Kā Rīgai, pašvaldībām un muzejiem izbrist cauri pandēmijai 

Šonedēļ podkāstā viesojas arhitekte, autore un izstāžu kuratore Ieva Zībārte, kura dalās domās ar Ir komentētājiem Aivaru Ozoliņu un Paulu Raudsepu par veidiem, kā Rīga šo krīzes laiku varētu izmantot, lai padarītu pilsētas infrastruktūru zaļāku, ērtāku un veselīgāku. Ieva arī pastāsta, kā pēc ārkārtējā stāvokļa ierobežojumu mīkstināšanas varētu atsākt darbu muzeji. Savukārt 12.maijā — tajā pašā dienā, kad Jēkabpilī uzsniga 7 centimetri sniega un valstī stājās spēkā atvieglotie pulcēšanās noteikumi, Saeimas atbildīgā komisija noslēdza darbu pie likuma par pašvaldību reformu. Tagad Saeimai tas būs jāskata 3., galīgajā lasījumā. Pauls un Aivars skaidro, kāpēc tik daudzi tīko “valstspilsētas” godu, un iesaka Zaļo un zemnieku savienībai, kā tagad vislabāk cīnīties pret reformu.

Podkāstā Šķiltava Ir žurnālisti katru piektdienu izskaidro, apspriež un reizēm arī iesmej par nedēļas politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem. Atklāj gan notikumu, gan pašu darba aizkulises, kurām neatrodas vieta tradicionālajā drukātā žurnāla rāmjos. Podkāsts ir pieejams Ir.lv, Spotify, Apple un Google Podcasts.

Labākais veids, kā atbalstīt šo podkāstu – abonēt Ir https://ir.lv/abonesana/zurnals-ir/

Paldies Konrāda Adenauera fondam par atbalstu podkāsta tapšanai krīzes laikā.

The post Podkāsts nr.30: Pavasara sniegputeņi appeared first on IR.lv.

The post Pandēmija appeared first on IR.lv.

….. were piling up around the world already before Corona. These mountains of public debt and corporate debt will only rise during this crisis, and by a lot, leading to severe problems in many countries but, with reasonable management, not here.

Below, a few numbers, a few links and some relevance for Latvia.

a) Government debt: Rapidly rising everywhere due to 1) massively increased spending in countries to counter the effects of lockdowns etc. and 2) off-the-cliff-falling tax revenues due to severely limited economic activity in so many sectors of the economies. Check e.g. The Economist’s debt clock for a rather scary picture. Figure 1 lists government debt as per cent of GDP for 2019 among the advanced economies. Latvia is well-positioned at the lower end; the debt ratio will rise substantially this year but will remain manageable as is also seen by the low interest rates at which Latvia can borrow.

Figure 1: Government debt as % of GDP, 2019, advanced economies (39 of them) as defined by the IMF

Source: IMF

Other countries face much more trouble and below I have two such examples.

Example 1: Countries relying on oil exports as a major source of government revenue are in a very precarious position due to the collapse in oil prices. Figure 2 lists, for various oil producing countries, the price per barrel of oil needed to balance the government budget. As can be seen, no country in this list can accomplish this, given the current ultra-low oil price. Result: Borrowing needed where possible, running down of rainy-day funds where possible, austerity the end-result when the former two options run out.

Figure 2: Oil price (USD) per barrel needed for government budget to balance

Source: IMF

Example 2: While some countries rely almost entirely on oil and other extractive industries for their GDP, exports and budget revenues, some other countries are extremely reliant on yet another industry that is very hard hit: Tourism. Countries like Spain, Italy and Greece are expected to see some of the biggest declines in GDP in Europe this year but other countries could face much worse outcomes, namely those where tourism is all-dominating, say, the Maldives, Mauritius, various Caribbean islands etc. I imagine that defaults will be looming in various such countries and debt restructuring will be necessary.

b) Corporate debt: Loose monetary policy with low interest rates for over a decade following the financial crisis had already seen corporate debts rising massively. Corona may then act as the perfect storm: Company revenues plummet, some debts may become unsustainable, interest rates will rise, bankruptcies will prevail etc. Many firms will also take a hard hit in Latvia and in some cases a lethal hit but Latvian corporates are not as overwhelmed by debt, at some 56% of GDP, as in many other countries, see e.g. this informative map from the IMF.

In all is doom-and-gloom, some positive spin – I think we need that. At times, one should rejoice for being, what one is not: The Latvian government is not at all highly indebted, nor are its companies. And it is not an economy that relies heavily on hard-hit industries such as oil and tourism and under the current, given circumstances all these four factors are good for the country.

2020 will of course not be a good year for the Latvian economy – but by comparison with so many other countries the negative impact will be much less severe. But while the politicians try to prevent economic fallout, I hope they also remember that there will be a 2021 following 2020 where all sorts of public services will also have to be paid for. Please don’t use all firepower right now, please don’t waste it and please think twice before erecting fancy (?) prisons or concert halls or before bailing out left, right and center.

Morten Hansen is Head of Economics Department at Stockholm School of Economics in Riga and Vice-Chairman of the Fiscal Discipline Council of Latvia.

Points of view expressed here are not necessarily those of the Fiscal Discipline Council.

The post Mountains of debt appeared first on IR.lv.

Latvijas vērtīgāko uzņēmumu TOP101 veidotāji Prudentia un Nasdaq Riga sadarbībā ar Nasdaq Tallinn pirmo reizi izveidoja analogu Igaunijas vērtīgāko uzņēmumu sarakstu. Par likumsakarībām un svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē uzņēmumu vērtību Latvijā un Igaunijā, 14.maijā notika tiešsaistes diskusija Creating business value in Latvia and Estonia.

Sarunā piedalījās gan Latvijas, gan Igaunijas uzņēmēji, to vadīja Ir Nauda redaktors un Ir komentētājs Pauls Raudseps.

Visu diskusiju varat noskatīties šeit video.

The post VIDEO: Kā atšķiras Latvijas un Igaunijas vērtīgākie uzņēmumi? appeared first on IR.lv.

The post … appeared first on IR.lv.

2019. – 2020. mācību gada sākumā saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) datiem Latvijas skolās trūka 380 pedagogu. Turklāt arī nākotnē straujas pozitīvas izmaiņas nav gaidāmas, jo ļoti daudz jauno skolotāju pēc augstskolas pabeigšanas nemaz nemēģina strādāt par skolotājiem. IZM sniegtie dati liecina, ka pedagoģiskās studiju programmas ik gadu beidz vairāk nekā 1100 absolventu, bet uz skolām dodas strādāt tikai aptuveni 400. “Mūsu bērnus sagaida pašapmācības,” par situāciju sociālajos tīklos skumji pajokoja kāds asprātis.

Tomēr nav tā, ka nekas netiek darīts, lai novērstu vai vismaz mazinātu pedagogu trūkumu.

Līdz šā gada 18. maijam turpinās pretendentu pieteikumu pieņemšana 2. līmeņa augstākās profesionālās izglītības programmā “Skolotājs”, kas ir daļa no projekta “Mācītspēks”.

Joprojām tiek gaidīti mērķtiecīgi un motivēti dažādu jomu profesionāļi, kuri līdz 2020. gada jūnijam būs ieguvuši augstāko vai 2. līmeņa profesionālo augstāko izglītību un vēlas apgūt skolotāja profesiju. Pēc atlases simt topošajiem skolotājiem tiks piedāvāts darbs skolās.

Jāatzīmē, ka pretendentu interese un saņemto pieteikumu skaits vieš cerības par perspektīvu papildinājumu Latvijas pedagogu saimei, jo konkurence patlaban ir liela, interesi izrādījuši pāri par tūkstotim speciālistu, un pašlaik jau saņemti vairāk nekā četri simti pieteikumu. Iespējams, ka sava loma ir arī situācijai, kas izveidojusies Covid-19 pandēmijas rezultātā, jo jauni cilvēki aizvien vairāk meklē darba iespējas, savu nākotni saredzot skolā.

Projekts “Mācītspēks” radās kā atbildes reakcija uz tām pārmaiņām izglītībā, kas notiek visur pasaulē. Skolotāju, jo īpaši gados jaunu, perspektīvu un motivētu, trūkst, tāpēc nepieciešamas jaunas speciālistu sagatavošanas formas un metodes.

Iniciatīva nāca no Izglītības un zinātnes ministrijas, kas izstrādāja informatīvo ziņojumu par, kā mēdz teikt tā autori, skolotāju izglītības restartēšanu. Projekts “Mācītspēks” paredz, ka speciālistu mācības sāksies vasarā ar intensīvām divu nedēļu ilgām studijām un šajā laikā jaunie skolotāji saņems pašu nepieciešamāko informāciju, apgūstot izglītības psiholoģiju, klasvadību, iekļaujošo psiholoģiju, tiesību zinātnes un citus kursus, kas viņiem ļaus uzsākt darba gaitas kādā no Latvijas skolām, vienlaikus studēt un iegūt skolotāja kvalifikāciju, saņemot skolotāja darba algu, kā arī mācību stipendiju. Topošajiem skolotājiem studiju un darba laikā atbalstu sniegs “Mācītspēka” komanda – Latvijas Universitāte, “Iespējamās misija”, arī mentori un pieredzējuši kolēģi skolās.

Projektā vadošais partneris ir Latvijas Universitāte, bet partneri – Liepājas Universitāte, Daugavpils Universitāte, nodibinājums “Iespējamā misija” un citas iestādes. Taču programmas izstrādē lielu atbalstu sniedza arī darba devēji, nevalstiskās organizācijas, piemēram, Latvijas Izglītības vadītāju asociācija – LIVA, piedalījās simtiem cilvēku, kuru pienesums ir palīdzējis radīt programmu, kas ne tikai paredz teorijas apguvi, bet pirmo reizi Latvijā piedāvā īstenot darba vidē balstītu pieeja studijām. Projekta īstenošanai ir paredzēti nepieciešamie resursi.

Jāatzīst, ka arī šis projekts, kā jau viss jaunais un neierastais, daļā sabiedrības un izglītības darbinieku ir raisījis zināmu neizpratni un pretestību. Ir dzirdēts pat pārmetums, ka tā būšot izglītības degradācija, jo klasēs ies cilvēki bez izglītības. Taču te nu tiek aizmirsts, ka projektā iesaistās nevis neizglītoti un nesagatavoti jaunieši, bet gan cilvēki, kuri jau ir ieguvuši vismaz bakalaura vai maģistra grādu matemātikā, fizikā, svešvalodās vai citā specialitātē. Tas nav nekas neparasts – arī salīdzinoši nesenā pagātnē par virknes priekšmetu skolotājiem kļuva cilvēki, kas bija ieguvuši augstāko izglītību konkrētā specialitātē (ķīmijā, fizikā, vēsturē u.c.), bet pedagoģijas kursu apguvuši papildus.

“Mācītspēka” projekta dalībnieki divos gadus iegūs nepieciešamās zināšanas pedagoģijā, turklāt tās varēs nekavējoties pārbaudīt praksē, redzēt, kas strādā un kas ne. Pedagoģijā vēlamo rezultātu parasti var iegūt ar dažādām metodēm, un ikviens jaunais skolotājs varēs pārliecināties, kuras viņam ir vispiemērotākās.

Protams, šis projekts nav universāla brīnumnūjiņa, kas vienā mirklī atrisinās visas Latvijas izglītības sistēmas problēmas. Skolotāju trūkst vairāku iemeslu dēļ. Es vēlos uzsvērt, ka darbs nav vienkāršs un ir gana stresains, bieži draud ar izdegšanu. Ikvienam jaunajam pedagogam nāksies saskarties gan ar sarežģīta rakstura bērniem, gan bieži vien ar agresīviem vecākiem, ar kuru pārmetumiem skolotājiem sociālo tīklu laikmetā iepazīties var katrs. Bieži vien realitāte skolā atšķiras no gaidītā, turklāt arī atalgojums nešķiet samērīgs un neveicina motivāciju strādāt izglītības jomā, tāpēc būs cilvēki, kas izvēlēsies mierīgāku un labāk apmaksātu darbu citur. Nevienā profesijā nepaliek strādāt visi augstskolu beidzēji, taču jācer, ka izglītības sistēmas reformu rezultātā jauno pedagogu aiziešana no skolām vairs nebūs tik liela, kāda tā ir pašlaik.

Tomēr simt jaunu, enerģisku un motivētu skolotāju ienākšana skolās būs notikums, par ko visiem vajadzētu būt priecīgiem, jo tā mēs kaut nedaudz samazināsim pedagogu deficītu un nodrošināsim skolotāju paaudžu nomaiņu. Tāpēc es aicinu vēl līdz 18. maijam projektā pieteikties ikvienu, kam ir nepieciešamā izglītība un kas vēlas ienest svaigas vēsmas skolās un visā izglītības sistēmā.

The post Ilgi gaidītais jauno skolotāju papildinājums drīz jau būs klasēs appeared first on IR.lv.

Ja virsraksts mudina domāt, ka šoreiz radusies man radusies vēlme padalīties ar kārtējo sazvērestību teoriju par Covid-19 tēmu, nāksies sagādāt vilšanos. Runa patiesi ir par ķīniešiem, tiesa – gluži cita rakstura ierobežojumiem, savukārt par sazvērestību teoriju esamību vai ieguvējiem un zaudētājiem lai katrs spriež pats.

Šīs pārdomas raisīja nesena starptautiskā mārketinga nodarbība, kur tiešsaistē kāds ārvalstu students viegli provokatīvā formā uzdeva jautājumu, ko viņam kā topošajam uzņēmējam nozīmē pāris dienas agrāk izskanējušais ASV prezidenta administrācijas paziņojums, ka tā “piešķirs turboātrumu iniciatīvai samazināt ekonomikas atkarību no Ķīnas piegādes ķēdēm“.[1] Prezidents Tramps publiski deklarējis nodomu ieviest jaunus tirdzniecības tarifus virs jau noteiktās 25% importa tarifu likmes Ķīnas precēm, savā tradicionāli emocionālajā stilā iepinot norādes uz to kā sodu par koronavīrusa draudu noklusēšanu. Radās lieliska iespēja gandrīz stundu garai tiešsaistes diskusijai ar raibu starptautisku studentu grupu par ierobežojumiem un uzņēmēju rīcību starptautiskos tirgos. Pāris dienas vēlāk līdzīgu jautājumu atkārtoja jau klients ar biznesu ASV un Ķīnā. Šķiet, ka bez pandēmijas tomēr uzņēmējiem ir arī citi aktuālie jautājumi, par ko vērts runāt.

Par kariņu

Pilnīgi brīvs tirgus eksistē tikai teorijā. Praksē valstis vada savu ekonomiku, arī ārējās ekonomiskās attiecības sev izdevīgā virzienā, lai nodrošinātu savu un valsts iedzīvotāju ekonomisko interešu aizstāvību. Līdzsvara meklējumi starp brīva tirgus funkcionēšanu un valsts, sabiedrības interešu īstenošanu ir izaicinājums. Virknei sekmīgu ekonomikas politiku pamatā ir bijusi līdzsvara atrašana, kā Vācijā pēc Otrā pasaules kara īstenotā ordoliberālā politika, kas ietekmēja sekmīgās sociālās tirgus ekonomikas veidošanu arī Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā un Ziemeļvalstīs. Ordoliberālismu raksturo nevis vienkāršots “haizivju kapitālisms”, bet koordinēta tirgus ekonomika[2], kur valsts ietekme ir ierobežota – iejaukšanās brīvā tirgū tiek veikta tikai sabiedrības būtisku interešu nodrošināšanai, tā iespējami tiecoties uz teorētiski brīvo tirgu. Tās būtisks elements ir brīvas, godīgas un veselīgas konkurences nodrošināšana. Ja valsts šo funkciju neveic sekmīgi, tirgus tiek kropļots – rodas arī priekšnosacījumi monopola vai oligopola (pāris spēlētāju interešu kontrolēta) tirgus veidošanai, kā rezultātā ekonomiskā vara var tikt pārvērsta politiskā ietekmē.

Te rodas arī ārējo ekonomisko interešu elements – starptautiskais bizness ir mūsdienīga karadarbības forma, kurā cīņas tiek izcīnītas ekonomikas un patērētāju vadības frontē. Arī valstu starpā notiek pastāvīga sāncensība jeb sava veida “kariņš” (lai nejauktu ar tiešu militāru konfliktu). Savu pozīciju aizstāvība un pretinieka vājināšana ir nozīmīga militārās taktikas daļa.

Te atmiņā pavīd Sundzi piedēvētā klasiskā traktāta “Kara māksla” atziņa, ka “uzvarētāju karavadonis pirms cīņas rūpīgi plāno daudzos iespējamos iznākumus; sakautais vadonis plāno tikai nedaudzus. Daudzi ceļi ved uz uzvaru, daži – uz zaudējumu, bet ceļa trūkums ved uz sagrāvi.” [3] Līdz ar minēto Trampa administrācijas paziņojumu tirdzniecības kariņš starp ASV un Ķīnu ir kļuvis par atklātu sadursmi, ko pamana kā uzņēmēji, tā studenti. Vai vadoņi ir labi pārdomājuši savu stratēģiju un iespējamās sekas – te gan šaubām pamats.

ASV ārējās tirdzniecības bilance ilgus gadus ir negatīva, bet tās importa struktūrā 2018.gadā pieci lielākie partneri veidoja 58%, tai skaitā Ķīnai esot vadošajā pozīcijā ar 21,6% (ASV kaimiņi – Meksika un Kanāda seko ar krietnu distanci – 13,3% un 12,5% attiecīgi).[4] Šī statistika atklāj ASV izteikti negatīvu tirdzniecības bilanci ar Ķīnu – imports par USD 443 miljardiem pārsniedz eksportu, veidojot teju 47% no visa ASV tirdzniecības deficīta. Tādejādi Trampa administrācijas reakcija šķiet saprotama (īpaši novembrī gaidāmo prezidenta vēlēšanu kontekstā). Taču vai tiešām visas sekas, visi iznākumi ir rūpīgi pārdomāti un kam šajā tirdzniecības karā paredzami ieguvumi?

Par amerikāņiem Ķīnā

Ķīnas preces spēlē nozīmīgu lomu ne vien ASV, bet vairuma pasaules valstu ārējā tirdzniecībā. Arī kā mērķa tirgus Ķīnas teju 1,5 miljardi iedzīvotāju ir vairākumam uzņēmēju mērķa tirgus. Ķīnas ekonomika rada gandrīz trešdaļu pasaules iekšzemes kopprodukta, turklāt par spīti ekonomikas svārstībām, Ķīnas ekonomikas izaugsmes ātrums bijis noturīgi augsts – aizvadītā ceturtdaļgadsimta laikā tas ne reizi nav noslīdējis zem 6% pieauguma gadā.[5] Līdz ar to kariņi ar tik nopietnu spēlētāju parasti tiek veikti ļoti piesardzīgi, jo nejauši var pārvērsties par abpusgriezīgu zobenu. Ķīna arī to labi saprot – rezultātā tarifi var vērsties pret tarifiem, un uzņēmēji meklē sev citus ceļus, lai nodrošinātu izdevīgu piegādes ķēžu risinājumu un nonāktu tuvāk savam mērķa tirgum.

Piemēram, bateriju darbināto elektroauto tirgū skaļākais ražotājs Tesla ir nopietni ieinteresēts Ķīnas tirgū. Tesla tirgus ilgstoši bija ASV, izaugsme Eiropā sasniegta tikai aizvadītajā gadā, kad beidzot to sasniedza Model 3 piegādes. Pircēji, kas jau pirms trim gadiem bija veikuši priekšapmaksu, beidzot varēja saņemt kāroto auto. Tesla ir unikāls ceļš auto pasaulē – mārketings un pārdošana notiek krietnu laiku pirms ražošanas, bet zīmola atpazīstamība skrien pa priekšu pārdošanām. Pašlaik tas ir amerikāņu uzņēmuma veiksmes stāsts, bet līdz pat 2018.gadam tirgus līderi bija mums maz zināmi Ķīnas zīmoli (BYD, BAIC, SAIC, Geely). Jau minētā Ķīna ir liela pieprasījuma pašpietiekams tirgus šajā nozarē un šie zīmoli pamatā tajā darbojās. 2019.gadā sakārtotā ražošana un Eiropas pārdošanas apjomu pievienošana portfelim beidzot Tesla palīdzēja izrauties pasaules līderpozīcijās un par naga tiesu aizsteigties garām BYD.[6]

Ķīnas lielā tirgus perspektīvas arī Tesla neatstāj vienaldzīgu, un paradoksālā kārtā kariņš strauji veicinājis amerikāņu auto ražotāja tirgus maiņu. Ja importa tarifi sadārdzina produkcijas izmaksas, to ražojot ārpus mērķa tirgus valsts, rodas pamatots iemesls mainīt valsti un ražot auto uz vietas. Ķīnas lielais vietējais tirgus un zemākas ražošanas izmaksas tajā Tesla dienas kārtībā šo iespēju jau bija ierakstījis sen, taču tirdzniecības kariņa sākšana “piešķīra turboātrumu” projektam. 2018. gadā decembrī Šanhajas tuvumā uzsāktās Tesla ražotnes būvniecība notika ar lielu vietējās valdības atbalstu – ar interesi sekojot tīmekļa kamerām, rosību varēja vērot 24 stundas diennaktī. Rezultāts – jau 2019. augustā būvniecība pabeigta, bet oktobrī sākta Tesla Model 3 ražošana, gada beigās pirmajiem “Tesla Made in China” nonākot tirgū.

Kas ir ieguvēji? Noteikti Tesla bizness, noteikti ķīnieši – darba vietas, nodokļi, tirgus pieprasīta produkta pieejamība, ASV tehnoloģiju pārneses iespējas uz Ķīnu un arī globāla publicitāte. Izdevīgu tirdzniecības attiecību saglabāšanas gadījumā varētu minēt, ka vismaz daļa šo ieguvumu saglabātos amerikāņiem. Protams, agri vai vēlu Tesla Gigafactory Ķīnā gan tik un tā būtu uzbūvēta, tomēr daļu no komponenšu ražošanas būtu iespējams un lietderīgi saglabāt jau esošajās ražotnēs.

Sundzi brīdināja valdnieku: “Ja sodīsi kareivjus, pirms būsi to uzticību iekarojis, tie nebūs tev pakļāvīgi.” Citiem vārdiem sakot, uzņēmēji rīkojas racionāli un ātri – tie allaž atradīs iespējas ražošanu veikt sev izdevīgākajā veidā.

Par ķīniešiem pasaulē

Tagad mazliet par otru pusi – ko valdnieki var paveikt savas teritorijas aizstāvībai. Ķīnas ekonomikas modelis ir visai atšķirīgs un maz saprotams mums, rietumniekiem. Man patiesi patīk tam piemērotais apzīmējums “valsts kapitālisms” – kapitālisma forma, kurā valsts darbojas kā dominējošs ekonomiskais spēlētājs, tādejādi kompleksi kontrolējot politikas un ekonomikas sviras. Šis modelis ir bijis visnotaļ sekmīgs – kopš Ķīnas ekonomikas atvēršanas 1970.gadu beigās, tā kļuvusi par pasaules ekonomikas smagsvaru. Tomēr valdībai ir liela ietekme uz biznesu, ieguldījumi vairumā stratēģisku nozaru un to spēlētāju. Tā vietā, lai cīnītos pret ārējiem konkurentiem ar ierobežojumiem, tiek stimulēta pašu uzņēmumu spēja cīnīties ārējos kara laukos. Te gan kariņš var pāraugt karā – valdības un biznesa ciešā savīšanās rada bieži vien pamatotu satraukumu Ķīnas oponentiem. Tiesa, brīvas konkurences principus ietekmē uzņēmumu protekcionisms rada tiem konkurences priekšrocības kā mājas, tā ārējos tirgos. Mūsdienu pasaulē īstos karus bieži izspēlē tehnoloģiju pasaulē, kas palīdz gūt priekšrocības. Sundzi vienu no sava traktāta nodaļām veltī spiegošanai un norāda, ka “gudriem valdniekiem un labiem karavadoņiem satriekt un iekarot pretinieku, un paveikt vienkāršam cilvēkam nesasniedzamas lietas palīdz iepriekšējas zināšanas par pretinieku”.

Arī vārds ‘spiegošana’ ASV un Ķīnas tirdzniecības kariņā šķiet iespraucies. Šeit kā cietējs pirmajā brīdī parādās konkrēta Ķīnas kompānija – globālais telekomunikāciju aprīkojuma nozares milzis Huawei. Tā pašlaik ir līdere mobilo sakaru tīklu infrastruktūras ražotāju vidū, kā arī otrais spēlētājs viedtālruņu ražošanā. Jāpiebilst, ka tieši pēdējā nozarē mārketinga jomas eksperti ar interesi un baudu sekoja kompānijas gaitām. Huawei ieņēma noturīgu vietu viedtālruņu tirgū, īpaši fokusējoties uz konkurentu nenovērtētu patērētāju uzvedības izpratnes elementu. Visi mūsdienīgie viedtālruņi var tikt izmantoti zvaniem, ziņu apmaiņai, informācijas iegūšanai, video satura apskatei utt. Šajā jomā zīmoli ir līdzīgi – unikālu tehnoloģisku priekšrocību būs maz. Huawei agrīni konstatēja, ka cilvēkam ir gan funkcionāli vērtīga, emocionāli svarīga vajadzība viedtālruņa pielietojumam – kvalitatīva foto iespēja. Ir daudz mirkļu, ko vēlamies tvert, bet atsevišķu fotokameru līdzi nenēsājam, taču tālrunis ir katram – un tam jānodrošina augstvērtīga fotomirkļa tveršanas iespēja. Šis it kā tik saprotamais apsvērums palīdzēja zīmola straujai izaugsmei. Huawei arī ambīciju neslēpa – paziņoja, ka tiecas uz pasaules līdera vietas iekarošanu šajā jomā, apsteidzot amerikāņu Apple un korejiešu Samsung. Apple patiesi tika apsteigts un Huawei sāk mīt uz papēžiem arī līderim.

Otrs tirgus – tīkla infrastruktūra – ir tikpat interesants. Globālā telekomunikāciju aprīkojuma tirgus ir visai oligopols – līderim Huawei (28% tirgus daļa 2017.g.) seko zviedru Ericsson (27%), somu Nokia (23%) un vēl viens Ķīnas uzņēmums – ZTE (13%).[7] Nesen izskanējušās un pašu kompāniju noliegtās ziņas [8] par Nokia un Ericsson iespējamo integrācijas, pat apvienošanās scenāriju pavada ASV administrācijas sākotnējais komentārs par nepieciešamību tai “aktīvi investēt” vienā vai otrā kompānijā, lai cīnītos pret Ķīnas dominanci 5G. Pēc neilga brīža gan to notušē cits komentārs, ka valsts tomēr nav spēlētājs investīciju biznesā.[9] Lai cik nopietni vai nenopietni būtu izteiktie priekšlikumi vai valsts plāni investēt tās kontrolēta 5G tīkla izveidē[10] vai arī kāds apzināti parūpējies par šādas informācijas izskanēšanu politiskā telpā, lielvaru interese par kontroli šajā jomā ir manāma.

5G sakaru tehnoloģijas pašlaik ir visu intereses centrā, jo maina ikdienu, ar lietu internetu ļoti cieši ienākot mūsu ikdienā, biznesā un mājsaimniecībās. Kariņš par līderību šajā nozarē ir nopietna stratēģisko pozīciju nostiprināšanas cīņa.

Jau 2012.gadā ASV, argumentējot ar drošības apsvērumiem – iespējamajiem spiegošanas draudiem, ko radot Huawei biznesa ciešā saikne ar Ķīnas valdību, ieviesa ierobežojumus šī ražotāja tīkla infrastruktūras izmantošanai ASV. 2019.gadā tika sperts nopietns nākamais uzbrukuma solis – Huawei liegta pieeja ASV kompāniju tehnoloģiju izmantošanai, ierobežotas ASV kompāniju sadarbības iespējas. Par drošības draudiem neņemos spriest, jo mans mērķis ir paraudzīties uz tirdzniecības kariņiem un to ieguvējiem. ASV pielika lielas pūles, lai arī savu plašo sabiedroto loku pasaulē aicinātu pārvērtēt, kuriem spēlētājiem ļaut attīstīt jaunās paaudzes sakaru tīkla infrastruktūru.

Iespējams, salīdzinoši nesenie panākumi bija šādu soļu pamatā – vēl 2018.gadā Trampa administrācija ieviesa līdzīgus ierobežojumus pret mazāko ķīniešu spēlētāju – ZTE, novedot kompāniju mata tiesas attālumā no tās sabrukuma. Tam sekoja Trampa paziņojums, ka ZTE tiks atļauta tālāka darbība ASV tirgū pēc USD 1,3 miljardu samaksas, vadības komandas nomaiņas un amerikāņu atbilstības jomas vadītāju iekļaušanas tajā.[11] Sundzi vārdiem sakot: “[..] gudrs karavadonis laupīs pretiniekam iztiku. Vezums pretinieka graudu ir divdesmit paša vērts, gluži kā viena pretinieka apgādniekam atņemtā nešļava – divdesmit no pašu apcirkņiem ņemtu.”

Tomēr pagātnes panākumi nenozīmē spēju tos atkārtot vēlreiz pret spēcīgāku un nu arī informētāku pretinieku. Huawei tehnoloģiski ir ekspertu skatījumā daudzās jomās pārāka tehnoloģija, ko saskata ne vien analītiķi[12], bet pat ASV mediji. Time atzīst[13], ka “Huawei ir par aptuveni 18 mēnešiem apsteiguši konkurentus ieviešanas spēju ziņā. Tās 5G bāzes stacijas [.. ir] tipiski 30% lētākas par konkurentiem”. No attīstītas un pieejamas tehnoloģijas ieguvēji var būt kā telekomunikāciju operatori, tā arī patērētāji, kam cenā svarīga gan sakaru pakalpojumu kvalitāte, gan izmaksas. Drošība ir būtiska, taču publiski vēl nav izskanējuši kādi pierādījumi izteiktajiem apgalvojumiem par riskiem – tiesa, to neviennozīmīgo situāciju vēsture ir gara.[14] Protams, daudzi šāda rakstura jautājumi nav un nebūs publiski, un stratēģiskas infrastruktūras lēmumi nav sasteidzami.

Arī Eiropas Komisija ir nesen nākusi klajā ar savām vadlīnijām 5G tehnoloģiju jomā[15], valstis pašlaik katra izvērtē savu pieeju, un virkne Eiropas valstu ir lēmusi par labu sadarbībai ar Ķīnas kompāniju, virkne ir saskatījusi pamatu no tās atturēties. Vai šeit vietā Sundzi traktāta nodaļa par spiegiem vai arī cita viņa maksima “karadarbība ir maldināšanas māksla”? Arī ekonomikas kariņos, kur katra vilcināšanās var maksāt dārgi, bet konkurenta piebremzēšana sniegt ievērojamas priekšrocības. Kamēr Eiropas valstis savus lēmumus izsvērs un pieņems, cits ātrvilciens gatavs uzņemt “turboātrumu”. Oficiālās vēsmas no ASV[16] liecina, ka tur vējš sāk mainīt virzienu – pietuvojies brīdis, kad ASV kompānijām tiks ļauts sadarboties ar Ķīnas kompāniju 5G tīklu standartu izstrādē. Ieguvēji šajā brīdī būtu gan ASV (valsts, tās kompānijas un patērētāji), gan minētā ķīniešu kompānija, taču nez vai malā stāvētāji.

Tiesa, patērētāji – viedtālruņu lietotāji, ikdienā maz uztraucas, kura ražotāja tehnoloģijas darbina tīklu. Patērētāju interesē nevis vienkārši nopirkt “dzelzi”, bet gūt vērtību no sava tālruņa izmantošanas. Un šajā tirgū spēle kļūst vēl interesantāka – minēto “dzelzi” darbina operētājsistēma, bez kuras tā ieguvums patērētājam nevar tikt pilnvērtīgi īstenots. Huawei ierīces darbina pasaulē populārākā viedtālruņu operētājsistēma Android. Pati tā pamatā ir atvērta koda izstrādne, taču tās būtiska sastāvdaļa ir ASV kompānijas Google pakalpojumu ekosistēma. Google vēsturiskās attiecības ar Ķīnu ir bijušas jau gana sarežģītas – virkne kompānijas pakalpojumu ir šajā valstī ierobežoti. Tas gan līdz šim nav traucējis Google licencēt savu programatūras ietvaru ķīniešu viedtālruņu ražotājiem – pārējā pasaulē tas rada patērētājiem iespējas efektīvi izmantot tehnoloģiju dotās iespējas (meklētājs, saziņas programmas, vadošais lietotņu veikals, maksājumu iespējas ar telefonu u.c.).

ASV liegums uzņēmēju sadarbībai ar Huawei nozīmē, ka pēdējā vairs nevar savu jauno telefonu operētājsistēmas adaptācijā iekļaut Google ietvaru. Tikko Trampa liegums ar Huawei pagarināts, tam šķietami vajadzētu ķīniešu gigantu nostādīt situācijā, kurā tā straujais skrējiens uz līderpozīcijām viedtālruņu tirgū tiktu strauji pārtraukts. Tomēr pasaule šķiet sarežģītāk iekārtota… Pasaules viedtālruņu tirgū dominē ķīniešu ražotāji, kuru zīmoli mums vēl sveši, jo primāri tie izaugsmi nodrošina milzīgajā Ķīnas tirgū. 2019.gada līderim korejiešu Samsung (20%) seko ķīniešu Huawei/Honor (16%), amerikāņu Apple (13%) un vesels pulks citu ķīniešu ražotāju – Xiaomi, Lenovo, Oppo, Vivo, Realme (pēdējie trīs ir vienas grupas zīmoli).[17] Paliekot bez Google programmatūras elementiem, Huawei strauji spiesti attīst savu ekosistēmu un lietotņu veikalu, kurā rada izdevīgus noteikumus lietotņu izstrādātājiem. Virkne uzskaitīto ķīniešu zīmolu pievienojas aliansei, un tā sāk stimulēt Huawei Mobile Services ekosistēmas izaugsmi, kas primāri rada konkurenci Google radītajai. Huawei jaunie produkti tehnoloģiskās izcilības ziņā ir pievilcīgi patērētājiem un gaidīti. Jā, pagaidām lietotņu ekosistēma ir ierobežotāka, bet strauji aug un tai pielāgojas. Huawei tirgus daļa 2019.gadā kopumā pieaugusi par 2 procentpunktiem pret iepriekšējo gadu.[18] Huawei arī nesen publiski paziņojuši, ka par spīti koronavīrusa pandēmijai 2020.gada 1.ceturksnī kompānija pamanījusies palielināt ieņēmumus par 1,4%.[19]

Ieguvēji un zaudētāji? Jā, Huawei sākotnēji šķita zaudētāji un bija spiesti ieguldīt daudz līdzekļu un spēku biznesa jaunam izrāvienam, taču dažās jomās kompānija jau ir ieguvējs. Ar savu ekosistēmu, Huawei kļūst neatkarīgāki un ilgtermiņā spēcīgāki. Virkne Eiropas valstu atturas no iespējas došanas Huawei darboties mobilo tīklu attīstībā, citas – šo iespēju dod. Viennozīmīgu ieguvēju te nav. Virkne ASV kompāniju, kuru tehnoloģijas līdz šim bija licencētas Huawei, zaudē ienākumus. Google šajā situācijā šķiet visapdraudētākais spēlētājs starp visiem – Ķīnā pārdotajās ierīcēs Google servisi nebija pieejami jau iepriekš, tagad Google zaudē iespēju pārējā pasaulē būt Huawei telefonu pircēju servisu, lietotņu piegādātājs. Zināmā mērā zaudētāji esam arī mēs patērētāji, kuriem iegūt augstāku vērtību no šī ražotāja telefona izmantošanas kļūst sarežģītāk. Šķiet, ka šajā karā izteiktu uzvarētāju nav. Huawei šķiet neliels ieguvējs, kamēr zaudētāju netrūkst.

Sundzi par manevriem grūti pieejamā teritorijā teicis – “ja pretinieks labi sagatavojies, mūsu uzbrukums būs nesekmīgs, atkāpties un gūt priekšrocības būs grūti”. Pašlaik stratēģijas maiņa liekas jau novēlota, jo ierobežojumiem bija bumeranga efekts – tie sekmēja spēcīga konkurenta radīšanu pašu uzņēmējiem. Biznesa vides evolūcijas likums ir skarbs – izdzīvo tas, kurš mainīgajai situācijai pielāgojas labāk, un ķīnieši patlaban izskatās šajā jomā visai spēcīgi.

Noslēgumam

Gudrs karavadonis mācās no vēstures – citu kļūdām, nevis mēģina pieļaut tās pats, lai pārbaudītu, cik tās sāpīgas. Pandēmijas laiks ir īpaši labs laiks mācīties no klasikas – arī uzņēmējiem un starptautiskā mārketinga studentiem noteikti iesaku pārlasīt Sundzi “Kara mākslu” jebkurā tās interpretatīvajā tulkojumā. Savukārt manis aprakstītie pāris uzņēmumu piemēri tikai ilustrē, ka ekonomikas kariņos spēlēšanās ar ierobežojumiem vai uzbrukumiem ir rūpīgi jāplāno, lai ieguvēja lomā nebūtu pretinieks un mēs paši neciestu no saviem lēmumiem. Došos pārlasīt klasiku un kādu brīdi nedomāt par kariņiem.

[1] Trump administration pushing to rip global supply chains from China: officials. Reuters (03.05.2020.): https://www.reuters.com/article/us-health-coronavirus-usa-china/trump-administration-pushing-to-rip-global-supply-chains-from-china-officials-idUSKBN22G0BZ

[2] Hall P., Soskice D. (2001). Varieties of Capitalism: The Institutional Foundations of Comparative Advantage. Oxford University Press USA

[3] Angļu valodas tulkojuma versija: Sun Tzu. The Art of War A New Translation by James Trapp (2011). Amber Books Ltd.

[4] Pasaules Bankas dati. World Integrated Trade Solution dati: https://wits.worldbank.org/

[5] Pasaules Bankas dati: https://data.worldbank.org

[6] Electric Vehicle World Sales Database: http://www.ev-volumes.com/

[7] IHS Markit dati: https://ihsmarkit.com/industry/telecommunications.html

[8] Nokia to Weigh Strategic Options as Profit Pressure Mounts. Bloomberg (26.02.2020.): https://www.bloomberg.com/news/articles/2020-02-26/nokia-said-to-weigh-strategic-options-as-profit-pressure-mounts

[9] U.S. Not Investing in Ericsson, Nokia, Trump Advisor Kudlow Says. Bloomberg: https://www.bloomberg.com/news/terminal/Q5CO7MDWLU6F

[10] Scoop: Trump team considers nationalizing 5G network. Axios (28.01.2018): https://www.axios.com/trump-team-debates-nationalizing-5g-network-f1e92a49-60f2-4e3e-acd4-f3eb03d910ff.html

[11] Trump Says China’s ZTE to Pay $1.3 Billion Fine to Re-Open. Bloomberg (25.05.2018.): https://www.bloomberg.com/news/articles/2018-05-25/trump-administration-said-to-reach-deal-to-keep-zte-in-business

[12] Strategy Analytics dati: https://telecoms.com/496956/huawei-forecast-to-have-narrow-advantage-in-5g-ran-race/

[13] Inside the Controversial Company Helping China Control the Future of the Internet. Time (23.05.2019.): https://time.com/5594366/5g-internet-race-huawei/

[14] Huawei controversies timeline. Computerworld (10.09.2019.): https://www.computerworld.com/article/3427998/huawei-controversies-timeline.html

[15] Secure 5G deployment in the EU: Implementing the EU toolbox – Communication from the Commission: https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/news/secure-5g-deployment-eu-implementing-eu-toolbox-communication-commission

[16] Exclusive: U.S. drafts rule to allow Huawei and U.S. firms to work together on 5G standards – sources. Reuters (07.05.2020.): https://www.reuters.com/article/us-usa-china-huawei-tech-exclusive/exclusive-u-s-drafts-rule-to-allow-huawei-and-u-s-firms-to-work-together-on-5g-standards-sources-idUSKBN22I1ZY

[17] Counterpoint Technology Market Research dati: https://www.counterpointresearch.com/global-smartphone-share/

[18] Turpat

[19] Huawei paziņojums medijiem: https://www.huawei.eu/press-release/huawei-announces-q1-2020-business-results

The post Ierobežojumi, kariņš, ķīnieši un ieguvēji appeared first on IR.lv.

Mēs esam gudra sabiedrība, kas māk sadarboties un līdzdarboties. Par to pēdējā laikā pārliecinos bieži, redzot cilvēku atsaucību, izpratni un atbildīgo izturēšanos Covid-19 pandēmijas izraisītās ārkārtējās situācijas laikā. Tiesa, sākotnēji bija laiks un iespēja mācīties no citām valstīm, pirms vēl vīruss nonāca Latvijā. Pašlaik esam salīdzinoši stabilā situācijā, tomēr mums nav pamata pārmērīgam optimismam, un šis šķietamais miers būtu jāuztver kā vēl viens laika kredīts, kas jāizmanto, lai sagatavotos nākamajam slimības izplatības posmam – šoreiz jau ar moderno tehnoloģiju palīdzību.

Ārkārtas situācija Latvijā sākās 12. martā, taču Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) strādā ar Covid-19 jautājumiem jau kopš 13. janvāra. Visu šo laiku esam bijuši diezgan privileģētā stāvoklī, salīdzinot ar citām valstīm, jo mums ir bijis dots laiks. Jau kopš koronavīrusa uzliesmojuma sākuma SPKC ir bijusi iespēja pētīt citu valstu pieredzi: kas notika Ķīnā, kā reaģēja Eiropas valstis, kādi bija zinātnieku atklājumi par kontroles un piesardzības pasākumu efektivitāti.

Mēs visu šo laiku mācījāmies, informējām sabiedrību, un sabiedrība mācījās kopā ar mums. Ja vēl pirms četriem mēnešiem daudziem bija grūti izrunāt vārdu “epidemioloģija”, tad tagad tas ir sarunvalodā bieži lietots vārds.

Par koronavīrusu un Covid-19 Latvijas iedzīvotāji zina un saprot daudz. Kad Covid-19 pienāca tuvāk, Latvija arī starp Baltijas valstīm nebija pirmā, kur tas tika konstatēts. Pirmais gadījums tika apstiprināts Igaunijā, taču šis cilvēks bija ceļojis caur Rīgu, kas mums atkal deva iespēju mācīties un praktiski izmēģināt, ko nozīmē Covid-19 pozitīva pacienta kontaktpersonu meklēšana. Nedēļu vēlāk, kad pirmais gadījums tika konstatēts arī Latvijā, mums, epidemiologiem, nebija jautājumu, kas un kā jādara – mēs to zinājām.

Rezultātā, skatoties uz statistikas līknēm, redzam, ka esam valsts ar zemu saslimstību Eiropas mērogā, ar salīdzinoši zemu mirstību un Latvijas intensīvās terapijas nodaļas patlaban nav pārslogotas, no kā tik ļoti baidījāmies pandēmijas sākumposmā.

Veselības aprūpes sistēma tiek galā ar situāciju, un sabiedrība pietiekami atbildīgi ievēro fiziskās distancēšanās pasākumus. Paldies visiem, kuri ir bijuši gudri un sadarbojušies. Pirmkārt, Covid-19 slimniekiem, kuri sniedz nepieciešamo informāciju par cilvēkiem, kurus ir satikuši un kontaktējušies. Tas ļāvis savlaicīgi brīdināt vairāk nekā 3000 cilvēku, ka jāpaliek mājās, ka pie pirmajiem infekcijas simptomiem jāveic laboratorijas izmeklējumi un jābūt īpaši piesardzīgiem. Un paldies arī kontaktpersonām, kuras, ne vienmēr izprotot savu risku, tomēr ir klausījušas mūsu padomam un ievērojušas noteikumus. Tas tikai vēlreiz apstiprina, ka Latvijas sabiedrība ir gudra un atbildīga.

Tieši tāpēc, manuprāt, ir laiks spert soli tālāk un dot iespēju modernajām tehnoloģijām – Latvijas zinātnieku un IKT speciālistu radītajai lietotnei, kas ar cieņu pret lietotāju privātumu palīdzēs ierobežot Covid-19 izplatību mūsu valstī. Jau ziņots, ka vairāki Latvijas IKT nozares un zinātnes pārstāvji – LMT, MakIT, Autentica, TestDevLab, Zippy Vision, Latvijas Universitātes eksperti un TechHub Riga līdzdibinātājs Andris K. Bērziņš – ir apvienojušies iniciatīvā, lai brīvprātīgi un bez maksas radītu lietotni, kas varētu palīdzēt ierobežot vīrusa izplatību Latvijā un ātrāk atvieglot ārkārtas stāvokļa ierobežojumus. Lietotnes risinājuma izvērtēšanā iesaistījušās arī vairākas valsts iestādes, Valsts prezidents un Valsts prezidenta kanceleja, SPKC, NATO StratCom, kā arī medicīnas nozares profesionāļi un epidemiologi. Plānoto lietotni ikviens iedzīvotājs Latvijā varēs brīvprātīgi un bez maksas lejupielādēt savā telefonā. Tā operatīvi varēs informēt visus, kuri arī izmanto šādu lietotni un ar kuriem slimnieks ir bijis tuvā kontaktā ilgāk par 15 minūtēm. Lietotne nenoteiks un nefiksēs personas atrašanās vietas un neizmantos GPS.

Pašlaik cilvēkiem ir maz fizisku kontaktu un mums ir diezgan viegli noskaidrot, kur Covid-19 pozitīvs cilvēks bijis, ar ko ticies. Tie pārsvarā ir pacientu ģimenes locekļi un kolēģi. Taču cilvēki grib pārvietoties, būt kustībā un, mazinoties ierobežojumiem, kontaktu skaits atkal palielināsies. Tas uzliks papildu slogu visiem, cenšoties aktīvi identificēt pozitīvos gadījumus un domājot, kā sadarboties, lai turpinātu pārraut infekcijas izplatīšanās ķēdes.

Gribu atgādināt, kā notiek kontaktpersonu meklēšana. Gandrīz visu informāciju par cilvēkiem, ar kuriem pacients ticies, mēs iegūstam no šī pacienta. Ik pa laikam masu medijos un sociālajos tīklos parādās paziņojumi, ka SPKC aicina atsaukties cilvēkus, kuri ir lidojuši vienā lidmašīnā vai braukuši vienā autobusā kopā ar Covid-19 pozitīvu pacientu, un cilvēki ir bijuši apbrīnojami atsaucīgi. Tas ir devis pārliecību, ka Latvijā varam iet soli uz priekšu un piedāvāt rīku, kā sabiedrībai vēl aktīvāk līdzdarboties Covid-19 apkarošanā.

Lietotnes instalēšana un lietošana ir spilgts sabiedrības līdzdarbības piemērs. Šajā iniciatīvā visvairāk atbalstāms un veicināms šķiet tas, ka lietotnes mērķis ir ne tikai palīdzēt SPKC darīt savu darbu, bet arī informēt un pasargāt katru indivīdu. Ja, sadarbojoties sabiedrībai, mēs panākam ievērojamus veselības uzlabojumus visiem – tā arī ir īstā sabiedrības veselība. Ļoti augstu vērtēju lietotnes izstrādātāju cieņu pret cilvēka privātumu un tiesībām pašiem pieņemt lēmumus. Taču pats galvenais ieguvums no šīs lietotnes mums atkal būs laiks: ar lietotnes palīdzību cilvēki ātrāk uzzinās, ka ir bijuši Covid-19 pozitīva pacienta kontaktpersonas, ka kāds ģimenes loceklis ir kontaktpersona, un mēs iegūsim laiku, lai sagatavotos nākamajam etapam. Ja patlaban SPKC aicina ievērot viegli izpildāmus ieteikumus – distancēties un ievērot higiēnas noteikumus, tad nākamais būs izmantot lietotni, jo tas būs vēl viens vienkāršs veids, kā sabiedrībai līdzdarboties, lai mēs visi varētu atgriezties ikdienas dzīvē.

The post Nākamais solis Covid-19 ierobežošanai Latvijā – ar tehnoloģiju palīdzību apsteigt laiku appeared first on IR.lv.

Mūsdienu patērētājs visbiežāk zina, ko vēlas, un sagaida visaptverošus un ērtus pakalpojumus. Tas attiecas arī uz depozīta sistēmu. Tas nozīmē, ka ar vienu piegājienu viņš vēlas nopirkt gan pārtiku un dzērienus, gan paveikt labu darbu vides uzlabošanai, turklāt viņš nevēlas braukt vai staigāt pa pilsētu ar tukšiem iepakojumu maisiem. Lielākajā daļā Eiropas valstu, kur darbojas depozīta sistēma, par efektīvāko un veiksmīgāko sistēmas stūrakmeni ir kļuvis return to retail jeb “atgriešana mazumtirdzniecībā” modelis. Tas nozīmē ļoti vienkāršu sistēmu – tam, kurš pārdod depozīta iepakojumu, arī ir pienākums to savākt.

Latvija ir depozīta sistēmas ieviešanas priekšvakarā – ko ņemt vērā no citu valstu pieredzes, lai 20 gadu ilgās diskusijas par sistēmas ieviešanu rezultētos efektīvā risinājumā, kas ir iedzīvotājiem draudzīgs?

Pārklājuma kartes pamatprincipi – līdzsvara radīšana un precīza likumdošana

Lai radītu efektīvus risinājumus, sākotnēji ir jākoncentrējas uz mazumtirdzniecības struktūras analīzi – pamatojoties uz to, likumdošanā tiek noteikti savākšanas pienākumi, kā arī izņēmumi. Piemēram, Igaunijā mēs esam šo jautājumu ietvēruši tiesību aktos, kuru pamatā ir princips – radīt līdzsvaru. No vienas puses, nepieciešams garantēt savākšanas infrastruktūru visā valstī, no otras puses – izmantot veselo saprātu un nepiespiest mazākos veikalus savākt iepakojumu, ja tiem nav pieejama vieta tā glabāšanai.

Lai sistēma darbotos un tās centrālajiem pakalpojuma nodrošinātājiem – mazumtirgotājiem – būtu motivācija piedalīties, būtiska ir pārdomāta un precīzi formulēta likumdošana. Situācijas ieskicēšanai, Igaunijā, kur depozīta sistēma darbojas kopš 2005. gada, ir noteikti dažādi risinājumi, lai neuzliktu pārāk lielu slogu mazumtirgotājiem. Piemēram, veikaliem nav pienākuma pieņemt atpakaļ iepakojumu, ja tirdzniecības telpas lielums ir mazāks par 20 kvadrātmetriem un tas atrodas blīvi apdzīvotā vietā. Ja tirdzniecības platība ir no 20 līdz 199 kvadrātmetru un ja mazumtirgotājs uzskata, ka nav iespējas nodrošināt iepakojuma savākšanu, viņš var vērsties vietējā pašvaldībā, lai pieprasītu brīvu atļauju savākt tukšo iepakojumu. Savukārt, ja depozīta preču pārdevēja tirdzniecības telpu lielums ir 200 kvadrātmetru vai vairāk, pārdevējam ir jāorganizē iepakojuma atgriešanu un savākšanas punktam jāatrodas veikala ēkā vai veikala apkalpošanas teritorijā, piemēram, automašīnu stāvvietā.

Igaunijā pat tie mazumtirgotāji, kuriem ir iespēja lūgt iepakojumu nesavākt, parasti to nedara un piedalās savākšanas infrastruktūras izveidē, jo labs un veiksmīgs depozīta iepakojums, kas atgriežas pie patērētājam, ir tas, kurš atpirks savu depozīta naudas čeku tajā pašā veikalā, galvenokārt iegādājoties jaunas pārtikas preces.

Jāņem vērā, ka apgabalā, kur iedzīvotāju blīvums ir mazāks par 500 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru un kas atrodas pašvaldības teritorijā, ir jābūt vismaz vienai vietai, kur pieņem depozīta iepakojumu.

Pārbaudīti risinājumi spožu rezultātu sasniegšanai

Mazumtirgotāji var saņemt atpakaļ depozīta iepakojumus, izmantojot divu veidu pieeju – organizējot manuālos pieņemšanas punktus, kuros darbojas cilvēki, vai izvēloties taras pieņemšanas aparāta sniegtās funkcijas. Esam nonākuši pie secinājuma – mazumtirgotājiem, kas veic ieguldījumus visaugstākās kvalitātes savākšanas punktu izveidē, ir arī visaugstākie depozītu iepakojuma un depozīta naudas atgriešanas rādītāji. Mazumtirgotāji paši saprot pievienoto vērtību un attiecīgi rīkojas tā, lai sistēma darbotos efektīvi.

Piemēram, Igaunijā mazumtirdzniecības veikalos tiek savākti aptuveni 80% no kopējā vienvirziena depozītu iepakojuma apjoma (PET pudeles un skārda bundžas). Saskaņā ar 2018. gada datiem, Igaunijas mazumtirgotāju depozītu iepakojumu savākšanas infrastruktūru veidoja 6% manuālās savākšanas punkti un 94% – taras automāti.

Es uzdrošinos apgalvot, ka igauņu patērētāji ir apmierināti, un par to liecina arī augstais iepakojuma atgriešanas apjoms. Kopējā iepakojuma nodošanas likme 2018. gadā vērtējama ļoti pozitīvi – kopumā tika savākti 90,7% no pārdotā depozīta iepakojuma. No tiem PET iepakojumi 85,6% apmērā, skārda bundžas 97,4%, savukārt vienvirziena stikla tara atgriezta 92,2% apjomā. Ņemot vērā Lietuvas un Igaunijas statistiku un pozitīvo praksi, vienu taras pieņemšanas automātu izmanto aptuveni 2500 iedzīvotāju. Balstoties uz patēriņu Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē, kur uzturas gandrīz 70% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita, šeit varētu tikt izvietoti ap 800 taras pieņemšanas automāti.

Efektivitāte, kas pierādīta praksē

Centralizēta depozīta sistēma ar return to retail modeli nozīmē, ka patērētājiem būs vienkārša izpratne par to, kā ar minimālām pūlēm doties uz tuvējo veikalu un atgūt iemaksāto naudu, kā arī darīt kaut ko apkārtējās vides labā. Parasti Eiropas Savienības valstīs iepakojuma izplatītājiem tiek uzlikts par pienākumu pieņemt atpakaļ patērētāja iegādāto depozīta iepakojumu. Šāda prakse ir izrādījusies visefektīvākā, jo tādējādi tiek ievērota patēriņa paradumu un savākšanas izmaksu sinerģija, kas rezultējas augstākās ērtībās patērētājiem. Taru pieņemšanas automātu darbībai ir vajadzīgs tikai daļējs darbaspēks (piemēram, nomainīt pilnus konteinerus, iztīrīt utt.), un sinerģijai loģistikā var izmantot tos pašus veikalu darbiniekus, tās pašas veikala kravas automašīnas, kas piegādā produktus veikaliem, tādējādi radot ievērojamu CO2 samazinājumu.

Es ļoti ticu šim modelim, jo ​​tam nav nepieciešama pierādīšana – tas jau gadu desmitiem ir pierādījis sevi dažādās valstīs Eiropā un uzrādījis ļoti augstus savākšanas un pārstrādes rādītājus, kas, atkarībā no valsts un sistēmas specifikas, pārsniedz 80% un 90%. Novēlu arī kolēģiem Latvijā smelties iedvesmu pārbaudītās vērtībās un izskatīt return to retail modeli kā efektīvāko depozīta sistēmas teritoriālās infrastruktūras risinājumu.

The post Mazumtirgotāju zvaigžņu stunda – efektīva depozīta sistēma apmierinātam pircējam appeared first on IR.lv.

Vairāki prestiži starptautiski mediji aprakstījuši Latviju kā veiksmes stāstu cīņā ar Covid-19, pašlaik saņemam atzinību par savlaicīgiem un pareiziem lēmumiem no igauņiem, kurus parasti apbrīnojam. Ietekmīgajam žurnālam Foreign Policy premjers Krišjānis Kariņš empātiski teicis, ka, lai gan mirušo skaits Latvijā salīdzoši ir neliels, katra cilvēka nāve no Covid-19 ir traģēdija. Pašlaik aktīvi diskutējam un vērtējam, vai valdības un atsevišķu ministru darbs pandēmijas apkarošanā bijis adekvāts un rīcība piemērota. Interesanti, ka Lielbritānijā, valstī ar senām demokrātijas un brīvas preses tradīcijām, mediju analīze par valdības, īpaši premjera B. Džonsona sniegumu ir daudz ļenganāka, lai gan viņa neskaidrie un nekonkrētie paziņojumi un sākotnējā bravūra nogurdinājusi daudzus.

Kritika un analīze ir svarīgas, tomēr nedrīkstam tajās iestrēgt, it īpaši sākt plosīt paši sevi, vaimanājot, ka mums nekas nesanāk un, līdzko robežas atvērsies, būs tik jābrauc prom. Jau šodien iezīmējas, kāda Latvija un Eiropa būs pēc Covid krīzes. Jāsāk domāt, kā Latvijai jauno situāciju izmantot mūsu valsts stiprināšanas labā. Protams, priekšā vēl ir daudz nezināmā. Tomēr ir vairāki zināmie – pēkšņa daudzu Latvijas starptautiski pieredzējušu pilsoņu intelektuālo resursu koncentrāciju mājās un drošticama apziņa, ka pasaule iepriekšējās sliedēs vairs neatgriezīsies.

Lai gan pandēmijas apstākļos par galveno atskaites punktu kļuvušas dalībvalstu valdības un robežu slēgšana bijis strikti nacionāls pasākums, Latvijai pēc-Covid apstākļos Eiropas Savienība būs vēl svarīgāka. Latvijas ekonomiskā izaugsme pēdējos gados balstījusies uz Latvijas ekonomikas atvērtību, aktīvu eksportu un to, ka ar savu drošo un patīkamo vidi esam atvēri ciemiņiem no visas pasaules. Uz šī celma uzauguši, uzplaukuši un uzziedējuši neskaitāmi mazi un ļoti mazi uzņēmumi, kas snieguši kvalitatīvus ēdināšanas, skaistumkopšanas, veselības, kultūras un daudzu jomu pakalpojumus. Pēc-Covid apstākļos Latvijas spēja iekļauties visas Eiropas Savienības ekonomiskās atkopšanās vilnī būs ļoti nozīmīga. Ja Covid-19 izraisītā krīze ir simetriska – visi tiek vienlīdz ietekmēti, atkopšanās no tās būs asimetriska – ātrāk atkopsies tie, kam būs vairāk resursu un gudrāka to pārvaldība.

Kopumā Covid-19 krīze devusi krietnu sitienu Eiropas izpratnei par globalizāciju. Eiropas Savienības valstis ir ļoti atkarīgas no Ķīnas stratēģisko preču piegādēs. Puse no visām Eiropas Savienībā lietotām medicīniskajām aizsargmaskām un tērpiem tiek ražoti Ķīnā.

Ķīna saražo 40% no visām Vācijā, Francijā un Itālijā patērētajām antibiotikām, 90% no visā pasaulē patērētā penicilīna un 100% no Eiropā izmatotā paracetamola. Nespēja nodrošināt operatīvas veselības aprūpes preču piegādes atklājusi konkrētu globālo piegāžu ķēžu vājumu – tās darbojas tad, ja izpildās visi mainīgie – preces un cilvēki brīvi un operatīvi kustas pāri robežām. Lai gan Covid-19 pandēmija bija iepriekš paredzēta (to, piemēram, paredzēja ASV prezidents Obama 2014. gadā), rīcība diemžēl, kā tas ierasts, seko tikai pēc tam, kad atkarība no Ķīnas stratēģisko preču piegādēs ir skarbi piedzīvota.

Sagaidāms, ka Eiropas Savienība kopumā daudz rūpīgāk raudzīsies uz stratēģisko rezervju veidošanu un daudz īsākām, paredzamākām un dažādākām stratēģiski nozīmīgo preču piegādes ķēdēm.

Latvijai ar tās vieglās rūpniecības, biomedicīnas un bioframācijas ražošanas tradīcijām pavērsies jaunas iespējas, jo turpmāk tas, ka “var lētāk saražot Ķīnā”, būs mazāk nozīmīgs arguments.

Īsākas piegādes ķēdes nozīmē arī saudzīgāku attieksmi pret vidi. Tas attiecas,  piemēram, uz pārtikas ražošanu. Pēc savas būtības pārtikai nav jābūt lētai. Tās cenai ir jāatspoguļo darbs, kas ieguldīts tās ražošanā. Savukārt tiem, kas augstākas pārtikas cenas nevar atļauties, jābūt mērķtiecīgam atbalstam. Daudzi pētījumi par sabiedrības veselību apliecina, ka no aptaukošanās un sliktas veselības visvairāk cieš tieši tie cilvēki, kas patērē lētu, neveselīgu, smagi pārstrādātu pārtiku ar garām piegādes ķēdēm un nebeidzamiem derīguma termiņiem. Latvijas bioloģiskie lauksaimnieki, kas jau mācējuši veiksmīgi izmanot ES atbalstu savas ražošanas attīstībai, pēc-Covid-19 situācijā var rēķināties ar to, ka pieprasījums pēc šādiem produktiem pieaugs un pavērs iespējas inovācijām.

Tāpat Eiropas Savienība noteikti mainīs attieksmi pret ārvalstu investīcijām. Jau iepriekš Eiropas Komisija uzsvēra, ka daudz rūpīgāk jāvērtē, kas un kāpēc iegādājas Eiropas uzņēmumus.

Eiropas Komisija jau martā nāca klajā ar rekomendācijām, kā valstīm aizsargāt savus Covid-19 krīzes novājinātos uzņēmums pret agresīviem 3. valstu mēģinājumiem tos pārņemt.

Jau pirms-Covid-19 pandēmijas Eiropas Komisijas pieteiktais Zaļais kurss paredzēja jauna veida atbalstu un investīcijas, lai padarītu  Eiropas Savienības uzņēmumus konkurētspējīgākus un “zaļākus”. Apstākļos pēc Covid-19 šāda rīcība nevis tiks atlikta uz vēlāku laiku, bet, visticamāk, pasteidzināta. Jāšaubās, ka, piemēram, Itālijas iedzīvotājiem, kas šajās dienās fotografē gulbjus un pat delfīnus Venēcijas kanālos, būs milzīga kāre strauji atgriezties pie kanālu duļķainā ūdens.

Latvija ar savu mēreno, pat vēso klimatu joprojām būs pievilcīga Eiropas tūrismam. Jau pirms pāris gadiem Kuldīga klusībā bija Eiropas vēsuma galvaspilsēta – tur vairākas nedēļas vasarās pavadīja Eiropas dienvidos karstumu izcietušie eiropieši. Lai gan ir valstis, kuru valdībām ir lielāka rocība savu uzņēmēju atbalstam, nav valdības, kuru rokās būtu spēja “izslēgt” globālās sasilšanas izprasītos karstuma viļņus. Plaši izskanējušais “Baltijas burbulis”, kurā pašlaik dzīvojam, Latviju padara pievilcīgu tūrismam. Ikviens, kas šo izolācijas laiku izmantojis, lai apceļotu Latviju, noteikti ir sajūsmā, cik patiesībā pie mums daudz apskatāmā un baudāmā.

Šī krīze ir parādījusi vairākus Eiropas Savienības vājos punktus. Bet tā nav kaut kādu “viņu” problēma, tā ir arī Latvijas atbildība, tajā skaitā piemēroties un atrast savu vietu jaunajā pasaulē. Eiropas Savienība ir un vienmēr ir bijusi “procesā”. 2015. gada migrācijas krīze pārbaudīja ideju par vienotu personu pārvietošanās bloku (Šengenu) bez kolektīva ārējo robežu apsardzības mehānisma ārkārtas gadījumos un apliecināja, ka šāds mehānisms nepieciešams. Covid-19 krīze apliecināja, ka atkarība no tālām un apstākļu maiņas viegli ietekmējamām piegāžu ķēdēm var būt bīstama. Un ka ir brīži, kad kopēja, Apvienoto Nāciju rīcība pandēmijas apkarošanā kļūst neiespējama un Eiropas Savienībai jāspēj uzrādīt kolektīva rīcībspēja, Latvija ir daļa no tās.

The post Dzīve pēc Covid-19 ir jau sākusies appeared first on IR.lv.

Plašsaziņas līdzekļos parādoties dažādām skaļām lietām, piemēram, nesenajam Kristīnes Misānes stāstam, var rasties priekšstats, ka ģimenes tiesību jomā Latvijā ir daudz problēmu, tomēr normatīvā regulējuma jomā šāda veida jautājumi ir sakārtoti. Joma, kurā būtu nepieciešamas pārmaiņas, ir augstā sabiedrības tolerance pret uzturlīdzekļu nemaksātājiem.

Ja raugāmies uz normatīvo regulējumu ģimenes tiesībās, kas ietver jautājumus par bērnu un vecāku saskarsmi, šķiršanos un uzturlīdzekļiem, kā arī laulāto mantas dalīšanu, no likuma viedokļa situācijas tiek regulētas. Latvijas tiesību aktos viss ir skaidri pateikts. Gadījumos, kad vecāku strīdi ir pārnacionālā līmenī, jāņem vērā, ka valstis ir dažādas, arī tādas, par kuru tiesu praksi mēs vīpsnājam. Tieši starpvalstu sadarbība ir viena no jomām, kur nākotnē ir nepieciešami uzlabojumi, piemēram, bērnu nolaupīšanas jautājumos, jo prakse liecina, ka sadarbība ne vienmēr ir tik ātra, kā būtu nepieciešams.

Zināšanas par tiesībām un pienākumiem

Daudzās skaļās situācijas, kas tiek atspoguļotas arī plašsaziņas līdzekļos, problēma neslēpjas tiesību aktu robos vai nesakārtotībā, bet gan zināšanu trūkumā par savām tiesībām un pienākumiem. Cilvēki nereti izvēlas likt lietā no neskaidriem avotiem gūtus ieteikumus, bet pie zvērināta advokāta nāk tikai tad, kad problēma jau ir samilzusi.

Pašlaik jūtamas būtiskas izmaiņas vecāku un bērnu saskarsmes jautājumos, proti, ja vēl pirms desmit gadiem vecāku šķiršanās gadījumā, kad bērni palika pie viena no vecākiem, otra vecāka saskarsmes iespējas ar bērniem bija ļoti retas un ierobežotas, tagad aizvien vairāk gadījumos abu vecāku saskarsmes iespējas ar bērniem pēc šķiršanās ir līdzvērtīgas. Rezultātā bērni pavada vienlīdz daudz laika pie abiem vecākiem, dzīvojot 50/50. Tas ir ērti vecākiem, tomēr – cik ērti tas ir pašam bērnam?

Manuprāt, bērnu un vecāku saskarsmes tiesības ir joma, kurā katrs gadījums jāvērtē atsevišķi un ļoti padziļināti. Turklāt ļoti būtiska ir arī bērna viedokļa uzklausīšana, kas Latvijā tiek darīts salīdzinoši formāli ar vairākām nepilnībām metodikā. Latvijā šādos gadījumos bērna viedoklis tiek uzklausīts vienu reizi, savukārt Eiropā notiek aktīvas debates par to, ka bērna viedoklis būtu jāprasa pirms katras darbības. Vēl šajā kontekstā ir būtiski pilnveidot to, kā bērna viedoklis tiek iegūts, cik delikāti tiek uzdoti jautājumi, kādā vidē notiek sarunas ar bērnu u.tml.

Tie, kuriem jānodrošina uzturlīdzekļi, slēpj savus patiesos ienākumus

Ģimenes lietu kontekstā nepieciešams runāt arī par uzturlīdzekļu jautājumu. Uzturlīdzekļu garantiju fonda iesniedzēju un parādnieku reģistrs ir viesis zināmus uzlabojumus, taču kamēr valstī pastāv ēnu ekonomika un algas pilnībā vai daļēji tiek maksātas aploksnēs, joprojām ir iespēja nemaksāt uzturlīdzekļus.

Viena no problēmām sakņojas tajā, ka regulējums ir vērsts uz fizisko personu un viņa ienākumiem, nevis, piemēram, īpašumiem, kas pieder viņa uzņēmumam u.tml. Protams, Latvijā darbojas Uzturlīdzekļu garantiju fonds, kas sniedz minimālu atbalstu iespēju robežās, tomēr nereti šīs summas ir ļoti mazas. Valsts maksā tik, cik var atļauties, kamēr tie, kuriem jānodrošina uzturlīdzekļi, slēpj savus patiesos ienākumus.

Šādu situāciju ir sekmējusi augstā sabiedrības tolerance pret uzturlīdzekļu nemaksātājiem, nereti nostājoties viņu pusē. Tāpat to ietekmē pastāvošie stereotipi par to, ka sieviete ir atbildīga par bērnu audzināšanu. Kad prasījumi pēc uzturlīdzekļiem nonāk līdz tiesai, prasītājam ir jāpierāda visi ar bērnu saistītie izdevumi, kas nereti ir ļoti grūti. Šādos gadījumos pierādījumu trūkuma rezultātā tiek noteikts nesamērīgi mazs uzturlīdzekļu apjoms, tāpēc šajā jomā noteikti nepieciešami uzlabojumi.

The post Latvijā ir augsta tolerance pret uzturlīdzekļu nemaksātājiem appeared first on IR.lv.

Kad pirms 11 gadiem ar domubiedriem dibinājām labdarības biedrību Taureņa efekts, par savu mērķi izvirzījām izkopt mērķtiecīgas ziedošanas risinājumus. Kā biedrības pamatakmeņus guldījām atslēgvārdus “nepieciešamais”, “iedvesmojošais”, “praktiskais”, arī tagad tik ļoti modernos “ilgtspējīgais” un “jēgpilnais”, un šie pamati ir palikuši nemainīgi arī šodien. Uz tiem attīstījušies un balstās mūsu darbības virzieni – projekti Latvijas bērnunamu audzēkņu atbalstam, kuros koncentrējamies gan uz materiālas palīdzības sniegšanu, gan rūpēm par šiem bērniem un jauniešiem noderīgu dzīves prasmju attīstīšanu, tāpat sekmējam viņu iekļaušanos sabiedriskās dzīves aktivitātēs, piemēram, dodot iespēju apmeklēt kino, izstādes, teātri, izklaides parkus, vērot sporta spēles un ar sportu arī nodarboties.

Šī nedaudz vairāk kā desmitgade darba ļauj daudz secināt, un šoreiz vairāk par materiālā atbalsta jomu. Pirmkārt, aktīvas altruisma izpausmes priekšnoteikumi, protams, ir ekonomiska un sabiedriska stabilitāte, jo, tikai spējot parūpēties par sevi un tuvākajiem un esot drošībā, mēs varam sākt domāt par atbalstu citiem līdzcilvēkiem. Lielbritānijas labdarības atbalsta organizācijas Charities Aid Foundation pētījums Globālais dalīšanās indekss, 10. izdevums (Global Giving index, 10^th edition), kurā apkopoti dati par visu pasaules valstu iedzīvotāju paradumiem iesaistīties labdarībā 10 gadu griezumā, diemžēl liecina, ka Latvijas iedzīvotāju aktivitāte labdarības jomā pazeminās. Tiesa, no otras puses ir arī ļoti pozitīva tendence: pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) datiem, Latvijas bērnunamos dzīvojošo skaits samazinās: laikposmā no 2015. līdz 2019. gadam ārpusģimenes aprūpes iestādēs uzturošos bērnu skaits samazinājies par 57%. Pagājušā gada beigās tie bija 621 bērns, un attiecīgi sarūk arī bērnunamu skaits. Otrkārt, mums ir arī citas labas ziņas – pēc mūsu novērojumiem, pieaug ziedojumu kvalitāte.

Taču noteikti aktuāls ir jautājums, vai un kā šīs tendences mainīs Covid-19 pandēmija? Vai iesaistīšanās labdarībā kļūs mazāka, jo aktualizēsies pašu izdzīvošanas jautājumi, un vai atkal nezaudēsim ziedojumu kvalitātes latiņu?

Atsauciet atmiņā savu bērnību. Atcerieties pusaudža gadus. Iedomājieties, ka šos laikus piedzīvojat mūsdienās. Un iedomājieties, ka jums ir jāstaigā tikai nemodernās, nonēsātās drēbēs. Nē, jums nav tikai pāris apģērba gabalu, bet viss, ka jums ir pieejams, ir apģērbs un apavi, ar kuriem jums ir kauns iziet uz ielas. Šis iztēles vingrinājums labi palīdz skaidrot, ko bērnunamu darbinieki cenšas, bet, iespējams, kautrējas pateikt, kad saka, ka bērniem noderētu apģērbs. Tāpat – ko ziedošanas kultūrā iemieso vārds “ilgtspējīgs”. Tas ir apģērbs un apavi, kas tā nēsātājam patīk, ko var iemīļot un ko var pats nonēsāt. Jauns un stilīgs apģērbs. Diemžēl arī mūsu pieredzē ir gadījumi, kuros bērnunamiem tiek nodotas tekstilpreces, kurām īstā vieta būtu atkritumu poligonos, tomēr tā atgadās arvien retāk.

Mūsdienās līdzīgi var gadīties arī ar dažādām elektroprecēm: bērnunamiem nav īpašu kambaru, kuros paglabāt ziedotās nestrādājošās iekārtas. Arī tad, ja klēpjdatora vai planšetdatora ekrāns vēl mirdz, būtu derīgi izvērtēt, vai tas spēj pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas pašreizējā straujajā datorprogrammatūru attīstības dinamikā.

Datortehnika ir viena no tām nepieciešamību grupām, par kurām bērnunamiem parūpēties ir visgrūtāk, jo apmierināt visu audzēkņu vajadzības prasa lielus finanšu ieguldījumus.

Ja jums ir radusies izdevība nomainīt savu vēl gluži pieklājīgi darbojošos datoru vai mobilo tālruni, apsveriet iespēju tos nodot lietošanā bērnunamā. Ja tas tomēr nav darba kārtībā, tad labāk nogādājiet to elektronikas šķirošanas punktos.

Savukārt, ziedojot higiēnas un skaistumkopšanas preces, dariet to pēc principa “ja to varētu atdot draugam/draudzenei, tad to var arī ziedot”. Kā jebkuram jaunietim, arī bērnunamu audzēkņiem patīk krāsot un ieveidot matus, iesmaržoties, uzkrāsot acis, lūpas, nokrāsot nagus. Ja jums ir alerģija pret nupat iegādāto higiēnas preci, ziedojiet to kādam, kam tā derēs – nepieciešamības pēc higiēnas precēm mēdz būt ļoti daudzveidīgas.

Līdzās šīm trīs vislielākajām Latvijas bērnunamu audzēkņiem nepieciešamo mantu grupām virknējas arī vajadzības pēc sporta inventāra, divriteņiem un skrejriteņiem, materiāliem dažādiem rokdarbiem, spēlēm – gluži kā jebkuram citam bērnam vai jaunietim. Tikai šo bērnu vecāki esam visi mēs, un mūsu spēkos ir viņus iepriecināt.

Šos secinājumus mēs balstām regulārā komunikācijā ar Latvijas bērnunamiem: biedrība Taureņa efekts ik ceturksni veic aptauju par audzēkņiem aktuālajām materiālajām un nemateriālajām vajadzībām. Šis saraksts ir pieejams mūsu mājaslapā www.taurenaefekts.lv, un tas paredzēts ikvienam – uzņēmumiem, privātpersonām, citām labdarības organizācijām -, kas vēlas iesaistīties bērnunamu bērnu un jauniešu atbalstīšanā.

Viens no veidiem, kā to pielietojam mēs paši, ir, veidojot jēgpilnu ilgtermiņa sadarbību ar atbildīgiem uzņēmumiem. Tā, piemēram, šā gada ieskaņā iesaistījāmies a/s Latvijas zaļais punkts un vides apsaimniekošanas uzņēmuma SIA Eco Baltia VIDE tekstila šķirošanas pilotprojektā. Mūsu sadarbības ietvaros bērnunamiem no tekstila izstrādājumu šķirošanas konteineros ievietotajām tekstilprecēm tiek nošķirots kvalitatīvākais un arī jaunais, pēc iespējas precīzāk izmērā atbilstošais apģērbs un apavi. Tādējādi veidojam ilgtspējīgāku apģērbu un apavu ziedošanas kultūru, jo pie bērniem nonāk tas, kas jau izgājis cauri profesionālam šķirošanas centram. Esam priecīgi, ka šī sadarbība turpināsies jau ārpus veiksmīgā pilotprojekta ietvariem.

Jau ilgus gadus mūsu uzticamie partneri ir sūtījumu piegādes uzņēmums DPD Latvija – ar viņu starpniecību ziedotāju mantas un mūsu internetveikalā iegādātie izstrādājumi no sūtītāja rokām pie adresātiem nonāk bez maksas. Savukārt kopā ar vietējo pārtikas veikalu tīklu ELVI un citiem atbalstītājiem bērnunamu audzēkņiem regulāri rīkojam florbola aktivitātes Sports vieno! zīmē. Ar neskaitāmiem uzņēmumiem esam rīkojuši un arī turpināsim rīkot Pieredzes dienas – nemateriālā atbalsta projektu, kurā bērni un jaunieši gūst jaunus iespaidus, apgūst noderīgas prasmes un iesaistās sabiedriskās aktivitātēs.

Izmantojiet arī jūs šo sarakstu! Atrodiet savu veidu, kā ieviest nedaudz labdarības savā ikdienā! Tas neprasa daudz, bet kādam gluži kā tauriņa spārna vēziens var mainīt visu. Pats galvenais, lai mūsu materiālais devums simbolizētu atzīšanu, izpratni un cieņu, ko nedrīkstam zaudēt arī krīzes apstākļos.

The post Vai un kā mainījusies ziedošanas kultūra Latvijā? appeared first on IR.lv.

Visai pamatoti ir apgalvot, ka teju jebkuras valsts viens no būtiskiem ekonomikas izaugsmes priekšnoteikumiem ir tās eksportspēja. Latvijai kā mazai un atvērtai ekonomikai tas ir īpaši aktuāli. Tai skaitā krīzes brīžos, kad eksporta apjomu pieaudzēšana tiek minēta kā krīzes laiku “lielā iespēja”. Taču jo īpaši globālo krīžu laikā, kāda ir arī šī – vīrusa pandēmijas izraisītā, eksportētājiem primāri ir milzīgs izaicinājums noturēt jau līdzšinējos apjomus, kur nu vēl domāt par jaunām iespējām. Vienlaikus tomēr jāatzīmē, ka arī šajos sarežģītajos laikos Latvijas eksportētājiem galvassāpju būtu krietni mazāk, ja arvien vairāk tiktu izmantotas “pareizās zāles” jeb eksporta apdrošināšana.

Covid-19 krīze ir sašūpojusi arī ierasto skatījumu uz eksporta tirgu riskiem, un arī stabilās, prognozējamās un par vilinošiem eksporta tirgiem uzskatītās Eiropas Savienības valstis, uz kurām Latvijas eksports pašlaik ir 63% no kopējā apjoma, ir kļuvušas par riskantāku tirdzniecības partneri.

Vīrusa krīzes laikā ekonomisko notikumu gaita negatīvā virzienā ES valstīs ir bijusi pat straujāka nekā trešās pasaules valstīs, kas tradicionāli tiek uzskatītas par augstāka riska tirgiem.

Pēkšņi stabilais partneris “vecajā Eiropā” ir kļuvis neprognozējams. Kā jūtas eksportētājs? Bet vēl būtiskāks jautājums: kā tagad būtu pareizi rīkoties?

Pēkšņi riski ir pieauguši desmitkārtīgi. Pirmkārt, neziņa par nākotnes piegādēm uz ES valstīm un attiecīgi apgrūtināta iespēja prognozēt izejvielu iepirkumus, preču ražošanas ciklus, un līdz ar to arī naudas plūsmas apriti un finanšu stabilitāti uzņēmumā. Otrkārt, eksportētāja neziņa, vai vispār un kad tiks saņemta apmaksa par jau piegādātājām precēm. Līdz ar to jautājums: kā rīkoties tālāk? Sūtīt preci un riskēt? Vai tomēr nogaidīt, ieturēt dīkstāvi un riskēt ar sadarbības partnera zaudēšanu? Pēdējais ir risks, ko nevēlas neviens eksportētājs, jo tas nozīmē, ka no jauna būs jāiegulda pūles, lai atrastu partneri līdzvērtīgā vai pavisam jaunā eksporta tirgū. Ja nav iepriekšēju kontaktu vai ieteikumu, produktam nav īpašu unikalitātes priekšrocību, tad jauna ārvalstu partnera uzmeklēšana un darījumu noslēgšana var aizņemt laiku no viena līdz pat trīs gadiem.

Taču ir vēl viens iemesls, kāpēc Latvijas eksportētājs ir īpaši apdraudēts. Un tā ir vieglprātība, izvēloties neapdrošināt savus eksporta darījumus, un ar katru jaunu darījumu turpināt riskēt ar naudas zaudēšanu.

Ja Eiropā vidēji tiek apdrošināti 50% no eksporta darījumiem, jo atlikušo daļu vienkārši nav iespējams apdrošināt sakarā ar saistīto personu iesaisti, tad Latvijā tie ir tikai 5-7% no darījumiem. Eksporta apdrošināšana nozīmē sevis pasargāšanu no pircēja maksātnespējas vai ilgstošas nemaksāšanas draudiem. Krīzes apstākļos un pārdzīvojot krīzes sekas, kuru ilgumu un dziļumu šobrīd neņemas prognozēt neviens, pat gadu gaitā pārbaudīti un uzticami eksporta partneri var nonākt situācijā, kad nav spējīgi samaksāt par preci. Diemžēl arī krāpnieciskas darbības krīzes laikā saglabājas, ja ne pat to risks pieaug. Ja ārvalstu tirdzniecības darījumu riski netiek vadīti (apdrošināti), tad visai droši var teikt, ka uzņēmumam jāgatavo biezs drošības spilvens jeb ārkārtas naudas līdzekļu fonds nākotnes zaudējumiem, jo risks, ka kāds kādreiz nesamaksās, ir ļoti augsts, īpaši tādos neziņu pilnos laikos kā šie.

Ir gan arī labā ziņa. Redzam, ka  panikas un neziņas par nākotni brīdī liela daļa eksportētāju pārskata savu debitoru risku politiku, ievieš risku vadību, un turpina eksportēt – varbūt lēnāk, tomēr apzinīgāk un drošāk, meklējot risinājumus risku minimizēšanai. Kā eksporta garantiju izsniedzējs, ALTUM pašlaik redz nepieredzēti lielu intereses un jautājumu skaita pieaugumu, kas arī ir sekas eksportētāju paradumam riskēt, neapdrošinot darījumus. Ienākošo zvanu skaits par eksporta apdrošināšanu ir pieaudzis pat seškārtīgi. Līdz ar to aug arī saņemto pieteikumu skaits, un eksporta kredīta garantijām tas ir pieckāršojies.

Laikā, kad krīzes ietekmē privātā sektora apdrošināšanas pakalpojumi ir kļuvuši mazāk pieejami,  kopā ar valdību un Eiropas Komisiju operatīvi esam parūpējušies, lai savus darījumus varētu apdrošināt pēc iespējas lielāks loks eksportētāju. Līdz šā gada beigām ir atcelti ierobežojumi garantiju saņemšanai uz ES valstīm un atsevišķām OECD dalībvalstīm, turklāt eksporta garantijām uz attīstītajām valstīm tagad var pieteikties arī lielie uzņēmumi neatkarīgi no eksporta apgrozījuma bez papildus ierobežojumiem. Tas nozīmē, ka ALTUM eksporta darījumu apdrošināšanu, kas ietver arī darījumu partneru riska analīzi, var izmantot gandrīz uz visām pasaules valstīm. Jāpiebilst, ka visiem klientiem tiek veikta skrupuloza pārbaude, jo mums  ir neatceļamas “sarkanās līnijas”, kur nepieļaujam nekādus kompromisus. Te jāmin gan  noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasības un  nodokļu parādi, gan sankciju un augsta riska jurisdikcijas valstu riski, tāpēc arī vidēji 10% līdz 15% pieteikumus nācies atteikt tieši uzskaitīto iemeslu dēļ

Pieaugot interesei apdrošināt lielu pircēju skaitu, papildus individuālo risku apdrošināšanai aktīvāk izvērtējam nepieciešamību noslēgt eksporta portfeļgarantiju līgumus, kas nozīmē, ka pieci un vairāk pircēji var tikt iekļauti vienā eksporta kredīta garantijas līgumā ar vienotu samazinātu procentu likmi. Apdrošināti tiek riski, kas ir ārpus eksportētāja kontroles, un būtiski, ka ne tikai komerciālie, bet arī politiskie riski, piemēram, valūtas devalvācijas vai valstiska mēroga destabilizācijas situācijas. Uz vienu ārvalstu pircēju maksimālais garantijas apjoms ir 2 miljoni eiro ar atlikto maksājuma termiņu līdz diviem gadiem.

Apdrošinot nākotnes darījumus, eksportētāji var pasargāt sevi no  naudas pazaudēšanas un vajadzībās pēc neatliekamas skābekļa maskas. Ja eksportētāja sirds būs mierīga par esošajiem darījumiem, tad varēs sākt domāt arī par nākotnes pieprasījuma tendencēm un patēriņa izmaiņām, radot gan jaunas ražošanas līnijas, gan jaunas produktu kategorijas un pakalpojumus. Eksporta apjoma kāpums, protams, būs atspēriena punkts Latvijas ekonomikas izaugsmei. Mēs savukārt palīdzēsim risku vadībā, izvērtējot gan jaunos tirgus un jaunos potenciālos partnerus, gan esošos klientus, kā arī sniedzot papildu garantijas, lai eksportētājs justos pasargāts, kā arī jaunie eksporta darījumi būtu veiksmīgi, savukārt neveiksmes gadījumā uzņēmums nepaliktu pie sasistas siles.

The post Skābekļa maska eksportētājiem – kā pasargāt biznesu pret pircēju maksātnespēju? appeared first on IR.lv.

The post Ķīna un Tramps appeared first on IR.lv.

Jūnija vidū beidzas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča otrais pilnvaru termiņš. Par viņa pēcteci kolēģi lielā vienprātībā izvirzījuši Civillietu departamenta vadītāju Aigaru Strupišu, kurš tikai pirms sešiem gadiem kļuva par tiesnesi. Ko viņš vēlas paveikt AT priekšsēdētāja amatā?

Tiesneša mantija Aigaram Strupišam piestāv, lai arī profesionālā mūža lielāko daļu pavadījis «beņķa» otrā pusē. 14 gadus maizi pelnījis kā jurists — pakalpojumus sniedzis gan individuāliem klientiem, gan advokātu birojiem. Cik to bijis, šobrīd neņemas precīzi nosaukt, taču neslēpj — klientu vidū bijuši arī daži tagad aktīvo politiku pametuši politiķi, atsevišķās epizodēs arī Ventspils uzņēmumi un Latvijas Gāze.

Paralēli jurista arodam no 90. gadu sākuma līdz 2013. gadam Strupišs pasniedzis lekcijas Latvijas Universitātē, lielākoties Tiesību teorijas un vēstures zinātņu katedrā. Tieši mācībspēka stāžs pirms sešiem gadiem viņam pavēra durvis uz tiesu varu. Pēc AT priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča ieteikuma, ar LU Juridiskās fakultātes dekānes Kristīnes Stradas-Rozenbergas un tā brīža Civillietu departamenta vadītāja Zigmanta Genca rekomendācijas vēstulēm portfelī Saeima 2014. gadā apstiprināja Strupišu par AT tiesnesi. Likums paredz šādu iespēju akadēmiskajiem mācībspēkiem, advokātiem vai prokuroriem, ja tie nokārto tiesneša kvalifikācijas eksāmenu. Kopumā kopš neatkarības atgūšanas šādi AT Senātā iesoļojuši pieci akadēmiskās vides pārstāvji, kas iepriekš nav bijuši tiesneši. Ja Saeima apstiprinās Strupišu AT priekšsēdētāja amatā, viņš būs pirmais, kurš šādi ienācis tiesu varā un uzņēmies arī tās vadības grožus. Saeimas balsojums gaidāms jau šonedēļ, atbildīgajā komisijā otrdien Strupišs ieguva vienprātīgu deputātu atbalstu.

«Šad un tad sistēmā ir labi, ka ienāk kāds no malas un pabaksta tos, kuri varbūt ir nedaudz ierūsējuši sava nodabā,» Ir saka AT Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa. Administratīvie tiesneši ļoti rūpīgi lēmuši par šo jautājumu. Iekšienē vētījuši vairākas kandidatūras, bet par labāko atzinuši Strupišu kā cilvēku, kurš spēj administratīvi vadīt. Bijis svarīgi, ka viņš «spēj kopumā skatīties uz tiesu sistēmu, atzīt arī tās trūkumus un domāt stratēģiski, kā sistēma var attīstīties», uzskata Krūmiņa. Pati Strupišu nekad neesot uzskatījusi par tipisku advokātu vai juristu — viņš vairāk asociējies kā lektors, pētnieks.

Savukārt bijušā AT Civillietu departamenta vadītāja Genca ieteikuma vēstulē kā Strupiša galvenais trumpis minētas zināšanas komerctiesībās. Viņš savulaik vadījis Komerclikuma izstrādes darba grupu, sarakstījis likuma komentārus, uz kuriem tiesneši plaši atsaucas spriedumos, strādājis arī pie Maksātnespējas likuma agrīnās versijas. Viens no Komerclikuma līdzautoriem — advokāts Aivars Lošmanis — atminas, ka Strupiša spēcīgā puse ir «labs teorētiskais redzējums». 

Viņš arī esot cilvēks, kuram vienmēr ir savs viedoklis. «Strupišs vienmēr centies cīnīties pret dažādu veidu instruktīva rakstura ierobežojumiem likumos, uzsverot šo privāttiesisko — atļauts viss, kas nav aizliegts,» atminas Lošmanis. Vaicāts par šo, Strupišs atsaucas uz divām filozofiskām pieejām. Viena — cilvēki kopumā ir labi un saprātīgi, tāpēc uz viņu izvēlēm var paļauties, un valstij ir jāļauj cilvēkiem realizēt savu potenciālu, izķerot tikai tos, kuri neatbilst šiem kritērijiem un kaitē sabiedrībai. Otra pieeja — cilvēks ir ļauns, iracionāls un nespēj izdarīt pareizas izvēles, tāpēc valstij ir jāierobežo visi, lai nekaitē sev un citiem. «Es esmu pirmā virziena pārstāvis,» saka Strupišs.

AT plēnums par Strupiša virzīšanu lē-ma 20. aprīļa rītā. Sēde noritēja gludi, konkurentu Strupišam nebija. Bijusī AT Civillietu departamenta priekšsēdētāja Edīte Vernuša departamenta vārdā virzīja Strupišu, jo «diez vai mēs šobrīd labāku kandidatūru varam atrast». AT esot vajadzīgi cilvēki «no malas», ar citu skatu un zinātnisku pieeju. Arī tiesnese Jautrīte Briede pauda atbalstu Strupišam, bet pret runāt neviens nepieteicās.

Par Strupiša izvirzīšanu AT priekšsēdētāja amatam slēgtā balsojumā par bija 25 senatori, pret bija divi, bet atturējās trīs, to skaitā arī pats kandidāts.

AT Krimināllietu departamenta vadītāja Anita Poļakova Ir savu izvēli nevēlējās atklāt. Kopumā viņa Strupiša kandidatūru raksturoja pozitīvi — pluss esot spēcīgas teorētiskās zināšanas, spēja uzklausīt, analizēt un kritiski vērtēt citu ierosmes. Savukārt «kādu mīnusu, iespējams, nāksies konstatēt praktiskās darbības gaitā». Viņasprāt, pieredzes ilgums pats par sevi nav vienādojams ar pieredzes apjomu un saturu, tādēļ nav saucams par mīnusu. «Turklāt jauns skatījums reizēm ātrāk un tiešāk konstatē nepilnības un risinājumu,» pauž tiesnese.

Strupišs AT plēnuma sēdē sevi raksturoja kā darītāju. Aktīvs viņš bijis arī pirms nonākšanas tiesnešu rindās. Dažas viņa aktivitātes un senāk paustie viedokļi raisīja virkni Ir jautājumu, piemēram, par viņa juridiskajam birojam 2016. gadā VID piemēroto drošības līdzekli, liegumu firmu reorganizēt. Strupišs, kurš sevi sauc par «vadošo speciālistu komerctiesībās», atzīst, ka šajā gadījumā izrādījies «kurpnieks bez kurpēm», jo nav līdz galam nokārtojis visus pārskatus un uzņēmuma slēgšanu. Detalizētāk ar visiem jautājumiem un Strupiša atbildēm varēs iepazīties intervijas pilnajā versijā Ir.lv.

Vai pats izlēmāt kandidēt par AT priekšsēdētāju, vai jūs kāds uzrunāja?
Ar kolēģiem runājām, ka varētu būt atbalsts. Tādas sarunas gan departamentā, gan no citiem departamentiem. Es piekritu. Mans pamata apsvērums — es zinu, kas ir jādara. Tiesu sistēmā ir daudz darbu, kas jāizdara.

Jums ir ļoti strauja karjera. 2014. gadā kļuvāt par AT tiesnesi, drīzumā — Disciplinārtiesas priekšsēdētājs, 2018. gadā — Civillietu departamenta priekšsēdētājs. Ar ko skaidrojat šādu izaugsmi?
Laikam kaut ko pareizi daru.

Pārējie dara nepareizi?
Neesmu tas, kurš pats lien amatos. Ja redzētu, ka man nav atbalsta, nemaz necenstos kaut ko pierādīt. Acīmredzot kolēģi redz, ka es spēju izdarīt.

Rodas iespaids, ka jau ilgstoši tiekat gatavots AT priekšsēdētāja amatam. Vai šis iespaids varētu būt pareizs?
Grūti pateikt. Nu tā bija. Kad atnācu, jau tajā pašā gadā mani ievēlēja disciplinārtiesā. Plēnuma motivācija — esmu tikko ienācis tiesu sistēmā, man nav korporatīvo saišu, varētu būt pilnīgi svaigs, neitrāls skats. Un man prieks, ka kolēģi apzinās, ka tas ir vajadzīgs, jo disciplinārtiesas nav arodbiedrība, kurai jāaizstāv savi tiesneši.

Tas bija pirmais solis, kas it kā varētu norādīt uz to, ka kaut ko gatavo. Pēc tam mani ievēlēja par disciplinārtiesas priekšsēdētāju. Kāpēc mani? Es nezinu.

Kas ir tas kodols, kuri jūs virza?
Sarunas jau notiek kolēģu vidū visu laiku. Man ir tiešām grūti formulēt, kur tas notiek.

Vai tas ir process AT mājā vai kaut kur ārpusē?
Man nav ne mazāko norāžu, ka tas varētu būt ārpusē. Šeit strādā cilvēki, kas ir tiesneši 20—30 gadus, un viņi nav ietekmējami. Viņam nevar pateikt: tu balsosi par šo. Viņi izlemj paši.

Kāpēc vispār nolēmāt kļūt par tiesnesi?
Tas bija interesants izaicinājums. Pietiekami ilgi biju strādājis gan par mācībspēku, gan savā juridiskajā birojā. Dzīve bija daudzmaz sakārtota materiālajā ziņā. Nāca tāds piedāvājums.

Kas to piedāvāja?
Zvanīja tā laika Civillietu departamenta priekšsēdētājs [Zigmants] Gencs. Teica, ka departamenta sapulcē nolēmuši ieteikt man piedalīties konkursā, kas tūlīt tiks izsludināts. Ja es nebūtu uzrunāts, nebūtu par to aizdomājies.

Vai personīgi pazīstat Gencu?
Nē.

Pēc grāmatas Tiesāšanās kā ķēķis iznākšanas Gencs tika atbrīvots no Civillietu departamenta vadītāja pienākumiem, jo bija pārkāpis apspriedes noslēpumu — par spriedumu sazinājies ar advokātu Grūtupu. Taču vēlāk atgriezās Civillietu departamenta priekšsēdētāja amatā. Kā vērtējat — vai ir pareizi, ka augstus amatus ieņem personas, kas metušas ēnu uz tiesu varu?
Pareizi tas nav. Man ir grūti pateikt, kāda bija motivācija. Teikšu tā: noziegums tas nebija. Un, ja arī tiesnesis pieļauj kādu kļūdu, tas nenozīmē, ka viņam jāliedz virzība pa karjeras kāpnēm. Ja būtu uzreiz konstatēts šis pārkāpums, bet, neskatoties uz to, viņš tiktu ievēlēts — tā nedrīkstētu būt. Bet, ja ir pagājis laiks un viņš ir parādījis, ka apzinājies kļūdu un vairs tādas nepieļauj… Mēs visi esam cilvēki.

Ko vēlaties paveikt kā AT priekšsēdētājs?
Ja vienā teikumā — koncentrēšos uz tiesas spriešanas kvalitāti, kas ietver ļoti plašas apakštēmas. Mums AT ir administrācija, kas ļoti labi tiek galā ar saimnieciski administratīviem jautājumiem. Varēšu deleģēt administrācijai šos pienākumus, vairāk koncentrējoties tieši uz tiesas spriešanas pusi, kas nav līdz šim īsti veikta juridiskās domas virzīšanās līmenī. Tur man ir vairāki virzieni. 

Pirmais ir spēcīgāka sadarbība starp departamentiem, informācijas apmaiņa. Jo mums ir viena tiesu sistēma, bet reizēm gadās, ka vienā nozarē AT aizlido vienā orbītā, citā nozarē — kaut kādās paralēlās orbītās.

Kā konkrēti redzat iespēju uzlabot spriedumu kvalitāti?
Ir jāsāk ar pirmo instanci. Divi galvenie virzieni. Pirmais — tiesnešu atlase. Tas ir ilgtermiņa risinājums. Pat ja kāds nonācis tiesā pārpratuma pēc, no viņa tikt vaļā ātri nevaram. Svarīgi ir atlasīt jau pirmajā posmā. Tagad Tieslietu padome ir apstiprinājusi atlases kārtību, tur ir pilnīgi jauna koncepcija, ka tiesnešu kandidāti tiek mācīti jau atlases procesā. Pasniedzēji arī vērtēs kandidātus, vai viņš spēj mācīties, sadarbojas ar grupu. Ja tiesneši strādā pa trijiem Augstākajā tiesā, apgabaltiesā, ir svarīgi, ka viņš spēj sadarboties ar kolēģiem, aizstāvēt savu viedokli.

Jaunie tiesneši ir mazs procents. Kā tad uzlabot spriedumu kvalitāti?
Tas ir otrais solis. Runa ir par citu problēmu — principā tiesneši nav mācīti, es to nosauktu par aroda know-how. Mums mācības universitātē, Tiesnešu mācību centrā ir vairāk teorētisks pārskats par tēmu. Bet, kā vadīt tiesas sēdi, kā ierāmēt juridisko jautājumu — tas nav nemaz tik vienkārši. Tāpēc esmu iniciējis semināru, pilotprojektu civillietu tiesnešiem. Nodarbības ar konkrētu lietu. 

Daudzās attīstītajās valstīs ir tiesnešu rokasgrāmatas. Mūsu tiesneši ļoti bieži, es to redzu spriedumos, iet uz izjūtu. Bet, ja pašā sākumā ieliec visus jautājumus pareizā rāmī, tas iedod struktūru un skaidrību. Un cilvēks, saņemot spriedumu, redzētu — es zaudēju tāpēc, ka nepierādīja to un to. Šobrīd to bieži vien nevar saprast.

Kad Tiesnešu mācību centrs izsludināja šo semināru, divu stundu laikā visas vietas bija izķertas. Tas ir labs rādītājs. Teiksim, ja vienā grupā ir 45 tiesneši, mēs uztaisām 3—4 seminārus gadā. Te gan ir cita problēma — tie tiesneši, kuriem būtu jāapmeklē semināri, tos neapmeklē.

Ko darīsit?
Tas panākams caur kvalifikācijas kolēģiju. Ik pēc pieciem gadiem tiesnešiem ir vērtēšana un augstāka instance sniedz atzinumu par zemākas instances tiesneša darbu, analizē spriedumus. Civillietu departamentā mēs esam izrunājuši — ja ir nekvalitatīvi spriedumi, mums nav jāpiesedz. Pēdējā gadā parādās arī kritiskas piezīmes par spriedumiem, kas dod signālu kvalifikācijas kolēģijai. Tad kolēģija var uzlikt pienākumu apmeklēt šo kursu un atlikt kvalifikāciju uz diviem gadiem. Dot pārbaudes laiku.

Ko vēl pie darāmajiem darbiem gribat piebilst?
Nupat mums bija ļoti nepatīkama lieta. No Rīgas apgabala tā pati lieta trešo reizi pārsūdzēta AT ar tiem pašiem trūkumiem. Par šo uzrakstīju ziņojumu AT priekšsēdētājam ar lūgumu pieprasīt paskaidrojumus no tiesnešiem, lai noskaidrotu, vai tā ir kvalifikācijas problēma vai tas ir likuma pārkāpums, ka viņi ignorē AT norādījumus.

Tā nebija no skaļajām lietām, starp divām fiziskām personām strīds, kurš kuram aizdevis naudu. Tiesa paņēma tikai vienas puses pozīciju un nepārbaudīja faktus, ko otra puse saka. Un tā trīs reizes pēc kārtas. Tas nav normāli.

Man tas raisa jautājumu, vai gadījumā tiesa nav bijusi korumpēta?
Tas man raisa tieši tādu pašu jautājumu. Vai nu ir profesionāls nederīgums vai likumpārkāpums, kura cēlonis var būt arī korupcija.

Vai ir vēl kādi darāmie darbi?
AT priekšsēdētājs ir arī Tieslietu padomes priekšsēdētājs, līdz ar to ir jātur laukums plašāk. Nopietns darbs ir tiesu neatkarības palielināšana. Atkarības no izpildvaras mazināšana, jo šobrīd, piemēram, Tieslietu padomi nopietni neņem.

Piemēram?
Ekonomiskā tiesa, piemēram, kas tiek virzīta pretēji Tieslietu padomes viedoklim.

Tieslietu padomē viedokļi atšķīrās, cik zinu.
Tur jau tā lieta, ka tur ir divi politiķi — ministrs un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs — un lielākā daļa tiesnešu. Viedokļi dalījās tikai tā — divi pret visiem pārējiem.

Jūs pats arī neatbalstāt?
Nav tā, ka neatbalstu. Vienkārši šaubos, vai tas varēs strādāt, vai 10 tiesneši varēs skatīt visas tās lietas. Svarīgāk būtu koncentrēties uz ekonomisko noziegumu pusi. Ar civillietām tiesas tiek galā normāli. Termiņi arī nav slikti, mums termiņš ir virs vidējā Eiropas Savienībā, bet ekonomiskās krimināllietas — tur ir bēdu ieleja.

Tieši par to gribēju prasīt: mums vidējā temperatūra slimnīcā ir labs rādītājs, taču problēma ir ar atsevišķām, politiski jutīgām krimināllietām, kuras  ilgst 10 gadus pirmajā instancē. Kā risināsit šo problēmu?
Ar tiesnešu izglītošanu. Visu var novelt uz likumu, procesa smagnējumu — daļa problēmas tur ir. Bet tas nav normāli, ka lieta ilgst 10 gadus. Piemēram, šajā lietā — mēs visi zinām, par kuru runājam — prokurors runāja gadu. 

Ko var gadu runāt? Varbūt prokuratūrai jāiemāca, kā lietu pasniegt koncentrētāk. Ja būs pieci apsūdzētie, katrs arī pa gadam runās? 15 gadus tiesa vilksies. Tas ir nenormāli.

Vai uzskatāt, ka problēma ir apsūdzības pusē — kāpēc Lemberga lieta ir ilgusi 10 gadus?
Problēma ir visos posmos. Procesā, apsūdzībā, procesuālajā huligānismā, kuru daudzi apsūdzētie izmanto, un problēma ir  tiesnesī. Katrs ieliek savu pilienu, un rezultātā ir liela problēma.

Kā risināsit problēmu ar tiesnesi?
Tiesneši jāizglīto. Konkrēts piemērs — debašu ilgums. Kriminālprocesa likums nosaka, ka debašu ilgums nav ierobežojums, un tiesnesis, kurš saprot tikai to, kas uzrakstīts melns uz balta ar burtiņiem, tā arī uztver. Tā jau likumā nav domāts. Ja tiesājamais vai prokurors atkārtojas, viņš ir jāpārtrauc. Ja runā ne par lietu, ir jāpārtrauc. 

Tiesneši drīzāk pakļaujas procesuālajam huligānismam, lai par viņiem neraksta sūdzības. 

Tiesnesim jābūt ar mugurkaulu un jāpiecieš, ka par viņu raksta sūdzības, bet viņam ir jākontrolē process. Un ir jāmāca, kā to darīt. Nevajadzētu būt lietām, kuras ilgst vairāk par 6—7 gadiem.

Kā vērtējat Bičkoviča ēru AT vadībā?
Ar saimniecību viss ir kārtībā, reprezentācijas funkcijas viņš veica. Kā Tieslietu padomes vadītājs iespēju robežās ir darbojies. Varbūt varēja aktīvāk darīt. Piemēram, es neatbalstīju zemesgrāmatu tiesnešu pārveidošanu par īstajiem tiesnešiem. Viņi nekad nav skatījuši lietas. Ja gandrīz 100 cilvēku ieplūst tiesu sistēmā, tas uzreiz pasliktina kopējo [situāciju]. Rezultātā mums arī sanāk vislielākais tiesnešu skaits uz iedzīvotāju skaitu, kas nav labs rādītājs.

Jūs tiesneša amatā esat sešus gadus. Kāpēc neizvēlējāties šo karjeru agrāk?
Nezinu, biju brīvdomātājs.

Vairs neesat?
Nebiju vispār domājis par karjeru valsts struktūrās. Tas lielā mērā bija arī finanšu jautājums. Labi jutos tur, kur biju. Ar valsti sadarbojos kā neatkarīgs eksperts pie likumprojektu izstrādes. Tagad — viss iet, viss mainās.

Uzskatu, ka par tiesnesi nevajadzētu kļūt cilvēkam, kuram nav profesionālās pieredzes ārpus tiesas, kā minimums prokurora vai advokāta darbā. Viena no Latvijas tiesu problēmām ir tā, ka ilgstoši tiesu sistēma pašatražojās: par tiesnešiem ļoti bieži kļuva bijušie tiesas sēžu sekretāri un tiesnešu palīgi, kuriem nav bijis priekšstata par to, kā juridiskā dzīve rit ārpus tiesas. Viņi ļoti labi  pārzina procesu, ar to mēdz kompensēt ne tik dziļās zināšanas materiālajās tiesībās. No tā tiesās vērojams pārspīlēts formālisms. Uzskatu, ka tas ir viens no sabiedrības zemās uzticēšanās cēloņiem, jo tiesu sistēma kopumā maz saprot sabiedrību un tādēļ arī sabiedrība maz saprot tiesu sistēmu.

Kad kļuvāt par AT tiesnesi 2014. gadā, nozari pārraudzīja Baiba Broka no Nacionālās apvienības. Šī partija bija saaugusi ar maksātnespējas administratoru biznesu. Kad 2017. gadā grupa AT tiesnešu aicināja Tieslietu padomi izvērtēt tiesu kļūdas maksātnespējas lietās, jūs ar Civillietu departamenta kolēģiem iebildāt. Vai joprojām uzskatāt, ka šāds neatkarīgs vērtējums nebija vajadzīgs?
Tā īsti nebija, ka iebilda. Ja izlasīsit to vēstuli, tur bija prognozēta situācija, ka lielākajā daļā gadījumu ir skaidrs, kur ir problēma. Tagad skatoties no distances — ir tiešām pozitīvi vērtējams, ka atradās trīs uzvārdi un piecas vai sešas lietas, kuras tika novērtētas kā īpaši aizdomīgas, par ko arī Ģenerālprokuratūrai [nosūtīja informāciju]. Tā ir vienīgā atšķirība, pārējais faktiski bija jau pateikts tajā vēstulē.

Viens no ekspertiem Kalvis Torgāns pēc vērtēšanas nāca klajā ar atsevišķām domām, ka 2008.—2014. gadā bija samērā daudz lietu, kurās ir rupji tiesiskuma pārkāpumi.  Tieslietu padomes sēdē jūs asi vērsāties pret Torgānu. Man pat radās iespaids, ka darbojaties kā advokāts virknei sašmucējušos tiesnešu. Kāda būtu jūsu atbilde?
Pateikšu godīgi: Torgāna kunga paziņojums presē pirms [padomes sēdes] aizskāra mani personiski, aizskāra kolēģus, jo viņš sevi pasniedza kā vienīgo cīnītāju par taisnību. Tā nebija! Visi mēs strādājām vienlīdz godīgi un apzinīgi. Tas bija nekoleģiāli, Goda tiesneša necienīgs gājiens.

Kā uzticēšanos tiesām vairo tas, ka darbu turpina tādi tiesneši kā ziņojumā izceltie, par kuriem eksperti secināja — spriedumi nav saprotami — un netieši norādīja uz korupciju?
Slikti. Lai tiktu vaļā no tiesnešiem, ir zināma procedūra. Diemžēl tajās lietās bija noilgums. Vienīgā iespēja šobrīd — kad tiesneši iet kvalifikāciju, kolēģijai ir zināmi šie uzvārdi. Vismaz būtu jāuzdod jautājums, kas notiek ar tiesnešiem šobrīd, ja viņiem bijušas šādas problēmas.

Vai siets ir pietiekami kvalitatīvs, lai atsijātu nekompetentos vai iespējami negodprātīgos tiesnešus?
Jā. Par efektivitāti, protams, vienmēr var kaut ko darīt, bet tiesneša amats ir koks ar diviem galiem. Ir jautājums — vai labāk kļūdīties uz neatkarības rēķina, vai uz kvalifikācijas rēķina? Es labāk kļūdītos uz kvalifikācijas rēķina. Jo neatkarība vai nu ir, vai nav.

Kāds ir jūsu viedoklis par tiesnešu un advokātu vai juristu komunicēšanu, draudzēšanos vai darījumiem ārpus tiesas zāles?
Tiesnesis ir cilvēks. Ja tev ir draugs advokāts, nav liegts ar viņu komunicēt, bet tu nedrīksti skatīt viņa lietas. Tam jābūt pamatu pamatam.

Vai pats kā jurists esat neformāli konsultējies ar tiesnešiem?
Nē.

Pirms pāris gadiem raidījums De facto vēstīja — jūs AT pieņēmāt lēmumu par labu uzņēmumam Pilsētprojekts Invest, kuram pirms vairākiem gadiem kā jurists sniedzāt pakalpojumus. Ētikas komisija pārkāpumu nesaskatīja. Kā turpmāk izvairīsities no iespējamiem interešu konfliktiem?
Pateikšu godīgi — tas diemžēl ne vienmēr ir iespējams. Piemēram, šajā gadījumā man ne prātā nenāca, ka tā ir SIA, kurai esmu devis [atzinumu], jo lietu ir simtiem, nosaukumu un uzvārdu — tūkstošiem. Tā var gadīties jebkuram tiesnesim, jo es nezinu, kuram manam draugam ir kādas firmas.

Tātad pieļaujat, ka šādas situācijas var atkārtoties?
Likums nosaka divu gadu atdzišanas periodu, uz to jāorientējas. Otrs faktors — tuvas personiskas attiecības. Man ne ar vienu klientu nav bijušas tuvas, personiskas attiecības, līdz ar to šādus riskus nesaskatu. Mani draugi un paziņas ar tiesvedībām nenodarbojas. Protams, kursabiedri ir, bet neviens pie manis nekad nav vērsies ar kādiem nepiedienīgiem priekšlikumiem.

Vai starp jūsu klientiem ir bijušas politiski ietekmīgas personas Latvijā?
Pirms daudziem gadiem bija tāds deputāts Razminovičs, viņam bija strīds ar norvēģu investoru, es pārstāvēju viņu šķīrējtiesā. Pēc tam pārsvarā konsultēju advokātu birojus, kuri konsultēja tos klientus. Viena lieta bija saistīta ar Mareku Segliņu, tur bija jādod juridisks atzinums, bet viņu pārstāvēja cits birojs.

Vienreiz mani nolīga angļu birojs Piper, viens no lielākajiem pasaulē. Tur bija runa par Ventspili, specifisks jautājums par valdes locekļu atbildību.

Kurš Ventspils uzņēmums?
Vai nu Ventbunkers, vai Latvijas Naftas tranzīts, neatceros. Viņiem bija kašķis par to, kuri valdes locekļi kurā brīdī ir bijuši un vai viņi varēja pieņemt lēmumus. Es pat nezinu, kurā pusē viņi bija. Manuprāt, Meroni pusē.

Vai esat sniedzis pakalpojumus vai citādi sadarbojies ar Lembergu, Šķēli vai Šleseru?
Nē.

Kā vērtējat to, kas noticis šajos 30 gados — oligarhu izveidošanos un to, kā tiesībsargājošās iestādes mēģinājušas tikt ar viņiem galā, ar ko tas ir beidzies?
Kā redzam, ne ar ko nav beidzies.

Bet kāds ir jūsu vērtējums?
Divi varianti — vai nu nav pierādījumu, vai nespēj pierādīt. Kā jau teicu — ir jādomā par saimniecisko noziegumu specializāciju. Un tas nesākas ar tiesu. Tas sākas ar izmeklēšanu, prokuratūru, un tiesa ir tikai beigās. Visa sistēma ir jātrenē.

2011. gadā iebildāt pret Komerclikuma grozījumiem, kas pieprasīja atklāt patiesos labuma guvējus firmām, kuru īpašnieki slēpjas ārzonās — pat nodēvējāt to par kaitniecību Latvijas tautsaimniecībai. Vai joprojām domājat tāpat?
Man bija divi iebildumi. Viens, ka tam nav jābūt Komerclikumā, tam jābūt speciālajā naudas atmazgāšanas novēršanas likumā. Toreiz bīdīja domu, ka valdes locekļi ir tie, kuriem ir obligāts pienākums sniegt šīs ziņas. Viss ir skaisti, bet, ja akciju sabiedrībā ir 5000 akcionāru, no kuriem divi ir investīciju fondi, kā valdes loceklis var zināt, kas stāv aiz katra no akcionāriem? 

Mans iebildums bija tikai pret to, ka tiek uzlikts neizpildāms pienākums valdes locekļiem. Tas tika ņemts vērā, ja pareizi atceros.

Ar kādām sajūtām gaidāt Saeimas balsojumu?
Būs — būs; nebūs — nebūs. Man nav pašmērķis nonākt kādā amatā. Ja kaut ko var izdarīt, tad es to izdarīšu, ja ne — tad ne.

Foto — Reinis Hofmanis

CV

1985 Viļānu vidusskola

1990 Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte

1991—1993 Stažējies Dānijā, viespētnieks Norvēģijā

1992—2013 Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors

1994—1998 Latvijas Sociāli ekonomisko pētījumu institūta izpilddirektors

2000—2014 Strupiša juridiskā biroja vadītājs 

Kopš 2014. gada AT tiesnesis, disciplinārtiesas loceklis

2015—2018 Disciplinārtiesas priekšsēdētājs

Kopš 2018. gada Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs

The post Tiesnesis no malas appeared first on IR.lv.

Nupat klajā nācis pēc Noras Ikstenas romāna motīviem topošās filmas Mātes piens videopieteikums. Bet rakstniece jau ir citās iekšējā ceļa jūtīs — top jauns romāns. Dzīve turpinās, pat ja to nevaram dzīvot un svinēt, kā ierasts

Ikšķilē esot labi. Draudzīga un savstarpēji mīloša drošības sajūta kā īstā kopienā. Nora Ikstena iesaistījusies labdarības komūnā, kas gatavo un piegādā siltu ēdienu kaimiņiem, kuri nonākuši lielā vientulībā vai smagās finansiālās sprukās. Ēdienu kārbām nav pielīmētas spožas zīmītes, kas vēstītu, ka tās nākušas no slavenas rakstnieces virtuves, kurā šobrīd kā slepena zupa klusi burbuļo un vārās jauna grāmata.

2019. gada novembrī Nora Ikstena LTV raidījumā Daudz laimes, jubilār! atzinās, ka pēdējos gadus pavadījusi uz čemodāniem, ceļojot līdzi sava romāna Mātes piens neskaitāmajiem tulkojumiem. Nu viņa izlēmusi palikt mājās un kārtīgi rakstīt. Nāca vīrusa pandēmija, un rakstniecei, tāpat kā daudziem citiem, nebija citas izvēles, kā palikt mājās un rakstīt. 

Loģisks turpinājums Ikstenas darbam pie daudzām latviešu rakstnieku un dzejnieku biogrāfijām ir iesaistīšanās Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunā koncepta izveidē. Bet jaunais romāns top kā loģisks turpinājums Dzīves svinēšanai un Mātes pienam. Iespējams, tas ir trešais cēliens. Labās lugās trešajā cēlienā svinības, kaislības un slepkavības beidzas. Dzīve tiek svinēta bez ballītes vai kara trokšņiem. 

Pirms divām nedēļām tika publicēts topošās filmas Mātes piens video — ieskats kino jaundarbā. Kā jūtas rakstnieks, pēc kura grāmatas motīviem top filma? Lepnums, bailes, skudriņas pār kauliem?
Mūsu filmas stāsts gājis caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Kad režisore Ināra Kolmane pirms četriem gadiem izlasīja Mātes pienu, viņai uzreiz bija skaidrs, ka gribētu taisīt filmu, bet tobrīd bija jāpabeidz lielie Billes darbi. Ar Ināru 20 gadus esam strādājušas kopā, veidojot dokumentālo ciklu Rakstnieks tuvplānā. Kad startējām pirmajā konkursā, Mātes pienam naudu nepiešķīra. Pacietīgi gaidījām. Tagad filmai ir līdzekļu piešķīrums. Man ir sajūta, ka tā būs laba filma.

Meitas lomu atveidos Rūta Kronberga — meitenīte, kas spēlēja Billi. Komentāros lasīju: vai tad Latvijā vairs nav citas meitenes?
Bet Rūta ir fantastiska! Kad Ināra meklēja aktrisi Billei, viņa nekādi nevarēja atrast īsto. Tā biju es, kas viņai ieteica Rūtu! Kad veidoju dokumentālo filmu par Daini Īvānu, viņa mājā nakšņoju vienā istabā ar Rūtu, lasīju viņai priekšā pasakas. Rūta aizgāja uz Billes provēm, bet Ināra nezināja, ka tā ir manis ieteiktā meitene. Notika tas, ko sauc par «bingo». 

Neizsakāmi priecājos, ka Rūta izvēlēta arī Mātes pienam. Man šķiet, ka tā ir liktenīga likumsakarība.

Vai aktieru izvēlē jums kā grāmatas autorei ir kāda teikšana?
Absolūti nekādas. Uzskatu, ka filma ir autonoms mākslas darbs, kuram ir savi autori. Negrasos iejaukties viņu radošajā darbā, dot padomus, kaut ko pieprasīt. 

Runājot par aktieru atlasi, esmu sajūsmā par Maiju Doveiku mātes lomai. Viņa ir fantastiska aktrise. Maija kā personība izgājusi cauri vairākiem smagiem pārbaudījumiem. Viņa ir ārkārtīgi inteliģenta un emocionāli dziļa. Šī absolūti ir viņas loma, es pat nevaru iedomāties citu aktrisi, kas spētu to pacelt.

Romāns Mātes piens joprojām turpina savu ceļu pasaulē, nesen iznācis zviedru valodā. Varat svinēt pusapaļu jubileju — tas ir divdesmit piektais tulkojums.
Tuvāko mēnešu laikā romāns iznāks arī norvēģu un fēru valodā — Fēru salu valsts valodā. Fēru valodā grāmatu tulkojis viens no izcilākajiem speciālistiem, bet viņš tulkoja no angļu valodas.

No rakstnieka puses tas prasa lielu uzticēšanos, jo jūs taču nevarat izlasīt japāņu, itāļu vai fēru valodu izdevumus un pārliecināties, ka nekas nav «pazudis tulkojumā», citādi interpretēts.
Par tulkojumiem spriežu pēc tā, kā lasītāji dažādās zemēs grāmatu ir pieņēmuši. Līdz šim labi pieņēmuši un uztvēruši — tātad nekas nav pazudis. Man ir laimējies, jo būtībā ar katru grāmatas tulkotāju esmu personīgi pazīstama jau daudzus gadus. Japāņu tulkotāja Ajumi ir japāniete, kas ilgi dzīvojusi Latvijā, perfekti prot latviešu valodu. Itāļu tulkotājas Margaritas Karbonaro tēvs ir sicīlietis, bet māte latviete, un viņa vispirms sāka tulkot manu Dzīves svinēšanu. Margita Gailītis angļu valodā izcili pārtulkojusi vairākus manus darbus. Es tā varētu stāstīt par katru tulkotāju. Šiem cilvēkiem pilnībā uzticos. 

Zigmunds Skujiņš ir teicis — tā ir liela laime, ja rakstnieks var sevi uzturēt tikai ar rakstniecību. Vai jūs šobrīd, būdama visvairāk tulkotā mūsdienu latviešu rakstniece, varat sevi uzturēt?
Es varu. Dzīvoju no pasaules izdevumu autortiesībām. Tas mani šobrīd glābj, jo mūsu Valsts ieņēmumu dienests man atteica dīkstāves pabalstu.

Saņemat autoratlīdzības, tāpēc pabalsts nepienākas.
Trakākais ir tas, ka man nepienāktos pabalsts arī tad, ja es autortiesībās saņemtu 100 vai pat 20 eiro mēnesī. No valsts puses tas ir ass gājiens attiecībā pret tiem radošajiem cilvēkiem, kuru ienākumu pārskatos skaidri redzams, ka viņi dzīvo trūcīgi. Tādu cilvēku ir daudz, bet viņi par to skaļi nerunā. Negrib atklāt savu izmisīgo, pazemojošo situāciju. Saprotu, ka dīkstāves krīze skar visas nozares, visi šūpojamies vienā laivā vienos ūdeņos. Protams, šī laika lielākie varoņi manās acīs ir tie, kuri katru dienu iet uz darbu lielveikalā vai slimnīcā. Man sāp par tiem, kuri šobrīd zaudējuši darbavietas. No otras puses, tauta un valsts nevar pastāvēt bez savas kultūras satvara. Tiešām nevar.

Rakstnieku iztika lielā mērā ir atkarīga no grāmatu izdevējiem. Kā, jūsuprāt, patlaban klājas latviešu grāmatniecībai?
Individuālā līmenī varbūt daļa cilvēku vairāk pievērsušies grāmatu lasīšanai, un tas ir brīnišķīgi. Bet pašai industrijai klājas grūti. Grāmatu tirgi un izstādes nenotiek, arī festivāli un tikšanās ar lasītājiem. Godīgi sakot, grāmatniecībā izdzīvos stiprākie. Mazās izdevniecības ir sliktākajā situācijā. Labi, ka kultūrkapitāla fonds sniedz atbalstu. 

Runājot par rakstniekiem — mēs esam viena no retajām profesijām, kas nekādu valsts algu nekad nav saņēmusi. Tomēr valsts pret rakstniekiem izturas kā pret liekēžiem. Šobrīd redzu, ka Kultūras ministrija dara labāko, bet viņi ir saistīti ar to, ko saka Finanšu ministrija. Un Finanšu ministrijas skatījumā radošie cilvēki ir apgrūtinājums. To ir skumji apzināties, kad gadiem ilgi esi Latvijas vārdu nesis un daudzinājis pasaulē, pārstāvējis valsti ne tikai ar savām grāmatām, bet arī ar Latvijas karodziņu, Triju Zvaigžņu ordeni pie krūtīm un tautiskajiem maučiem uz rokām. Un esi maksājis nodokļus. Es priecātos, ja mūsu valsts reāli palūkotos uz radošo cilvēku mēneša autortiesību ienākumiem.

Pēdējo mēnešu laikā bieži izskanējuši arī optimistiski saukļi,  ka šis ir radošs un auglīgs laiks, jaunu iespēju un citādas domāšanas laiks. Vai varat tam piekrist?
Radošais darbs arī normālos apstākļos ir grūts, dedzina tevi no visiem galiem. Piedodiet, bet šis noteikti nav radošs laiks, jo tas ir eksistenciāli smags. Ja vien negribi taisīt tingeltangeļus un mājās nodziedāt vienu jauku dziesmiņu feisbukā… Šīs pozitīvās runas par iespējām iepazīt sevi, veltīt laiku ģimenei vai radoši strādāt — piedodiet, tas ir virspusēji un nav patiesība. Man kā radošam cilvēkam ir grūti. Esmu pamanījusies uzrakstīt divas trešdaļas no jaunā romāna, bet neteiksim, ka man iet gludi. Jo es šo slimības, neziņas, iznīcības laiku izjūtu ļoti spēcīgās, dziļās kategorijās. Par laimi, ir dārzs un suns. Ozols plaukst, ķirši zied, un suns ir priecīgs par dzīvi. Dzīve ir jādzīvo, kāda tā ir, bet par šo pandēmijas periodu plēst jokus vai muļķīgi jūsmot galīgi negribas.

Kuri ir tie retie cilvēki, ar kuriem pēdējo mēnešu laikā esat tikusies klātienē?
Ir divi cilvēki, kuri ar savu mīlestību un klātbūtni šajā vientulības laikā mani ir tiešām izglābuši: mans tētis un sirdsdraudzene Liega Piešiņa. 

Teicāt, ka esat uzrakstījusi divas trešdaļas jaunās grāmatas. Kurp ved jūsu iekšējais ceļš pēc Mātes piena?
Tas ir romāns Ūdens mirdzēšana. Sievietes Marijas ceļojums cauri dažādiem laikiem un dažādām pasaules vietām, viņas dzīves pieredzes ceļojums. Mans personīgais Orlando stāsts, ja tā var teikt. Sev esmu noformulējusi, ka šī grāmata būs pieaugusi dzīves svinēšana. Nākamais pieturas punkts tam ceļam, kas sākās ar Dzīves svinēšanu un turpinājās ar Mātes pienu. Rakstot šo grāmatu, jūtos, it kā raugoties uz dzīvi no malas — mierīgi skatos. Un visu redzu.

13. maijā notika Dzintara Soduma balvas literatūrā pasniegšana. To saņēma kinopētnieks Viktors Freibergs par grāmatu Kinomāna slimības vēsture. Televīzijas operatori bija noķēruši mirkli, kad izplūstat aizkustinājuma asarās. Pirms astoņiem gadiem bijāt tā, kas izcīnīja šādas balvas pastāvēšanu.
Šogad viss notika emocionālā gaisotnē, raudāja visi. Un es arī neesmu nekāda Iron Maiden (dzelzs jaunava — red.). Bet balvas dibināšanā lieli nopelni ir Ikšķiles pašvaldībai kā uzticamam mecenātam un manam tēvam Jānim Gunāram Rubenim. Viņš savulaik man ļoti palīdzēja kopt rakstnieku Dzintaru Sodumu, kurš mūža nogali pavadīja mūsu mājās un kura vārdā šī balva nosaukta. Naudas izteiksmē tā ir lielākā literatūras balva Latvijā, un katrs, kas to saņem, ir priecīgs. Viktors Freibergs teica, ka nespēj tam noticēt un jūtas kā nerealitātē… Viņa grāmata ir īpašs gadījums, jo ne katrs spētu tik atklāti, tieši un godīgi rakstīt par to, kādiem elles lokiem iet cauri. Viņa cīņa ar slimību, cīņa par fizisko un garīgo eksistenci ir simboliska šim laikam. 

Kā klājas otram jūsu iedibinājumam — Ventspils rakstnieku mājai? Dīkstāve var piebeigt tik mazas radošas salas pastāvēšanu.
Domāju, ka māja ir drošībā. Šobrīd tur uzturas tikai daži rakstnieki no Latvijas. Bet uz Ventspils māju ir divus gadus gara gaidīšanas rinda, kurā gaida rakstnieki no visas pasaules! Tur ir neskaitāmi Eiropas, Amerikas un Austrālijas autori! Pieteikumu skaits ir liels. Šādu rakstnieku māju pasaulē ir daudz, bet mūsējai ir īpaša aura un īpaša komanda, kas tur strādā. Labā slava aizgājusi no mutes mutē. Tur ir jūras tuvums, Ventspils tirgus, baznīcas un bibliotēkas tuvums. Kad man radās trakā doma dibināt rakstnieku māju Latvijā, kā paraugu redzēju Visbijas rakstnieku namu Gotlandē. Mūsu nams ir auglīgs veiksmes stāsts. Juris Zvirgzdiņš teica: «Nora, tavas grāmatas ir labas, bet vēsturē tu paliksi ar to, ka nodibināji Ventspils rakstnieku māju!»

Tad jau sanāk, ka vēsturē ieiesit ar radošās viesmīlības biznesu.
Radošā viesmīlība — tas skan ļoti labi!

Vai drīkstu jautāt, kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar Gruziju? Vienpadsmit gadus tās bija jūsu otrās mājas. Esat šķīrusies no Gruzijas tāpat kā no gruzīnu vīra, rakstnieka Levana Beridzes?
Nekad nebūšu šķīrusies no Gruzijas, jo esmu pieņēmusi Gruzijas pareizticību un tāpēc, ka izšķīros no vīra, negrasos ticību uzteikt. Man ir savi rīta un vakara lūgšanu rituāli, savs altārītis mājās. Man vienalga, ko kāds domā par manu ticību vai pašu faktu, ka esmu ticīga. Bet, kad tevi nodod tuvākais cilvēks… Vēl neesmu atradusi sevī spēkus aizbraukt uz Gruziju. Rudenī būs divi gadi. Tomēr neesmu gatava tur braukt. Bet ir skaidrs, ka man obligāti jāaizbrauc uz Bodbes klosteri. Pietrūkst kontakta ar šo garīgās pieredzes avotu, ar savām māsām. Bodbes klosteris ir manas dvēseles mājas. 

Pietrūkst arī tās vienkāršības, sirsnības un  mīlestības, ko izstaro gruzīnu cilvēki. Tā, es negribu sākt raudāt… Tagad es uzpīpēšu. To jau mūsdienās skaļi nedrīkst teikt, ka 50 gadus veca sieviete vēlas uzpīpēt — fui, šausmas! Smēķēt sāku nesen, tā ir mana izvēle un atbildība. Mēs apgalvojam, ka esam kļuvuši par iecietīgāku sabiedrību. Patiesībā nosodīšana, ar pirkstiem bikstīšana un pamācīšana ir vareni augusi. Visi ir tik pareizi un svēti, ka bail paliek. Nevienam nav ne melnumiņa uz sirds, nekādu kaitīgu ieradumu! Atceros, kā agrāk leģendārās latviešu rakstnieces un dzejnieces savās darbistabās vai virtuvēs sēdēja, ietinušās biezā cigarešu dūmu mākonī… Vizmu Belševicu tajos dūmos knapi varēja saskatīt. Tā, pie kā mēs palikām?

Vai, būdama radošs cilvēks, izmantojat un baudāt daudzos pandēmijas laika kultūras piedāvājumus: tiešsaistes izrādes, koncertus, muzeju virtuālās tūres?
Neko no tā. Es to negribu. Es strādāju dārzā un rakstu. Vienīgā filma, ko šajā laikā esmu vairākas reizes noskatījusies, ir režisores Kristīnes Želves Mērijas ceļojums — neticams stāsts par trauslu sievieti, kura Otrā pasaules kara laikā viena pati būtībā izglāba visu Nacionālā mākslas muzeja kolekciju. Viņas varoņdarbs ir pāri jebkādām robežām. Kad klausos pārspīlētās vaimanas un saukļus, ka šis ir šausmīgu grūtību laiks, arī šim galējam viedoklim nevaru piekrist, tāpat kā salkanajam «iespēju un radošuma» laikam. Piedodiet, ja salīdzinām sevi ar to cilvēku grūtībām, kuri pārdzīvoja Otro pasaules karu, izsūtīšanas un trimdu, man gribas jautāt, kādas tieši ir šīs necilvēcīgās grūtības, kas mums jāizcieš? Šis nav labs laiks. Ir smagi. Cilvēki zaudē darbu un iztikas līdzekļus. Saasinās vientulības sajūta tiem, kuri dzīvo vieni. Sava un apkārtējā vientulība sastopas, apvienojas un emocionāli žņaudz. Bet nav arī nekāds pasaules gals. 

Esmu ievērojusi, ka daži psihoterapeiti jau piedāvā tiešsaistes lekcijas par tēmu «kā nesajukt prātā». Tas liecina tikai par to, cik labi līdz šim esam dzīvojuši. Cik negatavi esam jebkādām patiesām grūtībām un eksistenciāliem jautājumiem. Cik ātri esam aizmirsuši, kas ir maize un ziepes uz kartītēm vai karā sagrautas pilsētas.

2022. gadā jaunās telpās durvis vērs Rakstniecības un mūzikas muzejs ar vērienīgu ekspozīciju. Esat viena no šīs ekspozīcijas autoriem. Nosaukums šķiet amizants — ProkrastiNācija.
ProkrastiNācija pagaidām ir darba nosaukums. Mans uzdevums bija uzrakstīt 100 tekstus — stāstus un epizodes par dažādiem latviešu komponistiem, dzejniekiem un rakstniekiem. Pusotra gada laikā to izdarīju. Viss balstīsies uz diennakts principu: ir nakts cilvēki, rīta cilvēki un vakara cilvēki. Ekspozīcijas apmeklētājs, izejot cauri izstādei kā diennakts ciklam, sapratīs, kad, kā un kāpēc radās Gaismas pils, Aleksandra Čaka dzeja un Vizmas Belševicas Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām. 

Vai jūs arī mēdzat prokrastinēt, novilcināt rakstīšanu līdz pēdējam brīdim?
Gluži otrādi — mani vajā pienākuma izjūta, un radošam cilvēkam tas brīžam ir vēl stulbāk nekā atlikt darbu uz rītdienu. Jo rītdiena var atnest jaunu domu, sajūtu, kādu zelta gabalu. Man drīzāk ir jāmācās atlaist grožus un veselīgi prokrastinēt.

Ejot cauri nepielūdzamajai diennaktij, kad ir jūsu radīšanas laiks?
Esmu absolūts rīta cilvēks. Labā ritmā dzīvojot, ceļos piecos un rakstu līdz pusdienlaikam, tad dodos gatavot ēdienu, strādāt dārzā. Ap deviņiem vakarā jau eju pie miera. Tāds ir mans ideālais dienas režīms — kā putnam vai meža zvēram.

5 iedvesmas

Krustmeita Nora Anna. Viņa ir mana beznosacījumu mīlestība. Es esmu dzimusi 1969., viņa 1996. gadā. Viņas gaišums un labestība mani iedvesmo dzīvot un rakstīt.

Tētis. Viņa spēks, vitalitāte un pamatīgums ļauj man turēties pie realitātes slitas.

Foto — Ieva Salmane

Ozols manā pagalmā. Man ir rituāls katru rītu šo koku trīs reizes nobučot. Ozolam ir vairāk nekā 120 gadu. Kādreiz, citā dzīvē, es gribētu būt šis ozols.

Pērkons. Pirms diviem gadiem paņēmu viņu no patversmes Ulubele. Vienkāršs čalis. Priecīgs un laimīgs par katru dienu. Un, kad Nora nobučo viņa purnu un saka: «Pērkonīt», tad viņš ir vēl laimīgāks.

Filma Airisa (2001) par rakstnieci Airisu Mērdoku. Patiess, izsmalcināts, izcils mākslas darbs.

CV

Dzimusi 1969. gadā Rīgā

Studējusi latviešu filoloģiju Latvijas Universitātē un angļu valodu un literatūru Kolumbijas Universitātē ASV

Piecu romānu, sešu stāstu krājumu, septiņu biogrāfiju autore

Nozīmīgākie darbi: Dzīves svinēšana, Nenoteiktā bija, Mātes piens

Visvairāk tulkotā mūsdienu latviešu rakstniece

Dzintara Soduma balvas un Ventspils rakstnieku mājas dibinātāja

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece

The post Dzīves svinēšanas trešais cēliens appeared first on IR.lv.

No virtuālo izstāžu un pasākumu pārsātinājuma nogurušajiem ir iespēja izlocīt kājas un doties pastaigā pa Rīgu — dažādi mākslas darbi jebkurā diennakts laikā apskatāmi, pat nepārkāpjot galerijas slieksni

Sekotāji Tērbatas ielā

Nošņurkuša koka namiņa skatlogos aplūkojama fotomākslinieces Lindas Klētnieces izstāde Sekotāji. Meklējot paralēles ar renesanses un baroka gleznās cēli izgaismotajiem tēliem, Klētnieces personāžus apstaro digitālo viedierīču ekrāni. «Klasiskajā mākslā gaisma pauda miera, garīguma un dievišķas atklāsmes ideju. Savukārt mūsdienās šī saikne, lai arī rodamas līdzības, atšķiras no sendienām. Internetā ir radusies jauna veida «sekotāju» civilizācija,» komentē māksliniece. 

Lai arī fotogrāfijas izstādītas, autorei domājot tieši par pašreizējo pašizolācijas situāciju, projekts aizsācies 2017. gadā laikmetīgās fotogrāfijas izglītības platformas ISSP meistarklasē Fotografējot pagātni. Tās vadītājs, pazīstamais ainavu fotogrāfs Saimons Norfolks gaismas delikāto starojumu Klētnieces fotogrāfijās nosaucis par «viltīgi apburošu».
Līdz 29. maijam. Tērbatas iela 48

Projekts 111 galerijā Look!

Viens mākslinieks, viens mākslas darbs, viens skatlogs — tā projektu 111 piesaka galerija Look!, vienlaikus atzīmējot gaidāmo mākslas telpas gada jubileju. Piecas nedēļas galerija eksponē piecu autoru pašizolācijas periodā tapušos darbus, katru pirmdienu izstādot ko jaunu. 

Logu jau rotājuši Miķeļa Mūrnieka un Madaras Kvēpas darbi, bet cikla trešo nedēļu līdz 24. maijam turpina gleznotājs Otto Zitmanis. Viņa ikdiena īpaši neesot mainījusies: «Skatoties, cik tālu viss bija iepelējis, var teikt, ka šis ir labs mirklis pārdomām un pārmaiņām,» spriež mākslinieks. 

No 25. maija galerijas logā būs eksponāts no jaunā tēlnieka Mark Sun Roz, bet no 1. jūnija — mākslas darbs, ko radījis Jānis Šneiders — mākslinieks, kurš par pērnruden šajā galerijā apskatāmo izstādi Vieta nominēts Purvīša balvai 2021.
Līdz 7. jūnijam. Ģertrūdes iela 62

Aizsargmaskas galerijā Istaba

No maija beigām Istabā būs skatāma tematiskā izstāde Aizsargmaskas. Tai darbus radījuši mākslinieki, kas piedalījušies galerijas izstādēs 15 gadu laikā vai bija plānojuši to darīt šajos mēnešos. Istabas pirmajā desmitgadē tematiskās izstādes bija kļuvušas par atpazīstamības zīmi, taču šābrīža iecere ir sniegt iespēju māksliniekiem paust savas pārdomas pēc pandēmijā nodzīvotajiem diviem mēnešiem. 

Atklāšanas pasākuma šoreiz nebūs, taču darbus publicēs galerijas sociālo tīklu lapās, tie būs aplūkojami gan telpās darba dienās no plkst. 12 līdz 18, gan Istabas skatlogos.
No 28. maija līdz 30. jūnijam. Krišjāņa Barona iela 31

Māra Bišofa zīmējums galerijas Istaba izstādē Aizsargmaskas

Liepa Rīgas Mazākajā galerijā

K. K. fon Stricka villas skatlogā jeb Rīgas Mazākajā galerijā skatāma grafiķa Pauļa Liepas personālizstāde Kā sapnī, kurā atbilstoši nosaukumam uzburta sapņainā lietu daba un ikdienas dzīves parādības. Liepas konceptuālais izteiksmes veids un simbolu valoda pārtapusi monolītā koka kluču konstrukcijā, kas izstādes laikā tikšot pārkārtota, tā veidojot dažādas zīmju un attēlu kombinācijas. 

«Ja nu izdodas sarīmēt stāstu no savstarpēji nesaistītām frāzēm un priekšmetiem, varbūt tikai sajūtu, tikai vārdus, no aizmirstām sarunām aizmirstās virtuvēs, varbūt to pašu pusdienlaika sapni, kurā es biju viens pats uz pasaules un jūs visi slēpāties,» saka Liepa, kura rokrakstā jaušama gan 20. gadsimta modernisma ietekme, gan mūsdienu sadzīves iespaidi.
Līdz 1. jūlijam. Aristida Briāna iela 9

Izredzes galerijā Alma

Latvijas jaunais fotomākslinieks Toms Harjo norāda uz cilvēcisko alku nesātīgo un bieži vien postošo dabu, pie kuras noved sevis iedomāšanās pasaules radītāja vietā. To izceļ fotogrāfiju svarīgākais vizuālais elements — perspektīva no putna lidojuma un skats uz dzīves procesu sarežģītībām no kāda augstāka, ikdienā nesasniedzama punkta. Šādas mākslinieka pārdomas raisa interesi, ņemot vērā, ka viņa līdz šim pazīstamākie darbi dokumentējuši paša pieredzi Jehovas liecinieku draudzē. 

Izstāde ir viena no Rīgas Fotogrāfijas biennāles notikumiem, kuru lielākā daļa pārcelta uz rudeni. Kā ierasts galerijā Alma, izstāde apskatāma gan no iekšpuses, gan izgaismota un aplūkojama garāmgājējiem arī ārpus mākslas telpas darba laika.
No 29. maija līdz 17. jūlijam. Tērbatas iela 64

Fotogrāfa Toma Harjo darbs no izstādes galerijā Alma

Gleznas Pils ielas nama nišās

Latvijas Institūts sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju un gleznotāja Valdemāra Tones fondu īstenojis projektu Svini savu brīvību. Radi un dari, konkursā aicinot jaunos māksliniekus paust savu skatījumu uz Latvijas brīvības un neatkarības ceļu. No sešu dalībnieku iesniegtajām 14 skicēm organizatori izraudzījās divu mākslinieču darbus, kas pusgadu rotās āra nišas vēsturiskajā namā Vecrīgā. 

Ceturtā kursa glezniecības studente Agate Bernāte, kura, pēc pašas vārdiem, gleznās tiecas savienot iekšējo trauslumu ar gara stiprumu, atainojusi uz pakaļkājām izslējušos zelta zirgu. Savukārt otru darbu — pūkainā kokonā satinušās cilvēku figūras — gleznojusi tēlniecības otrā kursa studente Ance Vilnīte.
Līdz 30. novembrim. Pils iela 21

The post Māksla skatlogos appeared first on IR.lv.

No govju ganiņa bērnībā līdz lielu piensaimniecības uzņēmumu vadītājam. Ēvalds Putniņš ar dēlu Rolandu saredzēja potenciālu pamestajā Trikātas pienotavā ne tikai tāpēc, ka šī ir viņu senču dzimtene. Pamazām izdodas atjaunot Trikātas siera labo slavu un arī ieviest ko jaunu

Pēc tam, kad vēsturiskā Trikātas pienotava Beverīnas novadā četrus gadus stāvēja aizzīmogota un pamesta, daudzi vietējie neticēja, ka tās jaunajiem īpašniekiem būs tālejoši plāni. Taču Rolands un Ēvalds Putniņi, dēls un tēvs, kas pienotavu pārņēma 2016. gadā, uz galda izliek tik plašu ražojumu klāstu, ka visus nemaz nav iespējams nogaršot. Holandes, Krievijas un Maasdam bioloģiskie sieri, bioloģiskais sviests, vājpiena un pilnpiena biezpiens. 

Pagājušogad pārstrādāts ap 1000 tonnu piena. Produkts, par kuru pašiem vislielākais prieks, esot zilā pelējuma siers Bio Blue. SIA Trikātas piens vienīgā Latvijā gatavo arī zilā pelējuma kausēto sieru ar kūpinājuma garšu. Uz Jāņiem — ķimeņu sieru. «Dizains bija liela investīcija, piesaistījām aģentūru DPJN (Diena pirms Jāņu nakts),» uzņēmuma saimnieki, rādot glīto iepakojumu, atkal piemin vasaras saulgriežus. «Viņi specializējas tieši pārtikas produktu dizainā.»

Iemācījies nebaidīties

«Rolanda vectēvs un vecāmāte no mammas puses, Jānis un Zinaīda Koltovi, visu mūžu bija sviesta meistari Meirānu krejotavā,» uzsver tēvs Ēvalds Putniņš. Arī pašam pieredze ar pienu mērāma vairāku gadu desmitu garumā. Pusaudža gados mātes dzimtas mājās Aknīstē ierīkotajā kolhoza fermā ganījis govis, ticis pielikts arī pie slaukšanas. «Man vienmēr šis ir paticis,» viņš met plašu žestu pāri galdā noliktajai produkcijai. «Viena no manām izglītībām ir elektroniķis. Iznāca tā, ka 1978. gadā Rīgas Piena kombinātā bija vajadzīgs elektroniķis ar mehāniķa iemaņām, tā es tajā pasākumā iekritu. Sākumā strādāju saldējuma fabrikā, tālāk jau visa dzīve aizgāja pienā.» 

Karjera turpinājusies uzņēmumā Limbažu Piens. «Limbažus izcēlu no sabrukuma, izveidoju ekskluzīvu parmezāna siera ražotni, kas 99% strādā eksportam. Labu laiku nostrādāju arī Rīgas Piena kombinātā par vadītāju, pēc tam atkal Limbažos.»

Bet tikmēr piensaimnieku kooperatīvs Trikāta, viens no lielākajiem Latvijā, izlēma savu pienu pārstrādāt paši, nevis nodot citiem. Kopā ar kooperatīviem Dzēse un Piena partneri 2012. gadā izveidoja SIA Latvijas Piens. Tā kā trikātiešu partneri bija no Kurzemes un Zemgales,  pārstrādes rūpnīcu izlēma celt viduspunktā, Jelgavā. Ēvalds Putniņš tikai pieaicināts tās projektēšanā. 

«Kā es atnācu uz Trikātu?» viņš jautā. «Abi dēli strādāja pie manis Limbažu Pienā — Rolands, kurš ir mācījies uzņēmējdarbību, atbildēja par eksportu, viņa vecākais brālis Kaspars bija mehāniķis. Trikātas pienotava 2016. gadā bija izlikta izsolē, dēli mudināja: vai mēs varētu likt kopā spēkus un darboties šeit? Kad nopirkām, te sākumā ņēmās viņi, bet es vēl biju Limbažu Piena īpašnieks un vadītājs.»

Sakritības dēļ Putniņu senči pa tēva līniju cēlušies Trikātā. «Uzvārdā Putni,» piebilst Ēvalds. «Mans tēvs ir dzimis Krievijā, viņa ģimene pie Pleskavas nopirka zemi. Kara laikā uzvārds mainījās. Tētis mācījās jūrasskolā, un tur bija pat vairāki Putni, viņš bija vismazākais augumā. «Putniņ, Putniņ,» visi teica, un, kad viņam pasi izsniedza, iedeva uzvārdu «Putniņš». Viņam esot bijis bail no sovjetijas varas, tāpēc neko nesacīja. Brālim palika uzvārds «Putnis», māsas pārgāja vīru uzvārdos.»

Tomēr dzimtas saknes nebija galvenais, kāpēc Ēvaldu nevajadzēja skubināt pieņemt jaunu izaicinājumu. «Esmu vairākkārt mēģinājis sākt biznesu,» viņš atklāj. «90. gados bija pirmais mēģinājums, diezgan neveiksmīgs, bet — kurš biznesmenis nav bankrotējis? Otrreiz sāku strādāt savai kabatai 2010. gadā lielā biznesa projektā. Tā brīvības sajūta, ko tas dod, ir to vērts!» 

Kad esi algots darbinieks, tad vari iedomāties, ka esi nonācis laivā straujā upē, bet sēdi, pietauvots krastam un jūties drošībā, viņš salīdzina. «Savas uzņēmējdarbības sākumā ir jāsaņem dūša un jāatlaiž virve, pie kuras turies, lai laiva tevi iešūpo viļņos. Tad arī redzēsi, vai izpeldēsi krastā, vai tiksi uz priekšu. Būs daudz sēkļu un problēmu, būs viss. Galvenais ir nebaidīties sākt!»

Pašam vienmēr būs jāizdomā, ko darīt, jāuzņemas par to simtprocentīga atbildība, dēls Rolands piebalso tēva vārdiem: «Tagad daudzi to sajutuši saistībā ar pandēmijas krīzi, sēžot mājās, nevis birojā. Nepiezvani kādam, neaizbrauc pie kāda un redzēsi, kas mainīsies!»

Tagad — bioloģisks

Baltā Trikātas pienotava, laika zoba krietni apbružāta, gan visus šos gadus stāvējusi savā vietā. Putniņi atraduši dokumentālas liecības, ka tā būvēta 1896. gadā. Šo gadskaitli lieto arī iepakojuma dizainā. 

Piensaimniecības tradīcijas Trikātā bijušas iespaidīgas, jo kopš 1947. gada šeit strādāja hrestomātiska personība, siera meistars Vladislavs Čulčs. Trikātas pienotava līdz 90. gadiem bija Valmieras piena kombināta struktūrvienība, tāpēc 1962. gadā patriarhs izstrādāja tehnoloģiju Latvijā labi zināmajam Valmieras sieram. 1964. gadā Čulčs pirmais Latvijā no Ukrainas ieviesa Krievijas siera ražošanu, kura «sencis» Eiropā ir Tilzītes siers. «Pateicoties viņam, Trikātas sieri kļuva populāri labās kvalitātes un garšas īpašību dēļ. Pirmoreiz Latvijā zilais siers parādījās, kad Čulčs 80. gados izdomāja, ka vajag vēl kādu sieru. Viņš ar to auklējās gadiem,» stāsta Ēvalds Putniņš.

2013. gadā mūžībā aizgājušais Čulčs tagad atdusas Trikātas kapos, bet Putniņu ģimene ir restartējusi viņa atstātās tradīcijas. «2016. gadā pārtaisījām visu tehnoloģiju,» atzīmē Ēvalds. «Šis ir sestais piensaimniecības uzņēmums, ko esmu pārbūvējis. Man ir pieredze, kā efektīvāk un vienkāršāk tehnoloģisko procesu sagrozīt. Liela problēma «vecajai Trikātai» bija ar siltuma avotu. Uzlikām šķidro gāzi un automātisko katlumāju, tas bija tikai sākums.»

«Zilā siera ražošanu, izmantojot baktērijas no Dānijas un viņu speciālistus, divas reizes mainījām, un iznāca arvien labāk,» turpina dēls Rolands. «Mūsu zilais bioloģiskais siers ir unikāls visā Eiropā. Katru gadu braucam uz izstādi Vācijā, Nirnbergā, un tur ir vēl tikai divi ražotāji, kam ir bioloģiskais zilais: viens dāņu, viens holandiešu.»

Bioloģisko līniju Putniņi izvēlējušies par savu nišu, taču tai ir stingras kvalitātes prasības. «Ne tikai pienam jābūt bioloģiski sertificētam, bet arī ieraugam un baktērijām. Iekārtu mazgāšanas līdzekļi ir īpaši, fasējot nedrīkst saskarties ar citiem produktiem. Bioloģisks — tātad klāt nav nekādu vielu, kas pagarinātu realizācijas termiņu.» 

Izstādēs par zilo sieru vienmēr esot vislielākā interese, bet pasūtītājus neapmierina īsais derīguma termiņš. Tagad gan Rimi starptautiskajā līgumā piedāvājis zilo sieru pārdot visās trijās Baltijas valstīs, tikmēr SIA Trikātas piens bestsellers esot Krievijas siers. Eksportam populārākais — Holandes siers blokos. «Eksportējam uz Itāliju, Poliju, Igauniju. Eksportējam arī sviestu,» stāsta Rolands Putniņš. «Bez zīmola — ar to Eiropā nav, ko darīt. Trikātas pienotavas zīmols kaut ko nozīmē tikai Latvijā. Pat Lietuvā vai Igaunijā ne.»

Pirms neilga laika medijos uzvirmoja skandāls par sviestu Trikata (bez garumzīmes), kas ražots Vācijā. Šo vārdu savas produkcijas marķēšanai joprojām izmanto SIA Latvijas Piens, kurā savulaik tika iekļauts piensaimnieku kooperatīvs Trikāta. Kopš 2017. gada šī uzņēmuma galvenais akcionārs ir Vācijas koncerna Fude + Serrahn Milchprodukte meitasuzņēmums Eximo Agro-Marketing, un daļa ražošanas notiek Vācijā. Kā vēsta Jelgavā bāzētās kompānijas mājaslapa, zīmols «Trikāta» joprojām tiek pielietots arī piecu veidu «sniega bumbu» mārketingā. 

«Jā, cilvēki bieži jauc, mums raksta sūdzības vai atsauksmes par viņu produkciju, pieņemu, ka arī viņiem par mūsējo,» apstiprina Rolands. Veidojot nosaukumus, viņš konsultējies Patentu valdē. «Mēs nedrīkstam nosaukumos likt kopā vārdus «Trikātas siers», jo tā jau ir reģistrēta preču zīme. Varam likt «Trikātas pienotava» un, piemēram, «Krievijas siers».» Tomēr uzņēmumu starpā spriedzes neesot, situācija sakārtojusies dabīgā ceļā. «Vācieši, kas nopirka Latvijas Pienu, Trikātas zīmolu izmanto maz. Viņi galvenokārt ražo industriālu produktu pārstrādei un fasēšanai, kam svarīgs ir sastāvs, nevis nosaukums.»

Arī Trikātas piena vadībā laiks ienesis korekcijas. Vecākais brālis Kaspars izstājies no uzņēmuma, toties Rolands uz Trikātu pārvācies ar visu ģimeni. Tēvs Ēvalds smejas, ka viņš kā jūrnieks pirmdienā no Rīgas brauc šurp uz darbu un piektdienā — mājās.

Kopš pagājušā gada Putniņi Trikātas pienotavas resursus sezonāli izmanto arī sulas saldējuma ražošanā, šim nolūkam dibināts SIA Fruitis Foods. «Savā laikā Rīgas Piensaimniekam palīdzēju uzbūvēt fabriku, kas ražo kaut ko līdzīgu,» stāsta Ēvalds. «Mūsu produkts Latvijā nemaz neparādās, iet uz Lielbritāniju un Īriju, to ražojam kā privāto zīmolu veikalu tīkliem Aldi un ACDA.»

Sarunas beigām Rolands sagatavojis pārsteigumu: «Mums ir vēl trešais projekts, kas tuvāks sieram un pienam. Inte-resants projekts manā uztverē, bet par to vēl pāragri runāt.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Ēvalds: «Pēc biznesa teorijas — peļņa. Priekš kam tad bizness ir? Bet, protams, man bizness ir arī dzīvesstils.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Rolands: «Kļūdu bijis daudz. Par daudz saražots, par daudz pārdots — arī tā var būt kļūda. Līdz optimālajam apjomam katram ir jāizaug pašam.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Rolands: «Tikai ar motivāciju nepietiks. Tā 1. janvārī ir visiem. Ir jāspēj turpināt, iet uz sporta zāli arī 3. janvārī.»

Ēvalds: «Neko nav sarežģīti uztaisīt, ja cilvēks dara darbu ar mīlestību. Tiklīdz strādāsi pa roku galam, tā nekas nebūs. Vari paņemt vislabāko pienu, labākās kultūras, «dzelžus», bet, ja nebūs mīlestības pret to, ko dari, nekas nesanāks.»

Baltā Trikātas pienotava ir laika zoba krietni apbružāta. Putniņi atraduši dokumentālas liecības, ka tā būvēta 1896. gadā.
Foto — Ieva Salmane

The post Visa dzīve pienā appeared first on IR.lv.

ROMĀNS. KRISTĪNE ULBERGA. KARIETE UZ SANTJAGO. IZDEVNIECĪBA DIENAS GRĀMATA. Rakstniece apraksta svētceļojumu, ko veica kopā ar draudzenes dēlu tīni. «Suģestējošs darbs. Nezinu, vai tas kādam līdzēs veikt viņa paša svētceļojumu, tomēr gājiens ar Kristīni, Aleksi un visiem viņu ceļabiedriem varētu palīdzēt apjaust, ko īsti tāds izturības pārbaudījums nozīmē,» raksta izdevniecības redaktore Dace Sparāne-Freimane. Apgāda cena 8,66 €.

VĒSTURE. PĒTERIS BIRKERTS. LATVJU TAUTAS DZĪVES GUDRĪBAS. IZDEVNIECĪBA JĀŅA ROZES APGĀDS. 20. gados tapušais fundamentālais darbs pievēršas diviem aspektiem tradicionālajā kultūrā: laimei un darbam. Sakāmvārdi (dažkārt papildināti ar latviešu tautasdziesmām un citiem folkloras piemēriem) skaidroti ar Pētera Birkerta komentāriem, vērojumiem, pārdomām un secinājumiem. Apgāda cena 20 €.

BĒRNIEM. LAURA MERCA. TŪKSTOŠ UN VIENS RADĪJUMS. IZDEVNIECĪBA LIELS UN MAZS. Somu ilustratores bilžu grāmata adresēta pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Izteiksmīgās, neparastās ilustrācijas
atklāj dzīvnieku raksturu, paradumus un enerģiju. Grāmata mudina bērnu uz pārdomām un veicina sarunas par dabas brīnumiem. Tekstu no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Apgāda cena 15 €.

The post Jaunākās grāmatas appeared first on IR.lv.

Mūsu tieslietu sistēma šovasar piedzīvos svarīgas pārmaiņas, kas var ienest jaunu elpu tajā vai arī izrādīties tikai saskaitāmo nomaiņa bez ietekmes uz rezultātu. 

Drīzumā Saeimai jāizvēlas jauns ģenerālprokurors, bet jau šonedēļ deputāti balsos par jauno Augstākās tiesas priekšsēdētāju Aigaru Strupišu, ko amatam virza lielā vienprātībā.

Viņš uzskatāms par salīdzinoši «jaunu slotu» sistēmā, jo tikai pirms sešiem gadiem uzvilcis tiesneša mantiju, pirms tam bijis universitātes pasniedzējs un privāti darbojies kā jurists. Skatu no malas par plusu uzskata ne tikai pats, bet arī atbalstītāji. Salīdzinājumam — līdzšinējais AT priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, kurš amatu atkārtoti ieņēmis 12 gadus, tiesneša karjeru sāka vēl padomju laikos. Tikmēr Strupišs kā jauns mācībspēks 90. gadu sākumā stažējies Dānijā, Norvēģijā. Tāpēc šī būs paaudžu un laikmeta nomaiņa AT vadībā, kaut arī vecā un jaunā priekšsēdētāja gadu starpība nav liela.

Strupišs Ir intervijā runā gana skaidru valodu. Par galveno mērķi nosauc tiesas spriešanas kvalitāti, ko uzlabos gan ar rūpīgāku jauno tiesnešu atlasi, gan mērķtiecīgu esošo izglītošanu un stingrāku vērtēšanas sietu, kam jāatsijā amatam nederīgie. Jāvēl sekmes, jo godīgi un zinoši tiesneši ar mugurkaulu ir obligāts drošas valsts stūrakmens.

Šajā numurā vēl kāda svarīga saruna, ko iesaku izlasīt, — valsts galveno epidemiologu Juriju Perevoščikovu izjautājam par to, vai rudenī gaidāms otrais koronavīrusa vilnis un cik pamatotas ir atsevišķu valstu cerības uz vīrusa masveida pārslimošanu un rezultātā iegūtu sabiedrības imunitāti. Perevoščikova atbildes neļauj atslābt.

The post Laikmetu maiņa appeared first on IR.lv.