Visa pasaule patlaban saskaras ar nozīmīgām izmaiņām, kas, visticamāk, būs uz ilgāku laiku. Ja vēl pirms pusgada šķita, ka jebkura valsts ir gandrīz vai ar roku sasniedzama, šodien ģeogrāfiskie attālumi ir kļuvuši gandrīz tikpat nepārvarami kā senaizmirstā pagātnē. Pati esmu pašizolējusies Losandželosā, Kalifornijas štatā, un iespēja novērot darbībā pasaules lielvaras cīņu ar neapturamo vīrusu ļauj nonākt pie dažādiem secinājumiem un mācībām. Ir skaidrs, ka šī krīze izmainīs spēku samēru visā pasaulē, un tikai no mūsu pašu spējas būt inovatīviem, drosmīgiem un radošiem būs atkarīgs, cik lielā mērā spēsim izmantot pandēmiju kā tramplīnu Latvijas izaugsmei.

Samierināšanās vairs nestrādā

Nu jau sešus gadus darbojos jaunuzņēmumu tehnoloģiju nozarē, kurā valda stipra pārliecība, ka radošums un uzdrīkstēšanās ir galvenie priekšnosacījumi izmaiņu sekmēšanai un inovāciju radīšanai. Mūsu diemžēl vienmēr ir bijis par maz – par maz sapņotāju, par maz to, kuri rada, uzdrīkstas riskēt un mainās. Iespējams, atbilde ir meklējama ambīciju trūkumā, jo viss taču līdz šim ir bijis labi, normāli, ciešami… Nezinu, vai pieklājīgi, bet laikam jāsaka paldies Uhaņai, ka vismaz tik daudz tā ir palīdzējusi, kā iesviedusi latvieti situācijā, kur samierināšanās ar “normāli” vairs nestrādā.

Es pašlaik vēroju, kas notiek ASV. Tā izsenis ir paļāvusies uz privāto sektoru – spēcīgiem uzņēmumiem un korporatīvajiem līderiem, kas piedāvā ilgtermiņa risinājums. Arī tagad Amerikas valdība gaida norādes. Tajā pat laikā štatu līderi nevar vienoties par konkrētu pozīciju, prezidents nāk klajā ar nepārdomātiem izteikumiem, slimība turpina izplatīties, un ASV vidienē joprojām ir štati, kas neievēro standarta drošības pasākumus. Kalifornija, kur atrodos, ir labais piemērs ar uzteicamu pašdisciplīnu un izteiktu līderību vadības līmenī, bet tā ir izņēmums. Trūkst vienota skatījuma, kas cīņu ar Covid-19 ikdienu padara arvien sarežģītāku.

Balstoties uz pēdējiem publicētajiem faktiem, var secināt, ka ASV līdz šim ir lielākais zaudētājs pandēmijas kontekstā no ekonomiskā viedokļa – Baltā nama ekonomisti paredz, ka kopējais bezdarbnieku pieteikumu skaits līdz jūnijam sasniegs 20%; tirgus uzvedas neracionāli, kas var novest pie problemātiskas situācijas pensiju fondu lauciņā, kā arī pirmo reizi vēsturē naftas cena kļuva negatīva. Ir jūtams, ka teju visi spēki un resursi pašreiz tiek novirzīti inovāciju sekmēšanai un digitālo izmaiņu ieviešanai absolūti prioritāros procesos: fokusā ir ārstēšanas veidi un vakcīnas attīstība; testēšana un kontaktu izsekošana (contact tracing); kā arī efektīvas un drošas atvēršanās politikas ieviešana.

Vadoties pēc Starptautiskā valūtas fonda (IMF) analīzes, ir paradzems, ka daudzas progresīvas ekonomikas šogad ļoti iespējams piedzīvos recesiju (tai skaitā ASV, Itālija, Lielbritānija u.c.). Uz šī fona – kamēr lielvaras dzēš ugunsgrēkus un ir limitētas savos atvēzienos – mazajām valstīm, kas spējušas pielāgoties situācijai veiksmīgi, tā ir iespēja kapitalizēt uz dīkstāves rēķina.

Viensētnieku potenciāls

Varbūt uz vietas Latvijā tas nav redzams, taču mūsu valsts ir daudz, daudz labākā situācijā. Redzot pilsoņu aktivitāti un Latvijas valdības ātro reakciju, es vēl jo vairāk pārliecinos par mazās, ņiprās, saliedētās tautas priekšrocībām, par latvieša spīta un krampja esību, kā arī par to ātrumu, kādā spējam iet uz priekšu, ja ir vienojošs mērķis un misija. Mūsu darbības runā skaļāk par vārdiem – Latvijā vīrusa izplatība tiek kontrolēta; risinājumi esošajām problēmām tiek radīti (potenciāli novedot pie jaunu uzņēmumu veidošanās); esošie uzņēmumi ir spiesti pielāgoties digitālajam laikmetam (nodrošinot sev potenciāli straujāku izaugsmi nākotnē); kā arī valdība sadarbībā ar sabiedrisko sektoru nāk klajā ar jaunām iniciatīvām, kam ir milzīgs potenciāls mainīt mūsu ikdienas (atsaucos uz tālmācības TV programmu). Šie ir tikai daži piemēri, ko esam spējuši panākt mēneša laikā. Iedomājaties, ko mēs varētu izdarīt gada griezumā ar šo uzņemto ātrumu un jaudu!

Ir grūti pareģot, kas būs mūsu jaunās pasaules normāls (post-covid), taču viens ir skaidrs – tehnoloģijas komponente tajā būs kritiska (it īpaši mākslīgais intelekts, mašīnmācība, robotprogrammatūra). Domāju, ka nākotnē procesi tiks būvēti uz digitāli savienotām savstarpējām attiecībām, tomēr autonomām darbībām. Balstoties uz šo principu, izmaiņas galvenokārt piemeklēs sekojošās nozares – veselības aprūpi, loģistiku, mazumtirdzniecību, izklaidi, finanšu noazri, kā arī valsts iekārtas procesus.

Laiks rīkoties

Man gribētos ticēt, ka patlaban nav runa par izdzīvošanu (atkarīgs, protams, no pozīcijas), bet gan par sava potenciāla izmantošanu un iespēju aiziet vecajām ekonomikām pa priekšu, radot valstisku piemēru globālā līmenī. No biznesa perspektīvas šis nav laiks, kad publiski vai iekšēji čīkstēt par to, cik bēdīgi, ka visi plānotie darba pasākumi, biznesa izbraukumi un izstādes tiek atcelti. Tieši pretēji – apzinoties iespējas, jāspēj izmantot situāciju savā labā, piemēram, novirzot iepriekš plānotos līdzekļus konkrētām aktivitātēm izmaiņu sekmēšanai, to skaitā  jaunu procesu ieviešanai, tehnoloģiju adaptēšanās nodrošināšanai, komandas efektīvākai vadība, jaunu talantu piesaistei, lai nodrošinātu ne tikai esošo produktu veiksmīgāku eksportu, bet arī sekmētu jaunu produktu radīšanu digitālajā vidē.

Pašlaik būtiski ir ne tikai rūpēties par sabiedrības drošību un veselību šodien un tagad, bet domāt pāris soļus uz priekšu, padarot jaunu kompetenču apgūšanu daudz vairāk pieejamu privātajā un sabiedriskajā sekotrā, analizējot līdzšinējās biznesa stratēģijas un pielāgojot, adaptējot tās jaunajiem nosacījumiem. Turklāt rosināt to darīt arī citus, gan sadarbības partnerus, gan konkurentus. Sarežģīti apstākļi vienmēr mudina atrast jaunus, inovatīvus risinājumus. Veiksmīgai nākotnei mums jābūt digitāliem, ātriem un elastīgiem.

Izmaiņas nepazudīs rīt, pēc mēneša vai pēc gada. Pasaule pārorientēsies, un tikai mūsu pašu rokās ir izlemt, cik lielā mērā mēs noteiksim tās jauno kārtību un definēsim turpmāko attīstību. Mēs galu galā esam valsts, kura nevar atļauties domāt lokāli – rīkojamies!

The post Pandēmija kā tramplīns izaugsmei appeared first on IR.lv.

Vēsturiski pandēmijas paliekoši mainījušas mūsu pilsētas, sākot no kanalizācijas sistēmu attīstības, plašāku ielu tīkla izveides, kapu teritoriju plānošanas, līdz pat zonējuma ieviešanai apdzīvotības blīvuma kontrolei. Taču kādus aspektus jau tagad pilsētvidē aktualizējis Covid-19? Kādus soļus spērušas tās pilsētas, kuras efektīvi risina pandēmijas radītās sekas? Un kā tas izmainīs ikdienas dzīvi Latvijas pilsētās?

Zaļās infrastruktūras pieejamība

Ja pilsētas ielas kļuvušas tukšākas, tad zaļo zonu un parku apmeklējums pavasarī uzrāda pretēju tendenci. Ne visiem pilsētniekiem ir un būs dzīvoklis ar pagalmu, lauku mājas vai “radi reģionos”, pie kuriem “palikt mājās”. Šo realitāti apliecina norises Rīgas publiskajā ārtelpā – Ziedoņdārzs, Uzvaras parks un Māras dīķa teritorija pulcē cilvēkus gan rītā, gan vakarā. Arī ierodoties Mežparkā, teju katrā nostūrī priekšā atrodam jau piecus citus dabas baudītājus, un pat Meža kapus brīvdienās apmeklē kapusvētku cienīgs skaits. Līdzīga situācija vērojama arī lielākajās Latvijas pilsētās.

Citviet pasaulē – Madridē, Parīzē un visās Itālijās pilsētās – parkus lemts apmeklētājiem slēgt. Kā nākotnē izbēgt no tik skarbiem soļiem un nodrošināt, ka zaļās zonas varam baudīt droši? Ilgtermiņa stratēģija ir skaidra – jāpalielina to skaits, bet īstermiņā tālredzīgi jāizmanto jau esošo infrastruktūru.

Pilsētvides adaptācija

Tā Viļņa nupat paziņoja, ka pilsētas publiskā ārtelpa pārtaps par lielu “āra kafejnīcu” tīklu – dodot iespēju mazajam, vidējam biznesam atsākt darbu, savukārt iedzīvotājiem iespēju baudīt sociālo dzīvi pilsētvidē, ievērojot sabiedrības veselības prasības. Lai nodrošinātu drošas gājēju pastaigu vietas (ieturot 2 m distanci), Portlenda (ASV) un Monreāla (Kanāda) adaptē daļu no dīkstāves brauktuvēm gājēju vajadzībām.

Trešais veids ir plūsmu un maršrutu dažādošana. Līdzīgi kā sekojam auto sastrēgumiem navigācijas aplikācijas (Waze, Google maps) pašvaldības ik nedēļu varētu publicēt 10 dažādu pastaigu maršrutus. Savukārt iedzīvotāji dalās ar savām atsauksmēm un pieredzēm, lai retinātu pūļus parkos un ļautu baudīt dabas tuvumu arī pilsētā.

“Biežums = Brīvība”

Ņemot vērā, ka sociālo distancēšanos būs jāievēro krietni ilgāk par 12.maiju, personīgais autotransports nevar būt noteicošais mobilitātes risinājums pilsētā. Pilsētas infrastruktūra ir ne vien neatbilstoša šādai noslodzei, bet arī nerisina to iedzīvotāju vajadzības, kuriem īpašumā nav auto, par vides jautājumiem nerunājot.

Risinājums ir biežāks sabiedrisko reisu skaits (mazāks pasažieru skaits), kas, kopā ar aizsargmasku valkāšanu, nodrošina ilgtspējīgu mobilitāti, ievērojot sociālo distancēšanos. Otra veselīga un droša alternatīva sabiedriskajam transportam ir pagaidu velo joslu izveide. Teicami, ka mūsu pilsētplānotāji un aktīvisti jau rosinājuši pārņemt pasaules pilsētu labo praksi – daļu brauktuvju pārvērst par pagaidu velojoslām. Aprēķinājuši arī kopējos ekonomiskos rādītājus – iztērējot 500 tūkstošus eiro šobrīd, ieguldījums uz vienu braucienu ir tikai 7 centi gadā. Parīze, Vankūvera, Berlīne un Budapešta ir tikai daļa no pilsētām, kas jau plāno ieguldīt miljardus šādā infrastruktūras transformēšanā.

“Pēdējā kilometra” piegāde

Vēl pirms Covid-19 Bain & Company rekomendēja investoriem pievērst uzmanību preču piegādes “pēdējā kilometra” risinājumiem. Pandēmija šo jomu ir ne tikai aktualizējusi, bet pat pārslogojusi. Uz pārtikas piegādi nereti jāgaida nedēļa, un dažos lielveikalos pasūtījumus izsniedz pat nakts laikā. Piegādes uzņēmumam Venipak sūtījumu skaits šajā laikā pieaug par 50% nedēļā, bet pakomātu tīkla nodrošinātājs Omniva pat organizē loteriju, lai veicinātu apriti un paciņu izņemšanu divu stundu laikā.

Pieprasījuma augšupejas iespaidā globāli palielinās interese par inovatīviem risinājumiem – piegādes robotiem, droniem un gudrajām pastkastēm. Kas pilsētām būtu jādara jau pašlaik? Jānodrošina, ka tiesiskais regulējums ir piemērots šādu risinājumu testēšanai, pielāgošanai un pakāpeniski arī to aktīvākai izmantošanai piegādes risinājumiem pilsētvidē. Piemēram, preču piegāde ar droniem pusē no Rīgas nemaz nav komercializējama.

Attālināta pilsēta 

Epidēmijas izplatība aktualizējusi jautājumu ne vien par sociālo distancēšanos starp cilvēkiem, bet arī starp cilvēkiem un virsmām. Tādēļ Post Covid-19 pilsētu raksturos attālināti “bezkontakta” risinājumi – brauktuvju šķērsojumi, kas reaģē uz gājēju vai velosipēdistu tuvošanos, automātiskās durvis publiskās apkalpošanas institūcijās un sabiedriskajā transportā, attālināti finanšu norēķini un biometriskā autentifikācija koplietošanas transportā, norēķinoties vai saņemot pakalpojumu bez saskarsmes. Piemēram, Nica (Francijā) jau ieviesusi attālināta norēķina iespējas publiskajā transportā, autostāvvietās, auto, velo, skūteru nomās, kā arī tūrisma un ceļvežu informācijas iegūšanai.

Kaut gan tālākais pandēmijas iespaids uz mūsu sadzīvi vēl nav zināms, ir skaidrs, ka tās radītā krīze paver mums iespējas pārveidot pilsētas par ērtākām, drošākām un funkcionālākām ikvienam valsts iedzīvotājam.

The post Piecas lietas, ko pilsētvidē aktualizējis Covid-19 appeared first on IR.lv.

Graudu, pākšaugu, rapšu un citu Latvijas lauksaimnieku saražotā produkcija ieņem stabilas pozīcijas gan Latvijas, gan ārvalstu noieta tirgos. Covid-19 izraisītā krīze atstāj iespaidu uz daudzām tautsaimniecības nozarēm, tai skaitā lauksaimniecību, visā pasaulē. Taču Latvijas lauksaimnieki, neskatoties uz dažādiem ierobežojumiem, atrodas labākā situācijā nekā Francija, Spānija un Vācija, un šajā gadā ieviestās pārmaiņas varētu iezīmēt gan ražas, gan peļņas potenciālu.

Graudu tirgus pasaulē tradicionāli ir stabils – pieprasījuma un piedāvājuma kāpumi un kritumi notiek visai samērīgi, jo nedz graudu pircēji, ne pārdevēji nav ieinteresēti pieredzēt straujas tirgus izmaiņas. Gada sākumā graudu tirgu pasaulē ietekmēja ne tik daudz Covid-19 izraisītā situācija, cik naftas cenu gandrīz dubults kritums. Piemēram, kviešu cena marta vidū nokritās pat par 7%, salīdzinot ar vidējo cenu šajā pavasarī. Taču tas bija īslaicīgs kritums, un tirgus dažu nedēļu laikā atkal atguvās. Graudu tirgus stabilitāti nosaka arī stabils pieprasījums, kas, ņemot vērā pārtikas nozares attīstību šajos mēnešos, vēl vairāk audzis. Nedaudz atšķirīgā situācijā ir rapsis, kura cena, līdzīgi kā kviešiem, marta vidū ievērojami kritās un, lai gan tagad tā cena atkal augusi, iepriekšējo cenu līmeni sasniegt nav izdevies. Tas galvenokārt saistīts ar biodīzeļa pieprasījuma kritumu, un arī tuvāko mēnešu prognozes lielu cenu kāpumu  nesola.

Latvijas graudu eksportu pašlaik ne tik daudz ietekmē eksportam pieejamie graudu resursi vai situācija lauksaimniecības nozarē kopumā, cik dažādi fiziski ierobežojumi, piemēram, atsevišķu robežpunktu slēgšana, kā dēļ bija jāveic loģistikas pārplānošana.

Atsevišķos gadījumos, palielinoties attālumam, kas jāmēro autokravām, palielinās arī produkta cena.

Stabilā un izdevīgā situācijā Covid-19 ierobežojumu apstākļos pašlaik ir arī Latvijas pircēji, jo mūsu valstī tiek saražots pat trīs reizes vairāk pārtikas produktu nekā paši spējam patērēt. Pat dažādu izejvielu trūkuma apstākļos Latvijas pircēji būtu nodrošināti ar itin visu pārtikas grupu produktiem, izņemot atsevišķus ekskluzīvus produktus, kuru audzēšanas vai ražošanas apstākļiem Latvija nav klimatiski piemērota.

Divas trešdaļas Latvijas lauksaimnieku produkcijas tiek eksportēta, un tagad nav novērojamas lielas pieprasījuma svārstības. Turklāt graudu un citu kultūru tirgu nosaka arī ilgtermiņa līgumi gan par produktu piegādēm, gan cenām.

Vīrusa izraisīto ierobežojumu dēļ šajā pavasarī visā Eiropā palielinājās pieprasījums pēc dažādiem produktiem ar ilgu uzglabāšanas termiņu un citām pamatlietām, ko noteica cilvēku vēlme mājās veidot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču uzkrājumus. Piemēram, Latvijas veikalos tika izpirkti makaroni, griķi un maize. Tomēr arī šāds īslaicīgs pieprasījuma kāpums neizraisa straujas izmaiņas pārtikas izejvielu tirgū.

Latvijas pārtikas ražotāji jau pirms Covid-19 izraisītās situācijas ir izveidojuši vērā ņemamus izejvielu uzkrājumus, kas tiem ļautu elastīgi piemēroties tirgus pieprasījumam un saražot nepieciešamos produktus ne tikai tuvāko mēnešu laikā, bet līdz pat nākamā gada ražai un ilgāk. Papildus piegādes uzkrāto rezervju dēļ nebija nepieciešamas pat par deficīta preci dēvētajiem griķiem.

Ilgtermiņā Covid-19 krīze varētu ietekmēt atsevišķu valstu lauksaimniecības nozari, kas lielā mērā saistīts ar vīrusa ierobežošanas pasākumu bardzību un viesstrādnieku trūkumu. Likumsakarīgi tas vairāk skar valstis, kurās lauksaimniecības joma vairāk balstījusies uz darbaspēku no ārvalstīm. Tādas valstis ir Vācija, Francija, kur pašlaik  lauksaimniecības darbos mērķtiecīgi tiek iesaistīti brīvprātīgie, un Spānijas dienvidu reģionus, kur valsts iestādes ieviesušas pat visai drastiskus pabalstu saņemšanas noteikumus, lai ražas novākšanā spiestu iesaistīties vietējos iedzīvotājus.

Tikmēr Latvijas zemnieku saimniecībās masveida viesstrādnieku ievešana līdz šim nav notikusi. Turklāt lauku darbu sekmīgai izpildei palīdz arī agrā pavasara iestāšanās, kas nozīmē, ka darbu lauksaimnieki var sākt laikus. Līdz ar to arī to izpildei ir ilgāks laika periods, kas ļauj to pašu darba apjomu veikt ar mazākiem darbaspēka resursiem – ja citus gadus aktīvo darbu sezona sākās tikai aprīļa beigās, šogad pirmie lauku darbi tika sākti jau martā. Stabilā pieprasījuma un veiksmīgās darba plānošanas dēļ Latvijas lauksaimnieki šajā gadā varētu būt labākā situācijā, salīdzinot ar kolēģiem citās Eiropas valstīs

The post Covid-19 radītā ekonomiskā krīze: Latvijas lauksaimnieku iespēju laiks appeared first on IR.lv.

Limbažu novads vienmēr ir atbalstījis Administratīvi teritoriālo reformu (ATR), kas ir balstīta saprātīgā loģikā – izveidot lielākus ekonomiski dzīvotspējīgus reģionus! Taču mēs atsakāmies saprast grūti izskaidrojamas pret ATR garu vērstas pārmaiņas, ko Saeimā kāds mākslīgi ielobē. Viena no šīm pārmaiņām ir Skultes pagasta atšķelšana un pievienošana mākslīgi izveidotajam Saulkrastu novadam.

Limbažu iedzīvotāju pamatotās prasības neatšķelt Skultes pagastu vairākkārtīgi ir palikušas neuzklausītas, tāpēc nevaru par to klusēt. Īsai hronoloģijai: šā gada 31. janvārī Limbažu novada dome nosūtīja protesta vēstuli par notiekošo ap Skultes pagastu ministram Jurim Pūcem un Saeimas deputātiem, kurā tika arī norādīts, ka nepilnas nedēļas laikā savu viedokli par vienota Limbažu novada saglabāšanu izteica 1717 Limbažu novada pašvaldības iedzīvotāji. Turpmāko mēnešu laikā atbalstītāju skaits jau ir sasniedzis gandrīz trīs tūkstošus. Vairāk nekā simts iedzīvotāju piketēja par novada nedalāmību Saulkrastos klātienes konsultāciju laikā. Diemžēl neesam tikuši uzklausīti un sadzirdēti. Cilvēki pat bija gatavi rīkot piketus un doties ar lauksaimniecības tehniku uz Rīgu.

Šā gada aprīlī, ņemot vērā Covid-19 ierobežojumus, dažu dienu laikā attālināti tika savākti 220 limbažnieku un novadnieku paraksti un nosūtīta vēstule Saeimas deputātiem, Ministru kabineta priekšsēdētājam Krišjānim Kariņam un VARAM ministram Jurim Pūcem “Par vienotu Limbažu novada teritoriju”, kurā atbalsta administratīvi teritoriālo reformu, bet iebilst pret Skultes pagasta mākslīgu nošķelšanu no vēsturiskās piederības Limbažu novadam.  Redzēsim, kā būs šoreiz.

Cerams, ka Administratīvi teritoriālās reformas komisija Seimā savā attieksmē nebūs selektīva, jo tikko kā tapis zināms, ka Jelgavas un Ventspils pilsētas nebūs vienā pašvaldībā ar to novadiem. Citādi iznāk, ka vienus uzklausa, bet citus nē. Un jautājums, kāpēc uzklausa tikai tos, kas palielina pašvaldību skaitu?

Limbažu novada domes 2019. gada 22.augusta lēmums “Par viedokļa sniegšanu Latvijas Pašvaldību savienībai par administratīvi teritoriālo iedalījumu” pauda atbalstu sākotnējam plānojumam, ko izstrādāja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, paredzot saglabāt pašreizējo Limbažu novada administratīvo teritoriju, tajā apvienojot Limbažu novada, Salacgrīvas novada un Alojas novada pašvaldības.

No 2019. gada 6.decembra vairāk nekā 2900 iedzīvotāju un 33 Limbažu novada uzņēmēju pauda atbalstu vienotai Limbažu novada teritorijas saglabāšanai, iesniedzot parakstus un piedaloties protesta akcijās pret Limbažu novada dalīšanu teritoriālās reformas īstenošanas laikā.

Šogad 25.februārī Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija, skatot likumprojektu par “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu”, atbalstīja paplašināta Saulkrastu novada izveidi, kurā ietvertu pašreizējo Saulkrastu novadu, Sējas novadu, kā arī Limbažu novada Skultes pagastu.

Šāda lēmuma pieņemšana, atdalot no Limbažu novada pašvaldības teritoriju ar lielu iedzīvotāju skaitu, ir pretrunā labas likumdošanas principam un reformas sākotnējai iecerei – veidot lielākas un ilgtspējīgākas pašvaldības.

Valsts prezidents Egils Levits 25.marta vēstulē savos priekšlikumos, lai radītu stabilus priekšnoteikumus sekmīgai Administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai, norādīja, ka likumprojektā par teritoriālo reformu pirms trešā lasījuma ir svarīgi nodrošināt konsekvenci lēmumu pieņemšanā, attiecinot vienus un tos pašus likuma principus visu jautājumu izlemšanā viena likumprojekta ietvaros.

Nav pieļaujams, ka uz Limbažu novada rēķina tiek pieņemti nepamatoti lēmumi ar skaidri atšķirīgu attieksmi salīdzināmās situācijās.

Atbalstītais priekšlikums neatbilst arī Ministru kabineta 2009. gada 15. decembra instrukcijai Nr. 19 “Tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas kārtība”, kas paredz uz pierādījumiem balstītu lēmumu pieņemšanu. Izvērtējot projektu iespējamās alternatīvas, ir nepieciešams novērtēt projekta nepieciešamību, izmaksu samērīgumu pret ieguvumiem un sociālo ietekmi. Saeimai lemjot par 40. novada izveidi, šāds izvērtējums nav atrodams.

Atšķelt Skultes pagastu no Limbažu novada ir nepārdomāts lēmums, kas rada nopietnas ekonomiskas sekas Limbažu novadam. Tas atstās gan būtisku iespaidu uz novada finanšu stabilitāti, gan Eiropas struktūrfondu apguves iespējām, kā arī samazinās kopējo novada konkurētspēju.

Limbažu novads nepārtraukti ir gājis vienmērīgas visas teritorijas attīstības virzienā, tādējādi nodrošinot pašvaldības pakalpojumu pieejamību. Skultes pagasts ir integrāla novada sastāvdaļa, lai veidotos spēcīga, attīstīties spējīga pašvaldība, tādējādi nav pieņemams, ka novada attīstība un iedzīvotāju labklājība cieš no lēmumiem bez jebkāda ekonomiska un sociāla pamatojuma.

Pašlaik administratīvi teritoriālā reforma ir nonākusi galējā, pirms 3. lasījuma, stadijā, kas noteiks jauno administratīvi teritoriālo iedalījumu Latvijā. Limbažu novada iedzīvotāji un novada patrioti aicina Saeimas deputātus, balsojot par grozījumiem Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, pieņemt ilgtspējīgu attīstību sekmējošu likumu, tādējādi ņemot vērā valsts, pašvaldības un iedzīvotāju intereses un atbalstīt sākotnējo reformas mērķi izveidot spēcīgas pašvaldības, neatdalot svarīgu novada sastāvdaļu, Skultes pagastu, no Limbažu novada.

The post Esam par ATR, bet pret netaisnīgi pieņemtiem lēmumiem appeared first on IR.lv.

Tas, kas pašreiz notiek ar attālināto mācīšanos, ir zināmā mērā milzīgs pedagoģiskais eksperiments, kura rezultātus varēsim izvērtēt tikai tad, kad tas būs beidzies. Jau tagad ir gan pozitīvas atsauksmes par notiekošo, taču tikpat daudz negatīvu komentāru, jautājumu un piezīmju. Un galvenais pedagogu jautājums – vai un cik ilgi mēs tā varēsim mācīt? Tikai dažiem pedagogiem līdz šim ir bijusi attālinātās mācīšanas pieredze. Lielākā daļa skolotāju tam nebija sagatavoti ne emocionāli, ne metodiski. Tieši tādēļ veidi, kā katrs skolotājs pašreiz strādā attālināti, atšķiras.

Ar vai bez maģistra grāda?

Laiks, kad spiestā kārtā ikvienam pedagogam jāspēj ātri mācīties, kā praksē lietot dažādus komunikācijas kanālus un tehnoloģijas, kā nodrošināt mācību satura apguvi, neatrodoties klātienē tiešā mijiedarbībā ar bērniem, ir apliecinājums tam, ka skolotājam mūsdienās vairs nepietiek tikai ar reiz iegūtu skolotāja kvalifikāciju un ar mācību grāmatām. Skolotājam jābūt spējīgam ātri apgūt jaunas zināšanas, tās izprast un lietot praksē. Taču, lai skolotājs savā darbībā būtu efektīvs, viņam arī jāspēj kritiski vērtēt to, ko viņš dara un kā viņš dara, veicot nepārtrauktus uzlabojumus. Mūsdienu skolotājam jābūt izglītotam un ar izcili attīstītu kritisko domāšanu, ar plašu skatījumu un  spēju mērķtiecīgi pilnveidot savu profesionālo darbību, pieņemot lēmumus, balstoties faktos.

Taču joprojām pedagogiem maģistra līmeņa izglītība, kur pedagogi var attīstīt šīs kompetences, Latvijā nav obligāta. Tas lielā mērā atšķiras no prakses Igaunijā un Somijā, kur pedagogam maģistra grāds ir obligāts.

Latvijas Universitātē sadarbībā ar trim citām Latvijas augstskolām, izstrādājot jauno maģistra programmu “Izglītības zinātnes”, vērtējām potenciālo un iespējamo absolventu nodarbinātības perspektīvas Latvijas vispārizglītojošās skolās. Secinājām, ka Latvijas normatīvie akti nekādā veidā nenosaka maģistra grāda nepieciešamību darbam izglītības iestādēs. Un turklāt nekādā veidā nestimulē tā iegūšanu.

Tāpat secinājām katastrofālu kvalificētu pedagogu (ar atbilstošu augstāko izglītību, kas nav saistīta ar maģistra grāda ieguvi) trūkumu Latvijas skolās.

Ja palūkojamies plašāk, Latvijas normatīvajos dokumentos nav ne prasību, ne papildu motivējošu faktoru, lai pedagogs vēlētos iegūt maģistra grādu izglītības zinātnēs. Tajā pat laikā Latvijā skolotāji ir gatavi un ieinteresēti studēt maģistratūrā, pedagogi apzinās nepieciešamību izglītoties akadēmiskā programmā. Pirms gada veiktajā aptaujā (piedalījās 185 respondenti) par jaunveidojamo maģistra studiju programmu Latvijas Universitātē, tikai nepilni 9% no aptaujātajiem uzskatīja, ka maģistra līmeņa studijas viņiem nebūtu nepieciešamas. Daļa aptaujāto pašreiz studēja maģistrantūrā, citi jau bija beiguši studijas, 41,1% aptaujāto izrādīja tiešu interesi studēt maģistratūrā.

Lai gan aptaujā konstatējām, ka tikai trešā daļa aptaujāto pedagogu piekrīt tam, ka viņi tiek motivēti studēt maģistratūrā savās izglītības iestādēs, skolas vadītāju intervijās atklājās aktuāla nepieciešamība pēc pedagogiem, kas spēj ieviest jaunas metodes, lietpratīgi izvērtēt to rezultativitāti, “iziet ārpus savas komforta zonas”, eksperimentēt un pieņemt kompleksus pedagoģiskus risinājumus. Izglītības iestāžu vadītāji apliecināja, ka maģistra programma ir viena no iespējām pedagogam, kurš ir motivēts izaugsmei, iegūt zināšanas, pieredzi un plašāku skatījumu. Tajā pat laikā atzīstot, ka to neuzskata par izšķirīgu saistībā ar pedagoga profesionālo veiktspēju.

Vadītāji arī atzina, ka nepieciešamība pēc izglītotiem, kompetentiem pedagogiem ir izjūtama ik dienu, valstī ir arī akūti nepieciešami pedagoģijas pētniecības un metodiskie centri, lai veidotu jaunas, zinātniski pamatotas pieejas un pedagoģiskā procesa pilnveide skolās nebūtu atkarīga no “fanātiķu entuziasma”, bet būtu valstiski plānots, sistēmisks process, kurā prakse cieši saistītos ar jaunākajām atziņām un pētniecību, akcentējot maģistra līmeņa izglītības aktualitāti šādu pieeju īstenošanai.

Pedagoga loma mainās

Tas, ko varam novērot praksē jau tagad, ka pedagogam jaunajos apstākļos ir nepieciešamas daudz dziļākas zināšanas, izpratne un spēja pielietot gan tehnoloģijas, jaunus komunikācijas ceļus, skolotājam jāspēj mērķtiecīgi un didaktiski korekti veidot mācību materiālus skolēniem, vadīt skolēnu patstāvīgo mācīšanos, sniedzot atbalstu un virzot skolēna darbību, sniedzot precīzu atgriezenisko saiti par sasniegto. Jāsniedz arī konsultatīvais atbalsts vecākiem. Tādējādi, lai gan pedagoga darbības kodols saglabājas, mainās gan pedagoga loma mācību procesā, gan formas, kā notiek mācīšana, atbalsta sniegšana. Pedagogam nepieciešams daudz plašāks skatījums uz izglītības procesiem kopumā.

Jau minētajā aptaujā divi populārākie motivācijas argumenti pedagogiem studēt maģistratūrā bija saistīti ar vēlmi pilnveidot savu pedagoģisko kompetenci un iegūt plašāku starpdisciplināru skatījumu izglītībā. Kā trešais populārākais bija skolotāju vēlme piedalīties izglītības procesu plānošanā un īstenošanā. Ārkārtas situācija ir pavērusi daudz plašākas iespējas pedagogiem iesaistīties plānošanā un uzņemties pedagoģisko līderību un vadību.

Kā liecina skolu prakse, pašlaik skolotājiem ir jāsadarbojas vairāk un biežāk, īpaši, lai nepārslogotu skolēnus. Diemžēl šāda pieredze, sevišķi pirmajā nedēļās, ir bijusi atsevišķās skolās. Tajā pat laikā ir arī pozitīvie piemēri, kad visi skolotāji sadarbojas, plāno kopā un katrai klasei veido kopīgu nedēļas darba plānu.

Jo, tikai redzot, ko dara otrs skolotājs, ko ir ieplānojis, ir iespējams objektīvi saplānot uzdevumus savā priekšmetā, neradot nevajadzīgu pārslodzi.

Skolotājam precīzi jāizprot, kas ir sasniedzamais rezultāts, kas bērnam ir jāiemācās, tālāk ar tiem secīgi jāsaista uzdevumi, tāpat jāparedz precīza atgriezeniskā saite un jāveicina skolēna mērķtiecīga un apzināta iesaiste. Tikai tā palīdzēsim pašiem skolēniem izprast un vērtēt savu progresu katrā atsevišķajā priekšmetā. Īpaša vērība attālinātajās mācībās jāvelta tiem skolēniem, kuriem jau tradicionālajā mācību procesā ir grūtības. Skolotājiem sadarbojoties, ir iespēja īstenot arī starppriekšmetu saikni, integrējot vienā tēmā vairāku priekšmetu uzdevumus. Arī tas mazina skolēnu pārslodzi un palīdz visu ieraudzīt kopsakarībās, gūstot plašāku priekšstatu.

Īsā laikā – mūsdienīga izglītība

Paturot prātā aptaujā secināto, veidojām klientcentrētu maģistra studiju programmu, kas ļaus pedagogiem īsā laikā apgūt tos mūsdienīgās atziņās un teorijā balstītus studiju kursus, kuri pedagogam būs vērtīgi ikdienas darbā. Satura ziņā pirmo reizi Latvijā skolotājiem Latvijas Universitātes maģistra studiju programmā “Izglītības zinātnes” ir iespēja specializēties četros virzienos, kas atbilst šī brīža izglītības aktualitātēm un profesionālās izglītības vajadzībām. Parasti šādās programmās citviet Eiropā piedāvā specializāciju tikai vienā virzienā. Piemēram, pedagogs varēs specializēties – “Dažādība un iekļaušanās izglītībā”, “Mācīšana un mācīšanās lietpratībai”, “Cilvēka uzvedība un izglītība” un “Izglītības vadība”. Jaunums ir arī maģistra programmas lielāka elasticitāte, kur studentam būs iespēja kombinēt kursus ne vien no savas specializācijas, bet arī no citām specializācijām un moduļiem. Skolotāji, piemēram, varēs izvēlēties tādus kursus kā “Metodisko materiālu izstrāde”, “Tehnoloģiju bagātināta mācību procesa organizēšana”, “Kritiskā domāšanas pieeja mācību procesā”, “Sociāli emocionālā mācīšana”, “Vērtēšana un izvērtēšana mūsdienu pedagoģijā”, kā arī citus, kas ir aktuāli gan pašlaik attālinātās mācīšanās kontekstā, gan Skola 2030 kontekstā.

Ja speciālistam nav pedagoģiskās izglītības, viņš varēs izvēlēties studēt gan programmas īsajā modulī specializācijā “Izglītības vadība” un “Cilvēka uzvedība un izglītība”, gan garajā modulī “Pedagoģija”, kurā būs iespēja apgūt pamatpedagoģiskās un pedagoģiskās vadības kompetences un attīstīt pētnieciskās kompetences.

Ceram, ka studenti izmantos iespēju maģistra grādu iegūt pakāpeniski, jo katrs atsevišķais maģistra programmas kurss tiks piedāvāts arī kā tālākizglītības kurss, tādējādi studenti varēs pakāpeniski apgūt programmu neierobežotā laikā, pēc tam attiecīgi iestājoties programmā, apgūstot trūkstošos kursus, aizstāvot darbu, iegūt maģistra grādu.

The post Pārmaiņu laikos skolotājam jāprot mācīties visātrāk appeared first on IR.lv.

Maijs ir latviešiem pretrunīgs mēnesis. Pašā sākumā – 1. maijā – atzīmējam demokrātijas īsto sākumu Latvijā – Satversmes sapulces sasaukšanas gadadienu. Dažas dienas vēlāk – 4. maijā – Neatkarības atjaunošanas diena. Brīvības un demokrātijas uzvara!

Bet mēneša pašā vidū ir 15. datums – datums, kad uz kādiem 60 gadiem Latvijā bija mirusi demokrātija. Sākumā vietējais patvaldnieks, un pēc tam 50 okupācijas gadi.

Šoreiz ne par vienu, ne otru datumu, bet gan par citu okupāciju.

10. maijā paiet apaļi 80 gadi kopš notikuma, kas būtu derējis Latvijai par piemēru. Otrā pasaules kara sākumā Dānija bija neitrāla valsts, tāpat kā Latvija. Islande bija personīgā ūnijā ar Dāniju, bet praktiski neatkarīga. Un arī neitrāla.

Vācija iebruka Dānijā 1940. gada 9. aprīļa agrā rītā. Karš, kurš prasīja nedaudz upuru abās pusēs, ilga četras stundas, līdz kamēr Dānijas valdība padevās.

Tajā pašā dienā Apvienotās Karalistes valdība sūtīja ziņu Islandei, piedāvājot tai palīdzību uzturēt savu neatkarību, bet ar noteikumu, ka tā izbeidz neitralitāti un pāriet karā britu pusē. Piedāvājums tika noraidīts.

1940. gada 8. maija agrā rītā no Skotijas divi britu kreiseri ar 746 karaliskiem jūras kājniekiem kopā ar diviem eskadras mīnu kuģiem devās uz Islandi. 10. maija rītā jūras kājnieki izkāpa Reikjavīkas ostā. Tos sagaidīja britu konsuls, vairāki Islandes policisti un islandiešu bars, daži no kuriem protestēja pret iebrukumu.

Briti bez pretestības ieņēma svarīgos punktus un sagūstīja Vācijas konsulu.

Tās pašas dienas vakarā Islandes valdība izsludināja protestu, sakot, ka tās neitralitāte ir bijusi klaji pārkāpta un ka tās neatkarība ir bijusi aizskarta.

Interesantā kārtā šīs operācijas vienīgais upuris bija britu jūras kājnieks, kurš ceļā uz Islandi izdarīja pašnāvību.

Tātad divi piemēri – aprīlī dažas stundas ilgs karš ar nedaudziem upuriem; maijā nekāda pretošanās, bet stingrs protests.

Un mēnesi vēlāk – jūnijā? Latvijas kārta tikt okupētai. Tikai mūsu Vadonis deklarē, ka okupanti neesot okupanti, bet, ka padomju karaspēka ienākšana “notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību”. Vadonis vēlas, “ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību”.

Vai nebūtu bijis cienīgāk sekot dāņu vai pat islandiešu paraugam?

The post Okupācija – bez pretošanās, bet ar protestu appeared first on IR.lv.

Ir apkopojumā svarīgi raksti un resursi par koronavīrusa pandēmiju un kā ar to cīnīties. Lasiet un esiet zinoši!

Zinātnieks Andris Ambainis iesaistījies sarunā par Covid-19: “Sekošana skaitļiem ir daļa no manas matemātiķa būtības un Covid-19 epidēmija šobrīd ir gandrīz visu prātos, ieskaitot mani. Mūsu epidemiologi noteikti ir analizējuši vairāk un dziļāk. Bet domāju, ka ir noderīgi uzrakstīt galvenās lietas vienkāršā formā. Īpaši attiecībā uz pašreizējo situāciju Latvijā, jo ir sajūta, ka sabiedrība sāk atslābt attiecībā uz Covid-19 draudu, bet no skaitļiem izskatās, ka atslābt vēl ir par agru.” Lasiet rakstu šeit.

Jaunais koronavīruss liek uzdot daudz jautājumu, uz kuriem pagaidām nav atbilžu. Īsas vadlīnijas, lai saprastu problēmas plašumu.

Pazīstamais žurnāls The Lancet raksta, ka masku nēsāšana un roku mazgāšana visiem pašlaik ir izšķirīgi svarīgi. Sejas masku nēsāšana pandēmijas laikā nozīmē altruismu un solidaritāti. Lasiet apkopojumu šeit.

Beļģu un Nīderlandes zinātnieki izpētījuši, kāpēc jūs, skrienot un sportojot, braucot ar velosipēdu, nedrīkstat to darīt līdzās viens otram – skrienot mēs elpojam “tālāk”, skrējējiem būtu jāievēro lielāka distance. Gājējiem tā ir 4 – 5 metri, skrējējiem un lēni braucot ar velosipēdu – 10 metru, bet ātri braucošam velosipēdistam jāievēro distance vismaz 20 metru. Lasiet rakstu te!

Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs profesors Ģirts Briģis intervijā LV portālam stāsta, kā apturēt pandēmiju, kāpēc šī situācija nav salīdzināma ar “parastās” gripas epidēmiju un analoģija ar citām slimībām, visticamāk, neder.

Interesants grafiks, kas parāda, ka testēšanai ir nozīme katras valsts iedzīvotāju veselības saglabāšanā Covid-19 krīzes laikā. Latvija augstajā 12.vietā. Pirmajā vietā pēc iedzīvotāju testu skaita – Islande.

Eiropas pētnieki uzskata, ka ir atraduši veidu, kā izmantot mobilos telefonus, lai ierobežotu Covid-19 izplatīšanos un kā cilvēkiem izvairīties no saslimšanas. Turklāt – neziedojot personas datu konfidencialitātes standartus. Jau astoņas valstis iesaistījušās šajā projektā, kas trešdien klajā laida lietotni, kura analizē Bluetooth mobilo telefonu signālus, lai atrastu tos lietotājus, kuri var cits citu inficēt. Žurnāla Politico rakstu lasiet šeit.

Tiem, kuriem mieru nedod jautājums par sejas masku lietošanu, infektologs Uga Dumpis iesaka izlasīt žurnāla The Lancet pārskatu par tām Covid-19 kontekstā.

Jaunākais ieteikums no Pasaules veselības organizācijas – Covid-19 krīzes laikā sejas maskas lietot tikai slimajiem cilvēkiem un tiem, kuri kopj slimniekus. Vairāk par to CNN rakstā un video šeit.

Kāpēc pandēmijas laikā nepieciešams lietot sejas maskas, kaut vai paštaisītas, lasiet šajā rakstā.

Par trim ceļiem, kā uzvarēt Covid-19 pandēmiju, un kas ar mums būs pēc tam, lasiet The Atlantic rakstā How the Pandemic Will End.

Žurnāls Politico atlasījis datus par Covid-19 un katras Eiropas valsts gatavību slimības uzliesmojumam. Izrādās, ka Spānija ir sevišķi slikti gatava epidēmijai. Lasiet šeit.

Ministru kabineta mājaslapā vietnē Covid-19 turpmāk būs atrodama aktuālā informācija par ārkārtējo situāciju Latvijā un pieņemtajiem valdības lēmumiem. Meklējiet šeit.

Noderīgs pārskats par iespējamiem scenārijiem, ar kuriem pasaule saskarsies nākamajos mēnešos, pārvaldot Covid-19 pandēmiju. Daudz būs atkarīgs no mūsu spējas pieņemt labus lēmumus un turpināt saglabāt izturību. Lasiet rakstā How the Pandemic Will End.

Viens no pasaules TOP zinātniekiem Dr. Džons Ioannidis no Stenfordas universitātes brīdina, ka mums nav ticamu datu, lai pieņemtu ilgtermiņa lēmumus par Covid-19, kā arī par to, kādi dati vēl ir vajadzīgi, lai pieņemtu labākos lēmumus, kādēļ panika un katra gadījuma sensacionalizēšana traucē. Video noskatieties šeit.

Jaunākie dati par Covid-19 saslimušajiem, kurus ik dienu publicē Pasaules veselības organizācija. Meklējiet šeit.

Ja valstis nesāks cīņu ar Covid-19 nekavējoties, tas novedīs pie veselības aizsardzības sistēmas sabrukuma, kas jau tagad vērojama dažās Eiropas valstīs, un pie vispārējas epidēmijas. Ja valstis izvēlēsies necīnīties, epidēmijā var nomirt simtiem tūkstoši cilvēki, dažās valstīs pat miljoni. Lasiet rakstā Coronavirus: The Hammer and the Dance.

Kāpēc cīņā ar koronavīrusu ir svarīgi negaidīt, kad būs daudz saslimušo, kāpēc jārīkojas jau tūlīt, kā to darīja Latvija? Lasiet rakstu Coronavirus: Why You Must Act Now.

Latvijas Kultūras ministrijas sagatavotajā infografikā ietverta informācija par krīzes laika atbalstu kultūras darbiniekiem. Kontakti būs noderīgi ne tikai viņiem.

The post Svarīgi par Covid-19 (papildināta) appeared first on IR.lv.

Latvijas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā pirmdien Valsts prezidents Egils Levits nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa un uzrunāja tautu televīzijā. Par pagātnes notikumiem viņš teica, ka tauta spēj izšķirošos brīžos vienoties un pieņemt pareizos lēmumus. Pirmdien pie Saeimas nama atklāja piemiņas plāksni, kas veltīta 4. maija deklarācijas pieņemšanai. 

Latvijā līdz otrdienai bija reģistrēti 896 Covid-19 inficēšanās gadījumi. Pirmoreiz diennakts laikā otrdien netika reģistrēts neviens Covid-19 saslimšanas gadījums. Taču viens cilvēks otrdien bija miris, kopā mirušo skaits ir 17. Pēdējās dienās lielāks saslimšanu skaits tika atklāts sociālās aprūpes iestādēs Rīga — aprūpes centrā Gaiļezers, kur inficēti 14 cilvēki. Saslimušie konstatēti arī Vidzemes sociālās aprūpes centros Sērmūkši un Mārsnēni, kur darbinieki atrodas pašizolācijā.

Šā gada pirmajā ceturksnī IKP samazinājies par 1,4%, salīdzinot ar pagājušā gada pirmo ceturksni, informē Centrālā statistikas pārvalde.

Izglītības ministrija apstiprināja 12. klašu eksāmenu grafiku, savukārt 9. klašu skolēniem eksāmenu šogad nebūs.

Pagājušajā nedēļā valdība ārkārtas sēdē atbalstīja Finanšu ministrijas priekšlikumu palielināt pašvaldību aizņēmuma limitu par 150 miljoniem eiro, lai mazinātu Covid-19 ekonomiskās sekas. Fiskālās disciplīnas padome paziņoja, ka 2022. gadā gaidāma budžeta konsolidācija par 175,8 miljoniem eiro.

Saeima pirmajā lasījumā pieņēma grozījumus divos likumos, lai dotu iespēju kredītiestādēm vienpusēji dzēst parādsaistības par hipotekārajiem kredītiem, kuri ņemti pirms 2008. gada ekonomiskās krīzes. Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks marta sākumā aicināja norakstīt iedzīvotājiem krīzes laika parādus. Viņa priekšlikumu atbalstīja Finanšu nozares asociācija. 

Finanšu un kapitāla tirgus komisija piemēroja bankai Citadele 647 070 eiro soda naudu par 2018. gadā konstatētiem pārkāpumiem naudas atmazgāšanas novēršanā.

Tiesa apcietināja aizturēto bijušo SAB darbinieku Aigaru Sparānu. Otrdien par viņu iemaksāta 50 000 eiro drošības nauda. Valsts drošības dienests izmeklē kriminālprocesu par kukuļņemšanu lielā apmērā, kurā kopumā tika aizturētas trīs personas. 2018. gada nogalē Sparāns devās izdienas pensijā pēc tam, kad SAB neapmierinātību ar viņa darbību izteica ASV vēstniecība.

Sestdien testa laikā tika zaudēta kontrole pār firmai UAV Factory piederošu dronu. Lidaparātu meklēja trīs dienas, iesaistot pat bruņotos spēkus, bet līdz otrdienai to neatrada. Visticamāk, drons varētu atrasties uz zemes. Bezpilota lidaparāts ir 5,5 metrus plats un 3,5 metrus garš. Drona dēļ noteica ierobežojumus Latvijas gaisa telpā un slēdza lidostas Rīga gaisa telpu. Sākta izmeklēšana par drona pazušanu. 

80 gadu vecumā miris viens no visu laiku izcilākajiem Latvijas sportistiem, leģendārais šķēpmetējs Jānis Lūsis. Viņam pieder pilns olimpisko medaļu komplekts — zelts 1968. gada olimpiādē, sudrabs 1972. gadā un bronza 1964. gadā. Lūsis ir divreiz labojis pasaules rekordu. 1987. gadā World Athletics viņu atzina par visu laiku izcilāko šķēpmetēju pasaulē. 2014. gadā viņš uzņemts WA Slavas zālē. 

Latvijas PEN organizācija svētdien piešķīra balvu Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram Re:Baltica par nozīmīgu darbu vārda brīvības veicināšanā.

Latvieši stāda, igauņi šmorē, lietuvieši spēlē

Kopš koronavīrusa pandēmijas sākuma Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji iepērkoties savas bankas kartes izmantojuši uz pusi mazāk nekā pirms tam, liecina Swedbank pētījums. Tomēr katrā valstī nauda tiek tērēta atšķirīgām lietām. Igauņi iepērk pārtikas produktus, Latvijā tērē dārzkopībai, bet lietuvieši vairāk pakļauti azartspēlēm.

Nedēļas citāts

The post Radars Latvijā appeared first on IR.lv.

Jauni cilvēki stāsta par to, kas šajā pandēmijas laikā zaudēts un iegūts

Mārcis Kalniņš, tūrisma aģentūras Baltic GSA vadītājs

Tūrisma industrijai gads sākās cerīgi. Kamēr Ķīnā plosījās vīruss, pie mums cilvēki pirka ceļojumus kā traki. Janvāris un februāris bija labāki mēneši nekā parasti. Kāpēc? To man grūti komentēt. Pieļauju, ka mēs Latvijā un Baltijā bijām kļuvuši turīgāki un varējām to atļauties. 

Pirmie trauksmes zvani man ieskanējās, kad vīruss parādījās Eiropā. Taču arī tas sākumā tirgū neko nemainīja. Latvijā cilvēki pirka ceļojumus līdz pašam pēdējam brīdim. Faktiski līdz dienai, kad valstī ieviesa ārkārtas stāvokli. Tas sakrita ar robežu slēgšanu visā Eiropā, kas ar dažu dienu starpību notika gandrīz vienlaikus. Tad vienā dienā apstājās pilnīgi viss. Es sakravāju mantas un aizbraucu dzīvot uz laukiem.

Tūrisma industrijā esmu kopš skolas sola, jo uzņēmums sākotnēji piederēja manai mammai un es viņai palīdzēju ģimenes biznesā. Nopietni sāku darboties no 18 gadu vecuma, tūlīt pēc skolas beigšanas. Sākumā turpat ģimenes uzņēmumā, tad pārgāju citur. Ieguvu pieredzi. Atnācu atpakaļ un ar laiku mūsu ģimenes uzņēmumā kļuvu par priekšnieku. 

Ceļošana man nav tikai bizness, tas ir arī dzīvesveids, pats to esmu darījis daudz, vēl šoziem atgriezos no ekspedīcijas pa Ganu. 

Šobrīd netālu no Valmieras skaldu malku, daru lauku darbus, vēroju dabu, fotografēju dzērves. Patiesībā es to izbaudu. Labprāt tā dzīvotu, kad pienāks pensijas vecums. (Smejas.) Nupat pieteicos dīkstāves pabalstam un par nākotni cenšos nedomāt. Lasu industrijas prognozes, taču scenāriji ir tik dažādi, ka lielas jēgas no lasīšanas nav. Apzinos, ka uzņēmējdarbībā būs zaudējumi, bet šobrīd mēģināt izrēķināt skaitļus ir bezjēdzīgi.

Vairums cilvēku, kas nopirkuši ceļojumus, tos ir pārcēluši uz vēlāku laiku. Naudu atdot mēs viņiem nemaz īsti nevarētu. Nauda ir pārskaitīta viesnīcām un aviokompānijām, un dabūt to atpakaļ ir grūti un laikietilpīgi. Taču esmu optimists un ceru, ka varbūt uz rudens pusi kustība atsāksies. Ja ne, tad tā būs būtiska problēma. 

Un vēl — kas notiks, kad ceļošana pamazām atsāksies? Nevienam nav ne jausmas, vai lidmašīnās atstās brīvas vidējo krēslu rindas, vai lidostās būs papildu pārbaudes, neviens neko nezina. Tam visam būs liela ietekme uz biznesu. Skaidrs arī, ka pat ar vislabāko scenāriju 2019. gada apjomus mēs vēl ilgi neredzēsim. Nemaz nerunājot par visu pārējo, ekonomiskā krīze samazinās cilvēku iespējas ceļot.

Visā ir par daudz nezināmā. Esmu nolēmis netērēt savus resursus, lai mēģinātu izrēķināt to, ko nav iespējams. Esmu pieņēmis, ka nākotne būs citāda. Pasaulē notiek lielākās pārmaiņas droši vien kopš Otrā pasaules kara laikiem. Jāpieņem jaunā realitāte tāda, kāda tā būs, jādzīvo tālāk un jācer. 

Labāk pastāstīšu par to, kas man šobrīd sagādā prieku. Kopā ar divām draudzenēm pirms krietna laika izveidojām ceļojumu blogu Celojumupiezimes.lv. Tagad ir laiks ar to darboties, pārtulkot tekstus angliski, ievietot materiālus, kas bija kaut kur aizķērušies. 

Esam salikuši stāstus, ko uzrakstījuši cilvēki, kas šobrīd dzīvo ārzemēs. Karantīnas laikā visi to labprāt lasa. Cilvēki nevar ceļot, bet vēlas zināt, kā noris dzīve Keiptaunā, Prāgā vai kur citur. Viņi vēlas lasīt ne tikai ziņas, viņi vēlas zināt, kādas sajūtas ir uz vietas. Tādas sajūtas, ko parasti var iegūt ceļojumā.

The post Latviešu stāsti 2020. Labprāt tā dzīvotu, kad pienāks pensijas vecums appeared first on IR.lv.

Medicīnas vēsturnieks Frenks Snoudens mūsdienu pandēmiju salīdzina ar citām smagām sērgām pasaules vēsturē un mudina ātrāk mācīties, lai sagatavotos jaunu slimību uzliesmojumiem

Medicīnas vēstures profesorsFrenks Snoudens: «Mums jāiemācās domāt kā sugai — tādai sugai, kam pasaulē jāsadzīvo ar mikrobiem.»
Foto — Der Spiegel

Frenks Snoudens (73) ir medicīnas vēstures profesors Jeila Universitātē un pērn rudenī iznākušās grāmatas Epidēmijas un sabiedrība: no melnās nāves līdz mūsdienām* autors. Veicot pētījumus, pirms gandrīz 50 gadiem viņš pārdzīvoja holeras uzliesmojumu Romā. Un arī tagad viņš ir iestrēdzis Itālijas galvaspilsētā Covid-19 dēļ. Arī profesors pats saslima ar jauno koronavīrusu, taču mūsu sarunas dienā stāsta, ka jau jūtas labāk, lai gan aizvien atrodas karantīnā.

Jau pirms dažiem gadiem jūs brīdinājāt, ka SARS, putnu gripa un cūku gripa ir tikai mēģinājums kaut kam daudz lielākam — patiesi šaušalīgai pandēmijai, kura pienāks agrāk vēl vēlāk. Vai jūs bijāt iedomājies tādu patogēnu, kāds tagad ir Covid-19?
Jā, pilnīgi noteikti. Un es nebiju vienīgais, kas paredzēja šāda plaušu vīrusa pandēmiju. Par to atkal un atkal ir brīdinājuši virusologi un epidemiologi visā pasaulē. Tagad es varu tikai jautāt: kāpēc mēs bijām tik akli?

Kad [ASV prezidents] Donalds Tramps kārtējo reizi noplāta rokas «kas to būtu zinājis!», mana atbilde ir: «Visi!»

Kāpēc šo brīdinājumus neuzklausīja?
Pārāk bieži mūs piemeklē seno grieķu gaišreģes Kasandras liktenis, kurai neviens neticēja. ASV Nacionālā alerģiju un infekcijas slimību institūta direktors Entonijs Fauči situāciju ļoti detalizēti aprakstīja jau 2006. gadā: ja jūs dzīvojot Karību jūras reģionā, klimata zinātnieki brīdina, ka no katastrofālas viesuļvētras jums neizbēgt. Viņi nevar pateikt precīzu datumu un precīzu vētras stiprumu, bet tāda būs, un tam ir jāsagatavojas. Tieši to pašu var teikt par pandēmijām. 

Bet ko darījām mēs? Pēc salīdzinoši neilga satraukuma par SARS un putnu gripu mēs atkal aizmirsām par pandēmiju draudu. Tā rezultātā Eiropas Savienībai nav vienotas pandēmiju politikas. Pasaules Veselības organizācijai trūkst finansējuma, un visās valstīs slimnīcām trūkst atbilstošas kapacitātes. 

Daži šo koronavīrusu salīdzina ar buboņu mēri. Taču, lasot par šo patiesi traģisko vēsturisko epidēmiju, kas gadsimtiem ilgi sēja nāvi Eiropā, mēs mazliet jūtamies kā mīkstmieši, sēžot savos modernajos mājokļos, vai ne?
(Smejas.) Tas ir labi, ka jūs spējat atrast šādu mierinājumu pašreizējā situācijā. Pievienošos, ka arī es esmu šāds mīkstmiesis. Lai gan Covid-19 es uztveru ļoti nopietni, es neuzdrošinos to salīdzināt ar buboņu mēri. Tā sērga no 1347. līdz 1743. gadam Eiropā nonāvēja aptuveni 100 miljonus cilvēku. Izmira veseli reģioni, un tas radīja cilvēkos tādu paniku, kādu pašreizējā koronavīrusa situācijā mēs nemaz nenovērojam.

Vai mūsdienu veselības aprūpes sistēmas mūs ir izlutinājušas?
Kamēr mēs tagad pukstot gaidām vakcīnu, Florences iedzīvotāji savulaik droši vien būtu līksmi dejojuši, ja kāds viņiem pateiktu, ka 18 mēnešu laikā būs pieejama vakcīna pret mēri. 

Tādā aspektā Covid-19 pilnīgi noteikti nav nāvējošākā slimība, kas pēc sevis atstājusi milzīgas bailes un lielus politiskus un sociālus satricinājumus…

Bet?
Domāju, ka ikviena jauna, nezināma un medicīniski nepastāvīga slimība, kas it kā parādās no zila gaisa, atstāj zināmas sekas. Piemēram, bakas bija šausmīga slimība, kas nonāvēja vairāk nekā pusi inficēto, visbiežāk bērnus, bet daudziem izdzīvojušajiem palika izkropļotas sejas. Protams, cilvēki baidījās no bakām. Bet 18. gadsimta sākumā viņi sāka samierināties, ka tas ir liktenis.

Līdzīgi kā ar tuberkulozi?
Tā tas varētu būt, taču ir viena liela atšķirība — no tuberkulozes nemirst pēkšņi. Daudzi cilvēki izplēn vairāku gadu gaitā. 19. gadsimtā daži pat romantizēja saslimšanu ar tuberkulozi. 

Savukārt buboņu mēra un holeras gadījumos cilvēki vienkārši nomira arī uz ielas. Mēra ārsti jutās bezspēcīgi un netika galā ar slimības uzliesmojumu. 

Līdzīgus attēlus mēs tagad esam redzējuši no koronavīrusa uzliesmojuma pirmajām dienām Uhaņā. 

Es pilnīgi noteikti varu iedomāties, ka šādi netipiski apstākļi var uzkurināt politiskas un ekonomikas krīzes, pat ja mirstības līmenis ir salīdzinoši zems, kā tas ir Covid-19 gadījumā.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka jaunais koronavīruss palīdzēs Ķīnai kļūt par pasaules lielvaru.
Līdzīgi kā dzeltenais drudzis palīdzēja ASV.

Atvainojiet?
Man laikam mazliet jāpaskaidro. Ap 1800. gadu Francijai piederošā Haiti bija viena no bagātākajām kolonijām pasaulē, kurās vergi kopa cukurniedru plantācijas. Taču vergi sāka revolūciju. 

Napoleons, kuram bija lielas ambīcijas Francijas ietekmes paplašināšanai Jaunajā pasaulē, nosūtīja vairāk nekā 60 000 karavīru dumpja apspiešanai. Taču lielāko daļu nokāva dzeltenais drudzis. Napoleonam bija jānoraksta savas aizjūras ambīcijas, un 1803. gadā viņš pārdeva ASV arī Luiziānu. Tādā veidā ASV dubultoja savu nacionālo teritoriju, un tas bija svarīgs solis, lai kļūtu par pasaules lielvaru. 

Vai mikrobu dēļ lielvaras ir arī sabrukušas?
Daudzas. Tā sauktais Atēnu mēris — nāvējoša un mīklaina slimība, kad pa visu ķermeni uzmetas čūlas — bija viens no Senās Grieķijas panīkuma iemesliem. Savukārt Senās Romas pagrimumā liela nozīme bija malārijai. 

Malārija Eiropas dienvidos sāka izplatīties 5. gadsimtā klimata pārmaiņu dēļ. Slimību pārslimojušie visu atlikušo mūžu mocījās ar neprognozējamiem drudža uzplūdiem un vairs nespēja strādāt tik čakli kā agrāk. Tas savukārt izraisīja zemkopības panīkumu.

Lielbritānijā baku dēļ 1714. gadā beidzās Stjuartu nama valdīšanas laiks. Napoleona armija Krievijā netika sakauta kaujas laukā — to paveica tīfs un dizentērija. 

Pašreizējo pandēmiju pavada arī ētiska drāma, piemēram, diskusijas par ieviestajiem ierobežojumiem, kas paralizējuši sabiedrisko dzīvi. Cilvēki strīdas, kas pareizāk — glābt dzīvības vai glābt ekonomiku.
Arī tas nav nekas jauns. Holeras uzliesmojuma dēļ no 1851. līdz 1910. gadam regulāri tika rīkotas starptautiskas konferences, lai diskutētu par šīs slimības apturēšanu, piemēram, ceļošanas aizliegumiem un karantīnas noteikšanu kuģiem. Bija asi strīdi par aizliegumu radītajām ekonomiskajām problēmām — ja nosaka piecu dienu karantīnu kuģim, kas izbraucis pa Suecas kanālu, tad kanāla izmantošana vairs nemaz nebija izdevīga. 

Izklausās līdzīgi tiem argumentiem, kas izskan arī tagad.
Jā, un ir vēl arī citi piemēri. 1720. gadā Marseļas ostā Francijas dienvidos ieradās kravas kuģis ar dārgiem audumiem no Smirnas [pašreizējās Turcijas teritorijā] un Tripoles [pašreizējās Libānas teritorijā]. Jau jūrā ar mēri saslima un nomira astoņi jūrnieki, viens pasažieris un kuģa ārsts. Parasti šādos gadījumos tika noteikta 40 dienu karantīna un krava tiek sadedzināta. Taču vietējie tirgotāji negribēja zaudēt tik dārgu preci un izcīnīja, ka karantīna tiek samazināta līdz 10 dienām. Tā rezultātā no krastā ieceļojušā mēra nomira vairāk nekā puse no visiem 100 tūkstošiem Marseļas iedzīvotāju. 

Šis saīsinātās karantīnas laiks man asociējas ar tagad lietotu terminu «mazā karantīna». Un gribot negribot domāju par Trampu, kas Covid-19 sākotnēji sauca par «vienkāršu saaukstēšanos» un «parastu gripu».

Tātad eksistē paralēles starp jaunā koronavīrusa pandēmiju un vēsturisko mēra uzliesmojumu?
Droši vien. Piemēram, tagad daudzi superbagātnieki aizbēguši uz saviem savrupnamiem nomaļās vietās līdzīgi, kā to izdarīja 10 jaunie cilvēki, kas no buboņu mēra aizbēga uz villu ārpus Florences un kuru dzīve aprakstīta Džovanni Bokačo Dekameronā. 

Arī fakts, ka tagad ASV un Ķīna vaino viena otru pandēmijas uzliesmojumā, man atgādina mēra laikus: buboņu mēra laikā par grēkāžiem kļuva prostitūtas un ebreji, kas izraisīja šausmīgos pogromus. 

Alesandro Manzoni vēsturiskajā romānā Saderinātais izstāstīts par četriem spāņiem, kurus nežēlīgi nolinčoja, apsūdzot apzinātā mēra izplatīšanā. 

Tas pats notika ar holeru: vēsturiskās ilustrācijās redzams, kā saniknoti amerikāņi cenšas atvairīt imigrantus, kuri varētu būt inficējušies. 

Tagad daudzās valstīs daudzi aziātiska izskata cilvēki tiek apsaukāti un pat fiziski aizskarti jaunā koronavīrusa dēļ.

Buboņu mēra uzliesmojums bija tik baiss, ka daudzi cilvēki zaudēja ticību Dievam. Ko mūsu laicīgajā sabiedrībā ar ticību dara Covid-19?
Domāju, ka tas drīzāk ir izaicinājums mūsu pārliecībai par globalizācijas procesiem. Tagad mēs apjaušam, cik viegli ievainojami esam kļuvuši tieši globalizācijas dēļ. Šī pandēmija ietekmē mūsu psihi, uzjunda cilvēciskas bailes. 

Globalizācija, protams, nav Dieva griba. To esam radījuši mēs paši. Zemeslodes iedzīvotāju skaits tuvojas astoņiem miljardiem. Radot mītu par to, ka mēs drīkstam ļaut ekonomikai augt neierobežoti un bezgalīgi, ka varam aizrauties ar regulāru ceļošanu, ka drīkstam piesārņot vidi, ka varam atspiest dabu tālāk un tālāk, mēs vienlaikus paši esam radījuši gandrīz ideālus apstākļus jaunu koronavīrusu dzimšanai un izplatībai. 

Vai šai pandēmijai ir arī kāda pozitīva ietekme?
Jā. Šobrīd mēs esam krustcelēs. Ja mēs ieslīdēsim atpakaļ nacionālismā, kas pašlaik tiek novērots, mēs zaudēsim iespēju īstenot vēlamas pārmaiņas. Gan putnu gripa, gan SARS, gan ebola, gan arī jaunais koronavīruss ir tā sauktās zoonotiskās slimības. Mūsu saskarsme ar dzīvniekiem ir sasniegusi tādu līmeni, kāds vēl nekad līdz šim nav piedzīvots. Vai mums jau nav gana tādu piemēru? Cik daudz reižu vēl vajadzētu ciest, lai beidzot apjēgtu: o, es saskatu likumsakarības?! Varbūt mums beidzot jāaptur savu apdzīvoto teritoriju izplešana?  

Vai mums ir nepieciešama zaļa ekonomika?
Jā, izskatās, ka vides politikai un sabiedrības veselības aprūpei būtu jāiet roku rokā. Mikrobi nerespektē valstu robežas. Mums jāiemācās domāt kā sugai — tādai sugai, kam pasaulē jāsadzīvo ar mikrobiem. 

Vai tad zinātne nespēj mūs pasargāt no pandēmijām?
Nav šaubu, ka zinātnē ir noticis liels progress, un mēs šīs pandēmijas laikā to redzam katru dienu. Mēra laikos cilvēki ticēja, ka tas ir Dieva sods, un tas izraisīja paniskas bailes. Kad 1973. gadā es pats Romā piedzīvoju holeras uzliesmojumu, tā brīža Itālijas veselības ministrs bija ticīgs cilvēks — apmeklējot holeras slimnīcas, viņš ne tikai ievēroja higiēnas prasības, bet aiz muguras salika rokas sātana atvairīšanas žestā. 

Šie laiki ir pagājuši. Pat salīdzinot ar SARS epidēmiju, kas notika pirms 17 gadiem, zinātnē ir noticis liels progress.

Taču nepietiekams?
Problēma ir tā, ka mēs neizmantojam zinātni konstruktīvi. Pēc SARS epidēmijas varēja izveidot platformu, kas tagad mums palīdzētu daudz ātrāk tikt pie vakcīnas pret jauno koronavīrusu. Tas netika izdarīts. Ne jau tāpēc, ka zinātnieki ar to nespētu tikt galā, bet gan tāpēc, ka bija zemas peļņas izredzes. Farmaceitiskajā rūpniecībā visu diktē peļņa. Kas vienlaikus rada problēmu arī veselības aprūpes nozarei. Iepriekšēja gatavība pandēmijai nepalīdz iekasēt tik daudz naudas kā invazīvās procedūras. Līdz ar to savlaicīgu sagatavošanos neviens neņēma nopietni. 

Turklāt daudzās valstīs, ieskaitot ASV, miljoniem cilvēku nav pieejama vislabākā medicīniskā aprūpe. Šaušalīgās sekas mēs redzam tagad. Ja man būtu jānosauc viena galvenā šīs pandēmijas mācība: visaptveroša veselības aprūpe ir normālas cilvēktiesības!

Vai jūs piekrītat infekcijas slimību izpētes pionierim Luijam Pastēram, ka galavārds vienmēr būs mikrobiem?
Tas atkarīgs no tā, vai esam gatavi mācīties no pagātnes kļūdām. Mēs zinām mūsu vājās vietas, kas noved pie tādām pandēmijām kā šobrīd piedzīvotā. Tagad mums pietiktu jaudas, lai sadarbotos, un mūsu rīcībā ir atbilstoši darbarīki, lai neko tamlīdzīgu vairs nepieļautu. Bet — vai mēs rīkosimies? Es ļoti ceru. Bet neesmu par to drošs. Padomājiet paši — cik nepiedodami lēni mēs rīkojamies klimata pārmaiņu novēršanai!

Vienīgā atšķirība — klimata izmaiņu sekas mēs izjūtam pakāpeniski, savukārt koronavīruss būs iedragājis pēkšņi un uzreiz.
Jums taisnība. Varbūt mēs spēsim mainīties. Vai tad tā nav arī grieķu traģēdiju jēga — cilvēki spēj kaut ko iemācīties, tikai piedzīvojot smagas ciešanas?

* Frank Snowden. Epidemics and Society: From the Black Death to the Present

«Tādu imigrantu mēs nedrīkstam ielaist!» — 1849. gada politiskā karikatūrā ilustrēti Ņujorkas centieni neielaist ostās ieceļotājus, kas varētu būt slimi ar holeru. Tiek uzskatīts, ka šo bīstamo slimību Amerikā ieveda īru imigranti, kopumā dzīvību zaudēja aptuveni 150 tūkstoši amerikāņu

The post «Kāpēc mēs bijām tik akli?» appeared first on IR.lv.

Nopirku mitrās salvetes ar okeāna smaržu un košļājamo gumiju ar tropisko augļu garšu. Un kā jūs plānojat atpūsties šovasar?

Ja tava sieva karantīnas laikā neepilē kājas, tas nozīmē, ka arī agrāk viņa to nedarīja tevis dēļ.

Vissmagāk tagad klājas spiegiem. Kā lai pazūd pūlī pustukšās ielās?

Karantīnas laiks beidzot parādīs, kuri no mums tik tiešām ir introverti un kuri tikai izliekas.

Visa pasaule pārvērtusies par Lasvegasu. Neviens nestrādā, visi tērē naudu un dzer jebkurā diennakts laikā. Un nevienam nav sajēgas, kura nedēļas diena ir.

«Es te esmu bezspēcīga,» nopūtās Kosmētika.
«Jā, problemātiski,» atzina Fitness.
«Gan jau izkulsimies!» mundri paziņoja Alkohols.

Kurš vislabāk ievēro pašizolāciju Krievijā?
Ļeņins mauzolejā.

«Par ko tu vēlējies kļūt pirms karantīnas?»
«Par ārstu.»
«Bet tagad?»
«Par policistu!»

«Doktor Vatson, ejam pastaigāties pa purvu!»
«Ko jūs, Šerlok! Nedrīkst! Karantīna taču!»
«Paskaidrosim, ka mums sunītis pazudis…»

«Ziema bez sniega. Pavasaris bez draugiem un šašlikiem. Vasara bez pludmales…»
«Bet rudens?»
«Līdz rudenim vēl jānodzīvo!»

Līdz šim domāju, ka visneveiksmīgākais šī gada pirkums bija ziemas zābaki. Taču izrādās — lūpu krāsa!

Komerctelevīzija strādā pie jauna izklaides šova Dejas ar koronavīrusu. 

Tik tālu esam nodzīvojušies — bērni čīkst un lūdzas uz skolu!

Pašizolācijai ir arī savi plusi. Piemēram, man vairs nav jāiet kopā ar sievu uz operu.

«Mincīt, vai arī tu tici tiem nostāstiem, ka cilvēki pašizolācijas laikā jūk prātā?»
«Es neesmu mincītis, es esmu gludeklis!»

Pārpildītā tramvajā kāds vīrietis sāk klepot. Pārējie pasažieri šausmās.
«Vai jums ir koronavīruss?»
«Nē, rezistentā tuberkuloze.»
«Paldies Dievam!»

Izkāpusi no vannas, sieva ieziedās ar ķermeņa losjonu, sejas krēmu un roku krēmu.
Vīrs, to visu vērojot: «Kāpēc tu vispār mazgājies?»

Nesaprotu, kāpēc visi brīnās, ka nafta šobrīd lētāka par fasēto ūdeni. Vai jūs kaut reizi esat dzēruši naftu? Negaršīga!

40 minūtes pavadīju uz velotrenažiera — sajūta fantastiska! Nākamreiz arī pamēģināšu griezt pedāļus!

«Kā jums ar pašnovērtējumu?»
«Es ar tādām muļķībām nenodarbojos!»
«Kāpēc?»
«Negribu lieku stresu.» 

«Kas vieno jūsu ģimeni?»
«Bezvadu interneta parole!» 

The post Anekdotes appeared first on IR.lv.

Spānijā jau sestdien pirmo reizi septiņu nedēļu laikā varas iestādes iedzīvotājiem atļāva iziet ārpus mājas pastaigāties vai sportot. Sabiedriskās vietās jānēsā sejas maskas. Arī Lietuva no pirmdienas atļāva pilsoņiem izbraukt no valsts bez jebkādiem ierobežojumiem. Savukārt Covid-19 smagi skartās Sāmsalas un citu salu iedzīvotāji no pirmdienas drīkst ceļot uz kontinentālo Igauniju. 

Pasaules līderi videokonferencē pirmdien apsolīja atvēlēt 7,4 miljardus eiro koronavīrusa vakcīnas izstrādei. Eiropas Komisija Covid-19 vakcīnas radīšanai piešķirs miljardu eiro, pirmdien paziņoja komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena. Savukārt Vācijas kanclere Angela Merkele šim mērķim solīja 525 miljonus eiro, 500 miljonus dos Francija, bet Spānija kopējā fondā ieskaitīs 125 miljonus. Piedalīsies arī Norvēģija un Saūda Arābija. Taču fondā nepiedalās ASV, Krievija un Ķīna. 

Pasaules Veselības organizācija otrdien aicināja valstis pārbaudīt visus agrīnos Covid-19 aizdomīgos gadījumus, jo Francija nule pēc atkārtotas analīžu pārbaudes paziņoja, ka pirmais ar koronavīrusu inficētais valstī bijis jau 27. decembrī. Oficiāli tiek uzskatīts, ka koronavīruss sāka izplatīties no Ķīnas decembra beigās.

ASV ekonomika gada pirmajā ceturksnī Covid-19 krīzes rezultātā piedzīvoja straujāko samazinājumu 12 gadu laikā — mīnus 4,8%.

Par spīti Covid-19 pandēmijai Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko paziņoja, ka neatceļ ikgadējo 9. maija Uzvaras dienas militāro parādi Minskā. Baltkrievijā oficiāli nav noteikta karantīna un pandēmiju ierobežojoši pasākumi. 

Krievijas premjerministrs Mihails Mišustins pagājušajā nedēļā paziņoja, ka viņam atklāts koronavīruss un viņš dodas pašizolācijā.

Eiropas Komisija devusi divus mēnešus Polijai, lai tā novērstu Briseles bažas par tiesu varas reformu valstī. Ja tas nenotiks, Polijai draud tiesāšanās ES Tiesā.

Irānas parlaments 4. maijā apstiprinājis likumprojektu, ka no Irānas valūtas tiks svītrotas četras nulles un to pārdēvēs par tomanu. Likumprojekts vēl jāapstiprina Konstitūcijas uzraudzības padomei. Strauji pieaugot inflācijai ASV sankciju un pandēmijas radītās krīzes dēļ, Irānas riāls, kas ir Irānas oficiālā naudas vienība kopš 1925. gada, nesen zaudēja vairāk nekā 50% no savas vērtības.

Vācijas valdība pagājušajā nedēļā pilnībā aizliedza Libānas šiītu kustības Hizbollah aktivitātes Vācijas teritorijā.

13 neatkarīgi ANO cilvēktiesību novērotāji vēstulē pārmet ANO, ka tā neko nav darījusi, lai cīnītos pret pašas ievazāto holeras epidēmiju Haiti, kur no slimības miruši vismaz 10 000 cilvēku.

Sestdien Vidusjūrā uz dienvidiem no Krētas salas notika 6,6 magnitūdas stipra zemestrīce, kuras pēcgrūdienus sajuta arī uz salas.

The post Radars pasaulē appeared first on IR.lv.

Radošo industriju hakatonā jaunā latviešu programmētāja un mentore Līna Marta Sarma palīdzēja 300 dalībiekiem saprast, kādas idejas var uzlabot dzīvi māksliniekiem un viņu darba patērētājiem

Jaunā programmētāja Līna Marta Sarma pagājušās nedēļas nogalē notikušajā radošo industriju hakatonā HackCreative: An Industry Transformed palīdzēja attīstīt biznesa idejas, kas krīzē sastingušajai jomai var dot grūdienu. Piemēram, platformu, kurā mākslinieki un radošo jomu pārstāvji piedāvā savus pakalpojumus, gūstot papildu ienākumus no privātstundām un meistarklasēm. Ar šādu ideju klajā nāca komanda Brainfood. Viņi ieguva 1. vietu un 5000 eiro balvu platformas izstrādei. Kopumā hakatonā piedalījās 300 dalībnieku no 30 pasaules valstīm. Viņus saveda kopā interese krīzes laikā dalīties ar idejām, piedāvāt vēl nebijušas iespējas. Tieši tas bija hakatonu veterānes, TechHub Riga nesenās vadītājas Līnas Martas Sarmas uzdevums: izsvērt dalībnieku piedāvājumus un pateikt, ko attīstīt nav vērts, jo pasaulē jau pie tā strādā, un kas ir pavisam svaigs virziens ar labām izredzēm. Līna studējusi radošo programmēšanu Goldsmiths University of London. Strādājusi Google. Patlaban darbojas Riga Tech Girls un veido kopienu The Raccoons jauniem cilvēkiem, kas vēlas nodarboties ar programmēšanu. «Mērķis ir palīdzēt jauniešiem, kuri interesējas par datorzinībām un inženieriju, saprast, kas tas ir un kā atrast šajā jomā savu īsto vietu.» Arī «ievilkt» nozarē tos jauniešus, kuri programmēšanu īsti vēl nesaprot.

Maija sākumā notikušajā hakatonā Līna gan strādāja ar pieredzējušiem radošo industriju pārstāvjiem — tekstu rakstītājiem, dizaineriem, mūziķiem, muzeju vadītājiem un daudziem citiem, kuri nāca klajā ar labām biznesa idejām. Ko jūs teiktu par programmu, ar kuras palīdzību 3D veidā (un bez speciālajām brillēm!) varētu apmeklēt izstādes? Piemēram, aplūkot Purvīša balvas nominantu darbus no visām pusēm? Kāds no komandu piedāvājumiem bija tieši šāds — aplūkot izstāžu darbus ļoti labā 3D kvalitātē. «Apiet pat apkārt skulptūrai,» saka Līna. 

Vēl kāda radniecīga biznesa ideja: biļešu sistēma muzejiem, kas ļautu nopirkt apmeklējumu noteiktā laikaposmā, lai nav jāgrūstās vienā telpā ar daudziem citiem. Īpaši aktuāli tas būs brīdī, kad pasaulē mazliet vaļīgāk tiks atlaisti pašizolācijas groži. Ja idejas autori savu ieceri realizēs, tas būs labs risinājums arī Latvijā iecienītajai Muzeju naktij, kad sapulcējas daudz apmeklētāju. 

«Radošās industrijas ir sapratušas: mums ir problēma — Covid-19. Meklējam risinājumus!» Līna novērojusi. Viņasprāt, pandēmijas laiks ir labvēlīgs, lai radošo industriju pārstāvji pilnveidotu biznesa prasmes, tajā skaitā finanšu pratību — hakatonā kāda komanda piedāvājusi programmu, kas šādas zināšanas sniegtu virtuāli. Tiešsaistes mācības līdzinātos kursiem, kādus visdažādākajās jomās jau piedāvā Coursera un citas izglītības platformas. «Tas palīdzētu radošajiem cilvēkiem uzbūvēt biznesu no nulles, attīstīt to tālāk — māksliniekiem jāprot sevi pārdot. Latvijā līdz šim tā bijusi problēma.»

Kāpēc aktierim, rakstniekam, gleznotājam vērts interesēties par jauno tehnoloģiju pasauli? «Tās ienāk mūsu dzīvē arvien vairāk,» saka Līna. «Ļoti daudzās, ja ne visās mākslas nozarēs tehnoloģijas izmanto kā darbarīkus. Veidojas starpnozares. Tajā skaitā teātrī, dejā. Ieguvēji ir tie radošo jomu pārstāvji, kuri atrod veidus, kā pielietot tehnoloģijas, nevis saka: roboti nozags mums pasauli». Viņa aicina mākslā strādājošos nebaidīties — nav uzreiz jāprot pro-grammēt, pietiek ar labu ideju, kuras realizēšanai var izveidot komandu. 

Kontaktējoties ar radošo industriju pārstāvjiem visā pasaulē, Līna sapratusi, ka tehnoloģijas dara tos bagātākus ar jaunām iespējām. Īpaši spilgti to rāda dizaina nozare.

Kas ir cilvēki, kuri piedalās hakatonos, grib izkristalizēt jaunas idejas? «Visbiežāk tie ir profesionāļi ap trīsdesmit,» stāsta Līna. «Esi jau kaut kur strādājis, izkalis savu vietu pasaulē. Bet kaut kas sāp — gribi savā nozarē ko mainīt. Hakatonos parasti pulcējas tieši šādi cilvēki.» Hakatonu lielais pluss ir arī iepazīšanās ar savas jomas profesionāļiem pasaulē. «Tas ir veids, kā mūsdienās jaunie profesionāļi iepazīstas — ne tikai universitātē, kamēr studē. Varbūt neesi algots darbinieks un strādā mājās, citus no savas jomas nemaz nesatiec. Šis ir veids, kā atrast līdzīgi domājošus cilvēkus, izveidot kontaktus un pat jaunus biznesus.»

Kā Līna nonāca programmēšanā, kurā joprojām darbojas vairāk vīriešu nekā sieviešu? «Latvijā vairāk sieviešu ir inženierijā, bet mazāk tieši programmēšanā. Nav pat izskaidrojuma, kāpēc tā,» viņa atzīst. Pašai skolas laikā gribējies studēt mākslu. Taču jomas piedāvātie darbarīki nav šķituši interesanti — pārāk ierasti 21. gadsimta jaunietei. Intriģējusi programmēšanas pasaule. Viņa rīkojās mērķtiecīgi — pirms sākt studijas programmēšanā, sarunāja praksi lielā uzņēmumā. Tagad tas Līnai šķiet pareizais piegājiens, kā jauniešiem virzīties karjerā, — strādāšana palīdz saprast, vai tas tevi tiešām interesē, vai redzi tam jēgu lielajā pasaules bildē. 

Līnai programmēšanā vissaistošākais šķiet, ka tā attīstās ļoti ātri. «Viens no interesantākajiem virzieniem tagad ir teātris un deja. Piemēram, scenogrāfijā — agrāk spēles telpa tika piepildīta ar dīvāniem un galdiem, bet tagad izmanto gaismas apmānu.» Proti, notiek gaismu programmēšana, lai radītu iekārtotas telpas efektu. Programmēšana ietiecas arī populārajā mūzikā. «Kādreiz pieci grupas dalībnieki ierakstīja katrs savu instrumentu. Tagad skaņu saliek kopā programmēšanas platformās.» 

Pēc Līnas domām, turpmāk aizvien vairāk pilnveidosies tiešraižu kultūra. Viņa stāsta par virtuālo spēļu platformām, kurās spēlētāji pelna naudu ar spēļu spēlēšanu. Citi savukārt skatās un maksā par to. «Viņiem ir iespējas arī uz spēles gaitu reaģēt ar emociju zīmēm, attēliem — tas rada kopienas sajūtu. Šī nozare noteikti attīstīsies. Pagaidām tā redzama tikai spēļu pasaulē, bet parādīsies arī mākslā, sadzīvē. Piemēram, deviņos no rīta ieslēdz ēst taisīšanas tiešraidi un kopā ar profesionālu pavāru gatavo.»

Izrādes un koncerti tiešraidēs? «Noteikti būs, cilvēki pieradīs!» domā jaunā programmētāja.

Kas viņai patīk pandēmijas laikā? «Videokonferences! Liels pluss, ka visi var savākties — gan draugi vakara sarunās, gan domubiedri visā pasaulē. Tiek visi: gan tie, kuriem nesen bērni piedzimuši un nav laika tikties ar draugiem, gan tie, kuri uz Latviju nebūtu varējuši atbraukt saspringtā darba grafika dēļ.» Pēc Līnas domām, arī tikko notikušajā hakatonā HackCreative vairāki simti dalībnieku piedalījušies tiešsaistes režīma dēļ. «Katrs no savas istabas vai biroja varēja pieslēgties, sākot ar Ogri un beidzot ar Indiju. Ir sajūta, ka cilvēki vairāk nāk kopā un vairāk rada jaunas idejas.» Ir atklājies, ka no attāluma var izdarīt daudz laba.

Tūlīt Līnai priekšā nākamais hakatons jauniešiem līdz 25 gadu vecumam. Men-tori jauniešiem mācīs, kā uzbūvēt pirmo mājaslapu, pirmo lietotni, kā uztaisīt pirmo spēli. Tā būs arī iespēja jomas profesionāļiem atklāt jaunos talantus programmēšanā.

Ēdienkarte

Balta kafija un ūdens pie datora ekrāna

The post Jaunas iespējas krīzē appeared first on IR.lv.

Brigita Lūkina tējas ražošanu sāka Atmodas laikā, kad pat trakākais sapņotājs necerētu uz nopietnu biznesu tik specifiskā nišā. Šodien Lūkinu ģimenei pieder pazīstamākais zāļu tēju zīmols Lauku tēja, un uz Nītaures mežu vidū paslēptajām mājām vākt augus un mācīties brauc fitoterapijas entuziasti no visas pasaules

Vienu no slavenākajiem Lauku tējas produktiem sauc Anna. Tajā ir desmit dažādu zālīšu: meža aveņu lapas, bērzu lapas, raudene, piparmētra, melisa, raspodiņš, vīgrieze, meža zemeņu lapas, kumelītes un kliņģerītes. Tējai vārds dots par godu Ozoliņu mājas pēdējai saimniecei Annai Liepiņš, kura nomira 1964. gadā 84 gadu vecumā. Anna bijusi kārtīga saimniekmeita, strādīga, izglītota un prātīga. Bet apprecējusies tikai 45 gadu vecumā ar savu 20 gadus veco kalpu puisi. Parēķiniet vecumu starpību — mīlīši, šai dāmai slavenā Raudupiete un Silmaču Antonija nestāv ne tuvumā!

Laulāto kopdzīve gan nebija ilga. Jaunais vīrs par sievas naudu drīz vien pāris kilometru attālumā uzcēla sev citu māju, kur dzīvoja kopā ar brūti, skaistu meiteni no Latgales. Viss pagasts zvanīja un vibrēja no baumām. 

Anna mūžu tā arī nodzīvoja viena, bet lepno saimnieces degunu nenokāra un plecus turēja staltus. Spēku smēlās pie savas mājas stiprajiem sargiem — simtgadīgajiem ozoliem. 

1977. gadā divi absolūti rīdzinieki un sirdī disidentiski mākslinieki Dima un Brigita Lūkini meklēja sev lauku mājas, kur pavadīt vasaras. Ar Nītaures pagasta ļaužu palīdzību uzgāja Ozoliņus, kas kopš Annas nāves stāvēja pamesti un bēdīgā stāvoklī. Bet cauri sabrukumam mirdzējusi senā godība — lielie ozoli, veclaicīgas mēbeles, ko darinājuši labākie 19. gadsimta galdniecības meistari, grāmatas biezos vākos un skaisti trauki. Mājā nav bijis nevienas plastmasas bļodas, tikai māls, koks un porcelāns. 

Pamazām Lūkini sākuši māju atjaunot. Naudas viņiem necik nav bijis, pat automašīnas ne — no Nītaures, kurp var aizbraukt ar sabiedrisko transportu, ģimene ar mazo dēlu Mārtiņu atlikušos daudzos kilometrus minušies ar divriteņiem: cauri mežiem, pa dubļiem, atsitoties no odiem un dunduriem. Pilnīgs neprāts! Mājā nebija elektrības un ūdensvada. 

Gandrīz 20 vasaras viņi nodzīvoja petrolejas un sveču gaismā. Kad Brigita Lūkina savu zāļu tēju kaislību nolēma padarīt par biznesu, ģimene saprata, ka jāpārceļas uz laukiem kā pastāvīgu dzīves vietu. Tad arī ievilkuši elektrību. Vīrs gan pretojies šai idejai un nikni purpinājis. «Kāpēc tev nepatīk elektrība?» brīnījusies Brigita. «Tāpēc, ka petrolejas gaismā sievietes izskatās skaistākas,» atcirtis romantiķis Dima. Tā jau ir, spriež Brigita. Pateicoties petrolejas gaismai, Anna Liepiņš tika pie gados jaunā vīra… Vecajai saimniecei par godu nosaukta ne tikai tēja, bet arī mājas — ievadot adresi navigācijā, rakstiet Annas Ozoliņi.

Ābeļu lapas krāsnī

Pirmā, kas, ienākot Annas Ozoliņos, piesaistīja Brigitas Lūkinas uzmanību, bija lielā maizes krāsns. Viņa atcerējās bērnības garšu, kas raksturīga lauku mājās ceptai maizei. Vecā pavārgrāmatā atradusi maizes recepti un mēģinājusi cept. Kukuļi iznākuši perfekti un gardi. Bet turpat viņa ievērojusi arī recepti tējai: «Kad maizes krāsne padzisuse, likt tajā uz nakti māla podu ar ābeļu lapām.» No rīta ābeļu lapas bijušas tumši brūnas un pasakaini smaržīgas. Brigita sapratusi, ka savā mūžā nav dzērusi tik garšīgu tēju, kura pat nav jāsaldina, jo ābeļu lapas ir pilnas sava salduma. «Ja šī tēja tik ļoti garšo man, varbūt garšos arī citiem, un varu to pārdot?» viņa prātojusi. 

Tā nu 90. gadu sākumā startēja šis neticamais ideālistu bizness, kas šobrīd kļuvis par pazīstamu zīmolu. Lauku tēju ražo Brigita un viņas vīrs Dima, abu dēls Mārtiņš Lūkins un vedekla Evita Lūkina. Mazbērni Lote (11) un Miks (16) visas bērnības vasaras pavadījuši dabā, vācot un iepazīstot augus. Ābeļu lapām pievienojušās pašu dārzā audzētas piparmētras, melisa, kliņģerītes un kumelītes. Dabas māte dod pārējos ārstniecības augus: ugunspuķes, asinszāles, pelašķus, rasaskrēsliņus, un tā bez gala — visus pumpurus, ziedus, lapas, ogas un miziņas nav iespējams uzskaitīt. 

Lauku tējai ir bioloģiskās saimniecības sertifikāts. Gadā viņi saražo apmēram tonnu tējas sausā, izžāvētā veidā. Tēja tiek vākta ar rokām, žāvēta bēniņos un pirtī, smalcināta ar rokām un iesaiņota atkal ar rokām. Viņiem nav modernu iekārtu, jo vispār nav nekādu ražošanas iekārtu. Tējas zāles pēc sažāvēšanas un smalcināšanas nonāk lielos un smaržīgos maisos, lai pēcāk tiktu sajauktas dažādos «kokteiļos». 

Šo dabas un roku darba radīto preci izplata ne tikai ekoveikali un zemnieku tirdziņi, bet arī lielās tirdzniecības ķēdes — Sky, Stockmann, Rimi Klēts un Maxima. Brigita atzīst, ka tieši Maxima patlaban ir viņu galvenais noieta tirgus, un tas viņu ļoti pārsteidz: «Nekad nebūtu domājusi, ka šī lielveikala klients varētu meklēt un savā grozā ielikt zāļu tēju. Man nav pētījumu, kas ir šie pircēji, bet viņu ir daudz. Mācība ir viena — ražotājs nedrīkst domāt šauri un turēties pie paša iztēlotā tirgus un klientūras rāmjiem. Jābūt atvērtam visām pārdošanas iespējām, arī tām, kuras šķiet neticamas.»

Daba kā dārzs

Annas Ozoliņiem pieder 100 hektāru zemes. Lielāko daļu klāj meži, bet 13 hektārus aizņem dabiskās pļavas. Ir izpētīts, ka šajās pļavās uz vienu kvadrātmetru atrodamas 50 augu sugas. Liela daļa no tām nonāk tēju paciņās. Arī mežs ir neizsmeļams dabas bagātību un ienākumu avots. Lūkinu ģimenes mežā nav bijis nevienas kailcirtes. Mežs ir kā dārzs, no kura saudzīgi un prātīgi tiek izvesta raža un iegūta peļņa, ko viņi pamazām iegulda biznesā. 

Brigitas dēls Mārtiņš strādā par speciālistu meža zinātnes centrā Silava un zina, ko darīt ar mežu. Šobrīd Lūkini stāda lapu kokus — Latvijas klimats mainās un kļūst siltāks, laiks stādīt alkšņus, kļavas, skābaržus un dižskābaržus, jo skuju koki siltajā klimatā vairs nejutīsies tik labi. 

Darbs sākas agri pavasarī ar māllēpīšu ziedu vākšanu un beidzas vēlu rudenī ar pēdējām pīlādžu ogām. Lūkini sezonas laikā iziet cauri pilnam dabas ciklam, ievācot dārzā un dabā pieejamos tējas augus. Tomēr visu Lauku tējas ražošanai vajadzīgo apjomu paši nespēj savākt, tāpēc iepērk augus un zālītes no citām bioloģiski sertificētām Latvijas saimniecībām.

Ziema ir laiks, kad cilvēki visvairāk pērk un dzer zāļu tējas, tāpēc smalcināšanas, tēju jaukšanas un saiņošanas darbs nebeidzas līdz aprīlim. Ģimenes uzņēmumā oficiāli ir divi darbinieki — Brigita un viņas vedekla Evita, bet darbā ar pilnu atdevi iesaistās visa ģimene. Ar viņu spēkiem ir par maz. Atļauties daudz algotu strādnieku viņi nevar, tāpēc jau daudzus gadus Lūkini iesaistījušies kustībā Workaway — pie viņiem katru vasaru ierodas brīvprātīgie strādnieki no visas pasaules, kuri tiek izmitināti un ēdināti, bet algas vietā gūst pieredzi dabā un tēju biznesā. Annas Ozoliņos pabijuši augu vācēji no 40 valstīm. Daudzi ārzemnieki sapņo par savu bioloģisko saimniecību un zāļu tēju audzēšanu, tāpēc šo darbu uztver kā pieredzes un zināšanu iegūšanu, pat biznesa spiegošanu! 

Šovasar Covid-19 vīrusa dēļ ar ārvalstu entuziastiem saimniecība nevar rēķināties, tiek apdomāti citi risinājumi. Ja jūsu gimenē aug garlaikoti tīņi, kuriem derētu atpūsties no «glaudāmajām» ierīcēm un nopelnīt kabatas naudu, dodiet ziņu!

Kopš uzņēmumam pieslēgusies Evita, bizness izaudzējis jaunus atzarus. Evita pēc izglītības ir ekonomiste un vides zinātniece, ilgus gadus strādājusi Rīgas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd savu kaislību pret dabu un zāļu tējām viņa noapaļo, apgūstot fitoterapiju Londonas Stounbridžas koledžā. Evitas vadībā Annas Ozoliņos tapusi tēju meistardarbnīca, kur katrs klients var uzjaukt savu zāļu tēju, vadoties pēc intuīcijas un savu veselības problēmu indikācijām. Jūs varat kā laimīgi tūristi doties dabā uz vienu dienu, kopā ar Evitu pa mežiem un pļavām vācot un iepazīstot ārstniecības augus, paplašinot savas zināšanas par zāļu tējām krietni ārpus liepziedu un piparmētru līmeņa. Lauku tējas dažādo nosaukumu paciņās jūs atradīsit visamaz 33 ziedu, lapu, sakņu un ogu nosaukumus. Tā ir vesela dabas augstskola. 

Manta debesīs

Brigita Lūkina daudzo gadu laikā tikusi dēvēta dažādi — par «tēju kundzi», zāļu sievu un pat zāļu tējas karalieni. Lauku tēja pie preču zīmes, oficiāla logo un ekoloģiskās saimniekošanas zīmes tika 2000. gadā, bet vēsturiski tas ir aplami — Brigita savas tējas gatavoja un tirgoja jau sen. Pārdeva tēju tirdziņos pensionāriem ar lielu atlaidi. Pati 80. gadu beigās bija strādājusi Tautas frontes birojā par velti, vāca ziedojumus. 

Brigita to sauc par «mantas krāšanu debesīs». No biznesa viedokļa tas bija nepareizi. Bet Lauku tējas labā slava gāja no mutes mutē. Lauku tējai nekad nav bijis vērienīgu reklāmas kampaņu vai mārketinga aktivitāšu. Visi pircēji nākuši uz zīmola labo vārdu, personīgiem ieteikumiem. Vārds izaudzējis pats sevi. 

Mantas krāšana debesīs ar to nesākās un nebeidzās. Vēl padomju laikā Annas Ozoliņos Lūkinu ģimene slepeni izmitināja jaunus latviešu puišus, kas bija aizbēguši no iesaukuma padomju armijā vai, vēl trakāk, dezertējuši no tās. Nītaures mūžamežos, kur nav pat elektrības, neviens viņus nemeklēja. 

Vēlāk šajās mājās patvērumu atrada bijušie cietumnieki, kuriem nav ne ģimenes, ne darba, ne jumta virs galvas. Brigita un Dima pat nenobijās savās mājās izmitināt cilvēku, kurš cietumā pavadījis 25 gadus. Ne jau par zādzību viņš izcieta sodu, kā noprotat. 

Arī tā bija mantas krāšana debesīs — palīdzēt tiem, kuriem nav cita glābiņa un cerību. Bet kāds no šiem bēdubrāļiem nejauši izraisīja ugunsgrēku, kas 2006. gadā māju nopostīja līdz pamatiem. Nekas pāri nepalika no senās Ozoliņu godības. Nebūtībā aizgāja arī ģimenes fotogrāfijas, Brigitas tēju receptes un senās pavārgrāmatas. Pēc gada no kreņķiem Dimu Lūkinu ķēra smags insults, bet viņš ar sievas palīdzību izķepurojās un turpina sirdīgi strādāt. 

Lūkini savu ģimenes māju un tēju biznesu uzcēla no jauna, ļaunu nepieminot un valstij palīdzību nepaģērot. Ar naudu, ko viņi šodien nopelna, ģimene var sevi pilnvērtīgi uzturēt un turpināt uzņēmējdarbību, bet nevar pavadīt brīvdienas Karību salās. Neviens par to nebēdājas. Latvija ir šīs ģimenes Paradīzes dārzs, kūrorts un Ulubele. Drīz ziedēs visi vasaras saulgriežu augi, kas jāievāc. Piesakieties un ejiet līdzi pļavās!

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Mīlestība pret dabu un ticība tās dziedinošajam spēkam.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Vienošanās ar uzņēmēju no ASV, kas vēlējās izplatīt tējas Amerikas tirgū. Nespējām apgādāt tik lielu tirgu, savukārt uzņēmējs visu biznesa plānu bija balstījis tikai uz mūsu produkciju. Abpusēja kļūda, kas partnerim maksāja naudu, mums — milzu darbu un enerģiju. Mācība — ir jāzina savu iespēju robežas!

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Nebaidīties sākt pat visdīvaināko biznesu. Atrast produktu, par ko pašam deg acis. Dažādot savu piedāvājumu un būt elastīgam.

Visu Lauku tējas ražošanai vajadzīgo apjomu paši nespēj savākt, tāpēc iepērk augus un zālītes no citām bioloģiski sertificētām Latvijas saimniecībām.
Foto — Ieva Salmane

The post Krāt mantu debesīs appeared first on IR.lv.

“Mēs redzam to kā daļu no stāsta, kur ir vairākuma tiesības pretnostatītas mazākuma tiesībām.” Atis Zakatistovs, Saeimas deputāts, KPV LV, citēts Lsm.lv

Es esmu heteroseksuāla sieviete attiecībās ar vīrieti un man ir nepieciešams likumisks partnerattiecību regulējums. Lielai daļai cilvēku šāds regulējums nekaitētu, bet arī nav būtiski nepieciešams, ja viņi dzīvo laulībā vai, teiksim, līksmu vecpuiša dzīvi. Par pretnostatījumu, manuprāt, to varētu saukt tikai tad, ja pastāvētu divas opcijas – vai nu kaut kas tiks liegts vienai grupai vai arī otrai.

Pieņemot Dzīvesbiedru likumu vai jebkādu līdzīgu regulējumu, nevienam nekas netiks atņemts, ierobežots vai padarīts mazāk pieejams. Lsm.lv rakstā, kur deputāti pauž viedokli par iespēju šādu regulējumu atbalstīt Saeimā, parādās gan kāds pretstats – liberālas vērtības pret konservatīvajām vērtībām, taču man grūti saskatīt politisku nostāju faktā, ka kāds cilvēks varētu tik karsti vēlēties liegt līdzvērtīgas iespējas it visiem cilvēkiem. Ja mēs skatāmies mazliet plašāk, teiksim, Eiropas līmenī, pastāv daudzas konservatīvas organizācijas un politiskās partijas, kas atbalsta LGBTQ tiesības, un attiecīgi salīdzinoši liels skaits cilvēku, kas neidentificējas kā heteroseksuāli, vēlēšanās izvēlas balsot par konservatīviem politiķiem.

Šķiet, tā bija Jaunā konservatīvā partija, kas norādīja, ka šis atkal un atkal paceltais jautājums tiek izmantots uzmanības novēršanai no svarīgākām lietām – un es varu tikai piekrist. Jo, ja netiks mainīta likumdošana, šis jautājums maģiski nepazudīs no dienaskārtības, un cilvēki, kuriem bez šī regulējuma nav iespējama droša dzīve, protams, turpinās uzstāt, ka tas ir nepieciešams. Savukārt ciniskākie no politiķiem zinās, ka, ja nu vairs nav nekā cita, ar ko pievilināt vēlētāju, tad allaž var apelēt pie mistiska apdraudējuma ģimenes vērtībām.

Ja tas tiktu sakārtots tāpat, kā tas izdarīts jau lielajā vairumā Eiropas valstu, mēs nudien varētu beigt izmantot šo jautājumu kā rīku, lai sarīdītu sabiedrību, jo galu galā mēs esam tikuši diezgan tālu prom no tām apkaunojošajām dienām, kad nākotnes korupcijas izcilniekiem izdevās sēt tādu naidu, ka cilvēki meta citiem ar saviem izkārnījumiem.

Un kāpēc? Lai novērstu uzmanību un manipulētu ar vēlētāju, protams. Ikreiz, kad mēs atsaucamies uz Satversmi, mēs atsaucamies nevis uz neatkarības stūrakmeni, bet uz trauslu laiku Latvijas vēsturē, kad 2005. gadā šis mākslīgi veidotais pretnostatījums tika iebīdīts Satversmē Šlesera vadībā. Lai iebilstu pret viendzimuma partnerattiecībām, mums sen laiks izdomāt kādu labāku argumentu par “tā teikts Satversmē”, jo mēs labi zinām, ka tā teikts Satversmē, jo tajā laikā politiķi PR izmēģināja jaunu triku – kristīgās vērtības jeb kā mēdza teikt tautā – “mācītāju partiju”.

Lai uz Satversmi atsaucas tas, kurš no sirds tic, ka Šleseru tolaik motivēja nesavtīga ticība labākai Latvijai kā kristīgai un morāli tīrai valstij.

Partnerattiecību regulējums negraus konservatīvās jeb tradicionālās vērtības, tas ļaus mierīgi tām līdzpastāvēt arī šim Zakatistova minētajam mazākumam, kura interesēs nav sabiedrību šķelt vai mainīt. Vienmēr esmu brīnījusies par šīm iracionālajām bailēm no tā, ka atnāks sliktie geji un visus pataisīs par gejiem – un tad kādās kāzās (cik ironiski!) iesaistījos diskusijā ar cilvēku, kurš kaisli iestājās pret LGBTQ tiesībām. Saruna ilga vairākas stundas un bija visnotaļ draudzīga – jo galu galā ar indi mēs, šķiet, tomēr veiksmīgāk šķaidāmies internetā. Skatoties otram acīs, allaž vieglāk atcerēties, ka visi jau mēs vien cilvēki esam un visi mēs drīkstam kļūdīties.

Un tomēr atmiņā man palikuši divi pretargumenti. Pirmais: “Nav īsti godīgi, tu par to esi pārāk daudz domājusi un lasījusi,” norādot uz to, ka bieži mūsu iebildumi pret kaut ko gluži vienkārši balstās nezināšanā un ir instinktīva reakcija uz citādo. Kā arī otrais – ka šis kungs ap piecdesmit uz manu jautājumu, vai viņš tiešām tic, ka viņu varētu “pārtaisīt” par geju, atbildēja apstiprinoši. Nē, seksuālā orientācija, protams, nav izvēle, tomēr tā patiešām ir spektrs, un, ja tevī sadzīvo audzināšana (būt gejam ir pretdabiski) un apslāpēta seksuālā identitāte (simpātijas pret savu dzimumu), protams, ka iekšējā cīņa var izrādīties smaga un traumējoša, un manifestēties naidā pret sevi un citiem. Tādēļ arī reizēm dzirdam stāstus, kā savulaik agresīvi un skaļi LGBTQ tiesību pretinieki beigās atzinuši un akceptējuši paši savu homoseksualitāti. Nav viegli atzīt, ka esi tas, ko tev ir mācīts ienīst. Protams, šie ir atsevišķi gadījumi, biežāk pie vainas ir vienkāršs iedziļināšanās vai empātijas trūkums, kas atšķirībā no seksuālās orientācijas ir maināms.

Bet, atgriežoties pie tā, ko minēju sākumā – kādēļ man nepieciešams šis likums.

Pirmkārt, neesmu kristiete un man šķiet liekulīgi laulāties baznīcā un pēkšņi uz vienu dienu pārkvalificēties par kristieti tikai tādēļ, lai izbaudītu skaistu ceremoniju. Savukārt laulāties zagsā – jā, tas ir iespējams, tomēr vēl aizvien dzirdu stāstus no draugiem, lai cik ļoti to ir gribējies pārvērst par juridisku formalitāti, neizdodas iztikt bez tautā iemīļotiem dzejoļiem vai tamlīdzīgām neveiklām procedūrām. Bet es paturu tiesības mainīt savu viedokli – varbūt kādu dienu vēlēšos saukties par “sievu” un “vīru”, un izbaudīt visu ar laulību saistīto rituālu krāšņumu. Taču, lai apprecētos tieši tā, kā vēlos, visticamāk, mums ar dzīvesbiedru būtu nepieciešami arī iekrājumi, laiks un citi resursi, kuri pašlaik nav pieejami.

Tai pat laikā es jau tagad vēlētos būt pasargāta likuma priekšā – ja ar mani vai manu mīļoto vīrieti, kas atgadās, lai mēs psiholoģiski un finansiāli varam tādā brīdī justies droši. Laulība manās acīs ir mīlestības apliecinājums, nevis juridiska procedūra, ko izveikt, ja abi iegādājas, piemēram, kopīgu īpašumu.

Ja kaut kas padara laulību mazāk svētu, tad, manuprāt, tieši šādas pagalam praktiskas un steigā noslēgtas savienības.

Otrkārt, daudzi no ilglaicīgākajiem, laimīgākajiem un mīlošākajiem pāriem, ko pazīstu, ir tieši viendzimuma pāri. Iespējams, tieši tāpēc, ka tev ir jābūt pilnīgi drošam, ka vēlies saistīt savu dzīvi ar kādu cilvēku, ja zini, ka šīs savienības dēļ tiksi diskriminēts, tomēr tik un tā esi drosmīgs un atļaujies neslēpt savas attiecības. Man ir brīnišķīgas draudzenes, kas audzina brīnišķīgas meitas. Un man ir ļoti svarīgi, lai viņas kā ģimene ir drošībā gluži vienkārši tāpēc, ka tā ir tāda. Uz ko skatoties, arī man rodas vēlme spēt izveidot tik harmonisku un rūpīgu ģimeni. Viņas skaidri apzinās, ka vienmēr būs kāds, kas var atļauties kritizēt tikai tāpēc, ka viņu ģimene ir “netradicionāla”, un tieši tāpēc iegulda milzu darbu, lai meitām patiešām būtu labākā iespējamā ģimene, un bērni nekad netiktu atstāti novārtā – LGBTQ ģimenes, atšķirībā no heteroseksuālām ģimenēm, skaidri apzinās, ka tiek vērtētas un ka tām diemžēl ir jāpārliecina sabiedrība par savām tiesībām pastāvēt.

Tas iekļauj arī laipnu atbilžu sniegšanu un ziņkārīgu svešinieku jautājumiem, turpinot cerēt, ka kādu dienu šī valsts un sabiedrība atzīs viņu ģimenes leģitimitāti. Šīs ģimenes nebeigs eksistēt tikai tāpēc, ka kāds viņas atteiksies saredzēt. Tās strādās, maksās nodokļus, audzinās bērnus – tikai nebaudīs tās privilēģijas, kas pašsaprotami pienākas citām ģimenēm. Un pat tās ģimenes, kur tiek pieļauta vardarbība, krāpšana, nolaidība pret bērniem un citas nejēdzības, šīs valdības acīs būs vērtīgākas, jo – tās veido heteroseksuāla savienība.

Šis tik ļoti novalkātais “sabiedrība nav gatava” – ko tas īsti nozīmē? Vai kāds sabiedrībai gatavojas uzspiest partnerattiecību likumu, kurā visiem tagad steigšus jāstājas? Nē, sabiedrība neesot gatava tam, ka divi pieauguši cilvēki drīkstēs būt pasargāti likuma priekšā. Es atvainojos, bet tad, mistiskais sabiedrības locekli, tu, kas neesi šim gatavs, tev ir laiks pieaugt. Tev ir laiks paskatīties uz savu partnerību, ģimeni vai kāds nu ir tavs attiecību statuss un pievērsties tam. Neviens tev neprasa mainīt savu dzīvi, piekrītot tam, ka kāds cits drīkstēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Mīļais, sabiedrības locekli, varbūt man nepatīk tevis izvēlētais partneris, tomēr tas man nedod tiesības tev noteikt, vai tu drīksti vai nedrīksti būt pasargāts juridiski. Tu esi gatavs partnerattiecību regulējumam, jo tevi tas nekādi neskars un neietekmēs. Visi šie novazātie joki par to, ka latvietis latvietim gardākais ēdiens, vai par to, ka nav svarīgi, cik labi vai slikti iet tev, galvenais, ka kaimiņam iet sliktāk – tie taču ir tikai joki, vai ne? Dzīvojam un ļaujam dzīvot citiem!

Dārgie deputāti, ja šie argumenti jūs nepārliecina, ja portālā Mana Balss savāktie paraksti jūs nepārliecina, ja jūs uzskatāt, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kur heteroseksualitāte ir vērtība, un jūs visvairāk vēlaties aizsargāt savienību starp sievieti un vīrieti vai, runājot Jaunās konservatīvās partijas pārstāves Lindas Ozolas vārdiem – jūsu prioritāte ir “ģimenes institūta stiprināšana”, tad es pie jums vēršos kā heteroseksuāla sieviete sakot, ka šis likums nekādi neapdraudēs manas heteroseksuālās attiecības. Gluži otrādi. Man ir ļoti svarīgi dzīvot sabiedrībā, kur cilvēktiesības attiecas uz visiem tās locekļiem, un iespēja būt kopā ar cilvēku, ar ko vēlos dalīt savu dzīvi, esot pasargātai likuma priekšā, nav privilēģija, bet norma. Lai to pierādītu, es apņemos likumiski nostiprināt savas heteroseksuālās attiecības dienā, kad šādas tiesības pienāksies mums visiem. Jo es vēlos veidot ģimeni valstī, kas iestājas ne tikai par vairākuma tiesībām, bet atzīst ikkatra tiesības uz laimi un drošību.

Un jūs?

The post Līdzpastāvēšana nešķeļ. Līdztiesība neapdraud appeared first on IR.lv.

Covid-19 krīze pasaules ekonomikā ienesusi krietnu devu nenoteiktības, sašūpojusi ierastās piegāžu ķēdes un patēriņa tirgus.

Atsaukšos uz Alberta Einšteina teikto: “Kad tiek pārtraukts ikdienas dzīves ierastais plūdums, mēs saprotam, ka esam kā kuģa katastrofā cietušie, kas cenšas noturēties uz nožēlojama dēļa jūras vidū, aizmirsuši, no kurienes mēs nākam, un nezinot, kurp straume mūs aiznesīs.”

Manuprāt, ir svarīgi šajā nenoteiktības jūrā nepazaudēt Latvijas ekonomikas, valsts tautsaimniecības kodolu un spēt pieņemt drosmīgus un izšķirīgus lēmumus, lai palīdzētu Latvijas lielākajiem reālā sektora uzņēmumiem spēt pārvarēt vētru un izkāpt krastā daudz spēcīgākiem.

Gudram uzņēmējam jebkura tirgus nenoteiktība ir iespēja. Ekonomisko satricinājumu situācijā uzvar tas:

* kuram ir labāka naudas un tirgus pozīcija krīzes sākumā;

* kurš sekmīgāk saglabā finanšu un cilvēkresursus, notur savu tirgus daļu krīzes laikā;

* kurš ātrāk un gudrāk sagatavojas tirgus pārdales lēcienam pēc krīzes. Šobrīd – maija sākumā – Latvijas uzņēmēji jau ir izgājuši cauri pirmajām divām fāzēm un, cerams, sagatavojuši stratēģiju iziešanai no krīzes.

Publiskā telpā dzirdam daudz par mazo un vidējo uzņēmēju likstām un ciešanām. Mums ir tuvas un saprotamas konditora, šuvējas, populāra mūziķa vai viesnīcas administratora raizes par iztiku Covid-19 pandēmijas laikā. Valstij nenoliedzami viņi ir jāatbalsta gan ar naudu, gan ar padomu. Tomēr tautsaimniecības kodols ir uzņēmumi, kuri maksā lielāko nodokļu daļu valsts budžetā. To konkurētspēja ir nozīmīga mūsu visu labklājībai. Šie uzņēmumi varbūt nav palīdzības lūdzēju pirmajās rindās, bet to gudrs atbalsts stiprinātu mūsu ekonomiku nākotnē.

Lai izdarītu, ir jādara

Kādu es redzu valsts atbalsta mehānisma jēgu un būtību?

Ja reiz Latvijas valstij ir izdevies Covid-19 radītās krīzes ierobežošanas pasākumiem piesaistīt četrus miljardus eiro (no kuriem daļa būs ar procentiem jāatdod jau 2023.gadā), vismaz daļa šo līdzekļu kā sēkla jāiesēj laukos, kas spēs nest labu ražu, nevis jāizkaisa pa vējam.

Latvijas gadījumā nozīmīgs atbalsts jākoncentrē TOP-200 lielākajiem eksportētājiem un/vai TOP-500 lielākajiem nodokļu maksātājiem neatkarīgi no nozares.

Valdībā ekonomikas ministra vadībā ir izveidota darba grupa valsts ekonomikas stimulēšanai un ilgtspējīgai izaugsmei. Šai darba grupai esmu piedāvājis vairākus mērķētus risinājumus mūsu ekonomikas kodola spēcināšanai:

* uzņēmumu finanšu pozīcijas stiprināšana – pašlaik svarīga ir līdzdalība kapitālā un kvazikapitālā, viegli aizdevumi un garantijas – ir strauji jāceļ ALTUM loma finanšu sektorā, dodot spēju finansēt “lielo skaitļu” projektus;

* eksporta stratēģijas atbalsts – eksporta kredītu garantijas, produktu sertifikācijas atbalsts, diplomātiskais atbalsts ieiešanai citās valstīs vai tirgos;

* piemērotu cilvēkresursu piesaiste – atviegloti nosacījumi augsti kvalificēta darbaspēka importam, akciju opciju iespējas darbiniekiem, konkurētspējīga IIN politika lielo algu saņēmējiem, pēc iespējas labas aviosatiksmes nodrošināšana ar finanšu centriem un mērķa tirgiem;

* valsts atbalsts inovatīvu produktu vai pakalpojumu izstrādei – riska fondu atbalsts;

* laba biznesa vide – darbs ar TOP200-500 uzņēmumiem individuāli kā valsts VIP klientiem, reālas VID “baltā saraksta” priekšrocības.

Nav jākautrējas izmantot citu valstu pieredzi uzņēmumu atbalstam. Piemēram, iedvesmu var smelties Lielbritānijas izveidotajā Covid 19 Corporate Finanancing Facility un Coronavirus Business Interruption Loan shēmā.

Jārīkojas straujāk un drosmīgāk

Šajā laikā daudz ko izšķir lēmumu pieņemšanas ātrums, mērķtiecība un – arī vēriens.

Kamēr ALTUM kautrīgi caur varas gaiteņiem virza “Pašu kapitāla fondu”, kura kopējais publiskais finansējums ir ne vairāk kā 75 miljoni eiro un maksimālais ieguldījums vienā projektā 10 miljoni, mēs citas ES valstis nepanāksim.

Kā ziņo The Financial Times, Eiropas Komisija jau apstiprinājusi valsts atbalsta shēmas 1,9 triljona eiro apmērā. No tām, cik zīmīgi, 52% pienākas Vācijai. Agresīvas investētājas savos uzņēmumos ir arī Austrija, Francija, Nīderlande un Dānija. Ar katru dienu, kamēr kavējamies piešķirt atbalstu savas valsts flagmaņiem, mēs palielinām nevienlīdzības plaisu ar Rietumeiropu.

Ceru, ka izkāpjot no vīrusa sabangotās jūras, mēs varēsim atzīt, ka esam kļuvuši stiprāki, modernāki un konkurētspējīgāki.

The post Nepazaudēt Latvijas ekonomikas kodolu appeared first on IR.lv.

“Man bija svarīgi saprast viņu motivāciju. Balsot par neatkarību tomēr bija riskanti,” intervijā Ir saka vēsturnieks un Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš. Nule iznākusi Krūmiņa kopā ar vēsturnieku Jāni Šiliņu izveidotā grāmata Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji, kurā apkopotas visu 1918. gada 18. novembra valsts proklamētāju un 4. maijā par valsts atjaunošanu nobalsojušo biogrāfijas.

Par vēsturiskajiem notikumiem, kas pagājušā gadsimta beigās noveda pie Latvijas neatkarības no Padomju Savienības, vēsturnieks stāsta, ka komunisti 80.gadu beigās esot totāli pārrēķinājušies, uzskatot, ka ar Latvijas Tautas frontes starpniecību spēs “nolaist tvaiku” tautai: “Kompartijas 1. sekretāram Jānim Vagrim 1989. gada februārī bija ziņojums Maskavai — ja Tautas fronte vinnēs vēlēšanās, tad viņi var pacelt jautājumu par neatkarības atjaunošanu. Tas ir tikai trīs mēnešus pēc LTF dibināšanas, un kompartijā jau saprot, pēc kā viss ož, un ziņo Maskavai.”

Par sabiedrības ietekmi uz Augstākās Padomes un arī liberālkomunistu lēmumiem Krūmiņš saka: “Esmu sapratis, cik ārkārtīgi liela nozīme bija sabiedrības spiedienam. Sabiedrība aktivizējās. 1989. gadā varēja vēl izbraukt ar vārdiem «es esmu par suverenitāti». 1990. gada pavasarī, ja strikti neteici, ka esi par neatkarību ārpus PSRS, tevi uzreiz pieslēdza Interfrontei. Nekāda vidusceļa nebija. Tas bija spiediens arī uz komunistiem. Viņi katrā ziņā negribēja būt interfrontisti, kas gandrīz vai pa ielu vairs nevarēja paiet. Tas piespieda arī viņus pieslēgties.”

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Ja vēlaties abonet žurnālu Ir, spiediet šeit.

The post Gatis Krūmiņš: Nekāda vidusceļa nebija appeared first on IR.lv.

Vai valdība pārāk piesardzīgi, vai arī pārdroši atceļ ierobežojumus?

Šonedēļ nākas daudz domāt par īstām un šķietamām beigām, par cerībām uz brīvību un patiesu atbrīvošanu. Otrais pasaules karš beidzās pirms 75 gadiem, tomēr tā cilvēciskās un politiskās sekas izjūtam vēl šodien. Gunita Nagle kolēģiem Aivaram Ozoliņam un Paulam Raudsepam atklāj stāstu, kurš vēl aizvien spēj satriekt — par diviem brāļiem, kuri krita karā, viens leģiona, otrs Sarkanarmijas rindās. Visa sabiedrība cer uz pandēmijas beigām un gaida, kad varēsim justies brīvi no vīrusa radītajiem ierobežojumiem. Valdība šonedēļ nedaudz atlaida grožus, un Gunita, Aivars un Pauls spriež, vai atļauts par maz, vai, varbūt, par daudz? Vēl arī Aivars vērtē — ko tas liecina par valdošo koalīciju, ka Mārtiņš Bondars var palikt Saeimas Budžeta komisijas vadītāja amatā pat pēc tam, kad tiesa nolēmusi, ka viņš ir līdzatbildīgs miljoniem vērtu zaudējumu radīšanā paša agrāk vadītā bankā?

Podkāstā Šķiltava Ir žurnālisti katru piektdienu izskaidro, apspriež un reizēm arī iesmej par nedēļas politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem. Atklāj gan notikumu, gan pašu darba aizkulises, kurām neatrodas vieta tradicionālajā drukātā žurnāla rāmjos. Podkāsts ir pieejams Ir.lv, Spotify, Apple un Google Podcasts.

Labākais veids, kā atbalstīt šo podkāstu – abonēt Ir https://ir.lv/abonesana/zurnals-ir/

Gunitas Nagles stāstu par brāļiem karā lasi https://ir.lv/2020/05/06/bralis-pret-brali/

Paldies Konrāda Adenauera fondam par atbalstu podkāsta tapšanai krīzes laikā.

The post Podkāsts nr.29: Sākas deja ar vīrusu; fronte šķīra brāļus; Bondargeita appeared first on IR.lv.

The post Pazudušais drons appeared first on IR.lv.

Tuvākajās dienās visā pasaulē atzīmēs Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas dienu. Taču Krievija 9. maijā svinēs tā saucamo Uzvaras dienu. Mēs Baltijā zinām, kādu “laimi” daudzām tautām atnesa šī uzvara nākamajos 50 gados. Taču šoreiz nebūs runa par genocīdu, deportācijām, cietumiem un pārciesto visuresošo un visuredzošo PSRS VDK režīmu.

Latvijas arhīvos ir saglabājušies oriģinālie dokumenti un kopijas no PSRS laikiem ar atzīmi “CC” (совершенно сeкретно – sevišķi slepeni) arī par PSRS militāristu izdarītajiem daudzajiem noziegumiem visā okupācijas laikā. Šos dokumentus ir apkopojis vēsturnieks Jānis Riekstiņš dokumentu krājumā PSRS okupācijas armijas noziegumi Latvijā. 1940. – 1991.

Ievadā viņš raksta: “Turpat 50 gadus ilgais PSRS okupācijas armijas uzturēšanās laiks Latvijā, kā to apliecina arhīvu dokumenti, kā arī iedzīvotāju atmiņas, raksturojās ar militāristu klaju patvaļu, ar neskaitāmiem kriminālnoziegumiem, cietsirdīgu, impērisku attieksmi pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem.

Jau 1940. gada vasarā, iebrūkot Latvijā, PSRS okupācijas armijas karaspēka daļas izpostīja un nogānīja zemnieku tīrumus, dārzus un pļavas, sapostīja un izlaupīja patvaļīgi sagrābtās telpas. Bieži bija valsts un personīgā īpašuma izlaupīšanas gadījumi.

1944. gada vasarā līdz ar PSRS Sarkanās armijas daļu atkārtoto iebrukumu Latvijā atkal aizsākās tās militārpersonu kriminālnoziegumi pret Latviju un tās iedzīvotājiem.

Karadarbība Latvijas teritorijā turpinājās gandrīz desmit mēnešus. Šeit tika sakoncentrēts milzīgs karaspēka daudzums, kurš patvaļīgi sagrāba dzīvojamās, saimniecības un citas nozīmes telpas. Sarkanarmieši un viņu komandieri, galvenokārt no aizmugures daļām, regulāri nodarbojās ar zādzībām, bruņotām laupīšanām, kā arī izdarīja daudzas mierīgo iedzīvotāju slepkavības un citus smagus noziegumus. To bija tik daudz, ka vietējie iedzīvotāji šo armiju pamatoti uzskatīja nevis par „atbrīvotājiem”, kā to diendienā sludināja oficiālā propaganda, bet gan par iebrucējiem un okupantiem.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, šī okupantu armija no Latvijas netika izvesta, bet atradās šeit līdz pat 1994. gada rudenim. Kā liecina slepenie arhīvu dokumenti, PSRS militārpersonu izdarīto smago noziegumu vislielākais skaits ir bijis pirmajos pēckara gados.

To apliecina Latvijas PSR iekšlietu ministra A. Eglīša un viņa vietnieka A. Košeļeva, kā arī citu amatpersonu regulārie ziņojumi LPSR Tautas komisāru padomes (Ministru padomes) priekšsēdētājam Vilim Lācim, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam un Baltijas kara apgabala karaspēka pavēlniecībai. Šajos plašajos ziņojumos bija norādīti PSRS okupācijas armijas militārpersonu konkrētie noziegumi un izteikta prasība tos nekavējoties pārtraukt, bet vainīgās personas saukt pie kriminālatbildības.

Taču praksē, lai novērstu šīs nejēdzības, nekas netika izdarīts. Karaspēka daļu komandieri un viņu garnizonu priekšnieki pret savu pakļauto izdarītajiem noziegumiem izturējās noziedzīgi vienaldzīgi vai pat atbalstīja tos un centās paglābt noziedzniekus no pienācīgā soda. Tāpat rīkojās arī kara prokuratūras darbinieki.

Otrais lielākais PSRS okupācijas armijas militārpersonu izdarīto noziegumu vilnis ir saistīts ar pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām un sešdesmito gadu sākumu, kad Latvijas teritorijā tika izvērsta plašu raķešu bāzu, kara lidlauku un citu militāro objektu celtniecība.

Šim nolūkam šeit tika ievests milzīgs militāro celtnieku skaits, kuru lielu daļu veidoja klaji deklasēti elementi. Viņi visās militāro objektu celtniecības vietās pret vietējiem iedzīvotājiem izvērsa nepieredzēti plašu teroru. Vienīgais spēks, kam bija jāstājas pretī šiem bruņotajiem vandāļiem, bija vietējie milicijas darbinieki, kuri šajā nevienlīdzīgajā cīņā paši cieta ievērojamus zaudējumus.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā,  kad Latvijā izvērsās plaša tautas kustība par valstiskās neatkarības atjaunošanu, viens no tās galvenajiem, viskareivīgākajiem, agresīvākajiem pretspēkiem bija PSRS militāristi. It īpaši spilgti tas izpaudās 1991. gada augusta puča laikā. Tāpēc viena no pirmajām, galvenajām prasībām cīņā par valstiskās neatkarības atjaunošanu bija PSRS okupācijas armijas izvešana no Latvijas.

Šajā dokumentu krājumā galvenokārt ievietoti Latvijas PSR Tautas komisāru padomes (Ministru padomes), Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Augstākās padomes fondu materiāli. Izraudzīti tikai tie 72 dokumenti, kuri visspilgtāk atklāj PSRS militāristu noziegumus, kas sakārtoti hronoloģiskā secībā.

Jāņa Riekstiņa darbs, kā vienmēr, ir zinātniski pamatots, balstīts uz arhīvos atrastajiem dokumentiem. Pirms šī dokumentu krājuma izdošanas vēsturnieks J. Riekstiņš PSRS militāristu nodarītos zaudējumus Latvijai apkopojis vēl trijos dokumentu krājumos:

– Izpostītā zeme. PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas kultūrvidei (1995. g.); – Izpostītā zeme. PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas laukiem” (1997. g.);

– Izpostīta zeme. PSRS militāristi Rīgā (1998. g.).

Visos šajos dokumentu krājumos minētie fakti ir viena no vissmagākajām apsūdzībām PSRS valdošajam totalitārajam režīmam un okupācijas politikai, ko īstenoja PSRS militāristi.

Kā zināms, arī Lietuvā pirms pāris gadiem ir izdots līdzīgs dokumentu krājums par okupācijas laikā PSRS militārpersonu izdarītajiem daudziem noziegumiem Lietuvas teritorijā.

Šajās dienās izdotais dokumentu krājums katram ir pieejams Ministru kabineta Komisijas mājaslapā: www.okupacijaszaudejumi.lv un citās interneta vietnēs. Daudziem iedzīvotājiem šajos atslepenotajos dokumentos būs interesanti atklāt faktus, vietas un uzvārdus par okupācijas laika notikumiem. Grāmata maija beigās būs pieejama visās Latvijas bibliotēkās. Grāmatas atvēršanas svētki tiek plānoti 31. augustā Kara muzejā, kad atzīmēsim 26. gadadienu, kopš Latviju bija spiests pamest pēdējais Krievijas armijas karavīrs.

Paldies Jānim Riekstiņam par ieguldīto smago darbu. Lai šis slepeno dokumentu krājums atver acis tiem, kam maz bija informācijas par PSRS militāristu pastrādātajiem noziegumiem. Lai dokumentos atklātā patiesība katram iedzīvotājam ik katru dienu liek vairāk saprast un labāk novērtēt, ko nozīmē dzīvot neatkarīgā, demokrātiskā Latvijā.

The post PSRS armijas “varoņdarbi” appeared first on IR.lv.