Quantcast
Channel: IR.lv
Viewing all 10413 articles
Browse latest View live

Palīdzēs tikt uz kājām

$
0
0

Finansiālās grūtībās nonākuši kredītņēmēji, kuru parāda summa nepārsniedz 5000 eiro, no nākamā gada varēs pieteikties saistību dzēšanai

Lai palīdzētu trūcīgākajiem kredītņēmējiem ar zemiem ienākumiem atbrīvoties no parādu nastas, valdība virza pieņemšanai Saeimā jaunu likumu par fiziskās personas atbrīvošanu no parādsaistībām. 

Tas paredz, ka trūcīgas un maznodrošinātas personas, kam radušās grūtības ar kredītu atmaksu, kuru kopējā summa nepārsniedz 5000 eiro, varēs likumā noteiktā kārtībā atbrīvoties no šī parāda. Likuma stāšanās spēkā plānota no nākamā gada 1. janvāra, taču tas vēl jāpieņem Saeimā.

Uz cik cilvēkiem jaunais likums varētu attiekties, līdz šim nav aplēsusi ne Tieslietu ministrija, ne ātro kredītu devēji. Zināms, ka pērn jūnijā nebanku aizdevēju administrētais kredītportfelis pārsniedza 732 miljonus eiro, tie ir vairāk nekā 664 tūkstoši izsniegtu kredītu. Būtiska daļa parādnieku nespēj savas saistības nokārtot laikus, piemēram, patēriņa un distances kredītiem maksājumi tiek kavēti attiecīgi 14% un 24% gadījumu, liecina Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārskats. Taču Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija nevarēja atbildēt uz Ir jautājumu, cik daudziem parāda summa nepārsniedz likumā noteikto 5000 eiro slieksni. Kredītu reģistra informācija liecina, ka vairāk nekā 142 tūkstošiem fizisku personu ir kavēta saistību izpilde, taču šis skaitlis neietver nebanku kredītus.

Šobrīd cilvēki ar zemiem ienākumiem nevar tiesiski risināt savas maksātnespējas problēmas, Ir norāda Tieslietu ministrijas pārstāve Olga Zeile — fiziskās personas maksātnespējas procesu var piemērot tikai tiem, kuru parādsaistību apjoms pārsniedz 5000 eiro, turklāt šis mehānisms ir salīdzinoši dārgs, izmaksā vismaz 930 eiro.

Stingri nosacījumi 

Likumprojektā iestrādātas stingras prasības, lai varētu pieteikties kredītu dzēšanai.

Pirmais nosacījums — cilvēks pēdējos 12 mēnešus ir bijis nodokļu maksātājs Latvijā, vai deklarētā adrese pēdējā gada laikā ir Latvijā un persona saņem sociālos maksājumus no valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem.

Otrais — kredītņēmēja vidējie ienākumi mēnesī pēdējā gada laikā nav sasnieguši minimālās algas apmēru. Trešais — personai nedrīkst būt kreditori, kuru prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar komercķīlu vai hipotēku. Ceturtais — nedrīkst būt parādsaistības vai aktīvi ārpus Latvijas. Un visbeidzot — personai vismaz trīs mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas kredītsaistību dzēšanai ir bijis trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss.

No parādsaistībām nevar atbrīvot saimnieciskās darbības veicējus, kuriem ir sociālo maksājumu saistības pret nodarbinātajām personām, skaidro Zeile.

Ir arī nosacījumi, kas attiecas uz parādsaistībām. Lai tās varētu dzēst, pieteikuma iesniegšanas brīdī saistību apmēram jāpārsniedz divas minimālās mēnešalgas, savukārt maksimālā summa ir 5000 eiro.

Likumprojekts neparedz dzēst tādas kredītsaistības, kas radušās pēdējo trīs mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas. Personas segto saistību daļai pieteikuma iesniegšanas brīdī jābūt vismaz 20% no sākotnējā saistību apmēra — «tas jau automātiski atsijā tos, kas ir negodprātīgi ņēmuši kredītus», uzskata Zeile. 

Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija konceptuāli likumprojektu atbalsta, Ir sacīja tās vadītājs Gints Āboltiņš, lai gan zaudējumi kreditoriem ir neizbēgami — to ietekmi uz biznesu gan šobrīd ir pāragri prognozēt. «To, cik daudzi kredītņēmēji šo iespēju varētu izmantot, ir neiespējami prognozēt,» atzīst Āboltiņš. Viņš norāda — nav tādas publiskas datubāzes, kurā uzskaitītas personas, kam ir trūcīgā vai maznodrošinātā statuss un ir kredītsaistības, kas netiek pildītas. Tāpat grūti paredzēt trūcīgo skaitu 2021. gada sākumā, kad likums stāsies spēkā.

Saistību dzēšanas rezultātā aizdevējiem radītie zaudējumi būs «samērīgi», atbilstoši biznesa riskam, uzskata Zeile. Saprotot, ka aizdevumu nav iespējams atgūt, kreditors attiecīgo summu varēs noņemt no uzskaites un turpināt savu saimniecisko darbību, veicot mazāku uzņēmuma ienākuma nodokļa maksājumu. «Tur ir gan vienā, gan otrā pusē plusi un mīnusi, ar to ir jārēķinās,» likumprojektu komentē Zeile. 

Arī kreditors varēs izteikt savus iebildumus pret parādnieka saistību dzēšanu — iespējamās  domstarpības būs jācenšas atrisināt. «Ir jābūt vismaz apliecinājumam no kredītdevēja, ka summa, ko uzrāda parādnieks, atbilst īstenībai,» norāda Zeile. 

Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārskats liecina, ka 2018. gadā parāda atgūšanai tika nodoti vairāk nekā 135 tūkstoši lietu par kopumā 78 miljoniem eiro nebanku kreditēšanas sektorā un 25 tūkstoši lietu par 125 miljoniem eiro no kredītiestādēm. Lielākoties parādus neizdodas atgūt — 2018. gada dati liecina, ka tas nav izdevies 77% no visu pārādu lietu kopskaita, kas 2018. gadā pārsniedza jau 1,5 miljonus lietu.

Soli pa solim 

Pieteikšanās parāda dzēšanai sāksies ar veidlapas aizpildīšanu — tajā pieteicējs sniegs informāciju par sevi un iemesliem, kādēļ nespēj pildīt uzņemtās saistības, kāds ir to apjoms, un pievienos šo informāciju apliecinošus dokumentus. 

Nākamais solis ir vēršanās pie zvērināta notāra. Kad pieteikums iesniegts, persona nedrīkstēs uzņemties jaunas kredītsaistības. Ja pieteikums tiek pieņemts, tiek veikti attiecīgie ieraksti maksātnespējas reģistrā.

Parādniekam šis process nebūs bez maksas, vajadzēs segt notāra izmaksas, kas varētu būt ap 100 eiro. Tas garantētu, ka personai tiešām ir motivācija dzēst savas saistības un pildīt likumā noteiktos pienākumus arī pēc tam — «ne visi uz to ir gatavi parakstīties, tā ir sarežģīta mērķgrupa», atzīst Zeile. 

Pusgada laikā, kopš zvērināts notārs ir pieņēmis pieteikumu, parādniekam būs jāiziet Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) nodrošināti bezmaksas kursi par finanšu pratību — ieņēmumu un izdevumu plānošanu, nodokļiem, apdrošināšanas sistēmas darbību utt. Kursi neprasa fizisku klātbūtni, jo notiek elektroniskajā vidē. Mācības ir interaktīvas — tajās iekļauti audio un videomateriāli, dialogu simulācijas un pašpārbaudes testi, kas ir vērtīgi ikvienam, skaidro Zeile. 

Lēmumu par parādnieka atbrīvošanu no saistībām pieņem zvērināts notārs — parādnieka saistības var dzēst tikai tad, ja viņš godprātīgi pildījis likumā noteikto pienākumu apgūt finanšu pratības kursus, kā arī ir atrisināti kreditoru iebildumi.

Ar šo likumu iecerēts veicināt personu maksātspējas atjaunošanu un gudru finanšu pārvaldību, taču tālākie ar finansēm saistītie lēmumi būs katra paša rokās. «Mēs nevaram garantēt, ka personas, kas šobrīd ir iestigušas ātro kredītu purvā, atkal tajā nenonāk, taču mūsu pienākums ir dot iespēju no tā izrauties,» likumprojektu komentē tieslietu ministrs Jānis Bordāns.

Konsultācijas turpināsies 

Vēl divus gadus pēc parādu dzēšanas paredzēts «monitoringa periods» — uzraudzība un konsultēšana par finanšu jautājumiem. Likums paredz konkrētus pienākumus no parādsaistībām atbrīvotajai personai — trīs mēnešu laikā jāapmeklē sākotnējā konsultācija sociālajā dienestā, kurā tiks pārrunāti pasākumi finansiālās situācijas uzlabošanai. Šādas konsultācijas turpmāko divu gadu laikā būs jāapmeklē vismaz reizi ceturksnī. 

Gadījumā, ja cilvēks nav darba attiecībās un neveic saimniecisko darbību, viņam jāatrod darbs vai arī jāreģistrējas NVA, un par šī pienākuma izpildi trīs mēnešu laikā jāinformē zvērināts advokāts.

Vēl šo divu gadu periodā gan no parādiem atbrīvotajai personai, gan kredītdevējam aizliegts savstarpēji noslēgt jaunus patērētāja kreditēšanas līgumus. Ja uzliktie pienākumi un aizliegumi netiek ievēroti, tiesa divu gadu laikā var atcelt personas atbrīvošanu no parādsaistībām. Tas nozīmē, ka tiktu atjaunotas visas parādsaistības, kas bija spēkā pieteikuma iesniegšanas brīdī.

The post Palīdzēs tikt uz kājām appeared first on IR.lv.


Pēc 76 dienām «cietumā»

$
0
0

Ķīnas metropolē Uhaņā, kas bija jaunā koronavīrusa izplatīšanās epicentrs, pamazām tiek atcelti stingrie ierobežojumi, taču iedzīvotāji vēl aizvien ir nobijušies un piesardzīgi

Jana Sjue (55) novieto elektrovelosipēdu pie sava varžu restorāna un vispirms no loga nokasa neilgi pirms ķīniešu Jaunā gada pielīmēto brīdinājumu par ēstuves tūlītēju slēgšanu. Savāc avīzes, kas sabāztas pa durvju apakšu. Kopš karantīnas izsludināšanas iznākuši tikai septiņi Hubei Daily numuri. Papīru kaudzītes apakšā guļ koši dzeltena skrejlapa par 23. janvārī ieviesto karantīnu.

Pēc tam Jana ķeras pie ledusskapja tīrīšanas, kurā daudz sabojājušos produktu. «Kad sākās karantīna, mans akvārijs bija pilns ar vardēm,» viņa stāsta. Vardes restorāns iepērk dzīvas, un parasti tās izdzīvo aptuveni nedēļu. «Pati nedrīkstēju atnākt, lai tiktu no tām vaļā. Par to parūpējās mūsu rajona partijas komiteja. Pie reizes viņi dezinficēja visu restorānu.»

Janas restorānā populārākais ēdiens ir varžu kājiņas, ko kopā ar bambusa dzinumiem, lotosa saknēm, salātu lapām un tofu gabaliņiem uzvāra paši viesi galdos iemontētajos elektriskajos katliņos. Ēdienkartē ir arī varžu sautējums un eļļā fritētas varžu kājas.

Pēc neilga laika ciemos iegriežas Džana kungs no blakus esošā tabakas kioska. Kaimiņi sāk pārrunāt, kā katrs pavadījis pēdējās 10 nedēļas. Jana bija paspējusi aizbraukt uz dzimtajām mājām mazliet ārpus Uhaņas, bet Džans visu karantīnas laiku pavadīja savā kioskā. 72 dienas nodzīvoja nelielā nišā aiz letes. Galu galā viņš to vairs nespēja izturēt un četras dienas pirms valdības izsludinātās atļaujas pats pārkāpa kioska slieksni, izejot uz ielas. Svaigā gaisā un saulē.

Dzīve kioskā

50 gadus vecais Džans, kuram mugurā ir kārtīgi aizpogāts balts krekls, stāsta, ka tagad veikalā nevar izturēt ilgāk par 10 minūtēm. Regulāri iziet uz ielas. Ārpusē viņš ēd arī pusdienas, noslidinot sejas masku zem zoda. Un sveicina katru garāmgājēju. «Kā klājas?» «Kur dodaties?» «Kad jūs izlaida?»

22. janvāra vakarā pats izlēma, ka piesardzības dēļ mājās nedosies. Tikai divas dienas iepriekš varas iestādes beidzot izplatīja oficiālu paziņojumu par jauno vīrusu, ko bija noliegušas vairākas nedēļas. Brīdināja, ka slimība izplatās no cilvēka uz cilvēku, un Džans nevēlējās pakļaut briesmām savus mazbērnus — galu galā, viņš savā kioskā katru dienu saskaras ar daudziem cilvēkiem.

Nākamajā rītā Uhaņa tika noslēgta no pārējās pasaules — tika slēgta lidosta, dzelzceļa stacija un autostrādes. Pilsētā cilvēki nedrīkstēja iziet no saviem mikrorajoniem. Tā Džans tika iesprostots kioskā. «Dienu pēc dienas ēdu tikai šķīstošo nūdeļu zupu. Pēc 10 dienām man mutē parādījās čūla.»

Viņa sieva mājās pagatavoja dažādus dārzeņu ēdienus, kuru kioskniekam piegādāja kompartijas patruļas. «Viņi man garām soļoja piecas reizes dienā. Neviens cits uz ielas iziet nedrīkstēja.»

Kopumā karantīna Uhaņā ilga 76 dienas. Vispirms valdība pavēlēja pašizolēties visiem 11 miljonus lielās pilsētas iedzīvotājiem, bet pēc tam šī prasība tika attiecināta uz visu Hubei provinci ar 60 miljoniem iedzīvotāju. Apstājās satiksme, ekonomika, sabiedriskā dzīve — pilnīgi viss. Tāda mēroga karantīna pasaules vēsturē vēl nekad nav piedzīvota.

Tagad pilsēta, kur tas viss sākās, pamazām kļūst atvērtāka. Pēdējās nedēļas laikā Uhaņā atkal drīkst iebraukt cilvēki no ārpasaules, ieskaitot žurnālistus. Ķīnas valdība ārkārtas stāvokli Uhaņā oficiāli atcēla 8. aprīlī, kas nozīmē, ka iedzīvotājiem beidzot ir atļauts iziet ielās. 

Lidostā sāk nolaisties lidmašīnas. At-sākti vilcienu reisi, tiesa, tie ir diezgan patukši. Ielās pamazām tiek nojauktas 7110 pilsētas mikrorajonus bloķējušās barikādes. Durvis pamazām atver veikali. Debesskrāpjus Jandzi upes krastos vakaros atkal izgaismo violeti un sarkani starmeši. Pilsēta sāk atgūties. Tie, kas vēlas iebraukt Uhaņā, vispirms tiek dezinficēti. Un jāveic temperatūras pārbaude. 

Tirgus aiz barjerām

Kopš janvāra Uhaņa parējās pasaules acīs asociējās ar bailēm un izmisumu. Savukārt daudzi ķīnieši to uzskata par disciplīnas un izturības piemēru. Tagad Uhaņas līderi vēlas kļūt par paraugu tam, kā metropole spēj atgūties pēc sērgas. Taču kā jūtas vienkāršie iedzīvotāji?

Ielās zied ķirši, taču šis skaistums nespēj nomākt joprojām jūtamo baiļu atmosfēru. Pavasaris te parasti ir īss, jo ātri pienāk apgrūtinošā vasaras tveice. Aprīlis te parasti ir mēnesis, kad cilvēki priecājas brīvā dabā, taču šogad smaidīgu cilvēku ir maz. Joprojām valda uztraukums, ka ikviens garāmgājējs varētu būt vīrusa pārnēsātājs. Svešinieki cits no cita turas drošā attālumā, un visi nēsā sejas maskas.

Tikai dažu kilometru attālumā no Janas restorāna un Džana kioska atrodas pandēmijas epicentrs — Huanaņas tirgus, kuru pilsētas varas iestādes slēdza jau 1. janvārī. Tieši šajā tirdzniecības vietā, kur dzīvi tiek pārdoti un pircēja acu priekšā nokauti gan savvaļas, gan mājdzīvnieki, tika reģistrētas pirmās saslimšanas. Tieši šo tirgu uzskata par vietu, kur dzīvnieku koronavīruss «pārlēca» uz cilvēkiem.

Ja tagad kādu tirda ziņkāre apskatīt tirgu, tam tuvumā tikt nemaz nevar. Janvārī tas bija apvilkts ar policijas lenti. Tagad piekļuvi bloķē zilas barjeras un situāciju uzmana novērošanas kameras. Sajūta, ka amatpersonas vēlas izdzēst šo vietu no kolektīvās atmiņas. Lai iet skatīties izgaismotos debesskrāpjus krastmalā, nevis tirgu!

Ielās pamazām atgriežas satiksme, lai gan pirmajā nedēļā pēc karantīnas atcelšanas gājēji pavisam brīvi varēja pastaigāties pa lielo tiltu pār Jandzi upi — tā ir pilsētas slavenākā mūsdienu būve, kas uzbūvēta vietā, kur valsts lielākajā upē 1966. gadā esot devies peldēties Ķīnas Tautas Republikas dibinātājs Mao Dzeduns. 

Jandzi ziemeļu krastā esošajā Hanku rajonā, kas izveidots 20. gadsimtā, iedvesmojoties no Eiropas arhitektūras, tagad var sastapt visvairāk cilvēku. Jo tiešu tur atrodas lielākie tirdzniecības centri. Ieeja tajos aizvien tiek stingri kontrolēta. Kafejnīcas pārdod dzērienus tikai līdznešanai. «Patiesībā ielās var satikt labi ja 10% no cilvēkiem, kas šeit būtu šajā gadalaikā,» pastāsta kāds garāmgājējs. «Varbūt tikai 5%.»

Pilsētas universitāte, kuru uzskata par vienu no respektablākajām augstskolām Ķīnā, aizvien ir slēgta. Un tukšuma sajūta valda visā ap to esošajā rajonā. Jandzi krasta promenādē rītos sastopami tikai daži sirmgalvji, kas lidina pūķus. 

Karantīnas laiku Uhaņā daudz lasītā dienasgrāmatā aprakstījis politologs Lu Sjaojui (29). Viņa pēdējā ierakstā lasāms: «Mani visvairāk aizkustināja tas, ka visas epidēmijas laikā daudziem cilvēkiem bija vēlme atgriezties savās mājās Uhaņā, par spīti visam.»

Pats Lu ir dzimis Uhaņā un studējis Skotijā. Aizpagājušajā nedēļā, kad kafejnīcas un restorāni vēl bija slēgti, nolēmām satikties pastaigā pa vecpilsētu. 20. gadsimta sākumā veidotās klasicisma un Art Deco fasādes Jandzi un Haņas upes satekā ir pirmā ekonomiskā uzplaukuma liecinieces. Otrais attīstības vilnis sākās 21. gadsimtā, iepaliekot no Pekinas un Šanhajas. 

Pasaulē par Uhaņu bija dzirdējis retais, taču tagad tā vēl desmitgadēm globālās sabiedrības atmiņā paliks kā Covid-19 epicentrs. «Pēdējo gadu laikā Uhaņa piedzīvoja strauju modernizāciju. Ir mazliet žēl, ka mana pilsēta pasaules acīs tagad ir vienīgi pandēmijas dzimtene,» žēlojas Lu. 

«Brīdinājumi jau no sākuma»

Politologs uzskata, ka Uhaņas vadība pārāk ilgi vilcinājās krīzes sākumā. «Mēs bijām pirmā pilsēta, kas pieļāva šādu kļūdu. Bet pēc tam to atkārtoja daudzas citas visā pasaulē — bailes par sociālām un ekonomiskām sekām guva virsroku pār veselības aizsardzības ekspertu brīdinājumiem,» saka Lu. 

Pagaidām grūti izmērīt, vai vietējo iedzīvotāju vidū ir sarukusi uzticēšanās kompartijas līderiem Uhaņā. Tikai acīmredzams, ka partija atsākusi uzkrītošu pašslavināšanas kampaņu un naski revidē krīzes laikā tapušos kritiskos ierakstus sociālajos tīklos.

Gadiem ilgi Uhaņa tika uzskatīta par «otrā līmeņa» pilsētu Ķīna, kuras ambīcijas un rezultāti atpalika no bagātajām metropolēm. Iespējams, tieši bailes par sava tēla graušanu izskaidro Uhaņas līderu vēlmi apslēpt sākotnējos datus par slimības izplatību.

Pilnīga pilsētas slēgšana tika īstenota tikai februāra vidū pēc tam, kad Ķīnas centrālā valdība atlaida visus pilsētas un provinces partijas līderus. Pēc karantīnas ieviešanas ielās varēja redzēt tikai partijas patruļas, neatliekamās medicīniskās palīdzības auto un smagi slimos, kas līdz ārstniecības iestādēm centās nokļūt saviem spēkiem.

Pensionētajam dzelzceļniekam Huanam Sidinam (68) viegls drudzis parādījās februāra sākumā. Viņa sieva, kura daļēji zaudējusi redzi, 6. februārī palīdzēja vīram aiziet līdz tuvākajai poliklīnikai. Datortomogrāfija uzrādīja tumšus plankumus plaušās, un pensionāram ieteica doties uz slimnīcu.

«Bet ielās nebija neviena taksometra, tāpēc mēs gājām kājām. Vairāk nekā stundu,» atceras Huans. Slimnīcā atbildēja, ka brīvu gultu nav, un pāris pārnāca mājās pusvienpadsmitos vakarā. 7. februāra rītā un dienu vēlāk viņi mēģināja atkal, un atkal atteikumi. Kopumā seši pārgājieni kājām un vairākas stundas ilga gaidīšana pie slimnīcas durvīm. 68 gadus vecais vīrietis kļuva arvien vārgāks un 8. februāra vakarā padevās — nekur vairs neies.

Pēc piecām dienām, 13. februārī, viņam piezvanīja no mikrorajona partijas komitejas un paziņoja, ka ieradīsies autobuss, lai aizvestu uz citu slimnīcu. «Es tur biju pieslēgts pie intravenozās sistēmas divas nedēļas, kamēr drudzis beidzot pārgāja. Man līdzās gulēja kāds 91 gadu vecs vīrietis, kura stāvoklis bija sliktāks. Nezinu, vai izdzīvoja.» Pēc izrakstīšanas no slimnīcas Huanu pārveda uz kādu skolu, kas pārkārtota par pagaidu karantīnas hosteli. Tur viņš pavadīja vēl divas nedēļas. 

Niecīga daļa

Pensionārs sūdzas, ka aizvien jūtas nestabili uz kājām, taču ir bezgalīgi pateicīgs ārstiem un māsiņām, kas izglāba viņa dzīvību. Notraucot blaugznas no vīra žaketes, sieva nostrostē: «Turies pa gabalu no žurnālista!»

Karantīnas atcelšanas dienā oficiālā statistika liecināja, ka Uhaņā bija inficējušies 50 008 cilvēki, no kuriem 2754 miruši. Taču pilsētā šiem skaitļiem neviens netic. Politologs Lu ir pārliecināts, ka valdības skaitļi uzrāda tikai niecīgu daļu no patiesā katastrofas vēriena.

Tajā pašā laikā nesakritība starp statistiku un realitāti, šķiet, satrauc tikai reto. Gan mediķi, gan ielās satiktie cilvēki uz šādu jautājumu vienaldzīgi parausta plecus. Kad 11. aprīlī īpašā klusuma brīdī visā Ķīnā tika ieslēgtas sirēnas un luksofori pārslēdzās uz sarkano gaismu, daļa cilvēku Uhaņas ielās pat neapstājās. Izskatījās, ka viņus neinteresē kaut kāds oficiāls piemiņas brīdis pēc trim bailēs un sērās pavadītiem mēnešiem. 

Krīzes maksimuma laikā visai pasaulei par pārsteigumu Uhaņā dažu dienu laikā tika uzceltas divas milzīgas neatliekamās palīdzības slimnīcas. Vienā no tām ir 1000 gultu, bet tagad 900 jau tukšas. Baumo, ka no kravas konteineriem sastiķētā klīnika drīzumā tikšot pārvesta uz Dienvidameriku. 

Pagaidām tā vēl stāv savā vietā. Pie tās, ģenerējot strāvu, nemitīgi dūc armijas smagie automobiļi. Pāri iespaidīgai sētai redzama izkārtne «Īpaši smago simptomu medicīnas nodaļa».

Otra pagaidu slimnīca tika uzslieta pilsētas dienvidu daļā. Arī tai ir stingra apsardze. Caur žogu redzams, ka konteineru ārējās sienas aplīmētas ar karantīnas laika mākslas konkursā tapušiem plakātiem. Daļa darbu ir diezgan drūmi, kamēr pārējie ieturēti karikatūriski krāsainā Mao ēras aģitmateriālu stilā. Tomēr gan vieni, gan otri deklarē, ka «šis ir cilvēku karš pret vīrusu» — tā februārī paziņoja Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins.

Pēdējo mēnešu laikā piedzīvotais slimnieku skaits un medicīnas pakalpojumu mērogs tik tiešām ir iespaidīgs, saka medicīnas māsa Jana Pena. 37 gadus vecā sieviete kopā ar 151 kolēģi no Pekinas ieradās februāra sākumā, lai palīdzētu pārslogotajam medicīnas personālam Uhaņā. «Es pieteicos brīvprātīgi,» viņa stāsta. Pirms ierašanās noskuva matus, lai aizsargtērpi un maskas labāk piegultu galvai. 

Saģērbšanās maiņai parasti prasīja gandrīz stundu. Gan viņa, gan daudzi citi kolēģi valkāja pamperus. «Nē, pamperi nav nekāda lielā problēma. Lai taupītu aizsargtērpus, mēs pirms maiņas nedzērām ūdeni, lai mazāk svīstu un nebūtu jāiet uz tualeti. Elpot gan bija ļoti grūti, it īpaši dienās, kad sievietēm bija mēnešreizes.»

Medicīnas māsa satriekta stāsta, ka aizvien nespēj noticēt tam, cik ātri vīruss spēj pārņemt plaušas. «Pacienti, kuriem vēl no rīta bija laba pašsajūta, pēcpusdienā jau bija kritiskā stāvoklī.»

Pirms nedēļas Jana Pena ar savu komandu atgriezās Pekinā, kur viņai tagad divas nedēļas jāievēro pašizolācija. 

Tikmēr pie sava varžu restorāna satiktā Jana Sjue prāto, kā rīkoties tālāk. Karantīnas dēļ esot zaudējusi summu, kas līdzinās 30 tūkstošiem eiro. Vai viņa par to vaino valdību? «Ja es būtu valdībā, karantīnu būtu noteikusi daudz agrāk!»

Visi Janas tuvinieki ir izdzīvojuši sērgu. Viņa pati janvārī uz slimnīcu aizveda savu tēvoci un viņa sievu. «Vai varat iedomāties, kāds man bija šoks, kad vēlāk paziņoja, ka vīrusu var pārnest no cilvēka uz cilvēku? Es vienā dienā nosirmoju.» Drīz pēc tam saslima Janas māsa, kura arī ir atveseļojusies.

Restorāna 10 darbinieki joprojām baidās piegādāt pusdienu pasūtījumus birojiem. Un nav jau tā, ka šādu pasūtījumu tagad būtu daudz. «Arī viņi ir zaudējuši daudz naudas, tāpat kā es,» saka Jana.

Pilnīgi noteikti restorāns neatvērs savas durvis līdz aprīļa beigām. «Briesmas vēl nav garām. Vai esat dzirdējis par inficētajiem, kuriem nav nekādu simptomu? Viņi joprojām ir lipīgi!»

Dažu valstu lēmumi par ierobežojumu atcelšanu

ITĀLIJA. Atsevišķos reģionos atļauts atvērt bērnu apģērbu un grāmatu veikalus, veļas mazgātavas un kioskus. Darbā var atgriezties IT un mežizstrādes darbinieki. Pārējie ierobežojumi spēkā līdz 4. maijam.

DĀNIJA. Jau 15. aprīlī atvērti bērnudārzi un sākumskolas. Restorāni un kafejnīcas, kuros ir vairāk par 10 sēdvietām, slēgti līdz 10. maijam. Lielas pulcēšanās aizliegtas līdz augustam.

AUSTRIJA. Atļauts atvērt parkus, mazos veikalus, dārzniecības veikalus, ja ievēro fizisko distancēšanos un valkā maskas. Ja vīrusa izplatību izdosies iegrožot, pārējie veikali tiks atvērti 2. maijā, bet restorāni — maija vidū.

VĀCIJA. Jau no 20. aprīļa drīkst strādāt mazie veikali, ja tiek ievērota higiēna un fiziskā distancēšanās. Sejas maskas veikalos un sabiedriskajā transportā ir vēlamas, bet nav obligātas. Daļēja skolu atvēršana no 4. maija. Lielie kultūras pasākumi atcelti līdz augustam.

SPĀNIJA. Darbu atsākušas atsevišķas fabrikas un celtniecības objekti, uz kuriem ieteikts iet kājām vai braukt ar velosipēdu. Pārējie ierobežojumi spēkā vismaz līdz 27. aprīlim.

FRANCIJA. Ierobežojumi spēkā līdz 11. maijam, pēc kura pakāpeniski varēs atvērt bērnudārzus un skolas. Bāri, restorāni un kinoteātri joprojām būs slēgti. Lielas pulcēšanās aizliegtas vismaz līdz jūlija vidum.

NORVĒĢIJA. 20. aprīlī tika atvērti bērnudārzi un daļa ģimenes ārstu prakšu. No 27. aprīļa daļēja vidusskolu, augstskolu, frizētavu un skaistumkopšanas salonu atvēršana.

ČEHIJA. No 20. aprīļa tiek īstenots piecu pakāpju plāns, kuram būtu jānoslēdzas 8. jūnijā. Pirmie tiek atvērti tirgi. Tagad čehi arī drīkst izbraukt uz ārzemēm, ja pēc atgriešanās ievēro divu nedēļu karantīnu.

SOMIJA. Atcelta transporta blokāde ap Helsinku reģionu. Pārējie ierobežojumi paliek spēkā līdz nākamajam lēmumam.

LIELBRITĀNIJA. 23. martā ieviestie ierobežojumi paliek spēkā vēl vismaz divas nedēļas, jo veselības iestādēm nav pārliecības, ka epidēmija jau sasniegusi savu augstāko punktu.

The post Pēc 76 dienām «cietumā» appeared first on IR.lv.

Naftas taktiķi

Līdz ar nagiem

$
0
0

Pirms 30 gadiem Daugavas stadionā sanāca tūkstošiem deputātu, lai atbalstītu brīvību. Ir turpina rakstu sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai

Silta un saulaina bija 1990. gada 21. aprīļa diena, un Daugavas stadiona tribīnes bija ļaužu pilnas. Viņi gan nebija atnākuši skatīties kādu futbola spēli. No visas Latvijas bija sabraukuši visu līmeņu pašvaldību, Augstākās Padomes, PSRS Tautas deputātu padomes deputāti, kopskaitā vairāk nekā astoņi tūkstoši, lai izteiktu atbalstu aicinājumam atjaunot Latvijas neatkarību.

Latvijas Tautas frontes organizētā Vislatvijas tautas deputātu sapulce bija domāta, lai demonstrētu, ka gaidāmais lēmums par neatkarību nav kādas šauras politiķu grupas patvaļa, bet gan atspoguļo plašu sabiedrības vairākuma viedokli. Iespējams, ka LTF vadība arī vēlējās stiprināt pašu Augstākajā Padomē ievēlēto deputātu apņēmību. Starp pirmajā vēlēšanu kārtā uzvarējušajiem bija arī tādi, kurus LTF nebija iekļāvusi savu atbalstāmo sarakstā, bet viņu balsis 4. maijā bija ļoti nepieciešamas. Turklāt gaidāmā balsojuma rezultāts vēl nebija simtprocentīgi skaidrs.

Pirmajā vēlēšanu kārtā, kas notika 18. martā, 114 apgabalos uzvarēja LTF atbalstītie kandidāti. Viņu vidū bija frontes vadītāji Ivars Godmanis, Jānis Škapars, Jānis Kinna un Jānis Dinevičs. Bija arī virkne LTF atbalstīto kompartijas liberālā spārna pārstāvju, starp kuriem redzamākie bija Anatolijs Gorbunovs un Imants Daudišs. Abi kandidēja apgabalos, kuros viņiem nebija izvirzīts neviens konkurents. LTF sarakstos bija arī vairāki tautā populāri kultūras pārstāvji dzejnieks Imants Ziedonis, komponists Imants Kalniņš, rakstnieks Alberts Bels.

Vēl 14 apgabalos, pārsvarā laukos, bija ievēlēti cilvēki, kuru vārdi dažādu iemeslu dēļ neatradās LTF atbalstīto kandidātu sarakstos. Šie cilvēki bieži vien bija apsteiguši frontes kandidātus, bet balsojumā par neatkarību uz viņu balsīm, visticamāk, varēja paļauties.

Tomēr neatkarības deklarācijas pieņemšanai bija nepieciešamas divas trešdaļas jeb 134 Augstākās Padomes deputātu balsis, un pēc vēlēšanu pirmās kārtas LTF puslīdz droša varēja būt tikai par 128.

Aprīļa beigās viss bija atkarīgs no 32 vēlēšanu apgabaliem, kuros pēc 18. marta vēlēšanām neviens kandidāts nebija saņēmis absolūtu balsu vairākumu un bija jārīko vēlēšanu otrā kārta.

Stāvoklis bija sarežģīts. 13 apgabalos pirmajā kārtā bija kandidējuši vairāk nekā divi cilvēki — tajos atkārtotās vēlēšanas notika martā un aprīļa sākumā. Te LTF vēl paspēja pielasīt klāt sešus mandātus, tajā skaitā divas vietas sarežģītos apgabalos Rīgā. Nu jau it kā bija sasniegts maģiskais skaitlis — 134. Tomēr bez dažu balsu rezerves nevarēja būt pārliecības, ka kāds no neatkarības šķietamajiem atbalstītājiem pēdējā brīdī tomēr nenosvārstās. Pietiktu ar vienu, lai sagrautu visus sapņus.

Svētdien, 29. aprīlī, notika otrā kārta apgabalos, kuros bija divi kandidāti un neviens 18. martā nebija ieguvis vairāk par pusi balsu. (Tas bija iespējams tāpēc, ka biļetenos varēja balsot gan «par», gan «pret». Ja pietiekami daudz cilvēku nobalsoja «pret» abiem kandidātiem, tad ne viens, ne otrs nesaņēma vairākumu.) Šajās vēlēšanās varēja izvirzīt arī jaunus, līdz šim nepieteiktus kandidātus. Šai pēdējai, izšķirošajai cīņai LTF mobilizēja smagsvarus, Latvijā labi pazīstamus cilvēkus. Taču rezultāti bija sliktāki, nekā cerēts. Varbūt tāpēc, ka lielais 18. marta pacēlums bija garām, varbūt tāpēc, ka sākotnējie rezultāti ļāva cilvēkiem nedaudz atslābt, varbūt vienkārši tāpēc, ka aprīļa beigās daudzi nedēļas nogalē devās uz laukiem vai mazdārziņiem. Līdzdalība vēlēšanās bija manāmi zemāka nekā pirmajā kārtā, un no tā īpaši cieta LTF kandidāti. Rīgā šajā raundā neuzvarēja neviens neatkarības atbalstītājs, bet astoņas vietas ieguva Interfrontes pārstāvji. Viņu vidū bija odiozais cīnītājs pret nacionālajiem partizāniem un vēlāk padomju vēsturnieks Jānis Dzintars, kurš pirmajā vēlēšanu kārtā bija gandrīz par 300 balsīm atpalicis no LTF atbalstītā kandidāta.

Otrajam raundam pietaupītajiem LTF līderiem Dainim Īvānam Smiltenē un Mavrikam Vulfsonam Elejā nebija oponentu, un viņi bez problēmām uzvarēja. Tautas mīlētā žurnāliste, Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāja Ita Kozakēviča izcīnīja pārliecinošu uzvaru Jēkabpilī. Tomēr tādas pazīstamas Atmodas laika personības kā jurists Ilmārs Bišers, ārsts Leopolds Ozoliņš, žurnālists Viktors Avotiņš un tolaik populārās avīzes Latvijas Jaunatne redaktors Andrejs Cīrulis zaudēja. 29. aprīlī LTF ieguva tika četrus mandātus.

Tomēr izrādījās, ka ar to pietiek. Nākamajā piektdienā, 4. maijā, par neatkarību nobalsoja 138 deputāti.

1990. gada 21. aprīlī vairāk nekā 8000 visu līmeņu deputātu Daugavas stadionā atbalstīja aicinājumu atjaunot Latvijas neatkarību. Attēlā: deputātus uzrunā Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.
Foto — Elmārs Ošs

The post Līdz ar nagiem appeared first on IR.lv.

Piesardzība pirmajā vietā – tomēr rīkosimies pareizi un atbildīgi pret vidi

$
0
0

Visu pasauli pāršalkusi vīrusa Covid-19 straujā izplatība, kas mainījusi lielas cilvēku daļas ierasto dzīves ritmu. Arī Latvijā līdz 12. maijam spēkā esošais ārkārtas stāvoklis nozīmē to, ka darbs un mācības joprojām noritēs no mājām. Turpināsies arī infektologu un citu speciālistu nozīmētie piesardzības pasākumi, kurus visiem vajadzētu ievērot. Taču, rūpējoties par sevi, mēs nedrīkstam aizmirst par apkārtējo vidi. Diemžēl pēdējā mēneša laikā, īpaši pie lielveikaliem, stāvlaukumos, vērojama nepatīkama aina – izmantotās maskas un plastmasas vai gumijas cimdi tiek nomesti zemē. Tos jau var redzēt arī pie ūdenstilpnēm, izskalotus krastā. Aizsardzības līdzekļi ir nepieciešami, tomēr arī pandēmija neatbrīvo no pienākuma izturēties saudzīgi pret apkārtējo vidi.

Izlietoto aizsardzības līdzekļu neizmešana atkritumu tvertnēs ne vien nelabvēlīgi ietekmē vidi, bet arī pakļauj mūs un apkārtējos cilvēkus inficēšanās riskam.

Jāatzīmē, ka cimdi, kas pieejami tirdzniecības centros, lai cilvēki varētu sevi pasargāt, dabā pārstrādājas tikpat ilgi, cik plastmasas maisiņi – 20 gadus. Vēl ilgāks laiks nepieciešams nitrila, vinila un lateksa cimdiem. Kopumā ir aptuveni 14 dažādi materiāli, no kuriem tiek ražoti šie cimdi, un to sadalīšanās dabā var ilgt no pāris desmitgadēm līdz pat simtgadēm. Turklāt sadalīšanās periodā dabā nonāk virkne toksīnu, kas atstāj sekas vēl ilgākā laika periodā.

Savukārt, ja runājam par sevis pasargāšanu, ir jāņem vērā, ka papildu inficēšanās risku rada arī nepareiza cimdu novilkšana, tāpēc, tos nēsājot, svarīgi regulāri mazgāt un dezinficēt rokas.

Vienkārši cimdu nēsāšana rada nepamatotu drošības sajūtu, jo pie tiem infekciozais materiāls var “pielipt” vēl pamatīgāk. Ja aizskarsim seju ar rokām, kuras ietērptas cimdos, iespēja inficēties ir pat lielāka.

Plastmasas ietekmi uz organismu lielākā vai mazākā intensitātē mūsdienās izjūt ikviens. Plastmasa satur ksenoestrogēnu jeb mākslīgu sievišķo hormonu, kas izjauc daudzas hormonālās norises cilvēka organismā. Pētījumi liecina, ka negatīvākas sekas tas atstāj uz vīriešu veselību, samazinot iespēju radīt pēcnācējus. Pierādīts, ka plastmasa ir kancerogēna jeb vēzi veicinoša viela.

Protams, ka pilnībā izskaust plastmasu kā materiālu šobrīd nav iespējams, tomēr ir virkne veidu, kā samazināt tās klātbūtni dabā. Tā, piemēram, nenest pastaigā pa iemīļoto dabas taku un mežu līdzi plastmasas iepakojumus, bet gan izvēlēties alternatīvus, vairākkārt lietojamus materiālus. Jūsu organisms būs pateicīgs, ja ūdeni dzersiet no stikla un metāla vai arī speciāla, kaitīgu ķimikāliju nesaturošas plastikas pudelēm. Nedzersim plastmasas zupu, lietosim dzeramo ūdeni! Jāatceras, ka mums ir jāsargā sava veselība un jāstiprina imunitāte, jo tā ir mūsu organisma galvenā aizsardzība pret dažādām slimībām un vīrusiem.

Tāpēc ir ļoti pozitīvi, ka katru gadu, arī šogad 16.maijā, notiks Lielā talka, kuras laikā mēs sakopsim vidi un atbrīvosimies no atkritumiem. To daudzums dabā 12 gadu laikā, kamēr notiek Lielā talka, ir ievērojami samazinājies – vairāk nekā par pusi, tomēr mums ik dienas jāizvērtē savas individuālās aktivitātes un jāierobežo vides piesārņošana. Jo tīrākā vidē dzīvosim, jo veselīgāki būsim.

Liela daļa no piesārņojuma problēmas mazināsies, ja piedomāsim, kā neradīt nevajadzīgus atkritumus. Pirmkārt, ir svarīgi iepērkoties samazināt iepakojumu daudzumu. Ne tikai specializētajos veikalos, bet arī lielveikalos dārzeņiem un augļiem var izmantot vairākkārt lietojamos tīkliņus un papīra maisiņus. Otrkārt, atkritumi jāšķiro – jau pašlaik pieejamā infrastruktūra šo iespēju nodrošina visā Latvijā. Tā palīdz arī ieekonomēt līdzekļus, ko maksājam par atkritumu apsaimniekošanu, un tas var kalpot kā papildu stimuls, ja šķiet, ka šķirošanas konteineri ir pārāk tālu no mājām, kas lielākajos gadījumos nemaz tā nav. Pati šķiroju jau 12 gadus, un tas nemaz nav sarežģīti, vienkārši to jāpierod darīt. Pēdējos gados esmu sākusi arī kompostēšanu – kartupeļu, burkānu un citu dārzeņu mizas, lapas, puķes daudz lietderīgākas būs, nevis tās izmetot atkritumu tvertnē, bet gan izmantojot mēslojuma radīšanai.

The post Piesardzība pirmajā vietā – tomēr rīkosimies pareizi un atbildīgi pret vidi appeared first on IR.lv.

Vai (katram) skolotājam vajag doktora grādu?

$
0
0

Vai mēs uzticētos ārstam, kurš savā ikdienā strādātu, neņemdams vērā jaunākos zinātnes sasniegumus? Diezin vai. Lai paaugstinātu mācīšanas un mācīšanās kvalitāti Latvijas izglītības sistēmā kopumā, neiztrūkstošai jābūt sasaistei starp pētniecību izglītības zinātnēs un izglītības praksi skolās. Līdz ar pārmaiņām pedagogu izglītības sistēmā, Latvijā tapusi Baltijā pirmā un vienīgā kopīgā starpaugstskolu doktora studiju programma Izglītības zinātnes, paverot durvis uz mūsdienīgu izglītību un jēgpilnu pētniecību.

Tātad jautājums paliek – vai skolotājam vajag doktora grādu? Vajag, bet ne katram. Pasaulē, Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, tradicionāli esam ieraduši redzēt, ka disertācijas izglītības zinātņu jomā izstrādā augstskolu mācībspēki un pētnieki, kuri turpina darboties akadēmiskā vidē, turpretim skolotājs nereti apstājas pie kvalifikācijas “Skolotājs”, lai veiktu ikdienas darbu. Līdz ar to retāk doktorantu vidū ir redzami skolotāji un skolu pārstāvji, kuri, iespējams, tādejādi palaiž garām iespēju veicināt zinātniski pamatotu skolas attīstību.

Skolotājs – pētnieks, kurš pats mācās no klasē notiekošā un spēj uz to paraudzīties caur mūsdienīgu teorētisku pamatu, ir tas, kurš meklēs jaunus veidus darbam klasē, pilnveidos mācību plānu, kļūdams ne tikai par savu personīgo profesionālo prasmju attīstītāju, bet vienlaikus par pārmaiņu nesēju skolā.

Viesojoties Lielbritānijā, Oksfordas Brūksa Universitātē un pētot doktorantūras studijas, secinājām, ka tur ir divi dažādi doktora studiju veidi izglītības zinātnēs. Pirmkārt, ir doktorantikā akadēmiski pētnieki, kuri pēta un attīsta jaunas teorijas izglītības zinātnēs. Otrkārt, ir izglītības zinātņu doktoranti – praktiķi no skolu vides ar konkrētām vajadzībām un ar mērķi studiju rezultātā atgriezties skolā, pilnveidojot tās praksi. Pašmāju jaunveidotā studiju programma, kuras uzdevums ir tuvināt izglītības praksi un pētniecību, ir iespēja abiem šiem doktorantu portretējumiem satikties vienuviet.

Tiesa, pirms izvēlēties doktorantūras studijas, noteikti jāuzdod sev vairāki kontroljautājumi, lai saprastu, vai doktorantūra ir īstā pilnveides vieta. Vai spēšu distancēties no prakses problēmām, paraugoties uz to no augstāka skatupunkta, lai spētu ieraudzīt plašas un konceptuālas likumsakarības? Vai spēšu strādāt vienatnē ar sevi, ņemot vērā, ka pētnieka darbs nereti ir samērā vientuļš? Vai esmu veicis pētniecības darbu jau pirms doktorantūras studijām? Vai zinātniskā angļu valoda man nav sveša? Vai ar ambīciju mainīt pasauli spēšu to sašaurināt līdz konkrētas problēmas risinājuma meklēšanai, sniedzot sabiedrībai jēgpilnu pievienoto vērtību?

Jaunā studiju programma, kas Latvijā un arī Baltijā pirmo reizi tiks īstenota kā kopīgā jeb starpaugstskolu programma, nāk ne tikai ar jauniem studiju kursiem, tai skaitā, pētniecības ētikā, zinātnes komunikācijā, projektu rakstībā, bet arī ar ideju laboratoriju, kurā tiksies izglītības praktiķi un doktoranti un citi pētnieki, mazinot plaisu starp pētniecību un praksi un kopīgi identificējot aktuālas problēmas un meklējot to risinājumus. Turklāt katrā no augstskolām savā jomā, piemēram, Latvijas Universitātē tā būs vispārīgā pedagoģija, skolas, augstskolas un pieaugušo pedagoģija, tai skaitā, iekļaujošā izglītība un izglītības tehnoloģijas.

Vairāku augstskolu sadarbība kādā zinātnes nozarē vienas valsts mērogā ir unikāla arī globālā līmenī, jo tradicionāls sadarbības modelis ir kopīgas starpvalstu studiju programmas vai kopīga doktora darba vadīšana vienas universitātes īstenotā programmā dažādu augstskolu profesoriem. Savukārt jaunveidotajā kopīgajā doktora studiju programmā Izglītības zinātnes pirmoreiz Latvijā tiek apvienoti dažādu augstskolu augsta līmeņa eksperti izglītības zinātņu jomā, darba devēji un starptautisko organizāciju pārstāvji, kuri izstrādājuši un realizēs programmu vadošajās Latvijas augstskolās izglītības zinātņu docēšanas un pētniecības jomās – Latvijas Universitātē, Liepājas Universitātē, Daugavpils Universitātē un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā.

Apvienojot četru doktora studiju programmas vienā kopīgā un pārstrādājot to saturu un formu, doktora studiju programma izglītības zinātņu jomā tapusi mūsdienīga. Tas paver durvis ne tikai uz doktorantūras studentu iekšējo mobilitāti Latvijā un palielina augstskolu pētniecības kapacitāti, bet arī ievērojami veicina izglītības zinātnes pētījumu kvalitāti kā Rīgā, tā Latvijas reģionos. Ja vien skolotājs būs gatavs mācīties un skolas vadība būs gatava veicināt šo vēlmi mācīties mijiedarbībā ar pētniekiem.

The post Vai (katram) skolotājam vajag doktora grādu? appeared first on IR.lv.

Žurnāls: Kāpēc dažam dīkstāves pabalsts ir 20 centu?

$
0
0

Dīkstāves pabalsta praktiskā ieviešana neizskatās veiksmīga, saka bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Viņaprāt, tā ir pārāk birokrātiska un piekasīga. Konceptuāli ir pareizi, ka atbalsts tiek sasaistīts ar nodokļu nomaksu, taču šāda apmēra krīzē mazāk nodokļus maksājušo uzņēmēju atsijāšana vēl vairāk pasliktina situāciju. Ekonomists žurnālam Ir saka, ka Covid-19 pandēmijas radītajā krīzē risks valsts zaudējumiem nevar būt svarīgāks par nepieciešamību atbalstīt strādājošos. “Mēs runājam par dažiem simtiem eiro uz vienu strādājošo, kad klasiskās PVN shēmās tūkstošus izshēmo,” komentē Āboliņš.

Žurnāls Ir analizē, cik efektīvi ir valsts piedāvātie atbalsta mehānismi Covid-19 krīzē gan uzņēmumiem, gan pašiem tajos strādājošajiem. Valsts ieņēmumu dienesta (VID) atteikuma līmenis dīkstāves pabalsta saņemšanai ir augsts – 33,5% uzņēmumu pabalstu pieteikumu ir noraidīti. Galvenais atteikuma iemesls – uzņēmums nav maksājis nodokļus. Nākamais biežākais atteikuma iemesls – parādu esamība.

Dīkstāves pabalstu izmaksu temps krietni atpaliek no sākotnēji iecerētā. Līdz 17.aprīlim – vairāk nekā mēnesi kopš ārkārtējā stāvokļa ieviešanas – dīkstāves pabalstu saņēmuši tikai 3077 uzņēmumi un 16,5 tūkstoši tajos strādājošo. Viņiem kopumā izmaksāti 4,5 miljoni eiro.

Daži saņemtie dīkstāves pabalsti vispār izskatās kā anekdote – Ir raksta, ka, piemēram, 49 darbinieki valsts pabalstā saņēmuši mazāk par 10 eiro – kāds saņēmis 1,67 eiro, cits 34 centus, bet vēl kāds – tikai 20 centu.

Kā uzlabot dīkstāves pabalstu sistēmu, vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Ja vēlaties abonēt žurnālu, spiediet šeit.

The post Žurnāls: Kāpēc dažam dīkstāves pabalsts ir 20 centu? appeared first on IR.lv.

VIDEO: Biznesa krīze vēl nav sākusies, ir COVID krīze

$
0
0

Latvijas Reklāmas asociācijas pārstāvis Māris Naglis turpina sarunāties par reklāmas tirgus situāciju un medijiem Covid-19 krīzē.

Saruna ar radošās aģentūras WKND partneri un stratēģi MĀRTIŅU DZIEDĀTĀJU par pašreizējās situācijas ietekmi uz biznesu, kāds bija kritums un ko WKND darīja, lai pielāgotos.

Kāds ir Mārtiņa lielais ieteikums visiem klientiem un kādi ir nozīmīgākie stratēģisko lēmumu ietekmējošie faktori? Ieskatīsimies arī skarbajā realitātē, ka “krīze vēl nav sākusies” un cik liela ir varbūtība, ka mārketings izglābs uzņēmumu.

The post VIDEO: Biznesa krīze vēl nav sākusies, ir COVID krīze appeared first on IR.lv.


Podkāsts nr.27: Kāpēc valdībai ir problēmas ar palīdzību, bet sabiedrībai nav?

$
0
0

Dīkstāves pabalstu programma līdz šim nav sasniegusi mērķi

Žurnālisti Indra Sprance, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps šonedēļ apspriež palīdzību — gan valdības uzņēmējiem un darbiniekiem sniegto finansējumu, gan sabiedrības brīvprātīgo iesaistīšanos projektos, kas palīdz līdzcilvēkiem pārvarēt pandēmijas grūtības. Indra pastāsta, ko noskaidrojusi pētījumā par daudz kritizētajiem dīkstāves pabalstiem, un vērtē ceturtdien valdības pieņemtos grozījumus šajā programmā. Parunājam par iedvesmojošo programmu #paliecmājas, kuras ietvaros brīvprātīgie piegādā preces pandēmijas izolācijā nonākušiem cilvēkiem, kā arī par Sintiju Jue Džanu no Ķīnas, kas jau astoņus gadus dzīvo Ozolniekos un pagasta sociālajiem darbiniekiem nesen uzdāvināja sejas maskas. Vēl arī Aivars pastāsta par interviju ar Andri Grafu, kurš palīdzēs izstrādāt plānu Rīgas pašvaldību uzņēmumu Augeja staļļu izmēšanai.

Podkāstā Šķiltava Ir žurnālisti katru piektdienu izskaidro, apspriež un reizēm arī iesmej par nedēļas politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem. Atklāj gan notikumu, gan pašu darba aizkulises, kurām neatrodas vieta tradicionālajā drukātā žurnāla rāmjos. Podkāsts ir pieejams Ir.lv, Spotify, Apple un Google Podcasts.

Labākais veids, kā atbalstīt šo podkāstu – abonēt Ir https://ir.lv/abonesana/zurnals-ir/ 

Indras Sprances izpētīto par dīkstāves pabalstiem lasi https://ir.lv/2020/04/22/20-centi-par-dikstavi/

Paldies Konrāda Adenauera fondam par atbalstu podkāsta tapšanai krīzes laikā.

 

The post Podkāsts nr.27: Kāpēc valdībai ir problēmas ar palīdzību, bet sabiedrībai nav? appeared first on IR.lv.

Jaunākais bruņojums

Mikronodokļa režīmus vispareizāk būtu likvidēt

$
0
0

Mikronodokļa režīmi būtu jāatceļ, lai novērstu nevienlīdzīgo situāciju, kad parastajā nodokļu režīmā strādājošie darba ņēmēji maksā lielāku sociālo nodokli. Savukārt veselības aprūpei un sociālās drošības sistēmai papildu finansējumu varētu meklēt, nedaudz palielinot kopējo nodokļu slogu no iekšzemes kopprodukta, piemēram, paaugstinot akcīzi cigaretēm un alkoholam.

Finanšu ministrija sadarbības partneriem ir prezentējusi priekšlikumus un idejas izmaiņām kopējā nodokļu sistēmā, tai skaitā par mikrouzņēmumu nodokli. Vēlos atgādināt, ka mikronodoklis tika ieviests krīzes situācijā kā atbalsts mazajiem uzņēmējiem, ar vienkāršiem uzskaites un maksāšanas nosacījumiem. Tas laiks ir pagājis, šie režīmi rada nevienlīdzīgu situāciju starp nodokļu maksātājiem, piedevām tiek izmantoti shēmošanā. Tagad ir Covid-19 krīze, būtībā mikronodokļa režīmu laiks ir pagājis un vispareizāk būtu tos pilnībā likvidēt.

Politika gan ir kompromisu māksla, tāpēc nav pārliecības, ka šāds konsenss tiks panākts. Savukārt, ja skatāmies uz alternatīvām, kas situāciju uzlabotu, Veselības ministrijas priekšlikums ieviest solidāru līdzdalību veselības aprūpē ir solis uz kompromisu. Ideja nav jauna, bet piedāvājums noteikt, ka 1% veselības nodoklis tiks attiecināts ne vien uz vispārējā nodokļu režīmā, bet arī uz mikronodokļa režīmos strādājošajiem, ir saprātīgs risinājums. Un tas noteikti ir avots, kur varētu rast papildu finanšu “piešprici” veselības nozarei.

Manā kā nodokļu praktiķa vērtējumā ideālais scenārijs būtu vispār atcelt mikronodokļa režīmus un visiem pārreģistrēties kā SIA.

Būtu vienkārši jāpasaka – jūs vairs neesat nekādi mazie, esat normāli uzņēmumi un tā arī strādājiet! Ja valsts vēlas atbalstīt jaunos uzņēmumus, var apsvērt stārtapu nodokļa ieviešanu, bet atbalstam jaunuzņēmumiem drīzāk vajadzētu būt citā formā, nevis īpašā nodokļu režīmā. Un vēl viens aspekts, ko arī politiķiem der paturēt prātā, lemjot par nodokļu izmaiņām, – darbinieki, kas piekrituši šādiem nosacījumiem, savā ziņā paši ir līdzatbildīgi, ka nonākuši sociāli neaizsargātā stāvoklī.

Nodokļu slogs no IKP jāpalielina

Ne vien ar mikrouzņēmumu nodokli, bet arī nodokļu slogu no iekšzemes kopprodukta (IKP) esam unikāli Eiropā, un ne labākajā šī vārda nozīmē. Pašlaik nodokļu slogs no IKP Latvijā ir viens no zemākajiem ES – nedaudz virs 31%, un priekšlikumos par izmaiņām kopējā nodokļu sistēmā vairāk izskan idejas nodokļus pazemināt, taču tad arī kopbudžeta ieņēmumi saruktu. Tā vietā nodokļu slogu varētu sabalansēt, palielinot to līdz politiķu solītajiem 33%.

Piemēram, varētu paaugstināt akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem un cigaretēm. Ja kortelītis maksātu divas trīs reizes dārgāk, tad, iespējams, būtu pilsoņi, kas to katru vakaru nepirktu. Lielāka akcīze alkoholam uzreiz nenozīmē grādīgo dzērienu patēriņa samazināšanos. Uz šiem nodokļiem tāpat kā akcīzi saldinātajiem bezalkoholiskajiem dzērieniem ir jāskatās plašākā kontekstā – ja sabiedrībā nav pārliecības, ka cukurs jālieto mazāk, tad nodokļu celšana vien sabiedrības uzvedību nemainīs.

Zaļajā domāšanā – starta pozīcijās

Līdzīgi ir ar zaļajiem nodokļiem – arī tie nav tikai nodokļi, bet vairāk dzīvesveids un domāšana par ilgtspējīgu planētu. Vides piesārņojumam, atkritumu, īpaši plastmasas, nepietiekamai pārstrādei draud lielāki nodokļi – tā ir visas Eiropas stratēģija. Ja nešķirošu atkritumus, man būs jāmaksā vairāk. Sabiedrība ir jāradina pie šīs sistēmas, jo zaļās domāšanas un zaļo nodokļu ziņā Latvija vēl ir sākuma stadijā.

Pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma biju Prāgā, kur tirdziņā iegādājos karsto dzērienu. Čehija ir tikusi daudz tālāk, jo, aiznesot atpakaļ tukšo iepakojumu, saņēmu atpakaļ daļu naudas. Viņi rūpējas par dabu, par resursu vairākkārtēju izmantošanu, sistēma strādā. Mums Latvijā uz to ir jāiet, piemēram, beidzot jāievieš depozīta sistēma. Un arī nodokļi būs jāpielāgo, rūpējoties par ilgtspēju.

Obligātā veselības apdrošināšana nozarei varētu palīdzēt

Kopējā nodokļu sloga no IKP palielināšana par pusotru diviem procentiem būtu iespēja papildināt Valsts kasi, rast papildu budžetu arī veselības aprūpei. Vienlaikus, nezinot, kā praktiski tas izpaustos, kuri nodokļi mainītos, šim scenārijam ir virtuāla stāsta pieskaņa. Manuprāt, uz veselības aprūpes finansējumu būtu jāskatās no sociālā nodrošinājuma groza aspekta – kas ir tas optimālais minimums, kas iedzīvotājiem nepieciešams slimības gadījumā, un kā šo grozu piepildīt, kādas maksas piemērot.

Ar kopbudžeta ieņēmumiem nepietiks, lai izpildītu visas veselības aprūpes vajadzības un veselības pakalpojumu saņēmējs sajustu pozitīvas izmaiņas. Ideja, pie kuras izvērtēšanas varētu atgriezties, lai gan tā arī nav jauna, ir apsvērt obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu. Tas varētu palīdzēt nodrošināt veselības aprūpes sistēmas optimālu darbību, jo cilvēki zinātu, par ko maksā, un uz savas ādas sajustu veselības pakalpojumu pieejamību. Bet veselības sistēmā vēl ir jāveic reformas, kas vajadzīgas augstākai efektivitātei. Ja pirksim dārgas diagnostikas iekārtas veselības aprūpes centriem reģionos, kur ir viens pacients, tas būs kā bērt naudu mucā ar cauru dibenu.

Ir pienācis laiks sakārtot nodokļu sistēmu tā, lai visiem nodokļu maksātājiem būtu līdzvērtīgs sociālā nodrošinājuma grozs. Ir tikai normāli, ka, dibinot uzņēmumu, tev ir plāns, kā nopelnīt, un arī plāns, kā nomaksāt nodokļus. Un šādam plānam jābūt neatkarīgi no tā, cik liels vai mazs ir uzņēmums. Baidos, ka, saglabājot mikrouzņēmumu nodokli, mēs iekāpsim no viena grāvja otrā.

The post Mikronodokļa režīmus vispareizāk būtu likvidēt appeared first on IR.lv.

(Ne)salīdzināmā COVID-19 statistika

$
0
0

Mūsdienu Covid-19 pandēmijas laikā, kad zinātnieki arvien vairāk izskaidro situāciju izmantojot specifisku terminoloģiju un skaitļus, daļai no sabiedrības nav iespējas saprast, par ko tieši ir stāsts, no kurienes rodas skaitļi, kāpēc tie atšķiras, ko tie nozīmē? No nesaprašanas rodas neuzticēšanās gan valdības drošības pasākumiem, gan rakstiem un publikācijām. Šai rakstā vēlos pievērst uzmanību aktuālajām zinātniskās literatūras atziņām, skaitļu  ņemšanai vai neņemšanai vērā un tam, vai vispār varam salīdzināt to, kurā pandēmijas skartajā valstī situācija uzskatāma par labāku?

Inkubācijas periods un nezināmā slimības gaita

Sāksim ar inkubācijas periodu – ko tas nozīmē? Jau visiem ir kļuvis skaidrs, ka slimība ne vienmēr parādās uzreiz: pēc inficēšanas cilvēks var vispār nezināt, ka viņš ir inficēts. Viņam nav nekādu fiziskā stāvokļa izmaiņu: ir normāla temperatūra, viņš neklepo, nav iesnu vai citu saaukstēšanās simptomu. Tāds periods, kad cilvēks jau ir slims, bet ne viņš pats, ne viņa apkārtējie par to nezina, tiek saukts par inkubācijas periodu un var ilgt no divām līdz 14 dienām (ir zināmi gadījumi, kad simptomi parādījušies pat pēc 27 dienām).

Inkubācijas periodā cilvēks jau var inficēt citus cilvēkus. Vēl vairāk: daži pētījumi parāda, ka līdz 80% no cilvēkiem, kuriem ir SARS-CoV-2 vīruss (tā sauc koronovīrusu, kurš izraisa Covid-19 slimību) tā arī neuzzinās, ka viņi slimoja ar Covid-19, jo slimība būs bezsimptomātiska visu laiku. Bet viņi visu slimības laiku varēs inficēt citus, tajā skaitā cilvēkus, kuriem slimība ir bīstama: vecus ļaudis vai cilvēkus ar citām hroniskām slimībām (piem., cukura diabētu vai sirds slimībām).

Slimo cilvēku skaits

Visur ziņo, cik jaunu saslimušo cilvēku ir reģistrēti diennaktī katrā valstī (piem., Džona Hopkinsa universitātes saitē Worldometers.info). Problēma ir, ka mēs nevaram to zināt precīzi, jo, kā jau runājām, daļa no cilvēkiem vai nu vēl nezina, ka ir slimi, vai vispār arī par to nekad nezinās. Turklāt visās valstīs analīzes tiek ņemtas tikai tiem cilvēkiem, kuriem ir slimības simptomi.

Ir jāsaprot, ka katrā valstī ir savi parametri, balsoties uz kuriem cilvēkus nosūta uz analīzēm. Kritēriji var būt vieglāki (teiksim, visi, kuri domā, ka viņiem var būt slimība – kontaktu ar ārzemju rezidentiem vai pašsajūtas dēļ) vai stingrāki (tikai slimnieki, kuriem ārsts pēc pārbaudes nozīmēja analīžu veikšanu). Jebkuri aprēķini, kuri balstīsies uz šajā veidā noteiktu slimnieku skaitu, būs nepareizi, jo neņems vērā cilvēkus inkubācijas periodā vai tos, kuri par savu slimību nezina.

Jauno saslimušo skaitu iespaido arī tas, cik kopumā valstī veic analīzes. Jo mazāk analīzes ir veiktas, jo mazāk inficētu cilvēku būs atklāti (pārspīlējot: ja neveikt analīzes vispār, tad neatradīs nevienu slimnieku, bet tas taču nenozīmē, ka slimu cilvēku valstī nav). Ir arī analīzes, kuras veic nevis, lai noskaidrotu jaunās saslimšanas, bet lai pārbaudītu, ka cilvēks ir izveseļojies.

Cilvēks skaitās vesels, ja viņam pēc kārtas ir divas negatīvas analīzes – tas nozīmē, ka slimie cilvēki ir testēti vairākas reizes, lai novērtētu viņu veselības stāvokli. Tas savukārt nozīmē, ka nevar zināt, cik tieši analīžu veiktas, lai identificētu no jauna saslimušos. Vienīgais veids, kā var īsti zināt, cik procentu no visiem valsts iedzīvotājiem ir slimi, ir veikt pētījumu uz nejaušas cilvēku izlases pamata – veikt analīzes lielai cilvēku grupai, neskatoties uz to, vai viņiem ir vai nav iepriekšējie kontakti vai slimības pazīmes. To tagad plāno veikt Igaunija, katru nedēļu veicot testus 2000 cilvēkiem.

Mirstība

Šķiet, ka mirušo cilvēku skaits ir objektīvs parametrs, ar kuru varētu salīdzināt situāciju dažādās valstīs. Mirstību jāskatās, ņemot vērā kopējo slimo cilvēku skaitu valstī, lai zinātu, cik slimība ir letāla. Bet šeit atkal sākas problēmas.

Pirmkārt, par daļu no slimības gadījumiem nav un nekad nebūs vispār zināms, jo ir taču inkubācijas periods. Zviedru pētnieki ierosināja mirušo skaitu šodien skatīties pret to slimo cilvēku skaitu, kuri bija definēti pirms divām nedēļām (ņemot vērā iespējamu inkubācijas periodu). Tad mirstības mērījums palielināsies, jo dalām mirušo skaitu uz mazāko slimo cilvēku skaitu (slimu cilvēku skaits katru dienu palielinās), bet būs vairāk precīzs.

Otrkārt, nav skaidrības ar mirušo skaitu: paies pāris dienas, līdz būs zināms, vai cilvēks nomira tieši no Covid-19: dažās valstīs vajadzīgs ārsta izsniegts miršanas sertifikāts vai patologa novērtējums. Dažreiz procedūras aizņem pat līdz četrām dienām. Tādejādi nav skaidrs, kādu mirušo skaitu būtu pareizi izmantot rēķinos – šodienas vai pirms pāris dienām?

Un trešais: vai cilvēki, kuri nomira no citu slimību sarežģījumiem (piem., diabēta vai sirds slimības), kas veidojās Covid-19 rezultātā, ir pieskaitīti pie tiem, kuri nomira no Covid-19, vai pie tiem, kuri nomira no diabēta/sirds slimības? Vai visiem, kuri nokļuva slimnīcās ar hronisku slimību pasliktināšanos, ir veikti koronavīrusa testi? Vai cilvēki, kuri nomirst mājās, ir pēc tam pārbaudīti uz SARS-CoV-2 vīrusu (ja nē, tad viņi var nomirt no Covid-19, bet par to nekad nebūs zināms)? Vai pie Covid-19 upuriem ir pieskaitīti tikai un vienīgi tie, kuriem iepriekš bija pozitīvais tests, un tad viņi mira no šīs slimības? Šis aspekts arī atšķiras starp valstīm.

Turklāt vēl jāskatās uz katras valsts veco ļaužu proporciju, citu slimību proporciju u. tml., jo tie visi ir Covid-19 slimības riska faktori. Tādejādi, ja pat mēģināsim skaitīt mirušos uz miljonu valsts iedzīvotāju, tas arī nebūs precīzi, un mirstības salīdzinājums starp valstīm izskatās neiespējams.

Kā zināt, ka tas nav kārtējais vīruss, bet tiešām problēma?

Vienīgais, ko var diezgan droši salīdzināt, ir situācija ar mirstību no visiem cēloņiem konkrētā valstī tagad un mirstība no visiem cēloņiem tajā pašā valstī tajā pašā nedēļā pirms gada vai pirms diviem (jo mirušo skaits var atšķirties pa gadalaikiem un pat pa nedēļām dažādu iemeslu dēļ). Ja veiksim tādu salīdzinājumu, aptuveni var zināt, vai Covid-19 palielina kopējo mirušo skaitu. Tas nedos iespēju salīdzināt situāciju starp valstīm, bet dos iespēju saprast, ka Covid-19 nav vēl viena parasta gripa.

Pēc tādiem datiem var redzēt, piemēram, ka Ņujorkā 2020. gada 14. nedēļā nomira aptuveni par 50% cilvēku vairāk nekā 2019. gadā un par 28% vairāk nekā tajā pašā nedēļā gripas epidēmijas laikā 2018. gadā. Ziemeļitālijā mirušo skaits palielinājās par 14 962 gadījumiem, salīdzinot ar tādu pašu periodu pagājušā gadā. Tas, ka tik īsā laikā ir tik straujš mirstības pieaugums, liecina, ka pandēmija nebija izziņota velti, un tiešām ir jābūt ļoti piesardzīgiem.

Kāda vēl ir problēma?

Vislielākā problēma ir veselības sistēmas kapacitāte. Cik smagi slimo slimnieku veselības sistēma var pieņemt? Tas, protams, arī atšķiras starp valstīm. Lai saprastu, par ko ir stāsts, ir iespēja domāt par veselības sistēmu kā par vannu, kurā ir divi atsevišķi ūdenskrāni: viens no tiem visu laiku strādā pastāvīgā režīmā (tā ir kopējā mirstība valstī neatkarīgi no Covid-19), bet otrs lej ūdeni katru dienu citā apjomā – vienu dienu tikai pilienu, otro dienu – veselu spaini. Kad darbojas tikai pirmais ūdenskrāns, tad vanna nepārpildās, jo liekais ūdens paspēj aiztecēt. Kad pievienojas otrais ūdenskrāns, ja tas lies pārāk daudz ūdens, vanna var arī pārpildīties. Lai tas nenotiktu, maksimāli jānoslēdz otrais krāns. Tieši tas ir mērķis valstī ar izsludinātajiem piesardzības pasākumiem.

Kādi var būt secinājumi?

Nav nekādas iespējas (un, godīgi sakot, arī vajadzības) salīdzināt Covid-19 saslimstību vai mirstību dažādās valstis – mums ir svarīga tikai situācija mūsu valstī un tās veselības sistēmas kapacitāte. Neviena valsts nevar galvot, ka tās  veselības sistēma ir pilnīgi gatava lielam pacientu skaitam, bet šis skaits ir iespējams, pat ja šodien tā neliekas (atceramies inkubācijas periodu). Viss, ko varam darīt, ir būt maksimāli piesardzīgiem, lai mūsu veselības sistēmai neuzliktu pārāk lielus uzdevumus un nejauši nekļūtu par kāda cita cilvēka nāves iemeslu.

Ieturēt sociālo distanci, retāk iziet no mājām, valkāt maskas publiskās vietās un mazgāt, mazgāt un mazgāt visu – gan rokas, gan sevi, gan pārtiku. Tā un tikai tā varēsim tikt galā ar vīrusu.

Neaizmirsīsim arī to, ka Latvijā aizvien ir nepietiekams epidemiologu skaits un ka viens no risinājumiem ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes jaunveidotā maģistra studiju programma “Epidemioloģija un medicīniskā statistika”, kura jau šovasar uzņems pirmos studētgribētājus, kuru izglītības aktualitāte mūsdienu pasaulē aug ar katru dienu.

The post (Ne)salīdzināmā COVID-19 statistika appeared first on IR.lv.

Trīs veidi, kā tu vari pagarināt ārkārtējās situācijas ierobežojumus

$
0
0

Latvijai kopumā ar jaunā koronavīrusa izplatības ierobežošanu un Covid-19 slimības kontroli klājas salīdzinoši labi. Laikus ieviesti Latvijas situācijai atbilstīgi ierobežojumi. Tie primāri balstīti infektologu un epidemiologu ieteikumos, kas pēc tam pārtapuši politiskos un administratīvos lēmumos. Par veiksmi uzskatu spēju pārliecināt kolēģus valdībā, ka epidemioloģiska krīze jārisina, pierādījumos balstīti un sekojot ekspertu ieteikumiem. No šīs pieejas neplānoju atkāpties.

Ārkārtējā situācija Latvijā ar virkni ierobežojumu tika ieviesta 12. martā. Latvijas ierobežojumi, salīdzinot ar vairākuma Eiropas valstu ierobežojumiem, ir pat ļoti mēreni.

Mums nav no kaimiņiem jāaizņemas suns, lai izietu pastaigā, jo citādi atrašanās laukā ir aizliegta. Būtiski paturēt prātā, ka apstiprināto Covid-19 pozitīvo cilvēku skaits ārkārtējās situācijas izsludināšanas dienā bija tikai 16. Četrpadsmit dienu kumulatīvā saslimstība ar Covid-19 uz 100 tūkstošiem cilvēku pīķi ar 20,7 gadījumiem sasniedza 5. aprīlī. Tas ir – četras nedēļas pēc ierobežojumu ieviešanas. Sabiedrībai apzinīgi līdzdarbojieties un ievērojot epidēmijas ierobežošanas pasākumus, divarpus nedēļas vēlāk 22. aprīlī sasniedzām zemāko rādītāju ar 9,6 gadījumiem uz 100 tūkstošiem. 23. aprīlī tie bija 9,8 gadījumi.

Un šajā brīdī sākas diskusija par ierobežoju atcelšanu. Jā, cilvēki ir noguruši un apnikuši. Jā, mirstības rādītāji no Covid-19 ir zemi un nešķiet draudīgi. Jā, ekonomika stājas. Jā, gribas atpakaļ normālo dzīvi. Man arī, maniem bērniem arī.

Tomēr svarīgi ir izturēt Latvijā noteiktos ierobežojumus līdz 12. maijam. Jo, tieši izturot tagad, pēc šī datuma pakāpeniski tos varēsim mazināt.

Un katrs, pilnīgi katrs no mums var pielikt savu roku, lai pēc 12. maija mēs pakāpeniski atgrieztos ierastajā dzīvē, kas gan būs ar noteiktām paliekošām izmaiņām.

Bet ir trīs vienkāršas izvēles un rīcības, ar kurām var dot savu artavu ierobežojumu paildzināšanā un ekonomikas vārdzināšanā.

  1. Neievērojot distancēšanos, pulcēties āra kafejnīcās un ar draugiem baudīt pavasari un svinēt satikšanos klātienē. Ar šo nošauj divus zaķus – pakļauj infekcijas pārnesei sevi un savus draugus, kā arī mudina valdību pieņemt lēmumu par āra kafejnīcu slēgšanu, resp., trāpa arī kafejnīcas īpašniekam.
  2. Doties dabā apmeklētāju iecienītās un plaši apmeklētās atpūtas vietās. Sak’, purva takā noķertam koronavīrusam pavisam cita garša.
  3. Salādēt auto visu ģimeni un doties iepirkties uz pārtikas lielveikalu vai kādu no būvniecības un dārza veikaliem.

Tieši tik vienkāršas ir izvēles – līdz 12. maijam ievērot 2 x 2 distancēšanās nosacījumus vai izmēģināt kādu no aprakstītajiem trīs punktiem. Ar 2 x 2 pieeju ārkārtējās situācijas ierobežojumus virzām uz pakāpeniskas mīkstināšanas pusi. Ar pretēju rīcību – pieliekam roku inficēšanās izplatībā un līdz ar to arī nepieciešamībai noteikt ilgākus un striktākus ierobežojumus. Šoreiz nu gan izvēle ir katra paša rokās.

Lai jaukas brīvdienas un laba veselība! Ticu, ka mēs varam apzinīgi un apzināti izdarīt izvēles, kas ierobežo Covid-19 izplatību.

P.S. Trīs ieteikumi ir lietoti ironiskā veidā un NAV uzskatāmi par manu ieteikumu atbalstāmai rīcībai.

The post Trīs veidi, kā tu vari pagarināt ārkārtējās situācijas ierobežojumus appeared first on IR.lv.

Panaceja

Valsts pamats – cilvēciska ekonomika

$
0
0

Atklāta vēstule Valsts prezidentam Egilam Levitam, Saeimas deputātiem, Ministru prezidentam Arturam Krišjānim Kariņam, ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam, finanšu ministram Jānim Reiram

Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē šobrīd ir ārkārtas situācija. Skaidrs, ka pašlaik svarīgākais ir apturēt pandēmiju un nosargāt cilvēku dzīvības. Nav šaubu, ka šajā ziņā mūsu valdība un atbildīgie dienesti dara visu iespējamo, visu cieņu par to.

Cits jautājums ir valsts ekonomika. Kā zināms, Starptautiskais Valūtas fonds tieši Latvijai, izejot no krīzes, prognozē vislielāko ekonomikas lejupslīdi Baltijas valstīs. Varbūt vēl nav par vēlu analizēt un saprast – kāpēc?

Jāsaprot, ka no krīzes mūs neizvedīs pieci lielie valsts uzņēmumi, – jaunajā situācijā ļoti nozīmīgi būs tieši vietējie mazie un vidējie uzņēmumi, kas jau tagad ir nozīmīgs pamats valsts nodokļu sistēmai.

Tāpat arī individuālā darba darītāji – aktīvi, radoši, izdomas bagāti cilvēki, kuri strādā, lai uzturētu sevi un savu ģimeni, arī savus darbiniekus un, protams, maksātu valstij nodokļus. Nevis kā smagu piespiedu slogu, bet, apzinoties savu atbildību pret valsti un vienlaikus ar pārliecību, ka valsts apzinās savu atbildību pret saviem pilsoņiem un sniegs atbalstu un palīdzīgu roku, kad tas būs vajadzīgs.

Arī pēc krīzes ikviens cilvēks vēlēsies atgriezties agrākajā dzīvē. Taču varbūt būs radusies situācija, kurā nebūs vairs iecienīto restorānu un kafejnīcu, nebūs omulīgāko viesu namu, mazu stilīgu veikaliņu, nebūs vairs koncertu, mākslas portālu, jaunu literatūras darbu, latviešu kino un daudz dažādu pakalpojumu, kas līdz šim bija likušies pašsaprotami. Šo mazo un vidējo uzņēmumu, kas to visu nodrošināja, vairs nebūs, jo valstij tā nebūs bijusi prioritāte. Arī tūristi uz Latviju brauc ne jau tāpēc, lai pusdienotu McDonald’s restorānā, bet lai baudītu Latvijas garšu, lai iepazītu Latvijas kultūru, mākslu, tradīcijas, nacionālo virtuvi un mūsu viesmīlību. Tas viss būs zudis.

Protams, krīzē primāri jātiek galā ar medicīniska rakstura izaicinājumiem, tomēr līdztekus jābūt arī sistemātiskam, pārdomātam ekonomikas atbalstam. Taču, sekojot pēdējā laika notikumiem, brīžiem šķiet, ka valsts pārvalde aizmirsusi demokrātiskas valsts pamatprincipus un to, ka tieši sabiedrība ir deputātu un izpildvaras darba devējs. Mēs – vietējie Latvijas vidējie un mazie uzņēmēji, šajos uzņēmumos nodarbinātie, kultūras pārstāvji, pašnodarbinātie, mežsaimnieki, mazo zemnieku saimniecību īpašnieki un daudzi citi – arī mēs esam valsts galvenā vērtība, tās pastāvēšanas garants.

Ministru kabinets pagājušā gada 28. augustā deklarēja, ka mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir “ļoti svarīga valsts ekonomikas daļa. Saskaņā ar Eurostat datiem 99,8% no ekonomiski aktīvajiem komersantiem Latvijā ir MVU (93% no tiem ir mikrouzņēmumi, 5,8% – mazie uzņēmumi un 0,9% – vidējie uzņēmumi), un tie nodarbina arvien lielāku iedzīvotāju skaitu (79% nodarbināto ir MVU darbinieki). Uzņēmumi Latvijā parasti ir daudz mazāki nekā vidēji ES. Mikrouzņēmumi (0-9 darbinieki) veido 26% no kopējā uzņēmējdarbības apgrozījuma salīdzinājumā ar tikai 17% no ES vidējā rādītāja. Tāpat Latvijas MVU veido 51% no apgrozījuma salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju 38%”. Ņemot vērā augstāk minēto, ir būtiski nākt klajā ar konkrētu ieguldījumu programmu un soļiem, kas paredz atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

Pirmajā vietā cilvēciska ekonomika un vietējie mazie un vidējie uzņēmumi. Mēs vēlamies, lai Latvijā būtu uz cilvēku orientēta valsts, sabiedrība un ekonomika, lai vietējie uzņēmumi varētu turpināt strādāt, veidojot dzīvesstila ekonomiku, kas ir vitāli svarīga valsts eksistencei. Vācijā un daudzās citās Rietumeiropas valstīs daudzi vietējā kapitāla restorāni ir iekļauti kultūrvides aizsargājamo objektu sarastā un līdz ar jebkurām saimnieciskām pasaules kataklizmām tiek glābti pirmie un tikai pēc tam visi pārējie. Valsts ir legāli izdomājusi vietējo uzņēmēju aizsardzības mehānismu, jo lielajiem starptautiskajiem uzņēmumiem vienmēr ir pieejami globāli resursi, bet mazais un vidējais uzņēmējs tā īsti var paļauties tikai uz savu valsti, pašvaldību un vietējo atbalstu.

Tieši mazie un vidējie Latvijas uzņēmumi un pašnodarbinātie ir jāuzskata par prioritāti, lai valsts varētu iziet no šīs krīzes un veiksmīgi darboties arī pēc Covid-19.

Ekonomikai un valsts pārvaldei jābeidz ignorēt šo sabiedrības daļu, jāpavēršas ar seju pret mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un jāpieņem, ka tādā mazā valstī kā Latvija tieši šī uzņēmēju daļa var būt pamats veiksmīgai ekonomikai. Mēs negribam, ka mūs uzskata par biomasu, kas noderīga tikai brīžos, kad jāiet uz vēlēšanām. Mēs esam šīs valsts pilsoņi, un mums ir jābūt iespējai nopelnīt iztiku, darot to, kas ir mūsu sirdslieta.

Iepriekšējā ekonomiskā krīze izraisīja milzīgu emigrācijas vilni, kura laikā zaudējām lielu daļu spējīgu un radošu cilvēku, kas citos apstākļos būtu bijuši arī nodokļu maksātāji. Kā zināms, joprojām neesam no tā atguvušies, tērējam līdzekļus reemigrācijas kampaņās un aicinām cilvēkus atgriezties. Tikmēr, pateicoties straujai sabiedrības novecošanai, Latvijā strādājošo kļūst arvien mazāk, bet senioru – vairāk.

Valsts nespēja vietējo uzņēmējdarbību izvirzīt kā prioritāti arī šajā krīzē daudzus var novest līdz bankrotam. Savukārt tas, ka cilvēki nespēs samaksāt rēķinus, nevarēs iegādāties plaša patēriņa preces, samaksāt par medicīnas pakalpojumiem, būs spiesti taupīt uz pārtiku, radīs ļoti nopietnas problēmas ar tālejošām sekām un neizbēgamu ekonomikas lejupslīdi.

Mēs sagaidām patiesu iedziļināšanos, atteikšanos no šauri birokrātiskas domāšanas, vēlmi ieraudzīt cilvēkus aiz sausām skaitļu rindām. Mēs gaidām nevis pareizas un labi atstrādātas frāzes, bet racionālu rīcību no tiem, kuriem esam devuši mandātu lemt par valsts attīstības scenārijiem. Tas nav stāsts tikai par īslaicīgu atbalstu vietējiem uzņēmējiem un radošajām nozarēm. Tas ir stāsts par to, kāda būs mūsu valsts.

Piemēram, Ministru kabineta noteikumos Nr. 165 “Noteikumi par Covid-19 izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem” punkts Nr.3. neparedz atbalstu jaunajiem, gada laikā dibinātajiem uzņēmumiem, nosakot, ka par krīzes skarto nozaru darba devējiem ir uzskatāmi darba devēji, kuru ieņēmumi no saimnieciskās darbības 2020. gada martā ir samazinājušies vismaz par 30 procentiem, salīdzinot ar 2019. gada martu. Salīdzinoši nesen dibinātiem uzņēmumiem nemaz nav noteikts atskaites punkts, pret ko salīdzināt apgrozījumu.

Punkts Nr.3. arī no atbalsta izslēdz citus jaunos uzņēmumus, kuri gada laikā ir attīstījušies un, salīdzinot ar 2019.gada martu, pēdējos mēnešus ik mēnesi strādāja ar vairākas reizes lielāku apgrozījumu. Arī šiem uzņēmumiem 2020.gada marta apgrozījuma kritums, attiecināts pret 2019.gada martu, neparādīs patieso apgrozījuma zaudējuma apmēru. Tieši jauniem uzņēmumiem un to darbiniekiem valsts atbalsts būtu nepieciešams pirmām kārtām, jo to stāvoklis tirgū nav tik stabils, lai tie būtu izveidojuši lielākus uzkrājumus šādiem neparedzētiem gadījumiem. Lielākoties jauno uzņēmumu īpašnieki ir ņēmuši kredītus, lai spētu uzsākt uzņēmējdarbību, par ko tik ātrā laika posmā nav iespējams norēķināties, lai veiktu kādus krīzes situācijām paredzētus uzkrājumus.

Mēs aicinām rūpīgi izvērtēt krīzes seku mazināšanai atvēlēto četru miljardu eiro izlietojumu un atcelt ierobežojumus, kas liedz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem saņemt finansiālu atbalstu. Ir nepiedodama situācija, kad veiksmīgs, nodokļus maksājošs uzņēmums šobrīd nav spējīgs pat apmaksāt telpu īri un ir spiests likvidēt savu uzņēmumu, atlaist darbiniekus. Valsts nav tiesīga sodīt uzņēmīgus cilvēkus par to, ka viņi izmantojuši valsts piedāvātās iespējas likumīgi noformēt savus izdevumus un nodokļu nomaksu. Valstij ir jāsniedz adekvāts atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, pasargājot tos no bojāejas un piedāvājot godīgākus spēles noteikumus.

Ar cieņu, Latvijas MVU:

Ainārs Ērglis, Inga Gorbunova, Mārtiņš Rītiņš, Una Meistere, Daiga Rudzāte, Mārtiņš Kossovičs, Evija Ansonska, Mairita Brice, Ilze Aizsilniece, Bruno Birmanis, Mārtiņš Mielavs, Zane Čulkstēna, Ēriks Dreibants, Ģirts Muižnieks, Una Rozenbauma, Solvita Krese, Dace Bula, Guntis Ērglis – Lācis, Jana Lindberga, Dmitrijs Voloviks, Roberts Smilga, Egils Mednis, Uldis Rudzītis, Sandija Liepkalne, Evija Andžāne Kalniņa, Laura Miglone, Maija Pohodneva, Oskars Jepsis, Agrita Lujāne, Ina Poliščenko, Dana Gritāne, Baiba Renerte, Aija Strazdiņa, Rita Zumberga, Maija Pavlova, Rimants Liepiņš, Liene Kinča, Marika Rozenberga, Reinis Liepiņš, Līva Apermane, Agnese Rudzīte, Jānis Jenzis, Aivars Mackevics, Ērika Šmeļkova, Frančeska Kirke, Žanete Eglīte, Inita Saulīte-Zandere, Aldis Hofmanis,
Elīza Drazniece, Baiba Renerte, Jānis Kokins, Māris Vēveris, Irēna Romanovska, Santa Meikulāne, Ieva Jirgensone, Agnese Tauriņa, Indra Krizus, Auguste Petre, Gundars Silakaktiņš, Gatis Rozenfelds, Edgars Zadusko, Pēteris Trups, Māris Kalve, Reinis Pozņaks, Esmeralda Bērtule, Zane Vaivode, Terēze Gruntmane, Sintija Vaivade, Keta Gutmane, Dace Ozoliņa – Slaidiņa, Ieva Kalniņa, Agnese Aljēna.

The post Valsts pamats – cilvēciska ekonomika appeared first on IR.lv.


Vīruss ievieš izmaiņas sabiedrības tērēšanas paradumos

$
0
0

Covid-19 vīruss ir ietekmējis praktiski visus, krasi mainot mūsu ikdienu. Robežu aizvēršana ceļošanai, skolu slēgšana, strikti pulcēšanās ierobežojumi un citi mēri palīdz palēnināt vīrusa izplatību. Tomēr tiem ir arī nepatīkamas blakusparādības, proti, tie ierobežo ne tikai vīrusa izplatību, bet arī dažādu biznesu darbību, kā arī piespiež iedzīvotājus mainīt ieradumus. Par iedzīvotāju un uzņēmumu tēriņu izmaiņām stāsta Swedbank izsniegto debeta un kredītkaršu apgrozījuma dati, kas izpētes nolūkos apkopoti anonimizētā veidā.

Jau neilgi pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas un uzreiz pēc tās varēja vērot nedaudz straujāku pieaugumu pirkumos ar kartēm. Augot satraukumam par vīrusa izplatību, daļa sabiedrības steidza iepirkt pārtiku un citas preces, tādējādi veidojot uzkrājumus. Turpmākajās nedēļās panikas iepirkšanās mazinājās, un iedzīvotāji un uzņēmumi kļuva piesardzīgāki, pielāgojot savus tēriņus jaunajiem apstākļiem. Pēdējo četru nedēļu laikā kritums ir nostabilizējies, proti, tas vairs būtiski nepasliktinās. Tāpēc salīdzināšanas nolūkos apskatīšu šo laika periodu 2019. gadā un 2020. gadā.

Pēdējās četrās nedēļās (laikā no 23. marta līdz 19. aprīlim) pirkumi ar kartēm ir sarukuši par nepilniem 15%, salīdzinot ar to pašu periodu gadu iepriekš.

Krīzes apstākļos aktivitāte bankomātos ir kritusi vēl vairāk. Tam par iemeslu varētu būt dažādi faktori. Izskatās, ka sabiedrība biežāk izvēlas un pieprasa iespēju norēķināties ar karti vai attālināti. Turklāt strauji augusi ir interneta pirkumu popularitāte. Preces un pakalpojumi, kuru iegādei iepriekš tika izmantota skaidra nauda, ir kļuvuši mazāk populāri kopējā pirkumu grozā.

Google sabiedrības mobilitātes pētījums rāda, ka iedzīvotāji biežāk uzturas mājās. Cilvēku plūsma restorānos un kafejnīcās, lielveikalos, muzejos, kinoteātros un līdzīgās izklaides un atpūtas vietās aprīļa vidū bija par aptuveni 40% zemāka nekā ierasts. Kritums pārtikas veikalos un aptiekās arī bija vērojams, taču tas bija neliels.

Kas liek mainīt iedzīvotāju paradumus? No vienas puses, tie ir ieviestie ierobežojumi un piesardzība, lai izvairītos no saslimšanas, no otras puses, krīzes apstākļos palielinās bažas par darba drošību un ienākumiem. Daļa strādājošo ir palikuši bez darba, kā rezultātā ienākumi ir samazinājušies.

Statistikas dati norāda uz bezdarbnieku skaita pieaugumu martā un aprīlī. VID izmaksājis dīkstāves pabalstu vairāk nekā 18 tūkstošiem strādājošo.

Gan dīkstāves, gan bezdarbnieku pabalsts sniedz atbalstu grūtā brīdī, tomēr pilnībā neaizstāj ienākumus no darba. Ienākumu kritums un neziņa par nākotni liek iedzīvotājiem pārskatīt plānus par lielāku pirkumu veikšanu, kā arī izvērtēt savus ikdienas tēriņus.

Sabiedrība tērē mazāk ceļošanai, apģērbam, izklaidei un atpūtai

Nozares, kas no jaunā vīrusa ierobežojumiem un sabiedrības paradumu maiņas ir cietušas visātrāk un pašlaik, izskatās, arī vissmagāk, ir saistītas ar tūrismu. Te ietekme parādījās jau pirms ārkārtējas situācijas un ierobežojumu ieviešanas Latvijā. Vīrusa izplatībai, no Ķīnas pārveļoties uz Eiropu, jau februāra beigās ceļotāji kļuva piesardzīgāki un biežāk izvēlējās atcelt jau plānotos braucienus, kā arī nogaidīja ar jaunu ceļojumu iegādi. Ceļošanas un pulcēšanās ierobežojumi, kas tika ieviesti marta otrajā pusē, tūrisma biznesu gandrīz pilnībā apturēja.

Karšu apgrozījuma dati rāda, ka pirkumi lidostās, tēriņi aviobiļešu iegādei un viesnīcu apmaksai pēdējo četru nedēļu laikā ir samazinājušies par vairāk nekā 90%, salīdzinot ar to pašu periodu pērn.

Lielu triecienu ir saņēmis arī ēdināšanas bizness. Arī te kritums jau sāka iezīmēties februāra beigās, bet izteiktāks tas kļuva pēc ierobežojumu stāšanās spēkā. Restorānu un citu ēdinātāju biznesu nelabvēlīgi ietekmē ne tikai tūristu plūsmas apsīkums, bet arī, piemēram, pasākumu biznesa apstāšanās un skolu slēgšana, kā arī pieprasījuma kritums iedzīvotāju piesardzības dēļ. Karšu pirkumi šajā izdevumu grupā pēdējā mēneša laikā ir bijuši par aptuveni 60% mazāki nekā pirms gada. Līdzīgs kritums ir vērojams arī apģērbu un apavu, izglītības un hobiju, kā arī luksusa preču segmentā. Ievērojami mazāk, bet sabiedrība ir ierobežojusi arī sporta preču, grāmatu un laikrakstu, kā arī ar skaistumkopšanu saistīto preču un pakalpojumu pirkumus. Degvielas cenu kritums un biežāka palikšana mājās ir palīdzējusi ietaupīt uz degvielas un citu transporta izdevumu rēķina. Pēdējās divās nedēļās ir iezīmējies arī kritums izdevumos, kas saistīti ar veselības aprūpi. Tas, visticamāk, ir galvenokārt saistīts ar uz to brīdi ieviestajiem ierobežojumiem veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai.

Tai pat laikā ir vairākas izdevumu grupas, kurās tēriņi ir auguši

Pirkumi pārtikas veikalos pēdējās četrās nedēļās ir kāpuši par vidēji 26%, salīdzinot ar situāciju gadu iepriekš. Ēšana ārpus mājas tiek lielā mērā aizstāta ar mājās gatavotām maltītēm. Pirkumu skaits ar kartēm ir nedaudz sarucis, bet viena pirkuma vidējais lielums pieaudzis, salīdzinot ar situāciju pirms ārkārtējā stāvokļa. Tas rāda, ka iedzīvotāji iepērkas retāk, bet iegādājas pārtiku ilgākam laikam.

Jomās, kur tas iespējams, darbs ir pārnācis uz mājām un kļuvis attālināts. Tas ir veicinājis pieprasījumu pēc biroja un elektroprecēm, kur pirkumu apjoms, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir pieaudzis par 17%. Paliekot mājās, daļa iedzīvotāju pievēršas dažādu mājas un dārza darbu apdarīšanai, kā rezultātā varam novērot kāpumu būvniecības, remonta, mājas interjera, dārza un saimniecības preču veikalos veiktajos pirkumos. Tas gan ir kļuvis nedaudz lēnāks nekā pirms Covid-19 krīzes.

Salīdzinājums ar citām Baltijas valstīm

Swedbank karšu apgrozījums kopš marta, kad tika izsludināta ārkārtējā situācija Igaunijā un Latvijā un kad ierobežojumi kļuva ievērojami stingrāki Lietuvā, ir samazinājies visās Baltijas valstīs. Skaitot kopā bankomātus un pirkumus ar kartēm, karšu apgrozījums vidēji pēdējās četrās nedēļās Latvijā ir pieredzējis vismazāko kritumu Baltijā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Latvijā kritums veidoja 20%, bet Igaunijā un Lietuvā tas tuvojās 30%. Tas, visticamāk, ir skaidrojams ar to, ka  kaimiņvalstīs tika noteikti stingrāki ierobežojumi nekā Latvijā. Piemēram, pārējās Baltijas valstīs daudz plašāk tika ierobežota veikalu un Lietuvā arī restorānu, skaistumkopšanas salonu un citu pakalpojumu sniedzēju darbība. Tāpēc redzam, ka kaimiņvalstīs atšķirībā no Latvijas vērojams kritums karšu pirkumos būvniecības un saimniecības preču veikalos, bet, piemēram, tādās kategorijās kā apģērbs un skaistumkopšana kritums kaimiņvalstīs ir dziļāks nekā pie mums. Savukārt restorānu bizness visur ir cietis līdzīgi, neskatoties uz atšķirībām ierobežojumos, kas nozīmē, ka te galveno lomu spēlē pieprasījuma kritums.

Ar vizualizētu salīdzinājumu starp Baltijas valstīm iespējams iepazīties šeit.

The post Vīruss ievieš izmaiņas sabiedrības tērēšanas paradumos appeared first on IR.lv.

Ēnu ekonomiku neizskaudīsim ar totālu kontroli

$
0
0

Kaut pētījumu dati liecina, ka ēnu ekonomikas apjomi Latvijā ietiepīgi nesamazinās, uzņemtais kurss ir pareizs un progress desmit gadu nogrieznī ir ievērojams. Tiesa, joprojām valsts maks pelēkās ekonomikas dēļ zaudē miljonus, iespējams, pat ap miljardu eiro. Daļa no šīs naudas varētu papildināt stratēģiski tik svarīgo veselības budžetu, bet nepieciešama lielāka sabiedrības iesaiste.

Viens no tautsaimniecības pamatresursiem ir cilvēks, vesels darbinieks, kas atrodas darba attiecībās, iekļaujas ekonomikas apritē, rada pievienoto vērtību un maksā nodokļus. Jo vairāk ir cilvēku darbspējas vecumā, jo augstāks būs valsts iekšzemes kopprodukts un straujāka ekonomikas izaugsme.

Diemžēl Latvijā cilvēku resursi pēdējos gados ir samazinājušies par simtiem tūkstošu. Turklāt ir liela sabiedrības novecošanās, augsti nabadzības riski un negatīvas prognozes par iedzīvotāju skaita izmaiņām. Šādā situācijā ir jādara viss iespējamais, lai cilvēku resursus saglabātu, un kvalitatīva un ilgtspējīga veselības aprūpe ir atslēgas risinājums.

Ēnu ekonomikā slēpjas simtiem miljonu

Mana sajūta ir tāda, ka ēnu ekonomika valstī ir samazinājusies. Interesanti, kādus rezultātus par 2019. gadu uzrādīs kolēģa Arņa Saukas izstrādātais SSE Riga Ēnu ekonomikas indekss. Skaidrs, ka situācija dažādās nozarēs atšķiras, bet kopumā vienmēr, kad ekonomikā ir izaugsme, ienākumi aug, cilvēki ņem kredītus un līdz ar to arī vairāk deklarē un legalizē savus ienākumus. Nauda kļūst labāk redzama.

Viens no virzieniem, kas devis rezultātus, ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jeb naudas atmazgāšanas apkarošana. Tur savs nopelns ir starptautiskām institūcijām, kuru prasības Latvijai bija jāizpilda, bet rezultāts ir tāds, ka pašlaik gan bankas, gan citas kredītiestādes vairāk kontrolē savus klientus, Valsts ieņēmumu dienestam ir pieejama vēl izsmeļošāka informācija un kļuvis grūtāk noslēpt ienākumus.

Cik liela ir ēnu ekonomika Latvijā naudas izteiksmē, to aplēst ir grūti, bet tie noteikti ir simtiem miljonu, kas varētu papildināt valsts kasi.

Taču nebūs korekti lineāri rēķināt, ka visu šo summu varētu ielikt valsts budžetā, jo tas nav reāli izdarāms. Mūsu valstī ir uzņēmējdarbības formas, kas nekad nav bijušas legālajā ekonomikā un pastāv tikai tādēļ, ka nemaksā nodokļus. Piemēram, dziednieki, kam cilvēki maksā desmitiem eiro par vienu vizīti. Valsts no tā nesaņem tieši neko.

Tipisks piemērs ir arī taksometru bizness, kur pastāv virkne mikrouzņēmumu un ir augsts minimālo algu īpatsvars. Daudzi no taksometru vadītājiem nav parastajā nodokļu režīmā un nemaksā nodokļus kā parasti darbinieki. Daļa, iespējams, piepelnās, nodokļus nemaksājot vispār. Rezultāts šādai nodokļu shēmošanai ir lēti pakalpojumi. Savukārt gadījumā, ja taksometru pārvadājumi pilnībā legalizētos, tad taksometru pakalpojumu cenas pieaugtu, bet nozares apgrozījums samazinātos.

Jāmeklē mehānismi iznākšanai gaismā

Ir redzams, ka nozares pakāpeniski attīrās un legalizējas, bet jāsaprot, ka tas maina arī preču un pakalpojumu cenas, to pieejamību un tautsaimniecības struktūru. Tā kļūst caurspīdīgāka, godīgāka un ilgtspējīgāka, tomēr īstermiņā šīs izmaiņas var ietekmēt atsevišķu uzņēmumu pastāvēšanu un apgrozījumu. Tāpēc būtu utopiski cerēt, ka valsts var vienā gadā no ēnu ekonomikas iegūt miljardu, jo nebūs, kas to samaksā. Tai pat laikā pakāpeniska, mērķtiecīga uzņēmējdarbības vides sakārtošana pilnīgi noteikti ir avots papildu ieņēmumiem valsts budžetā.

Būvnieku ģenerālvienošanās, tipveida līgumi un citas aktivitātes sekmējušas to, ka būvniecībā ēnu ekonomikas īpatsvars samazinās. Ja pozitīva aina ir ar lielajām būvfirmām un valsts sektoru, tad privātajos projektos būtisku izmaiņu nav, jo remonts bez nodokļiem ir abpusēji izdevīgs darījums pasūtītājam un būvdarbu veicējam. Mazās brigādes ar kontroles rīkiem nav iespējams izķert, jo tas, kas māju ceļ, neziņos, ka pie viņa strādā celtnieki, kuri nemaksā nodokļus.

Gan šajā būvniecības segmentā, gan citos pelēkās uzņēmējdarbības veidos ir jāmeklē risinājumi, kas piedāvātu un motivētu uz pakāpenisku pāreju baltajā zonā ar vienkāršiem modeļiem, kā piedalīties nodokļu maksāšanā, kā nodrošināt sociālās garantijas sev un savai ģimenei. Kas notiks, ja celtnieku, kurš ir vienīgais pelnītājs ģimenē un nekad nav maksājis nodokļus, piemeklēs nopietnas, ilgstošas veselības likstas? Valstij to ir jāspēj saprotami izskaidrot un piedāvāt ērtu, pakāpeniski veidu, kā atgriezties legālajā apritē.

Kontrabanda joprojām aktuāla problēma

Kā viena no ēnu ekonomikas izpausmēm Latvijā joprojām aktuāla problēma ir kontrabanda. Piemēram, cigarešu kontrabandisti Latvijai ik gadu nozog desmitiem miljonu eiro. Valsts tiesībsargājošajām institūcijām arī turpmāk būs daudz darāmā gan kontrabandas kā viena no organizētās noziedzības elementiem apkarošanā, gan sabiedrības iecietīgās attieksmes maiņā pret kontrabandas preču apriti.

Nelegālo cigarešu īpatsvars Latvijā saskaņā ar Nielsen datiem, kas iegūti, pētot cigarešu apjomu bez Latvijas akcīzes markām, desmit gados ir sasniedzis zemāko līmeni. Savukārt KPMG jaunākais neatkarīgais pētījums par cigarešu kontrabandas apjomiem Eiropā liecina, ka Latvijā kontrabandas cigarešu apjoms pazeminājies līdz 19,5%, kopējie zaudējumi valsts budžetam – 61 miljons eiro. Ja ilgstoši šajā melnajā topā bijām pirmajā vietā, tad tagad esam pakāpušies uz ceturto.

Nodokļu nemaksātāji torpedē godīgos

Valsts ieņēmumu dienestam bija laba iniciatīva, nozarēs ar augstu nodokļu nemaksāšanas riska īpatsvaru aicinot uzņēmējus noteiktā termiņā pašiem novērst pārkāpumus un deklarēt ieņēmumus, darbiniekus un algas pilnā apmērā. Pēc tam tika veikti pastiprināti preventīvie un represīvie pasākumi, piemēram, autoservisu sektorā. Īslaicīgs efekts bija, taču, ja tā ir nozare, kurā lielākā daļa no visiem spēlētājiem nemaksā nodokļus un piedāvā dempinga cenas, tad godprātīgiem uzņēmumiem šādā konkurences cīņā ir grūti izdzīvot. Sanāk apburtais loks.

Diemžēl Latvijā joprojām saglabājas ļoti augsta iedzīvotāju tolerance pret kontrabandas produktu iegādi. Ja ceturtā daļa iedzīvotāju atbalsta kontrabandas preču iegādi un neuzskata to par nosodāmu, ir grūti sagaidīt straujus uzlabojumus cīņā ar pelēko ekonomiku. Vēl jo vairāk patlaban, kad Valsts ieņēmumu dienesta darbu ēnu ekonomikas apkarošanā apgrūtina papildus uzliktie pienākumi, tajā skaitā Covid-19 dīkstāves pabalstu administrēšana.

Domāju, ka neviens negrib, lai Valsts ieņēmumu dienests izvērš totālo kontroli. Izmaiņām ir jānāk no abām pusēm, un mums kā sabiedrībai jāapzinās, ka ēnu ekonomikas izskaušana nav iespējama tikai ar represīvām metodēm – arī sabiedrībai jābūt gatavai iesaistīties, maksāt visus nodokļus un nosodīt nemaksāšanu, ziņojot par to. Valsts ieņēmumu dienestam jākoncentrējas uz ļaunprātīgajiem karuseļu shēmotājiem, kas mēģina brutāli apkrāpt valsti. Savukārt politiķiem jāatceras, ka ekonomikas pamatresurss ir vesels darbinieks – ilgtspējīga veselības aprūpe ir ceļš uz to.

The post Ēnu ekonomiku neizskaudīsim ar totālu kontroli appeared first on IR.lv.

Mūzika par brīvu

$
0
0

Kādreiz

2016. gada jūnijā Latvijā uzplaiksnīja neliels mikroskandāliņš, kas ātri pēc pāris dienām noplaka. Valsts prezidents Raimonds Vējonis bija sarīkojis mediķiem, kuri palīdzēja viņam atveseļoties, īpašu pateicības koncertu. Protams, presē uzreiz parādījās ierastie jautājumi – kas ir maksājis, par ko ir maksājis un cik ir maksājis. Valsts prezidenta kanceleja bija apmaksājusi izdevumus par ziediem un pateicības plāksnēm, kopumā iztērējot ap 500 eiro.

Kas ar citiem izdevumiem? “Cienastu klātesošajiem apmaksāja prezidents no personīgajiem līdzekļiem,” skaidroja Valsts prezidenta preses padomnieks Siksnis, piebilstot, ka citu izdevumu nebija un mākslinieki uzstājušies par brīvu. Šis gadījums nonāca arī līdz KNAB pārbaudei, kas vēlāk rudenī ziņoja, ka pārkāpumi nav konstatēti.

Man toreiz zīmīgs likās kāds cits apstāklis, kuram neviens nepievērsa pilnīgi nekādu vērību un tieši tāpēc tas ļoti labi raksturo sabiedrības attieksmi kopumā. Proti, tiek rīkots koncerts, bet maksāts tiek par visu citu, tikai ne par koncertu. Neviens par to nebrīnās, un tas taču ir pilnīgi dabiski, ka mūziķi var uzspēlēt par velti. Sviestmaizes neviens par velti nesmērēs, puķes arī ir jāpērk, bet mūziku vienmēr sarunāsim, jo mūziķiem jau patīk tas, ko viņi dara, un tā taču goda lieta spēlēt prezidentam un mediķiem. Lūk, ja mūziķiem tiktu samaksāts, tad gan tas būtu jāizmeklē, bet, ja kāds strādā bez maksas, tad jau viss ir kārtībā.

Domāju, ka mediķi izbaudīja labu koncertu, jo uzstājās Aija Vītoliņa, Mārcis Auziņš, Normunds Rutulis, Ryga, Mārcis Jundzis, Antra Stafecka, Miks Dukurs, Dzelzs vilks un deju grupa Dzirnas. Forši un galvenais, ka mūzika par brīvu.

Man tas likās diezgan skandalozi un absurdi, ka mūziķiem nez kāpēc Valsts prezidenta labā jāstrādā bez atlīdzības. Starp citu, tieši valsts iestādes, kurām gadās sarīkojumi ar nepieciešamību pēc mūzikas, bieži kļūst ļoti knauzerīgas, tiklīdz jārunā par budžeta pozīciju, kas attiecas uz priekšnesumu.

Patiesi katrs, kuram sanācis vairāk vai mazāk regulāri rīkot koncertus vai kādus sarīkojumus, kur mūzikai ir svarīga nozīme, zina, ka praktiski par visām lietām ir jāmaksā. Piemēram, telpām cenu daudz nenokaulēsi (jo sevišķi, ja tās ir valstij piederošas). Apskaņošana, gaismas, visi nepieciešamie pakalpojumi arī maksā tik, cik maksā. Toties ar mūziķiem var runāt un sarunāt, lai nolaiž cenu un reizēm uzspēlē pat bez atlīdzības, kaut arī mūziķi jau patiesībā ir tieši tie, kuru dēļ cilvēki vispār ierodas.

Tagad

Toties tagad krīzes laikā mākslinieki ir pēdējie rindā pēc atbalsta. Viņu ienākumi ir bijuši neregulāri, reizēm niecīgi, dīkstāves posmi gadās arī nepandēmijas laikā. Daudziem māksliniekiem ir visgrūtāk pierādīt zaudējumus, kurus šī dīkstāve sagādā, jo viņiem bieži vien nav stabilas algas un nepieder uzņēmums ar regulāriem ienākumiem par uzstāšanos koncertos. Viņi dzīvo no grūti prognozējamām autoratlīdzībām. Turklāt, godīgi sakot, nereti māksliniekiem paniku izraisa jebkādi jautājumi, kas saistās ar nodokļiem. Tāpēc reizēm viņi ir pilnīgi bezpalīdzīgi, kad jāsāk kaut ko pierādīt Valsts ieņēmumu dienestam. Katrā gadījumā sviestmaižu smērētāju firmai savus zaudējumus ir daudz vieglāk pierādīt, tāpat kā citiem uzņēmumiem, kas apkalpo koncertu norisi. Piemēram, ja augšminētais koncerts pie prezidenta būtu noticis pērnajā aprīlī, tad mūziķiem šī uzstāšanās nekādi nepalīdzētu pierādīt, ka viņi ir veikuši kaut ko sabiedrībai derīgu un pelnījuši saņemt atbalstu.

Toties mums ir vitāli svarīgas jomas, kas ātri un pēc pirmā pieprasījuma saņem ne jau ikmēneša dīkstāves atbalsta kruķi izdzīvošanai, bet nopietnākas summas. Teiksim, starptautiskā lidosta Rīga ziņoja, ka atlaiž 500 no saviem 1200 darbiniekiem, bet toties jau tikusi pie gandrīz 50 miljoniem, savukārt lauksaimniekiem rezervēti 45 miljoni. Vai lauksaimniekus krīze skars smagāk nekā kultūras jomu? Gaidāma neraža, plūdi, sausums vai varbūt pārtikas produktiem vairs nebūs pieprasījuma un kritīsies cenas? Domāju, ka galvenais iemesls miljonu rezervēšanai ir stereotips, ka lauksaimniecība ir tā nopietnā un svarīgā nozare, un tāpēc drošs paliek nedrošs jārezervē miljoni. Zemkopības ministrija nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta un nav jāmāca, kā pamatot kompensāciju izmaksu.

Tomēr, ja mēs uzdotu jautājumu, kas ir tas, kas pēdējo divu mēnešu laikā mums palīdz dzīvot, uzmundrina un iepriecina, tad es uzdrošināšos minēt, ka mūzika būtu visai augstu šajā topā.

Mūzika noteikti tiek daudz klausīta interneta servisos, sociālajos tīklos ir neskaitāmas izvēles ar izciliem bezmaksas koncertiem, dažam labam ir varbūt vēl saglabājies aizvēsturisks dators, kurā iemānīt senāk iegādātus CD, savukārt sekotāji jaunākajām vēsmām un kārtīgi melomāni klausās kaut ko no savām vinila plašu kolekcijām. Daudzi mūziķi turpina strādāt. Bez maksas, protams. Pēdējo divu mēnešu laikā katra gaumei atradīsies grupas vai individuāli izpildītāji, kuri sarīkojuši koncertu un spēlē bez klātienes skatītājiem. Mēs šādu koncertu varam baudīt, neizejot no mājām, pat nepieceļoties no dīvāniem. Par brīvu. Nu, pašiem mūziķiem tas gan pašlaik daudz neko nepalīdz tikt pie kāda atbalsta, pat ja iztikas līdzekļi pavisam izsīkuši.

Pēc tam (kā būs)

Pēc tam, kad pārdzīvosim vīrusa krīzi un atkal būs iespēja atgriezties ierastajā ritmā, tad skaidrs, ka iedragātas būs ļoti daudzas jomas. Būs augsts bezdarba līmenis, likvidēti uzņēmumi, finansiālas problēmas malu malās. Valsts, protams, iesaistīsies, lai palīdzētu atjaunot normalitāti, un pēdējā laikā regulāri dzirdams, ka noteikti būs jāiegulda nauda ekonomikas sildīšanā. Kas tad saņems šo naudu? Uzreiz prātā nāk ceļu būve un remonti, ēku siltināšana, būvniecība, transports un tamlīdzīgas jomas, kas regulāri tiek pieminētas. Tādas nopietnas jomas, kurās neviens nekad neko par velti nedara.

Kā ar mūziķiem un, plašāk runājot, vispār kultūras jomu? Nav dzirdēts, ka tā tiek minēta pirmajās izvēlēs, kur būtu jāiegulda nauda. Jo, kad atkal būs atļauts pulcēties, gan jau tie mākslinieki kaut kā izkulsies.

Pēc tam (kā varētu būt)

Kaut arī kultūra nekad nav bijusi prioritāte un vienmēr daudziem ir licies, ka tā ir pārfinansēta, attīstība ir notikusi. Visstraujāk tā notikusi, kad bijis iespējams izbrīvēt naudu par godu lieliem notikumiem. Pēdējais uzrāviens bija nupat īstenotā valsts simtgades programma, kuru skaisti nobeigt nav izdevies krīzes dēļ. Patiesībā šāds pamatīgs vairākus gadus ilgs un ļoti plašs ieguldījums kultūras nozarē būtu atkal jāplāno tieši tagad un jārezervē finansējums, lai pēc tam, kad vīruss būs puslīdz apkarots, šo programmu īstenotu. Covid-19 krīze ir pamatīgs Latvijas izaicinājums, ieejot otrajā simtgadē, un daudz pastāstīs par to, cik radoši, cik izturīgi, cik solidāri un vienoti mēs esam.

Un, ieejot zināmā brieduma posmā, būtu jāatsakās no dažiem greiziem un kaitīgiem stereotipiem, piemēram, tādiem, ka kultūra ir paredzēta tikai svētku brīžiem vai kultūra ir jāfinansē tikai labajos laikos, kad naudas jau ir par daudz un paliek pāri.

Arī simtgades programmas īstenošanas laikā regulāri ir dzirdami viedokļi, ka tā ir tikai bezjēdzīga naudas notrallināšana un kultūras cilvēki tikai parazitē uz sabiedrības rēķina. Visi taču zina, ka ir daudz būtiskākas lietas par kultūru – pensijas, veselības aprūpe, izglītība. Tomēr, ja mēs ar vēsu un skaidru skatienu palūkojamies uz kultūras notikumiem, tad redzam, ka aiz katra mākslinieka stāv vesela ļaužu rinda no dažādām citām jomām, un patiesībā šīs jomas saņem daudz vairāk nekā paši mākslinieki. Aiz grāmatām un rakstnieku honorāriem stāv korektori, redaktori, maketētāji, tipogrāfijas. Aiz mūziķiem uz skatuves stāv koncertzāles ar visu personālu, gaismotāji, skaņotāji. Aiz festivāliem stāv ēdinātāji, apsargi, biļešu pārdošanas servisi, pārvietojamo tualešu uzstādītāji, alus, limonādes un kafijas pārdevēji un vēl daudzi jo daudzi citi. Praktiski visiem notikumiem ir nepieciešama projektu vadīšana, producēšana, reklāma, mārketings. Aiz kultūras stāv ļoti plaša un sazarota sociālā ekosistēma. Ja runājam par ekonomikas sildīšanu, tad esmu pilnīgi pārliecināts, ka kultūra to darīs ne mazāk efektīvi kā ceļu būve. Turklāt tieši kultūra ikvienam Latvijas pilsonim var jūtami paaugstināt viņa dzīves kvalitāti gan priecīgajos, gan skarbajos laikos; gan treknajos, gan liesajos gados.

Pēc Latvijas Simtgades programmas Latvijas kultūras Kroņa programma (vai arī gluži vienalga kā to nosauktu) būtu tieši tas, kas palīdzētu sabiedrībai atgriezties veselīgā dzīves ritmā bez pārmērīgas ieslīgšanas depresijā.

Cerības

Kad atkal būs ļauts sastapties vairāk nekā diviem, cerams, ka mūziķi vēl būs izdzīvojuši. Vai viņi vēl kādreiz uzstāsies bez maksas? Nu, vispār es ceru, ka jā.

Viens no maniem labākajiem draugiem arī rīko festivālu. Savu personisko. Pie viņa sapulcējas vairākas grupas, kāpj uz improvizētas skatuves un nospēlē koncertu. Sabrauc arī krietns pulks skatītāju, pavada lielisku dienu un neko nemaksā. Nemaksā arī skaņu vīram un arī sviestmaizes tiek smērētas bez maksas. Bet saimniece izvāra katlus ar vienkārši lielisku zupu. Šis ir viens no sarīkojumiem, kā šogad pietrūks visvairāk. Ceru, ka būs nākamgad. Bet tai pat laikā ceru, ka prezidents, kad vēlēsies uzsaukt pilnīgi pelnītu koncertu mediķiem, kuri patlaban pašaizliedzīgi cīnās ar vīrusu, tomēr šoreiz samaksās ne tikai par puķēm un pateicības plāksnēm, bet arī par mūziku. Un samaksās tā, lai valsts budžetā par mūziķiem tiktu ieskaitīts arī pietiekami liels sociālais nodoklis, kas sargās viņus no nākamajām krīzēm.

The post Mūzika par brīvu appeared first on IR.lv.

Pašlaik svarīgi neaizmirst par bērnu emocionālajām vajadzībām

$
0
0

Aizvadītas četras attālināto mācību nedēļas, kad sarunā ar ārvalstu kolēģiem no ASV, Eiropas un Āzijas, kuri attālināti māca un mācās jau deviņas nedēļas, Rīgas Starptautiskās skolas mūzikas skolotāja, Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāve Rūta Kanteruka secinājusi – mēs esam fāzes sākumā, kad būtiskākais bija nomainīt darba vidi, pierast un iedzīvoties jaunajā situācijā. Tagad, kad tehniski esam sapratuši, kā tas strādā, laiks padomāt par bērnu emocionālajām vajadzībām. 

Pirmajā nedēļā apjautām situāciju  

Manuprāt, lielākā daļa pedagogu un bērnu pašlaik, raugoties no tehniskā viedokļa, ir pieraduši pie jaunās situācijas. Mūsu skola izmanto Google Meet platformu, kura sniedz dažādas iespējas attālinātam mācību procesam – vadīt nodarbības tiešlaikā, ierakstīt nodarbības gaitu video, ja nepieciešams, kā arī komunicēt ar skolēniem.

Ikdienā strādāju ar aptuveni 150 bērniem vecumā no pirmskolas līdz 5. klasei, tāpēc pirmā nedēļa lielākoties pagāja, apgūstot tehniskās lietas un attālinātās mācīšanās etiķeti. Tagad jau bērni ir apguvuši, ka tad, ja es parādu attēlu ar izslēgto mikrofonu, bērniem tie savos datoros ir jāizslēdz, vai arī to, ka datora kameru ieteicams pavērst pret sienu, nevis filmēt visu telpu.

Tā kā man pašai mājās ir divi skolēni un viens bērnudārznieks, attālināto mācīšanos esmu iepazinusi gan no skolotājas, gan mammas skatpunkta. Mūsu gadījumā, kā daudzām citām ģimenēm, katram bērnam nebija sava datora, tāpēc esmu pateicīga par iespēju tos aizņemties. Domāju, pedagogiem ir jāņem vērā, ka ne visiem bērniem ir savs dators. Vēl svarīgi iedomāties, kāda var būt situācija ģimenē, kurā mamma un tētis strādā no mājām, vienlaikus mācās viens vai vairāki skolēni un pa vidu vēl dzīvojas mazais brālis vai māsa. Pašlaik ir ļoti būtiski atcerēties, ka gan vecākiem, gan bērniem situācija nav viegla. 

“Mammu, es nesaprotu uzdevumu!”

Nenoliedzami, ir bērni, kuri visam pielāgojas ļoti ātri un ir apmierināti ar šādu mācīšanos. Arī mani bērni novērtē, ka var ilgāk pagulēt un nav jāmēro ceļš līdz skolai, atliek tikai piecelties, saģērbties un skolas diena var sākties. Tomēr ir daudzi bērni, kuriem šāds mācīšanās veids sagādā grūtības, īpaši, ja nav pietiekami daudz iespēju kontaktēties ar skolotāju tiešsaistē, redzot un dzirdot skolotāju. Tāpēc ir īpaši būtiski atcerēties par bērnu emocionālajām vajadzībām, vienlaikus paturot prātā, ka arī vecākiem šis ir stresa pilns laiks.

Ja bērni ir mazi, viņiem nepieciešama palīdzība, lai ielogotos E-klasē vai kādā citā vietnē. Starp citu, pārsteidzoši, cik lieliski bērni spēj atrast lietas Instagram vai TicToc, bet cik grūti reizēm nākas ar rūpīgu jautājuma izlasīšanu, darbošanos Google Search u.c. Turklāt jāņem vērā, ka bērni ir ļoti dažādi – vienam ir redzes, citam dzirdes atmiņa. Raugoties uz saviem bērniem, esmu secinājusi, ka skolēni nereti ir pieraduši, ka skolotājs visu ielej mutē ar karoti. Tāpēc mūsmājās pēc frāzes “Mammu, es nesaprotu uzdevumu!” vienmēr ir jautājums – “Bet, vai tu izlasīji kārtīgi?”. Kārtīgi un vairāk nekā vienu reizi izlasot uzdevuma nosacījumus, nereti izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši un saprotami. 

Pajautājiet skolēniem, ko un kā viņi gribētu apgūt?

Šī situācija noteikti ir atnesusi arī virkni ieguvumu – mēs esam izstumti no savas komforta zonas, tāpēc varam progresēt un attīstīties. Mēs varam mācīties daudz jauna un pārbaudīt savu radošo spēju robežas. Es to daru katru dienu, piemēram, vadot mūzikas stundas, sēžot savā viesistabā uz grīdas. Arī skolēni, manuprāt, trenē spēju pašvadīti mācīties. Šis ir laiks, kad pedagogiem ir jāpaļaujas uz savu profesionālo varēšanu. Un arī uz skolēnu ieteikumiem!

Pajautājiet skolēniem, ko un kā viņi gribētu apgūt? Mani 4. klases skolēni ierosināja, ka vēlas ierakstīt savas kompozīcijas, ko mēs izdarījām. Arī uzdevumi, manuprāt, jādod vieglāki, nekā tie būtu klātienē un jācenšas mācību procesu diferencēt, cik vien iespējams. Vēl viens ieguvums no šīs neierastās situācijas ir prieks, ko izjūtam, sazvanoties vai satiekot viens otru. Pašlaik no saviem bērniem dzirdu, cik ļoti viņi vēlas iet uz kora nodarbībām vai futbolu! Agrāk tādas frāzes negadījās dzirdēt bieži. 

Jēgpilni pedagoga komentāri 

Lai arī mācīt attālināti man ar katru dienu kļūst aizvien vieglāk, šāda veida mācīšanās paņem daudz laika un enerģijas – gan no bērniem, gan no pedagogiem. Lai sagatavotos 45 minūšu stundai, nepieciešamas vēl vismaz 45 minūtes. Tad, kad saņemu no bērniem iesūtītos uzdevumus, piemēram, iespēlētu vai iedziedātu fragmentu, katru noklausos un pierakstu jēgpilnu komentāru. Manuprāt, nav lielas jēgas, ja pedagogs pie bērna darba ieliek tikai smaidiņu. Bērns daudz vairāk iegūst, saņemot individuālu komentāru un ieteikumu, vēlams balss ieraksta formā. 

Ir arī īstais laiks padomāt par vērtēšanu – skaidrs ir viens, vērtēšana nevar palikt tāda, kāda tā būtu klātienes nodarbībās. Tas, protams, ir skolas kopīgais, ne katra pedagoga uzdevums, bet ir jāizlemj, ko tieši mēs vērtēsim. Vai tikai iesūtītos darbus? Bērna aktivitāti un iesaisti? Līdz mūsu skola izvērtēs šo jautājumu, es rūpīgi pierakstu savu skolēnu piedalīšanos nodarbībā un veikumu. Protams, neviens no mums pašlaik nespēj atbildēt uz jautājumu, cik ilgi šī situācija turpināsies, tomēr es vēlētos aicināt visus skolotājus maksimāli daudz komunicēt ar bērniem un vecākiem, darīt to tiešsaistē, redzot citam citu, vai, piemēram, piezvanot un apjautājoties, kā veicas. Nekas nav mūžīgs, un arī šī situācija kādreiz beigsies, bet tikmēr ir svarīgi komunicēt citam ar citu un atbalstīt, kā vien iespējams. Un, protams, pašiem skolotājiem neaizmirst par sevi un savu garīgo veselību un labsajūtu.

The post Pašlaik svarīgi neaizmirst par bērnu emocionālajām vajadzībām appeared first on IR.lv.

Financing the fallout from Corona: The North – South divide widens

$
0
0

Anyone who claims to know the full consequences, politically and economically, of the Corona crisis is delusional. Nobody knows, period. But that it will be costly is 100% certain.

It also accentuates rifts we already see in the European Union, in particular between northern and southern EU countries. Parts of southern EU is severely hit by the corona virus (Italy, France, Spain) while e.g. Greece is much less hit – but still risks massive economic fallout due to its very large tourism sector. Much bigger costs thus loom in the south than in the north, although northern countries are taking a massive hit, too.

What about the money?

The Prime Ministers of nine, predominantly, southern European countries signed a letter on 25 March 2020, asking for a common debt instrument, also known as “corona bonds” – in other words, debt mutualization, a common euro bond for all countries to issue (and with a AAA-rating secured by the participation of safe northern countries).

The southern countries try to sell this project as an act of solidarity among EU members. Bruno Le Maire, Finance Minister of France, has perhaps said it best (or with most gusto):

“There is just one question: Are we together or are we not? Are we presenting a sad image to the world of a Continent divided into North and South?”

But divided we are – common bonds are anathema in countries like the Netherlands, Germany, Denmark and, I presume, also in Latvia although I have not seen an official position.

The (mostly) southern countries have acted together but the northern ones have their own club, too: ‘The New Hanseatic League’, comprising the three Baltic countries, Finland, Sweden, Denmark, Netherlands and Ireland. Countries, that have formed this rather informal club as a response to what they see as yet another sad aspect of Brexit: The leaving of a large member, whose main determinant for being in the Union was free trade. Maintaining this – and thus implicitly being less focused on centralized EU powers and more on stronger budget discipline and other common rules characterizes this group.

I think the chart I have added as Figure 1 illuminates the divide quite well. It portrays government debt as a share of GDP for 2019 for the EU countries (for sentimental reasons I keep including the UK…). The six most indebted countries in the EU all belong to the corona bond signatories. Only Luxembourg really stands out and I guess for long-standing political, economic, historical and linguistic reasons. And the New Hanseatic League countries all display much more modest debt to GDP.

Figure 1: Government debt as % of GDP, EU28, 2019

Source: IMF

Note: Ireland in yellow; the only country that is part of both groups.

 

In short, we have a bunch of countries (Italy, Spain, France…) that would like a common debt instrument – this being anathema to others (Germany, Netherlands, Denmark…).

The latter then suggest using the European Stability Mechanism, the EU agency that can provide financial assistance to distressed euro countries. But help from the European Stability Mechanism comes with conditionality – anathema to Spain, Italy etc.

Try to square that circle….

Trouble brews in the EU (also) around the issue of debt and the corona crisis amplifies this.

 

Morten Hansen is Head of Economics Department at Stockholm School of Economics in Riga and Vice-Chairman of the Fiscal Discipline Council of Latvia.

Points of view expressed here are not necessarily those of the Fiscal Discipline Council.

The post Financing the fallout from Corona: The North – South divide widens appeared first on IR.lv.

Viewing all 10413 articles
Browse latest View live