![]()
FKTK vadībai izvirzītais Pēters Putniņš par revolucionāru pavērsienu, kas sagaida banku biznesu
Pēc banku regulatora vadītāja Kristapa Zakuļa atkāpšanās viņa vietā Latvijas Bankas prezidents un finanšu ministrs virza līdzšinējo FKTK vadītāja vietnieku Pēteru Putniņu. Kādi ir viņa plāni, Putniņš skaidro intervijā.
Jūs esat izvirzīts FKTK vadītāja amatam. Vai, jūsuprāt, Zakulim bija jāatkāpjas?
Ir ļoti grūti atbildēt citu cilvēku vietā. Acīmredzot, viņam bija savi apsvērumi. Viņš arī presei, kā zināms, mājienus ir devis, kāpēc un kā. Man ir grūti atbildēt, jo es, acīmredzot, nezinu visu viņa motivāciju, apstākļus.
Jūs kā viņa vietnieks nezināt viņa motivāciju un apstākļus?
Nu, redziet, šie divi ir politiski vēlēti amati. Līdz ar to ir kādas nianses šajā sakarā. Grūti pateikt.
Jautājums ir, vai jūs domājat, ka komisijas darbs šajos pēdējos četros gados ir bijis tik slikts, ka vadība šobrīd ir jāmaina?
Kāpēc pēdējie gadi izceltos ar kaut ko sliktāku nekā, piemēram, 2008., 2009. vai 2010. gads, tā es negribētu teikt. Ko tādu es neredzu. Es piekrītu, pārfrāzējot teicienu, ir jādara labāk. Mums noteikti ir jādara labāk. Par to nav jautājumu!
Bet pēc būtības nekas sliktāks kā pirms gadiem pieciem nav?
Jā! Es neredzu kaut kādu dramatisku kritumu. Drīzāk pat noslēdzošajā posmā komisija ir bijusi pietiekami... varam diskutēt par iemesliem, kāpēc tas ir noticis, bet pēdējais pusgads ir bijis tāds, kur komisija ir reaģējusi gan uz aktualitātēm, gan strādājusi pie būtiskākajiem jautājumiem. Tas nu gan!
Kāpēc pēdējā pusgadā, kas noticis?
Pēdējais pusgads ir tāds, kurā, acīmredzot, savādāk vairs nevarēja.
Kāpēc nevarēja?
Nu, mēs esam nonākuši tādā situācijā, tā pamattēze ir tāda, ka mums ir pašiem jāmainās. Mums ir dota tāda iespēja. Kas attiecas uz naudas atmazgāšanas lietām, mums ir dota iespēja saņemties, pašiem saprast, kā ir pareizi un izdarīt izvēli. Vai nu mēs paliekam otrās, trešās šķiras pasaules valstu pulkā, vai tiešām izdarām pareizos secinājumus un pamatojam savu vietu Eiropā, civilizētā pasaulē. Tā ir lielā skala. Rādītājs kaut kādā ziņā ir OECD, protams. Politiski bijuši dažādi vērtējumi, var dažādi skatīties, bet ir lietas, par kurām diskusija ir nevietā. Ja tu tur [kādā orgnizācijā] esi, tad esi, ja neesi - tad, visdrīzāk, esi kopā ar kādiem citiem.
Otra lieta ir biznesa jautājumi, mūsu korespondētāju attiecības, tā vide, režīms, kādā strādājam. Ja atceramies, tad no 90.gadu vidus katra pat mazākā banka toreiz, ja bija dolāri, deva līdzi tādu lapiņu. Es pārskaitu dolārus un varu uzrādīt korespondētāju. Bija tādi labi laiki kādreiz. Tagad ir pretēji. Tagad tāda lapiņa vairs nav vajadzīga - mums ir palicis viens labs dolāru klīrētājs. Un mērķis ir tāds, lai mēs atgrieztos vairāk komforta zonā - mums jāspēj parādīt šīm lielajām bankām, kuras ir spējīgas pa taisno veikt dolāru klīringu [bankas ar pieeju ASV finanšu sistēmai un iespējām veikt darījumus dolāros, attiecības ar kurām nozīmē iespējas to darīt arī Latvijas bankām], ka esam samazinājuši riskus. Pirmkārt, ka mēs saprotam to situāciju, kurā esam nonākuši, ka darām lietas, kas ir pieņemtas civilizētā pasulē un redzam to gala mērķi, kur mēs gribētu būt. Tad pēc kāda laika, kad būsim uzlabojuši šo savu reputāciju, kad viņi redzēs, ka mēs ne tikai ar vārdiem, bet arī darbiem kaut ko darām, tajā brīdī varētu kaut kāda uzticība rasties. Cerams, ka tad pamazām, pamazām mēs varētu nonākt pie otra rēķina un tā tālāk.
Jūs sakāt, ka mums tagad ir dota iespēja izvēlēties, vai esam trešās pasaules vai civilizēta valsts. Kas mums ir traucējis līdz šim to izvēlēties?
Grūti pateikt. Es domāju, tur ir daudz aspektu. Pirmkārt, es šeit runāju par to civilizēto un necivilizēto valsti tādā šaurā nozīmē - mēs runājam par banku lietām un pat vēl šaurāk, par attieksmi pret naudas atmazgāšanu, terorisma finansēšanu. Nav tā, ka pēkšņi šo jautājumu neatrisinot, mēs būsim tādi necivilizēti, mazattīstīti. Nu nē! Mēs runājam par noziedzīgi iegūtu līdzekļu caurplūdi caur Latvijas banku sistēmu. Jāsaprot, ka nav kaut kāda abstrakta naudas atmazgāšana, tā ir ļaunprātīga norēķinu sistēmas izmantošana un norēķinu sistēmu neveido kāda viena banka. Tā ir, pirmkārt, uz Latvijas Bankas pamatiem, mums pastāv klīringa sistēmas, bankas savstarpēji veido norēķinu sistēmas un visi iziet no tādas premises, ka mēs vienojamies - daram tā, nelaižam tādus maksājumus cauri. Norēķinu sistēmas daļas, kas [strādā] ar dolāriem, pēc tam tiek klīrētas Amerikā, viņi arī paļaujas uz to. Saknes visiem pārpratumiem ir tajā, ka cilvēki uztver problēmu tā - jūs solījāt, tātad mēs visi esam apņēmušies strādāt godīgi. Un tagad vienreiz, otrreiz... Nu labi, katram var gadīties, bet, ja tie gadījumi ir biežāk, tad mēs redzam, jūs varbūt negodprātīgi izmantojat šo sistēmu. Tanī brīdī, kā tas Rietumu pasaulē ir pieņemts, neviens jau ar tevi nestrīdēsies, nemēģinās iegalvot, ka tu esi slikts, pateiks «paldies» un tad kaut kā vairs ciemos nenāks. Tā ir mūsu problēma pašreiz - par laimi, vēl ciemos nāk, bet mums ir jāsaprot, kā sava māja ir jāierīko.
Par to, kāpēc iepriekš nē... Arī Rietumu pasaule attīstās - iespējams, tam standartam, kas bija pirms gadiem pieciem sešiem, mēs vairāk vai mazāk atbilstam. Bet tas standarts, kas mums tagad nāk ar ceturto direktīvu, kas ir Eiropas regulējums, tas vadošais standarts, kas tiek Amerikā uzlikts, ir vēl augstāks. Direktīva ir pagājušais gads, ieviešana ir 2017.gads, bet amerikāņi gan iet straujāk uz priekšu. Kamēr mēs noreaģējam, acīmredzot, ir par ilgu domāts. Mums ir jādara vairāk un ātrāk.
Ja nebūtu amerikāņi, ja nebūtu ES direktīvas, mēs vispār kaut ko darītu?
Man ir grūti pateikt, bet ir tā, ka mēs nevaram atteikties no dolāru norēķiniem. Tātad, pavisam vienkārši - mums ir jāievēro noteikumi, kas ir tajā mājā, kurā mēs ejam ciemos. Ja ejam ciemos pie amerikāņiem un dolārus tur klīrējam, tad mums ir jāievēro viņu standarts, punkts! Protams, viņi skatās, no kura reģiona tas klīrings nāk, vienam ir vienas īpatnības, otram citas. Bet tomēr, ja reiz mums tas apjoms paliek tomēr liels, mums nav citas izejas. Ko mums - vēlreiz viņus pārliecināt? Mēs to darām jau 10 gadus. Tas vairs neizdosies, līdz ar to ir vienkārši japieņem tie spēles noteikumi.
Bet kurā posmā mums ir vislielākā problēma šobrīd? Jūs teicāt, ka amerikaņi vēl nāk ciemos, bet kas tik te nenāk ciemos - Šveices nauda, Magņitska nauda, "Krievijas dzelzceļa" nauda, pilns ar ciemiņiem.
Amerika vadās no tāda principa: vai nu mēs saprotam biznesu vai no tā atsakāmies. Tāpēc, ka šajā sfērā, lai pārbaudītu, ir nepieciešams ieguldīt tik lielus resursus, ka tas neatmaksājas. Līdz ar to Amerikas pieeja ir vienkārši atmest vai nu attiecīgu klientūru, vai attiecīgus reģionus. Un viss. Tātad, ko nesaprotam, to nedarām. Savukārt tam, ko saprotam, uzliekam ļoti stingru standartu - tur ir IT sistēmas, cilvēku resursi, lai izietu cauri tikai tas, kas ir akceptējams, pārējais tur ieķeras. Tas, kas tur ir ieķēries, lai tiktu ļoti ātri saprasts, nokārtots, tiktu sniegtas atbildes. Tad ir divi ceļi: vai nu tālāk norēķins notiek vai tas aiziet uz kontroles dienestu. Bet vislabāk, ka līdz tam nebūtu nonākts, bet jau bankas pašas izķertu un tā parametrizācijas IT sistēma tiktu atslogota. Ir runa par patiesā labuma guvēja noteikšanu laicīgi, korekta biznesa noteikšanu, lai nav fiktīvu biznesu, fiktīvu līgumu, jo viņi jau to redz pēc tam. Mums tad ir šeit jāsarkst un jāskaidro, kāpēc tādas lietas notiek. Ja reiz tāds lēmums ir pieņemts, tad jāsaprot, ka mums lielos vilcienos citas iespējas nav. Tiek uzlikts uz esošā biznesa rāmis virsū - no daļām, kas mums ir ārpusē, nāksies atteikties.
Kas ir tās daļas šobrīd?
Tas ir sarežģīts jautājums, nevarēšu divos vārdos pateikt. Bet tur varētu būt jurisdikcijas, zināmas juridiskās formas, klientūra, līdz pat individuālai. Tas būs tas, no kā bankām, pārskatot savus biznesa modeļus, nāksies atteikties. Būtiskākais ir tas, ka mēs sāksim tagad pavasarī lielo banku auditu, tieši pēc amerikāņu standarta un ar amerikāņu [audita] firmām. Protams, pieeja ir tāda, ka ne jau nogalināt biznesu - tiešām ir jāuzsver, tas nav uzbrukums biznesam! Bet tas ir mēģinājums... Tas ir brīvpratīgs pasākums un mēs ceram, ka nerezidentu bankas to uztvers nopietni un tiešām piedalīsies. Vienkārši citādāk nedrīkstētu būt.
Kas ir brīvpātīgs audits?
Tas nav audits, bet saucas independent testing - šis amerikāņu termins nozīmē, ka banka regulāri atdod savu AML [anti-money laundering] dzīvi notestēt neatkarīgām firmām. Amerikā ir lieli uzņēmumi, kas ar to nodarbojas. Tie nav auditori, bet tieši AML speciālisti. Viņi notestē visu, sākot no bankas AML programmas, līdz pat tam, ka ir izanalizētas izlases veidā nerezidentu lietas, darījumi, sistēmas, kā tiek noteikti PLG [patiesais labuma guvējs]. Kā strādā izpildinstitūcija bankās, kādi lēmumi valdēs tiek pieņemti. Viss tiek izķidāts, pārbaudīts līdz sīkumiem. Pēc tam bankai ir laiks līdz nākamajai pārbaudei novērst trūkumus - parasti tas notiek vienreiz pāris gados, šādas pārbaudes Amerikā ir pieņemta prakse. Tā tas standarts tiek celts uz augšu, kas arī ir mūsu mērķis.
Bankas pašas izvēlas, ka piedalās un pašas par to maksā?
Jā, protams. Mēs šo praksi gribam ieviest, šogad būs pirmais gads. Tas ir brīvprātīgi, bet, no otras puses, kā es teicu, nav citas iespējas. Īpaši mūsu gadījumā.
Bet kas būs tiem, kas izdomās, ka viņi nepiedalīsies?
Es ceru, ka tādu nebūs. Pie tā, es domāju, paliksim. Tā [pārbaužu] informācija, protams, ir konfidenciāla, pašas bankas to varēs izmantot, bet arī mums [FKTK] būs pieeja, varēsim to izmantot uzraudzības vajadzībām - līdz ar to tas būs arī mūsu darba materiāls. Pirmkārt, mēs redzēsim visaptveroši ainu no A līdz Z par nerezidentiem, neatbilstību un tā tālāk. Otrkārt, būs iespējams arī pilnveidot mūsu noteikumus, ja būs nepieciešams, likumus pilnveidosim. Lai varētu spert nākamo soli, izdarot visas tās lietas, kas saistītas ar trūkumu novēršanu.
Jūs teicāt, ka var uzlikt rāmi, kuram ārpusē var izkrist jurisdikcijas, konkrēti klienti, reģioni. Ko tas nozīmē - mūsu bankas vairs nevarēs strādāt ar ārzonām, Delaveru, Menu, Šeišelu salām, Kaimanu salām?
Ļoti iespējams. Tas nebūs konstanti, kā iecirsts akmenī, piemēram, ka kaut kāds NVS Kaukāza reģions ir aizliegts. Drīzāk ir tā - jo tālāk ejat, jo ir nepieciešama lielāka kontroles sitēma, sarežģītāka, adekvātāka, sertificētu speciālistu skaits. Tad vienā brīdī notiek tas, kas Amerikā - es eju, atduros pats savās iespējās un arī biznesa rentabilitātē. Vienkārši mēs noteiksim to pirmo [kontroles līmeni], cik daudz prasīt. Sapratīsim, cik daudz mums ir jāprasa [kontroles sistēmām pašās bankās], lai varētu izpildīt tās prasības, kuras mums ir [no ASV]. Tas ir ļoti svarīgi, faktiski tas ir revolucionārs pavērsiens, tas nekad nav noticis. Protams, pirms gadiem desmit to nevarēja izdarīt, jo arī Amerikā tādas sitēmas īsti vēl nebija, bet tagad viņi paši ir pie tā nonākuši, pēdējos gados tas viss strādā.
Pēc būtības jūs runājat par tādu, vienkāršoti sakot, melno valstu sarakstu, kur katrai kategorijai ir pretī noteikts prasību kopums: strādājot ar šo, tev ir jāizpilda šis.
Faktiski jā.
Tas gadījumā nesagraus visu nerezidentu banku biznesa pamatu?
Nē, nekādā gadījumā. Kā jau teicu, mērķis šeit nav neko graut. Mēs arī apzināmies biznesa būtību. Bet es uzsveru - biznesu, jo viss tas pārējais, tur jau ir kriminālais elements. Gan sistēmas ļaunprātīga izmantošana, gan līdzdalība visādās shēmās, tas vairs nav bizness. Tas, kas nav bizness, tam ir jābūt atmestam. Jāpaliek tik tiešām biznesam. Un, iespējam, ka lietas labā, tā riska mazināšanas ietvaros, kaut ko nāksies upurēt arī no biznesa. Bet lielākajai daļai - mēs tomēr pieņemam, ka viss tas, ko bankas mums apgalvo, ir taisnība - ja tā ir, tad mēs šeit nerunājam ne par kādu biznesa sagraušanu.
Pagājušajā nedēļā pēc publikācijas žurnālā "Ir", man atrakstīja Oļegs Fiļs. Par to, ka ABLV ir lieli nodokļu maksātāji, liels bizness valstī un, tā vienkārši tulkojot, šādus finanšu pakalpojumus nerezidentiem sniedz arī daudzas citas valstis, gan Šveice, gan Londona.
Kas attiecas vismaz uz Eiropas un Amerikas zonu, nu tam es negribētu piekrist. Protams, arī viņiem gadās, īpaši Šveicē, Kiprā. Bet [nelegālās naudas kontroles] standarts, runājot par Šveici, ir augstāks. Mums jau nav tikai Moldāvijas gadījumi, ir virkne mazāku, visi tie interneta krāpnieki un krāpnieciņi, visādas azartspēles, kas neizraisa tādu skandālu. Bet tas degradē sistēmu. Pirmais jautājums, kāpēc viņi ir atnākuši uz Latviju? Kāpēc nav palikuši Francijā, Vācijā? Kāpēc cilvēki no dažādām citām jurisdikcijām vai pilsonībām atnāk uz šejieni un vēlas kaut ko darīt?
Kāpēc tas tā ir?
Tāpēc, ka standarts ir zemāks. Un mūsu pienākums ir pacelt šo standartu. Mērķis Latvijai ir tāds - ja tiešām gribam būt tajā Rietumu pulciņā, tad mums ir jānotur tas standarts. Lai cilvēki saprot - nu skaidrs, uz Latvijā tad es nē. Lai viņi iet uz citām vaļīgajām jurisdiskcijām, bet mēs vismaz būsim kopā ar citām OECD valstīm. Šveicē ir lieli skandāli, arī Amerikā tādi ir, tāpēc mēs redzam milzīgos sodus. Kāpēc attieksme pret Latviju tik radikāli ir izmainījusies? Nav jau tā, ka tikai mēs pēdējā laikā sākam vairāk strādāt - tas termins «you should do more», tas ir visur, arī pašā Amerikā bankas ir ļoti cietušas no regulatora sodiem. Tas ir pārvērties bailēs iekulties nepatikšanās. Pat vairāk par monetārajiem sodiem bankas uztrauc tieši reputācija. Viņi negrib, lai vispār būtu kas kopīgs ar kaut ko aizdomīgu. Te ir brīdis, kad mums ir jāpaceļ savs standarts.
Jūs runājat par standartu celšanu, bet kam ir jānotiek, lai Latvijā bankai, kas ir iesaistīta katrā lielākā naudas atmazgāšanas skandālā, atņemtu licenci?
Mums līdz šim ir bijusi tāda kārtība, tradīcija vai izpratne, ka komisija iet pa tādu trepīti. Vispirms administratīvais sods, tad tiek mainīts atbildīgais par AML, tad valde. Nu un tad kaut kad - licences jautājums. Kamēr tas viss notiek, jau 10 gadi pagājuši, kamēr mēs nonākam līdz lēmuma. Ir sastrādāts ļoti daudz, kaitējums ir nodarīts. Ir jāsaprot - šī visa [banku sistēmas] sakārtošana ir nacionālo interešu jautājums. Latvija nevar atļauties palikt bez iespējām veikt dolāra norēķinu pa tiešo. Visa tā rīcība no banku puses, tas jau nav [jautājums] par sodu viņiem. Pašā pamatā tas ir sitiens pa valsti, pa valsts reputāciju - ja valsts tiks klasificēta tajā sarakstā, pie kuriem vairs ciemos nenāks, ar kuru vairs nerunās, tad arī mēs šeit institucionālā līmenī nevienam Amerikā neko palīdzēt un paskaidrot nevarēsim, jo ar mums vienkārši nerunās. Vai neieklausīsies. Tā ka arī banku īpašniekiem un valdes locekļiem ir jārēķinās ar to, ka katrs šāds gadījums, tas ir viņu sitiens pa valsts prestižu, pa valsti kā tādu. Jo spēt veikt dolāru norēķinus pa tiešo, tas ir nacionālo interešu jautājums, punkts!
Atgriežoties pie garā stāsta, kāpēc tas vienmēr tā ievelkas... Jāatzīst, ka tāda prakse bija izveidojusies, kas ir vienkārši jālauž. Protams, tas viss ies saistībā ar likumu grozījumiem, kas mums tagad ir Finanšu ministrijā un jau parlamentā (paplašināts loks politiski nozīmīgām personām, kas bankām padziļināti jāpārbauda, un ierosinājums naudas sodus palielināt līdz 10% no apgrozījuma - red.). Jāsaka paldies arī OECD, tam spiedienam, jebkurā gadījumā mēs saasinām šo visu, ejam uz lielu sodu. Nākamais pēc lielā soda ir arī licences jautājums. Jo tad, ja banka pēc lielā soda nespēj sakārtot savu iekšējas kontroles sistēmu, tad faktiski mēs varam izdarīt secinājumu, ka banka pēc būtības nav īsta banka, bet gan norēķinu centrāle tādiem darījumiem, kadiem nevajadzētu būt Latvijā.
Līdz ar to es saredzu nākotni tā, ka tik garas ķēdītes, kā jūs minējāt savā piemērā, vārdā nenosaucamajā banka, tik garas ķēdes nevarēs būt. Tas nav tikai OECD gadījums, dažādas citas starptautiskas organizācijas, arī lielie naudas institūti, kas ar klīringu nodarbojas, vērtē gan uzraugu, gan valsti. Viņi pēc būtības skatās, pie tam ļoti detalizēti, līdz ar to mums ir jāreķinās, ka pati komisija arī tiek vertēta.
Vērtējot komisiju, nerezidentu depozīti piecos gados uzauga no 6,5 miljardiem eiro līdz tuvu 12, rezidentu gandrīz nemainījās. Visā šajā laika FKTK bija 3 - 4 cilvēki, kas strādāja ar naudas atmazgāšanas novēršanu. Astoņas pārbaudes gadā, depozīti turpina augt. Kā to var izskaidrot?
Man ir grūti pateikt. Es varu pateikt, ja man būs tā iespēja dota, būs daudz vairāk cilvēku, būs kardināla reforma šajā ziņā. Protams, mums arī pašā komisijā ir lietas, kas ir gan strukturāli, gan visādi citādi uzlabojamas, bet AML ir pirmais ar ko sāksim, jo tur ir ārkārtīgs jaudas deficīts. Tas ir personāla jautājums, tas ir faktiski tāds komisijas filozofijas jautājums, kā mēs gribam strādāt. Es personīgi uzskatu, ka mēs nevaram strādā tā saucamajā off-site režīmā, respektīvi - analizē tikai dokumentus. Kā redzam, dokumenti dažbrīd ir ļoti grūti savietojami ar īstenību. Tāpēc arī AML ziņā revīzijas uz vietas ir nepieciešamas. Darbam jābūt plānveidīgam uz vietas, tas prasa cilvēku resursu. Otra lieta, lai vai kā par to pasmietos, kādreiz kaut kas tiek uzzināts no preses, tad mums ir jāspēj momentā to pārbaudīt, noreaģēt. Sastrēgumi ir jālikvidē. Tāpēc tas tiks izmainīts. Mans viedoklis ir tāds, ka cilvēku tur tagad ir katastrofāli maz. Man jau ir no esošās nodaļas vadītājas plāns sastādīts, nākošnedēļ plānojam runāt. Domāju, ka visu pilnā apmērā arī varētu īstenot dzīve.
Kas tur pilnā apmēra ir?
Mēs reizinām esošo [4 - 5] cilvēku skaitu ar piecie, seši - apmēram tā sākumā. Bet ir viena cita lieta, kas arī jāņem vērā. Mēs prasīsim augstāku standartu bankām, bet mums arī jāmācās pašiem, tas ir kvalifikācijas jautājums. AML lietās ir specifiskas, tur ir tikai daži sertifikāti. Mums nāksies savus cilvēkus apmācīt, sūtīt uz Ameriku. Gan ASV Finanšu ministrija, gan iestādes, kas par sankcijām veic uzraudzību, rīko seminārus, ir iespēja pat par velti, ikai gribai jābūt.
Bet jūs trīs gadus esat bijis vadītāja vietnieks FKTK. Kāda ir jūsu atbildība, ka nekas no šī visa, ko runājat, nav?
Negribētu izvērst šo tēmu, pateikšu pavisam īsi - manas tiesības nebija slēgt līgumus ar cilvēkiem, līdz ar to es arī pie labākās gribas nebūtu varējis izdarīt. Vairāk nekomentēšu šo jautājumu.
Bet jums to nāksies komentēt. Jūs esat izvirzīts par vadītāju, tas ir loģisks jautājums par jūsu līdzatbildību.
Bet es pateicu atbildi - es to nevarēju juridiski izdarīt.
Būs vēl citi jautājumi, kuri jums nepatiks par regulatora neatkarību, pāriesim pie tiem. Regulatoram likums prasa neatkarību. Cik neatkarīgs jūs esat no Latvijas Bankas?
Nu tik neatkarīgs, cik neatkarīgs var būt cilvēks, kuru izvirza Latvijas Bankas prezidents. Tajā mehānismā jau ir ietverts sadarbības modelis. Tur ir gan finanšu ministrs, gan LB, divi tuvākie mūsu partneri. Es negribētu teikt, ka tās ir iestādes, kuras diktē komisijai kaut ko, jo komisija, kā jau minējāt, ir neatkarīga iestāde. Taču tas nenozīmē, ka mēs rīkotos vispār neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Tā ir ļoti liels risks kļūdīties, ja tev nav ar ko parunāties. Tāpēc es negribētu noliegt, ka ar LB kontakts pastāv, tam ir jābūt. Ja mēs varam kaut ko izmantot... Pie tam, LB pa šiem gadiem ir viens no tiem retajiem kompetenču centriem, kas mums ir, kad rodas grūtības ļoti sareģītu aprēķinu veikšanā - tad lūdz LB palīdzību. Es novērtēju to atbalstu un to resursu, kas ir LB. Bet ir jānodala tas, kas ir saistīts ar informācijas apgūšanu, ar parunāšanos, ar konsultācijām, un pēc tam lēmumu pieņemšana... Lēmumus pieņemam mēs paši, tas ir neapstrīdams fakts.
Tieši tas pats attiecas uz FM, tur gan ir drusku citā virzienā. Tur ir likumdošanas iniciatīvas un jautājumi, kas ir saistīti ar politiku nozarē, jo viņi ir politikas veidotāji ir ļoti svarīgi, lai arī mēs saprastu laicīgi, kāda virzienā valsts politika aizies. Es saku - līdz lēmuma pieņemšanai, lietu izrunāšana, konsultācijas, apspriedes, tam visam ir jabūt, jo neviens nevar atsevišķi dzīvot un strādāt. Bet lēmumu mēs pieņemam paši.
Kas, jūsuprāt, pierāda to, ka jūs esat neatkarīgs lēmumu pieņēmējs?
Nu es te laika iziet no pretējā - kas pierāda pretējo? Lai kāds tad saka. Es domāju, ka visi tie lēmumi, zem kuriem esmu parakstījies triju gadu laikā, esmu pieņēmis pats ar savu galvu un uz savu galvu. Tāda man ir atbilde.
Advokāta pagātne momentā izlīda ārā (smejas). Man jāvaicā arī par jūsu advokāta pagātni. 2010. gadā jūs neapstiprināja LB padomē tieši aizdomu dēļ par Aivara Lemberga ietekmi. Vai jūs, lūdzu varētu reiz par visām reizēm izstāstīt, ko jūs darījāt, ko pārstāvējāt Venstpils uzņēmumos un no kurienes ir radusies šī saite starp jums un Lembergu, vismaz kāda tā ir presē aprakstīta?
Jā, nu tas ir tāds jautājums, kuru man ir šausmīgi grūti komentēt, jo es jau nezinu tās saknes, no kurienes tas ir radies. Pirmkārt, man liekas ir tā, ka jebkurš cilvēks, kurš profesionāli ir kaut kādā mērā strādājis vai bijis saistīts ar tā sauktajamiem Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumiem, viņš tikai kaut kādā mērā saistīts ar kādu no šiem lielajiem spēlētājiem. Ir, protams, cilvēki, kas tik tiešam ir saistīti, kas personiski ir snieguši pakalpojumus, ja mēs par advokātiem vai grāmatvežiem runājam. Tur varētu runāt par kādu saistību. Es esmu tā pa īstam bijis tur zināmos procesos apmēram pusgadu. Bet es neesmu pārstāvējis Aivara Lemberga kā fiziskas personas intereses. Tieši mana loma, kad es tur atrados, bija būt par neatkarīgo personu, tādu kā ekspertu. Un tie pārējie trīs cilvēki, kas tur bija toreiz "Ventbunker" padomē, tika uzaicināti ar tādu mērķi. Es gribētu teikt, ka esmu to arī izpildījis. Ja kādam ir interese, ja kāds patiesi vēlas uzzināt, es varu paskaidrot, bet es vairs negribu taisnoties un man arī nav par ko taisnoties.
Bet es te sēžu, paskaidrojiet! Jūs pārstāvējāt "Yelverton Investment", kas tiek uzstatīts, ka patiesā labuma guvējs ir Lembergs.
Es jau varu kaut ko domāt, kāds kaut ko stāsta, bet man tādu pierādījumu nav. Vēl jo vairāk, man nebija tādu pierādījumu pat tad. Jo mani aicināja advokāts Meroni, ko es vēl no senākiem laikiem zināju.Viņš aicināja piedalīties neatkarīgā padomē, kur viņam ir vajadzīgs cilvēks, kurš nav ne vienā, ne otrā, ne trešā pusē, ņemot vērā, ka tur bija tādas kā akcionāru domstarpības. Tās sarunas man ir bijušas tikai ar viņu - lūk, tas arī ir viss noslēpums, ja vien tas ir kaut kāds noslēpums. Pēc tam arī kaut kad 2005. gada jūnijā es to visu darbību beidzu, jo tad man bija tāds brīvai periods, es gatavojs advokāta eksāmenam un pie reizes to pārstāvību veikt man nebija lielu problēmu. Uzsākot pašam savu praksi, es no tiem uzņēmumiem aizgāju, tikai "Kuģniecība" palika, bet, kad tur termiņš beidzās, tad arī viss. Lūk, tas arī viss, nekādu citu zemtekstu nav. To jau arī pierāda, ka pēc tam es neesmu nevienā epizodē ne piedalījies, ne ko darījis, ne kāds no tiek tranzītbiznesa tā saucamajiem dūžiem ar mani turpinājis sastrādaties vai kā savadāk.
Vai tad jums pēc tam nebija jāliecina kriminālprocesā?
Nē!
Lemberga procesā jūs neesat liecinieks?
Lemberga procesā nē. (Domā). Es jums iedošu atbildi pēc tam, bet nē, procesā nē. (Pēc sarunas noskaidrojam, ka Putniņš ir prokuratūrā pratināts 2006.gadā tā sauktajā «Lemberga stipendiātu» lietā, kas joprojām tiek izmeklēta un nav nonākusi tiesā - red.)
Tad ļaujiet vaicāt, kādas jums šobrīd ir attiecības ar Aivaru Lembergu?
Viens vārds - nekādas.
