid-19 krīzi tikusi galā sekmīgāk nekā vairākums citu valstu. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, politiķu uzticēšanās speciālistiem un laikus ieviesti, samērīgi un saprotami ierobežojumi. Otrkārt un vēl svarīgāk, sabiedrības labi informēta uzticēšanās šiem lēmumiem un lielākoties apzinīga savu personisko brīvību ierobežošana.

Taču pēc ārkārtējās situācijas trim mēnešiem ierobežojumi sāk apnikt. Valdības lēmums vairs nepagarināt ārkārtējo situāciju varbūt nav aplams, tomēr ir riskants. Daļai sabiedrības pret to ir attieksme — nu jau ir iestājies laiks «pēc krīzes». Tāpēc nedēļu vai divas pēc Jāņiem var izrādīties, ka, piemēram, atļaut ārpus telpām pulcēties līdz 100 cilvēkiem bija bīstami.

Valsts galvenais epidemiologs Jurijs Perevoščikovs intervijā mūsu žurnālam teica, ka Latvijas spēja saglabāt zemu saslimstības līmeni būs atkarīga ne tikai no valdības, bet arī no cilvēku pašu pieņemtajiem lēmumiem: «Varbūt viņi ir noguruši no šīs situācijas un domā, ka tagad var darīt daudz vairāk.» Viņš brīdina, ka lielāka brīvība prasa arī lielāku piesardzību.

Savietot brīvību ar piesardzību var palīdzēt jaunā Google un Apple lietotne, kura Latvijā ieviesta, sadarbojoties vietējiem zinātniekiem, IT uzņēmumiem, veselības iestādēm un valsts amatpersonām, to skaitā CERT.lv un Datu valsts inspekcijai. To lejupielādēdams, Valsts prezidents Egils Levits 29. maijā uzsvēra, ka «Latvija ir pirmā valsts pasaulē, kas izveidojusi šādu demokrātiskiem principiem atbilstošu un brīvprātīgi lejupielādējamu aplikāciju». Apliecinājusi, ka pasaules mērogā gandrīz vai vislabāk tikusi galā ar vīrusa ierobežošanu, Latvija nu parāda, ka «esam arī gudra valsts, kas prot apvienot tehnoloģijas ar sociālu labumu visai sabiedrībai».

Jaunā lietotne nebūs brīnumlīdzeklis, kas pasargā no saslimšanas ar Covid-19, taču, pirmkārt, laikus brīdinās tās lietotāju, ka viņš varētu būt inficējies ar koronavīrusu, otrkārt, palīdzēs infektologiem laikus atklāt un tātad arī «pārraut» saslimšanas ķēdes.

Apturi Covid palaišana pagājušonedēļ uzbangoja tik skaļas bažas par datu drošību, kādas nebija dzirdētas par desmitiem citu lietotņu, kuras bez ilgas domāšanas izmantojam ik dienu, kaut gan tās prasa krietni vairāk personisku datu par lietotāju. Šķiet, ka viltus ziņas un sazvērestības teorijas par koronavīrusu un «čipošanu» ietekmējušas dažu ļaužu attieksmi pret šo lietotni vienkārši tāpēc, ka tā ir saistīta ar šo epidēmiju.

Viņus varētu «nomierināt», ka ikreiz, kad ieslēdz viedtālruni vai datoru, lai lietotu e-pastu un sociālos tīklus, viņi atklāj «globālajām korporācijām» daudz, daudz vairāk datu par sevi nekā ar šo lietotni. (Aktuāls piemērs ir Apple lēmums atslēgt visus grautiņos Amerikā nolaupītos telefonus un nodot policijai datus par to atrašanās vietu.) Taču par to ir ērtāk nedomāt, jo ko tad — atteikties arī no vārīšanās internetā par globālu sazvērestību? Nē, protams, daudz ērtāk ir tur pavārīties par kārtējo sazvērestības «pierādījumu». Muļķība mēdz būt smieklīga.

Lietotnes darbības principi ir vienkārši, pārredzami un droši. Tā anonīmi ar Bluetooth tehnoloģiju fiksē līdz divu metru attālumā ilgāk par 15 minūtēm esošos viedtālruņus, kuros arī darbojas šī pati lietotne. Ja ārstniecības iestādes kādam no lietotnes lietotājiem konstatēs saslimšanu, Slimību profilakses un kontroles centrs nosūtīs viņam īpašu kodu, ko ievadīt lietotnē, un tad visas pēdējo divu nedēļu laikā kontaktā bijušās personas saņems brīdinājumu, ka ir bijušas saskarsmē ar iespējamu vīrusa nēsātāju, un varēs laikus rīkoties savas veselības labā. Visi dati ir anonīmi, tos lietotne glabā šifrētā veidā un pēc 14 dienām izdzēš.

Jau pirmajās dienās pēc palaišanas Apturi Covid lejupielādēja vairāk nekā 40 tūkstoši lietotāju, un tā kļuva par vispopulārāko gan Google Play, gan App Store veikalos. Taču lietotne palīdzēs efektīvi ierobežot slimību, kad to izmantos vismaz 20 procenti iedzīvotāju, rāda teorētiskie modeļi.

Tāpēc pašlaik, gaidot ārkārtējā stāvokļa izbeigšanos, varam pievienot tradicionālajiem atgādinājumiem mazgāt rokas un ievērot divu metru distanci arī ieteikumu lejupielādēt Apturi Covid. Kad un ja tā būs katram piektajam Latvijas iedzīvotājam, būsim radījuši drošības mehānismu pret piepešu un strauju inficēšanās gadījumu pieaugumu, lai nebūtu atkal jāpastiprina vaļīgāk palaistie ierobežojumi.

Komentārs 140 zīmēs

Principiāls kompromiss? Progresīvie prasīja, lai Bondars atkāpjas no Saeimas komisijas vadītāja amata, tomēr vēlēšanās Rīgā paliks kopā ar viņa Attīstībai/Par.

Atkal līdere. SpaceX raķete nogādāja divus astronautus Starp­tautiskajā Kosmiskajā stacijā un izbeidza amerikāņu 9 gadu atkarību no Krievijas Sojuz kuģiem.

Vladimirs nebrauks. Tramps bija iedomājies aicināt uz G7 valstu vadītāju sanāksmi arī Krievijas prezidentu, taču Lielbritānija un Kanāda paziņoja, ka nepiekritīs.

The post Brīvība un piesardzība appeared first on IR.lv.

Pazīstamais fotogrāfs Gatis Rozenfelds (42) aprīlī nokļuva Infektoloģijas centrā ar vidēji smagu Covid-19 slimības gaitu. Ilgā izveseļošanās nākusi kopā ar atziņu, ka daļa sabiedrības no vīrusu pārslimojušajiem nepamatoti baidās un tos pat izstumj

Tie nebija vakari no klišejiski pievilcīgajām pastkartēm — ar glāzi krāsaina kokteiļa rokā dzīvīgā bārā palmu ieskauta okeāna krastā. Gatis Rozenfelds uz Karību salām pavasara sākumā devās strādāt. Vienu no Latvijas ietekmīgākajiem fotogrāfiem bija noalgojis kāds uzņēmums. Dienas pagāja, desmit un vairāk stundu fotografējot. Tāpēc šī nebija jauka atpūta, ko draudīgi pārtrauca ziņas par pirmajiem inficēšanās gadījumiem ar bēdīgi slaveno vīrusu. Gatis reaģēja ātri. 

Neraugoties uz jukām un stresu, ko radīja Covid-19 pieņemšanās spēkā, viņam 20. martā laimējās dabūt biļeti lidojumam uz Amsterdamu. Vēl pēc dažām dienām ar airBaltic repatriācijas reisu — uz mājām, Latviju. 

Garajā ceļā, daudz reižu kontaktējoties ar Ārlietu ministrijas ierēdņiem un saņemot nacionālās aviokompānijas pakalpojumus, Gatis būtu varējis kā reklāmrullītī iesaukties: «Wow!» Tik atbildīga un pretimnākoša viņa skatījumā bija Latvijas attieksme pret krīzi.

Ar masku uz sejas viņš 24. martā ērti iekārtojās lidmašīnas sēdeklī — pāris stundas, un būs mājās! Gatis jutās atvieglots un laimīgs, ka krīzes epicentrā nepaliks iestrēdzis kaut kur tālu pasaulē. Mazliet niezēja deguns, sūrstēja kakls. Taču pie ceļošanas pieradušais fotogrāfs to norakstīja uz kondicionēto gaisu lidojumos. «Mēs jau nekad nedomājam sliktāko. Domājam, ka viss būs labi,» viņš nu saka.

Kā vēlāk izrādījās, uz labām beigām Gatim nācās pagaidīt vēl divus mēnešus. Marta nogalē, izkāpis no lidmašīnas Rīgas lidostā, viņš devās uztaisīt Covid-19 testu. Pēc dažām dienām uzzināja atbildi — pozitīvs. 

Sākotnēji mēģināja slimību izgulēt mājās. Taču stāvoklis aizvien pasliktinājās, un 2. aprīlī fotogrāfa dzīvesbiedre izsauca neatliekamo palīdzību, kas Gati nogādāja Latvijas Infektoloģijas centrā. Ārsti viņa stāvokli raksturoja kā vidēji smagu. 

Slimnīcā fotogrāfs pavadīja pusotru mēnesi. Kopš maija vidus saskaņā ar testu rezultātiem un mediķu atzinumu Gatis ir vesels. Taču vīrusa negatīvā ietekme viņa dzīvē nav beigusies.

No vienas puses, tas saistīts ar iepriekš sevi nepieteikušām izmaiņām organisma sistēmās. Gatis nevēlas konkrēti tās nosaukt, bet pasaulē mediķi saskaras ar sirds, nieru, smadzeņu un citu orgānu bojājumiem, kas negaidīti parādās no Covid-19 izveseļojušos cilvēku organismos. Šos bojājumus izraisījusi citokīnu vētra, citiem vārdiem — pārāk spēcīga imūnsistēmas atbildes reakcija uz vīrusu. Proti, imūnsistēma sāk uzbrukt orgānu sistēmām.

Otra vīrusa pārslimošanas puse, kā apliecina Gata pieredze, ir vēl sāpīgāka: tie, kuri izveseļojušies, tiek stigmatizēti. Fotogrāfs ar to saskārās uzreiz pēc tam, kad medijiem atklāja savu stāstu par slimību — sadarbību atteica vairāki klienti.

«Es tagad saprotu, kāpēc cilvēki, piemēram, ar AIDS izvairās atklāt savu diagnozi,» saka fotogrāfa dzīvesbiedre Vizma. «Šī situācija ar Gata saslimšanu man parādījusi, ka sabiedrība grib atklātību, taču nav gatava tai.» Sieviete lieto vēl skarbākus vārdus: «Visi dzīvo līdzi, kamēr slims. Tagad, kad nav miris un nav, kur ziedus aiznest, bet ir dzīvs un vesels, — izvairās.» Vizma uzskata, ka, aizvien lielākam pacientu skaitam atveseļojoties no Covid-19, būtu plaši jāskaidro sabiedrībai, ka šie cilvēki ar diviem negatīviem testiem nav slimi un neapdraud citus. «Nevajag atteikt darbu. Nevajag izvairīties.» 

Sacītajam pilnīgi piekrīt viens no Covid-19 krīzes risinātājiem, valsts galvenais infektologs Uga Dumpis. Bīstami šī vīrusa pacienti ir tikai neilgi pirms simptomu parādīšanās un pusotru nedēļu pēc saslimšanas. «Jaunākās publikācijas parāda, ka vīruss nopietnā koncentrācijā pazūd ap 8.—10. saslimšanas dienu. Ap 14. dienu tā jau praktiski vairs nav — cilvēks nav lipīgs.» Cilvēks var būt aizvien slims — klepot, viņam var būt plaušu bojājums, miokardīts un citas saslimšanas, bet vīrusu viņš vairs neizplata. Vairīšanos no Covid-19 pārslimojušajiem Dumpis sauc par absolūti muļķīgu attieksmi un aicina cilvēkus nebaidīties. Jo — nav, no kā. 

Neapzinājās kritisko pašsajūtu 

«Nekādu šausmu. Nekādu baiļu,» Gatis atceras slimības sākumu marta nogalē, ko pavadīja mājās. Sieva Vizma bija atteikusies pamest māju, jo vēlējās būt klāt un atbalstīt viņu. «Būt klāt» gan šajā gadījumā nozīmēja dzīvi katram savā mājas stāvā, sarunājoties no attāluma un ēdienu noliekot trepju galā, lai otrs no slimības gultas var piecelties un paņemt.

Kamēr Gatis gaidīja 24. martā veiktā testa rezultātu, ar katru dienu kļuva sliktāk. Taču šķita — vienkārši jācīnās! Jāiztur. Naktīs temperatūra uzkāpa līdz 39—40 grādiem. No rīta viņam likās, būs jau izsvīdis «savu gripu». Jā, tad vēl bija naiva cerība, ka varbūt tā ir tikai gripa.

Testa rezultāts pienāca ceturtajā dienā, 28. martā. Tas nepielūdzami vēstīja par Covid-19 saslimšanu.

Kopumā mājās Gatis nogulēja mazliet ilgāk par nedēļu. Patiešām «nogulēja» — miegā vai pusaizmidzis pavadīja aptuveni 20 stundas diennaktī. Katru dienu saņēma zvanu no ģimenes ārstes. «Visu cieņu, pieņemu, ka es viņai biju pirmais Covid-19 pārsteigums,» Gatis saka. «Viņa mēģināja dabūt visu iespējamo informāciju, tiešām rūpējās par mani.» 

Kāpēc viņš tik ilgi cīnījās mājās, nevis devās uz slimnīcu? «Teikšu godīgi — es pats gribēju tikt galā. Turklāt negribēju sabiedēt savu ģimeni, došanās uz slimnīcu tieši to nozīmētu.» Bija vēl kāds iemels. Īsti labi notiekošo Gatis neapzinājās. «Negribu pārspīlēt: es noteikti biju pie pilnas apziņas, kad runāju ar cilvēkiem pa telefonu. Bet zinu arī, ka man bija ļoti liels nespēks. Kaut kādā mērā vienkārši ignorēju to, kas notiek.» 

Pavērsiena punkts 2. aprīlī bija Gata dzīvesbiedres pārliecība, ka ilgāk gaidīt vairs nevar. Dienu no dienas viņa redzēja, ka vīram kļūst sliktāk. Visbeidzot teica: sauksim ātros!

Vizmai bija skaidrs, ka organisma pašatveseļošanās nenotiek, kā cerēts. Viņa vēlējās, lai ārsti Gati apskata — vai vīrusa rezultātā plaušās nav izveidojies nopietns iekaisums. Tam piekrita arī ģimenes ārste.

Pretvīrusa «skafandros» tērpto mediķu pavadībā 2. aprīlī Gatis devās uz slimnīcu. Vai nebiedēja drošībai nepieciešamā, taču atsvešinātā situācija, kad neredzi pat mediķu sejas? «Nemaz. Būtu bijis priecīgs, ja arī mana sieva tobrīd staigātu skafandrā, jo man bija divas rūpes: viena par savu veselību un otra — par citiem ap sevi. Es taču sapratu, ka esmu lipīgs.» Vizma nesaslima — testi uzrādīja negatīvu rezultātu.

Mediķus atpazina pēc acīm

«Viņi darīja visu, lai es justos labāk,» Gatis atceras laiku, ko pavadīja Latvijas Infektoloģijas centrā, vienā no speciāli Covid-19 pacientiem iekārtotajām nodaļām. «Līdz pat tādam sirsnīgam kuriozam, ka māsiņa atnes klepus sīrupu un saka: tas tev nav izrakstīts, bet dzer, jo tu briesmīgi klepo. Būs vieglāk!»

Viņš jutās pietiekami spēcīgs, lai telefonā sekotu līdzi ziņām. Diendienā sazinājās ar ģimeni. Kontakts ar mediķiem? Covid-19 nodaļās viņi strādā tikai speciālajos aizsargtērpos. Šāda komunikācija, kā no zinātniskās fantastikas filmām, Gatim bija pusotra mēneša garumā. «Kādā brīdī tu sāc meklēt cilvēciskās detaļas: atpazīsti māsiņu acis un balsi. Dzirdi soļus, kas nāk uz tavas palātas pusi un ķer masku, lai viņus neaplipinātu,» ikdienu slimnīcā atceras Gatis. 

Lai arī Covid-19 nav speciālas ārstēšanas — pie zāļu radīšanas zinātnieki aizvien strādā —, ir iespējams noteikt pacienta stāvokli un vajadzības gadījumā cīnīties ar Covid-19 radītajām komplikācijām. Gatim slimnīcā tika veikts plaušu rentgens, piemērota «antibiotiku kaudzīte pneimonijas ārstēšanai, vēl kādu zāļu kaudzīte», viņš atceras.

Kā nereālā filmā ritēja itin viss, kas ar fotogrāfu notika slimošanas laikā. Piemēram, brauciens no palātas uz rentgenu — pirms un pēc izmeklējuma tiks dezinficēts itin viss, kam viņa ķermenis pieskaras.

«Es biju veiksminieks. Es biju vidēji smagais,» Gatis saka par savu slimības gaitu. Oficiālajā statistikā, ko cilvēki ik dienu pēta portālos, viņš 2. aprīlī parādījās kā viens no 32 pacientiem, kuri tobrīd ārstējās slimnīcā. Trīs no tiem bija smagi, 29 — vidēji smagi pacienti.

Ar ko atšķiras smags Covid-19 pacients no vidēji smaga? Neskarot konkrētu pacientu datus, infektologs Uga Dumpis skaidro, kas būtībā ir viegla un smaga slimības gaita. Pacienti ar smagu slimības gaitu nokļūst slimnīcā. Kurus ārsti iedalīs vidēji smago pacientu grupā un kurus — smago pacientu grupā, nosaka vairāki faktori. Piemēram, pacienta vecums, citas hroniskās slimības, plaušu vai citu orgānu bojājuma apjoms, ko izraisījusi vīrusa klātbūtne organismā. «Lielākajai daļai cilvēku slimība septītajā dienā pāriet, bet dažiem strauji pasliktinās 7.—10. dienā,» infektologs stāsta. «Šiem pacientiem no pārāk stipras imūnās atbildes uz vīrusu rodas plaušu vai kādu citu orgānu — sirds, nieru, smadzeņu — bojājums. Tāpēc krītas skābekļa līmenis un attīstās skābekļa bads. Covid-19 slimībai to grūti pamanīt, jo slimnieks izturas normāli — runā un rīkojas adekvāti. Šajā brīdī ļoti svarīgi, lai viņš nonāk slimnīcā un saņem skābekļa terapiju. Lielākajai daļai ar to pietiek — viņi ir nosacīti smagie pacienti. Un tad ir mazāka daļa, kuriem ar to nepietiek, — viņi tiek intubēti, viņiem nodrošina mākslīgo plaušu ventilāciju un pielieto citas metodes.»

Gatis Rozenfelds bija starp tiem pacientiem, kuriem mākslīgo plaušu ventilāciju nevajadzēja. Taču atveseļošanās prasīja ilgu laiku. Trešajā nedēļā slimnīcā viņš lēnām mēģināja vingrot. «Neizdevās. Viss sāpēja.» Uzlabojumi it kā bija. Tad tie ilgāku laiku pierima. Gatis slimnīcā kopumā nogulēja piecas nedēļas.

Tā kā lielākā bīstamība viņa veselībai šajās nedēļās tika novērsta, otro negatīvo testu slimošanas sestajā nedēļā viņš sagaidīja jau mājās — ārsti tam deva atļauju. Iemesls bija arī tāds, ka uz slimošanas beigām vajadzēja daudz psiholoģiskā spēka — Gatis bija izturējis garu un smagu dzīves cēlienu. Kur citur, ja ne mājās «pārkāpt kaķa asti» ir visvieglāk.

Mājās! Taču stāsts turpinās

Pēc tam, kad 2. aprīlī Gatis devās uz slimnīcu, viņa dzīvesbiedre Vizma divas nedēļas pavadīja mājas karantīnā. Viņa cepa kūkas, lai iepriecinātu vīru ar sirsnīgiem video no mājām. Pēc tam viena ēda pa gabaliņam, biskvītu izknibinot arī putniem un dzīvniekiem, kas dārzā. «Nebija jau, ar ko dalīties.»

Pie telefona ekrāniem Gatis un Vizma rītos reizē ēda brokastis, lai jaukāk. Vizma ļoti gaidīja brīdi, kad vīrs atgriezīsies mājās.

Saulainā 8. maija dienā tas beidzot notika — viņš sēdās pie stūres uz Latvijas Infektoloģijas centru pretī atvestajai mašīnai. Kādu brīdi jutās apmulsis, pa kuru pusi braukt. Pēdējo reizi stūri bija turējis rokās Karību salās marta sākumā, un tur ir kreisās puses kustība.

Tagad Vizma gatavo Gatim zaļos kokteiļus, kā pati smejas, no veselīgajām nezālēm. Veselības fotogrāfam patiešām vajag daudz. Viņš atgriezies pie saviem darbiem, un tas ir viens no priecīgākajiem ieguvumiem atveseļojoties.

Pagaidām Gatis strādā kopā ar diviem asistentiem, jo fiziski smagākos darbus pats vēl nespēj veikt, piemēram, pārnēsāt statīvu.

«Mana cīņa turpinās. Tikai citā frontē,» viņš ir atklāts. Un tas neattiecas tikai uz atgūšanos no vīrusa radītajām sekām veselībai, kas nekādā ziņā nav lipīgas. Gata cīņa saistīta ar sabiedrības attieksmi. Līdztekus sirsnīgiem veselības vēlējumiem, pat ziediem no vēstnieces un speciāli pasūtītai bildēšanai no reklāmas aģentūras fotogrāfs saskaras ar negatīvām reakcijām. Cilvēki no viņa baidās — klienti nevēlas, lai viņš tos fotografē, lai arī Gatis daudz reižu dienā dezinficē studijas telpas, aparatūru, rokas un staigā tikai maskā. «Cilvēku bailes var saprast, bet tās ir sāpīgas sekas. Ar tām jārēķinās ne tikai man, bet arī manai sievai. Un katram, kurš pārslimojis Covid-19,» fotogrāfs saka. 

Izstumtība ne tikai liek uzdot jautājumu, cik saprātīgi ir godīgi stāstīt par savu slimību citiem. Tā rada ekonomiskas un emocionālas sekas.

Šobrīd Gatim darbs vajadzīgs vairāk nekā jebkad, un tam ir vēl kāds iemesls. Viņa profesionālā pieeja un emocijas — pieradis 20 gadus būt notikumu epicentrā, fotografēt vēsturei, Gatis jūtas sāpināts, ka par Covid-19 pavasari viņa atstāto zīmju nebūs. «Šoreiz procesu nefiksēju. Es biju procesa daļa.»

The post Vesels, bet nepieņemts appeared first on IR.lv.

Koalīcija pirmdien vienojās 32 miljonus eiro novirzīt kultūras nozarei, paziņoja kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA). Nauda aptuveni vienādās daļās tiks sadalīta pabalstiem, infrastruktūrai un radošajām stipendijām, valsts pasūtījumiem radošajiem darbiem. Otrdien valdība dažādām ministriju iniciatīvām pārdalīja 600 miljonus eiro, no kuriem 103,2 miljoni eiro tiks novirzīti veselības infrastruktūras projektiem.

Valdība pagājušajā nedēļā nolēma, ka tai būs tiesības noteikt Covid-19 ierobežojumus arī pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas, bet valsts atbalsts krīzes skartajiem uzņēmumiem un darba ņēmējiem saglabāsies līdz gada beigām. Vienīgi dīkstāves pabalstu vietā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas būs citi atbalsta pasākumi. Iekšlietu ministrija brīdināja, ka par Covid-19 apkarošanai noteikto ierobežojumu pārkāpšanu sodīs arī pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas. No pirmdienas stājās spēkā virkne grozījumu valdības rīkojumā par ārkārtējo situāciju, tajā skaitā tiek ļauts skolēniem klātienē ierasties uz konsultāciju un var notikt eksāmeni. Ārkārtējo situāciju plānots pārtraukt 9. jūnijā.

Slimību profilakses un kontroles centrs pirmdien aktualizēja informāciju par saslimstības rādītājiem ar Covid-19 dažādās valstīs un pašlaik īpaši neiesaka doties uz Zviedriju, Lielbritāniju, Beļģiju un Portugāli. Šajās valstīs kopējais ar Covid-19 saslimušo skaits uz 100 000 iedzīvotāju pēdējo 14 dienu laikā pārsniedz 25. Lai gan pirmdien Latvijā nebija neviena Covid-19 saslimšanas gadījuma, otrdien tādu bija pieci. Kopā saslimis 1071, miruši 24.

Latvijā IKP šā gada pirmajā ceturksnī samazinājies par 1,5%, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn. Pirmo reizi kopš 2010. gada 2. ceturkšņa būtiski kritušies mājsaimniecību patēriņa izdevumi. Savukārt valdības patēriņa izdevumi palielinājušies par 3,2%.

Mēneša vidējā bruto alga par pilnas slodzes darbu šogad 1. ceturksnī pieauga par 6,6% jeb 68 eiro, salīdzinot ar pērnā gada attiecīgo periodu, un sasniedza 1100 eiro. 

Iedzīvotāju skaits Latvijā gada laikā sarucis par 12 300 cilvēkiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. 2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,908 miljoni iedzīvotāju. Pēdējos trijos gados iedzīvotāju skaits kopumā sarūk lēnāk.

NEPLP priekšsēdētājs Ivars Āboliņš piektdien paziņoja, ka no 2021. gada 1. janvāra LTV7 vairs netiks pārraidīts mazākumtautību saturs. LTV vadība pārsteigta par šādu paziņojumu.

Par pašvaldībām atbildīgais ministrs Juris Pūce (A/P) pirmdien apturēja Salacgrīvas novada domes noteikumus par teritorijas plānojumu, jo konstatēti izstrādes procedūras pārkāpumi.

Bijušais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs pagājušajā nedēļā reģistrējis uzņēmumu SIA The AIR, kurā viņš ir vienīgais valdes loceklis.

Iekšējās drošības birojs rosina sākt kriminālvajāšanu pret divām Valsts robežsardzes amatpersonām un pieciem dažādu uzņēmumu pārstāvjiem par darbībām vairākos robežsardzes iepirkumos, kuru kopējā vērtība ir vairāk nekā trīs miljoni eiro. Pirms konkursa amatpersonas ar piegādātāju pārstāvjiem saskaņoja iepirkumā iekļaujamo tehnisko specifikāciju, turklāt robežsardzes amatpersona no komercuzņē-muma pieprasījusi kukuli. Ko-pumā šajā kriminālprocesā amat-personu kukuļos figurē vairāk nekā 90 tūkstoši eiro.

Pirmdien jau trešo dienu pēc kārtas turpinājās Ozolu kūdras purva Rendas pagastā ugunsgrēka dzēšana. Izdeguši aptuveni 84 ha no 620. Purvs pieder pašvaldībai, bet tiesības tajā strādāt uz 20 gadiem ieguva SIA Baloži & Ko.  

Vecāku izglītība ietekmē bērnu nākotni

Tikai 14% iedzīvotāju, kuru vecākiem ir pamatskolas vai zemāka izglītība, paši ieguvuši augstāko izglītību, bet 63% iedzīvotāju ar augstāko izglītību arī vecākiem bijis šāds izglītības līmenis, liecina 2019. gada statistikas dati.

Kā vecāku izglītība ietekmē bērnus?
Ja vecākiem bija pamatskolas vai zemāka izglītība
Ir augstākā izglītība 14%
Ir vadītājs vai vecākais speciālists 18%
Visaugstākā ienākumu grupa 12%
Zem nabadzības riska sliekšņa 29%

Ja vecākiem bija augstākā izglītība
Ir augstākā izglītība 63%
Ir vadītājs vai vecākais speciālists 62%
Visaugstākā ienākumu grupa 36%
Zem nabadzības riska sliekšņa 9%

Nedēļas citāts

The post Radars Latvijā appeared first on IR.lv.

The post Visus testēt! appeared first on IR.lv.

Milton Friedman once quipped that “nothing is as permanent as a temporary government programme”. Let us hope that he is not right when it comes to Latvian state support for firms hit by the Corona crisis.

Many firms are, rightly, being supported by the state due to the off-the-cliff experience they have during lockdown. The argument is that such support should be well-targeted (of course…) and temporary and this for two reasons: 1) To put as little strain of the government budget as possible and 2) to let the market economy rule again as soon as this is possible.

The latter argument is actually very strong in the case of Latvia and I would like to illustrate that with two graphs.

Latvia may not always score that highly in the area of entrepreneurship but in terms of establishing new firms, it does, as can be seen from Figure 1. Only five other countries in EU28 see more new firms being formed relative to the number of existing firms. Lithuania is a clear Number One and several other eastern European countries score highly, too, perhaps as a result of the still-ongoing transformation of these economies. Germany and Sweden, well-established market economies, see rather few new enterprises whereas Greece comes last, possibly as a result of its decade-long recession, following the financial crisis.

Figure 1: Enterprise birth rates, 2017, EU28. New firms of that year as a share of total number of firms.

Source: Eurostat and own calculations

Note: No data for Cyprus.

But Latvia is also very dynamic when it comes to shutting down enterprises – as can be seen from Figure 2, more than 25% of newly formed companies do not even survive their first year, putting Latvia in 2^nd position (or second-last, if you so prefer), also here with Lithuania on top (or last, if you will).

Figure 2: “Death rate” for new firms, 2017, EU28. Newly formed firms that survive less than one year as a share of all newly formed firms of that year.

Source: Eurostat

Note: No data for Cyprus.

In short (this is in no way a detailed study), Latvia is a very dynamic economy in terms of formation and termination of companies. Both of these, births as well as deaths of companies, are actually good for the economy: Good, profitable and productive companies survive while others fall, helping the economy grow and the country and its residents to become more affluent.

Government measures to overcome the Corona crisis are necessary in the short run but the longer they drag out, the more we risk protecting firms that would otherwise fall while making it harder for new, productive and dynamic companies to enter. Company dynamism would decline and so would the economic potential of the country.

Survival of the fittest, if you like, has to return as soon as is possible – for the sake of the public finances, the current and future tax payers – and the long-term well-being of the overall economy.

Morten Hansen is Head of Economics Department at Stockholm School of Economics in Riga and Vice-Chairman of the Fiscal Discipline Council of Latvia.

Points of view expressed here are not necessarily those of the Fiscal Discipline Council.

The post Make sure that temporary measures really remain temporary appeared first on IR.lv.

“Īstā mākslā jābūt pat nežēlībai un mokām, jo tā rodas cēlums un lielums. Un šīs dimensijas man pietrūkst mūsdienu latviešu literatūrā, teātrī, mūzikā. Mūsu kultūrā diemžēl patlaban plaukst arī diletantisms. Diletantam līst uz lielo mākslu — tas ir bīstami sabiedrībai!” intervijā Ir saka literatūras zinātnieks profesors Gunārs Bībers. Viņš profesijā nostrādājis vairāk nekā 50 gadus, izskolojis vairākas studentu paaudzes un gandrīz 90 gadu vecumā joprojām domā asi, runā precīzi un argumentēti.

Vaicāts, kā profesors definē diletantismu, Bībers atbild: “Viss “savējais” tiek vērtēts kā ekskluzīvs un izcils. Īpaši mūsdienu latviešu literatūrā. Viss, ko es un tu dari, ir izcils, jo mēs esam draugi, savējie. Cits citu paslavējam, recenzējam. Šo skaisto pārliecību uztur arī kultūras raidījumi, recenzijas presē, kultūras notikumu reklāma un ļoti uzbāzīgs mārketings. Diletantismu raksturo pieticīga apdāvinātība, izglītības un sagatavotības trūkums un sakāpināta autora pašapziņa.”

Bībers arī paskaidro, kāpēc vairs neskatās LTV raidījumu Kultūrdeva, jo tajā bija uzaicināta kā rakstniece piedalīties Džilindžera sestā sieva, kas sarakstījusi apšaubāma satura un stila grāmatu. Profesors teic, ka viņam “ir citi kritēriji tam, ko mēs varam saukt par kultūras notikumiem vai literatūru”.

Uz jautājumu, kā Bībers vērtē augstskolu reformas ieceri, viņš atbild, ka daudzas pārmaiņas ir vajadzīgas tomēr nepiekrīt visam, ko dara ministre Ilga Šuplinska. Bībers priecājas, ka izglītības ministrei bija dūša ķerties pie visādiem lapseņu pūžņiem — augstskolu naudas lietām, Latvijas Universitātes rektora lietas. “Kā viens inteliģents cilvēks var tik krampjaini turēties pie amata un pat iet tiesas ceļu, lai noturētos rektora krēslā, zinot, cik daudzi balsojuši pret viņu? Kā nav kauna?” retoriski vaicā Bībers, runājot par pašreizējo Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku.

Sirmajam profesoram, kurš no 1968. līdz pat 1991.gadam strādāja par pasniedzēju LU Filoloģijas un Pedagoģijas fakultātē, ir pamats vaicāt – “vai tas nav kauns, ka visi trīs pēdējie Latvijas Universitātes rektori ir čekas maisos? Tam reiz ir jāliek punkts”.

Der ieklausīties arī viņa teiktajā par latviešu valodu: “Saistībā ar reformu es galīgi nepiekrītu, ka augstskolu rektori drīkstētu neprast valsts valodu un zinātniskos darbus topošie doktori var nerakstīt latviešu valodā, bet tikai angliski. Tas grautu latviešu valodas prestižu. Valodas cienīšana ir mūsu pienākums pret valsti un tautu.”

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.

The post Profesors Gunārs Bībers: Mūsu kultūrā patlaban plaukst arī diletantisms appeared first on IR.lv.

Māris Diņģelis stāsta par saspringto situāciju Vašingtonā

Latvijā un citur Eiropā steidzam atjaunot normalitāti, cik nu tas ir iespējams, un pat kaļam plānus pēcpandēmijas nākotnei. Savukārt ASV vēl nav beigušās Covid-19 izraisītās veselības un tautsaimniecības krīzes, kad tām pievienojas milzīgi protesti pret rasismu, kuri dažviet pāraug nemieros un grautiņos. Par iespaidiem no Amerikas raidījumā pastāsta Vašingtonā dzīvojošais kolēģis Māris Diņģelis, bet sarunā par Latvijas iziešanu no ārkārtējā stāvokļa un tālākajiem plāniem tautsaimniecības atveseļošanai savs sakāmais ir komentētājiem Aivaram Ozoliņam un Paulam Raudsepam.

Podkāstā Šķiltava Ir žurnālisti katru piektdienu izskaidro, apspriež un reizēm arī iesmej par nedēļas politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem. Atklāj gan notikumu, gan pašu darba aizkulises, kurām neatrodas vieta tradicionālajā drukātā žurnāla rāmjos. Podkāsts ir pieejams Ir.lv, Spotify, Apple un Google Podcasts.

Labākais veids, kā atbalstīt šo podkāstu – abonēt Ir https://ir.lv/abonesana/zurnals-ir/ 

Paldies Konrāda Adenauera fondam par atbalstu podkāsta tapšanai krīzes laikā.

The post Podkāsts nr.33: Amerikā iet aizvien trakāk, Latvijā sākam justies pārāk ērti appeared first on IR.lv.

Latvija un visa pasaule turpina cīnīties ar Covid-19, un pagaidām rezultāti rāda, ka Eiropai un ASV ar šīs sērgas ierobežošanu sokas labāk, tomēr milzīgu jaunu saslimšanas vilni pašlaik pieredz Dienvidamerika, līdz ar to kopējais saslimušo skaits pēdējās dienās sasniedzis rekordu. Joprojām ir milzīgi riski slimības izplatībai vairākās lielās Āfrikas un Āzijas valstīs, piemēram, Indijā vai Nigērijā, kur slimība tikai sāk uzņemt ātrumu. Irānas piemērs rāda, ka, kārtīgi neieviešot stingras procedūras slimības ierobežošanai, slimība pēc īsa laika var nākt atpakaļ ar jaunu spēku. Lielākā daļa pētnieku ir atzinuši, ka šo slimību nebūs iespējams apturēt tās sākumposmā, līdzīgi kā tas bija ar SARS, līdz ar to pie normālas dzīves varēs atgriezties tikai pēc vakcīnas izgudrošanas.

Vispirms par pašām vakcīnām – jau aprīļa sākumā publiski parādījās informācija, ka bija apzināti 86 vakcīnu kandidāti, taču ļoti iespējams, ka līdz šim brīdim vakcīnas kandidātu skaits ir vēl palielinājies. Kā stratēģisko mērķi vakcīnas izgudrošanu sev ir definējusi gan Ķīna, gan ASV, kas šim iemeslam novirzījusi vairākus miljardus ASV dolāru. Par atbalstu dažādiem vakcīnas projektiem paziņojusi arī Eiropas Savienība. Sacensībā piedalās ne tikai valstis, bet arī pasaules labākās universitātes un lielākās zāļu megakorporācijas.

Katras vakcīnas pamatā ir izvēle – kādu antigēnu izmantot, respektīvi, kurai vīrusa daļiņai vakcīna būs līdzīga un attiecīgi izraisīs organisma imūnās aizsardzības reakciju. Aizsardzība reakcija var izpausties gan antivielu veidošanā, gan ar citiem imunitātes mehānismiem.

Mazāk zinošam lasītājam varu paskaidrot, ka antivielas ir olbaltumi, kas pieķeras antigēnam – vīrusa daļiņai un neļauj vīrusam inficēt šūnu un iezīmē vīrusu iznīcināšanai.

Covid-19 gadījumā dabīgais antivielu veidošanās ceļš ir pārāk novēlots – tās vairumā gadījumu sāk veidoties slimības otrajā nedēļā un nepasargā organismu no slimības izpausmēm. Vakcīnas loma ir organisma imūno sistēmu iepazīstināt ar vīrusa antigēnu savlaicīgi, neradot slimības izpausmes un tādejādi sagatavot vīrusa varbūtējam uzbrukumam.

COV-2 vakcīnas radīšanas veidi ir dažādi:

• Dzīva novājināta vakcīna – līdzīgi kā masalu vakcīna. Šajā gadījumā vīruss tiek kādā veidā apstrādāts un nespēj ierosināt slimību vai tās pārnešanu uz citu cilvēku, bet rada imūnās sistēmas reakciju kāda rodas īstas inficēšanās laikā.
• Inaktivēta vīrusa vakcīna, kura nevar izraisīt infekciju. Tām parasti ir mazāk blakus reakciju, salīdzinot ar dzīvām novājinātām vakcīnām, bet to radītā imūnā atbilde var būt nedaudz vājāka. Tāda ir, piemēram, sezonālās gripas vakcīna.
• Vakcīna, kas satur izolētu vīrusa antigēnu vai tā daļu. Šādi tiek veidota, piemēram, garā klepus vakcīna.
• Gēnu inženierijas vakcīnas. To princips ir izmainīt citu nekaitīgu vīrusu, ievietojot tajā COV-2 gēnu, kurš nekaitīgajam vīrusam liek ražot kādu COV-2 raksturīgu olbaltumu, kuru atpazīst imūnā sistēma.
• Šobrīd modernākā pieeja ir ģenētiski radītās nukleīnskābju vakcīnas. Pazīstamākā no tām ir uzņēmuma Moderna pētniecības produkts, kurš nesen parādījās ziņās kā cerīgs vakcīnas kandidāts. Šī pati pieeja ir CureVac vakcīnas kandidātam – Vācijas uzņēmumam, kuru gribēja pārpirkt ASV. Ir cerības tieši šai vakcīnu grupai, jo teorētiski tām jābūt drošākām – ražošanas procesā nekur nav nekādas saskares ar pašu vīrusu un ir samazināts aktīva vīrusa piejaukuma risks. Tomēr šādu vakcīnu vēl nav lietošanā nevienai citai slimībai un tas rada risku. Savā ziņā – ir teorētisks lidmašīnas prototips, taču neviens to nav redzējis lidojam.

Iepriekš minētās pieejas tiek izmantotas arī COV-2 vakcīnai, tomēr vakcīnas radīšanas tehnoloģija ir tikai viens aspekts. Ir vēl daudz citu jautājumu, kā piemēram – vakcīnas deva un ievades reizes. Šim jautājumam ir pakārtota masu ražošanas iespēja, ātrums, kurā veidojas imunitāte, imunitātes noturīgums. Piemēram, hepatīta gadījumā 100% imunitāte veidojas uz mūžu pēc trīs devām režīmā 0, 1, 6 mēneši, savukārt gripai, lietojot vienu devu, uz vienu sezonu nedēļas laikā ap 80% apmērā, bet ērču encefalīta vakcīnai aizsardzību sniedz trīs devas ar sekojošu revakcināciju ik piecus gadus. Tomēr šie režīmi ir noskaidroti daudzu gadu laikā – kad ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai varam veikt novērojumus – kā veidojas un, cik noturīgi ir antivielu līmeņi, vai imunitāte ir noturīga vīrusa mainīguma apstākļos. Mēs zinām arī būtiskas infekcijas slimības, pret kurām pagaidām neizdodas izveidot vakcīnu, redzamākā no tām ir HIV infekcija.

Lai saprastu vajadzības mērogu, turpmāk norādu dažus skaitļus. Ja pietiktu ar vienu vakcinācijas reizi, varam pieņemt, ka visas pasaules imunitātei nepieciešami 4 miljardi devu (vakcinēti 60% pasaules iedzīvotāju), ja trīs reizes, vajadzīgi 12 miljardi devu. Tā ir milzu atšķirība ražošanas kapacitātē.

Jāsaprot, ka šobrīd pilnīgi visu vakcīnu kopējais ražošanas apjoms gadā ir ap pieciem miljardiem devu.

Papildus ieguvumus var sniegt vakcīnas sastāvdaļa, kuru sauc par adjuvantu. Tas ir savienojums, piemēram, alumīnija oksīds vai kādi citi savienojumi, kuri pastiprina vakcīnas darbību, papildus stimulējot organisma imūno sistēmu. Šī efekta mehānisms nav pilnīgi skaidrs un plašākā mērogā adjuvanti tika pielietoti putnu gripas pandēmiskajā vakcīnā pirms vairāk nekā 10 gadiem. Adjuvanta praktiskais devums ir iespēja vakcīnā lietot mazāku daudzumu antigēna un tādejādi celt ražošanas kapacitāti. Vairāki eksperti uzskata, ka adjuvanta efekts neskaidru iemeslu dēļ piemīt arī BCG vakcīnai, kuru lieto pret tuberkulozi – imūnās sistēmas stimulācija papildus efektam pret šo slimību un vairākas valstis veic pētījumus, lai novērtētu, vai šāds efekts tiešām eksistē.

Šis ir tikai neliels ieskats izaicinājumos, kas speciālistiem visā pasaulē būs jāpaveic, lai izveidotu drošu un plaši izmantojamu vakcīnu. Lielu daļu laika paņems dažādi testi, jo ir jābūt pārliecībai, ka cilvēkiem līdz ar vakcinēšanos netiks rādīts kāds cita veida kaitējums. Iepriekš es ieskicēju sarežģīto ceļu, kas būs jāpieveic līdz vakcīnas saražošanai, tomēr pēc tam būs virkne citu jautājumu, piemēram, vakcīnas pieejamība, sadale starp valstīm un iedzīvotāju grupām, cena un apgāde, un arī juridiskie jautājumi – par atbildību, jo rekordtempā ražotām vakcīnām nebūs veikti pētniecības soļi tādā pat apmērā kā “miera laiku” vakcīnām.

Ja pie vakcīnas izgudrošanas Latvija vairāk ir novērotāja pozīcijā (atsevišķi Latvijas zinātnieki gan strādā pie vakcīnas izpētes), tad par vakcīnas pieejamību un to, kādā veidā tiks nodrošināta vakcinēšanās, ir jāsāk domāt jau pašlaik!

The post Kāpēc Covid-19 vakcīnas izgudrošana un masu vakcinēšanās nenotiks tik ātri? appeared first on IR.lv.

#GribuStudēt kampaņa ir sadzirdēta un būtība ir saprotama –  studentiem nevajadzētu žonglēt mācības ar darbu, lai varētu izdzīvot. Ir pienācis laiks runāt par šīs problēmas cēloni – zīmīga valsts naudas daļa tiek “nodedzināta“ budžeta vietās, maksājot par nekvalitatīvu izglītību studentiem, kam trūkst motivācijas vai kuri par izglītību var samaksāt paši. Tāpēc labākais, ko studentiem tagad var piedāvāt, ir “pelmeņu pabalst­­­i” vai neizdevīgi bankas kredīti. Tā vietā – budžeta vietas jālikvidē un jāaizvieto ar viegli pieejamiem, valsts izsniegtiem aizdevumiem, kas nav piesaistīti konkrētai augstskolai. Tādā veidā mēs atbalstīsim motivētus studentus un liksim augstskolām uzlabot programmas.

Kādas tagad ir problēmas?

Par aktuālām problēmām Latvijas augstākās izglītības sistēmā rakstīts daudz. Tam rakstu sēriju veltījusi Latvijas Banka 2017. gadā [1], IZM pasūtījusi vairākus pētījumus [2], publicēts arī daudz viedokļrakstu. Visbiežāk uzsvērtās problēmas ir pārāk lielais augstskolu skaits, kvalitatīvu studiju programmu trūkums un vāja augstskolu pārvaldība. Var novērot pakāpeniskus, bet ne ambiciozus centienus tās risināt, piemēram, apvienojot RPIVA ar LU vai veidojot augstskolu padomes.­­­

Šajā rakstā vēlamies uzsvērt divas problēmas, par kurām runāts nepietiekami – budžeta vietas un studentu labklājība.

Sāksim ar budžeta vietām. Latvijā 2019./2020.g. valsts apmaksāja 24 000 budžeta vietu [3]. Šīs budžeta vietas būtu jālikvidē divu galveno iemeslu dēļ.

Pirmkārt, augstskolas nav spējīgas aizpildīt budžeta vietas ar motivētiem un centīgiem studentiem. Budžeta vietas ir cieši saistītas ar finansējumu, ko augstskolas saņem no valsts – jo vairāk studentu mācās, jo lielāks finansējums. Tas rada motivāciju budžeta vietas aizpildīt, taču atrast motivētus studentus ir grūti – (1) daļa motivētu studentu dodas uz ārzemēm, jo izglītību šeit vērtē slikti, (2) zīmīga daļa budžetā uzņemto studentu (20% STEM priekšmetos, 10-15% citos) pēc pirmā gada no augstskolas tiek atskaitīti [4], (3) laikus bakalauru pabeidz tikai 48% no visiem studentiem, kas ir sliktākais rādītājs starp septiņām OECD valstīm, ar kurām Latvijas datus var salīdzināt [5]. Ik gadu redzam izslāpušus rakstus par to, kā augstskolas cenšas aizpildīt budžeta vietas [4]. Vienlaikus Latvijā trūkst vidusskolas beidzēju ar pietiekamām zināšanām studijām. Piemēram, fizikas eksāmenu Latvijā 2019.gadā kārtoja 1512 studenti ar vidējo rezultātu 37,5%, savukārt inženierzinātnēs un fizikā tika piešķirtas 3500 budžeta vietas [6].

Kopumā – liela daļa no budžeta vietām nevis seko pieprasījumam pēc kvalitatīvās izglītības un nonāk pie motivētiem studentiem, bet subsidē nekvalitatīvas izglītības programmas.

Otrkārt, būsim skarbi – daļa studentu, kas mācās budžeta vietās, iznieko valsts naudu un pasniedzēju laiku. Tā vietā, lai pasniedzēji strādātu ar mazāku grupu ar centīgiem un ambicioziem studentiem, viņi ir spiesti mācīt lielās auditorijās ar nemotivētiem studentiem, kuri augstskolu nepabeidz. Nepalīdz, ka Latvijā trūkst labi apmaksātu pilna laika pasniedzēju – gandrīz 80% pasniedzēju ir nodarbinātu uz daļēju slodzi, kas ir augstākais rādītājs ES (Igaunijā tādu ir tikai 40%), kā arī Latvijā ir viens no zemākajiem pasniedzēju atalgojumiem ES [1]. Individuālas vai grupu supervīzijas (supervisions, tutoring), kas ir liela pasaules labāko universitāšu priekšrocība [7], Latvijas augstskolās nenotiek gandrīz vispār, un studentu-pasniedzēju attiecība Latvijā ir astotā augstākā ES [8]. Lielā studentu skaita dēļ kvalitāte tiek samazināta ikkatram studentam.

Runājot par labklājību, studenti nevar atļauties dzīvošanas izmaksas, tāpēc kompromizē mācības ar darbu.

Latvijā studenti paralēli mācībām strādā gan biežāk (50% no visiem, salīdzinot ar ES – 35%), gan arī ilgākas stundas (34 stundas nedēļā, salīdzinot ar 28 stundām ES) [9]. Šis īpaši skar motivētus studentus no zemākiem socioekonomiskiem slāņiem. Veidojas apburtais loks – lai izdzīvotu, viņi ir spiesti apvienot mācības ar darbu, kā rezultātā samazinās viņu sekmes un viņi var zaudēt budžeta finansējumu, kas vēl vairāk palielina finansiālo slogu.

Līdz šim studenti dzīvošanas izmaksām kā bankas kredītu varēja saņemt smieklīgu summu – līdz 170 eiro mēnesī, savukārt budžeta studenti vēl aizvien saņem mazas stipendijas – 99-110 eiro mēnesī [10]. Ar šādiem “pelmeņu pabalstiem” izdzīvot ir grūti, ņemot vērā dzīvošanas izmaksas un īres cenas Rīgā, kā arī nepieciešamību iesaistīties ārpus studiju aktivitātēs un veselīgā sociālajā dzīvē. Pēc Swedbank datiem, dzīvošanas izmaksas vienam Latvijas studentam ir ap 400 eiro mēnesī [11]. Nav pārsteigums, ka niecīgo studējošā kredītu izmantoja tikai 10% no visiem studentiem [12]. Lai gan no šā gada kredīta summa ir palielināta līdz 80% no minimālās algas [13], tā nosacījumi nav piesaistīti absolventu atalgojumam un var radīt lielu finansiālo slogu pēc augstskolas beigšanas.

Studentiem vajadzētu būt laikam lasīt literatūru, iesaistīties pētniecības grupās un mācīties patstāvīgi, nevis pusi no sava laika pavadīt, strādājot kādā kafejnīcā. Kembridžas Universitātē strādāt paralēli mācībām ir aizliegts tieši šī iemesla dēļ.

Iespējai iesaistīties augstskolas dzīvē jābūt pieejamai ambiciozam studentam neatkarīgi no finanšu iespējām, nevis tikai turīgiem ārvalstu studentiem [14].

Ko mēs piedāvājam?

Likvidēt visas budžeta vietas, un tās aizstāt ar valsts izsniegtiem aizdevumiem, kas nav pieķēdēti konkrētai augstskolai. T.i., labākie studenti kvalificējas aizdevumam un paši izvēlas, kurā Latvijas augstskolā studēt. Un nē, mēs neatbalstām un nevēlamies runāt par bēdīgo studiju finanšu sistēmu ASV, ātro kredītu ņemšanu vai lielu parādu slogu. Labs piemērs ir Lielbritānija.

Lielbritānijā valsts izsniegtie aizdevumi (Student Loans Company) strādā šādi [15]:

• Studentam studiju laikā atmaksa nav jāveic. Pēc absolvēšanas studenti tiek tranšēti pēc ienākuma līmeņa (1. un 2. līmeņa – £19 390 un  £26 575 gadā). Vidējā alga Lielbritānijā ir ~£29 000, minimālā ~£17 000 gadā.
• Absolventiem zem 1. līmeņa ienākumiem atmaksa nav jāveic. Absolventiem virs minimuma ir jāveic ikmēneša atmaksa kā 9% no starpības starp ikmēneša ienākumiem un sava līmeņa. Piemēram, ar £24 000 1. līmeņa gada ienākumiem mēneša atmaksa ir £34.
• Pēc 30 gadiem parāds tiek norakstīts, neatkarīgi no tā, cik daudz ir veiktas iemaksas.
• Lielbritānija arī garantē studējošo aizdevumus (maintenance loans), kur ir iespēja saņemt līdz ~£1000 mēnesī ikdienas vajadzību nodrošināšanai. Atmaksas princips ir tāds pats kā studiju aizdevumam.

Šādai aizdevumu sistēmai ir trīs svarīgi principi – (1) jaunais absolvents nav nomākts ar tūlītēju parādu atmaksu, (2) aizdevuma atmaksa godīgi seko līdzi ienākumiem – ja studiju grāds nepalīdzēja iegūt vidēja līmeņa ienākumus, atmaksa ir neapgrūtinoši maza vai parāds tiek norakstīts; ja grāds palīdzēja iegūt relatīvi augstus ienākumus, atmaksa ir lielāka, (3) studenti nopietnāk izvērtē motivāciju iet augstskolā. Eksmatrikulācijas gadījumā parāds paliek uz visu studiju gadu (pastāv izņēmumi par veselības problēmām vai citiem ārējiem apstākļiem). Tā vietā, lai iestātos kaut kur “par brīvu” un skatītos “kā sanāks”, studēt gribētāji saprot – ja es pirmajā mēnesī izstāšos, jo “nepatika”, man būs, iespējams, jāmaksā par gadu, kurā nemaz nemācījos.

Iespējams, ka īstermiņā šāda sistēma būs dārgāka, ņemot vērā, ka tiek izsniegti arī lielāki studējošo aizdevumi. Vienlaikus ieguvumi šādai aizdevumu sistēmai ir vairāki.

Pirmkārt, motivētiem un centīgiem studentiem ar studējošo aizdevumu nav jāstrādā paralēli mācībām. Viņiem ir pieejamas ikmēneša finanses ar labvēlīgiem nosacījumiem, kas nozīmē, ka viņi var attiecīgi veltīt laiku, lai veiksmīgi pabeigtu savu kursu. Šis it īpaši palīdz studentiem no zemākiem socioekonomiskiem slāņiem. Šis arī ir godīgāk – Pasaules Banka ir atzinusi, ka budžeta vietas Latvijā subsidē relatīvi turīgākus studentus [16]. Daļai šo studentu (un viņu vecākiem) nesagādātu lielas grūtības samaksāt par studijām uzreiz vai paņemt aizdevumu, kuru viņi visdrīzāk pilnīgi apmaksātu. Šī nodokļu maksātāja “subsīdija” vairāk noderētu motivētam, maznodrošinātam studentam.

Otrkārt, uz augstskolām tiek izdarīts veselīgs spiediens uzlabot izglītības kvalitāti. Atšķirība ir šāda – budžeta vietu sistēmā valsts ir fiksējusi finansējumu, un augstskolas reliģiski mēģina vietas aizpildīt, iegūstot finansējumu. Taču aizdevumu sistēmā augstskolai finansējums nav garantēts – tas ir piesaistīts konkrētam studentam. Augstskolām nāksies konkurēt par studentiem, kuri prasīs saprotamus jautājumus. Kāpēc aizdevumu ņemt, lai studētu Latvijā, nevis ārzemēs? Ar ko jūs esat labāki par citām Latvijas augstskolām? Kāpēc man uzņemties finansiālas saistības, ja neesmu drošs(-a), vai saņemšu pienācīgu kvalitāti par samaksu? Vai man tiešām nepieciešams šis grāds? Piemēram, ne Latvijas Universitātes, ne Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātēm nebūs uzreiz garantēta nauda. Studenti paši izvēlēsies, kura programma un augstskola ir viņu naudas un laika vērta. Un vājas studiju programmas pelnīti nomirs dabīgā nāvē.

Treškārt, ilgtermiņā augstskolām būs vairāk līdzekļu motivētāko un talantīgāko atbalstam. Ja pēc budžeta vietu likvidēšanas samazināsies kopējais valsts atbalstīto studentu skaits, tas obligāti nav slikti. Ja vidusskolas absolvents nejūtas ērti par savām spējām uzreiz iet augstskolā par aizdevumu, varbūt labāk ir gadu vai ilgāk apdomāties. Un tas būtu snobiski apgalvot, ka bez augstākās izglītības 21. gs. nav karjeras iespēju.

Katru reizi, kad vidusskolas absolvents eksperimentē ar budžeta vietu, kas iedota “par brīvu”, augstskola zaudē resursus, ko varēja novirzīt esošajiem studentiem vai mācību spēka atalgojuma palielināšanai.

Ilgtermiņā aizdevumu sistēma risinās dramatisko finansējuma trūkumu. Lielbritānijā pilnībā savus aizdevumus atmaksā 30% no visiem absolventiem, un liela daļa no pārējiem tos atmaksā daļēji [17]. Aizdevumu sistēma palīdzēs maksāt par kvalitatīvāku izglītību studentiem tagad un nākotnē.

Kāpēc ne augstākā izglītība visiem par brīvu?

Protams, ka mēs tagad gribētu bezmaksas augstāko izglītību, kur jebkurš students varētu iegūt pasaules līmeņa izglītību. Taču ir jāņem vērā vairākas lietas.

Pirmkārt, mēs to tagad nevaram atļauties. Latvijas finansējums augstākajai izglītībai ir piektais zemākais ES [18] (par 0,5pp no IKP mazāks kā Igaunijā), un šobrīd nav skaidrs, cik lielā mērā tuvākajos 5-10 gados šo finansējumu izdosies palielināt. Pat ja mēs pēkšņi varētu novirzīt papildus pāris 100 miljonus ik gadu, būtu negodīgi nodokļu maksātājam tagad likt maksāt par zemas kvalitātes pakalpojumu, subsidējot vājās augstskolu programmas. Vispirms mums ir jāsasniedz akadēmiska izcilība, par ko varēs samaksāt aizdevumi.

Otrkārt, mēs negribam, lai augstskolas Latvijā primāri ražo lielu skaitu viduvēju absolventu. Augstākā izglītība nav tautsaimniecības plānveida projekts, kas par valsts naudu ļauj studentiem signalizēt darba devējam, ka viņi četrus gadus bija spējīgi noturēties vājā studiju programmā. Augstskolām jābūt inovāciju un pētniecības dzinējam, kas motivētiem studentiem nodrošina vienlīdzīgas iespējas mācīties neatkarīgi no socioekonomiskā stāvokļa un atbalsta primāri ambiciozus studentus. Valsts vēl aizvien var piešķir nelielu stipendiju skaitu ar ļoti augstu konkurenci, taču tā nedrīkst būt sistēma, kur budžeta vietas vienkārši tiek aizpildītas. Proti, ir daudz labāk, ja šo naudu kā stipendiju saņem 4-5 studenti, kas pēc Bērklijas vai Kembridžas pabeigšanas Latvijā veido pasaules līmeņa pētniecības grupas un izcilības centrus (piemēram, Andris Ambainis), tā vietā, lai apmaksātu pāris simts studentiem viņu augstākās izglītības eksperimentu.

Treškārt, šis ir uz vietas sēdošo pasniedzēju un esošās akadēmiskās elites sapnis. Kādēļ jākonkurē zinātnē pasaules līmenī vai jādzenas pakaļ studentiem ar programmu uzlabojumiem, ja mēs visi jau esam uzvarētāji? Ja valsts katrai augstskolai un studentam piešķir bezierunu finansējumu, par izglītības kvalitātes uzlabošanu konkurences ceļā varam aizmirst.

Ceturtkārt, šis ir godīgi pret valsti un nākotnes studentiem. Mēs atbalstām ļoti vienkāršu principu – ja tu kļūsti kaut cik turīgs, pateicoties iegūtajai izglītībai, ir pilnīgi normāli sagaidīt, ka daļu no šīs naudas valsts saņem atpakaļ, lai varētu kvalitatīvu izglītību dot nākotnes studentiem. Iespēja iegūt augstāko izglītību ir privilēģija, un esošie studenti ir atbildīgi par to, kā attīstās izglītības sistēma Latvijā.

Iespējams, ka šajā rakstā esam aizskāruši kāda jūtas, un par to mēs atvainojamies. Bet bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis ir teicis: “Augstākā izglītība ir joma, kurā emocijas kūsā, tāpēc es pat brīnītos, ja viss būtu mierīgi.”

[1] https://www.makroekonomika.lv/latvijas-augstakas-izglitibas-sistemas-raksturojums

[2] https://www.izm.gov.lv/lv/izglitiba/augstaka-izglitiba/petijums-augstakas-izglitibas-parvaldibas-efektivizacijai

[3] https://izm.gov.lv/lv/nozares/izglitiba/augstaka-izglitiba/280-augstakas-izglitibas-finansesanas-modelis/3933-valsts-budzeta-finansetas-studiju-vietas-2020-gada

[4] https://www.la.lv/studentus-uznem-ar-rezervi-2

[5] OECD “Education at a glance 2019”. Latvijas datus var salīdzināt tikai ar 7 citām OECD valstīm, jo nav pieejami dati indivduālā līmenī par studentiem, bet pieejams tikai studentu skaits, kas konkrētos gados augstskolās iestājies un tās absolvējis. https://www.oecd-ilibrary.org/docserver/62cab6af-en.pdf?expires=1590948309&id=id&accname=guest&checksum=07D9E35F4271F6327209C93F875FA8F1

[6] VISC dati.

[7] http://www.cambridge-strategies.org/features/education-under-supervision/

[8] Eurostat 2017. gada dati. https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Tertiary_education_statistics&oldid=456310#:~:text=In%202017%2C%20student%2Dacademic%20staff,in%20Belgium%2C%20Cyprus%20and%20Italy.

[9] https://www.eurostudent.eu/download_files/documents/TR_paid_jobs.pdf

[10] https://www.izm.gov.lv/lv/studentiem/stipendijas

[11] Swedbank 2018.g. veiktā aptauja liecina, ka vidēji studijas Latvijas augstskolā izmaksā no 1500 līdz 2000 eiro  gadā. Augstākas izmaksas ir populārākajām programmām datorzinātnēs, medicīnā un inženierzinātnēs – vidēji 2000 līdz 3600 eiro gadā. Ikdienas vajadzībām studentam vidēji nepieciešami vismaz 400 eiro mēnesī.

[12] https://www.izm.gov.lv/lv/aktualitates/4042-studiju-un-studejosa-krediti-klus-pieejamaki

[13] https://likumi.lv/ta/id/314184-noteikumi-par-studiju-un-studejoso-kreditesanu-studijam-latvija-no-kreditiestazu-lidzekliem-kas-ir-garanteti-no-valsts-budzeta-lidzekliem

[14] http://www.ober-haus.lv/arzemju-studenti-rigas-ires-tirgu-ar-katru-gadu-lielaka-konkurence/

[15] https://media.slc.co.uk/sfe/2021/ft/sfe_terms_and_conditions_guide_2021_o.pdf:

[16] Pasaules Banka. https://www.izm.gov.lv/images/izglitiba_augst/Pasaules_Banka/Vol_1_Sytem-Level_Funding.pdf

[17] UK House of Commons. https://commonslibrary.parliament.uk/research-briefings/sn01079/#:~:text=Currently%20more%20than%20%C2%A317,the%20middle%20of%20this%20century.

[18] OECD dati.

The post Laiks atvadīties no budžeta vietām appeared first on IR.lv.

The post Žubīte appeared first on IR.lv.