Pēdējos pāris gados aktivitāte valsts sektorā vadošu darbinieku, jo īpaši padomes locekļu, atlases procesos ir ievērojama. Nav šaubu – atlases process valsts un privātā sektorā būtiski atšķiras. Atlasot kandidātus valsts iestādēm, jārēķinās ar pastiprinātu interesi no medijiem un visām ieinteresētajām pusēm, ir jābūt gataviem diezgan lielam birokrātiskam slogam, lai pamatotu katru darbību un lēmumu, pēc iespējas mazinot emocionālo un subjektīvo pieeju visa procesa gaitā. Procesam jābūt ne vien labi pārdomātam, bet arī detalizēti aprakstītam un caurspīdīgam, lai katram būtu iespēja rast pamatojumu, kāpēc kandidātu vērtējums ir tāds un ne citādāks, kāpēc viens kandidāts tiek virzīts tālāk, bet cits – paliek aiz strīpas. Katram ir tiesības uz šīm atbildēm.

Bieži dzirdam, ka procesam ir jāatbilst “korporatīvās pārvaldības labās prakses principiem”. Ko tie sevī ietver? Gribētos izcelt trīs būtiskus aspektus – komunikāciju, konfidencialitāti un procesa caurspīdīgumu.

Komunikācijai jābūt pārdomātai, ievērojot visstingrākos konfidencialitātes principus attiecībā uz kandidātiem, kas pieteikušies atlases konkursā.

Ar nožēlu jāatzīst, ka pret konfidencialitātes jautājumiem mūsu valstī nereti jūtama pavirša un nenopietna attieksme. Kandidātu vārdu nopludināšana pirms lēmuma pieņemšanas neveicina nopietnu pretendentu interesi startēt līdzīgos procesos nākotnē.

Ievērot procesa caurspīdīgumu nozīmē padarīt procesa posmus, prasības un kandidātu vērtēšanas kritērijus saprotamus ikvienam. Ir jāspēj skaidri un viennozīmīgi atbildēt uz tādiem jautājumiem kā: pēc kādiem rādītājiem tiks vērtēti kandidāti, kas piedalīsies kandidātu vērtēšanā, kādi būs piedāvātie atlīdzības nosacījumi u.tml. Jātiecas atrast iespējami visatbilstošākos kandidātus, īstenojot profesionālu un nepolitisku valstij piederošo uzņēmumu pārvaldību, un tas ietver sevī arī kandidātu drošību, ka viņu dalība konkursā būs konfidenciāla un publiskoti tiks vien finālistu vārdi tad, kad viņi ir piekrituši piedāvājumam.

Konkrētai vakancei specifisks amata, prioritāšu un prasību apraksts

Nav divu vienādu darba saturu un prasību aprakstu uzņēmuma vadītājam, valdes vai padomes loceklim, pat ja uzņēmumi strādā vienā nozarē. Katru šādu vadoša darbinieka atlases procesu sākot, jādefinē konkrētajam amatam specifiskās prioritātes un prasības. Nepieciešamās kompetences padomē vai valdē atkarīgas no organizācijas stratēģijas un problēmām tajā, no organizācijas attīstības etapa un apkārtējā tirgus situācijas, no uzņēmuma pozīcijām un plānotajiem nākotnes attīstības virzieniem, kā arī organizācijas kultūras.

Uzņēmuma stratēģiju iespaido gan ekonomisko aktivitāšu mērķi, kas savukārt saistīti ar konkurenci (piemēram, peļņas un īpašnieku vērtības audzēšana, tirgus daļu, jaunu tirgu vai tirgus nišu iekarošana, t.sk., kompāniju pirkšana, pievienošana, konsolidācija), gan sabiedriskās politikas mērķi (piemēram, dot maksimālu vērtību sabiedrībai vai nodrošināt sabiedriskos pakalpojumus efektīvi).

Kandidātu profilu ietekmē arī uzņēmumam problemātiskās tēmas, piemēram, problēmas ar finanšu kontroli, efektivitāti, nespēja pārorientēt uzņēmuma darbību krīzes situācijā u.c.

Tiklīdz konkrētie kritēriji un prasības ir definētas un nokomunicētas, pie tām ir konsekventi jāpieturas visos atlases posmos, taču pirms tam jāatceras, ka nav vēlams “radīt tik smalku sietu, ka neviena zivs netiek cauri”.

Nevēlas tikt iesaistīti politiskās spēlēs

Ja, runājot par procesiem, ir iespējams saglabāt zināmu objektivitāti, tad cilvēks ir un paliek emocionāla būtne, un iemesli, kāpēc valsts sektors nav pievilcīgākais no iespējamiem variantiem darba tirgū, mēdz balstīties drīzāk negatīvā vai nu pašu kandidātu vai publiskajā telpā dokumentētajā citu cilvēku pieredzē.

Viens no visbiežāk minētajiem iemesliem, kāpēc kandidāti nevēlas kandidēt uz vakantiem amatiem valsts iestādēs, ir politiskais fons. Cilvēki apšauba valsts kapitālsabiedrību, to vadības, kā arī politisko valsts amatpersonu nodomus un vēlmi strādāt valsts labā.

Kandidāti apzinās plašo uzmanību no dažādām ieinteresētajām pusēm un labi atceras tos gadījumus, kad kāds sabiedrībā atpazīstams cilvēks krīt nežēlastībā un kura vārds tiek izķengāts visos medijos, vai arī – kad notiek kādas amatpersonas gāšana no amata nevienam līdz galam nesaprotamu iemeslu dēļ. Piemēri nav tālu jāmeklē: atceramies nesenos notikumus ar Māri Skujiņu VID ģenerāldirektora atlases konkursā.

Daļa kandidātu ir pārliecināti, ka “publiskie konkursi tāda butaforija vien ir” un ka kandidāts izvēlēts jau pirms konkursa. Negatīvo slavu palīdz uzturēt arī atsevišķu valsts augstāko amatpersonu skepse, ka tiks atrasts kāds spēcīgs un profesionāls kandidāts.

Kandidāti arī pauž bažas par jau iepriekš minēto informācijas nopludināšanu, kas ir viens no iemesliem, kāpēc lielākā kandidātu masa piesaka savu kandidatūru pēdējās 3-4 dienās.

Jāatzīst, ka fināla kandidāti nereti nav sagatavoti tikt galā ar publisko uzmanību. Ņemot vērā mediju uzmanību, sabiedrības bieži nosodošo attieksmi un vēlmi pasargāt savu un ģimenes locekļu reputāciju un drošību, kandidāti nevēlas deklarēt savus ienākumus, kas ir viena no prasībām valsts amatpersonas statusa iegūšanai.

Piedāvāto algas līmeni kā atteikuma galveno iemeslu kandidāti min diezgan reti, tomēr nevar teikt, ka atalgojums ir mazsvarīgs. Pietiekami lielu organizāciju valdes priekšsēdētāju algas Latvijā šobrīd ir ap 10 – 12 000 eiro pirms nodokļu nomaksas. Neskatoties uz to, ka visur pasaulē valsts iestāžu algas ir zemākas nekā privātajā sektorā, un skaidrs, ka cilvēkiem , kas vēlas šos amatus, monetārā motivācija nav primārā, tomēr nevar noliegt, ka jābūt zināmai samērībai atalgojuma līmeņos. Būtu saprotamāk, ja algas valsts organizācijās būtu par 30-40% zemākas nekā privātajā sektorā, taču ne piecas reizes zemākas.

Ne viss ir slikti

Arī tad, ja valsts kapitālsabiedrību atlases konkursu kontekstā biežāk dzirdami atteikumi, vienmēr ir bijuši, ir un būs tādi, kuri teiks “jā”. Varam saukt šos cilvēkus par “naiviem romantiķiem”, kas joprojām tic labām pārmaiņām valstiskā mērogā, taču bieži izrādās, ka kandidātiem laika un pieredzes gaitā izkristalizējusies nopietna motivācija un vēlēšanās “atdot atpakaļ sabiedrībai”. Mēs varam lepoties ar lieliskiem un profesionāliem cilvēkiem, kas ar smagu darbu un personīgo ieguldījumu sasnieguši daudzas virsotnes gan Latvijā, gan arī ārvalstīs, un ir gatavi šai pieredzē dalīties, ne tikai kritizējot apkārt notiekošās nejēdzības, bet liekot iekšā savu pieredzi, zināšanas un enerģiju, lai Latvijā mums un mūsu bērniem dzīve kļūtu labāka un būtu interesanti dzīvot gan pašiem, gan citiem.

Tas attiecas arī uz kandidātiem, kuru karjera attīstījusies ārpus Latvijas robežām. Ja cilvēkiem piedāvā līdzvērtīgus darba apstākļus un dzīves izmaksām Latvijā atbilstošu atalgojumu, viņi labprāt atgriežas dzimtenē. Tā ir iespēja izaicināt pašiem sevi un parādīt labus rezultātus, tā kā nereti situācija dažādos uzņēmumos, pirms tiek nolemts meklēt kandidātu “no malas”, ir diezgan “ielaista”. Vienmēr jau ir arī jautājums, vai gribi būt maza zivs lielā dīķī vai liela zivs mazajā.

Vadītāji, kas ir pamācījušies vai pastrādājuši citā valstī, ne tikai gūst unikālu pieredzi, bet arī paplašina redzesloku, bet tajā pašā laikā arī novērtē to, kas ir mājās. Dzīvojot Latvijā, mēs daudzas lietas pieņemam par pašsaprotamām. Piemēram, mums šķiet pašsaprotami, ka Latvijā ir pieejama bezmaksas izglītība kopumā labā līmenī, relatīvi laba veselības aprūpe un veselīga pārtika. Kādā brīdī šiem mūsu vadītājiem, kas ir veidojuši izcilu karjeru ārzemēs, ir svarīgi atgriezties – būt blakus saviem vecākiem, kad viņiem ir nepieciešams atbalsts, audzināt savus bērnus latviskā, veselīgā un drošā vidē, dodot viņiem iespēju veidot kontaktu ar vecvecākiem. Uzņēmumiem ir svarīgi izmantot šo pieredzi.

Tāpat svarīgi arī mums pašiem, kas dzīvojam Latvijā, runāt par labo. Mēs mēdzam izcelt grūtības un neredzēt to, ka uz pasaules grūtību fona mums vispār nav par ko sūdzēties. Būtu jānovērtē katra diena, ko varam dzīvot saticībā un zināmā labklājībā.

Kam pievērst uzmanību veicot atlasi vadītāju amatiem valsts sektorā un kapitālsabiedrībās?

• Ja vēlamies atrast profesionālus kandidātus, ar labu pieredzi un reputāciju, nevar paļauties tikai uz sludinājumu un veiksmi. Īpaši jau ņemot vērā apkārt valdošo skepticismu pret procesu politizētību. Tāpēc atlases projektos valsts iestādēm, Amrop proaktīvi uzrunā un aicina pieteikties konkursā ievērojamu skaitu kandidātu – piemēram, VID procesā mēs uzrunājām 158 cilvēkus, Veselības ministrijas slimnīcu padomes locekļu meklēšanā – 119 kandidātus, FKTK  padomes priekšsēdētāja amatam – 82 kandidātus.
• Mūsu vērtējumā procesi mainās un kļūst caurspīdīgāki. Ja mēs pastāvīgi runājam nevis par to, ka valstī “viss notiek arvien sliktāk” un “nav vērts atgriezties darbā Latvijā”, bet “dodam ētera laiku” labajiem piemēriem, mēs kopumā veicinām profesionālāku vadītāju nokļūšanu atbildīgos amatos un caur lielāku interesi un konkurenci kandidātu vidū – arī prestiža celšanu darbam valsts sektorā un pārvaldības procesu uzlabošanos. Mums ir labi piemēri izciliem un spējīgiem cilvēkiem, kas strādā vai ir strādājuši valsts sektorā vai kapitālsabiedrībās – Ilze Znotiņa, Erkki Raasuke, utt.
• Nedrīkst pieļaut situāciju, kad valsts augstākās amatpersonas, meklējot padotos savas pakļautības iestādēm, pauž izteikumus, kas diskreditē atlases procesu, mēģina atrunāt kandidātus no piedalīšanās konkursā vai paralēli atlases gaitai pauž neticību, ka var tikt atrasts kāds stiprs un profesionāls kandidāts.
• Jābūt konsekvencei starp prasībām un vērtēšanu visos atlases procesa etapos, t.sk., gala lēmuma pieņemšanā. Tiek skaidri nodefinētas prasības, pēc kurām kandidāts tiek vērtēts, noteikti kvalitatīvi vērtēšanas kritēriji, kas tiek ņemti vērā, sākot ar sludinājuma tekstu, beidzot ar kandidātu intervijām un atsauksmju pārbaudi. Nevaram pieļaut situāciju, kad tiek nodefinētas sarežģītas prasības par pieredzi enerģētikā, bet atlases finālā izvēlēta kandidāte, kurai ir visgarākās kājas.
• Izšķiroša loma nominācijas komisijai. Organizācijas vadītāju izvērtēšana jāuztic cilvēkiem, kuri paši ir vadījuši organizācijas, nevis “visu mūžu” bijuši eksperta vai šauras jomas speciālista līmenī. Tāpat ir svarīgi, ka nominācijas komisijā ir cilvēki, kuriem ir svarīga viņu reputācija – tas var palīdzēt cilvēkiem saprast un noticēt, ka process notiek godīgi un profesionāli. Labs piemērs bija Jura Biķa no Latvijas Finiera, Zlatas Elksniņas-Zaščerinskas no PwC un Ievas Teteres no SEB bankas piesaiste VID ģenerāldirektora atlasē, kā arī Normunda Berga no SAF Tehnika piesaiste Latvenergo valdes locekļa meklēšanas procesā. Parasti šie vadītāji piekrīt piedalīties nominācijas komisijas darbā bez maksas, papildus saviem tiešajiem pienākumiem dažādos lielos uzņēmumos, kas dod papildus drošību, ka netiks noklusēts un pieļauts, ja kāds mēģinās ielikt valdē “šofera dēlus” vai kā citādi manipulēt.
• Aicinājums kandidātiem kritiski izvērtēt visus iespējamos “skeletus skapī”, jo tos noteikti atradīs.

Mazināt subjektīvo pieeju atlases procesā, bet nebaidīties no emocionalitātes

Ir svarīgi, ka atlases process notiek profesionāli un caurskatāmi, ir deleģēti cilvēki nominācijas komisijas darbā (piemēram, Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja FKTK vadītāja vai Latvijas Finiera vadītājs VID ģenerāldirektora atlasēs), ka ministrs uzticas viņu kompetencei, katrā solī nemēģinot skatīties pār plecu un par varītēm cenšoties “iedabūt savu dienaskārtību”.

Parasti atlases procesa beigās ir 2-3 finālisti – visi profesionāli vienlīdz spēcīgi, tomēr beigās nereti izvēle tāpat ir subjektīva – “man vieglāk ir strādāt ar to cilvēku”. Nozīmīga loma ir tiešā vadītāja iesaistei – viņš būs tiešais priekšnieks, ar kuru kandidāts sadarbosies visciešāk, tāpēc arī būtiski, ka no vadītāja nāk galvenie uzstādījumi. Arī kandidātam ir svarīgi, ka tiešais vadītājs iesaistās, ka viņam ir redzējums, ko grib sasniegt, kādas ir prioritātes utt. Nevajadzētu mazināt arī personīgā un emocionālais kontakta nozīmi: var būt labi cilvēki, kas savā starpā vienkārši nespēj sastrādāties.

Ceļavārdi

Mēs, Amrop, esam pārliecināti, ka padomes un valdes locekļu atlasei un nomaiņai būtu jānotiek caurspīdīgi un korporatīvās pārvaldības principiem atbilstošā veidā, atrodot iespējami vislabākos un atbilstošākos kandidātus un īstenojot profesionālu un nepolitisku valstij piederošo uzņēmumu pārvaldību.

Mūsu pieredze rāda: ja šie principi netiek ievēroti, jau tā ierobežotais potenciālo kandidātu loks, kas būtu kvalificēts un motivēts šāda veida uzdevumiem, sarūk vēl vairāk, tiek iedragāta valsts reputācija un sabiedrības uzticība, konkrētā uzņēmuma konkurētspēja, valsts sektora spēlētāju kā atraktīvu darba devēju reputācija, kā arī konkrētā uzņēmuma iespējas piesaistīt labākos darbiniekus un vadītājus.

Nedrīkstam aizmirst, ka fināla kandidāti vienmēr ir kompromiss, jo ideālu cilvēku, kas atbilstu visām prasībām, nav. Svarīgi izvirzīt prioritātes un izvēlēties skaidru un mērķtiecīgu komunikāciju. Varam, protams, cerēt uz glābēju baltā zirgā, bet galvenais nepalaist garām lielisku kandidātu, kas visticamāk tomēr būs dzīvs cilvēks ar saviem plusiem un mīnusiem.

The post Vadītāju atlases īpatnības valsts kapitālsabiedrībās appeared first on IR.lv.

Vīruss ir skāris mūs visus. Mums visiem dzīve ir izmainījusies. Bērni mācās mājās, tie, kas var, strādā mājās, daudzi ir darbu zaudējuši, tūrisms apstājies, uzņēmumi dīkstāvē, cenšamies cits no cita distancēties un vairāk sazināmies digitāli. Pilsētai ir iespējas padarīt cilvēkiem dzīvi ērtāku, aizsargāt un parūpēties par tiem, kurus vīruss ir skāris ekonomiski, un būt par motoru jaunu darba vietu radīšanai.

Apkopoju pārdomas, ko pilsēta var darīt šajos apstākļos:

• Sociālais atbalsts – mums ir svarīgs ikviens iedzīvotājs. Sociālajam atbalstam jābūt ātram un pieejamam tiem, kas ir nonākuši ekonomiskās krīzes situācijā. Bez tiešā atbalsta maznodrošinātajiem un senioriem ir iespējams arī iesaistīt Rīgas namu pārvaldnieku, sniedzot iespēju uz laiku atlikt komunālo pakalpojumu un apsaimniekošanas maksu ekonomiskā krīzē nonākošajās mājsaimniecībās. Sociālo atbalstu var sniegt, iesaistot gan apkaimju organizācijas, gan nevalstisko sektoru.

• Ēdināšana mājās – bērni un jaunieši neapmeklē skolu. Savukāŗt restorāniem nav pieprasījuma. Izmantojot digitālus risinājumus un iesaistot ēdināšanas sektoru, ir iespējams nodrošināt ēdiena piegādi mājās.

• Velojoslas un mikromobilitāte – pagaidu velojoslas tiek izveidotas Berlīnē, Parīzē, Milānā, jo kas gan var būt drošāk kā pārvietoties pa pilsētu ar velosipēdu vai elektroskūteri. Šī ir iespēja pilsētā ieviest jaunus paradumus, kas ilgtermiņā ir pozitīvi pilsētas videi un katra braucēja veselībai.

• Gājējiem prioritāte – gada sākumā Rīga testēja, kuras ielas būtu piemērotas nodot gājējiem. Tā kā ir ielas, kurās ietves ir salīdzinoši šauras, es ierosinātu vairākās ielās pilsētā ieviest prioritāti gājējiem un velobraucējiem. Arī citās pilsētās pasaulē atvēl vairāk vietas gājējiem, lai viņiem nav nepieciešamības drūzmēties.

• Kultūras un radošo nozaru atbalsts – vibrējoša kultūras dzīve ir katras pilsētas vērtība. Lai atbalstītu radošajās nozarēs iesaistītos cilvēkus, pilsēta var novirzīt līdzekļus kultūras projektu izstrādei. Helsinki ir izveidojuši ekspresfondu, kura kopējais apjoms ir 300 000 eiro un kas paredzēts kultūras, sporta un jaunatnes darbā iesaistīto atbalstam (maksimāli 5000 eiro uz vienu pieteikumu). Kādēļ gan Rīgai kultūras pasākumiem, kuri pulcēja lielu skaitu cilvēku, paredzēto finansējumu nenovirzīt kultūras jomai un tādejādi palīdzēt to saglabāt?
• Jaunu darba vietu piesaiste un jaunu prasmju attīstība – daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu – it īpaši tūrisma, viesmīlības, sporta un izklaides nozarēs. Pilsēta var palīdzēt, gan piesaistot jaunas investīcijas un darba vietas – piemēram, globālos biznesa pakalpojumu centrus,- gan atbalstot cilvēku pārkvalifikāciju un tālākizglītību, lai apgūtu jaunas prasmes un iemaņas. Tam ir vajadzīga proaktīva rīcība.
  

• Start-up vides atbalsts – Rīgai ir visas iespējas būt par jaunuzņēmumu centru Baltijā. Taču Rīga nav pakustinājusi ne mazo pirkstiņu, lai jaunuzņēmumu vidi attīstītu. Piešaujot jaunuzņēmumiem finansējumu, radot pasūtījumus, kas ir augsne inovatīviem produktiem, atbalstot cilvēku pārcelšanos uz Rīgu, mēs varam Rīgai piesaistīt talantus un idejas. Un radīt jaunas darba vietas.

• Infrastruktūras remonts – Ielu un tiltu remonti, ēku renovācija un zaļo zonu labiekārtošana, jaunu vietu izveide – mūsu pilsētas labiekārtošanā ir daudz darāmā. Tam būs vajadzīgi cilvēki un uzņēmumi. Pilsēta var būt jaudīgs pasūtītājs, kas var dot darba iespējas daudzām pakārtotām nozarēm.

• Tiešais atbalsts – pilsēta var atlikt iekasēt uz laiku gan nodokļus, gan telpu nomas maksu, reklāmas maksu un citus maksājumus, lai tieši atbalstītu uzņēmumus un palīdzētu tiem pārziemot vīrusa laiku.

• Vardarbība mājās – jo vairāk laika cilvēki pavada mājās, jo palielinās arī vardarbība ģimenē. Šajā jomā vairākas pilsētas ir ieviesušas dažādas palīdzības metodes – dzīvokļus, kuros sievietes un bērni var izolēties no varmākas, gan arī krīzes telefonu un saziņu digitāli. Mēs nevaram būt kā strausi ar galvu smiltīs un neko nedarīt, jo diemžēl šāda veida krīzes aktivizē vardarbību. Šim var tikt izmantots arī vakantais viesnīcu piedāvājums.

Pilsētai ir jāpiedalās vīrusa izplatības ierobežošanā, jāsniedz atbalsts krīzes situācijā nonākušajām ģimenēm un uzņēmumiem, un proaktīvi jāstrādā, piesaistot investīcijas un radot jaunas darba vietas.

The post Ko pilsēta var darīt, lai palīdzētu saviem iedzīvotājiem šajā laikā? appeared first on IR.lv.

Gandrīz visi Latvijas teātri mēģina izrauties no piespiedu klusuma zonas, atgādināt par savu eksistenci un radīšanas nepārtrauktību

Ir ārkārtas stāvokļa septītā nedēļa, un divu metru distances ievērošana kļuvusi par rutīnas darbību, par ko nedomā, bet izpilda automātiski. Šajā retinātajā saskarsmē dzīvodami, teātra cilvēki meklē jaunus veidus, kā pārtraukt neradīšanas stāvokli un lietderīgi izmantot šo dīvaino laika izgriezumu, reizē neprofanējot savu mākslu. 

Kompānija kā arguments

Kvadrifrons sāka Dekamerona lasīšanu, un starp vairāk nekā 60 Bokačo noveļu interpretējumiem nu jau ir arī īstas pērles, piemēram, Vladislava Nastavševa 59. dziedājums. Priekšā lasa JRT aktieri, teātra studenti piedāvā savus stāstus. Valmieras aktieri dzied un vada ekskursijas, Mihaila Čehova Krievu teātra mājaslapā var klausīties dzeju un uzzināt Sibīrijas pelmeņu receptes knifus. 

Nacionālā teātra septiņi kraukļi katru nedēļu atbrīvo no stikla kalna gūsta kādu Saulcerīti, un ampelēšanās laikā pēkšņi var uzšķilties nopietnas un vēlāk izmantojamas idejas. Tieši tāpat kā Liepājas teātra dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces un aktiera Gata Malika podraidē Pīpētavas sarunas, kurās ir krietni daudz racionālu pārdomu par skatuves mākslu, kas, atgriezusies savā teritorijā, būs spēcīgi un, gluži iespējams, arī neatgriezeniski mainījusies. 

Dirty Deal Teatro piedāvā instrukcijas izrādes radīšanai — režisori izplāno maršrutu ar pieturas punktiem, potenciālais skatītājs, kas reizē ir arī radītājs un darītājs, to piepilda ar savu unikālu saturu.

Šie pasākumi neizliekas par teātri, bet apliecina vēlēšanos sajust plecu, runāties un uzklausīt, būt kopā kaut vai virtuāli. 

Likumi un pārkāpumi

Tomēr aizvien vairāk tiek domāts, lai notiktu izrāde šā vārda tiešajā nozīmē. Liepājas Goda teātris attapās pirmais un par diezgan simbolisku samaksu piedāvāja noskatīties Dž. Dž. Džilindžera uzvesto un skatītāju iemīļoto Bļitku. 7. maijā tāpat tiešraidē varēs redzēt Dmitrija Petrenko uzvedumu Tēbu zeme (biļetes nopērkamas Bezrindas.lv). 

Taču visvairāk manu uzmanību saistīja trīs darbi ar skaidru vēlēšanos definēt teātri tieši ārkārtas apstākļos. Katru piektdienu Ģertrūdes ielas teātris rīko Taņas dzimšanas dienu WEB. Dailē Viesturs Kairišs ar septiņiem aktieriem attālināti iestudē Roberta Mūzila lugu Jūsmotāji, kuras epizodes, sauktas par sērijām, ierakstītas un samontētas parādās teātra mājaslapā. Savukārt Kvadrifrons sācis publisku mēģinājumu ciklu, kura galā vajadzētu būt izrādei 24 h. Šie uzsākumi sniedz pamatīgu vielu pārdomām par teātra dabu un tās iespējamo mainību.

Vistālāk no teātra dabas, kāda tā nostiprinājusies divarpus gadu tūkstošos, ir Viestura Kairiša sāktais Jūsmotāju iestudējums. Režisors ir pilnīgi atteicies no teātra galvenā nosacījuma — ka tā ir māksla, kas attīstās telpā un noteiktā laikā, proti, tagad. Telpu datora ekrāns saspiež līdz plaknei, kurā no aktiera palikusi tikai divdimensiju seja, bet tagadni jeb klātbūtni noliedz ieraksts. Šo «antiteātri» vēl konsekventāku padara tas, ka, aktieriem raugoties ekrānā, lai redzētu partnerus, nav iespējams pat šķietams — caur skatītāja uztveri — acu kontakts, jo tad būtu jālūkojas kamerā. 

Mūzila lugā iekodētā izolēšanās no ārpasaules šeit ir sasniegusi galēju pakāpi — ikviens vārda tiešajā nozīmē ir «iegājis sevī» un, spriežot par citiem, risina tikai savas problēmas. Tā ir kā meditācija par absolūtu un galēju vientulību, un varbūt tieši to arī režisors ir gribējis panākt, atsacīdamies no gandrīz visa, kas tradicionāli raksturīgs teātrim.

Taņas dzimšanas diena WEB ir turpat vai pilnīgs pretstats. Tā tiešām notiek reālā, visiem dalībniekiem kopējā laikā. Turklāt arī telpa eksistē vismaz divos veidos — gan kā attālums starp aktieriem un skatītājiem (ģeogrāfiski — arī pāri valstu robežām), gan arī kā noteikti kvadrātmetri, ko apdzīvo mākslinieki, kad dejo vai apguļas uz izvelkamā dīvāna. Un gandrīz pavisam īsta ir saskarsme, kad ekrānā redzamais cilvēks runā ar tevi, aicina skatītāju pastāstīt savas atmiņas vai izteikt viedokli. Starp citu, lai runātu, kautrība jāpārvar, arī sēžot paša istabas drošībā, jo uz tevi raugās citi, katrs savā mazajā ekrāna kvadrātiņā. Interaktīva izrāde ar virtuālu, tomēr reālu skatītāju klātbūtni patlaban man šķiet vistuvākais teātra analogs. Bet diez vai tā varētu būt universāla recepte teātrim «mēra laikā».

Intriģējoši bija pirmie divi publiskie stundu garie mēģinājumi no 24, kas paredzēti, lai Kvadrifronam taptu izrāde, kuras pagaidu nosaukums ir tās pašas 24 stundas. Tomēr neesmu gluži pārliecināta, ka sākuma soļi pretim iecerei, kas pēc tam pārtaps plānā un tiks īstenota, ir publiski rādāma lieta. Tādi gadījumi jau ir bijuši, teiksim, Māras Ķimeles atklātie mēģinājumi, iestudējot Strindberga Jūlijas jaunkundzi JRT, un arī tad bija skaidrs, ka būtiskākais darbs notiek bez skatītāju klātbūtnes. 

Publiska radīšana, manuprāt, ir drusku tāda mākslinieku mānīšanās, izliekoties, ka viņi ir tādi paši kā mēs pārējie. Nu nav jau gan, un to varēja manīt arī brīnišķajos domas uzliesmojuma brītiņos, pēkšņā nopietnībā, kaut kur tālumā ieraugot aprises tam, kas varētu rasties. Bet turpināsim spēlēties! Ir taču kaut kā jānoturas šajā tīmeklī.

Dailes teātrī Viesturs Kairišs attālināti iestudē Roberta Mūzila lugu Jūsmotāji

The post Noturēties tīmeklī appeared first on IR.lv.

Rīgas izpilddirektora pienākumu izpildītāja Iveta Zalpētere vēlas sakārtot pašvaldības uzņēmumu pārvaldību un uzskata, ka jāpublicē to auditu atzinumi

Atskaitot pašvaldības policistu caurlaidē, atlaistajā Rīgas domē valda tukšums, un dažus darbiniekus var sastapt tikai izpilddirektora birojā, kur tikāmies ar Ivetu Zalpēteri 24. aprīlī. Runājām bijušā izpilddirektora Jura Radzeviča kabinetā, kur apspriežu galds gana liels divu metru distances ieturēšanai, taču ikdienā viņa strādā citā, mazākā telpā. 

Pirmajās darba nedēļās sapratusi, ka «trīs arbūzus nevari aiznest», tāpēc koncentrēšoties svarīgākajam — pašvaldības uzņēmumu pārvaldības sakārtošanai. Sarunas laikā man brīžiem šķiet, ka viņa cenšas apvaldīt sašutumu par to, ko jau uzzinājusi par Rīgā iepriekšējos 10 gados iekopto «saimniecību».

Kļuvāt par izpilddirektori dubultkrīzes laikā — dome ir atlaista, un valstī ir ārkārtējā situācija. Kādi ir neatliekamākie darbi?
Pirmais lielākais izaicinājums ir kapitālsabiedrību pārvaldība, jo likumā noteikts termiņš, līdz kuram ir jāievēlē padomes. Faktiski nekas nebija izdarīts. Labā ziņa, ka šonedēļ ir izveidota konsultatīvā padome.

Padomes vadītājs Andris Grafs intervijā Ir teica, ka vēlētos palīdzēt ieviest Rīgas domē jaunu pārvaldības kultūru. Vai tas ir arī jūsu mērķis?
Tas ir mērķis. Nepiedodami ilgi dažās kapitālsabiedrībās ir pagaidu valdes. Nav vienotu principu — ne, kā novērtē aktīvus, ne, kā izvirza mērķus kapitālsabiedrībām, ne daudzas citas lietas. To es arī sagaidītu, ka mēs Rīgas domē tiekam pie vienotas, centralizētas izpratnes.

Vai jums nešķiet paradoksāli, ka nopietna saruna domē par labu pārvaldību sākas brīdī, kad visa vara šeit pieder trim administratoriem un vienai izpilddirektorei? Vai tā ir laba pārvaldība?
Labs jautājums! (Smejas.) Īstenībā tas nesākās tieši tagad. Jau pagājušā gada nogalē Grafa kungs bija sācis sarunas ar Radzeviča kungu. Man nezināmu iemeslu dēļ darbs netika novests līdz galam — no novembra līdz aprīļa sākumam bija izdarīts precīzi nekas.

Grafs teica, ka nosaucis Radzevičam savus principus un tad nekas vairs nenotika. Acīmredzot tie nešķita interesanti.
Redziet, es esmu rīdziniece. Un mani pilnīgi neapmierina situācija, kā strādā kapitālsabiedrības, ar kurām ikdienā nākas saskarties tieši. Tas ir Rīgas Namu pārvaldnieks. Pirmsšķietami redzot neatkarīgo auditoru vērtējumu, situācija tiešām nav laba. Man liekas, nav arī pareizi, kā tiek organizēti darbi attiecībā uz ceļu remontiem. Piemēram, par Čaka ielu tikai 5. maijā tiks atvērti piedāvājumi remontiem. Var sanākt tā, ka rīdzinieki arī vēl šogad netiks pie saremontētas Čaka ielas, kas ir vienkārši nepiedodami. Un tā var skaitīt daudzas lietas, kuras ir nedarītas vai darītas, kā sanāk.

Tad kāpēc jūsu nams neatsakās no RNP pakalpojumiem?
Es dzīvoju Purvciemā 108 dzīvokļu mājā. Lai kādu jautājumu izlemtu, tam jāpiekrīt 50+1 procentam īpašnieku. Cilvēki ir aizbraukuši, dzīvokļi izīrēti. Un īrnieki nepieņem lēmumus. [RNP] sūta, kā tiek izmantoti līdzekļi. Pasaka, ka ieņēmumi ir nulle, bet tajā pašā laikā manā liftā visu laiku izliktas kādas reklāmas, sākot no burgeriem līdz Saskaņas reklāmai. Ja kopīpašumā ieliek reklāmas, kur paliek nauda? Es tā arī nesaņēmu atbildi, bet par to man reklāmu liftā vairs nav.

Varbūt drīz būs Latvijas attīstībai reklāma?
Noteikti nebūs. Esmu apturējusi darbību Latvijas attīstībā un nekad arī tur neesmu darbojusies kādā institūcijā, kas pieņem lēmumus.

Vai ikdienas darbā palīdzēs tas, ka ir pieņemts budžets?
Tā ir ļoti slikta kultūra, ja nezinām, cik ir naudas un kādiem mērķiem to tērējam. Un vienīgais mehānisms, lai to varētu noteikt, ir budžets.

Tāpat arī ar amatiem. Uzskatu, ka uz izpilddirektora amatu jābūt konkursam. Es piekritu tāpēc, ka ātri bija nepieciešams risinājums. Ticiet man, šis nav darbs, pēc kura gribētu tiekties savā dzīvē.

Kāpēc piekritāt, zinādama, ka pārmetīs saistību ar ministra politisko partiju?
Politisko partiju likumā noteikts 24 mēnešu tā sauktais atdzišanas periods cilvēkiem, kuri strādā izpildinstitūcijās. Līdz ar to kandidēšana pirms trīsarpus gadiem nav tāds periods, par ko vajadzētu būt šaubām. Uzskatu, ka cilvēkiem vairāk vajadzētu iesaistīties gan nevalstiskajās organizācijās, gan partijās, lai partijas nebūtu šauri klubi.

Esmu strādājusi Privatizācijas aģentūrā. Un tieši PA sāka strādāt pie valsts kapitālsabiedrību pārvaldības koncepcijas. Pārvaldīja LMT, Lattelecom, sākotnēji Parex banku, kuru mēs sadalījām un izveidojām Citadeli un Revertu. Līdz ar to redzēju, ka tās zināšanas šajā situācijā var būt noderīgas arī pilsētai, kura man tiešām rūp.

Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts 2012. gadā uzdeva veikt auditu PA, pēc kura jūs atstājāt amatu. Vai tagad esat runājusi ar Pavļutu par šo dīvaino situāciju?
Neesmu runājusi. Kompānija  MOI, kas veica auditu, bija radīta tikai vienam mērķim un jau sen likvidēta. Un viņu audits bija tāds, ka aptaujāja dažus neapmierinātus darbiniekus un nonāca pie konkrēta rezultāta.

Vai gribat teikt, ka Pavļuts gribēja no jums vienkārši atbrīvoties?
Es nezinu, varbūt. Bet rezultātā es pati aizgāju. Ja nebija vajadzīgs, lai pārvaldītu lietas tā, kā es to sapratu, proti, ka darbiniekiem darba laikā ir jāstrādā un jādara tas, par ko viņiem algu maksā.

Vai tāpēc darbinieku vēstulē bija pārmetumi, ka nodarbojoties ar «mobingu»?
Es varētu pateikt vairāk, ja jums nebūtu mikrofons ieslēgts… Vienkārši negribu garas tiesvedības ar tiem darbiniekiem.

Viens no darbinieku pārmetumiem bija tas, ka esat «Jaunupa cilvēks». Kādas attiecības jums ir ar Edgaru Jaunupu?
Edgaru Jaunupu pazīstu ļoti sen, kopš strādāju Tieslietu ministrijā.

Un kāda loma viņam ir tagad domes darbā?
Domes darbā nav nekādas.

Vai esat tagad ar viņu tikusies vai runājusi?
Pirms kāda laika tikos, runāju, bet tas bija tiešām laiku atpakaļ.

Vai esat runājusi, piemēram, ar Andri Šķēli vai Aināru Šleseru?
Neesmu.

Bet vai viņi nav pauduši vēlmi kā eksperti pārrunāt ar jums, kā vajadzētu uzlabot konkrētas pārvaldības lietas?
Kā saprotu, cilvēki īsti negrib nākt runāt, jo, neskatoties uz to, kur esmu strādājusi, jo-projām dzīvoju tur, kur dzīvoju. Nav man nekādas vasarnīcas, mājas un citādu lietu, arī kredītu nav, un līdz ar to mani laikam grūti uzrunāt.

16. aprīlī atstādinājāt no amata domes Informācijas tehnoloģiju centra vadītāju Ēriku Zēģeli. Kādas vēl izmaiņas gaidāmas domes struktūru vadībā?
Finanšu un administrācijas komiteja jau pagājušā gada beigās bija uzdevusi izpilddirektoram izvērtēt Zēģeļa atbilstību amatam. Pēc tam Revīzijas pārvalde veica auditu un tur bija tādi konstatējumi, kas rada šaubas, vai Zēģeļa kungs veic noteiktos pienākumus. Bija arī Iepirkumu uzraudzības biroja viedoklis, ka tādā veidā iepirkumi nebija jāveic. Bija Valsts reģionālās attīstības aģentūras aicinājums pārtraukt šo iepirkumu. (Rīgas dome veica grāmatvedības un finanšu vadības sistēmas iepirkumu par 11 miljoniem eiro, apejot likumīgo procedūru — red.) Tāpēc es lūdzu deleģēt cilvēkus, kas ir eksperti informācijas tehnoloģiju un iepirkumu jautājumos. Un šobrīd cilvēki strādā. Dokumentu apjoms ir liels. Un lielākā problēma, ka tehnoloģiski izdarīts tā, ka iepirkumu, ņemot vērā iztērēto līdzekļu apjomu, ir grūti pārtraukt.

Jūsu kompetencē ir pašvaldības kapitālsabiedrības, un dažās lielajās jāievēlē padomes. Kad varam gaidīt rezultātu?
Komisijas vēl top. Bet daudz interesantāk būtu iepriekšējiem pajautāt, kāpēc, piemēram, Informācijas tehnoloģiju centrs ir iestrukturēts nevis domē, bet gan zem izpilddirektora.

Kāda būtu jūsu atbilde?
Nu, padomājiet. Es jums pateikšu bez mikrofona. (Smejas.)

Tātad jūs zināt?
Es nojaušu. Kā es varu zināt, esmu šeit tikai sešpadsmito dienu! Es varētu pateikt, ko vēl varētu pētīt. Arī bez mikrofona. Citādi mani jau tā te ļoti mīl, lai neteiktu citādi.

Jūsu pārraudzībā pārcelta arī Komercdarbības nodrošinājuma pārvalde, kuras viens no uzdevumiem ir izvērtēt, vai izbeigt pašvaldības līdzdalību uzņēmumos. Vai plānojat mainīt kādu uzņēmumu īpašnieku struktūru?
Man tāda plāna šobrīd nav. Likums saka, ka reizi piecos gados jāizvērtē pašvaldības līdzdalība kapitālsabiedrībās. Rīgas domei līdz 15. decembrim jāsaprot, kurp ejam. Šobrīd ir paprasīti neatkarīgā audita ziņojumi, līdz 1. maijam jābūt nodevumiem. Manā ieskatā varētu diskutēt, piemēram, par Rīgas Mežiem. Jo tirgu kropļot nedrīkst. Ja Rīgas Meži ražo dēļus, tās nav pamatdarbības, kāpēc vajadzētu paturēt tādā apmērā šo biznesu. Arī par Rīgas Ūdeni — es tagad vienkārši kā Rīgas iedzīvotāja domāju. Ļoti ceru, ka tomēr vēlēšanas 29. augustā būs un septembrī būs dome. Tad lai arī pieņem lēmumu.

Vai pieļaujat iespēju, ka par to varētu lemt pirms vēlēšanām?

Es tādu situāciju nepieļauju, es to neatbalstītu. Ja vēlēšanas [augustā] nenotiek, tad nebūs citu variantu, kā vien par to lemt. Bet es gribu, lai ir konsultatīvā padome, nostiprināt viņu tiesības ar domes lēmumu, lai nav tā, ka es aizeju, un viss atgriežas vecajās sliedēs.

Uzņēmumu auditu rezultāti esot, kā teica Andris Grafs, nevis bēdīgi, bet gan kliedzoši. Vai jums ir līdzīgs iespaids?

Piemēram, ja runā par audita ziņojumu Rīgas Namu pārvaldniekā, — ir tiešām ļoti slikti. Lūgšu kapitālsabiedrībām sazināties ar audita veicējiem, jo visi auditi ir ar konfidencialitātes klauzulām. Manā ieskatā tas nav pareizi. Es saprotu, ka ir komercnoslēpums, personu dati jāaizsargā, bet tajā pašā laikā man kā Rīgas iedzīvotājai ir arī tiesības zināt, kas notiek pilsētā.

CV

1999—2003 Tieslietu ministrijas Privāto tiesību departamenta direktore

2004—2009 Bērnu un ģimenes lietu  ministrijas valsts sekretāre

2009—2012 VAS Privatizācijas aģentūra valdes locekle, vēlāk priekšsēdētāja

2013—2020 Privāti praktizējoša juriste

2020 AS Ventas osta padomes priekšsēdētāja

The post «Ir tiešām slikti» appeared first on IR.lv.

Lai iespējami ātri atrastu vājās vietas jaunā koronavīrusa genomā, zinātnieki no visas pasaules datubāzē Gisaid publicē savā valstī paņemto vīrusa paraugu genoma struktūras. Tas ir svarīgi vakcīnu un zāļu izstrādei, skaidro Biomedicīnas pētījumu centra zinātnieki

Parasti, lai zinātnieki savāktu datus, izanalizētu tos un sagatavotu publikācijas ar secinājumiem, va-jadzīgi vairāki mēneši vai pat gadi. Taču kopš Covid-19 pandēmijas sākuma nekas vairs nav kā parasti. Daudzu nozaru pētnieki nolikuši malā citus sāktos darbus un liek prātus kopā cīņai pret jauno koronavīrusu. Iegūtos datus publicē nekavējoties. 

Jau kopš janvāra starptautiskajā zinātniskajā platformā Nextstrain un datubāzē Gisaid pētnieki ievieto iegūto informāciju par vīrusa genoma struktūru. Pēdējo divu nedēļu laikā datu apjoms četrkāršojies, aprīļa pēdējās dienās Gisaid bija gandrīz 12 tūkstoši šī vīrusa genomu, kas dod globālu priekšstatu par mutācijām un Covid-19 izplatības gaitu.

No Baltijas valstīm vienīgais zinātniskais institūts, kas devis pētījumiem derīgus vīrusa genoma datus, ir Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs. Tā zinātnieki ar bioinformātikas metodēm pētīja genomu struktūru 36 vīrusiem, kas atrasti Latvijas Covid-19 pacientos. Veiksmīgi izanalizēja 17 no tiem, pārējos dažādu iemeslu dēļ neizdevās atšifrēt.

Latviešu devums ir būtisks, jo, tikai apkopojot maksimāli daudz vīrusa ģenētisko materiālu no dažādām pasaules valstīm, pētnieki var atrast likumsakarības. 

Pētot vīrusa genomu, jau secināts, ka tas ir mainīgs, bet ne tik ļoti kā gripas vīruss. Kļūst redzamas tās vietas genoma struktūrā, kur mutācijas nenotiek, un arī tā ir svarīga informācija vakcīnu izstrādātājiem. Publicējot datumus, kad vīrusi ievākti un kad veikta sekvenēšana, zinātnieki arī dod materiālu tālākiem aprēķiniem, cik ātri šis vīruss mainās cilvēka organismā. «Tam ir kritiski svarīga nozīme, lai prognozētu vakcīnas darbības efektivitāti,» saka Biomedicīnas pētījumu centra vadītājs Jānis Kloviņš. 

Pateicoties Gisaid pieejamiem datiem, visas pasaules epidemiologi var izsekot, kā vīrusa genoms mainījies, klejojot no valsts uz valsti. Tas ir svarīgi epidemioloģiskai izmeklēšanai. «Mani pārsteidza, ka mums ir divi vīrusi, kuri izskatās līdzīgi sākotnēji izolētajam vīrusam no Uhaņas. Tas nozīmē, ka vīruss Latvijā nonācis ne tikai no Eiropas, bet pa tiešo arī no Ķīnas,» saka Kloviņš.

Lai izprastu, kā notiek jaunā koronavīrusa genoma pētniecība, viņš ar jaunajiem projektā iesaistītajiem zinātniekiem ļāva tai izsekot soli pa solim.

Pētniecību sāka nekavējoties

Jau uzreiz pēc 12. marta, kad epidēmijas dēļ izsludināja ārkārtas situāciju, Jānis Kloviņš aicināja sākt vīrusa pētniecību arī Latvijā.

«Mums jau no paša sākuma bija skaidrs, ka vīrusa sekvenēšana būs viens no svarīgākajiem pasākumiem — absolūta nepieciešamība, ja gribam šo vīrusu pētīt,» paskaidro Kloviņš. Sekvenēšana ir nukleotīdu secības noteikšana genomā, tā ļauj izpētīt tā struktūru. Kloviņš zināja, ka iegūtie dati tiks nekavējoties ielikti Nextstrain. «Pašlaik datu apmaiņa ir viens no svarīgākajiem punktiem, lai zinātnieki varētu palīdzēt cīņā ar vīrusu. Nebija nekādu šaubu, ka ar datiem jādalās.»

Parasti, lai zinātnieki iegūtu Centrālās medicīnas ētikas komitejas atļauju veikt pētījumus, kuros izmanto cilvēku personiskos datus vai citu informāciju, jāgaida vismaz mēnesis. Taču šoreiz komiteja atļauju izmantot laboratoriju paraugus deva četru dienu laikā. Tagad centram ir tiesības lūgt un izmantot paraugus no visām laboratorijām, kas veic Covid-19 testus.

Līdz šim atsaucīgākā ir bijusi Gulbja laboratorija — tieši no tās pētnieki saņēmuši visus 36 vīrusa paraugus, kas līdz šim izmantoti ģenētiskai analīzei. Gēnu izpētes uzņēmuma Latvia MGI Tech tehnoloģijas ļāva vienlaikus sekvenēt 16 paraugus. «Pirmos četrus atļāvāmies sekvenēt vairāk, nekā vajag, lai būtu pilnīgi pārliecināti, ka tehnoloģija strādā. Pārējos paraugus sadalījām diviem sekvenēšanas posmiem,» stāsta Kloviņš.

Centra pētniekiem jau ir pieredze darbā ar genomiem — tajā daudzu gadu garumā tiek veidota Valsts iedzīvotāju genomu datubāze. Ir gan kāda būtiska atšķirība starp cilvēka un jaunā koronavīrusa genomu. Kā skaidro centra vadošā pētniece Vita Rovīte, mūsu genoma pamatā ir DNS jeb dezoksiribonukleīnskābes, bet Covid-19 genomu veido RNS jeb ribonukleīnskābes. Lai gan neesot lielas atšķirības — pētīt DNS vai RNS —, abas ir molekulas, tomēr vīrusu genomi esot sarežģīti no loģistikas viedokļa. 

Centra zinātniskā asistente Monta Ustinova tos sauc par «trausliem», jo apkārtējā vidē esošie enzīmi (bioloģiski aktīvi proteīni) un temperatūras svārstības tos var viegli sabojāt. «Gan paraugu loģistikā, gan apstrādē nepieciešams ievērot lielu piesardzību. Paraugus transportē sasaldētā veidā, iespēju robežās samazinot paraugu sasaldēšanas un atkausēšanas reižu skaitu,» skaidro Monta.

Vīrusu paraugu sagatavošana sekvenēšanai prasa trīs dienas, un tam tiek izmantotas trīs dažādas iekārtas. Vēl sarežģītāka ir pati sekvenēšana.

Vīruss nemitīgi mutē

«Jaunā koronavīrusa RNS sastāv no četriem nukleotīdiem: guanīna, uracila, adenīna un citozīna, kas izkārtojas garā, garā virknē,» stāsta zinātniskais asistents Kaspars Megnis. «Principā to var salīdzināt ar datorprogrammu, kur binārajā kodā ir nullītes un vieninieki, bet šeit ir četri dažādi simboli. Covid-19 vīrusa gadījumā sekvence ir gandrīz 30 000 nukleotīdu gara virkne.» Katri trīs nukleotīdi gēnu nolasīšanas rāmjos veido vienu aminoskābi, bet aminoskābes veido dažādus proteīnus. No tiem tad arī veidojas vīruss.

Tātad genoma analīzē zinātniekiem 30 000 nukleotīdu virknes ar tehnoloģiju palīdzību jāsadala mazos fragmentos. Tikai tā var apskatīties, kādi proteīni vīrusā sintezējas un vai nav ieviesušās mutācijas. Ir vai nav izmaiņas — to zinātnieki nosaka, salīdzinot konkrēto vīrusa paraugu ar tā dēvēto references vīrusu. Kas tas ir? Zinātniskais asistents Ivars Silamiķelis paskaidro, ka ASV nacionālais veselības institūts uztur datubāzi (GenBank) ar reprezentatīvajiem genomiem, to vidū ir arī Covid-19 genoms. «Tas bija viens no pirmajiem Covid-19 genomiem, kas tika sekvenēts. Ņemts no cilvēka, kas strādājis un inficējies Uhaņas zivju un jūras velšu tirgū,» saka Ivars.

Tieši ar šo genomu Biomedicīnas pētījumu centra pētnieki ir salīdzinājuši arī viņu sekvenētos Covid-19 genomus. Iegūtā informācija ir saraksts ar mutācijām, kas norāda uz atšķirībām no references genoma. Ieliekot to Gisaid, latviešu zinātnieki devuši savu ieguldījumu, lai būtu pēc iespējas pilnīgāki dati citiem pētījumiem, kuros izvērtēt, vai un kā šīs mutācijas izmaina vīrusu un ietekmē inficēto cilvēku. «Manuprāt, informācija par dažādu Covid-19 variantu izplatību valstī ļaus veiksmīgāk piemērot pretvīrusu terapiju un vakcīnas,» saka Ivars. 

Centra laborants Ņikita Zrelovs, kuram uzticēta centrā iegūto datu interpretēšana, secinājis — jaunais vīruss ir mainīgs. «Bet ir jau pamanīts, ka šis vīruss diezgan lēni mutē, un tas ir labi. Tas palielina iespējamību izstrādāt universālu vakcīnu,» saka Ņikita. Tāpat pamanīts, ka katrā norobežotā populācijā tas veido «unikālas mutācijas». Piemēram, Latvijā vīrusa celmiem ir tādas mutācijas, kādu nav Lietuvā. No paraugiem esot redzams, ka ievesti vismaz četri dažādi celmi no trim dažādām valstīm: Lielbritānijas, Vācijas, Ķīnas. «Mums jau žurnālisti ir prasījuši, vai ir iespējams, ka būs īpašais Latvijas celms. Nevajadzētu tā notikt, jo ir ievesti četri celmi, kuri paralēli evolucionē un mainīsies,» saka Ņikita. 

Skaidrojot vīrusa mutācijas procesus, zinātnieki atklāj vēl sarežģītāku ainu — katrā cilvēkā vīruss attīstās nedaudz citādi. «Evolucionāri izdzīvo tas vīruss, kurš labāk spēj pielāgoties,» stāsta Ņikita. «Bet, ja vīruss kļūs tik agresīvs, ka nogalinās cilvēkus lielos daudzumos, tad nevarēs izplatīties — tam pietrūks saimniekorganismu. Pēc virusoloģijas principiem jaunajam koronavīrusam vajadzētu evolucionēt tādā veidā, lai inficētos vairāk cilvēku, bet slimotu ar maigākām slimības izpausmēm. Tikai tā tas var izplatīties pēc iespējas vairāk un efektīvāk. Tātad mums vajadzētu darīt visu iespējamo, lai būtu pēc iespējas mazāki, lokāli infekcijas uzliesmojuma centri. Ja viens cilvēks inficējas, tad visi, kas ir kontaktā ar viņu, sēž mājās, lai vīruss neizplatās tālāk.» 

Jautāti, kā var izstrādāt vakcīnu un zāles nemitīgi mutējošam vīrusam, zinātnieki skaidro — katra vīrusa genomā var būt vietas, kur mutācijas neveidojas. «Var izstrādāt tādus medikamentus, kas iedarbojas uz proteīniem, kurus kodē tieši šīs genoma vietas,» saka Ivars. Viņa kolēģis Ņikita uzskata ka «mums ir paveicies», jo Covid-19 nav tik ļoti mainīgs kā gripa un vairums citu RNS vīrusu. «Iespējams, ja atradīs īsto vakcīnas recepti, to nevajadzēs mainīt ik pēc sezonas, kā vajag gripas epidemioloģiskai ierobežošanai,» saka Ņikita.

Viņš uzskata, ka Nextstrain ir viena no iespējām interaktīvi sekot līdzi Covid-19 mutāciju sastopamībai, vīrusa izplatībai un genomu līdzībai. «Tas patiešām ir kas nebijis, kā pandēmijas laikā visi pasaules zinātnieki strādā tik ļoti cieši,» saka Ņikita. 

Vēlas arī klīniskos pētījumus

Ieguvuši pirmo pieredzi un datus Covid-19 genoma pētniecībā, Biomedicīnas pētījumu centra zinātnieki ir gatavi turpināt pētījumus daudz lielākos apjomos. 

Ar Latvia MGI Tech atbalstu pētnieki ieguvuši iespējas strādāt ar sekvenēšanas iekārtu, kas ļauj vienā piegājienā izanalizēt nevis 16, bet simt paraugu. «Vienkārši gaidām, kad laboratorijas mums tos dos,» saka centra vadītājs Kloviņš. Izmantojot iepriekšējo sekvenēšanas metodi, kas ļāva vienlaikus apstrādāt 16 paraugus, viena analīze izmaksāja 330 eiro. «Izmantojot jauno metodi, summa būs ievērojami mazāka,» saka Kloviņš. 

Līdz šim zinātnieki jaunā koronavīrusa genomu pētījuši, izmantojot centra naudu. Turpmākajiem pētījumiem vēlētos valsts atbalstu. Valdības partijas 27. aprīlī vienojās zinātniekiem Covid-19 izpētei piešķirt papildus piecus miljonus eiro, un Biomedicīnas pētījumu centrs pretendē uz daļu no šīs naudas.

Centra pētniekiem ir vēlme ne tikai sekvenēt vīrusa genomus, bet apkopot iegūtos datus ar epidemioloģisko un klīnisko informāciju par Covid-19 pacientiem Latvijā. «Jāizveido tāda datubāze, kurā var salikt kopā jau tagad reģistrēto informāciju par Covid-19 pacientiem ar mūsu pētījumos iegūto. Tas ir viens no neatliekamajiem darbiem. Tā esam darījuši citos pētījumos, un iegūtie secinājumi uzreiz kļūst daudz interesantāki,» skaidro Kloviņš. «Bet mums vajag cilvēku piekrišanu šīs informācijas iegūšanai, vēl jo vairāk svarīgi, ka viņi paši iesaistās pētījumā. Pagaidām mēs strādājam pie tā, lai iegūtu papildu piekrišanu no pacientiem pētīt viņu vīrusu. Ja to iegūtu, kopā ar epidemiologiem varētu pētīt epidemioloģiskos mehānismus.» 

Kā precizē Vita Rovīte, tādā veidā var nonākt pie secinājumiem, kāpēc vieni ir uzņēmīgāki pret jauno koronavīrusu nekā citi — kuriem pacientiem slimība ir bijusi asimptomātiska, bet kādos gadījumos tā bijusi sevišķi smagā formā. «Iegūtā informācija būs kā ierosinājums jauniem pētniecības virzieniem,» saka Vita.

Covid-19 mīklas: līdz šim pamanītās likumsakarības

Sievietes stiprākas par vīriešiem
Jau kopš epidēmijas sākuma Ķīnā tika novērots, ka mirušo vidū vīriešu ir divreiz vairāk nekā sieviešu. Tāda pati aina tagad ir Ķīnā, ASV un Austrālijā. Kāpēc? Vai nozīme ir gēniem, hormoniem, imūnsistēmai vai uzvedībai?

Iespējams, atbilde meklējama abu dzimumu bioloģiskajā atšķirībā: sievietēm šūnu kodolā ir divas X hromosomas, bet vīriešiem — viena X un viena Y hromosoma. Ja vienā no sievietes X hromosomu gēniem ir kāds defekts, to kompensē tā paša gēna normālā versija otrajā hromosomā. Savukārt vīriešiem šādu rezervju nav, jo X hromosoma satur 1098 gēnus, turpretim Y hromosoma — tikai 78 gēnus. Tādējādi sievietēm ir vismaz par 1000 gēniem vairāk nekā vīriešiem, kas padara viņas izturīgākas pret slimībām.

Riskantākā asinsgrupa — A
Apkopojot statistiku par pacientiem Ķīnā, atklājās, ka visvairāk saslimušo jeb 38% ir ar A asinsgrupu. Viņiem seko 0 un B asingrupa — abās attiecīgi 25%, bet no visiem slimniekiem tikai 10% bija AB asinsgrupa.

Astma nav lielākais riska faktors
Apkopojot datus par kritiskā stāvoklī esošajiem Covid-19 pacientiem Ņujorkas slimnīcās, ārsti pārsteigti secināja: lai gan jaunais koronavīruss ir elpošanas ceļu infekcija, ar astmu slimojoši cilvēki nav lielākajā riska grupā. Covid-19 visvairāk kaitē cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu, aptaukošanos, diabētu, augstu holesterīna līneni, sirds un asinsvadu slimībām un demenci.

Smēķētāji izsprūk
Kad sākotnējā statistika par mirušajiem Ķīnā uzrādīja lielāku vīriešu īpatsvaru, mediķi pieļāva, ka pie vainas ir smēķēšana, jo vīrieši smēķē biežāk nekā sievietes. Tomēr vienā no Parīzes lielākajām slimnīcām Pitié-Salpêtrière veiktais pētījums atklāj, ka smagi slimo pacientu vidū smēķētāju ir salīdzinoši maz — aptuveni 5%. Pētnieki pieļauj, ka kāda no tabakas sastāvdaļām, iespējams, nikotīns, bloķē vīrusa attīstību organismā. Tāpēc tagad sākts jauns pētījums — smagi slimiem pacientiem tiek likti nikotīna plāksteri. Tajā pašā laikā mediķi brīdina: viņu atklājums nav iemesls sākt smēķēt!

Avoti: The Guardian, Medrixv, ScieceAlert, The New York Times

Jāņa Kloviņa vadītā Biomedicīnas pētījumu centra zinātnieku komanda

The post Mēģinot atlauzt Covid-19 šifru appeared first on IR.lv.

Krievijas kleptokrātija ir bezspēcīga pret Covid un arvien bīstama kaimiņvalstīm

Koronavīrusa pandēmija nežēlīgi pārbauda arī valstu un politisko sistēmu ilgtspēju. «Putina režīms ir stabils,» nule publicētajā pārskatā par pagājušo gadu secināja Satversmes aizsardzības birojs. Taču jau šā gada pavasarī to apgalvot vairs nevar. Krievija arvien vairāk izskatās pēc «neizdevušās valsts» (failed state).

Gada sākumā nākotne Kremlim rādījās stabili kontrolēta — ka 22. aprīlī notiks «referendums» par konstitūcijas grozījumiem, lai Putins var valdīt arī turpmāk, bet 9. maijā būs pompoza «lielās uzvaras» jeb Krievijas un tās valdnieka īpašās vēsturiskās lomas svinēšana. Taču piepeši iejaucās neredzams ienaidnieks. Referendums atlikts, 9. maija parāde Sarkanajā laukumā notikšot kādā vēlākā datumā, sabiedrībā apjukums un dusmas par «varenās Krievijas» varas nespēju ierobežot slimību.

Krievijas kleptokrātiskā valsts pārvaldes sistēma, kuru no augšas līdz apakšai eļļo korupcija, nav piemērota situācijai, kurā izšķiroša ir ne tikai valsts dienestu profesionāla, ātra un koordinēta rīcība, bet arī sabiedrības solidaritāte apdraudējuma priekšā, kura nav iespējama bez uzticēšanās valsts varas teiktajam un darītajam.

Vēl jau Krievija nav tāda «neizdevusies valsts», kādas ir Somālija, Salvadora vai Sīrija, taču režīms, kas spēj efektīvi radīt politiskas, drošības un ekonomiskas problēmas citām valstīm, izrādās esam nepiemērots lielu civilu krīžu risināšanai iekšzemē. Lielākais apdraudējums pie varas esošajiem piepeši ir sīks vīrusa bacilis, nevis «NATO aplenkums».

Ironiski, ka Kremļa propaganda gadu desmitiem centās veidot priekšstatu par Latviju kā ne īsti leģitīmu, neefektīvu, funkcionēt nespējīgu valsti. Tagad mūsu valsts tiek galā ar vīrusa ierobežošanu samērā veiksmīgi — Latvijā ir otrais mazākais inficēšanās līmenis Eiropā. Tikmēr Krievijā pat oficiālie dati, kuri laikam jāreizina ar vismaz 5 vai pat 10, rāda jau gandrīz 100 tūkstošus saslimušo. Bet visu zinošais un visu kontrolējošais stabilitātes garants Putins, marta beigās papozējis dzeltenā aizsargtērpā fotogrāfiem un aprīļa sākumā sasmīdinājis tautu ar paziņojumu, ka sakaušot vīrusu tāpat kā pečeņegus viduslaikos, ir atstājis krīzes vadīšanu valdības, gubernatoru un pavalstnieku pašu ziņā. Valsts ziņu aģentūra TASS pat pārtraukusi publicēt epizodes no trīs stundas ilgās «uzvaras dienas» intervijas ar vadoni par Krievijas sasniegumiem un vēl sasniedzamo. Putina popularitātes reitingi martā bija zemākie pēdējo septiņu gadu laikā.

Putina popularitāte jeb, precīzāk, sabiedrības vairākuma samierināšanās ar viņa valdīšanu vienmēr ir bijusi atkarīga pirmām kārtām no «ledusskapja», proti, pilsoņu ekonomiskās puslīdz labklājības, un tikai otrām kārtām no «televizora» jeb valsts mediju propagandas. Covid-19 iespaidā ledusskapis strauji kļūst tukšāks. Globālā krīze smagi iedragājusi ekonomiku un it īpaši naftas cenas, kuras, smejies vai raudi, Kremlis pats palīdzēja nobrucināt, neilgi pirms vīrusa ordu iebrukuma ielaizdamies cenu karā ar Saūda Arābiju cerībā kaitēt ASV naftas industrijai. «Televizors» jeb propaganda izrādās galvenais, ko Krievijā valdošais režīms prot darīt. Loģiski, ka arī pašreizējās globālās krīzes laikā tas turpina darīt, ko prot.

Pagājušonedēļ Eiropas Ārējās darbības dienests publicēja ziņojumu par dezinformāciju Covid-19 krīzes laikā, kurā apsūdzēja Krieviju un arī Ķīnu, ka tās izvērsušas plašu dezinformācijas kampaņu Eiropas Savienības un plašākai auditorijai. Potenciāli bīstamo vēstījumu saraksts ir garš — no parastajām sazvērestības teorijām par 5G un vakcināciju līdz dīvānu ekspertu skaidrojumiem, ka šis vīruss neesot necik atšķirīgs no parastās gripas, un ieteikumiem lietot profilaksei un ārstēšanai nederīgus līdzekļus, līdz stāstiem par ES un tās dalībvalstu it kā bezspēcību epidēmijas priekšā.

Arī SAB secina, ka lielāko apdraudējumu Latvijas drošībai 2019. gadā joprojām radīja Krievijas specdienesti un Latvijas vājināšanai Krievija galvenoties izmantojusi «informatīvu ietekmēšanu». Taču čekistu arsenālā ir arī citas metodes. Pagājušonedēļ Prāgā ieradusies persona ar Krievijas diplomātisko pasi un indi ricīnu somā, ziņoja mediji. Pastiprināta apsardzība Prāgas mēram, kurš bija atbalstījis laukuma, kurā atrodas Krievijas vēstniecība, pārdēvēšanu noslepkavotā Krievijas politiķa Ņemcova vārdā, un pilsētas rajona vadītājam, kurš bija licis demontēt maršala Koņeva pieminekli. 

Vīrusa krīzes novājināta Krievija nekļūs mazāk bīstama. Jo Putins izskatīsies bezpalīdzīgāks pret koronavīrusu, jo nevajadzīgāks kļūs ne tikai «ierindas cilvēkiem», bet arī kā interešu līdzsvara nodrošinātājs varas kastai, un savas neaizstājamības atjaunošanai var izlemt izraisīt kārtēju drošības krīzi «tuvējās ārzemēs». Tas diezin vai būtu Gruzijas vai Krimas scenārijs. Taču Putinam arvien ir līdzekļi, lai mēģinātu piespiest gan Krievijas pilsoņus un varas eliti, gan starptautisko sabiedrību rēķināties ar sevi kā ar paša radītas krīzes arbitru.

Komentārs 140 zīmēs

Kur nauda? Augstākā tiesa atstāja spēkā spriedumu piedzīt 15 miljonus eiro no Mārtiņa Bondara (A/P) un vēl sešiem bijušajiem Krājbankas valdes locekļiem.

Vēl biedējošāk. Divās ūdeļu fermās Nīderlandē Covid vīruss konstatēts dzīvniekiem, kuri, visticamāk, inficējušies no cilvēkiem.

Lai kaut kas interesants, ne tikai vīruss vien? Pentagons oficiāli publiskojis jau pirms dažiem gadiem neoficiāli publicētus «lidojošo šķīvīšu» video.

The post Neizdevusies valsts appeared first on IR.lv.

Muzeji ir slēgti, bet to lietotnes, virtuālās ekspozīcijas un videoekskursijas atver durvis uz kultūras bagātībām

Piederu pie tiem laimīgajiem, kuri bērnībā pieradināti doties uz muzejiem. Kad pandēmijas dēļ tas kļuva neiespējami, atjēdzos, ka jūtos nedabūjusi to, ko man vajag kā ēst! Labi, ka sociālajos tīklos sekoju iecienītākajiem muzejiem — tā uzzināju par dažām virtuālām izstādēm. 

Tātad mana izvēle lielā mērā bija nejaušības diktēta, bet visu pieejamo var apskatīties Kultūras ministrijas mājaslapā #Ēkultūra. Lūk, ko atklāju, sēžot pie datora!

Beidzot Ziedoņa mājās

Līdz pandēmijai gribēju, bet tā arī nesanāca aizbraukt līdz Imanta Ziedoņa mājai Murjāņos. Tagad, kad muzeja durvis ir slēgtas, caur saiti e-Dzirnakmeņi tieku dzejnieka mājas pagalmā un izstaigāju visas 70. gados celtās mājas sešas istabas.

Virtuālā ekskursija jāsāk ar Evas Ikstenas 2016. gadā veidoto filmu — rodas sajūta, ka sēžu zem ziedošām ābelēm un Ziedonis man stāsta, kā Jāņu rītā atrada vietu savai mājai. Tad ar datora klikšķiem varu klīst pa istabām. Guļbaļķu ēka atgādina etnogrāfisku celtni, un, izlasot tekstus, pie kuriem aizved oranžās norādes, atklāju, ka Ziedonis cēlis un iekārtojis māju no visa tā, kas padomju laikā uzskatīts par bezvērtīgu. Viņš būvēja māju no laukakmeņiem, vētrā nogāztiem kokiem un jumtu lika no Kaņiera ezera niedrēm. Glābjot no iznīcības, Ziedonis savāca ne tikai 20 dzirnakmeņus, podiņkrāsni un divas lielas pūra lādes, bet arī vecu klēti. Plakāti pie sienām un tējkanna uzdzen atmiņas par pašas skolas gadiem. Neatceros, Ziedonis toreiz bija vai nebija «obligātā literatūra», bet viņa Taureņu uzbrukums bija mana apmātība — ar akvareļiem zīmēju ilustrācijas katram dzejolim.
Ziedonamuzejs.lv

Kad slēpās, lai izdzīvotu

28 gadus gandrīz katru dienu esmu braukusi uz Rīgu, bet kopš 16. marta neesmu tur bijusi. Pietrūkst Rīgas. Bet, ieejot Žaņa Lipkes muzeja vietnē, var nokļūt Pagridesriga.lv. Uzklikšķinot uz kartē ierāmētajiem kvadrātiem, atklājas vietas, kur Otrā pasaules kara laikā slēpti ebreji. 

Var izvēlēties — lasīt pašam vai paņemt audiogidu ar aktiera Gundara Āboliņa balsi. Sākumā lasu, bet drīz ņemu līdz aktieri, jo viņa balss tomēr atdzīvina stāstus par cilvēkiem, kuri glāba ne tikai ebrejus, bet arī cilvēciskumu. 

Tērbatas ielas 56 pagrabā Elvīra Rone un Marija Veniņa slēpa vairākus ebrejus, viņu vidū arī Markusu Krēmeru, kura ģimenē pēc kara piedzima Gidons. Kumerovu ģimene izglāba ogļu maisā no geto iznestu mazu meitenīti, ko slēpa Baložu ielā 10. Ebrejiete Ēva Hofa ar diviem maziem bērniem no Rīgas geto izbēga divas dienas pirms Rumbulas slaktiņa. Viņus slēpa mūks, tēvs Toms, Latvijas pilsonību pieņēmis austriešu aristokrāts. Atgāzenes ielā 8, necilā koka mājā, dzīvoja vācbaltiešu politiķis Pauls Šīmanis. Pie viņa patvērumu rada vēlākā teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane. 

Ne tikai Žanis Lipke, katrs no šiem ebreju glābējiem ir piemiņas vērts. Par katru filmu neuztaisīt, bet mēs tās varam veidot savā iztēlē.
Pagridesriga.lv

Pabūt mākslinieku pasaulē

Sociālajos tīklos sekoju Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam un katru dienu tieku apskatīt kādu gleznu. Bet virtuālo izstādi diemžēl neatrodu, nākas iztikt ar videomākslas kolekciju — 12 darbiem. To vidū ir tādi, kurus nesaprotu, bet vairāk ir to, kurus varu skatīties atkal un atkal. 

Piemēram, Katrīnas Neiburgas Mazsālītie garie gurķi par dzīvi mežonīgā dabā. Brīžiem sirreāli (Ādams un Ieva izlien no purva, vīrietis lasa grāmatu, līdz krūtīm iegrimis purva lāmā), brīžiem reālistiski, jo — kurš no mums nav pastaigājies pa mežu? 

Ievas Epneres Piramīdas četras versijas aizved uz Norvēģijai piederošu salu Špicbergenu, kur dīvainas politiskas vienošanās dēļ ogļu ieguve bija atvēlēta PSRS. Tagad salas iedzīvotāji dzīvo postpadomju realitātē, tālu prom no pasaules kolīzijām, un stāsta, ka jūtas laimīgi. Izbaudu skatīšanos.
Lnmm.lv

Kā vēstures grāmata 

Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam ir daudz virtuālo durvju: ekspozīciju digitālās lietotnes, dažādas interaktīvās kartes, Gadsimta fotoarhīvs, ko katrs no mums var papildināt ar personīgā arhīva fotoliecībām, muzejam ir savs YouTube kanāls un ir arī virtuālā izstāde Latvijas gadsimts. Diemžēl ilgi neuzkavējos nevienā no vietām.

Katra no tām ir lielisks informācijas avots un tikpat interesanta kā krāšņi ilustrēta vēstures mācību grāmata. Taču laikā, kad esam telpiski ierobežoti, tā kārojas, lai muzeji iedarbina arī citas mūsu maņas, ne tikai redzi un dzirdi. Muzeja virtuālās ekspozīcijas noteikti ieteiktu izmantot attālinātajās mācībās.
Emuzejs.lnvm.lv

Pamesta un klusa Rundāle

Rundāles pils un tā skaistais dārzs ir nepilnas stundas braucienā no manām mājām, esmu tur bieži bijusi, bet neapnīk. Tāpēc sapriecājos, ka Rundāles pili ir iespējams izstaigāt virtuāli. Taču, skatoties, kā kamera 360 grādu leņķī slīd pa muzeja dārzu un pazīstamajām zālēm pilnīgā klusumā, drīz vien pārņem spocīga sajūta. Redzu tikai dažus sastingušus cilvēkus, izskatās kā manekeni. 

Daudzkārt redzēto krāšņumu papildina tūristiem paredzētā sausā informācija. Dzīvajā esmu dzirdējusi muzeja gidus — kāpēc katrs no viņiem nevarētu videotūri papildināt ar kādu stāstu, ko nevar izlasīt stendos? Ja tas ir sarežģīti, vai ekskursiju nevarētu papildināt ar mūziku, kas pilī un tās pagalmā ir skanējusi Senās mūzikas festivālā?

Bijušā muzeja direktora Imanta Lancmaņa lekcijas cilvēki ir klausījušies pārpildītās zālēs. Domāju, ka latviešu kultūras aristokrāts atļautu tās lejupielādēt arī paša izveidotā muzeja mājaslapā, lai tās būtu atrodamas vienuviet. Neviens muzejs nedrīkst palikt sastindzis un stīvs.
Rundale.net vai Latviainside.com

Kadrs no Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna videoinstalācijas Altāris Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā 2006. gada Lieldienās. No Latvijas Nacionālā mākslas muzeja virtuālās kolekcijas

Virtuāla ekskursija pa Imanta Ziedoņa vasaras māju.
Publicitātes foto

The post Prom uz muzejiem appeared first on IR.lv.

Veselības ministre Ilze Viņķele iezīmē turpmākos soļus cīņā pret jauno koronavīrusu

Marta vidū Silīcija ielejā strādājošs uzņēmējs Tomass Pueijo (Tomas Pueyo) platformā Medium publicēja divus rakstus: Koronavīruss: kāpēc jārīkojas tagad un Koronavīruss: āmurs un deja. Mēneša laikā tos apskatījuši vairāk nekā 60 miljoni cilvēku, raksti tulkoti gandrīz 40 valodās, tajā skaitā latviešu, un uz tiem atsaucas daudzi par pandēmiju zinoši eksperti. Pueijo nav epidemiologs, bet viņam ir maģistra grāds inženierzinātnēs un uzvedības psiholoģijā. Viņa specialitāte ir sarežģītu jautājumu pārvēršana viegli uztveramos stāstos. Ar saviem efektīvi ilustrētajiem un skaidri izklāstītajiem stāstiem par koronavīrusu viņš trāpīja desmitniekā.

Pirmais raksts bija aicinājums ieviest stingrus sociālās distancēšanas pasākumus bez kavēšanās — daudz agrāk, nekā parastam politiķim vai vēlētājam liktos nepieciešams. Pēc katastrofām Uhaņā, Itālijā, Spānijā un Ņujorkā šo mācību liela daļa pasaules, šķiet, vismaz teorētiski apguvusi.

Šo straujo vēršanos pret vīrusu Pueijo nosauca par «āmuru», ar kuru iebliezt Covid-19 un pārtraukt slimības izplatīšanās pirmo vilni.

Latvijā tas, šķiet, ir veiksmīgi izdarīts. Kā intervijā Ir saka veselības ministre Ilze Viņķele (A/P), dati liecina — vīrusa izplatības augstākais punkts bijis 5. aprīlī. Kopš tam vidējais pēdējās 14 dienās saslimušo skaits sācis samazināties. Intervijā Ir Latvijas panākumus apstiprināja arī Pasaules Veselības organizācijas pārstāvis mūsu valstī Mišels Tirēns. «Latvija šobrīd ir labā formā,» viņš saka. Zemais inficēto un mirušo skaits — tas ir nevis tāpēc, ka Latvijai vienkārši paveicās, bet pateicoties valdības ļoti precīziem, savlaicīgi spertiem soļiem.

Tagad, lietojot Pueijo terminoloģiju, var sākties «deja» ar vīrusu — laiks, kad mēs kā sabiedrība speram divus soļus uz priekšu un samazinām ierobežojumus, vērojam vīrusa reakciju, ja nepieciešams, pakāpjamies atkal soli atpakaļ un tā turpinām dancot līdz brīdim, kad vakcīna, iedarbīgi un plaši pieejami ārstniecības līdzekļi vai vīrusa mutācijas ļauj atgriezties dzīves ritmā, kas vismaz kaut cik līdzinās pirms pandēmijas ierastajam.

Iespējamos pirmos dejas soļus Veselības ministrija iezīmējusi ziņojumā, kuru Ministru kabinets izskatīja 28. aprīļa sēdē, bet lēmumus valdība gatavojas pieņemt 7. maijā.

Pirmie dejas soļi

Kāda varētu būt Latvijas horeogrāfija turpmākajos mēnešos?

Kā pirms valdības sēdes Ir atklāja Viņķele, lai 12. maijā varētu atcelt ārkārtējo situāciju, vispirms jāvienojas par «juridisko ietvaru, lai valdība var pieņemt lēmumus tikpat raiti kā tagad». «Ja to var atrast, tad ārkārtējās situācijas režīms nav nepieciešams.»

Lēmumus par ierobežojumu pastiprināšanu vai atvieglošanu pēc tam varētu pieņemt pēc formulas «4×4», ik pa četrām nedēļām vērtējot četrus kritērijus — epidemioloģiskos rādītājus (saslimušo skaits, infekcijas izplatības tendences, nāves gadījumi), veselības sistēmas noslodzi, situāciju ārvalstīs, kā arī sabiedrības uzvedību un psiholoģisko noturību. Kā norāda Viņķele, četras nedēļas ir laika nogrieznis, kurā iespējams novērtēt iepriekš pieņemto lēmumu efektu.

Pirmie soļi pēc 12. maija varētu būt nekontakta sporta nodarbību atļaušana brīvā dabā un centralizēto eksāmenu rīkošana 12. klases skolēniem. Ir zināms, ka ekspertu aprindās notikušas arī diskusijas par iespējamu pulcēšanās ierobežojumu atvieglošanu līdz pat 25 cilvēkiem, bet Viņķele saka — par to šobrīd nav vienprātības. Pēc 28. aprīļa valdības sēdes premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) atzina, ka šovasar lieli masu pasākumi netiks atļauti.

Viņķele min, ka varētu būt arī «stingri uzstājīgāks ieteikums» izmantot maskas sabiedriskajā transportā un citās vietās, kur grūti ievērot divu metru distanci.

«Piedāvājam šo, četras nedēļas monitorējam, ko tas dod epidemioloģijas rādītājiem,» saka Viņķele. «Ja rādītāji nepieaug, varam kaut ko atkal likt klāt, piemēram, palielināt pulcēšanās apjomu.» Ļoti daudz būs atkarīgs no iedzīvotāju disciplinētības. Kumulatīvā saslimstība kopš 5. aprīļa samazinās, bet «sajūtu līmenī» rodas iespaids, ka garās Lieldienu brīvdienas kritumu ir piebremzējušas. Pēc maija sākuma garajām brīvdienām redzēs, vai «cilvēku nespēja ievērot disciplīnu atstāj iespaidu».

Par robežu atvēršanu nekādas skaidras perspektīvas nav. Kariņš runājis ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem par koordinētu Baltijas rīcību, bet nekas konkrēti vēl nav zināms. Viņķele norāda, ka ES ārējās robežas vēl ir ļoti riskantas. «Mums blakus ir Baltkrievija un Krievija, un tā ir reāla laika bumba. Nezinu, kas no turienes velsies ārā.»

Izsekot slimībai

Pasaulē daudz runā par nepieciešamību būtiski palielināt testēšanu un saslimušo kontaktu izsekošanu, lai kontrolētu slimības izplatību. Kā norāda Viņķele, testēšanas aptvertais cilvēku loks turpina paplašināties, pirmdien pieņemts lēmums pārbaudīt bērnudārzu darbiniekus un tālbraucējus šoferus. Jātiecas uz to, ka ar zināmu regularitāti testē cilvēkus, kuri strādā ar lielu cilvēku skaitu. 

Tomēr Latvijas epidemiologi šobrīd atturīgi vērtē skrīningu — plašākas iedzīvotāju grupas, kurām nav simptomu, testēšanu pēc nejaušas atlases, lai mēģinātu noskaidrot vīrusa izplatību sabiedrībā. Viņi esot «diezgan piesardzīgi» un uzskata, ja jāturas pie simptomātiskajiem pacientiem, lai saprastu slimo cilvēku skaitu, saka Viņķele. «Mana pārliecība, ka būs jāiet plašāk uz skrīninga programmām, lai saprastu bildi kopumā,» piebilst Viņķele.

Tiek izstrādāta arī lietotne, kura atslogos Slimības profilakses un kontroles centra (SPKC) epidemiologu darbu, izsekojot inficēto cilvēku kontaktus. «Cilvēki tur turas uz iekšējām rezervēm, vajag gan vairāk cilvēku, gan vairāk naudas,» par SPKC saka ministre. Viņasprāt, par lietotnes laišanu tautās savs vārds jāsaka arī sociālantropologiem, kuri saprot uzvedības ekonomiku. Lai no lietotnes būtu jēga, vismaz 100 000 cilvēkiem tā jāielādē telefonā. «Uzsveram, ka lietotne var būt tikai un vienīgi brīvprātīga,» saka Viņķele, bet tā sabiedrībai jāpasniedz tādā veidā, lai cilvēki to izvēlas izmantot, nevis noraida. «Ja nodedzinām uzticēšanās kredītu valdībai, vai arī cilvēkiem iestājas apnikums un viņi vairs nesaprot, kāpēc tas ir jādara, tad vairs nav «mājas, ziepes, divi metri». Tad ir vienkārši ziepes,» rezumē ministre.

Otro vilni gaidot

Pat ja vasarā izdosies vīrusu ierobežot, eksperti visā pasaulē jau sāk brīdināt, ka līdz ar rudens atnākšanu tas var atkal uzliesmot.

Mišels Tirēns norāda — Latvijas spējas ar salīdzinoši mēreniem līdzekļiem ierobežot vīrusa izplatību nozīmē, ka šeit ir salīdzinoši vienkāršāk samazināt ierobežojumus nekā valstīs, kurās tika ieviesti daudz skarbāki noteikumi. Tomēr viņš brīdina — tikai mazam procentam iedzīvotāju varētu būt radusies imunitāte, un tas, ka pareizi rīkojāmies pavasarī, nenozīmē, ka nekļūdīsimies rudenī.

Tirēns uzsver, ka Latvijai vasara jāizmanto, lai sagatavotos iespējamam vīrusa otrajam vilnim rudenī — jāpalielina testēšanas kapacitāte, jāpārbauda slimnīcu gatavība lielākam inficēto pieplūdumam, jāveido rezerves.

Viņķele arī domā par rudeni, tajā skaitā par draudiem, ka varētu pieaugt nevienlīdzība medicīnas pakalpojumu pieejamībā. «Prognoze ir diezgan trauksmaina», jo būs jāparedz lielākas atstarpes starp pacientiem un vairāk laika dezinfekcijai, būs jāpārorganizē speciālistu darbs, lai nodalītu stacionāro un ambulatoro darbu. Rezultātā samazināsies pacientu skaits, ko var apkalpot noteiktā laikā. Savukārt izmaksas par dezinfekciju un aizsarglīdzekļiem pieaug.

Tāpēc jāinvestē tehnoloģijās, kas var palielināt caurlaidības spējas — modernākās diagnostikas metodēs, attālinātās konsultācijās, inovatīvās tehnoloģijās, kuras ļauj apkalpot pacientus ar mazāku mediķu skaitu. Jāveido palīdzības programmas, lai maznodrošinātie tiktu pie medicīnas pakalpojumiem.

Vienlaikus jāsāk jau tagad domāt par gripu, kas var nākt komplektā ar jauno koronavīrusu. «Ir masīvi jāpaplašina gripas vakcinēšanās programma,» saka Viņķele.

Kā viss var beigties?

Bieži dzirdēts, ka tikai vakcīna ļaus sabiedrībām izbeigt deju ar vīrusu. Taču nav garantiju, ka tāda tuvākajā laikā tiks atklāta. Līdz šim četri gadi bijis ātrākais laiks, kādā izstrādāta un lietošanā nonākusi vakcīna — 60. gados cūciņai.

Vai vakcīna ir vienīgais veids, kā varam atgriezties puslīdz normālā dzīvē?

«Mums ir piemēri, ka sadzīvojām ar slimībām, kurām nav vakcīnas. Sadzīvojam arī ar gripu, kurai ir vakcīna, tomēr nevakcinēto skaits ir pietiekami liels,» saka Viņķele. «Es ceru uz vakcīnu, tomēr cerība neatbrīvo no konkrētām darbībām ar perspektīvu, ka vakcīnas arī nebūs.»

The post Āmurs un deja appeared first on IR.lv.

4. maijā svinēsim 30 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. 1990. gadā tauta pulcējās pie parlamenta un Daugavmalā, bet 2020. gadā mums ārkārtas situācijas dēļ ir jāpaliek mājās. Taču varam būt kopā domās, tāpēc Ir jautāja saviem lasītājiem, kas visvairāk priecē neatkarīgajā valstī

Lūdzu, nosauciet vienu konkrētu iemeslu, kāpēc jums ir prieks par Latvijas neatkarīgo valsti!

Brīvība

Sava valsts Latvija! Karogs, himna, valoda!

Mums ir, kur labi dzīvot.

Jūtos brīvs, katrs pats savas laimes kalējs.

Joprojām varu sarunāties šeit latviski.

Trenējam demokrātiju.

Iespēja pašiem brīvi izvēlēties valsts attīstības ceļu.

Brīvība būt latviešiem.

Viss mūsu pašu rokās!

Brīvība ir dārgāka par dzīvību!

Radoša kultūra.

Latvijā dzīvo daudz brīnišķīgu un talantīgu cilvēku, mums ir skaista kultūra un daba.

Skatīt, kā plīvo Latvijas karogs.

Latviešu valoda kā valsts valoda.

Demokrātija.

Brīvība izvēlēties, ko runāt un darīt.

Latvija ir demokrātiska, tiesiska un veiksmīga valsts. 

No sirds pateicos tiem, kas par to cīnījušies — šo ekskluzīvo iespēju brīvi dzīvot savā skaistajā dzimtajā zemē Latvijā un brīvi runāt savā skaistajā dzimtajā latviešu valodā!

Sava unikālā identitāte, ko drīkst izrādīt pasaulei.

Brīvība īstenot sapņus.

Viena gadsimta laikā esam ieguvuši, zaudējuši un atguvuši savu valsti. Latvija, par spīti  pārciestajiem diviem kariem un okupācijai, pastāv, atdzimst un uzplaukst.

Iespēja būt brīvam kā Latvietim.

Esam kļuvuši par vienu no drošākajām pasaules valstīm.

Cilvēktiesību ievērošana. 

Es varu izkarināt karogu pie savas mājas.

Varam paši pieņemt lēmumus.

Iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO.

Iespēja pieļaut pašiem savas kļūdas un no tām mācīties.

Brīvība. Krāsainība. Daudzveidība.

Mums vienmēr bijuši izcili mākslinieki, bet tagad viņi pārstāv Latviju. 

Nepastāv vairs paralēlās dzīves — oficiālā un iekšējā gara dzīve.

Patiesība par vēsturi.

Oligarhi tiek tiesāti taisnīgā tiesā.

Lepnums par prezidentu un pašreizējo valdību.

Mans dēls, kurš piedzimis 3.01.1991., dzīvo, mācījies un strādā neatkarīgā valstī.

Pieejama humāna zobārstniecība.

Man ir t. s. «saimnieka instinkts», tāpēc patīk, ka vismaz teorētiski mums nav jābūt zem citas valsts noteikšanas.

Esmu lepna, ka mūsu tautai ir bijuši tādi prāti, kas redzēja iespēju izveidot valsti, un tādi prāti, kas redzēja, kā var atjaunot valsti, lepna par tautas plašo atbalstu izšķirošajos brīžos. Priecājos, ka var strīdēties, iebilst un skaidrot savu viedokli, ka atbildam par visu paši. 

Esmu pašnodarbinātā, visos jautājumos pieņemu savu lēmumu. Zinu, par ko darbā saņemu atalgojumu, nopelnītais dod lielu gandarījumu. 

To var izjust tikai neatkarīgā valstī.

Dot iespēju bērniem iegūt labu izglītību te vai jebkur pasaulē, domāt brīvi, svinēt latviešu svētkus.

Tas ir unikāli pasaules mērogā, ka tik mazskaitlīgai etniskai grupai ir sava valsts.

Iespēja dziedāt latviešu korī.

Sava valsts man ir lepnums, taisna mugura.

Dzīvot atgūtā īpašumā, kuru cēluši un veidojuši senči.

Mana ģimene dzīvo labāk un brīvāk nekā vecāki pirms neatkarības. Mums ir vairāk iespēju gan personīgai izaugsmei, gan uzturlīdzekļu pelnīšanai.

Jaunais Rīgas teātris, latviešu rokmūzika, sakoptas ielas un daba.

Skaista daba, brīnišķīgas tradīcijas (Dziesmusvētki, neatkarības dienu svinēšana), brīvība izteikties publiski un iniciēt biznesus un kustības, dalība pasaules politiskajās organizācijās.

Šī ir mana valsts, un es to mīlu!

Tik labi kā tagad es savos 75 gados neesmu dzīvojusi. 

Tikai šeit varu piepildīt savus sapņus savā valodā un mentalitātē.

Mans vectētiņš par Latviju ir cīnījies 20. gs. sākumā, un man ir iespēja tagad strādāt šīs valsts labā un palīdzēt to veidot arvien labāku, kas arī izdodas. Latviešiem ir sava zeme, kur paši varam izlemt, kā dzīvot.

Šodienas valstij ir daudz trūkumu, bet PSRS bija vienkārši murgs.

Ka vairs neesam «būrī». Ka Latvija atgriežas Eiropā. Lielākais prieks par jauniešiem, kam nu patiesi «pasaule vaļā»!

Uzskatu, ka nācija kļūst pieaugusi. Uzkrājam pieredzi un turpinām augt. Tas bija mans sapnis visu mūžu.

Kā trīsdesmitgadniece nevaru iedomāties, kā būtu iegūt izglītību, veidot karjeru un ģimeni nebrīvā Latvijā… Esmu priecīga par dabu, kultūru, sabiedrību un starptautiskajām iespējām!

Tāpēc, ka es nekad — NEKAD — negribētu dzīvot nevienā citā vietā uz pasaules! 

Un esmu laimīga, ka varu būt šeit un dzīvot savā zemē, savā valstī! Mana Latvija ir mana Latvija, un mana sirds gan sāp, gan priecājas līdz ar Latvijas sāpēm un priekiem!

Dzīvoju 10 gadus Vācijā, bet tagad esmu atpakaļ. Jo te, Latvijā, esam saimnieki savā zemē.

Lielākā laime — būt brīvam no naida. Un redzēt izaugam paaudzi, kura pat nezina, kas tas ir Laime neienīst pastāvošo iekārtu.

Jo valsts mežos sēnes un ogas pagaidām vēl var lasīt par brīvu!

Mīļās māmiņas — jūsu mīļajiem dēliņiem nav jādien svešā armijā! 

Ar to vien pietiktu.

Pēc 4/05/90 ir mazāk melu.

Kā jūs kopumā vērtējat, cik sekmīgi Latvijai ir bijuši 30 atjaunotās neatkarības gadi?

Skalā no 1 līdz 10

Ir lasītāju aptauja notika internetā 2020. gada 27. aprīlī, tajā piedalījās 1062 respondenti.

The post Brīvība, latvietība… un arī sēnes appeared first on IR.lv.

1995. gadā dzima viens no vērienīgākajiem projektiem skolu jauniešiem atjaunotās valsts vēsturē, kas rosina eksakto zinību apguvi – a/s Latvenergo rīkotais erudīcijas konkurss 8. un 9. klašu skolēniem, ko tagad pazīstam ar nosaukumu FIZMIX eksperiments. Šīs kustības pamatā ir enerģētiķu vēlēšanās savu arodu un nozari nodrošināt ar spēcīgu pēctecību, un to spēj realizēt vienīgi gudri, jauni un apņēmīgi cilvēki. Toreiz pirms 25 gadiem svarīgākais bija sapratne par eksakto zinātņu apguves kvalitātes apdraudētību un tālredzīgas un patriotiskas rūpes par Latvijas nākamo paaudžu spēju uzturēt un attīstīt savas valsts ekonomiku.

Skaidrs ir tas, ka mūsu kolēģu iesāktais un gadu gaitā mūsu bruģētais ceļš ir izrādījies stingrs pamats, lai Latvijā būtu zinātkāri jaunieši, lai skolotos jaunie inženieri, citu nozaru speciālisti un zinātnieki, kuru entuziasms izprast fiziku ir vainagojies ar jaunām un jaunām atklāsmēm par tehniskās izglītības valdzinājumu.

Pusaudža gadi ir pats būtiskākais nākamās profesijas izvēles nobriešanas laiks, jo tad tīneidžeris sāk apjaust savas apdāvinātības šķautnes un saprot, vai viņā mīt kaut kas no Dullā Daukas, Harija Potera un Hermiones, vai iztēlei izdosies pievienot neatlaidību un godkāri.

Es priecājos par ikvienu mūsu konkursa absolventu, kurš iedrošinās izvēlēties mācības inženierzinātnēs un izprast, kādēļ tas ir tik nozīmīgi, turklāt ne tikai Latvenergo koncernam, pašiem dalībniekiem, bet visai mūsu sabiedrībai kopumā.

Ir lietas un procesi, ko mēs savā evolūcijas gaitā esam iemācījušies izmantot un vienlaikus it kā neredzēt. Ienākot telpā, elektrības slēdzi ieslēdzam pat nedomājot, kādam to automātiski izdara viedā māja. Apsēžamies krēslā un viedierīcē  ātri pārskatām e-pastu, vai nav palaists garām kas svarīgs, kafijas automātā nospiežam vienu pogu, un tiek sagatavots izvēlētais dzēriens. Laika sprīdī, kas mazāks par minūti, cilvēks izmanto veselu virkni lietu, kuras radījuši inženieri, ierīces, bez kurām mūsu ikdiena nav iedomājama. Taču aiz katras no šīm lietām ir cilvēks ar savu dzīvesstāstu, inženieris, kas tās radījis. Ikviens šāds inženieris, izgudrotājs jeb garainis, kas veicina vārīšanos, ir tas, kas lielā mērā nosaka, kādā pasaulē mēs dzīvosim jau rīt, un šodien mums ir jādara viss iespējamais, lai radītu visus neieciešamos apstākļus, lai šādi cilvēki spētu sevi realizēt, lai viņiem būtu iespēja radīt savus izgudrojumus, lai mums būtu aizrautīgi tehniskie cilvēki, kas ikdienu velta tam, lai ikvienā māja tās iedzīvotāji varētu izmantot elektrību un par to nemaz nedomāt.

Un arī tādā situācijā kā šodien, kad pēkšņi visiem jāprot mācīties un strādāt attālināti, mēs viegli atpazīstam šos garaiņus – katrā skolā, katrā klasē ir kāds, kam var piezvanīt, ja  neizdodas pieslēgties e-klasei. Tieši šādu izglītotu nemiera garu dēļ mūsu ikdiena šodien ir tik komfortambla, un tieši šādu cilvēku dēļ tik daudziem dzīve turpinās ierastā ritmā pat šodien, pandēmijas laikā – pateicoties inženieru ieguldījumam visā pasaulē. Vispasaules krīze, kurā pašlaik piedzīvojam elementāru individuālās aizsardzības līdzekļu globālu deficītu, nesaudzīgi izgaismo valstu dažādo gatavību nodrošināt iedzīvotāju aizsardzību: lielākā daļa pasaules valstu paļāvušās uz, piemēram, ierastajiem aizsargājošo sejas masku piegādātājiem no Āzijas, un nu nākas gaidīt un pakļaut savus pilsoņus gadījuma veiksmei. Un ir valstis, kas gan spējušas saglabāt prasmi industriālo ražošanu operatīvi pielāgot un – kas ir parauga cienīgi – arī ļoti strauji iekļaut jaunu ražošanas līniju izveidē savus labākos industriju un tehnoloģiju prātus. Es runāju par inženieru izglītības, atzīšanas un prestiža jautājumu, kas slavas mirkļus piedzīvo smagu izaicinājumu un jaunu atklājumu laikā. Lai tie būtu iespējami, vispirms ir jāpavada gari mācekļa un skolas sola gadi.

Ikviens kopš pamatskolas zina stāstu par Īzaku Ņūtonu. Kādā 1666. gada dienā zinātnieks esot sēdējis dārzā, kad viņam pēkšņi uz galvas uzkritis ābols, un piepeši izcilais zinātnieks atklājis gravitāciju. Protams, Ņūtons nebija pirmais cilvēks pasaules vēsturē, kuram uz galvas uzkritis ābols, taču pirmais, kurš šādā situācijā spēja izdarīt atklājumu. (Interesanti, tas esot noticis tādēļ, ka mēra epidēmijas dēļ 1655. gadā nācies slēgt Kembridžas universitāti, un Ņūtons devies prom uz Linkonšīru, kur nodevies zinātnisku problēmu risināšanai – ironiski, daudzi šodien tādu situāciju atpazīs.) Taču lietas būtība ir tā, ka viņš bija iekšēji gatavs atklājumam, viņš sevi bija tam sagatavojis.

Fizikas erudīcijas konkursa loma jauniešu sabiedrībā ir censties būt par šo Ņūtona ābolu – pamudināt, aizraut, dažkārt pat provocēt, aizraujošā veidā likt daudz ko saprast un attīstīties. Aizvadītie  gadi mums devuši virkni lielisku piemēru, vairākus jaunos zinātniekus un uzņēmējus, kas par fiziku sākuši interesēties, tieši šī konkursa mudināti, un tas liecina, ka esam uz pareiza ceļa.

Konkursā ik gadu piedalās ceturtā daļa Latvijas skolu, kurā mācās 8. un 9. klašu skolēni, un tā popularitāte skolēnu un skolotāju joprojām aug. Mērķis šajos gados  mērķis ir nemainīgs – izglītot skolēnus par drošu un efektīvu elektroenerģijas lietošanu ikdienā, veicināt jauniešos interesi par eksaktajām zinātnēm, saistošā veidā parādīt, kā teorētiskās zināšanas izmantot praksē, kā arī veicināt jauniešos interesi nākotnē izvēlēties inženiertehniskās profesijas un popularizēt enerģētikas nozari. Ar konkursa  palīdzību gan skolotāji, gan skolēni var pārliecināties, ka fizika nav tikai formulas un sarežģīta teorija, tie ir aizraujoši eksperimenti, likumsakarības, visa dzīve mums apkārt.

Konkursa  saturs ir nozīmīgs skolotāju un skolēnu atbalsts mācību procesā, to parāda arī piespiedu pašizolācija pandēmijas laikā, kad FIZMIX portāla satura apmeklējums vairakkārt  palielinās. Konkursa uzdevumi tiek veidoti mūsdienīgi un atšķirīgi no mācību grāmatās pieejamajiem, un palīdz jauniešiem rast stimulu modernākai fizikas apgūšanai. Lai to nodrošinātu, satura izveidei esam piesaistījuši ekspertus un fizikas skolotājus, bet sadarbībā ar Valsts izglītības un satura centru  konkursam FIZMIX eksperiments jau trešo gadu ir piešķirts atklātās fizikas olimpiādes statuss, un tas labāk motivē skolotājus piedalīties konkursā. Tāpat jau vairākus gadus konkursam ir piesaistīti mentori – sabiedrībā un akadēmiskajā vidē augsti vērtēti zinātnieki no Latvijas augstskolām. Visiem kopā ir izdevies panākt šķietami neiespējamo – līdz ar portāla attīstību fizika no smaga un grūta mācību priekšmeta faktiski ienāk izklaides sfērā, un mēs redzam, ka paplašinās arī jauniešu zināšanas par fizikas tematiem. Bērni internetā redzētos eksperimentus ar prieku atkārto, cenšas izprast un vairāk skatās zinātniskus raidījumus, kuros tiek izskaidroti dažādi fizikas fenomeni. Šādas zināšanas palīdz rast risinājumus dažādās nestandarta situācijās, un to varam redzēt arī konkursā, kad komandas ne vien veiksmīgi tiek galā ar teorētiskajiem jautājumiem, bet arī atjautīgi veic praktiskos uzdevumus.

Līdz šim sasniegtais bija vērā ņemams un tik iedrošinošs, lai mēs spertu nākamo soli – kopā ar erudīcijas konkursa finālu organizēt Latvijā pirmo un Baltijā lielāko fizikas festivālu, kas pulcētu tūkstošiem jauniešu. Festivāla idejas pamatā ir augoša interese par fizikas mācīšanu praktiskā, visiem saprotamā veidā. Panākumus var gūt ar smagu darbu, tomēr vieglāk ir tad, ja izdodas radīt interesi.Tādējādi erudīcijas konkursa fināla apvienošana ar fizikas festivālu ir sniegusi iespēju fizikas tēmā ieinteresēt ne tikai konkursa dalībniekus, bet jau daudz lielāku un daudzveidīgāku auditoriju – pirmskolas vecuma bērnus, jaunāko klašu skolēnus, konkursantu brāļus, māsas un vecākus. Festivāls veiksmīgi pierādījis, ka spēj vienuviet pulcēt milzīgu skaitu fizikas entuziastu un sadarbības partneru.

Mēs arī lepojamies, ka Latvenergo organizētais fizikas festivāls 2018. un 2019. gadā ir saņēmis virkni godalgu vietēja un starptautiska mēroga konkursos.

Tādēļ jubilejas reizē gribas teikt lielu paldies konkursa dalībniekiem, skolotājiem, ekspertiem, mentoriem, lieldraugiem, sadarbības partneriem un citiem iesaistītajiem par ieguldījumu konkursā un fizikas festivālā. Zināšanas, ko skolēni iegūst konkursa laikā, ir mūsu lielākais gandarījums un dzinulis turpināt šo tradīciju.

Zinoši un gudri jaunieši ir Latvijas nākotne, to pierāda arī tie Rīgas Tehniskās universitātes studenti, kas, izmantojot RTU Latvenergo radošās laboratorijas iespējas, ir izdarījuši virkni veiksmīgu atklājumu – tas ir kā izcils turpinājums Fizmix eksperimentā iesāktajam. Taču fizikas pamatzināšanu apgūšana skolas solā būtu neatņemams ikviena jaunieša pienākums, un fizikas izpratnes nozīme manuprāt ir pielīdzināma vēstures un savas valodas pārzināšanai. Fizika paver iespēju komunikācijai ar dabu, procesiem un tehnoloģijām, bez kurām mūsdienīga cilvēka piepildīta dzīve nav iedomājama.

Savukārt tiem, kas jau ir ceļa sākumā uz eksaktās izglītības iegūšanu, atklājumiem un karjeru, gribētu atgādināt Tomasa Edisona atziņu – daudzi cilvēki ir padevušies un apstājušies pie neveiksmēm, pat neapzinoties, cik tuvu viņi ir bijuši panākumiem. Tādēļ neapstāsimies, turpināsim darboties un darīsim to kopā!

The post Garainis, kas veicina vārīšanos – FIZMIX eksperimentam 25 appeared first on IR.lv.

Pirms nedēļas padalījos savā satraukumā par jauna emigrācijas vilņa iespēju un pārliecībā, ka, pareizi rīkojoties, varam to ne tikai novērst, bet pat panāktu pretēju efektu. Proti, pievienojos visiem tiem, kas uzskata, ka šī krīze var būt arī iespēja un tieši pašlaik ir kritiski svarīgi ātri un efektīvi rīkoties. Lai saruna nepārvērstos vispārējā teoretizēšanā, mēģināju apkopot pāris konkrētus priekšlikumus jomās, kuras labāk pārzinu.

Darbinieku noturēšana. Kā saglabāt esošās darba vietas un kā radīt jaunas?

Esošo darba vietu saglabāšana

Galvenais darba vietu saglabāšanas mehānisms līdz šim ir bijis dīkstāves pabalsti. Saskaņā ar pirms pāris dienām publicēto statistiku – pašlaik dīkstāves pabalsts ir piešķirts 26 reizes mazākam cilvēku skaitam nekā plānots un tam ir iztērēts 13 reizes mazāk nekā bija iebudžetēts. Lai būtu skaidrs – mēs runājam par desmitiem tūkstošu cilvēku un tūlīt maijā vēl vairāk, kas šī rezultātā visdrīzāk kļūs par bezdarbniekiem, piepulcējoties jau tiem 66 tūkstošiem, kas ir reģistrēti kā bezdarbnieki un vēl krietni vairāk, kas nekvalificējās bezdarbnieka statusam.

Es saprotu, ka nav viegli izstrādāt un administrēt vienotus noteikumus, lai tie netiktu ļaunprātīgi izmantoti. Nodokļi ir jāmaksā, un man pašai pēdējā mēnesī ir bijusi tikai laba pieredze dīkstāves pabalstu saņemšanai saviem darbiniekiem, par ko esmu valstij un VID pateicīga. Bet ir zināma augšminēta statistika, un mēs tagad ikdienā lasām gadījumu pēc gadījuma, kurā atteikšanas iemesls, lai arī formāli pamatots, nešķiet ekonomiski loģisks.

Arī pati ideja par to, ka dīkstāves pabalstu uzdevums ir nevis atbalstīt darba devējus un darbniekus situācijā, kad tam ir 100-30% ieņēmumu zudums, bet gan novērst to strādāšanu, manuprāt, ir absurds.

Visas krīzes ir jāizmanto, lai sakārtotu iekšējos procesus, izstrādātu jaunus produktus, mācītos un rezultātā iznāktu no krīzes spēcīgākiem. Mēs tagad darām pilnīgi pretējo. Tas būtu tāpat kā tagad pateikt mūsu olimpiskai komandai – Olimpiāde šogad ir atcelta, sacensību nebūs, mēs jums iedosim nedaudz naudas, lai jūs nenomirtu badā, bet tikai ar nosacījumu, ka jūs nekādā gadījumā netrenējaties. Sēdiet mājās, skatieties televizoru, ja pieķersim sportojot – atņemsim to pašu mazumiņu. Cik spēcīga būs mūsu olimpiskā komanda pēc šī eksperimenta? Kādas tagad būs mūsu izredzes nākamā gada Olimpiādē?

Jaunu darba vietu radīšana

Nav daudz uzņēmumu, kas šīs veselības un ekonomikas krīzes ietekmē nebūtu jau apstādinājuši rekrutēšanu un sākuši darbinieku atlaišanas. Bet ir tādi GBS (Global Business Services), kuri ne tikai neatlaiž darbiniekus, bet meklē vairāk nekā 200 jaunus.

2018.gadā tika parakstīts memorands starp Ekomonikas ministriju, LIAA, Rīgas domi un citām iesaisītajām pusēm par šī sektora attīstības veicināšanu un 10 000 jaunu darba vietu izveidi līdz 2023. gadam. Ja neskaita atsevišķu GBS uzņēmumu paplašināšanos, kas ir šo uzņēmumu pašu panākums, trīs gadu laikā ir piesaistīti pāris nelieli uzņēmumi ar pārsimt darba vietām. Tepat kaimiņos Lietuvā šajā jomā ir pilnīgi cits stāsts, līdz ar ko nevaram attaisnoties ar globalizācijas un brīvas darba spēka kustības radītajiem izaicinājumiem. Kaut kāds vilciens ir aizgājis, bet nav tā, ka tagad nevarētu piesaistīt šos uzņēmumus un ka nebūtu iespējas izveidot šīs 10 000 labāk apmaksātās darba vietas. Jautājums – cik aktīvi mēs pie tā šobrīd strādājam?

Darbinieku attīstīšana. Kādas iemaņas un prasmes būs vajadzīgas visiem Latvijas iedzīvotājiem?

Ir skaidrs, ka pasaule strauji mainās, un tik mazā valstī kā Latvija ir svarīgi pārliecināties, ka katram iedzīvotājam ir iespēja iekļauties arvien globalizētajā darba tirgū. Tādā visprimitīvākajā izpratnē, manuprāt, tas nozīmē to, ka visiem ir jārunā vai vismaz jāsaprot angļu valoda (vēlams vēl vismaz divas citas valodas) un visiem vajadzētu būt vismaz bāziskām digitālajām prasmēm.

Skaidrs, ka te liels darbs ir Izglītības un zinātnes ministrijai, un, cik noprotu, ir virzība pareizajā virzienā. Bet tam būtu jābūt visu ministriju darbam. Būtu jāsāk pašiem ar sevi – cik daudz mūsu valsts ierēdņu runā vai saprot angļu valodu, cik attīstīti un automatizēti ir mūsu valsts iekšējie procesi? Tālāk – cik daudzi bezdarbnieki var apgūt angļu valodu un jelkādas digitālās prasmes? Un beidzot – kā palīdzam uzņēmumiem (no kuriem liela daļa ir pilnībā “nogriezuši” savu apmācību budžetu), attīstīt abas augšminētās prasmes? Nē, angļu valodas zināšanas un labas digitālās prasmes nekādi neapdraud nacionālo identitāti un ir aktuālas visās jomās (t. sk. mākslas, veselībā u.c.). Tas ir veids, kā mūsdienās piekļūt informācijai, turpināt izglītoties, saprast un iekļauties globālajos procesos, tā pārstāvot un veicinot savas valsts attīstību.

Šeit risinājums var būt starptautiski un lokāli piedāvātie virtuālie apmācību rīki gan valodu apguvei, gan digitālo iemaņu attīstībai, kā arī atbalsts darba devējiem savu darbinieku prasmju celšanā (neatkarīgi no piederības kādai asociācijai vai jomai). No pilnīgi cita skatu punkta – varbūt arī ir pienācis laiks atcelt prasību dublēt visas filmas Latvijā, pietiktu ar titriem, un jūs redzētu, kā valodas pašas liptu klāt. Tā dara, piemēram, Zviedrijā.

Darbinieku piesaiste. Kāds ir Latvijas darba devēja tēls?

Aicinu intereses pēc Google ierakstīt “work in Latvia”! Pēc tam varat ierakstīt “work in Lithuania” vai “work in Estonia”. Argumentu, “pārdošanas” materiālu un aktivitāšu kopums, kas vērsts uz valsts popularizēšanu nodarbinātības jomā (valsts employer branding) ir standarta risinājums gan talantu piesaistei no visas pasaules (t. sk. no tādām mums līdzīgām valstīm kā Ukrainas, Baltkrievijas, kuru talantiem mūsdienās arī netrūkst iespēju izvēlēties), gan reemigrācijas veicināšanai, gan vietējo talantu pašapziņas un motivācijas pacelšanai. Igaunija pie šī jautājuma mērķtiecīgi strādā jau vismaz piecus gadus – ir platforma, materiāli, virkne aktivitāšu.

Skaidrs, ka tikai ar “platformas” izveidi te nebūs līdzēts. Daudz lielāks un sarežģītāks ir jautājums par to, cik aktīvi strādājam pie ārvalstu studentu piesaistes un to noturēšanu pēc absolvēšanas. Cik toleranta ir mūsu sabiedrība un arī valdība pret citādākajiem? Ko darām, lai Latvijā atgrieztu mūsu pasaules Top 100 universitāšu absolventus? Kā izturamies pret sievietēm – vai mudinām jaunas meitenes kļūt par programmētājām un zinātniecēm, nevis mājsaimniecēm vai influencerēm, vai ļaujam jaunajām māmiņām veiksmīgi iekļauties darba tirgū, vai palīdzam sievietēm 55+ palikt darba tirgū, vai cīnāmies ar vardarbību ģimenē? Vai saprotam, ka kultūrai un mākslai ir milzīga loma arī šajā plāksnē? No ekonomikas skatu punkta uz šo raugoties, vai attīstām vidi, kurā gribētu dzīvot un strādāt pasaules talantīgākie cilvēki?

Noslēgumā viena biznesa literatūras klišeja. Senāk teica, ka ilgtermiņā lielākās zivis apēdīs mazās. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka ātrākās apēdīs lēnās. Ātrumam, fleksibilitātei un mērķtiecīgai rīcībai ne tikai Covid-19 izplatības apkarošanā pašlaik ir izsķirīga nozīme. Latvijas izmēram ir arī priekšrocības.

The post Valstij jārīkojas tagad appeared first on IR.lv.

Lai 12. maijā varētu atcelt ārkārtējo situāciju, vispirms jāvienojas par «juridisko ietvaru, lai valdība var pieņemt lēmumus tikpat raiti kā tagad», veselības ministres Ilzes Viņķeles (A/P) teikto atstāsta žurnāls Ir. Ja šo ietvaru varēs atrast, tad ārkārtējās situācijas režīms nebūs nepieciešams. Tomēr tālākie notikumi un mūsu dzīve vai sadzīvošana ar Covid-19 līdzināsies “dejai” ar vīrusu – speram divus soļus uz priekšu un samazinām ierobežojumus, vērojam vīrusa reakciju, ja nepieciešams, pakāpjamies atkal soli atpakaļ un tā turpinām dancot līdz brīdim, kad vakcīna, iedarbīgi un plaši pieejami ārstniecības līdzekļi vai vīrusa mutācijas ļauj atgriezties dzīves ritmā, kas vismaz kaut cik līdzinās pirms pandēmijas ierastajam, ceturtdien raksta Ir.

Pirmie soļi pēc 12. maija varētu būt nekontakta sporta nodarbību atļaušana brīvā dabā un centralizēto eksāmenu rīkošana 12. klases skolēniem. Ir zināms, ka ekspertu aprindās notikušas arī diskusijas par iespējamu pulcēšanās ierobežojumu atvieglošanu līdz pat 25 cilvēkiem, taču pagaidām par to nav vienošanās. Valdības vadītājs Krišjānis Kariņš (JV) nupat paziņoja, ka lieli masu pasākumi šovasar nenotiks.

Lēmumus par ierobežojumu pastiprināšanu vai atvieglošanu varētu pieņemt pēc formulas «4×4», ik pa četrām nedēļām vērtējot četrus kritērijus — epidemioloģiskos rādītājus (saslimušo skaits, infekcijas izplatības tendences, nāves gadījumi), veselības sistēmas noslodzi, situāciju ārvalstīs, kā arī sabiedrības uzvedību un psiholoģisko noturību, saka ministre Viņķele. Viņa norāda, ka četras nedēļas ir laika nogrieznis, kurā iespējams novērtēt iepriekš pieņemto lēmumu efektu.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.

The post Žurnāls: Kādi būs turpmākie Latvijas soļi cīņā ar COVID-19? appeared first on IR.lv.

Visi ceram uz laimīgām beigām. Kuros stāstos tās varam gaidīt?

Šajā laikā atzīmējam 30 gadus, kopš Latvija pasaulei deklarēja, ka vēlas atgūt neatkarību. 4.maijs ir diena, kas pamatoti ļauj teikt — dzīvē dažkārt tiešām notiek kā Holivudas filmās. Bet kur mūsdienās meklēt laimīgas beigas? Vai izlauzties no izolācijas izdosies latviešu teātrim, kas pārcēlies uz interneta platformām un kura mākslinieciskajām veiksmēm un neveiksmēm seko līdzi Ir kritiķe Edīte Tišheizere? Vai pārvarēt sapuvušas sistēmas atstāto pagātnes mantojumu spēs jaunā Rīgas domes izpilddirektora pienākumu izpildītāja Zalpētere, par kuru iespaidos dalās Aivars Ozoliņš? Savukārt Pauls Raudseps cenšas izdibināt — vai cīņā pret Covid-19 atradīsim ceļu uz lielāku brīvību? Atbildes uzziniet šīs nedēļas raidījumā.

Podkāstā Šķiltava Ir žurnālisti katru piektdienu izskaidro, apspriež un reizēm arī iesmej par nedēļas politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem. Atklāj gan notikumu, gan pašu darba aizkulises, kurām neatrodas vieta tradicionālajā drukātā žurnāla rāmjos. Podkāsts ir pieejams Ir.lv, Spotify, Apple un Google Podcasts.

Labākais veids, kā atbalstīt šo podkāstu – abonēt Ir https://ir.lv/abonesana/zurnals-ir/

Paldies Konrāda Adenauera fondam par atbalstu podkāsta tapšanai krīzes laikā 

The post Podkāsts nr.28: Teātris datorā; āmurs un deja; aizsargmaska izpilddirektorei appeared first on IR.lv.

Covid-19 krīze spilgti izgaismo to, cik svarīga ir cilvēka veselība un mediķu darbs. Diemžēl nozare ilgstoši turēta finanšu badā un faktiski bijusi bagāto privilēģija. Bez sistemātiskas veselības aprūpes finansējuma palielināšanas iedzīvotāju dzīves ilgums Latvijā nepieaugs, jo sabiedrības izglītošanai, slimību profilaksei tagad nav ne laika, ne naudas.

Mūsu veselības aprūpes sistēma vismaz par 5 – 10 gadiem atpaliek no attīstītajām Rietumeiropas valstīm, kas veselībai atvēl būtisku daļu no iekšzemes kopprodukta (IKP). Mēs dzīvojam pavisam citā realitātē nekā Rietumeiropā – pie mums gandrīz katrs trešais iedzīvotājs uzskata, ka strādājošie nevar atļauties slimot, jo pretējā gadījumā viņi zaudēs darbu. Slima cilvēka strādāšana tiek uztverta kā varoņdarbs, lai gan patiesībā šāda rīcība drīzāk vērtējama kā noziedzīga.

Labo piemēru, uz ko tiekties, netrūkst. Piemēram, varam aplūkot, kā veselības aprūpes jautājumi sakārtoti Austrijā, Somijā un Vācijā. Būtiskā atšķirība no Latvijas – šīs valstis medicīnā iegulda krietni vairāk no IKP, saprotot, ka investīcijas atmaksāsies ieņēmumu veidā valsts budžetā. Tādējādi veselības aprūpe dzīvo pilnasinīgu dzīvi un mediķi daudz uzmanības velta slimību profilakses pasākumiem, veicinot sabiedrības veselību.

No infarkta var paglābt profilakse

Lai līdz smagām saslimšanām nemaz nenonāktu vai tādas tiktu atklātas agrīnā stadijā, iedzīvotāji ir jāizglīto, un tas ir profilakses pamatā. Ja darbinieks tiks pasargāts no infarkta vai insulta, viņš turpinās strādāt līdz pensijas vecumam un papildinās valsts budžetu ar samaksātajiem nodokļiem. Diemžēl mūsu valstī ārstiem lielākoties fiziski nav laika ne profilaksei, ne skaidrojošajam darbam. Rezultātā negaidīti 50 gadu vecumā cilvēks slimības dēļ var tikt izslēgts no darba tirgus un nonākt slimības gultā.

Katram ģimenes ārstam Latvijā būtu vajadzīgas divas medicīnas māsas, un tā būtu nevis greznība, bet normāla situācija. Diemžēl šobrīd tas ir retums. Vienai no medicīnas māsām būtu jāstrādā kā sava veida izglītības māsai, kas katram pacientam pastāstītu, ko nozīmē augsts asinsspiediens, pārāk liels holesterīna daudzums asinīs un kādus riskus tas rada vai kāpēc ir svarīgi piedalīties vēža skrīninga programmās. Šis ir tikai viens no konkrētiem piemēriem, kam būtu vajadzīgs papildu finansējums.

Mediķu algas – prioritāte

Tieši mediķu algas ir galvenā prioritāte, kurai nepieciešams rast papildu līdzekļus. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests pašlaik strādā pārslodzes režīmā, un milzīgs paldies viņiem par to! Situācija ir tāda, ka tiek saukti palīgā speciālisti, kas jau ir devušies izdienas pensijā, apzināti speciālisti, kas vairs aktīvi nestrādā, bet šobrīd varētu palīdzēt. Medicīnas māsu katastrofāli pietrūkst. Par laimi, visi pakalpojumi tiek nodrošināti un stāvoklis ir gana stabils, taču nezinām, kā būs tālāk.

Inovatīvi medikamenti, kas spētu nozīmīgi uzlabot pacienta darba spējas, ir otrs svarīgākais virziens, kur jāiegulda līdzekļi, bet kam naudas vienkārši  nepietiek. Darbinieka veselība nosaka, cik produktīvi viņš spēs strādāt un cik lielu pievienoto vērtību radīt. Turklāt svarīga ir ne vien fiziskā, bet arī garīgā veselība. Kaut vai tas, kādā garastāvoklī cilvēks ierodas darbā, varbūt prātu aizņem domas, kas traucē produktīvi strādāt. Lai cilvēks spētu nopelnīt algu sev un novirzīt nodokļus arī kopīgajā valsts maciņā, šie faktori ir būtiski jebkurā profesijā.

Jāpalīdz nozarei, paaugstinot neveselīgos nodokļus

Valstīm nebūtu jātērē līdzekļi novēršamu slimību ārstēšanai, un te kā instruments var kalpot nodokļu sviras. Aptuveni pirms gada izstrādāju priekšlikumus par akcīzes nodokļa celšanu saldinātajiem dzērieniem. Tajos lielu kaloriju daudzumu veido tīrs cukurs, kas ātri uzsūcas asinīs. Ne velti cukuru dēvē par balto nāvi, jo tas noved, piemēram, pie sirds un asinsvadu slimībām, aptaukošanās un pāragras nāves. Akcīzes nodoklis tika paaugstināts.

Turpinu aktīvi strādāt, lai, līdzīgā veidā izmantojot nodokļu paaugstināšanu vai ieviešanu, mazinātu arī citus neveselīgus un kaitīgus ieradumus. Piemēram, ir skaidrs, ka arī sāls pārmērīga izmantošana ēdināšanā būtu jāapliek ar nodokli. Tas pats attiecas arī uz jaunajiem cigarešu veidiem un nodokļu likmju pieaugumu parastajām cigaretēm. Daudz politisko debašu aizvadīts par akcīzes nodokļa likmēm alkoholam. Diemžēl koalīcija vienojās un atbalstīja priekšlikumu neatgriezties pie augstajām likmēm, kādas tās bija pērn, bet tikai pakāpeniski palielināt akcīzes nodokli.

Brīnumzāles pret Covid-19 ir meli

Cukurs un sāls, transtauksābes, cigaretes visās to formās un alkohols – tās ir kaitīgās lietas, kuras nepieciešams aplikt ar bargākiem nodokļiem. Pirmkārt, mēs varēsim valstij iegūt vairāk naudas veselības nozarei. Otrkārt, kas ir ne mazāk svarīgi, sadārdzinot neveselīgās produkcijas izmaksas, veicināsim sabiedrībā veselīgāku dzīvesveidu. Līdztekus nodokļiem nākamais, kas ir jādara un kas jau tiek darīts sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, – skolās ir jāveido vispārizglītojošās veselīga dzīvesveida programmas.

Ir jāierobežo tā saucamās māņu medicīnas jeb medicīnas bez zinātniska seguma – homeopātiju, ajūrvēdas, visādas biorezonanses, atmiņu ūdeņi, Folla metodes un dažādus citus pesteļotājus. Latvijā daudzi tic nezinātniskām lietām un netrūkst mediķu un šarlatānu, kuri māna cilvēkus un pelna naudu, pārdodot lietas, kuras nevar izārstēt. Publiski skaļi izskanēja situācija, kad tika reklamēti  homeopātiski līdzekļi  Covid-19 vīrusa ārstēšanai. Šāda darbība būtu jāierobežo ar likuma spēku. Homeopātiskā aptieka ir divi nesavienojami jēdzieni, jo aptieka ir paredzēta zāļu tirgošanai, nevis šarlatānisma metožu izplatīšanai.

Veselībai jāvelta vismaz 6% no IKP

Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, ir viens no zemākajiem iedzīvotāju dzīves ilgumiem, īpaši bēdīgā situācijā ir vīrieši. Arī pēc veselīgi nodzīvoto dzīves gadu mērauklas saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem esam pēdējās vietās. Esmu pārliecināts, ka Latvija, izvēloties pareizo ceļu, piecu līdz desmit gadu laikā spēj pietuvoties veselības aprūpes modelim, kāds ir attīstītajās Rietumeiropas valstīs. Katru gadu veselības aprūpei pakāpeniski ir jāpalielina publisko finanšu resursu apjoms, aizvien vairāk to tuvinot 6% no IKP. Tas ir ideālais scenārijs, un tas kalpo visas valsts interesēm.

Sistemātiska veselības budžeta palielināšana dotu labumu ikvienam – pieaugtu iedzīvotāju dzīves ilgums. Līdz šim medicīna faktiski bijusi luksusa prece turīgajiem, jo pārējā sabiedrība vienkārši nevarēja atļauties nopietnas veselības problēmas. Palielinot veselības budžetu, pieaugs veselīgi nodzīvotie gadi, līdz ar to augs arī valsts ekonomika. Ceru, ka koronavīruss būs devis mācību visiem politiķiem, jo redzam, cik nozīmīga ir visu medicīnas posmu pilnvērtīga darbība un cik svarīga mūsu sabiedrībai un valsts ekonomikai ir veselības budžeta palielināšana.

The post Papildu nauda veselībai mums katram dos papildu nodzīvotus mūža gadus appeared first on IR.lv.

Ar Rīgas izpilddirektora pienākumu izpildītāju Ivetu Zalpēteri 24. aprīlī Rīgas domē runājām bijušā izpilddirektora Jura Radzeviča glaunajā kabinetā, kur apspriežu galds gana liels divu metru distances ieturēšanai, taču ikdienā viņa strādā citā, mazākā telpā. Atlaistās domes pagaidu administrācija Radzeviču atstādināja no amata 31. martā un viņa vietā iecēla Zalpēteri. Viņa drīz vien sapratusi, ka «trīs arbūzus nevari aiznest», tāpēc koncentrēšoties svarīgākajam — pašvaldības uzņēmumu pārvaldības sakārtošanai. Sarunas laikā man brīžiem šķiet, ka viņa cenšas apvaldīt sašutumu par to, ko jau ir uzzinājusi par Rīgā iepriekšējos 10 gados iekopto «saimniecību». Viņa cerot, ka domes vēlēšanas 29. augustā notiks un jaunā dome varēs iecelt izpilddirektou, jo viņai šis neesot darbs, pēc kura gribētu dzīvē tiekties.

Kļuvāt par izpilddirektori dubultkrīzes laikā – dome ir atlaista, un valstī ir ārkārtējais stāvoklis. Kas bija paši neatliekamākie darbi, kuriem nācās pievērsties?

Pirmais lielākais izaicinājums ir kapitālsabiedrību pārvaldība, jo likumā noteikts termiņš, līdz kuram ir jāievēl padomes lielajās kapitālsabiedrībās. Un tās ir Rīgas namu pārvaldnieks, Rīgas ūdens un Getliņi.

Situācija ir tāda, ka faktiski nekas nebija izdarīts. Jautājot komercsabiedrību nodrošinājuma pārvaldei, kāpēc, atbilde bija, ka nebija tādas politiskās gribas. Līdz ar to, lai atbilstoši likumam šo procesu izdarītu, ir jāizveido nomināciju komisijas, un attiecīgi ir jābūt šo cilvēku piekrišanai. Šobrīd tā ir dienaskārtības aktualitāte numur viens. Jo daļa piekrišanu darboties šajās komisijās ir saņemta, daļu vēl gaidām. Ceru, ka šodien saņemšu epastu atbildes un varēšu arī izveidot komisijas. Labā ziņa ir, ka šonedēļ ir izveidota konsultatīvā padome. Mums jau ir arī darbu saraksts, ir noteikti arī uzdevumi, kādi ir šai konsultatīvajai padomei, ir [zināmi] arī padomes locekļi. Līdz ar to arī šeit ir virkne darbu, kas jādara.

Ziņās lasījām, ka padome došot jums padomus, kā veidot konkursu kritērijus un komisijas. Padomes vadītājs [Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītājs Latvijā] Andris Grafs intervijā mūsu žurnālam gan teica, ka viņš to redzot plašāk – ka gribētu palīdzēt ieviest Rīgas domē jaunu pārvaldības kultūru. Vai tas ir arī jūsu mērķis?

Tas ir mērķis. Tas, ko redzu, šeit esot sešpadsmito dienu, ir, ka kapitālsabiedrības tiek pārvaldītas ļoti atšķirīgi. Manuprāt, nepiedodami ilgu laiku dažās kapitālsabiedrībās ir pagaidu valdes, un tās tiek ieceltas vairākkārt kā pagaidu valdes. Un nav vienotu principu – ne, kā novērtē aktīvus, ne, kā izvirza mērķus kapitālsabiedrībām, ne arī daudzas citas lietas, kuras ir šobrīd sakārtotas attiecībā uz valsts kapitālsabiedrībām. To es arī sagaidītu, ka mēs Rīgas domē tiekam pie vienotas izpratnes, centralizētas izpratnes. Šeit [konsultatīvajā padomē] ir savākti eksperti, un, manuprāt, katrs ir savā jomā ļoti noderīgs, un katram ir arī kādas cerības, ko varētu sakārtot. Eksperti, protams, ir piekrituši strādāt bez atlīdzības, jo mums nav tādu fondu, un par to esmu tiešām ļoti pateicīga šiem cilvēkiem, ka viņi piekrita.

Vai jums nešķiet paradoksāli, ka nopietna saruna domē par labu pārvaldību sākas brīdī, kad visa vara šeit pieder trim administratoriem un vienai izpilddirektorei? Vai tā ir laba pārvaldība?

Labs jautājums, paldies! (Smejas) Īstenībā tas nesākās tieši tagad. Es sapratu, ka jau pagājušā gada nogalē Grafa kungs bija uzsācis kādas sarunas gan ar [bijušo izpilddirektoru Juri] Radzeviča kungu, gan ar [Komercdarbības nodrošinājuma pārvaldes priekšnieci] Ilzi Spūli – Statkus par to, kā šis darbs būtu darāms. Man nezināmu iemeslu dēļ tas darbs netika novests līdz galam – no novembra līdz aprīļa sākumam bija izdarīts precīzi nekas.

Andris Grafs teica, ka viņš nosaucis Radzevičam savus principus, un pēc tam nekas vairs nenotika. Vai, jūsuprāt, tāpēc, ka šie principi nešķita interesanti?

Redziet, es esmu rīdziniece. Un mani pilnīgi neapmierina situācija, kā strādā kapitālsabiedrības, ar kurām man ikdienā nākas saskarties tieši. Tas ir Rīgas namu pārvaldnieks. Tur ir ļoti daudz jautājumu, un, pirmsšķietami redzot arī neatkarīgo auditoru vērtējumu, situācija tiešām nav laba. Man liekas, ka nav arī pareizi, kā tiek organizēti darbi Rīgas pilsētā attiecībā uz ceļu remontiem. Labā ziņa ir, ka kādus pāris gadus atpakaļ sākta remontēt Rīgas siltumtīklu ūdens infrastruktūra, bet sliktā ziņa, manuprāt, ir, ka, piemēram, par Čaka ielu tikai tagad, 5. maijā, tiks atvērti piedāvājumi remontiem. Un tas jau ir 5. maijs, tālāk ir iespēja apstrīdēt rezultātus, un viss process var ievilkties, un tad rezultātā var sanākt tā, ka rīdzinieki arī vēl šogad netiks pie saremontētas Čaka ielas, kas, manuprāt, ir vienkārši nepiedodami. Un tā var skaitīt un skaitīt tās daudzās lietas, kuras nav darītas, vai ir darītas, kā sanāk.

Tad jājautā jums kā rīdziniecei, kāpēc jūsu nams neatsakās no RNP pakalpojumiem un vietā nenolīgst kādus profesionāļus?

Arī ļoti labs jautājums. Par to biju runājusi ar sava nama iedzīvotājiem. Es dzīvoju Purvciemā simt astoņu dzīvokļu mājā. Lai kādu vienu jautājumu izlemtu, tam jāpiekrīt 50+1 procentam īpašnieku. Rīgā, tāpat kā daudz kur citur Latvijā, cilvēki ir aizbraukuši un, jo īpaši Rīgā, dzīvokļi ir izīrēti. Un tie, kas ir īrnieki, vispār nepieņem tos lēmumus. Sanāk, ka ļoti lielam procentam jāpiekrīt jebkādām pārmaiņām, lai vispār varētu kaut ko darīt. Tāpēc es arī pēdējo reizi 2017. gadā biju gatava iesaistīties vēlēšanu sarakstā uz Rīgas domi.

Varbūt drīz tur būs Latvijas attīstībai reklāma?

Noteikti nebūs. Es esmu apturējusi darbību Latvijas attīstībā un nekad arī tur neesmu darbojusies tādā līmenī, kādā institūcijā, kas pieņem lēmumus attiecībā, es nezinu, uz pašvaldību vēlēšanu sarakstiem vai kādiem citiem jautājumiem. Tiešām, goda vārds, nevaru komentēt.

Viens tiešām politisks jautājums ir pilsētas budžets, ko administrācija ir pieņēmusi. Vai ikdienas darbā palīdzēs tas, ka budžets ir pieņemts, nevis, kā pagaidu administrācijas vadītājs Edvīns Balševics man teica intervijā marta sākumā, varēja mierīgi strādāt ar divpadsmito daļu iepriekšējā gada budžeta un tāpat ietaupīt naudu?

Protams, var darīt jebkā, bet man liktos, ka tā ir ļoti slikta kultūra, ja nezinām, kas ir tā nauda un kādiem mērķiem to tērējam pašvaldībā. Un vienīgais mehānisms, lai to varētu noteikt, ir, protams, budžets. Kad katra institūcija pasaka, kas ir tās prioritātes, un attiecīgi tiek nolemts, kam tā nauda tiek virzīta konkrētajā gadā. Bet, ja nav tādas prioritātes noteiktas, tad jau arī ļoti grūti tērēt tos līdzekļus, vienu divpadsmito daļu. Protams, tā var darīt, un arī valsts tā ir darījusi, tas ir krīzes situācijās pieļaujams. Bet, manuprāt, ir labāk, ja ir budžets.

Tāpat arī ar amatiem. Es uzskatu, ka arī uz šo izpilddirektora amatu ir jābūt konkursam. Un es arī to sagaidītu, kad tiks ievēlēta dome, varbūt administrācijā arī ātrāk, lai cilvēks, kas atbild par šīm lietām, ir izvēlēts konkursa kārtībā. Tāda ir mana pārliecība. Es piekritu tāpēc, ka ātri bija nepieciešams risinājums. Ticiet man, šis nav tāds darbs, pēc kura es gribētu tiekties savā dzīvē.

Ministrs Pūce teica, ka viņam zināms, ka esot uzrunāti vismaz desmit cilvēki. Kāpēc jūs piekritāt, zinādama, ka jums pārmetīs saistību ar ministra politisko partiju?

Jā, politisko partiju likumā pat noteikts 24 mēnešu tā sauktais atdzišanas periods tiem cilvēkiem, kuri strādā izpildinstitūcijās, revīzijas komisijā vai valdē. Līdz ar to kandidēšana pirms trīsarpus gadiem, manuprāt, nav tāds periods, par ko vajadzētu būt šaubām. Es uzskatu, ka Latvijā cilvēkiem vairāk vajadzētu iesaistīties gan dažādās nevalstiskajās organizācijās, gan partijās, lai partijas nebūtu tādi šauri cilvēku klubi.

Vides ministrija pērn decembrī deleģēja jūs kā savu pārstāvi Ventas ostas padomē. Vai tas ietilpst jūsu atdzišanas periodā?

Bet pārstāvjus jau izvirzīja un apstiprināja, manuprāt, Ministru kabinets.

Protams, taču bez konkursa virzīja četri ministri, un jūs – ministrs Pūce.

Bet tas arī bija ātri nepieciešams lēmums. Es tiešām nevaru komentēt, kāpēc, bet tas, ko es zinu, ir – kāpēc es piekritu tur darboties. Jūs droši vien arī esat izpētījis, ka es strādāju Privatizācijas aģentūrā. Un tieši Privatizācijas aģentūra bija tā, kas sāka strādāt pie valsts kapitālsabiedrību pārvaldības koncepcijas attiecībā uz visām valsts kapitālsabiedrībām. To tolaik bija 135, tajā skaitā Rakstnieku māja Ventspilī, visi teātri un dažādas citādas kapitālsabiedrības, kuras pēc būtības vispār nav kapitālsabiedrības, ja ņem vērā Komerclikumā noteikto mērķi, ka kapitālsabiedrībai jāstrādā ar peļņu un jārada kaut kāda īpašniekam pozitīva naudas plūsma. Līdz ar to, kad mēs pārvaldījām kapitālsabiedrības, kuras bija Privatizācijas aģentūrai jāpārvalda – LMT, Lattelecom, sākotnēji Parex banka, kuru mēs sadalījām un izveidojām Citadeli un Revertu –, tad Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūts to, kā mēs Privatizācijas aģentūrā pārvaldījām Citadeles aktīvus un visus pārējos, atzina, ka tā ir labākā korporatīvā pārvaldība Baltijā. Līdz ar to es redzēju, ka tās zināšanas šajā situācijā var būt noderīgas arī pilsētai, kura man tiešām rūp. Jo es šeit dzīvoju un maksāju nodokļus, turklāt lielus nodokļus.

Pūces kungs ir teicis, ka viņam “bija gods” strādāt ar jums kopā, kad viņš 2012. gadā bija Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, un jūs – PA ģenerāldirektores amatā. Bet ekonomikas ministrs tolaik bija pašreizējais Attīstībai/Par līzpriekšsēdētājs…

…Pavļuta kungs! (Smejas)

Jā, un ministrs Pavļuts uzdeva veikt auditu jūsu vadītajā PA, pēc kura jūs atstājāt amatu. Vai jūs tagad esat runājusi ar Pavļutu par šo dīvaino situāciju?

Neesmu runājusi. Jā, tā situācija bija tāda. Ja jūs papētījāt tālāk, tad audita komānija MOI, kas veica to auditu, bija vienas dienas kompānija, radīta tikai vienam mērķim un jau sen ir likvidēta. Un tas viņu audits bija tāds, ka aptaujāja dažus neapmierinātus darbiniekus un nonāca pie konkrēta rezultāta.

Vai gribat teikt, ka ministrs Pavļuts gribēja no jums vienkārši atbrīvoties?

Es nezinu, varbūt. Bet rezultātā tā situācija bija tāda, ka es pati aizgāju. Ja nebija vajadzīgs, lai pārvaldītu lietas tā, kā es to sapratu par pareizu, proti, ka darbiniekiem darba laikā ir jāstrādā un darba laikā jādara tās lietas, par ko viņiem algu maksā.

Vai, jūsuprāt, tāpēc darbinieku vēstulē bija pārmetumi, ka jūs esot “Napoleons” un nodarbojoties ar “mobingu”?

Ja es tagad pateikšu vairāk, ko es jums varētu pateikt, ja jums nebūtu mikrofons ieslēgts… Es vienkārši negribu garas tiesvedības ar tiem darbiniekiem.

Vai jums jau bija tiesvedības ar viņiem?

Nē, nebija.

Viens no pārmetumiem tajā darbinieku vēstulē bija, ka jūs esot “Jaunupa cilvēks”. Kādas attiecības jums ir ar Edgaru Jaunupu?

Ko viņi saprot ar “Jaunupa cilvēku”, jājautā viņiem. Edgaru Jaunupu pazīstu ļoti sen, kopš es strādāju Tieslietu ministrijā. Dažādās lietās, es pat neatceros, kādās, bet, vārdu sakot, ikdienas darbā.

Un kāda loma viņam ir tagad domes darbā?

Domes darbā nav nekādas.

Un izpilddirekcijas darbā?

Jūs domājat – manā darbā? Nē, nav lomas.

Vai esat tagad ar viņu tikusies vai runājusi?

Kādu laiku atpakaļ tikos, runāju, bet tas bija tiešām laiku atpakaļ.

Vai citi politikas aizkulisēs ietekmīgi cilvēki ir nākuši runāt? Vai esat runājusi, piemēram, ar Andri Šķēli vai Aināru Šleseru?

Neesmu.

Bet vai viņi nav pauduši vēlmi kā eksperti pārrunāt ar jums, kā vajadzētu uzlabot konkrētas pārvaldības lietas?

Nezinu. Nezinu… Kā es saprotu, nu, cilvēki tā īsti negrib nākt runāt tāpēc, ka, neskatoties uz to, kur es esmu strādājusi, joprojām dzīvoju tur, kur dzīvoju, un tāpat, kā dzīvoju. Nav man nekādas vasarnīcas, mājas un citādu lietu, arī kredītu nav, un līdz ar to mani laikam grūti uzrunāt.

Vai ar vasarnīcu uzrunāt nav mēģinājuši?

Mēģināja jau kādreiz, bet nekas nesanāca.

Kāpēc ministrs Pavļuts gribēja no jums atbrīvoties?

Tas ir jājautā viņam.

Bet vai jūs to zināt?

Nezinu, nojaušu tikai. Tas, ka [ministra] birojs gribēja noteikt, kādi jautājumi jāizskata valdē darba kārtībā, kādi vai nekādi atvieglojumi būtu jādod kādiem, kas nemaksā nomas maksu Privatizācijas aģentūrai. Bet es vairāk jums nestāstīšu. Tāpēc, ka negribu tiesāties. (Smejas)

Vai Burova kungs mēģina nākt ar jums parunāt?

Burova kungs nē.

Vai tās ir tikai baumas, ka viņš esot gribējis parunāties ar pagaidu administrācijas vadītāju, taču viņam ieteikts pierakstīties rindā?

Nevaru komentēt, tiešām nezinu. Man ir tik ļoti saspringts grafiks, ka visādām tenkām neatliek laika. Ja es tērētu laiku tenkām, es vispār dzīvē neko neizdarītu. Es tiešām ar to nenodarbojos, un to es, paldies Dievam, sapratu, kad man bija trīsdesmit gadi vai mazāk, un nejaucos ne citu privātajā dzīvē, ne skatos citu naudas makos.

Vai Rīga tiek galā ar sociālo palīdzību, kura ārkārtējā situācijā nepieciešama daudziem? Kā sokas ar pabalstu izmaksu un vai ar to pietiek, lai palīdzētu visiem, kuriem tas ir nepieciešams?

Redziet, ar krīzes situāciju ir tā, ka tāpēc jau tā ir krīzes situācija, ka visu laiku kaut kas notiek. Rīgā ir izdarīts ļoti daudz, jau pirms es atnācu, bija izdarīts. Bija izveidota platforma, kura attālināti visi atbildīgie dienesti, iesaistītie cilvēki vairākas reizes nedēļā tiekas un izrunā aktualitātes, kādas ir pilsētai un par saslimušajiem.

Ir Zilais krusts, kurā atrodas cilvēki, kuriem nav dzīvesvietas. Un tā bija mana pirmā darba diena, kad man piezvanīja un pajautāja, lai es atrodu vietu, kur šos cilvēkus izmitināt. Izglītības departamenta vadītājs ir ļoti pretimnākošs, mēs meklējām skolas, internātus un visādus citus risinājumus, un tika atrasts veids, kā, izvietojot armijas teltis, izmitināt cilvēkus un arī nodrošināt izolāciju slimajiem un tiem, kuri bija kontaktā. Diemžēl arī tiem, kuri ir bijuši kontaktā, pēc kāda laika analīzes uzrādīja pozitīvu rezultātu, attiecīgi tagad tiek pieņemtas tālākās darbības.

Situācijā, kad laiks kļūst silts, ir nepieciešams izlikt brīdinājuma zīmes, skatīties, lai cilvēki, pirms vispār viņi aiziet līdz, piemēram, Vecāķu pludmalei, redzētu, ka ir jāievēro distance. Tāpat arī par Ķengaraga promenādi. Ir jābūt zīmēm, un ir iesaistīta pašvaldības policija, viņi staigā un informē, un arī tur, kur brauc ar mašīnām, cilvēkiem pasaka, ka ir jāievēro distance. Bērnu laukumi mums ir norobežoti, lai neiet šūpoties.

Mēs esam sagaidījuši vasaru un pavasari pēc garās ziemas, un cilvēkiem tomēr ir vēlme iziet laukā, un nevar pateikt, ka visiem ir jāsēž mājās, kā ir kaut kur citur, kur cilvēkiem ir pateikts, ka viņiem jābūt mājās un nekur nevar iziet. Visu laiku klausāmies, ko saka epidemiologi, medicīnas darbinieki. Nu, tiešām viss strādā, lai tiktu nodrošināts pēc iespējas labākais līdzsvars starp to, lai ierobežotu slimību, un lai arī cilvēkiem būtu iespēja tomēr pārvietoties.

Bet vai domei pietiek resursu un mehānismu, lai nodrošinātu sociālo palīdzību tiem, kuri palikuši bez iztikas līdzekļiem?

Šobrīd situācija ir, ka mēs zinām, ka 12. maijā beidzas noteiktā ārkārtējā situācija. Vai beigsies? Iespējams, ka nē. Atkal ir repatriācijas reisi, un mēs skatāmies, lai Rīgas satiksme organizē transportu, lai pievestu cilvēkus pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai.

Attiecībā uz pabalstiem situācija ir, ka tika veikts iepirkums, lai ir iespēja maznodrošinātām ģimenēm faktiski uzreiz pēc Lieldienām nodot kartiņas, kur ir ieskaitīta nauda, lai varētu iegādāties pārtiku. Tur ir virkne problēmu saistībā ar to, ka dienestiem bija neprecīzas adreses vai neprecīzi telefonu numuri, tāpēc bija nepieciešams vēl papildus sazināties ar skolām, lai dabūtu kontaktinformāciju katram konkrētam bērnam, kā varētu nogādāt nepieciešamo atbalstu.

Protams, ka vienmēr var vairāk. Saņemam daudz vēstuļu, ka pat trešās grupas invalīdi nevar braukt bez maksas sabiedriskajā transportā. Tas vienmēr ir arī līdzsvarā ar to, lai nodrošinātu pietiekamu distanci, lai, braucot sabiedriskajā transportā, cilvēks nevarētu saslimt. Līdz ar to jau 2. aprīlī parakstīju rīkojumu, ka Rīgā ārkārtējās situācijas laikā pasažierus nepārvadā mikroautobusi, kuros to nevar nodrošināt. Bet tas efekts neizrādījās tik būtisks. Galvenais izaicinājums ir nodrošināt tādu transportlīdzekļu plūsmu, lai cilvēki var droši nonākt darbavietā.

Visu laiku, regulāri tiekamies ar Rīgas satiksmes valdi. Tur izaicinājumu ir daudz, un vislielākais šobrīd ir Rīgas Centrāltirgus. 15. trolejbuss vienkārši brauc pilnāks, nekā vajadzētu būt. Un tas, ko cilvēki dara – redz, ka tur ir uzlīmēts skočs virsū sēdekļiem, viņi noplēš nost, nomet zemē un sēž. Runāju ar Centrāltirgus valdes priekšsēdētāju. Valde pieņēma lēmumu aicināt pensionārus nebraukt no rīta, kad cilvēki brauc uz darbu, ka viņiem ir noteiktās stundas no pulksten vienpadsmitiem līdz trijiem, kad viņi ir gaidīti tirgū veikt savus iepirkumus. Tāpat arī tirgū šobrīd ir noteikti visādi ierobežojumi, distances salīmētas, sazīmēti tie divi metri. Jo es biju aizbraukusi uz tirgu un skatījos, ka tur dažos paviljonos piektdienas vidū bija tā, ka pie piena produktiem un pie dārzeņiem cilvēki tomēr neievēroja distanci. Un tad es lūdzu, lai informācija tomēr tur ir gan krieviski runājošiem, gan angliski runājošiem, un šobrīd jau tur ir visādās valodās gan informācija pieejama, gan arī skaļruņos apziņo.

Vai kādiem pašvaldības uzņēmumiem būs jāizmanto iespēja prasīt valsts budžeta aizdevumu pamatkapitāla palielināšanai, ja apgrozījums samazinātos par vairāk nekā 50 procentiem?

Šobrīd man tā neizskatās. Skatāmies tagad gada pārskatus vairākām kapitālsabiedrībām, un varu teikt, ka nē. Mums ir pat kapitālsabiedrības, kuras atrod par iespējamu samazināt tarifus. Piemēram, dalībnieku sapulcē pieņēmām lēmumu par tarifu samazināšanu Rīgas ūdenim – no 1. maija būs samazināts par 7 procentiem, un tas skars 75 procentus mājsaimniecību, 25 procentus juridisko personu. Manā ieskatā tas ir cilvēkiem būtisks samazinājums. Tāpat arī Rīgas siltums samazina savus tarifus, un arī netiek piedzīta nokavējuma nauda, un visādas citādas sankcijas netiek vērstas pret tiem, kuri šobrīd, ņemot vērā situāciju, nespēj veikt maksājumus. Protams, ka kādas situācijas parādās no jauna, piemēram, tagad saistībā ar Balzāmbāru.

Par to posos vaicāt – kāpēc vismaz atsevišķos gadījumos nevar dabūt solīto nomas maksas atlaidi?

Jā, tur būtu jārunā detaļās, bet tas, kas šobrīd ir skaidrs – iesniegums Rīgas namiem nemaz arī nav uzrakstīts par to, kā rīkoties tālāk, ņemot vērā, ka galvenā naudas plūsma, kā saprotu, ir no maija līdz septembrim, bet ziemā savelk jostas. Katrā ziņā tur risinājums tiks atrasts. Manā ieskatā, tur var sadalīt parādu termiņos. Nu, nav nekāds mērķis tagad uzņēmējiem, kas gadiem ir veiksmīgi strādājuši, radīt tādu situāciju, ka neviens nav laimīgs.

Bet cik daudziem uzņēmumiem ir piešķirtas nomas maksas atlaides?

Pašlaik tiek apzināta faktiski visu institūciju aktuālā situācija. Problēmas ir arī, piemēram, Rīgas Centrāltirgum, kur ir samazinājusies plūsma. Un atkarībā no tā, vai tās ir pārtikas preces, rūpniecības preces, apgrozījums ir samazinājies vairāk. Finanšu departaments ir sagatavojis, šodien man ir jābūt informācijai saistībā ar Centrāltirgu par to, kā mēs risinām situāciju. Bet tas, kā mēs to redzam pašvaldībā, ir, ka nevis no gadījuma uz gadījumu, bet noteikt vienotu, skaidru kārtību, kā pašvaldība to var piemērot visiem, kam tas ir nepieciešams.

Jūs tagad stāstāt par to, ko Rīgas dome dara, pagaidu administrācijas vadītājs Balševics 15. aprīlī Saeimas komisijā stāstīja, taču, ja salīdzina ar valdības publiski sniegto informāciju, “Rīgā ir pilnīgs klusums”, kā šķiet pat jaunās konsultatīvās padomes vadītājam Andrim Grafam. Vai tā ir tikai tā dēvētā komunikācijas problēma vai apzināta domes vadības politika – runāt par krīzi kā par ikdienu, lai nevairotu drošības riskus?

Kā Bībelē rakstīts – kas klauvē, tam atver, kas meklē, tas atrod.

Vai tas būtu ieteikums rīdziniekiem, kā krīzes laikā iegūt informāciju?

Tā bija atbilde nevis rīdziniekiem, bet gan vairāk Grafa kungam. Tiešām tiek darīts daudz, un informācija tiek nodota ziņu aģentūrām un arī atrodama mājas lapā. Bet atbilde uz jūsu jautājumu ir – mums ir svarīgi balstīties uz likumiem, kurus pieņem Saeima un arī izpildinstitūcija Ministru kabinets. Un, es pieņemu, tāpēc žurnālistiem ir lielāka interese dzirdēt to, ko pieņem Ministru kabinets attiecībā uz visu valsti, nevis stāvēt te pie Rīgas domes un mēģināt saprast, ko Rīgas dome dara pēc tam, kad ir izdarījusi valdība. Es piekrītu, ka ir vajadzīgs vairāk informācijas dot, un mēs pie tā strādāsim.

Žurnālisti dara savu darbu, bet vai domei nevajadzētu pašai aktīvāk un uzskatāmāk informēt rīdziniekus par krīzes situācijā viņiem svarīgo?

Ja jūs sagaidāt, lai stāstu, ko es daru, es labprāt varu stāstīt.

Jūs stāstāt, ko darāt, taču domē ir daudz struktūrvienību – ko viņi dara?

Ja es arī zinātu, ko viņi dara!

Sešpadsmit dienās darbā vēl neesat noskaidrojusi?

Mēs uzgājām augšā fotografēties [pirms intervijas], un tas, ko es redzēju – izrādās, tur ir pīpētava. Es tiešām nezināju, ka tur cilvēki pīpo. Man nekas nav pret pīpētavu, bet kaut kāds labums bija no mūsu fotografēšanās.

Tas labi. Bet vēl par darbiem domē. Jūs 16. aprīlī atstādinājāt no amata Rīgas domes Informācijas tehnoloģiju centra vadītāja Ēriku Zēģeli. Kādas vēl izmaiņas gaidāmas domes struktūru vadībā?

Finanšu un administrācijas komiteja jau pagājušā gada beigās bija uzdevusi izpilddirektoram izvērtēt Infromācijas tehnoloģiju centra direktora Ērika Zēģeļa atbilstību ieņemamajam amatam. Pēc tam Rīgas domes Revīzijas pārvalde veica auditu – audits ir uz 84 lapām. Un tur bija tādi konstatējumi, kas rada šaubas par to, vai Zēģeļa kungs atbilst amatam un veic pienākumus, kuri viņam ir noteikti. Bija arī Iepirkumu uzraudzības biroja viedoklis, ka tādā veidā iepirkumi par tik daudziem miljoniem nebija jāveic. Bija Valsts reģionālās attīstības aģentūras aicinājums pārtraukt šo [grāmatvedības un finanšu vadības sistēmas programmatūras izstrādāšanas pakalpojumu] iepirkumu.

Tāpēc es lūdzu deleģēt kādus cilvēkus, kas ir tiešām eksperti informāciju tehnoloģiju un iepirkumu jautājumos, un, ņemot vērā to, ka jau no Valsts civildienesta pārvaldes laikiem pazīstu Māri Knoku, sazinājos ar Valsts ieņēmumu dienestu un lūdzu rast iespēju deleģēt viņu vadīt komisiju. Un šobrīd cilvēki strādā. Pagājušajā ceturtdienā bija jau pirmā komisijas sēde, nākamceturtdien būs nākamā sēde. Dokumentu apjoms tiešām ir liels. Un tā lielākā problēma visā tajā ir, ka tehnoloģiski ir izdarīts tā, ka iepirkumu, ņemot vērā iztērēto līdzekļu apjomu, ir grūti pārtraukt. Tas saistīts ar dažādu licenču nodošanu ne gluži atbilstoši līgumam un iespēju tādejādi elektronisko iepirkumu sistēmā iepirkt tik daudz stundu, cik tam vispār nav domāts – 96 tūkstošus. Tad faktiski sanāk, ka 25 darbinieki, kuri tur ir, astoņas stundas dienā strādā divus gadus. Tur ir interesanti papētīt, kas ir noticis un kāpēc.

Kādus vēl struktūrvienību vadītājus varētu mainīt? Domes Saskaņas frakcijas vadītāja Anna Vladova nupat Latvijas Radio uztraucās, vai ir īstais laiks mainīt Attīstības, Finanšu un Izglītības departamenta vadītājus. Vai tie būtu nākamie?

Pirmkārt, grūti komentēt dažādas baumas un kaut kādus Vladovas kundzes pārspriedelējumus. Bet šajos departamentos šobrīd ir pienākumu izpildītāji, un nomināciju komisijas izskatījušas un uzklausījušas visus kandidātus, kuri ir pieteikušies konkrētajiem amatiem. Es zinu, ka šobrīd katrs komisijā sniedz vērtējumu, tie tiek apkopoti, un attiecīgi tad būs izvirzīts kāds kandidāts. Ja vajag, mēs varam konkrētiem komisijas locekļiem paprasīt.

Pēc kādiem principiem veidotas šīs komisijas?

Tās jau bija izveidotas, kad es te atnācu. Tas, ko es zinu, vienkārši ir, ka šobrīd process tiek finalizēts. Iespējams, ka kāds pienākumu izpildītājs paliks amatā, varbūt visi paliks, varbūt kāds tiks mainīts – es nezinu, neesmu tajās komisijās, kas izvērtē, nevaru pateikt šobrīd. Es tikai zinu, ka rezultāti tiek apkopoti un rezultāti būs. Bet es viņus arī nemainu, tā ir domes (tātad pagaidu administrācijas – red.) kompetence.

Jūsu kompetencē ir pašvaldības kapitālsabiedrības, un jau minējāt, ka dažās lielajās jāievēl padomes. Kad varam gaidīt rezultātu?

Komisijas vēl top, kā jau teicu, gaidām atbildes. Vajadzēja būt jau vakar, bet vēl nebija. Man šodien nebija laika sazināties, jo bija 2. slimnīcas dalībnieku sapulce un jūs, un vēl visādas lietas. Tāpēc es tiešām nevaru tik lielā detalizācijas pakāpē [atbildēt]. Bet daudz interesantāk būtu iepriekšējiem pajautāt, kāpēc, piemēram, Informāciju tehnoloģiju centrs, kas atbild par visiem informācijas tehnoloģiju jautājumiem visā domē, ir iestrukturēts nevis domē, bet gan zem izpilddirektora.

Kāda būtu jūsu atbilde uz šo jautājumu?

(Klusē) Nu, padomājiet. Es jums pateikšu bez mikrofona. (Smejas)

Tātad jūs zināt?

Es nojaušu. Kā es varu zināt, es šeit esmu tikai sešpadsmito dienu! Es jums varētu pateikt, ko vēl varētu pētīt. Arī bez mikrofona. Citādi jūs nospēlēsiet, ka es teicu, bet mani jau tā te ļoti mīl, lai neteiktu citādi.

Labi, tad vispirms par to, ko var ar mikrofonu. Kopš 1. janvāra izpilddirektoram ir ļoti liela vara kā pašvaldības uzņēmumumu kapitāldaļu turētājam, bet tagad no Īpašumu departamenta tiešā jūsu pārraudzībā ir pārcelta arī Komercdarbības nodrošinājuma pārvalde, kuras viens no uzdevumiem ir izvērtēt, vai izbeigt pašvaldības līdzdalību uzņēmumos. Vai plānojat mainīt kādu pašvaldības uzņēmumu īpašnieku struktūru?

Man tāda plāna šobrīd nav. Tas viss ir vērtēšanas procesā. Jo likums saka, ka reizi piecos gados ir jāizvērtē pašvaldības līdzdalība kapitālsabiedrībās. Rīgas domei līdz 15. decembrim jāsaprot, quo vadis – kurp ejam. Līdz ar to šobrīd ir paprasīti neatkarīgā audita ziņojumi, līdz 1. maijam attiecībā uz visām kapitālsabiedrībām ir jābūt nodevumiem, un viena no sadaļām šajos ziņojumos ir izvērtējums par turpmāko pašvaldības līdzdalību kapitālsabiedrībā. Līdz ar to šis jautājums tiks vērtēts.

Kā zināms, attiecībā uz līdzdalību ir Konkurences padomes noteiktas vadlīnijas. Savulaik par šo jautājumu ir arī Valsts kontrole izteikusies. Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka Edgars Pastars, kurš savulaik bija Valsts kontrolē strādājis un šobrīd pārstāv Finanšu nozares asociāciju, piekrita darboties konsultatīvajā padomē. Un tad tas, ko es saredzētu – ka būtu kāds viens objektīvs izvērtējums. Jo manā ieskatā varētu būt diskutējami jautājumi, piemēram, saistībā ar Rīgas mežiem.

Valsts kontrole viņiem ir pārmetusi konkurences kropļošanu…

Jā, jo tirgu kropļot nedrīkst. Un, ja Rīgas meži dara to, ko var darīt tirgū, proti, ražo dēļus – es kā juriste tagad runāju, varbūt tehnoloģiski to sauc kā citādi –, tad tās, manuprāt, nav pamatdarbības, kāpēc mums vajadzētu paturēt tādā apmērā šo biznesu. Arī par Rīgas ūdeni – es arī tagad vienkārši kā Rīgas iedzīvotāja domāju – vai visas tās lietas, kas tiek darītas… Bet tur jāskatās ļoti stingri saistībā ar Konkurences padomes vadlīnijām, un sagaidu no konsultatīvās padomes kādus risinājumus, piedāvājumus saistībā ar auditu konstatēto par to, kas faktiski šobrīd ir.

Ko es ļoti ceru – ka tomēr vēlēšanas 29. augustā būs un septembrī būs dome. Un tad lai arī pieņem to lēmumu.

Pieminējāt Rīgas mežus, Rīgas ūdeni. Kuru vēl funkcijas varētu veikt privātie – RNP?

Rīgas namu pārvaldnieks – pilnīgi piekrītu. Pilnīgi piekrītu! Jau šobrīd namus apsaimnieko vairāki namu apsaimniekotāji. Jūs arī teicāt – kāpēc mēs nepārņemam? Nu, faktiski ir tehniskas problēmas, lai gan droši vien, ja kāds būtu pietiekami uzņēmīgs, katrā mājā tos parakstus arī savāktu.

Kādos vēl no kopumā 15 pašvaldības uzņēmumiem varētu pārskatīt pašavaldības dalību?

Nezinu, manuprāt, varētu pārskatīt dalību arī, nu, nezinu, Dzemdību namā jau nu ne, bet, piemēram, slimnīcās. Bet tur viņiem ir integrēti pakalpojumi – slimnīcās ir ne tikai ārstniecība, bet arī sociālās aprūpes gultas. Un mums kā Rīgas pilsētai ir svarīgi nodrošināt Rīgas iedzīvotājiem sociālo aprūpi. Pansionāti ir pārpildīti, rinda ir 500 cilvēku, un viņus arī kaut kur vajag izvietot. Un tie, kuri ir slimnīcās, ir smagi gadījumi, tādi, ka cilvēkiem vajadzīgs arī lielāks medicīniskais atbalsts, nevis tikai vienkārši kāda vieta. Nu, kā, piemēram, Mežciemā, kur nav tik specifiskas prasības attiecībā uz ārstniecību.

Teicāt, ka šādi lēmumi būtu jāpieņem nākamajai domei pēc vēlēšanām. Radzevičs bažījas, ka dome jau pašlaik varētu nolemt atteikties no līdzdalības kādā no kapitālsabiedrībām. Vai varētu?

Varbūt Radzevičs ir gaišreģis. Jo es pati to vēl nezinu.

Bet vai pieļaujat iespēju, ka par to varētu lemt pirms vēlēšanām?

Es tādu situāciju nepieļauju, es to neatbalstītu. Ja notiek vēlēšanas 29. augustā, tad es uzskatu, ka ir pietiekams laiks, lai dome pilnā sastāvā varētu par šiem jautājumiem lemt. Ja vēlēšanas nenotiek, tad nebūs citu variantu, kā vien par to lemt.

Bet es gribu, lai ir konsultatīvā padome, nostiprināt viņu tiesības ar domes lēmumu, lai nav tā, ka es aizeju projām, un viss atgriežas vecajās sliedēs. Es gribētu, lai kaut kādas lietas tomēr paliek stingrāk un lai ir domes lēmums par to, kāds ir konsultatīvās padomes uzdevums un kādas ir funkcijas. Lai nav, es jums piekrītu, viena cilvēka rokās koncentrēta tik liela vara, kāda ir Rīgā attiecībā uz 15 kapitālsabiedrībām. Nu, tas ir jautājums, kas ir jāatrisina, lai nav tur ļoti lielas iespējas rīkoties, kā vien ienāk prātā.

Pašvaldības uzņēmumu auditu rezultāti būs zināmi mēneša beigās…

Tie jau ir, gaidām.

Ko tieši vēl gaidāt? Ja pareizi sapratu, rezultāti jau ir, un Andris Grafs teica, ka tie esot nevis bēdīgi, bet gan kliedzoši. Vai jums ir līdzīgs iespaids?

Tātad arī Grafa kungs ir gaišreģis, izrādās. Jo, piemēram, man šodien dalībnieku sapulcē Rīgas 2. slimnīca piedāvāja tikai pirmās kārtas nodevumu apstiprināt. Un līdzīga situācija ir arī vēl citās kapitālsabiedrībās. Tā būtu mana replika. Bet, piemēram, ja par jau saņemtu audita ziņojumu par Rīgas namu pārvaldnieku, tad – ir tiešām slikti. Ir tik tiešām ļoti slikti!

Tas, ko es gribu, un tas, ko es darīšu – lūgšu kapitālsabiedrībām sazināties ar audita veicējiem, jo visi auditi mums ir ar konfidencialitātes klauzulām. Manā ieskatā, tas arī nav pareizi. Tāpēc, ka ir tomēr jāzina, kā tiek pārvaldīti uzņēmumi. Es saprotu, ka komercdarbības ir komercnoslēpums, es saprotu, ka personu dati ir jāaizsargā, bet tajā pašā laikā man kā Rīgas iedzīvotājam ir arī tiesības zināt, kas notiek pilsētā. Tāpēc es sagaidu, ka jautājums tiks atrisināta tādā veidā, ka sabiedrība, es pieņemu, arī ar jūsu palīdzību, tomēr varēs iepazīties, kas notiek.

Cik daudz laika varētu vajadzēt, lai saskaņotu ar auditoriem, ka publicēsiet vismaz auditu atzinumu daļu?

Nu, tikko uzrakstīšu vēstules, man šķiet – mēnesi vai cik ilgi tur vajadzētu sazināties? Es lūgšu, lai ir iespējami ātri. Kāda jēga iztērēt kapitālsabiedrības naudu, tikt pie audita ziņojuma un ielikt to atvilktnē? Kāpēc tad vajag prasīt ziņojumu, ja to nevar izmantot? Mums te tādi visādi ierobežojumi ir, ka es tikai varu pabrīnīties.

Vai tie ir iekšējie ierobežojumi?

Daļa jā, daļa nē. Piemēram, attiecībā uz Audita un revīzijas pārvaldes ziņojumu par IT centru ir noteikta – starp citu, ar Burova kunga rīkojumu – ierobežota pieejamība. Nevar teikt, ka tā revīzijas pārvalde tur ar ļoti lielu iedvesmu ietu Rīgas struktūrvienībās un kādus vien trūkums atklātu.

Bet ir arī agrāk veikti neatkarīgi auditi, piemēram, par Rīgas satiksmi. Balševics intervijā mūsu žurnālam marta sākumā teica, ka to varētu publicēt, tikai esot jāsaskaņo ar audita veicējiem. Kāpēc, jūsuprāt, nekas nav publicēts?

Atzīstos, goda vārds, neesmu pajautājusi. Tas, ko es zinu – ar Rīgas satiksmi ir ļoti daudz problēmu. Mēs mēģinām noturēt, un paldies padomes priekšsēdētājam Aināram Ozolam, kas ilgus gadus bija vadījis SEB banku, un es esmu arī ļoti priecīga, ka valdes priekšsēdētāja ir Džineta Innusa, kurai tiešām ir liela pieredze arī valsts pārvaldē. Mēs varam tikai pieņemt faktus, kādi tie ir, un skatīties, ko var izdarīt, jo tur tiešām ir ļoti sarežģīti.

Vai Rīgas satiksmei būtu jāpārsūdz Administratīvās apgabaltiesas spriedums, ar kuru paliek spēkā Konkurences padomes lēmums par karteli nanoūdens iepirkumā?

Neesmu spriedumu vēl lasījusi, zinu, ka tāds ir. Manā ieskatā ļoti kritiski ir vērtējama nepieciešamība pārsūdzēt. Jo, kā mēs zinām, kasācijas instancē var sūdzēties tikai par materiālo un procesuālo normu pārkāpumiem. Tā Konkurences padomes sūdzība bija par to, ka ir izveidots kartelis. Manā ieskatā Konkurences padomē strādā pietiekami zinoši un atbildīgi cilvēki, kuri konkurences tiesības un attiecīgos regulējumus pārzina. Bet par konkrēto situāciju man sajūta ir, ka es ļoti stingri pārdomātu, vai es šādā situācijā, ja vadītu Rīgas satiksmi, ietu strīdēties uz kasācijas instanci tālāk par šo lietu.

Aprīļa sākumā Balševics teica, ka varētu izsludināt konkursu uz Rīgas pilsētas izpilddirektora amatu, taču par to domāšot, ja Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas oficiāli būs pārceltas uz augusta beigām. Tagad ir pārceltas. Kā jums šķiet, vai pašlaik, līdz augusta beigām, būtu jārīko konkurss uz šo amatu?

Varbūt jā, un varbūt nē. Tāpēc, ka pagaidu administrācija jau arī ir pagaidu. Man liktos pareizi, ka dome, kas atnāk, izvēlas izpilddirektoru. Bet tas, protams, ir administrācijas jautājums, vai rīkos konkursu.

Vai jūs piedalīsieties, ja rīkos?

Visticamāk, nē, paldies! (Smejas)

Esat teikusi, ka norobežojaties no politikas, tomēr uzdošu vienu pavisam politisku jautājumu – kāpēc, jūsuprāt, Saskaņas politiķi vaimanā par šausmām, kuras pašlaik notiekot Rīgā, bet GKR Burovs par jums un par pagaidu administrāciju izsakās atturīgi vai pat atzinīgi?

Tas man ir jaunums! (Smejas) Mīkla!

Vismaz ceturtdien Latvijas Radio Kustpunktā viņš par domes pagaidu vadību neko sliktu neteica.

Radio man nesanāk klausīties, televizoru neskatos jau astoņus gadus, tāpēc tiešām nezinu. Es pieņemu, ka varbūt domē Saskaņai ir vairāk cilvēku, kuri ir neapmierināti un nezina, kā tālāk dzīvot, ja viņiem prasa kādu informāciju.

Bet varbūt tāpēc, ka Attīstībai/Par ir gatava pēc vēlēšanām sadarboties ar GKR, kā tajā pašā raidījumā apstiprināja apvienības frakcijas vadītājs Viesturs Zeps?

Es nezinu. (Smejas) Kā es to varētu zināt?! Es jums par kapitālsabiedrībām varu pastāstīt – ar ko es tikos, ko darīju. Kā es varu zināt, ar ko viņi tur domā sadarboties?

The post Iveta Zalpētere: Rīgas iedzīvotājam ir tiesības zināt, kas notiek pilsētā appeared first on IR.lv.

1. maijā aprit 100 gadi kopš pirmo reizi sanāca Satversmes sapulce – pirmais tautas vēlētais likumdevējs Latvijā. Satversmes sapulce uz pirmo sēdi pulcējās 1920.gada 1.maijā, un tās sanākšanu ļaudis svinēja ar sajūsmu, izejot ielās atbalsta manifestācijās.

Satversmes sapulces vēlēšanās 1920.gada 17. un 18.aprīlī nobalsot ieradās gandrīz 85 procenti no reģistrētajiem vēlētājiem. Satversmes sapulci veidoja dažādi politiskie spēki. Tajā darbojās sociāldemokrāti, latviešu pilsoniskās partijas, nacionālo minoritāšu pārstāvji un citas partijas.

Sākotnēji Satversmes sapulcē ievēlēja 150 deputātus no 16 sarakstiem. 1920.gada rudenī to papildināja vēl divi deputāti no Ziemeļvidzemes reģioniem, kuros aprīlī vēlēšanas nenotika, jo tobrīd tie vēl atradās Igaunijas armijas kontrolē.

Par Satversmes sapulces prezidentu kļuva Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste. Pirmā tautas vēlētā likumdevēja prezidents pildīja arī valsts galvas funkcijas.

Satversmes sapulces būtiskākais veikums bija Satversmes un Agrārās reformas pieņemšana, kas nostiprināja demokrātisku pārvaldi un valsts iekšējo stabilitāti, bet 1921. gada sākumā gūtā de iure atzīšana garantēja Latvijas suverenitāti starptautiskā līmenī.

Satversmes sapulce strādāja vairāk nekā divarpus gadus un šajā laikā sanāca uz 213 sēdēm.

Vērtīgs dāvinājums muzejam

Satversmes sapulces 100.gadadienā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs saņēma nozīmīgu dāvinājumu – Satversmes sapulces deputāta un tās sekretāra Roberta Ivanova (1883-1954) ģimene uzdāvināja oriģinālu lielformāta fotogrāfiju ar Satversmes sapulces sēdes kopskatu. Tā uzņemta 1921. gada 28. janvārī, iemūžinot vienu no politiski svarīgākajiem Satversmes sapulces darbības brīžiem – svinīgo sēdi par godu Sabiedroto Augstākās padomes 26. janvārī izsludinātajai Latvijas Republikas starptautiskajai de iure atzīšanai, informē muzejs.

1921. gada 28. janvārī, īpaši rotātā Satversmes sapulces sēžu zālē (tagadējā Saeimas namā), uzrunu deputātiem, valdībai un ārvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem teica Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste. Viņš uzsvēra, ka 1918. gada 18. novembris iesāka Latvijas valsts attīstības pirmo posmu, kas noslēdzās 1920. gada 1. maijā, sanākot Satversmes sapulcei, savukārt Latvijas starptautiskā atzīšana 1921. gada 26. janvārī iesākusi Latvijas valsts pastāvēšanas trešo posmu, kurā Latvijai cienīgi jāpilda tās pienākums “būt citu Eiropas un vispasaules valstu starpā”.

Vizuālo materiālu par Satversmes sapulces darbību Latvijas muzeju krājumos nav daudz – to vidū ir Viļa Rīdzenieka uzņemtie kadri Satversmes sapulces atklāšanas dienā, atsevišķi Mārtiņa Lapiņa un citu fotogrāfu iemūžinātie attēli, turklāt daļa no tiem zināmi tikai publicētā (reproducētā) formātā, tādēļ dāvinājums ir divtik nozīmīgs.

Fotogrāfijas dāvinātājs ir Satversmes sapulces sekretāra Roberta Ivanova mazmazdēls Brain Games vadītājs Egils Grasmanis: “Ar šo fotogrāfiju aizsākās mana interese par vecvectēvu, un līdz ar to arī vēstures notikumiem pirms 100 gadiem. Esmu pagodināts nodot tās oriģinālu muzeja rīcībā.” Lai plašāk atgādinātu par Satversmes sapulces 100. gadadienu un demokrātijas vērtībām, Satversmes sapulces deputāta mazmazdēls aktīvi iesaistījies arī jaunā pilsoniskā iniciatīvā Demokrātijas nedēļa. Tās ietvaros jau tagad notiek Latvijas parlamentārās demokrātijas vēsturei veltītas aktivitātes sociālajos tīklos, kas turpināsies līdz Eiropas dienai 9. maijā.

Fotogrāfijas dāvinātājs Egils Grasmanis pie Satversmes plakāta izstādē “Latvijas gadsimts”. 2020. gada 30. aprīlis. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

The post VIDEO: Aprit 100 gadu kopš Satversmes sapulces sasaukšanas appeared first on IR.lv.

Satiksmes nozare bija viena no pirmajām, kas sajuta vīrusa Covid-19 izraisītās krīzes ietekmi, liekot skaidri apzināties, ka sekas būs nopietnas un jūtamas ilgtermiņā. Lai mazinātu negatīvo ietekmi, reaģējām nekavējoties, un kā viens no pasākumiem, lai pēc iespējas sekmīgāk pārziemotu ekonomisko atslābumu Latvijā, tika izvēlēts būvniecības projektu īstenošana tuvākajā laikā.

Savu priekšlikumu par nepieciešamību ieguldīt autoceļu būvē virzījām apspriešanai dažādos līmeņos. Galu galā 28. aprīlī Ministru kabinets lēma par finansējuma 75 miljonu eiro apmērā piešķiršanu autoceļu būvniecības vajadzībām. Šāda lēmuma nepieciešamība galvenokārt balstās trīs argumentos.

Jāizmanto naftas cenu kritums

Būtisks arguments būvniecības projektu atbalstam īstenošanai tuvākajā laikā bija tieši naftas resursu cenu kritums pasaules tirgos. Kā zināms, tikko plaši tika apspriests fakts, ka pirmo reizi vēsturē naftas cenas bijušas negatīvas. Turklāt sagaidāms, ka naftas un tās produktu cenas kādu laiku saglabāsies zemas.

Ņemot vērā, ka ceļu būvē būtisku izmaksu pozīciju veido tieši degviela un bitumens, kā arī to, ka šie ir tie retie resursi, kuri jāimportē ceļu būves vajadzībām, ir īstais brīdis situāciju izmantot.

Būvniecība kā enkurnozare nodarbinātībai

Kopš ārkārtējās situācijas izsludināšanas bezdarba līmenis ir tikai audzis, turklāt nav zināms, kad situācija varētu stabilizēties. Eksperti prognozē, ka dažāda rakstura ierobežojumi, iespējams, paliks ilgāku laiku, arī tiek prognozēts, ka starptautiskā satiksme jeb starptautiskie pasažieru pārvadājumi varētu atkopties ne tik ātri.

Būvniecība, tai skaitā ceļu būve, ir viena no jomām, kuras procesos tiek nodarbināts liels skaits cilvēku. Turklāt nereti būvniecībā tiek nodarbināti ne tikai būvnieki – tiešie darbu veicēji, piemēram, inženieri, ceļu meistari un strādnieki, bet arī citu profesiju pārstāvji, piemēram, ēdinātāji. Būvnieki izmanto arī viesnīcu pakalpojumus un tērē naudu pirkumiem apkārtnē esošajās tirdzniecības vietās.

Tādējādi būvniecības projektiem ir potenciāls sekmēt nodarbinātību arī daudzās citās nozarēs.

Ceļi – ar dubultu labumu sabiedrībai

Valsts pārvaldībā ir ap 20 000 km autoceļu, no kuriem gandrīz puse ir ar melno segumu. Katru gadu autoceļu ar melno segumu stāvoklis lēnām uzlabojas, bet tas ir nepietiekami: vēl apmēram trešā daļa ceļu ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī.

Tāpēc ieguldījums autoceļu būvē ir nepieciešams ne tikai ekonomiskās aktivitātes sekmēšanai, bet arī kopējā autoceļu stāvokļa uzlabošanai.

The post Ceļiem – naudu, cilvēkiem – darbu appeared first on IR.lv.

Covid-19 pandēmija spēj radīt arī grandiozas izmaiņas globālajā politikā – ļaujot Pekinai apsteigt Vašingtonu cīņā par galvenās superlielvalsts lomu.

Martā un aprīlī abpus Atlantijas okeānam publicēts daudz skaļu, uzstājīgu rakstu par to, ka pašlaik ASV zaudējot savu dominējošo ietekmi un globālā līdera vietu aizpildot Ķīna.

Par netiešu, pat dziļi simbolisku apliecinājumu tam, ka Ķīna ir “izrāvusies līderos”, tiek piesaukta abu valstu reakcija, pārvarot vīrusa nodarīto postu. Komunistu valdība šķiet apliecinājusi tās efektivitāti, savā valstī ātri iegrožojot un apslāpējot pandēmiju. Donalda Trampa sākotnējie centieni problēmu ignorēt iespaidoja viņa vadītās administrācijas rīcībspēju, un koronavīruss ļoti smagi skar Amerikas Savienotās Valstis.

ASV dominēšanas fināls

Daži autori ASV dominēšanas beigas pamato ar dolāra lomas samazināšanos. Citi – ar to, ka ASV nokavēja un vāji reaģēja uz vīrusu (atšķirībā no Zika vīrusa epidēmijas, kad ASV spēlēja vadošo lomu). Vīruss testējot ASV līderību, un Vašingtona testu neizturot, tāpēc vīruss mainot globālo kārtību – tā šo loģiku skaidro gan uzņēmējs un bijušais ASV diplomāts Kurts M. Kempbels, gan Pasaules ekonomikas foruma analītiķis Džons Letzings.

Skan pārmetumi Vašingtonai, ka tā izrādot visai pasaulei klaju savtību, pārpērkot citām valstīm saražotus aizsarglīdzekļu sūtījumus un neveikli cenšoties “sagrābt” savās rokās iespējamu vakcīnu tehnoloģijas. Savukārt Pekina nosūta uz pandēmijas smagi skartām Eiropas valstīm humāno palīdzību – deficītās plaušu ventilēšanas ierīces, sejas maskas, savus mediķus.

Bijušie ASV valsts sekretāri Džeimss Beikers, Džordžs Šulcs izceļ citu iemeslu – ASV zaudējot tāpēc, ka tām neesot skaidras politikas klimata jeb “zaļajā” jomā. Šādas politikas neesamība esot drauds nacionālajai drošībai. ASV stabili atpaliekot no vēja turbīnu, solāro paneļu, bateriju ražošanas un eksporta lielvalstīm – Ķīnas, Vācijas, Japānas. ASV nevarot būt vadošais spēks pasaulē, ja tās neesot vadošā enerģētikas inovāciju valsts.

Tieši tāpat arī atomenerģētikā – ASV enerģētikas sekretārs nupat publicējis jaunu politiku šajā jomā ar mērķi atgūt savas valsts līdera pozīcijas pasaulē.

Vēl citi ASV norietu skaidro ar to, ka amerikāņi sākot zaudēt arī jauno tehnoloģiju cīņā. Šī nostāja sasaucas ar savdabīgo diskusiju par to, vai ir vajadzīgs sašķelt Google, Facebook, Amazon un citus IT nozares milžus. Šo firmu saskaldīšanas idejas piekritēji (kā prof. Ganešs Sitaramans) uzskata, ka tādā veidā rastos sīvāka konkurence un no tās iegūtu ASV drošība. Neesot pamata domāt, ka Amazon, Google, Microsoft palīdzot Amerikai pretstāvēt Ķīnas tehnoloģiskai un ģeopolitiskai izaugsmei.

Daļa taisnības varbūt te ir. Amerikāņu IT gigants Microsoft ir ĶTR valdības “galma oficiāls piegādātājs”. Google jau pirms gadiem plānojis sadarbību ar šo valsti mākslīgā intelekta jomā. Savukārt Amazon Ķīnā ir līderis mākoņpakalpojumu jomā. Cik un kuram šeit ir atkarība vai neatkarība, ir liels jautājums.

Pat “slavenais” Huawei nav iekļauts ASV sankciju sarakstā, lai arī šādi draudi firmai tika izteikti un izmeklēšana notikusi. Acīmredzot jāsecina, ka nav īstu iemeslu iekļaut šo uzņēmumu sankciju sarakstā. (Tas, protams, netraucē aicināt vasaļu valstis pārtraukt attiecības ar Huawei un līdzīgām ĶTR firmām.)

Gluži otrādi: 2019. gadā Huawei biznesa apjoms ar ASV firmām sasniedza 18,7 miljardu dolāru. Tas salīdzinājumā ar 11 miljardiem 2018. gadā ir apskaužams rezultāts. Amerika tomēr ir biznesa valsts, un valsts tur kalpo biznesam.

ASV attieksme pret Ķīnas tehnoloģiju firmām ir brīžiem tiešām dīvaina – sankciju sarakstā iekļautā videonovērošanas un citu tehnoloģiju firma Dahua plāno piedalīties ar milzu stendu vadošā tehnoloģiju gadatirgū ASV. Šīs sankcionētās firmas ražojumi šoziem brīvi uzvar arī publiskos iepirkumos Baltijas valstīs.

“Dīvaino“ savas valsts valdības attieksmi pētījumā par sankciju un sodu piemērošanu ļaunprātīgas kiberdarbības jomā apraksta pētnieks Trevors Logans no ASV Demokrātijas aizstāvības fonda. Analizējot savas valdības vairāku gadu praksi, viņš norāda: atbildot uz ļaunprātīgu Krievijas, Ziemeļkorejas, Irānas kiberdarbību (t.sk. arī ekonomikas jomā) tiek izmantotas gan apsūdzības, gan sankcijas, savukārt Ķīnas šāda veida rosīšanās bieži paliek “nepamanīta”. Logana secinājums – ASV valdība varētu baidīties izraisīt vērienīgu ĶTR atbildes reakciju pret savām kompānijām.

Diskusijā par ASV dominēšanas beigām tuvāks patiesībai, šķiet, ir Ārpolitikas padomes prezidents Ričards Hāzs ar viedokli – vīrusa krīze ir mazākā mērā kāds īpašs “pagrieziena punkts”, tā ir jau iesāktā ceļa turpinājums: ASV līderības samazinājums, globālās sadarbības sairums.

Trampa solītais krīt makā

Donalds Tramps uzvarēja ar nacionālisma, izolacionisma, īsto amerikāņu pārākuma un viņu glābšanas lozungiem. Viņš solīja aizsargāt valsti pret tirdzniecības līgumiem ar citām valstīm, aizsargāt pret starptautisko organizāciju (ANO, NATO) “mahinācijām”, tādējādi graujot “neoliberālo globalizāciju” – atzīst Kanādas žurnālists analītiķis Džīts Hērs.

Ideoloģiski un emocionāli priekšnoteikumi vēlēties ASV “sakāvi” ir daudziem Eiropas vai citu pasaules daļu politikas veidotājiem un analizētājiem. Gandrīz ceturtdaļu gadsimta – B.Klintona, Dž.Buša juniora un B.Obamas prezidentūrās – ASV savā ārpolitikā pietiekami veiksmīgi izdevās turēt visus vasaļus stingrā disciplīnā, nodrošināt finanšu kapitālam peļņas pieaugumu, izsniegt ierindas amerikāņu patērētājam kārtējo aizdevumu ikdienas tēriņiem, šo dolāru plūdu ģenerēšanai izmantojot pastāvīgi sarūkošo refinansēšanas likmi, pa laikam sarīkojot kādu uzvarošu lokālu karu militārā kompleksa apgrozījuma palielināšanai. Ko vēl vairāk varēja vēlēties?

D.Tramps izpilda savus priekšvēlēšanu solījumus, tai skaitā arī samazinot ASV klātbūtni pasaules reģionos. Viņš grauj daudzus ierastos “pasaules kārtības” pamatus. Arī šī iemesla dēļ Ķīnas ietekmes pieaugums top vizuāli spilgtāks.

ASV Demokrātiskā partija, saprotams, prezidenta rīcībai pretojas. Daudzi analītiķi uzskata, ka demokrāti un to sabiedrotie biznesa un akadēmiskajā elitē vēlas nācijā izraisīt globālas sakāves radītu pazemojuma sajūtu, lai uz šī viļņa rudenī atgūtu Balto namu. Tāpēc tikai pēc kāda laika varēsim spriest, vai runa ir par priekšvēlēšanu cīņā uzburtu ASV norieta mirāžu vai ko reālāku.

Tas, ka lielvalsts pagrimuma piesaucēju patlaban netrūkst arī pašu mājās, nav brīnums – viņu politiskā piederība vai simpātijas ir pārāk skaidri saredzamas.

Vilšanās brutālajā Vašingtonā – un pie viena arī “merkantilajā un birokratizētajā” ES – daudzu Rietumu politologu un intelektuāļu prātos, īpaši kreisi ievirzītos, gluži trafareti rada vēlmi nākamības “vadzvaigzni” atrast tās konkurentē Pekinā.

Paldies Dievam, šāda nekritiska Ķīnas apjūsmošana pati sev rada spēcīgu un konstruktīvu pretestību. Objektīvi eksperti rauj nost šīs rozā brilles, apkarojot romantizētos priekšstatus par jaunās Padebešu impērijas efektivitāti. Konsekventi demokrātisko vērtību aizstāvji argumentēti izsmej mudinājumus eiropiešiem “savlaicīgi” pielāgoties ĶTR, pat censties atdarināt ķīniešu piekoptās ekonomiskās vai sociālās prakses.

Cik varam spriest par ASV un ĶTR “tirdzniecības kariem”, Pekinu, šķiet, pagaidām pilnībā apmierina “sudraba medaļa”. ĶTR ekonomika joprojām ir pārāk cieši piesaistīta ASV tirgum un biznesam un otrādi.

Ķīna – tāpat kā Ukraina – ir parocīgi intrumentalizējama priekšvēlēšanu cīņā. Dž. Baidens nupat savā priekšvēlēšanu reklāmas video, piesaucot Covid-19, uzbrūk D.Trampam, un, protams, viņš – modernajā stilistikā izsakoties – tāpēc demonizē Ķīnu. Taču demokrātu valdīšanas laikā ĶTR neizraisīja tik naidpilnu attieksmi kā tagad, republikāņu prezidentūrā. Vēlēšanas būs rudenī, iespējams, ka pēc tām šī attieksme atkal mainīsies.

Eiropa: vasaļa “stratēģiskā suverenitāte”

Havi Lopezs no Eiropas ārlietu padomes aprīlī raksta, ka Ķīna rīkojoties kā augošs hegemons un kapitalizējot, ieņemt to telpu, ko pamet ASV. Krīze, viņaprāt, atver durvis sadarbībai ar Ķīnu – tas būtu “stratēģiskās autonomijas” piemērs, kam tagad esot liels pieprasījums Eiropā. Globālā sistēma agrāk centrējusies ap ASV, tagad Ķīna vēloties ieņemt šo lomu.

Protams, ir arī tādi, kas neliekas mierā un “dzied veco dziesmu”. Džordžs Soross savā februārī publicētajā rakstā pārmet Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, ka viņš uztverot Ķīnu kā “potenciālu partneri”, pamatoti atceroties, ka Lielbritānijas valdība pēdējā desmitgadē ieguldīja milzu pūles attiecību veidošanā ar Ķīnu. Savukārt D.Trampam viņš pārmet to, ka prezidents esot tādas firmas kā Huawei un līdzīgas pārvērtis par tirgošanās objektu dialogā ar Ķīnas prezidentu. It kā tāda “viegla, draudzīga šantāža” – šeit attiecībā uz draudiem aizliegt Huawei produktus – mūsdienu sankciju pārpilnajā politikā būtu kas nosodāms vai nepiedzīvots.

Būtiskus ieteikumus Dž. Soross sagatavojis arī ES vadībai – viņš aicina to saukt Ķīnu pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem un vispār vairāk domāt par ES pamatvērtībām, nevis tirdzniecību.

Eiropas valstis tomēr nesteidz iedvesmoties un sekot šim Dž.Sorosa padomam. Tās patlaban neskrien aizliegt Huawei darbību, acīmredzot novērtējot Huawei inovatīvās tehnoloģijas (kuras apsteigušas skandināvu ražotājus) un apzinoties, ka kompānija pašlaik tiek izmantota sarežģītā ASV – Ķīnas tirdzniecības karā un sāncensībā. Vairākas ES dalībvalstis pieļauj ķīniešu dalību pat 5G tīkla izveidē – segmentos bez riska nacionālajai drošībai.

Septembrī Vācijā plānota ES un Ķīnas valstu vadītāju konference un var sagaidīt, ka tad būtu jābūt skaidrībai par to, cik brīva turpmāk būs Ķīnas un ES tirdzniecība un cik lielā mērā tās atļausies ierobežot pieeju saviem tirgiem.

Atbilstošu verbālu pirueti nupat veica Žozeps Borrels, ES augstais ārlietu pārstāvis. Viņš publiski izteica kritiku par ķīniešu, vecmodīgi izsakoties, danajiešu dāvanām masku un plaušu ventilatoru veidā. Briseles galvenā diplomāta negaidīti nediplomātiskais skarbums liecināja, ka viņš Ķīnas – tāpat kā Krievijas – rīcībā ir ieraudzījis propagandisku manipulāciju. Dažas dienas vēlāk gan Ž.Borrels mīkstināja savu toni norādot, ka ES apsveic globālo partneru atbalstu. Vēl vairāk – Ž.Borrels nostājās gluži vai ĶTR advokāta lomā, jo, lūk, tagad neesot īstais laiks, lai spēlētu apsūdzību spēles un tāpēc vajagot noraidīt Austrālijas prasību veikt starptautisku Ķīnas rīcības izmeklēšanu.

Tumšajos Padomju Savienības laikos tādos brīžos būtu radies iespaids par to, ka vecākie biedri izskaidrojuši – šajā gadījumā Ž.Borrelam – pareizo partijas politiku, un viņš to arī saprata.

Būtībā tieši uz to aprīļa beigās norāda Politico un New Yourk Times rakstot, ka Ž.Borrela vadītais ES ārlietu dienests pats esot “cenzējis” un “atūdeņojis” savu ziņojumu par Ķīnas dezinformācijas kampaņām, saprotams – lai izvairītos no neprecīziem, nepamatotiem secinājumiem.

Ir “normāli”, ka notiek naratīvu cīņa. Kā bez tās? Tā vienmēr piesedz tirgus pārdali. No otras puses – vai tad pat vidusmēra mediju patērētājs visam nekritiski tic? Vai Eiropas valstu publiku var tik lēti “nopirkt” – ar dažām pakām centus vērtu masku? Retoriski jautājumi.

Pat Izraēla, proamerikāniska “pēc noklusējuma”, nesteidz ar Pekinu pārtraukt izdevīgas ekonomiskas attiecības. Ķīniešu ģenētikas pētniecības firma BGI Genomics veido Covid-19 laboratoriju ar izraēļu MyHeritage. Saglabājot kopējo sadarbību, Izraēla nupat ieviesa pragmatisku noteikumu: tās iedzīvotāju dati (īpaši ģenētiski dati) tiks apstrādāti šīs valsts veselības ministrijas pārraudzībā.

Diskusija par Ķīnas kā jaunā hegemona lomu nav jauna – vīruss ļāva tai atkal iznākt mediju uzmanības priekšplānā. Ir svarīgi nezaudēt realitātes izjūtu, nemesties galējībās. Nav pamata ticēt, ka tranzīta vilcieni no Ķīnas atvedīs laimi Latvijas ostām, taču tikai pragmatiski būtu attīstīt ekonomikas un tirdzniecības attiecības jomās, kas ir ārpus drošības apdraudējuma robežām.

Eiropas Savienībā daudz runu par “stratēģisko suverenitāti”, ar to – cik var apjaust – saprotot ES neatkarību no šodienas globālajām lielvalstīm – zināmā mērā arī no ASV. Visai ticami, ka ES attiecības ar Ķīnu, Krieviju, ASV pamazām mainīsies līdz neatpazīstamībai.

Jautājums ir ne tikai par Amerikas norietu (to patiesībā ietekmēt var tikai amerikāņu elites klani), bet arī par mums svarīgāku sāpi: kā varam šādos apstākļos “pareizi” iziet no krīzes? Esam saskārušies ar “forsmažoru”, ko veido globalizācijas un finanšu kapitāla krīze un kas patlaban – dažam, bet ne mums izdevīgi – pieņemas spēkā vīrusa krīzes radītā “dūmu aizsegā”. Kas būs mūsu partneri rīt? Kas palīdzēs atjaunot mūsu ekonomiku, kas to subsidēs – un ko par to vēlēsies pretī?

The post ASV noriets COVID ēnā? Vai vienkārši priekšvēlēšanu azartspēles? appeared first on IR.lv.

Šodien aprit 30 gadi kopš 1990. gada 4. maijā demokrātiskās vēlēšanās ievēlētā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Godinot šo notikumu, Rīgas kamerkoris Ave Sol diriģentu Andra Veismaņa un Jurģa Cābuļa vadībā, pie klavierēm esot pašam dziesmas autoram komponistam Mārtiņam Braunam, iedziedāja dziesmu Mīla ir kā uguns.

Rīgas kamerkoris Ave Sol aicina arī šajā sarežģītajā laikā būt vienotiem, atcerēties un novērtēt 4. maija nozīmību Latvijas vēsturē. Tieši tādēļ tika izvēlēta Mārtiņa Brauna dziesma Mīla ir kā uguns, jo dziesmas vārdi apliecina mūsu stipro, nepārejošo mīlestību un nesalaužamo gara spēku: “Visu mums var atņemt,/ Tikai mīlu nē/ Šajā mūžīgajā/ Mūsu dzimtenē”.

Ave Sol sveicienam pievienojas arī Ir. Skaistus svētkus ikvienā Latvijas mājā!

Svētku sveicienu sagatavojuši arī pianists Andrejs Osokins un Katrīna Gupalo – viņi četrrocīgi ieskaņojuši Emīla Dārziņa Melanholisko valsi. Noklausieties, cik skaisti!

The post VIDEO: Mūsu mīlu nevar dzēst! Sveiciens Latvijas svētkos! appeared first on IR.lv.

Sveicieni un apsveikums Latvijas neatkarības svinībās!

Ļaujiet mums pašiem sev uzdot vienkāršu jautājumu: vai neatkarības kustības celmlaužu gaidas tika piepildītas? Vērojot no attāluma, atbilde lielās līnijās šķiet pozitīva.

Jūs pārliecinoši esat nostiprinājuši savas demokrātiskās institūcijas. Esat integrējuši savu ekonomiku Eiropas Savienības iekšējā tirgū – lielākajā pasaules brīvās tirdzniecības zonā – un starptautiskās komercijas sistēmā. Tikpat svarīgi – esat ieguvuši “apdrošināšanas polisi” pret iespējamu turpmāku agresiju, iestājoties gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Tie ir nozīmīgi sasniegumi.

Bet šī brīža notikumi mums liek saprast, ka dzīvojam laikā, kuram līdz šim nav bijis precedenta. Civilizācijas radītas klimata pārmaiņas draud sabojāt dzīves apstākļus uz mūsu planētas. Un vēl kāds neredzams ienaidnieks apdraud visu mūsu dzīves un sabiedrības veselību. Vai politiskā vadība jebkad ir bijusi pakļauta lielākiem pārbaudījumiem?

Savos kaimiņos turklāt izjūtat revanšistu impērijas draudus. Diemžēl tās daļēji ir arī sekas Rietumu vadību nespējai izmantot Padomju Savienības sabrukuma piedāvātās iespējas masveidā atbalstīt demokrātiskos spēkus Krievijas iekšienē; ļaut Krievijas augsnē iestādīt demokrātijas un likuma varas sēklu. Tāpēc Krievija skatās savas imperiālās pagātnes virzienā, atkal pretendējot uz “ietekmes sfēru” “tuvajās ārzemēs”.

Vienlaicīgi Rietumu demokrātiju transatlantisko drošības sistēmu, vismaz uz kādu laiku, traucē pašreizējā Baltā nama iemītnieka “bufonāde”.

Un, diemžēl mums ir jāatzīst, ka arī Eiropas Savienība nav izpildījusi mūsu cerības – ir liecības par neefektīvu reakciju uz starptautisko finanšu krīzi, nav efektīvas atbildes patvēruma meklētāju problēmai. Es pievienotu vēl trešo: novārtā atstāta kopējas aizsardzības un drošības politikas veidošana visai Eiropas Savienībai – gadījumam, ja Amerika atstās novārtā Eiropu.

Ar to visu ir gana, lai pateiktu, ka jūs gaida daudz un lieli izaicinājumi.

Bet – jūs jau esat piedzīvojuši šādus vēsturiskus eksāmenus. Un, visticamāk, vēl nekad iepriekš neesat bijuši tik stipri kā šobrīd, lai efektīvi stātos pretī šiem izaicinājumiem. Jūs neesat vieni, kādi bijāt kritiskajā laikā, 1939. un 1940.gadā. Jums un jūsu kaimiņiem ir sava vieta lēmējvarā, tādējādi varat ietekmēt kolektīvo politiku. Arī Ziemeļvalstu un Baltijas reģionālā sadarbība sniedz visus iespējamos humānos un fiziskos resursus labklājības nodrošināšanai turpmākajos gados.

Šo vēstījumu noslēdzot, vēlreiz atkārtoti sveicināšu Rīgu no Reikjavīkas jūsu neatkarības svētkos. Zem mazo tautu solidaritātes karoga mēs būsim stipri!

*Jons Baldvins Hannibalsons (Jón Baldvin Hannibalsson) bija Islandes Ārlietu un ārējās tirdzniecības ministrs no 1988. līdz 1995.gadam, viņa personā Islande pirmā atzina Latvijas Republikas atjaunoto neatkarību

The post Sveicieni Rīgai no Reikjavīkas un Jona Baldvina Hannibalsona* appeared first on IR.lv.