Rīgas vēsturiskā centra namā, Alberta ielā 9, kas ir 119 gadus vecs, valsts nozīmes kultūras piemineklis, norisinās lifta šahtas būvniecība. Nama iedzīvotājiem ir aizdomas, ka konkrētā būvatļauja ir iegūta apšaubāmā veidā (bez nepieciešamajām pilnvarām no sākotnējā projekta pasūtītāja Dzīks “Alberta 9” puses), vienam no 17 dzīvokļu īpašniekiem, iespējams, maldinot Rīgas pilsētas būvvaldi un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI). Dzīks “Alberta 9” valde ar oficiālu iesniegumu ir vērsusies Kultūras ministrijā, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē (NKMP) un Rīgas pilsētas būvvaldē, aicinot iestādes nekavējoties pārtraukt dzīvojamā ēkā notiekošos būvdarbus.

Rīgā, Alberta ielā 9, esošo namu ir projektējis arhitekts Konstantīns Pēkšēns, bet kāpņu telpas interjeru veidojis Eižens Laube – Latvijas ievērojamākais 20.gs. pirmās puses arhitekts, kura darbi ir iekļauti Latvijas kultūras kanonā un reprezentē Rīgas jūgendstilu starptautiski.

Konkrētais iekštelpu interjers tiek uzskatīts par vienu no mākslinieciski vērtīgākajiem kāpņu telpas interjeriem Rīgā.

Perforēta metāla kastes – lifta šahtas izbūve šādā kāpņu telpā – ir nepieņemama. Tā neatgriezeniski un neglābjami izpostīs šo arhitektūras pērli, kas ir visas Latvijas tautas kultūras mantojums.

Apšaubāmie būvdarbi ir sākti privātā pagrabā, un to ietekmē pašlaik plaisas ir novērojamas vairākos nama dzīvokļos. VKPAI jau 2014. gadā ir rekomendējusi lifta izbūvi neveikt kāpņu telpā, bet gan projektēt liftu pagalma fasādes pusē. Projekts, ko pašlaik mēģina īstenot viens no 17 dzīvokļu īpašniekiem, ir novecojis un nedrošs, turklāt šo iemeslu dēļ projekta pasūtītājs – Dzīks “Alberta 9” – no tā ir oficiāli atteicies, pieņemot attiecīgu lēmumu. Tomēr valstī izsludināto ārkārtas situāciju apzināti izmantojis konkrētais nama iedzīvotājs, radot pirmos bojājumus ēkas kāpņu telpā, kamēr būvvalde bija rakstiski atteikusies ārkārtas stāvokļa laikā sūtīt uz objektu būvinspektoru.

Līdz ar šahtas izbūvi tiktu uzlauztas oriģinālās grīdas flīzes un sazāģētas autentiskās metālkaluma kāpņu margas. Tagad ar 1901. gadā celto ēku, kas pārdzīvojusi divus pasaules karus un padomju okupācijas laiku, notiek neticamais. Jo ilgāk atbildīgās iestādes lems, vai anulēt būvatļauju, jo neatgriezeniskāk ēka tiks sabojāta.

Jāuzsver, ka celtnieki strādā bez cimdiem, maskām un bez jebkādiem brīdinošiem vai informatīviem paziņojumiem. Alberta ielas 9 mājas iedzīvotāji akcentē, ka esošajā situācijā jūtas apdraudēti, īpaši tagad, kad joprojām ir augsta koronavīrusa izplatība.

Iepriekšējā

1no9

Nākamā

Mēs saprotam, ka pandēmijas laikā savu drošību un veselību varam aizsargāt tikai paši saviem spēkiem, tāpēc patlaban ir pieņemts lēmums noteikt aizliegumus remonta un būvniecības darbiem namā. Ļoti paļaujamies arī uz tūlītēju atbildīgo iestāžu rīcību – būvdarbu apturēšanu un būvatļaujas atcelšanu. Dzīks “Alberta 9” valde atbalsta alternatīvu, mūsdienīgu lifta projektu pagalma fasādes pusē – tādu, kas neapdraud arhitektūras pieminekli un mājas, kā arī tās iemītnieku drošību.

Dzīks “Alberta 9” valde:

Una Līce, Nikolass Kristofers Ralejs Lenkhusens, Brigita Siliņa

Nama iedzīvotāju iesniegumu Kultūras ministrijai, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei un Rīgas Būvvaldei lasiet Dziks Alberta iela9 Iesniegums.

The post Alberta ielas nama iedzīvotāji aicina nepieļaut jūgendstila pērles izpostīšanu appeared first on IR.lv.

Lasot starpkaru vēsturiskos romānus vai skatoties filmas, es bieži domāju, kādas bija likumsakarības, kas veidoja vēsturi tajā posmā un kā tajā visā jutās parastie cilvēki. Cik traģiski daudziem izvērtās likteņi. Dzīvojot Padomju Savienībā, man kā skolniecei likās, ka tā nekad nebeigsies. Kad samērā pēkšņi tas notika 1990. gadā, mēs visi bijām tā laika vēstures liecinieki. Tālāk, ar mazām niansēm, dzīve Eiropā virzījās uz augšu pa ekonomiskām kāpnēm, līdz pasauli satricināja 2008.-2009. gada finansiālā krīze. Nedaudz vēlāk Krimas okupācija un karš Ukrainā parādīja to, ka jābūt gataviem uz visu.

Tomēr – vai mēs ieguvām kādu mācību? Vai mēs sākām kaut kam gatavoties? Cikliski lielākas vai mazākas krīzes atkārtojas ar apmēram 10 gadu intervālu. Presē un zemapziņā daudzi paredzēja krīzi 2020. gadā, bet kā tā sāksies? Kas tai būs par iemeslu? To nu neviens vēl 2019. gada decembrī nevarēja ne uzminēt, ne nosapņot.

Vīruss, pandēmija. Kas to būtu domājis? Vienīgi Bils Geits savā 2015. gada TED runā The next outbreak? We are not ready mūs visus brīdināja, bet toreiz tam neviens īsti neticēja.

Sākotnēji arī šim vīrusam uzmanība netika pievērsta, jo tas “notika” kaut kur tālu Ķīnā. Vēl brīnījāmies, kā viņi 10 dienās uzcēla slimnīcas. Vēlāk jau tas skāra tuvāk – Irāna un pavisam tuvu Itālija. Marta vidū nedēļas laikā visa pasaule sagriezās ar kājām gaisā. Maija sākumā pandēmija vēl strauji izplatās visā pasaulē un ekonomika, kas līdz šim ir bijusi tik savstarpēji globāli saistīta, būs sadragāta.

Ja šo salīdzina ar iepriekšējo finansiālo krīzi, tad jāsaprot, ka toreiz nekas pāris dienu laikā neapstājās, kopumā viss samazinājās, bet uzņēmumiem bija iespēja izdzīvot. Šoreiz neskaitāmas industrijas ir nogrieztas kā ar nazi.

Pēkšņi mēs saprotam, cik daudzi biznesi ir saistīti ar tūrisma nozari un ka ar Latvijas sarūkošo iedzīvotāju skaitu bez tūrisma ārkārtīgi daudzām nozarēm nav pat iespēju izdzīvot.

Saprotam arī to, ka ir profesijas, bez kurām ārkārtas apstākļos nevaram pastāvēt. Paradoksāli, ka Latvijā daudzas no tām ir vismazāk novērtētās gan no valsts, gan no privātuzņēmumiem. Ārsti, māsiņas, sanitāri, pārdevēji, sociālie darbinieki, skolotāji, bērnudārzu audzinātāji, atkritumu izvedēji, pārtikas ražotāji, kurjeri, pastnieki, šuvēji, kas šuj maskas. Pārējās visas ir miera laiku profesijas. Ne velti mums tikai 35 gadus pēc Otrā pasaules kara dzimušajiem vecāki “lika izvēlēties” profesijas, kas arī kara laikā būs vajadzīgas. Manam vīram tētis ieteica kļūt par ārstu, man mamma teica, lai mācos šūt, vienmēr būšot darbs, pat kara laikā kādam vajadzēs kaut ko sašūt. Kādu brīdi tas bija smieklīgi, kad to stāstīju. Tagad tas ir pilnīgi saprotams iemesls profesijas izvēlei, jo cilvēki ir palikuši bez iztikas līdzekļiem.

Daudzas lietas vīruss mūs piespiedīs pārdomāt, ieviest un uzlabot. Šeit minēšu tikai dažus pozitīvus ieguvumus, jo nav sliktuma bez labuma. Vīruss būs palīdzējis ieviest tehnoloģijas, kas jau sen prasījās būt ieviestas. Kaut vai ārstu tālpieņemšana, kas nupat strauji attīstās. Ir daudzas medicīnas nozares, kurās pietiek ar sarunu un augšuplādētām analīzēm, lai ārsts nozīmētu ārstēšanos. Nav vairs jātriecas no lauku rajoniem uz Rīgu, lai ārsts pateiktu, ka nākamreiz jāuztaisa vēl citas analīzes. Ārsta vizīte var notikt neizejot no savas mājas komforta zonas.

Tālkomunikācija ir milzīgs bonuss, ko vīruss ir piespiedis pielietot daudzās profesijās, samazinot braucienus ar mašīnām un lieku laika tērēšanu.

Tie, kuriem ir lauku mājas, ārkārtējā situācijā ir nedaudz priviliģēti kaut vai tāpēc, lai ar bērniem pavadītu laiku svaigā gaisā, kamēr visi tāpat strādā vai mācās no mājām. Arī sava vistiņa, kas dēj oliņas, salātlapa vai citi pašaudzēti dārzeņi būs ieguvuši pavisam citu nozīmi. Beidzot saprotam, ka gan no valsts, gan līdzgaitnieku tik ilgi noniecinātā naturālā saimniecība ārkārtējā situācijā ir ļoti svarīga. Ne velti sociālā vide ir pilna ar jaunām kartupeļu vagām un palodžu zaļumu dobēm. Maizes cepšana pēkšņi pārvērtusies par ģimenes goda lietu. Vai šī krīze būs pēdējā valstī, par to nopietni vajadzētu šaubīties. Tagad jebkuram ir skaidrs, ka krīzes situācijās nekāds lielais labums nenāk no graudu audzētājiem miljonāriem, kuriem valsts atbalsts ir bijis pārpārēm visus šos gadus, bet tieši no mazajām saimniecībām vietējās pārtikas ražošanā, uz ko arī pēc vīrusa būtu jāliek uzsvars un tās jāstiprina, samazinot papīru kalnus, lai cilvēki varētu vienkārši strādāt.

Ļoti laba un nākotnē saglabājama lieta ir tirdzniecības centru slēgšana svētdienās. Nebūsim pirmā valsts Eiropa, kas to ir izdarījusi.

Es kā mamma vienmēr jūtu līdzi tiem vecākiem, kuriem darbā ir jāpavada brīvdienas. Bērni tomēr ir vērtība ne tikai ģimenei, bet arī valstij, un mums ir jārūpējas, lai vecāki pēc iespējas savu brīvo laiku pavadītu ar bērniem, nevis strādājot. Arguments, ka veikala pārdevēji ir laimīgi, ka var vairāk nopelnīt, neiztur nekādu kritiku, jo, pirmkārt, viņiem ir slīdošais darba grafiks, un neviens par strādāšanu brīvdienās nemaksā vairāk. Otrkārt, alga jau nemainīsies, ja veikals strādās vienu dienu nedēļā mazāk, pircēji savu iekāroto preci tāpat nopirks, tikai citā dienā. Mēs kā valsts savukārt iedzīvotājiem uzdāvināsim brīvu dienu, ko pavadīt kopā ar ģimeni.

Turklāt jāņem vērā, ka ārkārtējā krīzes situācijā tirdzniecības centri nebūt nav bijuši pretimnākoši saviem īrniekiem. Lai arī veikali ir ciet vai pircēju trūkums ir acīm redzams, īre biznesīgi un cietsirdīgi tiek prasīta tāda, kāda tā ir līgumā noteikta. Apkārt ceļo teiciens: “Mēs visi esam vienā laivā.” Nu tagad var tiešām redzēt, kurš ir un kurš nav tajā pašā laivā, kurš solidarizējas un kurš nē…

Izlasot Hārvardas infekciju slimību evolūcijas un epidemioloģijas profesora Dr. Viljama Hanages rakstu Lai arī kā mēs skatītos uz skaitļiem, esam šīs pandēmijas sākumā un ieklausoties ievērojamu epidemiologu teiktajā, ir saprotams, ka vīruss nepazudīs, tas nomierināsies, tad atkal parādīsies, reaģējot uz aizliegumu atcelšanu. Pie vakcīnas pašreiz stādā 47 laboratorijas visā pasaulē, un ir cerības, ka gada laikā tā varētu būt izstrādāta, bet tāpat paies laiks, kamēr tā nonāks līdz katram no mums. Rudens nebūs daudz citādāks, kā tas ir tagad.

Ar vienu vārdu sakot, ar vīrusu būs jāsadzīvo vēl gadu vai pāris. Un, ja tāda ir versija, tad ar to rēķinoties, varam plānot savas dzīves.

Ja īstermiņā dīkstāves pabalsti ir paredzēti uz pāris mēnešiem ar domu, ka pēc tam viss būs tāpat kā bija, bet, tuvojoties maija vidū noliktajam termiņam, nekas nebūs mainījies, būtu jāķeras klāt ilgtermiņa plānam, kā palīdzēt cilvēkiem, kuri ir zaudējuši ienākumus uz ilgu laiku, jo tūrisms un pulcēšanās grupās un ar to saistītās darba vietas vēl pāris gadu varētu nebūt aktuālas.

Kas notiks ar īrēm, ko cilvēki nevarēs samaksāt, ar mājas maksājumiem? Izīrētājiem būs jāsaprot, ka cenas būs jānolaiž, jo citādāk viņu īpašums paliks bez ienākumiem un pašam būs jāsedz komunālie maksājumi.

No otras puses, Airbnb dzīvokļi meklēs īrniekus gada īrēm. Arī šī ir sfēra, saistīta ar tūrismu, tika nocirsta kā ar nazi visā pasaulē. Māju īres un pārdošanas lapa Zillow jau tagad ASV pilsētās ir pārpildīta ar skaisti iekārtotiem Airbnb dzīvokļiem un mājām. Nekustamā īpašuma cenām ap rudeni būtu jākrītas, jo tirgus būs piesātināts gan ar īres, gan pārdošanas īpašumiem, īpaši tad, ja Airbnb bizness ir bijis balstīts uz kredītiem.

Tūrisms kā nodarbe lielākai daļai cilvēku nebūs aktuāls vēl pāris gadu gan tādēļ, ka citas valstis tikai tagad sāk izjust vīrusa pirmos soļus, gan arī tādēļ, ka cilvēkiem vienkārši nebūs naudas ceļošanai.

Būs tikai ģimeņu apvienošanas braucieni, lai konkrēti nonāktu no punkta A līdz punktam B. Tādēļ arī visi, kuru biznesi ir balstīti uz tūristiem, būs spiesti meklēt citas iespējas.

Ir arī jāsaprot, ka pasaules pārtikas piegādes ķēdes tiks pārtrauktas, un tas nozīmē, ka nākamā sezonā pārtika varētu sadārdzināties vai pietrūkt. Aktīvajam vīrusam Eiropā vēl ir tikai divi mēneši un pasaule vēl turas uz iepriekšējās sezonas ražu. Varbūt ir vērts iedziļināties un jau tagad saprast, kuru pārtikas produktu trūks, un, ja tos nevar pie mums izaudzēt, tad vajadzētu uzkrāt rezerves. Būtu īstais laiks apzināt, kādas ir vietējo ražotāju un saimniecību iespējas apgādāt iedzīvotājus ar pārtiku. Olīveļļa no Itālijas droši vien nav tik aktuāla, bet kā viņiem šogad ies ar ražas novākšanu, to varam tikai minēt.

Vēl jau ir pagājis tikai nedaudz vairāk par pusotru mēnesi, vēl cilvēkiem, iespējams, ir nelieli uzkrājumi, bet ja saprotam, ka vīruss neatkāpsies, līdz netiks nodrošināta vakcīna, jābūt valsts plānam gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Ja īstermiņā bija domāti dīkstāves pabalsti, tad ilgtermiņā būtu nepieciešami cita veida pabalsti, kas būtu neatkarīgi no darba vietas. Iespējams, daļa saņems bezdarbnieku pabalstus, bet kā būs ar pašnodarbinātajiem, ar maziem uzņēmumiem? Mums kā valstij ir jārēķinās, ka bez palīdzības liela daļa cilvēku nonāks nabadzībā, ātro īstermiņu kredītu parādos un izmisumā. Kā apzināt katru, kuram vairs nav iztikas līdzekļu, kuru liek ārā no dzīvokļa par nesamaksātu īri, būs sarežģīti, bet ne neiespējami.

Lasot, cik daudziem ir atteikts dīkstāves pabalsts, rodas sajūta, ka universālais pabalsts būtu bijis labāks risinājums. Bet tagad ir laiks domāt par ilgtermiņa plānu, par ‘’izdzīvošanas pabalstu”, kas tiek dots tiem, kuriem nepienākas bezdarbnieku vai dīkstāves pabalsts. Naudas summa, kas ir nepieciešama minimālai izdzīvošanai, ko var iegūt jebkurš, pierādot, ka viņam bankā nav uzkrājumu. Mums kā valstij būtu daudz vieglāk cilvēkiem palīdzēt tagad un jau laikus daļu no 4 miljardiem novirzīt “izdzīvošanas pabalstam”, nevis gaidīt, kad cilvēki paliks uz ielas.

Esam nonākuši līdz šodienai, kad visi esam daļa no vēstures un nezinām, kā tas beigsies. Varam tikai prognozēt un tajā pat laikā, domājot par nākotni, jau tagad pieņemt likumus labākas valsts izveidei, lai pie pirmās robežu atvēršanas daļa no iedzīvotājiem ar vilšanās sajūtu nedodas labāku iespēju meklējumos. Bet, protams, par nākotni, varam domāt tikai tad, kad būsim sapratuši, kā šajā saspringtajā situācijā palīdzēt ikvienam, tādējādi saglabājot līdzpilsoņu lojalitāti Latvijai, kas nākamās krīzes laikā būs izšķirīga.

The post Vīrusa varbūtības appeared first on IR.lv.

Pirms nedēļas svinējām demokrātiju Latvijā. 1. maijā apritēja 100 gadu kopš Satversmes sapulces sasaukšanas, kas lika pamatus mūsu parlamentārajai demokrātijai. 4. maijā atzīmējām Latvijas neatkarības atjaunošanas 30 gadus, bet 9. maijā svinējām Eiropas dienu un mūsu piederību Eiropas kopējām vērtībām.

Es no sirds priecājos un atbalstu visas pilsoniskās iniciatīvas, kas notika šīs nedēļas ietvaros, tomēr vēlos atgādināt, ka ārkārtējās situācijas dēļ esam liecinieki milzīgām mūsu demokrātiskā ietvara pārmaiņām, tādēļ domāju, ka šis ir arī piemērots brīdis refleksijai par demokrātijas izaicinājumiem pandēmijas laikā.

Kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanas Covid-19 pandēmijas rezultātā mūsu dzīves ir kardināli mainījušās.

Kā sabiedrība esam akceptējuši būtiskus ierobežojumus mūsu demokrātiskajām brīvībām: lielākas pilnvaras valdībai, ierobežojumus pārvietoties ārpus valsts vai pulcēties publiskos pasākumos.

Šie ierobežojumi parastās situācijās būtu neiedomājami, taču brīdī, kad likme ir cilvēku dzīvība un veselība, gan instinktīvi, gan racionāli mēs tos pieņemam un akceptējam.

Ir pagājuši gandrīz divi mēneši kopš ārkārtējā stāvokļa sākuma, drīzumā varam gaidīt ierobežojumu mīkstināšanu. Nerodas iespaids un nav apliecinājumu, ka Latvijas valdība būtu ļaunprātīgi izmantojusi šo situāciju, ierobežojot mūsu brīvības, kā, piemēram, Ungārijā, kur pandēmijas aizsegā tika iesaldēta parlamenta lemtspēja, atceltas vēlēšanas un vara nodota valdības rokās. Kā valsts iedzīvotāja es novērtēju Latvijas politiķu spēju mobilizēties, ātri pieņemt sarežģītus lēmumus, ieklausīties veselības aprūpes sistēmas profesionāļos, starptautiskajās vadlīnijās un ar mediju starpniecību skaidrot savu viedokli sabiedrībai.

Tomēr ir vairāki aspekti, kas jāizceļ, skatoties uz demokrātiju un demokrātiskām vērtībām krīzes laikā. Demokrātija nav tikai likumi, lēmumi, institūciju funkcionēšana, tā ir arī kultūra un pasaules uzskats, lēca, caur kuru raugāmies uz pasauli. Sarunāšanās, domapmaiņa, publiskās diskusijas, sabiedrības dialogs ir neatņemama demokrātijas daļa, kas veido demokrātijas kultūru.

Ir skaidrs, ka ārkārtas situācijā, kad lēmumu pieņemšanas ātrums ir izšķirošs, nav iespējams izvērst iekļaujošu un izsmeļošu konsultēšanos ar sabiedrību. Arī sabiedrības grupām ir grūti ātri mobilizēties un organizēt viedokļa paušanu.

Tomēr dialogs starp lēmumu pieņēmējiem un sabiedrību un tās organizētajām grupām ir vitāli svarīgs, lai lēmumu pieņēmēji spētu rast risinājumus, kas ir pieņemami plašai sabiedrībai, un, risinot vienu problēmu, neiecirstu citā sāpīgā vietā.

Otrais aspekts ir saistīts ar pulcēšanās brīvības ierobežojumiem. Ja šajā laikā tiek pieņemts kāds lēmums, kas noteiktai sabiedrības grupai ir nepieņemams, iziešana ielās – piketos, demonstrācijās – pašlaik nav atļauta. Vai tomēr bija iespējami kādi kompromisa risinājumi, lai dotu cilvēkiem iespēju paust savu viedokli publiskajā telpā klātienē, ievērojot piesardzības pasākumus un fizisko distanci?

Apzinoties, ka ar ierobežojumiem mums būs jāsadzīvo ilgāku laiku un pulcēšanās vienkopus tik lielā skaitā kā iepriekš tuvākajā laikā nebūs iespējama, daudzas sarunas tiek pārceltas digitālajā vidē. Cik iespējama būs dažādu viedokļu līdzpastāvēšana un cieņpilna sarunāšanās digitālajā vidē? Vai varēsim šajā krīzes laikā uzaudzēt šos digitālās sarunāšanās muskuļus – uzlabot savas prasmes vai gūt jaunu komptenci? Protams, to pieredzi, kas rodas no sarunas klātienē, ar digitālu sarunu aizstāt nav iespējams. Tomēr ir jāmeklē veidi, kā digitālo sarunu padarīt jēgpilnu un tai veltītā laika vērtu. No visām prasmēm, kas jāvelta sarunai, es gribētu izcelt ieklausīšanos, iedziļināšanos sarunu biedra teiktajā un vēlmi sadzirdēt.

Visbeidzot, mēdz teikt, ka demokrātijai vajag demokrātus. Gan lēmumu pieņēmējiem, gan politiķiem un arī mums, iedzīvotājiem ir jāgrib būt demokrātiem un jāpieņem demokrātijas spēles noteikumi, kas līdzās labām lietām ietver arī neskaidrību, sarežģītību, kompleksumu, ilgāku procesu lēmumu pieņemšanā, atbildības uzņemšanos. Demokrātiska komunikācijas kultūra pieprasa cita viedokļa uztveršanu kā līdzvērtīgu un saprātīgu, kā arī komunikāciju horizontālā virzienā. Tās ir pazīmes, kas raksturo nobriedušu cilvēku un nobriedušu demokrātiju. Gribu ticēt, ka krīze vairos mūsu sabiedrības un demokrātijas briedumu.

The post Sarunāšanās nav aizliegta: līdzdalība un demokrātiskās vērtības pandēmijas laikā appeared first on IR.lv.

Lai gan Baltijas valstu ekonomikas globālā mērogā ir ļoti līdzīgas — pēc teritorijas lieluma, iedzīvotāju skaita un ekonomikas struktūras — , tomēr ir vairākas būtiskas atšķirības, kuras uzskatāmi parāda Latvijas un Igaunijas vērtīgāko uzņēmumu TOP101 salīdzinājums. Igaunijas biznesa līderi atšķiras gan ar augstāku peļņas līmeni, gan korporatīvās pārvaldības standartiem.

Jau pirms 14 gadiem Latvijā aizsāktā vērtīgāko uzņēmumu TOP101 projekta mērķis ir sekmēt publisku diskusiju par to, kāda ir šo uzņēmumu lomu ekonomikā un sabiedrībā. Tagad TOP101 veidotāji Prudentia un Nasdaq Riga sadarbībā ar Nasdaq Tallinn ir pirmo reizi izveidojuši analogu Igaunijas vērtīgāko uzņēmumu sarakstu, kas aprīlī tika publiskots Tallinā.

Līdz ar to šobrīd mūsu rīcībā ir unikāla informācija, kura paver iespēju salīdzināt Latvijas un Igaunijas ekonomikas no ārkārtīgi interesanta analītiskā leņķa, attiecinot vērtīgāko uzņēmumu sarakstus uz abu valstu ekonomikām un sabiedrībām.

Uzreiz gan jāpiebilst, ka Igaunijā publiskotais saraksts ir veidots, izmantojot uzņēmumu datus vēl pirms Covid-19 krīzes. Par epidēmijas ietekmi varēs spriest šā gada rudenī, kad tiks veidoti jaunākie TOP101 abās valstīs.

Vairāku gadu garumā analizējot Latvijas vērtīgākos uzņēmumus, esam novērojuši, ka Latvijas TOP101 uzņēmumu kopējai vērtībai ir tendence korelēt ar makroekonomiskajām tendencēm valstī, kas izteiktas ar iekšzemes kopproduktu (IKP) reālajās cenās. Turpmākajos gados redzēsim, vai šī korelācija novērojama arī Igaunijā. Taču pirmā pārsteidzošā atšķirība, kas novērojama jau pašlaik — TOP101 vērtīgāko uzņēmumu kopējās vērtības salīdzinājums pret katras valsts ekonomikas lielumu.

Lai gan Latvijas ekonomika 2018. gadā bija par vairāk nekā 3 miljardiem eiro lielāka nekā Igaunijas IKP (29,1 pret 26 miljardiem eiro), Igaunijas vērtīgāko uzņēmumu TOP101 kopējā vērtība būtiski pārsniedz Latvijas uzņēmumu vērtību — 20,7 miljardi eiro pret 16,9 miljardiem eiro. Visdrīzāk šī korelācija norāda uz to, ka Igaunijas ekonomiskā aktivitāte ir vairāk koncentrēta uz lielajiem uzņēmumiem nekā Latvijā.

Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē uzņēmuma vērtēšanu, ir peļņas marža, un arī šeit jāsecina — Igaunijas vērtīgāko uzņēmumu 26% EBITDA marža ir būtiski lielāka nekā Latvijā (16%). Vienkāršāk sakot, Igaunijas TOP101 kompānijas ir pelnošākas, tādējādi rezultējoties arī augstākā Igaunijas kompāniju novērtējumā, un iemeslu tam būtu interesanti pētīt dziļāk turpmākajos TOP101 projektos.

Vēl viens novērojums — netiešais EBITDA reizinātājs Igaunijas TOP101 kompānijām (mediāna – 9.5) ir augstāks nekā Latvijas uzņēmumiem (mediāna – 8.3). Viens no faktoriem, kas izskaidro šo atšķirību, ir dažādais nozaru salikums TOP101 sarakstu ietvaros.

Kā piemēru var minēt darbību ar nekustamo īpašumu, kas ir otrā lielāka Igaunijas vērtīgāko uzņēmumu TOP101 nozare (15% īpatsvars), kurai tiek piemērots arī viens no augstākajiem EBITDA reizinātājiem (mediāna – 12.4). Tajā pašā laikā otrai lielākajai Latvijas vērtīgāko uzņēmumu TOP101 nozarei — komunālie pakalpojumi (13% īpatsvars), tiek piemērots divreiz zemāks EBITDA reizinātājs (mediāna – 6.1).

Baltijas nekustamo īpašumu nozares spēlētāji jau agrāk ir teikuši, ka Igaunijā ir lielāka tirgus aktivitāte — pēdējos 5-10 gados ir būvēts vairāk nekā Latvijā, arī cenas kopumā ir augstākas.

Būtiski, ka ar jaunu projektu attīstību Igaunijā nodarbojas lielākas, profesionālas kompānijas. Šīs kompānijas pēdējo gadu laikā ir koncentrējušas kapitālu, ļaujot nonākt valsts vērtīgāko uzņēmumu TOP101 sarakstā.

Ja raugāmies uz abu valstu vērtīgāko uzņēmumu kapitāla ģeogrāfisko iedalījumu, arī šeit Igaunijas saraksts būtiski atšķiras no Latvijas TOP101. Latvijas gadījumā 53,6% no kopējās uzņēmumu vērtības nāk no uzņēmumiem ar ārvalstu kapitālu, kamēr Igaunijā tikai 38%. Tāpat arī uzņēmumu skaits ar ārvalstu akcionāriem Latvijas TOP101 ir ievērojami lielāks (64 uzņēmumi) nekā Igaunijā (46).  Attiecīgi šo uzņēmumu kopējā vērtība Latvijā ir 9,1 miljards eiro pret 7,9 miljardiem eiro Igaunijā.

Salīdzinot abu valstu TOP101 nozaru griezumā, Latvija ir labāk diversificēta salīdzinājumā ar Igauniju — lielākajām piecām nozarēm Latvijā ir 61% īpatsvars, kamēr Igaunijā tie ir 70%, tātad kopējā uzņēmumu vērtība Latvijā ir mazāk pakļauta noteiktiem nozaru riskiem.

Neizmantotais kapitāla piesaistes potenciāls caur uzņēmumu akciju kotēšanu biržā ir aspekts, kas diemžēl vieno abu valstu TOP101. Abām raksturīgs ļoti zems kotēto uzņēmumu īpatsvars vērtīgāko uzņēmumu sarakstos – Igaunijā publiski kotēti ir tikai 7 topa uzņēmumi, bet Latvijā vēl mazāk — tikai 4.  Attiecīgi publiski kotēto uzņēmumu vērtības īpatsvars kopējā TOP101 uzņēmumu vērtībā Igaunijā veido 14%, bet Latvijā nieka 6%.

Uzņēmumu caurspīdīgums un korporatīvā pārvaldība ir faktori, kas TOP101 metodoloģijas ietvaros tiek ņemti vērā, nosakot apskatāmo uzņēmumu vērtību. No maksimālajiem 100 punktiem Igaunijas vērtīgāko uzņēmumu korporatīvās pārvaldības vidējais vērtējums veido 70, kas ir ievērojami augstāks nekā Latvijas TOP101 uzņēmumiem (34), tātad vienas un tās pašas nozares pārstāvji ar līdzīgiem rentabilitātes rādītājiem Igaunijā tiek vērtēti augstāk nekā līdzīgi Latvijas uzņēmumi.

Abu valstu vērtīgāko uzņēmumu sarakstos var novērot, ka publiski kotētiem uzņēmumiem ir tieša motivācija ievērot krietni augstākus korporatīvās pārvaldības standartus — gan normatīvo aktu prasību izpildes dēļ, gan nodrošinot augstāku uzņēmumu vērtību.  Šī atšķirība ir īpaši redzama Latvijas TOP101, kur biržas sarakstā iekļautie uzņēmumi ar vidējo korporatīvās pārvaldības vērtējumu 89 (biržā neiekļautajiem – 33) arī bauda augstāku vidējo EBITDA novērtējuma reizinātāju 12,6 (pret 8,3 biržā neiekļautajiem uzņēmumiem).

Vērtīgākie uzņēmumi ir katras ekonomikas dzinējspēks, jo tiem piemīt izteikti liela ietekme uz katras valsts ekonomiku un sabiedrību kopumā. Latvijas un Igaunijas vērtīgāko uzņēmumu sarakstu struktūras attiecināšana uz abu valstu ekonomikām ļauj saskatīt interesantas likumsakarības, bet vienlaicīgi šie saraksti parāda lietas, kas būtu jāsakārto un jāuzlabo abām valstīm, lai Baltijas uzņēmumi uzlabotu savu konkurētspēju Eiropas un arī pasaules līmenī, savukārt, Baltijas reģions kļūtu vēl pievilcīgāks investoru acīs.

P.S. 14. maijā par šo tēmu notiks tiešsaistes diskusija Creating business value in Latvia and Estonia, dalību ikviens interesents var pieteikt līdz 12. maijam vietnē www.debates.top101.lv.

The post Nacionālās biznesa īpatnības: kā atšķiras Latvijas un Igaunijas vērtīgākie uzņēmumi? appeared first on IR.lv.

Diez vai bez globāla mēroga pandēmijas izglītības sistēma dažu nedēļu laikā spertu tik platus soļus digitālajā pratībā, kā tas noticis tagad. Gan skolotāji, gan skolēni apguvuši jaunas prasmes un zināšanas, ko likt lietā ikdienas darbā, ne tikai pieņemt zināšanai un turpināt dzīvot pa vecam. Arī tad, kad vīrusa radītā krīze jau būs aiz muguras, pasaule vairs nekad nebūs tik ne-digitāla, kāda tā bija līdz Covid-19. Tieši digitālā pratība ir tā, kas pat pandēmijas piežmiegtajai ekonomikai ļauj saglabāt dzīvību, un tā būs vadošais virzītājs ne tikai pēckrīzes tirgus attīstībā, bet arī izglītībā.

Šis ir lielisks laiks, lai praksē pārliecinātos par to, ka veids, kādā mācīties, ir tikpat svarīgs kā tas, kādas zināšanas apgūt. Digitālā pratība ir mūsdienīgas izglītības paradigmā iebūvētais elements.

Tas var palīdzēt ne tikai apgūt jaunas zināšanas, bet arī likt tās lietā un kļūt par satura radītāju, tā uzdoto vielu izprotot daudz pamatīgāk un darot to aizraujoši.

Ja vecākiem izdevies ielūkoties savu bērnu Instagram, Snapchat vai TikTok profilos, tad tur redzētais visbiežāk apliecina viņu spēju veidot multimediālu saturu, pieejot tam radoši un daudzveidīgi. Darbošanos virza nebeidzamā vēlme saņemt vienaudžu atzinību, kas izpaužas, piemēram, LIKE sirsniņu veidā. Tā vietā, lai šīs multimediju satura veidošanas prasmes kategorizētu kā laika nosišanu, skolotājiem ir iespējas tās apvienot ar mācību aktivitātēm. Tā rezultātā skolēni ne tikai iedziļinātos konkrētos mācību tematos, bet arī radītu dažādas idejas uzdotā satura atspoguļojumam.

Vecais labais paņēmiens, kā skolēniem likt padziļināti izpētīt kādu tēmu, līdz šim bija uzdot izstrādāt pētniecisko darbu par to. Nu, piemēram, kultūrvēsturiski objekti manas dzīvesvietas tuvumā. Pretī vairumā gadījumu varēja sagaidīt visai paredzamu un arī garlaicīgu rezultātu – citātu kombināciju no dažādām grāmatām un interneta avotiem, kur paša autora pienesums bieži ir vien tik, cik ievads un nobeigums. Taču tikpat labi skolēnus var sadalīt mazās komandās un dot uzdevumu par šo pašu tēmu izveidot interneta vietni vai Facebook lapu ar mērķi piesaistīt pēc iespējas lielāku apmeklētāju interesi un augstāku satura novērtējumu.

Nelikšu minēt, kuram no uzdevumiem skolēni pieies ar lielāku aizrautību un kurš nodrošinās efektīvāku jaunu zināšanu apguvi un radīšanu. Lai izveidotu interneta vietni vai Facebook lapu par minēto tematu, skolēniem, visdrīzāk, būs jāizurbjas cauri tam pašam literatūras apjomam, ko pētnieciskā darba gadījumā, bet pēc tam ne tikai jāpārraksta grāmatas, bet arī jāizdomā – ko ar šo informāciju iesākt, kā padarīt to interesantu. Šādu piemēru, kā integrēt digitālās pratības elementus ikdienā, ir neskaitāmi daudz un tieši šajā situācijā redzam, ka skolotāji ir daudz atvērtāki izmēģināt ko jaunu, ņemot vērā, ka nekas vairs īsti nedarbojas kā ierasts.

Tādējādi digitālā pratība ir kā blakus zināšanas, kas tiek apgūtas it kā pastarpināti, koncentrējoties uz pavisam citu uzdevumu. Skolotājam digitālās pratības elementu integrēšana mācību darbā ļauj darboties kā aktivitātes kuratoram, nosakot uzdevumus un sasniedzamos mērķus, bet tai pat laikā neierobežojot rezultātu un ļaujot skolēnam īstenot paša vadītu mācību procesu.

Mūsdienīga, pašvadīta mācīšanās paredz arī lielāku skolēna atbildību par sasniedzamo rezultātu. Tā ir lieta, kas jāpieņem ikvienam, arī tad, kad attālinātā mācīšanās būs aiz muguras un skolēni varēs atgriezties klasēs.

Līdz šim digitālās pratības elementi izglītībā tika īstenoti galvenokārt pamata līmenī – strādājot ar darba lapām, veidojot vienkāršas prezentācijas, veidojot uzdotos darbus vienkāršā, elektroniskā formā. Skolotājs uzdod, skolēns izdara. Bet tas, ko redzam pašlaik, attālinātā mācīšanās iedrošina gūt padziļinātu digitālās pratības izpratni, mācīties jaunas lietas un nebaidīties kļūdīties, iesaistīt skolēnus arī tajā, kāds būs dotā uzdevuma rezultāts.

Skolotāji kopā ar skolēniem izmēģina jaunas lietas vairāk nekā jebkad agrāk. Uzdrošinos teikt, ka tas ir labākais, kas mūsdienīgai zināšanu apguvei nepieciešams.

Viens otru pamācot un iedrošinot orientēties MS Teams vai Zoom tiešsaistes klases vidē, zināšanas var apgūt arī veidojot animācijas, uzņemot un montējot video, būvējot vienkāršas mājaslapas un tamlīdzīgi. Šī krīzes situācija ir kā atklāsme daudziem līdz šim skeptiski noskaņotiem skolotājiem un devusi izglītībai milzīgu grūdienu digitālajā pratībā. Tāpēc jau tagad vismaz šajā jomā varam teikt, ka esam tikai ieguvēji.

The post Globāls triecienkurss digitālajā pratībā – kā ar to veicas Latvijas izglītībai? appeared first on IR.lv.

The post Parāde appeared first on IR.lv.

22. janvārī, kad pasaulē bija atklāti 310 saslimušie, slēdza Uhaņu. Visa Ķīna gatavojās jaunā, nepazīstamā vīrusa apturēšanai. Lielākais saslimušo un mirušo skaits ir Uhaņā un Hubejas provincē, kur vīruss paspēja savairoties pirms atklāšanas. Citur Ķīnā līdz 8. maijam kopā ir reģistrēti 13 000 saslimušo un 121 mirušais.

Pasaule Uhaņas slēgšanas brīdī bija līdzīgā situācijā kā pārējā Ķīna un tikpat informēta – masu saslimšanu nav, ir nezināms skaits inficēto un tikai aptuveni pieņēmumi, kā ārstēt un ierobežot. Tāpēc pasaules skaitļi būtu jāsalīdzina ar pārējo Ķīnu. Taču tie nav salīdzināmi pat bagātajās attīstītajās valstīs. Kas notika?

Starp citiem iemesliem Rietumu gatavošanos vīrusam ietekmēja neizpratne un aizspriedumi par Ķīnu.

Teiksiet, nepaspēja sagatavoties, jo Ķīna slēpa informāciju? Profesionālajā vidē informācija bija kopš janvāra sākuma. Decembra vidū Uhaņā parādījās aizdomīgi pacienti; 27. datumā vairākas slimnīcas saprata, ka tas ir jauns vīruss. Kopš 1. janvāra informāciju regulāri saņēma Pasaules Veselības organizācija (PVO), kopš 3. janvāra – Hongkonga, Taivāna, ASV un citi.

Papildus profesionālajai bija arī neoficiālās ziņas, arī angliski. 1. janvārī par vīrusu rakstīja Hongkongas un Singapūras prese. 13. janvārī – inficētais Taizemē un zinātnieku modeļi, ka saslimuši varētu būt ap 2000.

Pekinā janvāra vidū cilvēki sāka valkāt maskas. Zina, ka valdība mēdz slēpt nepatīkamo, tāpēc jāuzmanās – vīruss var būt visur. Vai Rietumi bija naivāki un nepieļāva šādu iespēju? Austrumāzija pieļāva un sagatavojās.

Tomēr pat pēc Uhaņas slēgšanas vēl sešas nedēļas reti kura valsts analizēja un mācījās Ķīnas un Austrumāzijas pieredzi. Tā vietā dominēja divas domas – šīs ir komunistu, jaunattīstības valsts problēmas un risinājumi, un – tik dārgus, stingrus un ierobežojošus pasākumus mēs nevaram ieviest.

Ķīnas pieredzi arī diskreditēja Uhaņas ārstu sodīšana – nevar ticēt valstij, kas apklusina ārstus un slēpj informāciju. Rietumi ignorēja, ka Ķīnas režīmam vienkārši ir tipiski ar jebkādiem, pat pārspīlētiem līdzekļiem novērst paniku. Palaida garām, ka tajā pat laikā tika mobilizēta visa veselības sistēma.

Diemžēl šoreiz ārstu sodīšana ļāva Rietumu politiķiem izsprukt no sarežģītiem jautājumiem par gatavošanos vīrusam un no atbildības par grūtiem lēmumiem un sekām. Tā vietā varēja uzturēt drošu un pazīstamu tēmu – nosodīt cilvēktiesību pārkāpumus Ķīnā.

Šos uzskatus nemainīja pat PVO misijas secinājumi februāra beigās – vīruss ir ļoti nopietns, Ķīna tiek galā tikai, pateicoties augsti attīstītai veselības sistēmai un milzu resursu ieguldīšanai. Skanēja tik neparasti, ka Rietumi uzskatīja – PVO cenšas izdabāt Ķīnai. Vēl jo vairāk, ja PVO vadība personiski slavināja Ķīnas vadītājus.

Modinātājpulkstenis nozvanīja vēl divas nedēļas vēlāk – Itālijā.

Pēc 2003. gada SARS epidēmijas Ķīna ir radikāli uzlabojusi veselības sistēmu. Tai bija pieredze līdzīgas epidēmijas novēršanā, ir daudz modernu tehnoloģiju un pasaules līmeņa speciālistu – ārsti, pētnieki, vadītāji. Ķīnā ir milzīgs skaits Jēlas, Hārvardas, MIT un citu TOP universitāšu absolventu, it īpaši PhD.

Tomēr par ķīniešu pieredzi maz interesējās pat viņu kolēģi. Rakstus angliski par zāļu un metožu efektivitāti, par vīrusa darbību, dzīvotspēju un izplatīšanos, par maskām u.c. lasīju divreiz. Pirmo reizi Ķīnas pētījumus februārī. Un otro reizi – kad to pašu martā un aprīlī atklāja Rietumu zinātnieki.

Tomēr kopumā galvenie Ķīnas paņēmieni vīrusa ārstēšanā tika pārņemti. Iespējams, pateicoties PVO un šauri profesionālai tēmai. Citādāk bija ar inficēšanās novēršanu, jo tā vairs nav medicīna, bet sabiedrības vadība. Šajā jomā Rietumi sekoja saviem stereotipiem, ka no Ķīnas neko nevarēs mācīties.

Sešas nedēļas pasaule stāstīja, ko viņi nedarīs, bet beigās ir ieviesuši gandrīz to pašu ko Ķīna ar mazām, tehniskām niansēm. Pielaista arī liela daļa Ķīnas kļūdu, pat aizliegumi ārstiem runāt. Diemžēl kamēr tika izmainīts sākotnējais viedoklis, ka šīs lietas nevar darīt, pagāja laiks; vīruss izplatījās.

Iespējams, Rietumu uzskatus stiprināja video par Ķīnas lokālo varu pārspīlējumiem iedzīvotāju ierobežošanā, ziņas par provinču cīņu par maskām, cilvēku “iesprūšanu” starp provincēm utt. Šīs nejēdzības traucēja Rietumiem uztvert, ko Ķīna cenšas izdarīt. Tomēr Ķīnā dzīvo 1,3 miljardi, ir 34 reģioni un milzums pašvaldību, kas pieņēma lēmumus. Kļūdas nav brīnums, un to analīze būtu palīdzējusi agrāk saprast dažādos riskus.

Ķīnas valdības pieeja arī bija ļoti masīva – ar jebkuriem līdzekļiem un visdažādākajiem pasākumiem apturēt nezināmu un nesaprotamu slimību. Līdzīgi darīja pārējā Austrumāzija. Rietumu speciālisti analizēja katru pasākumu atsevišķi un secināja, ka tie nav efektīvi. Palaida garām, ka katrs palīdz mazliet un tam ir vieta kopējā sistēmā, reizēm pat citādāka nekā pierasts.

Ķīna sekoja PVO, kas vēl februāra beigās aicināja – vīrusu iespējams iznīdēt. Savukārt Rietumi uzreiz pieņēma – mēreni slimos līdz vakcīnai, tāpēc kavējās ieviest stingrākus pasākumus.

Visbeidzot, Rietumi ir ilgstoši paļāvušies uz ASV, tās resursiem un kompetenci. Diemžēl šoreiz ASV nespēja pieņemt lēmumus. Pārējiem nebija parauga, kam sekot, un neviens neuzņēmās koordinatora lomu.

Salīdzinot ar citām valstīm, Latvija reaģēja labi. Veselības pasākumus ieviesa ātri. Taču arī Latvijā grūtāk gāja ar pārējo. Divas nedēļas bija zināms haoss gan attālināto mācību organizēšanā, gan karantīnas kontrolē, norādījumos biznesam un iedzīvotāju informēšanā. Aizvien ir problēmas biznesa atbalsta sistēmā.

Vai tas tiešām tika gatavots septiņas nedēļas, un ņemot vērā Āzijas pieredzi?

Cerams, tagad Rietumi būs atmetuši aroganci un ekonomikas atvēršanā mācīsies no Austrumāzijas valstīm, nevis mēģinās izgudrot divriteni. Tām ir divus mēnešus agrāka un ilgāka pieredze, kā to darīt.

Šajā pandēmijā veiksmīgākas bija valstis, kas sekoja ārstu norādījumiem un spēja pieņemt lēmumus. Tā bija arī Ķīnas veiksme. Tomēr Ķīna iekšpolitikas stiprināšanai popularizēs to kā savas politiskās sistēmas panākumu. Un Rietumu demokrātijām būs grūti pamatot, kāpēc viņi to nedarīja. Varbūt šis būs pagrieziena punkts, kas mazinās populistu ietekmi un vairos speciālistu un gudras pārvaldes lomu?

Cerams, pandēmija liks pārdomāt novecojušos stereotipus par Ķīnu un uztvert to kā spēcīgu un modernu konkurentu. Visdrīzāk, ne vien ārsti, bet arī militāristi un ekonomisti noelsās, redzot Ķīnas tehnoloģisko līmeni, resursus un spēju mobilizēties. Rietumi uzmanīgāk sekos tās pārvaldībai, lai saprastu Ķīnas mērķus un paņēmienus.

Saprast Ķīnu nav neiespējami. Tikai jāskatās dziļāk par specifisko ideoloģiju, propagandu un valodu, jāsaprot specifiskās politiskās konstrukcijas, jāņem vērā dažādie varas atzari un intereses. Ņemot tos vērā, lielākā daļa Ķīnas pārvaldes lēmumu ir bijuši loģiski un racionāli, sekojot tiem pašiem principiem, ko māca ASV labākajās valsts pārvaldes skolās. Tāpēc nav grūti saprast, kādi ir mērķi un paņēmieni.

Savukārt, ja Rietumi sekos saviem ideoloģiskajiem un orientālisma aizspriedumiem par Ķīnu, vēl jo vairāk, ja izdomās vainot Ķīnu visās pandēmijas nelaimēs, tad nebūs spējīgi paskatīties dziļāk par propagandu, neredzēs reāli notiekošo un atkal nokavēs – militāri, ekonomiski vai politiski.

Eiropai, cerams, šī pandēmija liks uzlabot kopējo koordināciju un novērst iespēju, ka krīzes brīdī katra valsts atkal būtu par sevi. Tā liks izvērtēt aklo paļaušanos uz ASV resursiem un kompetenci, turpinot cieši sadarboties, bet attīstot kritisko kapacitāti arī pašiem.

Visbeidzot, cerams, šī krīze liks Eiropai nopietni uztvert Ķīnas konkurenci, un aktīvāk pievērsties savai ekonomikas, aizsardzības un ārpolitikas attīstīšanai, lai nosargātu vietu tripolārajā pasaulē.

The post “Mēs nerisināsim Ķīnas problēmas” appeared first on IR.lv.

No 14. maija skolas tiks pakāpeniski atvērtas klātienes mācībām – šāds lēmums pieņemts Somijā, kas visā pasaulē pazīstama ar augsto izglītības kvalitāti. Savukārt vasarā tiks īstenots aktīvs darbs, lai jaunajā mācību gadā skolas un pedagogi nepieciešamības gadījumā būtu gatavi vēl kvalitatīvākām attālinātajām mācībām. Arī pirms pandēmijas digitālo rīku izmantošana dažādos izglītības līmeņos Somijā bija salīdzinoši izplatīta prakse.

Somijā pieņemts lēmums, ka skolēni atlikušo mācību gadu pabeigs klātienes mācībās. Lai gan sabiedrībā un pedagogu vidū nav izteiktas vienprātības par to, cik droši tas būs, ir lemts par labu mācībām vairākās maiņās. Tā kā skolas tiek finansētas no pašvaldību līdzekļiem, tieši vietvaras var pieņemt lēmumu par savā teritorijā esošajiem skolām.

Lai gan patlaban nav plašu diskusiju par to, vai rudens – ziemas periodā iespējams jauns vīrusa aktivitātes uzliesmojums, ir skaidrs, ka vasara paies aktīvā darbā, lai nepieciešamības gadījumā izglītības iestādes arī nākamajā mācību gadā spētu nodrošināt kvalitatīvu attālināto mācību procesu.

Digitāli arī pirms pandēmijas

Raugoties uz situāciju kopumā un salīdzinot Somiju ar citām pasaules valstīm, jāsaka, ka mēs arī pirms pandēmijas bijām salīdzinoši digitāli, proti, visos izglītības līmeņos tika izmantoti dažādi tiešsaistes un digitālie rīki, tāpēc nevarētu teikt, ka situācija, ko nesa vīrusa izplatība, radīja šoku vai haosu. Daudzās skolās bērni arī līdz šim strādāja ar viedierīcēm un izmantoja dažādas platformas.

Līdzīga situācija ir arī augstākajā izglītībā. No tām izglītības iestādēm, kas īsteno t.s. pielietojamo zināšanu programmas jeb profesionālo izglītību, ja vēlamies vilk kādas paralēles ar Latviju, valdība pieprasa zināšanas un prasmes, kas būtu maksimāli pielāgotas darba tirgum. Lai to nodrošinātu, nav iespējams iztikt bez digitalizācijas.

Šāda veida izglītības iestādes ir praktiski orientētas no pirmās dienas un digitalizācijas procesi ir sākti salīdzinoši sen. Tādā gadījumā arī pārorientēšanās nav īpaši nepieciešama, jo pat konservatīvākie pasniedzēji un pedagogi, ir apguvuši dažādus rīkus un vadījuši tiešsaistes nodarbības. Atklāti sakot, arī sevi pieskaitu pie konservatīvajiem mācībspēkiem, tomēr, neraugoties uz to, aptuveni 30% no mana darba arī iepriekš noritēja digitāli.

Augsta pedagogu gatavība

Pedagogu gatavība attālinātajam mācību procesam bija ļoti augsta. To apliecināja arī aptauja, kuras mērķis bija noskaidrot, kā skolotāji jūtas jaunajos apstākļos. Apgalvojumam “Man pieejami pietiekami digitālie rīki” pilnībā piekrita 37% pedagogu, bet gandrīz piekrita 48%, apgalvojumam “Saņemu pietiekamu atbalstu no valdības” pilnībā piekrita 49%, bet gandrīz piekrita 34% aptaujāto pedagogu, savukārt apgalvojumam “Man ir pietiekama sagatavotība digitālo rīku lietošanā” pilnībā piekrita 49%, bet gandrīz piekrita 41% skolotāju. Jautājumā par to, vai pedagogi arī attālinātā veidā spēja efektīvi turpināt īstenot plānoto mācību procesu, tikai 2% atbildēja noliedzoši. Manuprāt, šādi rezultāti runā paši par sevi.

Somija uzsāka izglītības nozares digitalizāciju jau 21. gadsimta sākumā. Jāsaka, ka amatpersonas un nozaru politikas veidotāji, kā arī sabiedrība kopumā ļoti agri sāka apzināties, ka digitalizācija ir nākotne. Dzīvojot tik tālu ziemeļos, mums tā šķita kā norma, tomēr, papētot daudzu citu valstu pieredzi, saprotam, ka tā gluži nav. Patlaban, 21. gadsimtā, ļoti daudzās pasaules valstīs vienīgais digitālais rīks, kas tiek izmantots izglītības procesā, ir e-pasts.

No gadsimta sākuma veidota zināšanu sabiedrība

Kāpēc Somija salīdzinoši agri sāka pievērst uzmanību digitālo rīku integrācijai izglītībā un citās jomās? Bija mērķis veidot zināšanu sabiedrību. Tieši tāpēc jau no 2000. gada bibliotēkas un krātuves visā valstī tika pakāpeniski pielāgotas, lai ikviens, ne tikai skolēni un studenti, varētu lietot to saturu tiešsaistē arī no savām mājām. Zināšanu sabiedrības veidošana kļuva par aktuālu tendenci visā Somijā, paredzot, ka zināšanas un informācija ikvienam ir pieejama bez maksas.

Salīdzinot Latvijas un Somijas situāciju šodien, varu atzīmēt, ka ir arī punkti, kuros Latvija ir apsteigusi mūs, piemēram, ar TV kanāla izveidi skolēniem. Arī Ukrainā darbojas līdzīgs TV projekts, vairākos kanālos piedāvājot mācību saturu dažādu klašu skolēniem. Manuprāt, šāds projekts ir ļoti vērtīgs un būtisks, jo ne visiem bērniem ir pieejamas viedierīces, īpaši, ja ģimenē ir vairāki bērni.

Somijā jaunākajās klasēs liela daļa skolēnu turpina mācīties no grāmatām, paralēli izmantojot digitālos rīkus. Ar to palīdzību bērni saņem uzdevumus, skaidrojumus to izpildei, kā arī sniedz atbildes un saņem atgriezenisko saiti no pedagogiem. Vecāko klašu skolēni mācās, izmantojot Zoom platformu, Microsoft Team vai arī Moodle vides analogu.

Izglītības nozarei bija laiks mainīties

Tāpat kā citur pasaulē, arī Somijā ir palielinājusies pedagogu un pasniedzēju noslodze. Strādājot ar tiešsaistes auditoriju, nepieciešama daudz detalizētāka plānošana un skaidrojumi, lai skolēni precīzi saprastu, kas no viņiem tiek sagaidīts. Ja pedagogi vēlas rezultātus, nepietiek tikai ar vispārīgām vadlīnijām, nepieciešamas detalizētas instrukcijas. Turklāt, jo jaunāki izglītojamie, jo instrukcijām jābūt vienkāršākām. Tāpat jāņem vērā, ka tiešsaistē ir īsāks koncentrēšanās laiks, tāpēc jāpielāgo nodarbību ilgums.

Kopumā no šīs situācijas būs ļoti daudz ieguvumu. Izglītība, manuprāt, ir viena no konservatīvākajām jomām pasaulē – tai bija jāmainās, tomēr pārmaiņas nāca ļoti lēni. Ārkārtas situācija, ko radīja pandēmija, kalpoja kā skaļš modinātājzvans, lai izglītības nozare pamostos un saprastu, ka pasaule ir mainījusies un ir pēdējais laiks mainīties tai līdzi. Arī es pati joprojām neesmu kvēlākais digitālās izglītības fans un apzinos, ka esam šī ceļa sākumā, tomēr skaidrs ir viens – nākotne ir šodien!

The post Ārkārtējā situācija beidzot pamodināja snaudošo izglītības nozari appeared first on IR.lv.

Depozīta sistēma ir solis pretī tīrākai Latvijai, kā arī iespēja uzlabot līdz šim juceklīgo atkritumu apsaimniekošanu un vismaz daļu atkritumu atgriezt otrreizējā izmantošanā un pārstrādē. Pēc 20 gadu ilgas depozīta sistēmas jautājumu futbolēšanas jau esam spēruši krietnu soli uz priekšu – pērnā gada rudenī Saeima beidzot pieņēma lēmumu Latvijā ieviest depozīta sistēmu.

Ir pienācis brīdis nākamajam etapam – operatora izveidei, kas finansiāli ilgtspējīgi un videi draudzīgi spētu pārvaldīt procesus valstij un iedzīvotājiem caurskatāmā veidā. Uzskatu, ka svarīgs nosacījums, lai depozīta sistēma veiksmīgi darbotos, ir tirgotāju un ražotāju iesaiste – tām pusēm, kas ir atbildīgas par dzēriena iepakojuma laišanu tirgū, arī jānodrošina tā savākšana.

Stabilas depozīta sistēmas stūrakmeņi

Depozīta sistēma ir pareizais solis virzienā prom no atkritumu apglabāšanas un dedzināšanas uz atkārtotu izmantošanu un pārstrādi. Lai nodrošinātu kvalitatīvu atkritumu apsaimniekošanu, šķirot jāsāk jau atkritumu rašanās brīdī – mājsaimniecībās. Jo ātrāk sāksim šķirot, jo vērtīgākus materiālus atgūsim. Būtiski ir apzināties depozīta sistēmas pievienotās vērtības dažādos aspektus, no kuriem svarīgākais ir tīrāka vide un Latvijas dabas pasargāšana.

Lai depozīta sistēma darbotos efektīvi, es atbalstu ideju, ka savākšanas punktiem ir jābūt tur, kur cilvēki iepakojumu iegādājas – kur cilvēks pērk šo taru, turpat arī atgriež.

Svarīgi, lai nav jābrauc tālu un lai sistēmai nebūtu pārāk liels slogs veidot šos punktus. Papildu tam, tas ir optimāli arī no vides viedokļa, ja domājam par transporta ietekmi uz vidi un atstāto oglekļa pēdu. Tāpat pēc iespējas vairāk no pārdotās taras būtu jāatgriež atpakaļ sistēmā. Sistēmai jābūt pietiekami stimulējošai gan tīklu izvietojuma ziņā, gan depozīta maksas ziņā, tad cilvēkiem arī būs ekonomiskā motivācija taru atgriezt. Latvijā tirdzniecības vietas ir diezgan optimāls variants depozīta punktu izvietošanai – tieši tāpat tas jau vairākus gadus darbojas Lietuvā un Igaunijā. Arī mūsu ekonomiskā turība ir līdzīga, tāpēc ir pamats domāt, ka arī pie mums šāda pieeja būs veiksmīga.

Apspriežoties ar kolēģiem no kaimiņvalstīm, viens no faktoriem, kas apdraud sistēmu un kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība – krāpšanās riski. Tie var tikt identificēti divos virzienos. No patērētāju puses tas izpaužas kā taru vai svītrkodu viltošana, lai negodīgā veidā iegūtu depozīta maksu. Savukārt no depozīta sistēmas darbības puses – ja sistēmas operatora izvēle notiek pavirši, visa sistēma tiek būvēta uz plūstošām smiltīm.

Tā kā depozīta sistēmā ir iesaistīti lieli finanšu līdzekļi un savāktais materiāls ir vērtīgs, ir jābūt izstrādātiem skaidriem operatora izveides kritērijiem, lai izvēlētos optimālo sistēmas operatoru, kas nes atbildību par veiksmīgu sistēmas ieviešanu un īstenošanu.

Dzērienu ražotāju un mazumtirdzniecības nozarēm depozīta sistēmas ieviešana rada lielas finansiālas saistības, tādēļ no mana skatu punkta tām jābūt tiesīgām pārvaldīt to izpildi, uzņemoties depozīta sistēmas operatora funkciju un atbildību par tirgū laistā iepakojuma apsaimniekošanu.

Savukārt, ja runājam par izstrādājamiem Ministru kabineta noteikumiem, sistēmai jābūt tādai, kas spēj pati sevi uzturēt un nav atkarīga no valsts subsīdijām. Valsts pārvalde ir iesaistījusies caur cenu regulēšanu, nosakot maksas, kas ir jāmaksā ražotājam, tirgotājam par pakalpojumu. Kopumā depozīta sistēmai ir jābūt ērti pieejamai, drošai un vienkāršai – tādai, kas maksimāli izskauž krāpšanās riskus un sniedz pievienoto vērtību sabiedrībai. Ir svarīgi noteikt, ka tas ir bezpeļņas process un nav paredzēts peļņas gūšanai. Procesam jābūt caurskatāmam un caurspīdīgam, lai var uzskatāmi redzēt sistēmas darbību un radītu tai sabiedrības uzticību.

Depozīta sistēmas ieguvumi

Dati liecina, ka kopš 2012. gada atkritumu daudzums Latvijas pludmalēs ir audzis par 30%. Turklāt 60% no visiem atkritumiem piekrastē ir plastmasa. Dzērienu iepakojums ir viens no plašāk sastopamajiem vides piesārņotājiem, tādējādi, ieviešot dzērienu depozīta sistēmu, mēs spējam atgūt pat 90% no šiem atkritumiem, kas ir ievērojams apjoms un nesīs “darba augļus” jau tuvākajā laikā.

No vides viedokļa depozīta sistēmas priekšrocība ir tā, ka mēs iegūstam tīru materiālu, ko var izmantot atkārtoti to pašu PET vai stikla pudeļu ražošanā. Tie ir resursi, kurus var izmantot atkārtoti tam pašam mērķi – aprites ekonomikai tas ir ļoti būtisks aspekts. Depozīta sistēmai būtu jāstimulē arī stikla taras atkārtota izmantošana, jo pašlaik lielākā daļa stikla pudeļu tiek sasistas un pārkausētas. Ja Operators nodrošinās stikla taras skalošanu, mazie ražotāji varēs izmantot stikla pudeles savu dzērienu iepildei. Tas noteikti ir videi draudzīgākais risinājums.

Kaimiņu pieredze liecina, ka ražotāji iegūst no ieviestās sistēmas, jo redz, ka pircējs to novērtē un aktīvi izmanto iespēju atnest atpakaļ izlietoto taru. Veikals ietilpst katra cilvēka ikdienas maršrutā. Ja cilvēks ir spējis atnest ūdens vai alus pudeles mājās, viņš spēja tās aiznest arī atpakaļ un turpat nopirkt jaunu.

Depozīta sistēma ir solis pretī tīrākai Latvijai, kā arī iespēja uzlabot atkritumu apsaimniekošanu un atgūt kontroli pār dzērienu iepakojumu plūsmu.

The post Depozīta sistēmas izveides kritēriji – pamats veiksmīgai darbībai un tīrākai Latvijai appeared first on IR.lv.

Koronavīrusa izraisītā slimība Covid-19 īsā laikā ir iekarojusi lielu pasaules sabiedrības daļu, inficējušies jau vairāk nekā četri miljoni cilvēku, daudzās valstīs noteikti dažādi ierobežojumi, un mediķi ar vīrusu cīnās plecu pie pleca ar valstu vadītājiem. Sabiedrība par Covid-19 zina daudz, un lielākā daļa ir gatavi ievērot noteiktos ierobežojumus. Taču šī nav vienīgā infekcijas slimība, ko Pasaules veselības organizācija ir pasludinājusi par pandēmiju – HIV pandēmijas laikā kopš astoņdesmito gadu sākuma pasaulē inficējušies jau gandrīz 75 miljoni cilvēku, un aptuveni 32 miljoni cilvēku ir miruši. 2018. gada beigās pasaulē 38 miljoni cilvēku dzīvoja ar HIV.

Latvijā kopējais HIV reģistrēto gadījumu skaits kopš pirmā reģistrētā gadījuma 1987. gadā tuvojas astoņiem tūkstošiem, vidēji gada laikā tiek konstatēti 300 jauni HIV gadījumi. Latvija HIV gadījumu skaita ziņā, attiecinot pret iedzīvotāju skaitu, ieņem pirmo vietu ES valstu starpā. Šo gadu laikā Latvijā kopumā ir miruši vairāk nekā 2000 cilvēki ar HIV/AIDS. 2018. gadā vien – 177 cilvēki.

Kādas ir HIV un Covid-19 līdzīgās un atšķirīgās iezīmes?

HIV un Covid-19 ir vairāk atšķirīgu nekā kopīgu iezīmju, tomēr tās abas ir infekcijas slimības, kuru ierobežošana ir svarīga no sabiedrības veselības viedokļa.

Var salīdzināt HIV un Covid-19 kā vīrusus un slimības no medicīnas un zinātniskā viedokļa, un atrast gan kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes. Taču galvenā atšķirība ir nevis fiziska – vīrusa izskatā vai iedarbības veidā, bet gan psiholoģiska – tā ir mūsu galvās un attieksmē.

HIV tā pārneses ceļu dēļ sākotnēji izplatījās ierobežotās sabiedrības grupās – starp gejiem un intravenozo narkotiku lietotāju vidē. Tas radīja augstus sabiedrības aizspriedumus jeb stigmu, kas nav zudusi arī mūsdienās. Lai arī pašlaik Latvijā biežākais HIV infekcijas transmisijas ceļš ir heteroseksuāls, joprojām nereti ir dzirdami tādi izteicieni kā “HIV uz mani neattiecas, es taču neesmu ne gejs, ne narkomāns”. Par HIV nevēlas dzirdēt un runāt, no HIV nesargājas, ar HIV inficējas, bet to neatklāj un neārstē. Cilvēki, kas dzīvo ar HIV, to neatklāj, baidoties no nosodījuma un aizspriedumiem.

Ar Covid-19 tā nav – par slimību atklāti stāsta to pārslimojušie, dalās pieredzē. Acīmredzot, lai cik mēs izliktos brīvi un atvērti, jebkurš jautājums, kas skar seksualitāti, joprojām ir tuvu tabu tēmai, par ko runā galējas nepieciešamības gadījumā.

Ko varam mācīties no slimību ierobežošanas pieredzes?

Par Covid-19 jau pirmo mēnešu laikā sabiedrība ir informēta maksimāli daudz. Lielākā daļa saprot situācijas nopietnību un ir gatavi ievērot ierobežojumus. HIV gadījumā informētībai, izpratnei un rīcībai ir vajadzējis gadus, un pietiekams rezultāts joprojām nav sasniegts. Visai ciniski, bet precīzi to ilustrē internetā ceļojošs izteiciens: “Covid-19 ar 280 tūkstošiem nāvju ir panācis, ka visi ir gatavi uzvilkt maskas, bet HIV ar 32 miljoniem nāvju nav panācis, ka cilvēki būtu gatavi uzvilkt prezervatīvus.”

Otra lieta, par ko HIV var “apskaust” Covid-19 – tā ir veselības aprūpes, valsts pārvaldes, politiķu, mediju un citu viedokļu līderu spēja aptvert situācijas nopietnību un strādāt kopā plecu pie pleca. HIV gadījumā tā ir ne vienmēr. HIV ir jācīnās par lēmumu pieņēmēju “ausīm” un atbalstu, piemēram, tikai nedaudz vairāk kā pirms gada Latvijā tika atcelti HIV ārstēšanas ierobežojumi, pirms tam tika ārstēti tikai pietiekami smagi slimi HIV pacienti.

Par Covid-19 katru dienu saņemam aktuālu, detalizētu un vizualizētu informāciju, par HIV Latvijā nav nekādu oficiālu datu ne par visu 2019. gadu, ne par 2020. gada sākumu. Ir grūti pieņemt datos balstītus lēmumus, ja šo datu nav. Pašlaik Latvijā pēdējo gadu ir spēkā HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2018.-2020. gadam, taču jauns plāns joprojām netop. Tādēļ nevalstiskajam sektoram ir bažas, ka 2021. gadā HIV un citu infekcijas slimību ierobežošana var palikt novārtā.

No Covid-19 situācijas tiešām var gūt virkni mācību. Cerams – arī HIV un citu infekcijas slimību ierobežošanas jomā.

The post Covid-19 un HIV – kopīgais, atšķirīgais un gūtās mācības appeared first on IR.lv.

Valdībai var nākties atkal pastiprināt ārkārtējās situācijas ierobežojumus

Valdība ir mīkstinājusi ārkārtējās situācijas ierobežojumus, tātad varam gaidīt jaunu inficēšanās gadījumu skaita pieaugumu. Šķiet, ka bažas par to pirmdien netieši izpauda veselības ministre Ilze Viņķele — ka mediķiem akūti trūkstot individuālo aizsardzības līdzekļu un pāris nākamo nedēļu laikā var nākties lemt par veselības pakalpojumu apjoma samazināšanu. Vai tas nozīmē, ka lēmums atvieglot ierobežojumus bija kļūda? Nē. Tas nozīmē, ka esam otrajā koronavīrusa apkarošanas fāzē, kurā ierobežojumu atvieglošana mīsies ar to atkal pastiprināšanu.

Visus ierobežojumus varēs atcelt tikai tad, kad būs aizsargpote pret vīrusu un zāles Covid-19 ārstēšanai. Iespējams, šogad vēl nebūs. Tātad būs jāmāk ar vīrusu sadzīvot. Tas nebūs vienkārši.

Psiholoģija ir pat svarīgāks iemesls ierobežojumu mīkstināšanai nekā ekonomika, par kuras «atvēršanu» dzirdam visvairāk. Valdībām nākas izvēlēties, vai apkarot vīrusa izplatīšanos ar policejiskām metodēm, zinot, ka cilvēku nevērība pret ierobežojumiem pieaugs tik un tā, vai palaikam atlaist vaļīgāk un pēc tam atkal pievilkt skrūves, lai «restartētu» sabiedrības mobilizēšanās spējas. Daudzas valstis pašlaik izvēlas mīkstināt ierobežojumus. Vīrusa apkarošanas otro jeb divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ «dejas» fāzi sāk pat tās, kurām pirmā — stingru ierobežojumu jeb «āmura» fāze — ne tuvu nebija tik sekmīga kā Latvijai.

Latvija ir labs sabiedrības psiholoģiskā noguruma piemērs tieši tāpēc, ka sekmīgi veica pirmo fāzi, kaut gan ierobežojumi bija maigāki, nekā tie būs Itālijā, Spānijā vai Francijā pēc tur ieviesto mīkstināšanas. Bija slēgtas mācību iestādes un bērnudārzi, aizliegti masu pasākumi un pulcēšanās vairāk nekā diviem cilvēkiem kopā, jāievēro divu metru distance. Nenotika starpvalstu pasažieru pārvadājumi, bija ierobežoti plānveida veselības aprūpes pakalpojumi. Tas tad arī viss. Šos nedaudzos ierobežojumus tagad vēl mīkstinās — pulcēties varēs 25 cilvēki, daļu bērnudārzu atvērs, skolās būs klātienes konsultācijas, restorāni būs vaļā līdz pusnaktij, tirdzniecības centri — arī brīvdienās, varēsim ceļot Baltijas valstīs.

Taču atvieglojuma nopūta par valdības lēmumu pirmdien bija tik skaļa, it kā cilvēki būtu izrāvušies no ieslodzījuma stingra režīma cietumā. «Šoks beidzies, sākam atdzīvoties» un «šis murgs būs beidzies» ir tipiski izskanējušie komentāri.

«Šoks» ir pandēmija, nevis tās ierobežošana, un «šis murgs» nebeigsies tāpēc, ka mēs ļoti gribētu, lai beidzas. Labi, ka Latvijas valdības rīcību nevadīja šāda vēlmju domāšana, citām valstīm ir veicies mazāk.

Nemaz nerunājot par Ziemeļkoreju un Turkmenistānu, kur joprojām nav neviena oficiāli reģistrēta koronavīrusa infekcijas gadījuma, vai Baltkrieviju, kuras vadonis izliekas, ka viņa valsti vīruss neskar, ignorēt problēmu gribētu arī dažu demokrātisko valstu vadītāji.

Brazīlijas prezidents Bolsonaru te aicina cilvēkus uz lūgšanu un gavēni pret vīrusu, te demonstratīvi sarīko pikniku, lai spītētu līdzpilsoņu «neirozei», tikmēr saslimušo skaits valstī pārsniedzis 170 tūkstošus. Bet ASV prezidentam Trampam acīmredzot rūp galvenoties vīrusa kaitējums viņa pārvēlēšanas izredzēm rudenī. ASV valdība jau pirms mēneša paziņoja par vadlīnijām «ekonomikas atvēršanai», bet saslimušo skaits ASV šonedēļ pārsniedza 1,4 miljonus, no Covid-19 miruši vairāk nekā 80 tūkstoši.

Īpašs gadījums atkal ir Krievija. Tur varas iestādes izlikās, ka nezin kāpēc krasi pieaug no «pneimonijas» mirušo skaits, tomēr pirms pusotra mēneša ieviesa ierobežojumus, kuri Maskavā ir stingrāki nekā dažā labā Eiropas galvaspilsētā. 9. maijā pat nenotika parāde Sarkanajā laukumā. Taču jau 11. maijā Putins paziņoja par ierobežojumu daļēju atcelšanu, kaut gan todien konstatētie inficēšanās gadījumi sasniedza rekordskaitu — 11 656. Kopējais oficiāli reģistrēto saslimušo skaits — vairāk nekā 230 tūkstoši — Krievijā ir otrais lielākais pasaulē, taču krievi paši drūmi joko, ka valsts statistikas pārvaldei ir lielāki nopelni saslimušo skaita ierobežošanā nekā veselības aprūpes sistēmai.

Taču prognozēt saslimšanas gadījumu pieaugumu Latvijā pēc ierobežojumu mīkstināšanas liek nevis šie, bet gan labie piemēri. Vīrusa apkarošanas paraugvalstī Dienvidkorejā pirmdien konstatēts lielākais inficēšanās gadījumu skaits pēdējo četru nedēļu laikā un nācies atkal aizvērt bārus un naktsklubus. Singapūra apsver, vai piebremzēt «atvēršanās» plānus, kad otrdien tur reģistrēti vairāk nekā 800 jaunu saslimšanas gadījumu. Ķīnas valdība aprīļa sākumā «atvēra» vīrusa izcelšanās vietu Uhaņu, taču pirmdien tur atklāts jauns infekcijas perēklis.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule pirmdien par ministres Viņķeles bažām, ka mediķiem varētu pietrūkt aizsarglīdzekļu, teica — to pietiks, ja slimnieku skaits nepalielināsies. Acīmredzot abām ir taisnība. Inficēšanās risks joprojām ir augsts, jaunu saslimšanas gadījumu būs, iespējams, vairāk, taču svarīgākā ir spēja tikt ar tiem galā un nepieciešamības gadījumā arī atjaunot kādus no ierobežojumiem. Galvenais šajā dejā ir nesajaukt soļus.

Komentārs 140 zīmēs

Vēlēšanām jābūt! CVK ir iesniegusi valdībai priekšlikumu atļaut Rīgas domes pirmstermiņa vēlēšanās 29. augustā balsot jebkurā iecirknī.

Vajadzības drūzmējas. Valdība otrdien nolēma piešķirt vēl papildus 300 miljonus eiro līdzekļiem neatliekamiem gadījumiem.

Čekistu politika. Čehijas mediji nosaukuši vārdā Krievijas vēstniecības darbinieku, kurš esot atvedis uz Prāgu indi, lai nogalinātu pilsētas mēru.

The post Turpu šurpu ar vīrusu appeared first on IR.lv.

Ārkārtējā situācija Covid-19 epidēmijas dēļ turpinās, bet no šīs nedēļas atcelti dažādi ierobežojumi, tajā skaitā atļauts pulcēties līdz 25 cilvēkiem. Ieviešot jauno kārtību, valdības vadītājs uzteica sabiedrības saprātīgumu, bet veselības ministre brīdināja, ka šī būs pārbaude mūsu spējai ievērot distancēšanās prasības, kas joprojām ir galvenais inficēšanās riska mazinātājs līdztekus cītīgai roku mazgāšanai.

Taču daļa sabiedrības, kas par vīrusa riskiem pat nenošķaudās, met izaicinājumu gan valsts varai, gan sabiedrības veselībai. Masveidīgs pulcēšanās ierobežojumu pārkāpums 9. maijā risinājās Pārdaugavā — lai gan uzvara pār nacismu nepiešķir imunitāti ne pret vīrusu, ne likumu. Disciplīna klibo arī sabiedriskajā transportā, kur tagad obligāti jānēsā mutes un deguna aizsegi. Man nav nekādu statistikas datu, bet tvitera ekspresaptaujā, kad otrdienas vakarā lūdzu savus sekotājus dalīties ar personīgajiem novērojumiem Rīgas sabiedriskajā transportā, 85% atzina — vairākums pasažieru nelieto šos aizsarglīdzekļus. Valdībai ne tikai jāpieņem lēmumi, bet jāpanāk arī to izpilde.

Cik traģiski var beigties inficēšanās ar Covid-19, šajā žurnālā stāsta Austrumu klīnikas reanimatologi. Mediķi stundām ilgi pavada smacīgos aizsargtērpos un emocionāli izdeg no slodzes, ik dienu cīnoties par smagi slimo pacientu dzīvībām. Mums nekas tāds netiek prasīts — vienkārši jāturas divus metrus citam no cita un autobusā jāuzvelk šalle uz deguna. Tiešām par grūtu?

The post Tiešām grūti? appeared first on IR.lv.

Jau pirms desmit gadiem pasaules finanšu krīzes laikā ekonomistu sarunās parādījās izteiciens «helikopteru nauda». Doma ir vienkārša kā Holivudas filmā — valdība lidinās helikopterā, no kura ber naudu cilvēku augšup izstieptajās rokās. Aina, protams, kā no komēdijas, bet doma pavisam nopietna. Brīžos, kad tautsaimniecība saņēmusi pēkšņu, smagu triecienu, tās noturēšanai pie dzīvības svarīgāk ir ātri iepludināt lielas naudas summas, nevis daudz prātot, tieši cik un kam iedot.

Nevarētu teikt, ka Kariņa valdība šobrīd bezrūpīgi kaisītu eirozīmes pa visu Latvijas teritoriju. Biežāk dzird pārmetumus, piemēram, ka dīkstāves pabalstus tā dala nevis kā dāsns Holivudas labdaris, bet gan kā latviešu pasaku lugas sīkstulis.

Tomēr jāatzīst — kopš ārkārtējās situācijas pasludināšanas 12. martā Latvija starptautiskajos finanšu tirgos aizņēmusies 1,55 miljardus eiro, lai mīkstinātu Covid-19 pandēmijas ekonomiskās sekas. Budžetā līdzekļi neparedzētiem gadījumiem palielināti par kopumā 600 miljoniem eiro. Gandrīz katrā valdības sēdē kopš marta vidus piešķirtas lielas summas te vienai, te otrai, te trešai nozarei. Lēmumi birst kā nauda no helikoptera, un grūti kļūst izsekot — kas cik ir saņēmis. Līdz 12. maijam dažādiem mērķiem piešķirti vairāk nekā 802 miljoni eiro, no kuriem 345 miljoni ņemti no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, bet 457 miljoni izmantoti ieguldījumos valsts uzņēmumu pamatkapitālā. Jāpiebilst, ka ne visa piešķirtā nauda līdz šim ir izlietota.

Lai palīdzētu lasītājiem labāk orientēties, esam apkopojuši informāciju par pandēmijas krīzes pārvarēšanai piešķirtās naudas galvenajiem saņēmējiem.

Kam valdība piešķīrusi līdzekļus Covid-19 krīzes pārvarēšanai? Miljoni eiro

The post Krīzes helikopters appeared first on IR.lv.

Valdība pagarināja ārkārtējo situāciju līdz 9. jūnijam, taču no 12. maija atviegloti daži ierobežojumi — atļauta pulcēšanās līdz 25 cilvēku lielās grupās, ievērojot divu metru distanci, tirdzniecības centri būs atvērti arī brīvdienās, atpūtas un izklaides vietas drīkstēs strādāt līdz plkst. 24. Valdība arī noteica, ka sabiedriskajā transportā būs obligāti jālieto deguna un mutes aizsegs.

Latvijā atrodas krava ar gandrīz miljonu respiratoru, kas ir svarīga Covid-19 ierobežošanai. Taču to kvalitāte jāpārbauda Somijā, teica veselības ministre Ilze Viņķele (A/P). Pirmdien ministre paziņoja, ka mediķiem nepieciešamo respiratoru pietiek pusotrai dienai, ķirurģisko masku rezerves ir apmēram divām nedēļām, sarežģīta situācija ir ar vienreizlietojamiem halātiem un aizsargkombinezoniem. Ja pāris nedēļu laikā netiks rasts risinājums, viņai būs jālemj par veselības pakalpojumu apjoma samazināšanu.

Ķīnā iepirkto sejas masku dēļ no amata atkāpās Nacionālā veselības dienesta direktors Edgars Labsvīrs. Pats Labsvīrs par masku kvalitāti nešaubās.

Latvijā reģistrētā bezdarba līmenis aprīļa beigās ir 8%, kas ir par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā mēnesi iepriekš.

Finanšu ministra darba grupa pirmdien atbalstīja Labklājības ministrijas ierosinājumu ārkārtējā situācijā četrkāršot bērna līdz diviem gadiem kopšanas pabalstu līdz 171 eiro. 

Saeima pagājušajā nedēļā pieņēma grozījumus likumā, kas darba devējiem ļaus dīkstāves laikā izmaksāt darbiniekiem 70% no algas. Saeima pieņēma arī grozījumus likumā, ka persona nevar vienlaikus pretendēt uz pabalstu krīzes situācijā un dīkstāves palīdzības pabalstu. Bet valdība nolēma pagarināt dīkstāves pabalstu termiņu par diviem mēnešiem — līdz 30. jūnijam. 

Finanšu ministra Jāņa Reira (JV) vadītā darba grupa pirmdien konceptuāli vienojās daļēji kompensēt algu izmaksu uzņēmējiem, lai atbalstītu uzņēmējdarbību un nodarbinātos. Iecerēts, ka šis atbalsts būs pieejams, kad uzņēmumi pārtrauks dīkstāvi. 

Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV) noraidīja pārmetumus par policistu darbu 9. maijā un teica, ka pasākums pie Uzvaras pieminekļa Rīgā bijis astoņas reizes mazāk apmeklēts nekā parasti. Valdības vadītājs Krišjānis Kariņš (JV) pieprasīja iekšlietu ministram skaidrojumu, jo policija Uzvaras pieminekļa apkaimē kopumā fiksēja 44 pārkāpumus, no kuriem 24 ir par pulcēšanās un fiziskās distances neievērošanu. Iedzīvotāji sociālajos tīklos pauda sašutumu, ka 4. maijā cilvēki nepulcējās svinībās un ievēroja ierobežojumus, bet 9. maijā pie pieminekļa sanāca simtiem cilvēku, un policija viņus vēroja no attāluma. 

Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija otrdien izskatīšanai galīgajā lasījumā atbalstīja administratīvi teritoriālās reformas likumprojektu. Reforma paredz 42 pašvaldību veidošanu pašreizējo 119 pašvaldību vietā. Paredzēts, ka izmaiņas stāsies spēkā 2021.gada vidū līdz ar pašvaldību vēlēšanu procesu. 

Vēl uz trim gadiem Satversmes tiesas priekšsēdētājas amatā pārvēlēta Ineta Ziemele. 

Centrālā vēlēšanu komisija pirmdien ierosināja Rīgas domes vēlēšanās 29. augustā atļaut balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī. Ierosinājums nosūtīts izvērtēšanai valdībā.

Arodbiedrība LABA pagājušajā nedēļā paziņoja, ka nepiekrīt sava biedra Ingusa Vircava atbrīvošanai no Rīgas pilsētas būvvaldes vadītāja amata. Rīgas dome sniegs prasību tiesā.

Dobelē Livonijas ordeņa pilsdrupās atrasts neskarts kultūrslānis ar zemgaļu laika senlietām. Pilsdrupās notiek būvdarbi, tiek konservēti senie mūri, restaurēta daļa no vecās pils konventa ēkas.

Covid-19 draudus uztver nopietni

Lielākā daļa sabiedrības nopietni uztver situāciju ar Covid-19 apdraudējumu un veic galvenos priekšnosacījumus, lai izvairītos no vīrusa saslimšanas, liecina Mindshare pētījums. Par savu un ģimenes drošību vairāk uztraucas sievietes, bet vīrieši, jauni cilvēki un reģionu iedzīvotāji mazāk nopietni uztver drošības pasākumus.

Kā dzīvojam ierobežojumu laikā?
Regulāri dodas distancētās pastaigās 80%
Grūti relaksēties, izjūt emocionālu spriedzi 28%
Uzskata, ka koronavīruss ir mediju uzpūsts burbulis  23%

Nedēļas citāts

The post Radars Latvijā appeared first on IR.lv.

Vai izrādes Trojas ķēve un Irānas konference ir pirmie Latvijas digitālie kucēni?

Jau kādu laiku mani nodarbina jautājums, kā uztvert izrādes, kas pārpludina digitālo vidi. Kā mākslas darbus? Kā sociālu projektu? Varbūt kā laika kavēkli dīkstāvē nokļuvušajiem māksliniekiem? Ko mēs gaidām no iestudējumiem tiešsaistē? Vai digitālās izrādes prasa citas iemaņas ne tikai no māksliniekiem, bet arī no skatītājiem? Par šiem jautājumiem ļauj domāt divi jauniestudējumi — Ivana Viripajeva luga Irānas konference Elmāra Seņkova režijā un Lauras Grozas-Ķiberes Trojas ķēve, kas veidota, balstoties Artūra Dīča dramaturģijā.

Darbi ir atšķirīgi, bet tos vieno konteksts. Tās Latvijas teātrī faktiski ir pirmās izrādes, kas veidotas īpaši tiešsaistei, tās nav domāti kā eksperiments vai akcija. (Viestura Kairiša tiešsaistes seriāls Jūsmotāji nav pasākums vienam vakaram, par tā žanrisko piederību šķēpus lauzīsim citreiz.) Trojas ķēves skatītājiem bija jāpērk arī biļetes, tā mēģinot atgriezties pie normāla ritma force majeure satricinātajā nozarē. Savukārt Irānas konferenci trīs vakarus rādīja bez maksas, bet velti — daudzi teātra mīļotāji ir pelnījuši šo izrādi redzēt, un kāpēc lai par kvalitāti simboliski nesamaksātu? 

Taču labākais abos iestudējumos ir mēģinājums strādāt ar aktuālām tēmām un medijiem. Te gan, manuprāt, viela salīdzinājumam beidzas, jo abu izrāžu sekmes ir atšķirīgas.

Seņkova Irānas konference ir viens no labākajiem iestudējumiem Latvijas teātrī šosezon. Ne tikai digitālajā vidē, bet vispār. Ļoti labs teksts. Nevainojami aktierdarbi — lomās dažādu teātru aktieri: Lolita Cauka, Jekaterina Frolova, Inese Kučinska, Juris Bartkevičs, Mārtiņš Meiers, Arturs Krūzkops, Artūrs Skrastiņš, Andis Strods, Una Eglīte, Matīss Budovskis, Agris Krapivņickis. Bet visvairāk, jāatzīst, uzrunā tas, ka izrādes veidotāji ir skaidri apzinājušies, kādā medijā viņi strādā. Citiem vārdiem sakot (atvainojiet par nodrāzto izteicienu) — ka medijs arī pats par sevi ir ziņa.

Irānas konference būtībā ir filmēts darbs, skatītājiem ar to nav interakcijas iespēju. Bet filmēta tiek vide, ko lielākā daļa skatītāju tagad pazīst — Zoom videokonference, kurā katrs pie sava ekrāna taču jūtamies klātesoši arī brīžos, kad neko neprezentējam un diskusijās nepiedalāmies. Krievu dramaturga Viripajeva teksts šai videi ir lieliski piemērots — konference par «Irānas jautājumu» (lasi: Rietumu un Austrumu atšķirībām globālajā pasaulē) ir monologu virkne, kurus kā priekšlasījumus izpilda dažādi eksperti. Filozofi, žurnālisti, aktīvisti, reliģiskas autoritātes… It kā visi runā par vienu, visus vieno centieni panākt problēmas risinājumu, bet tas neizdodas.

 Zoom gandrīz vai labāk nekā «dzīva» saruna rāda, kāpēc tā ir, — katrs dzīvo savā burbulī, katrs runā tikai par sevi un otru nedzird, tehnoloģija, kas radīta, lai mēs spētu sazināties, patiesībā izolē. Izrāde tāpēc veidojas sarežģīta. Tēmas ziņā, jo skatītājam vienlaikus jāpārdomā gan vispārcilvēciski, gan ar specifiskām ideoloģijām saistīti jautājumi, kur šķietami skaidrais ātri vien sāk duļķoties pretrunās un paradoksos. Bet arī tehnoloģiski, jo, līdzīgi kā «īstā» teātrī, mēs varam izvēlēties, ko skatīties: uz ekrāna nereti redzam nevis vienu, bet vienpadsmit logus, un uz kuru koncentrēties — tas jau ir jautājums katram pašam…

Kā nojaušat, Trojas ķēve man nešķiet gluži līdzvērtīga kalibra darbs. Tas ir (varbūt kļūdos) sasteigts. Īpaši jau teksta līmenī, jo tā autors Artūrs Dīcis vienā darbā cenšas savienot tik daudz, ka pietiktu izrādēm piecām — sākot ar parodiju par karantīnas apstākļiem, satīru par Latvijas politiskās dzīves aktualitātēm, stereotipiskiem pārspriedumiem par laikmetīgas sievietes dzīves likumsakarībām, šķietami nopietni iecerētām psiholoģiskām studijām par konkrētu raksturu, sazvērestības teorijām… Tomēr arī šis iestudējums rada pārdomas. Par formāta priekšrocībām aktiermākslas baudījumam, vērojot Ingas Tropas filigrāno un pārsteidzoši daudzveidīgo darbu brīžam pat ekstrēmā kameras pietuvinājumā. Vai — par skatu leņķa nozīmi. Līdzīgi kā Irānas konferencē, arī šī izrāde ir filmēts darbs, tikai mūsu vietā kāds ir izvēlējies, ko redzēsim. Kas ir šis kāds, kas pārslēdzas no vienas kameras uz otru, brīžam piedāvājot vloga, bet brīžam — novērošanas kamerai raksturīgu leņķi? Lūk, jautājums. Režisors? Jā. Bet, galu galā, nedomāt par tehnoloģiju politiku pasaulē, kas tik lielā mērā ir tehnoloģizēta, arī nav iespējams.

Skaidrs, ka šie ir Latvijas teātra pirmie digitālie kucēni. Ja mēs būtu šajā jomā tikuši mazliet tālāk, visticamāk, Trojas ķēves kameras pārslēgtu skatītājs pats (vai arī droši saprastu, ka atrodas, piemēram, distopiskā realitātē), bet no vērotāja pozīcijas Irānas konferencē jūs varētu izraut tieši jums adresēta replika. Taču teātra nākotne datoros pirmo logu ir atvērusi. Prieks, ka tik straujiem soļiem esam izskrējuši cauri jauko nieku fāzei un nonākuši pie tā, ka pret digitālu teātri jāsāk izturēties nopietni.

Inga Tropa izrādē Trojas ķēve.
Ekrānuzņēmums

The post Logs uz nākotni appeared first on IR.lv.

Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva grāmata Livonijas debesis savij cilvēka dzīves notikumus ar Bībeles tekstiem

Divi stāsti vienos vākos. Viena autore ir latviete, sieviete Inga Žolude, otrs rakstīts no vīrieša, igauņu rakstnieka Tīta Aleksejeva skatpunkta. Grāmatā Livonijas debesis tos apvieno 17. gadsimts, abu tautu tobrīd kopējā — Livonijas valsts — vēsture, un šīs zemes varenie ir lēmuši, ka Bībele tulkojama nacionālajās valodās. Abos stāstos galvenie personāži ir tulkotāji — Bībeles latviskotājs Ernests Gliks un viņa audžumeita Marta, kurai liktenis bija lēmis pieredzēt dižus vēstures notikumus. Pie sava kolēģa uz Rīgu atbrauc Bībeles igauņu tulkojuma autors Adrians Virgīnijs, un tur kaut kas notiek viņa un Martas starpā.

Grāmatu gribas salīdzināt ar šaha partiju, kurā viens no stāstiem izdara gājienu, bet otrs ir atbildes gājiens. Livonijas debesis ir konceptuāls darbs, ko var salīdzināt ar kādu citu — 2018. gadā iznākušo Ingas Žoludes garstāstu 1904. Arī toreiz stāsta dzimšana nesākās gluži pie rakstāmgalda: Raiņa un Aspazijas mājā notika lasījums-spēle-performance, kas bija veltīta Emīlam Dārziņam un viņa Melanholiskajam valsim. Pēc sadarbības ar jauno komponistu Oskaru Herliņu tapa Žoludes stāsts, kuru, izdodot grāmatā, papildināja gleznotāja Ādolfa Zārdiņa glezna. Ar to gribu norādīt, ka stāsta 1904 tapšana bija kas vairāk par literatūru, rakstnieces valoda sabalsojās ar Dārziņa mūzikas taktīm, līdzpārdzīvojumu sniedza grāmatas vizuālais tēls. Arī Livonijas debesis ir tikpat daudzplākšņaina grāmata. 

Šoreiz kā iedvesmas avots kalpojusi atrašanās starp valodām, starp diviem tekstiem, diviem Bībeles tulkojumiem, proti, literatūras pieminekļiem, kas ietekmējuši vairākas attiecīgo valodu runātāju paaudzes. Un šajā gadījumā kā līdzvērtīgu rakstnieku sadarbības partneri var minēt tulkotāju Maimu Grīnbergu. Grāmatā viņa ir latviski iztulkojusi Tīta Aleksejeva stāstu, taču to, cik darbs bijis radošs un, iespējams, ietekmējis arī abu rakstnieku tekstus, var nojaust pēc tehniskas piezīmes grāmatas beigās, kurā tulkotāja skaidro iemeslus, kādos gadījumos viņa latviskojumā izmantojusi Glika Bībeles tulkojumu, kādos — Adriana Virgīnija.

Gan Daugavgrīvas cietokšņa, Alūksnes un Kokneses mācītājs Ernests Gliks, gan Marta Skavronska, vēlākā Krievijas imperatore Katrīna I, gan Ziemeļu kara upura Adriana Virgīnija dzīvesstāsti ir intriģējoši. Manuprāt, vienīgie, kas varētu būt vīlušies, ir lasītāji, kuri šo grāmatu rokās ņems cerībā uzzināt pilnu vēstures patiesību. Vai tāda Adriana un Martas tikšanās maz ir notikusi? Par notikumu norises laiku norādītajā 1699. gadā Gliks jau bija pabeidzis savu Bībeles tulkojumu, cīnījās par latviešu tautskolu dibināšanu, bet Marta, ja ticam vēstures ziņām, tobrīd bija tikai 15 gadus veca. Mēs nekad neuzzināsim, cik daudz no  Livonijas debesīs aprakstītajiem notikumiem varēja notikt īstenībā, un pat tad, ja notika, abi grāmatas autori —  Žolude un Aleksejevs stāstījumā tīši uzsver savu varoņu valodas, dzimuma, vecuma radītās uztveres atšķirības. Marta Ingas Žoludes stāstā gaida ārlaulības bērnu, un šīs bažas jauc viņas domas, savukārt Tīta Aleksejeva tēlotais 36 gadus vecais Adrians jau ir precējies un meklē impulsu pārvarēt dzīves nogurumu. 

Domāju, ka rakstniekiem abu varoņu savstarpējas patikšanas aizkustinājums drīzāk bija vajadzīgs kā sākuma punkts grāmatas, manuprāt, galvenajai tēmai. Savijot cilvēka dzīves notikumus ar Bībeles tekstiem, personāžu pārdomām par Svēto rakstu nozīmēm, abiem rakstniekiem izdevies notvert mirkli, kad cilvēks uzdrošinās savas mirstīgā jūtas ietērpt mūžīgajos vārdos. Bībeles, jo īpaši Vecās Derības teksti atnes līdz mūsdienām liecības par cilvēkiem, kas tāpat ir cietuši, nonākuši dzīves lūzuma posmā un mirstību mēģinājuši pārtulkot sava laika valodas vārdos. Tie, iespējams, šobrīd var šķist novecojuši, neveikli, taču, pirms tos uzklausīt, baznīcā joprojām ceļamies kājās un pēc tam apstiprinām lasīto, sakot «tas ir Dieva vārds».

Atgriežoties pie vēstures patiesības, pārsteidzoši, ka Marta Skavronska bijusi analfabēte, lai gan Ernests Gliks ne reizi vien atsaucies, ka tieši audžumeita, nevis izglītotie paša bērni, bijusi viņa palīdze tulkošanas darbā. Marta par audžutēva darbu saka: «Kad dzirdu tur rakstīto, es to saprotu ar kādu nezināmu zināšanu.» Livonijas debesis ir par tekstiem, kuri mūsu senčiem likuši apgūt citu tautu vēsturi, cilvēkstāstus, sajūtu pieredzi, un arī mūsos tie ir klātesoši kā kāda neapzināta zināšana. Tā ir abu rakstnieku smalki atrasta tēma, svaigs un vērienīgs ir arī veids, kā abiem to izdevies īstenot kopējā grāmatā.

Inga Žolude, Tīts Aleksejevs. Livonijas debesis. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 9,11 €.

The post Kāda nezināma zināšana appeared first on IR.lv.

Ilustrators Roberts Rūrāns (29) zīmē ar īstām krāsām, un viņa ota aizsniegusies līdz pat publikācijām franču laikrakstā Le Monde un vācu Süddeutsche Zeitung. Nesen Rūrāna zīmējums ilustrēja arī amerikāņu laikraksta The New York Times rakstu par mācīšanos mājās Covid-19 laikā

Roberta seja ir nelielā migliņā, kad sazvanāmies feisbukā. Savienojums nav tas labākais, jo pandēmijas laiku rīdzinieks pārlaiž sievas vecāku laukos Smiltenē. Fonā čalo bērni. «Rūtai ir četri gadi, Kate — rāpo,» meitu vecumu konkretizē Roberts. 

Tieši laukos tapa Roberta Rūrāna ilustrācija The New York Times (NYT) aprīļa rakstam par to, kā veicināt mācīšanos mājās. Tas bija jau trešais Roberta zīmējums prestižajam Ņujorkas izdevumam.

Savukārt pērn viņa zīmētie jautrie raksturi, vienkāršās formas un košās krāsas ieguva vēl kādu atzinību: starptautiskajā konkursā Young Guns 17 Roberts 500 dalībnieku konkurencē uzvarēja kategorijā Ilustrācija. Pēc rokasspiediena un balvas devās uz Ņujorku. Žūrijas locekle Olimpija Zanjoli konkursa mājaslapā komentē, ka Robertam par labu lēmusi tāpēc, ka «viņa darbos ir tīras līnijas, spēcīgas krāsas un ar roku zīmētā sajūta, kā mums trūkst un kārojas šajā digitālajā pasaulē». «Viņa tēli ir anonīmi cilvēki, neticami kukaiņi un suņi, kuri spēj sadzīvot vienā vidē, kas vienlaikus ir gan enerģijas pilna, gan klusa. Roberta darbi šķiet kā iemērkti krievu avangarda, ielu mākslas un krāsaina boršča bļodā.» 

Cita žūrijas locekle Erīna Janga saka: «Roberta Rūrāna ilustrācijas ir pievilcīgas un apburošas. Ieskatoties vērīgāk, pamanīsit, kā viņš spēlējas ar leņķiem, proporcijām un mērogu, radot negaidītas un asprātīgas kompozīcijas. Tas demonstrē izsmalcinātību un stila unikalitāti, kuru vairums mākslinieku sasniedz tikai savas karjeras vēlākajos gados.»

Kas tad rīdzinieka darbiem ļāvis iegūt starptautisku uzmanību?

Ielu māksla un uzticēšanās

Roberts uz šo jautājumu pats meklē atbildi. Pirmais minējums ir emocionāls: «Mīlestība pret darbu. Ja darbu mīli, to nevar nepamanīt.» Viņa gadījumā NYT mākslinieciskā redaktore Diāna Donegana bija pamanījusi Roberta zīmējumus kaut kur tīmeklī. 

Roberts stāsta, ka NYT redaktori cītīgi meklē jaunus un interesantus ilustratorus. Un Robertu var atrast, jo viņš cītīgi kopj savas virtuālās mītnes — Instagram un Facebook kontus, savu mājaslapu. Viņa intervijas lasāmas starptautiskos ilustratoru blogos. «Kādu dienu man vienkārši pienāca e-pasts,» Roberts atceras, kā pērn saņēmis pirmo uzaicinājumu sadarboties ar NYT. Sākumā nedaudz pārpratis pasūtītāju, jo Diāna iepazīstinājusi ar sevi kā māksliniecisko redaktori no Times, neminot pilno nosaukumu. Roberts nodomājis — laikam no Lielbritānijas laikraksta The Times. Protams, nopriecājies par piedāvājumu. Tikai pēc skiču nosūtīšanas sapratis, ka sadarbojas ar NYT, kura tirāža darba dienās pārsniedz pusmiljonu, bet nedēļas nogalē tuvojas trim miljoniem lasītāju. Prieks pieaudzis. «Tas ir labs, ikonisks laikraksts, ar kuru grib sadarboties katrs ilustrators,» saka Roberts. 

Šopavasar, aprīļa beigās, Roberts NYT publicējās trešo reizi. Termiņš bija straujš: saņēmis rakstu, izlasījis un veicis papildu izpēti: ja labi pārzini tēmu, tad arī ilustrācija vairāk iegūst. Dienas laikā Roberts uzzīmējis skici un nosūtījis apspriešanai. 

Diānai paticis. Varējis ķerties pie gala versijas — ar akrila krāsām uz papīra. Gatavo darbu Roberts ieskenējis un apstrādājis datorprogrammā. «Man vienmēr paticis zīmēt ar roku, tā ir tāda nepieciešamība. Patīk, ka ilustrācijā var redzēt krāsas triepienu. Tas padara attēlu garšīgu un pievieno māksliniecisko vērtību.» Jā, tas prasa vairāk laika un pacietības, taču Roberts zina, ka to novērtē: it īpaši laikā, kad pieaug digitālu instrumentu un mākslīgā intelekta loma. 

Pajokoju, ka visi man zināmie Latvijas košo krāsu mākslinieki intervijās min, ka krāsas brauc smelties uz siltajām zemēm. Roberts sakās to saprotam, «taču tas nav mans ceļš». «Ceļošana man nav nepieciešama ikdienas atsvaidzināšanai.» Robertam vienmēr patikušas krāsas, tās iet roku rokā ar viņa pasaules redzējumu. «Es zīmēju viegli un nepiespiesti. Domāju — pozitīvi. Jā, savs nopelns ir arī tam, ka esmu ticīgs.» 

Roberta darbus redaktori ārzemēs bija pamanījuši jau pirms konkursa Young Guns 17 balvas saņemšanas. Piemēram, Minhenes Süddeutsche Zeitung un Parīzes Le Monde ilustratoru atraduši Instagram. Te Robertam otrreiz nākas atbildēt, kāpēc ticis novērtēts. Apdomājies viņš saka: «Tas ir apstākļu kopums — jau minētā mīlestība pret darbu, izglītība, sava stila atrašana, savs rokraksts.» 

Tādā veidā kopējiem spēkiem abi esam atšķetinājuši pašu būtiskāko — rokraksts. Kā tas radies, ja ģimenē nav mākslinieku un Roberta vecāki izglītojušies medicīnā? Mamma Aiga Rūrāne strādā Pasaules Veselības organizācijā (PVO) Slovēnijā. Tad jau Covid-19 ir ģimeniskas diskusijas temats! «Ne vairāk kā citās ģimenēs. Es arī zinu to pašu, ko visi: ka būs grūti un tas vilksies ilgi.»

Robertam vienmēr paticis zīmēt, tāpēc iestājies rozentāļos. Aizrāvies ar ielu mākslu. Devies studēt ilustrāciju uz Radošo mākslu universitāti (University of the Creative Arts) Meidstonā netālu no Londonas, taču dzīve svešumā puisim nav patikusi, un viņš iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā. Jau pirmajā kursā sācis strādāt zīmolu studijā Asketic, kuras mākslinieki veidojuši vizuālo identitāti daudziem pazīstamiem Latvijas uzņēmumiem un viņu produkcijai — telekomunikāciju milzim Tet, saldumu ražotājam Pure Chocolate, Latvijas Olimpiskajai komitejai, alus darītavai Valmiermuiža un citiem. 

Viens no Asketic dibinātājiem Miķelis Baštiks atceras, ka pirmkursnieku Robertu komandā uzaicinājis tāpēc, ka nostrādājis cilvēciskais faktors: «Kāds no mūsējiem viņu pazina, un, ja ir labs cilvēks, tad prasmes var iemācīt. Roberts ir sirsnīgs, patīkams cilvēks.» Asketic komandā Roberta uzdevums bija darboties kā dizaineram — kā tādam hameleonam bija jāpielāgo savs rokraksts, lai klientam piemeklētu unikālu risinājumu. «Mūsdienās grafiskajā dizainā galvenais uzsvars ir uz funkcionalitāti, un dizaineriem nepatīk, ka viņus dēvē par māksliniekiem,» saka Roberts. Savukārt katram ilustratoram ir savs, tikai viņam raksturīgs rokraksts. «Ilustrācijā ir vieta elastībai, intuīcijai un brīvībai. Tās uzdevums ir ne tikai interpretēt stāstu, bet spēcīgi runāt vizuālā valodā.» Taču Roberts ar saviem darbiem nevēlas lasītāju provocēt un paspīdēt tā, ka ilustrācija kļūst skaļāka par rakstu. 

Un kāda ir slikta ilustrācija? «Tāda, kurā var redzēt laika trūkumu idejas domāšanas vai izpildīšanas fāzē. Veidojot viegli uztveramu un asprātīgu ideju, ir risks iekrist klišeju grāvī.»

Fokusēties uz vienu

Miķelis Baštiks atceras: ļoti labi varēja manīt, ka Robertam veidojas savs rokraksts, tāpēc iedrošinājis būt par ilustratoru. «Viņš sāka izkopt savu stilu. Man patīk, ka Roberta darbos jūtama asprātība. Viņš mērķtiecīgi izvēlējies fokusēties uz vienu lietu. Jā, un viņā nav remdenības,» saka Miķelis. 

Vaicāts, vai tiešām nav nekā kritiska, ko pateikt, Baštiks piemin tikai to, ka Roberta zīmējumu stilistika patlaban esot populāra. Daudzi ilustratori pasaulē strādā līdzīgi, un kādu dienu ģeometriskās figūras iziešot no modes. Tad Robertam būs pārbaudījums — atrast savu rokrakstu no jauna. Pielāgoties.

Asketic birojā Roberts ne tikai izkopis sevi profesionāli, bet saticis arī nākamo sievu Māru. Aizgājis no darba birojā, Roberts sācis strādāt kā pašnodarbināts ilustrators, līdz kopā ar trim citiem partneriem nodibinājis dizaina studiju Overpriced, kurā strādājis apmēram pusotru gadu. Pēc tam atkal atgriezies pie pašnodarbinātā statusa un to vairs neplāno mainīt. 

Viens no pēdējiem un plašāk redzamajiem viņa darbiem ir Balticovo produktu Eva iepakojumi olām un pankūku mīklai. 

Aptuveni pirms gadiem trim, strādājot Overpriced, Roberts sācis spēlēties ar ģeometriskajām formām un košām krāsām. «Nolēmu — citādi kādu laiku nezīmēšu. Tikai tā, un izkopšu stilu! Sāku zīmēt ar akrila krāsām un sapratu — rodas patīkama tekstūra, kas redzama arī pēc zīmējuma ieskenēšanas. Tas piešķīra zīmējumam īstumu. Jutu, ka mani apmierina estētiskais virziens, kādā dodos, un pakāpeniski guvu pārliecību, ka esmu atradis ko unikālu, tāpēc turpināju.» 

Roberts tā nostrādājis kādu gadu, kad viņu pamanījuši britu radošie mediji — ievietojuši latvieša darbus savu blogu apskatos. Robertam bijuši piedāvājumi zīmēt citādi un nopelnīt tepat Latvijā, taču viņš turējies pie sava rokraksta. Slīpējis to. Skatījies modernisma gleznotāju darbus, pārlasījis mākslas vēsturi un pētījis viduslaiku mākslu. «Mani vienmēr interesējusi vēsture — kad ceļoju, pirmā vieta, ko apmeklēju, ir nacionālā mākslas galerija.»

Dizaina un mākslas jomā zinošus cilvēkus neizbrīna Roberta panākumi. Māksliniekam Reinim Pētersonam patīk, ka Ro-berts zīmē ar krāsām uz papīra, «tādā veidā ilustrācijās saglabājot mazu nejaušību elementus, dzīvu triepienu pēdas, kas lieliski līdzsvaro un papildina formu ģeometrisko stilizāciju». Savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina nodaļas vadītājs un profesors Holgers Elers Roberta darbos saskata līdzības ar krievu mākslinieku, supremātisma kustības pārstāvi Kazimiru Maļeviču (1879—1935), kurš uz ikdienišķām lietām raudzījies no paradoksāla skatpunkta un savos darbos izmantojis ģeometriskas formas. Ar konstruktīvisma elementiem spēlējas arī grafikas dizainers brits Nevils Brodijs (63), iekļaujot dažādus burtveidolus, grafikas elementus un fotoattēlus. Tomēr «latviešu puiša darbi ir vairāk tēlaini, tajos ir sociālais skanējums, arī glezniecības elementi», vērtē Elers. Piemēram, Roberta radītais olu iepakojums esot viegli saprotams: lielas olas, zaļa pļava, laimīga vistu gane. «Tā feini, man patīk!»

Bez otas un datora Robertam patīk futbols, makšķerēšana, būt dabā un kopā ar ģimeni, kurai tieši pandēmija devusi vairāk laika. «Lai arī brīžiem nav viegli, tā ir nākusi arī kā liela svētība,» saka mākslinieks.

Konkursa Young Guns 17 mājaslapā publicētā intervijā Roberts piemin, ka viņa sapnis būtu ilustrēt amerikāņu grupas Bon Iver albumu, taisīt plakātus olimpiskajām spēlēm un Greenpeace vizuālo kampaņu. «Es taču neprasu par daudz?» pats pasmejas. 

Kad viņam būs piecdesmit, veidošot izstādi, jo visus zīmētos darbus Roberts saglabā. Ko gribētos paveikt līdz tam? «Izaudzināt tikumīgus bērnus, saglabāt stipru un dzīvu laulību, kā arī pilnveidoties profesionāli.» Un tas nav prasīts par daudz.

The post Rokraksts kā borščs appeared first on IR.lv.

Pārtika trūkumcietējiem, rehabilitācija bērniem ar kustību traucējumiem un vardarbības upuriem, psihoemocionālais atbalsts ģimenēm un rūpes par pamestiem dzīvniekiem – tā ir tikai daļa no sabiedrībā svarīgā un grūtā darba, ko Latvijā sagaida no sabiedriskā labuma organizācijām. Covid-19 laikā to loma pieaugusi, uzņemoties krīzes aģentu lomu.

Labdarība krīzes laikā

Salīdzinot ar 2008. gada ekonomiskās krīzes laiku, pašlaik valsts un pašvaldību sociālās palīdzības tīkls ir visaptverošāks. Kā valsts mēs krīzei esam gatavāki. Vienlaikus šajā tīklā ir nozīmīgi caurumi, ko aizpilda sabiedriskā labuma organizācijas. Gan Ziedot.lv, gan citu palīdzības organizāciju darbs šajā laikā ir kļuvis daudz intensīvāks, jo līdz ar labdarības pamatprogrammām nākušas klāt krīzes vajadzības un paplašinājies to iedzīvotāju loks, kam ir nepieciešams atbalsts.

Kopš 2020. gada 1. marta Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku skaits ir pieaudzis par 16 450 personām, sasniedzot 8,2% reģistrētā bezdarba līmeni valstī. Salīdzinot ar gada sākumu, martā par apmēram 13% pieaudzis sociālās palīdzības saņēmēju skaits. Marta un aprīļa mēnešos krīzes pabalstu saņēmušas 1203 personas, tostarp 512 bērni.

Krīze padarījusi sarežģītāku daudzu ikdienu – emocionāli un finansiāli. Bažas par finanšu situāciju, zaudētā iespēja brīvi pārvietoties, piespiedu ikdienas paradumu maiņa, ikdienas slodzes pieaugums vai, gluži otrādi, dīkstāve, nopietni ietekmē dažādu sabiedrības grupu emocionālo labsajūtu. Tas atspoguļojas gan vardarbības gadījumu skaita pieaugumā, gan skolas vecuma bērnu ģimeņu izmisumā, jaunajos apstākļos netiekot ar visu galā.

To visu redzam arī labdarības jomā. Lūgumi pēc palīdzības turpina pienākt, bet vienlaikus krīzes sākumā strauji samazinājās ziedojumi.

Sabiedrībai pieņemot vīrusa klātbūtni, pašlaik ziedojuma apjomi ir atgriezušies iepriekšējā apmērā, tomēr prioritātes ir mainījušās – iedzīvotāji visaktīvāk atbalsta iniciatīvas, kuru mērķi ir saistīti ar Covid-19 pandēmijas laika pārvarēšanu, piemēram, sagādāt datorus skolēniem un maltītes mediķiem.

Krīzes skarto atbalstam ziedo arī uzņēmumi. Korporatīvo ziedojumu spektrā dominē produkcijas dāvinājumi, uzņēmumiem palīdzot sagādāt pārtikas pakas un maltītes. Vairāki uzņēmumi īstenojuši paši savas Covid-19 labdarības kampaņas, ziedojot gan pirmās nepieciešamības vajadzībām, gan emocionālās labklājības stiprināšanai, kā, piemēram, Swedbank īstenotā programma Stiprāki kopā.

Pandēmija ne tikai veikusi korekcijas ziedojumu mērķos, iedzīvotājiem un uzņēmumiem iesaistoties krīzes izgaismotu un saasinātu problēmu risināšanā, bet arī redzam jaunas tendences uzņēmumu ziedojumu struktūrā. Pirms ārkārtas situācijas uzņēmumi visbiežāk uzticīgi ziedoja vienai vai dažām sabiedriskā labuma organizācijām, sniedzot palīdzību konkrētas problēmas risināšanai. Patlaban uzņēmumi sāk domāt, kā ar saviem resursiem atbalstīt iespējami lielāku iedzīvotāju loku, apsverot labdarībai plānotos resursus sadalīt vairākām sabiedriskā labuma organizācijām. Iepriekš minētā emocionālās labklājības programma, vienlaikus atbalstot astoņas dažādas iniciatīvas, ir viens no Latvijas jaunās korporatīvās ziedojumu kultūras vēstnešiem. Uzņēmumi sāk arvien vairāk apzināties, ka dažādu sabiedrības grupu problēmas ir arī viņu problēmas, jo biznesa vide ir kā savienotais trauks, kur satiekas sabiedrības labklājība ar uzņēmējdarbības interesēm.

Atbalsts, kas trāpa mērķī

Uz sabiedriskā labuma organizāciju pleciem tiek uzkrauta liela daļa Latvijā samilzušo un gadiem neatrisināto problēmu, ko vienlaikus pavada gan šo organizāciju darbinieku un valdes, gan sabiedrības un ziedotāju gaidas par rezultātiem.

Lai būtu efektīvi savā darbībā, sabiedriskā labuma organizācijām, tāpat kā biznesa struktūrām, ir jāatbild uz daudziem jautājumiem. Par kādiem rezultātiem būsim atbildīgi? Kā tos sasniegsim? Cik šo rezultātu sasniegšana patiesībā izmaksā, un kā mēs to finansēsim? Kā veidot organizāciju, lai sasniegtu rezultātus? Turklāt jāraugās, lai iegūtais atbalstītāju finansējuma apmērs būtu samērojams ar tā apgūšanai nepieciešamajiem resursiem.

Bieži maldīgi tiek pieņemts, ka labdarības organizācijas vada un to darbību nodrošina tikai brīvprātīgie. Misijas apziņa, nevis nauda ir galvenā motivācija darboties labdarības jomā, tomēr lielākajā daļā sabiedriskā labuma organizāciju ir algots darbaspēks, kas organizē brīvprātīgo darbu. Nereti šo organizāciju naudas plūsma nav samērojama ar cienīgu atalgojumu par izcilu sniegumu un vienlaikus nav pietiekami liela, lai varētu veikt nopietnus ieguldījumus organizācijas kapacitātes stiprināšanā. Vēl vairāk – bezpeļņas organizācijas veiksmīga darbība var būt attaisnojums ziedotājiem pārtraukt atbalstu, jo organizācijai taču vairs “nevajag” naudu.

Gan publiskie, gan privātie ziedotāji pārsvarā vēlas atbalstīt programmas, īpaši no jauna izveidotas, nevis ziedot pašas organizācijas darbībai. Programmas seko finansējumam.

Rezultātā finansējums arvien jaunās programmās pārsniedz atbalstu esošajām programmām un komanda ir pārstrādājusies, raujoties uz visām pusēm, nepietiekami finansiāli atalgota un bieži vien ar nepietiekamu tehnisko nodrošinājumu darba pienākumu veikšanai.

Sabiedriskā labuma organizāciju darbinieki ir pieraduši izdarīt vairāk ar mazāk, bet ilgtermiņā zaudētāji būs tieši atbalsta saņēmēji. Tāpat kā biznesā, arī sabiedriskā labuma organizāciju sektorā rezultātu sasniegšanai ir nepieciešami resursi, un tam ir konkrētas izmaksas. Tāpēc aicinu uzņēmumus pārvērtēt savus priekšstatus par atbalstu nevalstisko organizāciju pamatdarbībai. Vērtīgs būs arī atbalsts preču un pakalpojumu veidā. Dažu datoru ziedojums organizācijas ikdienas darbam varbūt arī nav liela PR ziņa, bet no palīdzības sniedzēju skatupunkta tā ir iespēja palīdzēt vēl lielākam cilvēku lokam.

Kopējam labumam

Šajā laikā daudzas organizācijas saskaras ar neziņu par rītdienu – gan uzņēmumi, gan sabiedriskā labuma organizācijas. Tikpat lielā neziņā dzīvo cilvēki, kuriem ir nepieciešams sabiedrības atbalsts. Pandēmija ir samazinājusi dzīves tempu un sabremzējusi ekonomiku, bet vienlaikus dramatiski palielinājusi vajadzību pēc palīdzības. Iedzīvotāju un uzņēmumu ziedošanas aktivitāte liecina, ka mēs kā sabiedrība esam nobrieduši un apzināmies, ka nevalstiskā sektora organizācijas ir mūsu atbalsta tīkls. Sabiedrības labums ir katra viena un mūsu visu kopējais labums. Aicinu to visiem kopā vairot gan krīzēs, gan miera laikos.

The post Ikviens uzņēmums var būt sociālo pārmaiņu aģents appeared first on IR.lv.

Daudziem pašreiz medicīnas sfērā strādājušajiem Covid-19 saslimšana ikdienas darbā ieviesusi lielas pārmaiņas. Ikviens no mums pašlaik strādā paaugstinātos drošības apstākļos, kā arī daudziem mediķiem slodze kļuvusi krietni lielāka. Nācies pielāgoties jaunai ikdienas realitātei – pārtraukta plānveida medicīnas aprūpe slimnīcās, poliklīniku darbība ierobežota, attālināti tiek organizētas konsultācijas ar pacientiem un ārstu konsīlijiem.

Būtiska loma pandēmijas ierobežošanā ir mediķiem, kuri stāv pirmajās rindās un pakļauj sevi vislielākajam riskam. Vadoties pēc Latvijas un ārzemju pieredzes, tieši medicīnas iestādes ir kļuvuši par paaugstināta riska zonām, kur inficēties ar jauno vīrusu, jo ir pirmie punkti, kur saslimušie meklē palīdzību.

Kas atkarīgs no mums, medicīnas darbiniekiem, mēs darām visu, lai rūpētos par savu, mūsu pacientu un tuvinieku veselību un drošību. Taču šoreiz vēlētos vērst uzmanību tām ģimenēm, kas šajā nenoteiktības un neskaidrības laikā mūsu valstī jūtas vismazāk pasargātas.

Pavisam nesen sabiedrībā bija diskusija par likumu trūkumu, lai aizsargātu visas Latvijas ģimenes.

Diemžēl, cik man zināms, Latvijā pašlaik likums neaizsargā divus pieaugušus cilvēkus, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās, taču tos vieno kopīga manta un rūpes vienam par otru.

Dzīves situācijās, kad vienam no dzīvesbiedriem veselības stāvoklis strauji pasliktinās un jāizšķiras par kādu medicīnisku rīcību, lēmumu pieņem laulātais partneris vai pirmās pakāpes radinieks – vecāki, bērni, māsa vai brālis. Taču bieži ir gadījumi, kad dzīvesbiedram, kurš faktiski pacientam ir pats tuvākais cilvēks, šādā gadījumā formāli tiek liegtas jebkādas tiesības uz informāciju par pacienta veselības stāvokli, nemaz nerunājot par dzīvesbiedra iesaisti lēmumu pieņemšanā par turpmāku ārstēšanu.

Manā sfērā tas izteikti izpaužas jautājumā par orgānu donoriem. Ja cilvēki ilgstoši dzīvojuši kopā, dalījušies kopīgos priekos un bēdās, dzīvesbiedram netiek dota iespēja paust savu viedokli arī par to, ko pacients būtu vēlējies darīt ar savu ķermeni un orgāniem situācijā, ja iestājies neatgriezenisks smadzeņu funkciju zudums jeb smadzeņu nāve. Nereti parādās kāds formāli tuvāks radinieks, kurš, iespējams, dzīvo citā valstī un patiesībā ir pilnīgi svešs cilvēks pacientam, un lemj par orgānu izmantošanu pēc nāves. Visbiežāk šādos gadījumos attāli radinieki tomēr izlemj neziedot orgānus transplantācijai, kas varētu glābt citu dzīvības. Lai arī sabiedrībā mēs diskutējam par dažādiem ar ģimeni saistītiem jautājumiem, mums jāskatās arī plašāk, jo ģimene un veselības aprūpe nav monēta ar divām pusēm, tā ir daudzšķautņaina un ikvienam no mums ir jāmēģina skatīties uz mūsdienu realitāti plašāk un racionālāk.

Ļoti slimiem cilvēkiem ir svarīga ģimenes klātbūtne un drošības sajūta, ko tā sniedz, jo tas ir viens no vissvarīgākajiem priekšnoteikumiem veiksmīgam iznākumam. Pašlaik, kā visi zinām, drošības nolūkos, lai samazinātu Covid-19 izplatību, radinieku klātbūtne slimnīcu gaiteņos un palātās ir aizliegta.

Dažreiz fiziskā klātbūtne nav pats svarīgākais, cik svarīgi ir zināt, ka kāds par mani interesējas, ka mana ģimene ir pasargāta – drošības sajūta – ja kaut kas notiks ar mani, arī mani tuvinieki tiks pasargāti.

Arī reanimācijas nodaļā dzīves pēdējos mirkļos tiesības atvadīties ir tikai laulātajam partnerim un pirmās pakāpes radiniekiem. Gan pašam pacientam, gan pašiem tuvākajiem ir neizmērojami svarīgi būt klāt, lai pagūtu pateikt vēl pēdējos vārdus. Situācijas ir dažādas. Tādēļ šis ir tas brīdis, kad likumdevējam nevajag sasiet rokas medicīnas personālam, kas radītu neiedomājami skarbas sajūtas gan cilvēka tuvākajiem, gan mediķiem.

Likums pašlaik nostāda mediķus ļoti neērtā un nepatīkamā situācijā, kad jāizvēlas starp formālu noteikumu pārkāpšanu un pacienta vislabākajām interesēm. Ja attiecīgajā nodaļā ir principiālāks personāls, kas iepriekš saņēmuši kādu brīdinājumu par “nepiederošu” personu klātbūtni, iespējams, nākamreiz vairs neielaidīs personas, kas nevar pierādīt pirmās pakāpes radniecību vai precētā drauga statusu. Taču ignorēt to, ka sabiedrībā pastāv ģimenes, kas izvēlējušās savu attiecību modeli, arī nevar.

Vēlos uzsvērt, ka Latvijas medicīnā pāri visam tomēr valda cilvēcība un cilvēcīga attieksme. Mediķu darbs ir glābt cilvēku dzīvības un nodrošināt vislabākos apstākļus, lai pacients atveseļotos, nevis interpretēt to, kā vajadzētu izskatīties ģimenei.

Dzīvesbiedru likuma pieņemšana paātrinātu, uzlabotu un atvieglotu daudzu procesu norisi mums, mediķiem. Taču, kas ir vēl svarīgāk – Dzīvesbiedru regulējuma pieņemšana mūsu pacientiem radītu papildu drošības sajūtu un aiztaupītu liekas raizes, ļaujot fokusēties uz atlabšanu.

Nenoteiktība un nedrošība laikā, ko izraisījusi Covid-19 saslimšana, kad kā vēl nekad svarīgs kļuvis jautājums ne tikai par katra individuālo atbildību par sevi, bet arī rūpes par sev tuvajiem un citiem sabiedrības locekļiem, varētu veicināt likumisku attiecību sakārtošanu. Ikviens sabiedrības loceklis ir tiesīgs justies droši un būt pasargāts.

The post Partnerattiecību regulējums aiztaupītu raizes pacientiem un atvieglotu darbu mediķiem appeared first on IR.lv.

“Mēs dzenamies pieļaut tās pašas kļūdas, ko pieļāvusi visa Eiropa. Mēs esam tupi granulu eksportētāji. Latvija ir viens no pasaulē lielākajiem granulu eksportētājiem. Šausmas! Latvijai mežizstrādes un lauksaimniecības nozarēs raksturīgs race to the bottom — skrējiens uz «dibenu», zemāko punktu. Pārdot arvien lētāk, lai apsteigtu konkurentus. Pilnīgi izsmelt resursus īsā laikā,” par Latvijas mežu izstrādes politiku saka ornitologs Viesturs Ķerus. Viņš ir debitants rakstniecībā un nupat ar grāmatu Meža meitene Maija ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu par labāko oriģinālliteratūru bērniem.

Ir sarunā ar Viesturu Ķerus uzzinām ne tikai, ka viņa sarakstītā grāmata ir tāda, kurā daudzi atpazinuši bērnības sajūtas un atmiņas. “Labā bērnu grāmatā vienmēr ir kāds slānis, kas domāts pieaugušajiem,” saka ornitologs.

Taču viņš ir arī nopietns mežu aizstāvis pret to komerciālo izciršanu, ne reizi vien publiski uzstājies pret Zemkopības ministrijas agresīvi virzītajiem koku ciršanas noteikumiem, kas pieļauj cirst jaunākus un tievākus kokus: “Runājot par valsts mežiem — tas ir mūsu visu kopīpašums. Jaunie noteikumi it kā tiek virzīti, lai atbalstītu privāto mežu īpašniekus, bet mēs zinām, ka tie vienlīdz attieksies arī uz valsts mežiem.”

Viņš teic, ka situācija ir sarežģīta, jo nozīmīgs spēlētājs ir Latvijas valsts meži, “lai gan visu laiku izliekas, ka uz viņiem šī jezga neattiecas. Tomēr visās debatēs viņu cilvēki ir klāt un aizstāv koku ciršanas noteikumu grozījumus”. Tāpat liela nozīme esot Kokrūpniecības federācijai un tajā skaitā uzņēmumam Latvijas Finieris, kuri nav mežu īpašnieki, bet ir ieinteresēti no šiem īpašniekiem dabūt koksni. Ķerus secina – ja kokrūpnieki ies skaļi kauties par tievāku koku ciršanu, tas izskatīsies slikti, tāpēc viņi klusē.

Ķerus tic, ka lielākā daļa mežu īpašnieku ir labdabīgi un dabai draudzīgi cilvēki. “Viņi uzklausa padomus no organizācijām, kuras ir ieinteresētas pēc iespējas ātrāk un lētāk nocirst viņu mežu. Viņi atļauj nocirst savu mežu pēc caurmēra un pēc tam paģībst, ieraugot totālu kailcirti.”

Ornitologs norāda, ka jau šobrīd Latvijas problēma ir mežu fragmentācija: “Saskaitot visus mežus kopā, it kā šķiet, ka platība ir liela. Reāli tur nav īstu masīvu, bet daudzi mazi, atsevišķi pleķīši. Mūsu meži jau tagad ir vienās ķeskās. Latvijā pie mežu platības pieskaita arī izcirtumus un ļoti jaunas jaunaudzes. Tāpēc mūsu mežizstrādes lobijs dusmās iet pa gaisu, kad Eiropas Vides aģentūra ziņo, ka Latvijas mežu platība ir redzami samazinājusies.”

Ķerus teic – ir skaidrs, ka mazās meža saliņas nespēs noturēt to dzīvību, ar ko mēs šodien Latvijā lepojamies. “Nebūs nekādu melno stārķu, mazo ērgļu, medņu. Arī vilku un citu zvēru, iespējams, nebūs. Latvijas valsts attiecības ar dabu šobrīd veidojas kā patērētājam, kurš tic, ka produkti lielveikalā nekad nebeigsies. Mēs dzenamies pieļaut tās pašas kļūdas, ko pieļāvusi visa Eiropa.”

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.

The post Viesturs Ķerus: Kluss mežs pavasarī ir šausmīgs appeared first on IR.lv.