Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers ir viens no pirmajiem, kurš atkal tiekas ar skatītājiem aci pret aci

Ar Dankana Makmilana lugas Visas labās lietas pirmizrādi 29. maijā Valmieras teātris atgriezies pie mākslas ārpus virtuālās vides. Taisnības labad jāpiebilst, ka vēl nedēļu agrāk izrādes sācis spēlēt Daugavpils teātris. Taču Mārtiņš ne tikai viens pats spēlē, bet arī tieši sarunājas ar skatītājiem, ievelk viņus kā darbības personas izrādes notikumos, un tā ir tomēr cita saskarsmes intensitāte.

Kaut gan — intensitāte ir Mārtiņa Meiera pazīšanās zīme, kopš viņš pirms 13 (vai nav zīmīgs skaitlis?) gadiem kļuva par Valmieras teātra daļu. Uz skatuves viņš ir spridzeklis — ja režisori ļautu, daudzas lomas būtu artistisku un asprātīgu triku krāvumi. Viņā no dabas ir tāds neatvairāms talantīga cilvēka vieglums. Un tāpēc zelta vērti ir bijuši pamatīgie «stopkadri», kad režisoriem izdevies izsist viņu ne tikai no šarmanti puiciskā tēla, bet arī no «mīlētā bērna» drošības un komforta zonas. Un tad  atklājās, ka tur dziļumos ir gan tumši akači, gan asas radzes. 

Žans pazīstamajā Augusta Strindberga lugā Jūlijas jaunkundze pats sevi saspiež kā atsperi — līdz tā lūst; leģionārs Artūrs Skuja lugā Klaidoņa lūgšana aiz nostalģijas zaudē prātu. Titulloma Indras Rogas iestudētajā Šekspīra traģēdijā Hamlets pirms gada atnesusi Mārtiņam arī Gada aktiera titulu. Hamlets ir mūsu laikabiedrs, vienlīdz redzīgs un bezpalīdzīgs, smejas, lai neraudātu. 

Kaut kas no šīs lomas skan arī mūsu sarunā. Mēs no sirds smejamies, runājot par tukšumu, ko izplēsis šis laiks, un nav ne mazākās nojausmas, kad — un vai vispār — brūce aizvilksies.

Kāda ir sajūta, atkal redzot «dzīvus» skatītājus, kaut vai ļoti izretinātās rindās?
Tie paši pirmie bija priecīgi, atnākuši kā uz svētkiem. Kad taisīja vaļā skatītāju ieejas lielās stikla durvis, vērēji saskatījās kā neticēdami, ka tas atkal notiek. Vienkārša darbība, ko viņi iepriekš darīja nedomājot! 

Cik tad ilgi — divi, nepilni trīs mēneši pagājuši, bet šķiet, ka tā ir cita dzīve, cits gara stāvoklis. Cits konteksts, un tas satuvina, neraugoties uz attālumu un tehniskajām neērtībām — ir jāparaksta apliecinājums, ka neesi slims, jādezinficē rokas, kafejnīca nestrādā. Un tad visi sasēžas zālē…

Vai nav dīvaini, ka cilvēki sēž pa tādu gabalu, nejūtot ar elkoni kaimiņu?
Nē, daži teica, ka tā esot pat labāk. Un man pat patika, ka apkārt nav tās mārketinga mašinērijas. Mēs jau kādu brīdi bijām kļuvuši iedomīgi. Zāles pilnas, biļetes nevar dabūt. Atceries, cik sākumā Jaunajam Rīgas teātrim bija skatītāju? Mēs teātrī Skatuve diplomdarbus spēlējām, un aktieru bija vairāk nekā skatītāju. 

Man pat patīk, ka ir sajūta — teātra māksla ir kaut kas ekskluzīvs. Ka par izrādi patiešām zina tikai tie, kas tajā vakarā ir bijuši. Nevis jau iepriekš neskaitāmi sižeti televīzijā un reklāmas, un skatītājiem, kad viņi ierodas, jau ir priekšstats par izrādi. Tagad viņi atnāk un redz to, ko redz, nevis to, ko viņiem pirms tam iedvesuši mediji.

Šī izrāde arī pēc uzbūves ir tāda, ka man ir cieša sasaiste ar skatītāju. Man sanāk daudz komunicēt ar publiku. Es redzu visus un katru un redzu, kā ikviens mainās no sekundes uz sekundi. Un saprotu, cik maz aktieris viens pats var izdarīt — tagad es apjautu to skatītāja… pārspēku. Jo izrāde notiek tikai skatītāja galvā, bet viņam var būt slikts garastāvoklis, sāpēt vēders, kaut kādas nepatikšanas mājās. Mēs parasti savās pateicības runās sakām paldies skatītājiem, bet patiesībā tās bija pieklājības frāzes un mēs domājām tikai par sevi. Bet tagad redzu, ka izrādes notikšanā atbildība dalāma uz pusēm. Viens es nevaru neko.

Bet tev nupat bija arī labs piemērs izrādei bez skatītāja — Ivana Viripajeva Irānas konference Elmāra Seņkova režijā. Mans spilgtākais ārkārtas situācijas mākslas iespaids.
Tas jau ir tas pats — ko tu kā skatītājs tur ieraugi. Teātris ir spogulis laikam, bet tu jau skaties tajā pati, izrāde notiek tavā galvā. 

Elmārs runāja par to, ka esam sēdējuši visu laiku tajā nolādētājā «zūmā» un sākam jau redzēt nianses savā datorā. Ja to pašu rādītu kinoekrānā, neviens nespētu skatīties! Prasības būtu pavisam citas.

Vispirms pēc attēla kvalitātes. Bet tagad to varēja uztvert kā pilnīgu dzīves realitāti.
Vai ne? Tas mums visiem, kas izrādē piedalījās, bija tik ļoti vajadzīgs. Satikāmies «zūmā» pirmajā reizē un tad četras stundas ķidājām Viripajeva tekstu. Tas bija pirmais mēģinājums kopš ārkārtas situācijas, kad viss apstājās un divas nedēļas vai vairāk bija tikai neziņa un stress. Tagad jūtamies drošāk, bet toreiz neziņa bija milzīga. Mākslinieks var paņemt otu un mājās gleznot, bet aktieris ir vienkārši miris bez… bez tās teksta ķidāšanas, mijiedarbības, strīdēšanās… Tā ir mūsu viela, mūsu māls. Tā tikšanās bija tik… Mēs tikāmies un strādājām, neko neprasot. Mēs pat nedomājām par kaut kādu samaksu.

Nav grūti uzdāvināt savu darbu, pazemojoši ir darīt par grašiem.
Jā! Tas bija tāds kaifs! Tas bija labs materiāls, kas sakrita ar to, ko diktēja laiks. 

Tā bija arī gudra režisora izvēle — savākt aktierus no visiem Latvijas teātriem, un «svešās» — arābu sievietes — lomu iedot Jekaterinai Frolovai, kas runā latviski pilnīgi brīvi, bet ar akcentu.
Jā, mēs taču tikai tagad pamazām sākam latviešu teātrī pieļaut akcentu.

Tāpēc man patīk, ka Oļegs Šapošņikovs Daugavpils teātrī ir izveidojis vienu trupu, un aktieri abās valodās drīkst runāt ar akcentu. Jo tā taču ir Latvijas realitāte.
Ārzemēs aktieriem tā ir pat īpaša aktiermeistarības lieta — viņi raksta savos profilos, kādās valodās, dialektos vai akcentos var spēlēt. Bet pie mums ir tāds… sterilitātes kults. Ja aktieris runātu Jēkabpils lauzienā, to uzreiz uztvertu kā netīrību.

Vai komiku. Ja runā izloksnē, tad ir komiskais varonis.
Nuja, Ķenča lūgšana! Es varu tikai fantazēt, kāpēc teātrī ir šī idealizācija. It kā uz skatuves vajadzētu būt kādai ideālā latvieša esencei…

Kā tev šajā laikā visvairāk pietrūka?
(Pauze.) Man nebija nekāda radoša viļņa, pacēluma, sajūtas, ka paveras jaunas iespējas. Ļoti ilgi biju pilnīgi mēms… Sajūta kā dzīvniekam, kā sugai… Tagad vairs ne, bet pirms kāda laika tā nāves, neziņas sajūta bija ļoti saasināta. Pārstāju skatīties ziņu raidījumus. Tad, sākot satikties mēģinājumos, biju priecīgs par katru nākamo dienu, vienkārši dzīvoju no brīža uz brīdi. 

Kad mēs ar režisori Inesi Mičuli sākām mēģināt Visas labās lietas…

Klātienē?
Klātienē! Mums pirmā pusstunda pagāja pļāpāšanā. Kā ķīmijā — kad vielām saskaroties ir jāizreaģē — mums vajadzēja parunāties. Par neko. Ne par ko aktuālu.  Par puķi, ko es vakar pārstādīju. Par tādām sīkām lietām, kuras agrāk mēs pat nepieminējām. Tā nebija nepieciešamība pēc fiziska kontakta, bija vajadzīga cita cilvēka reakcija. 

Un tad parādījās daži tehniskie darbinieki, un es sapratu, ka man ir par daudz, es nespēju nolasīt vienlaikus vairāku cilvēku ķermeņa valodu, es jutos neērti tik daudzu cilvēku klātbūtnē. (Smejas.) Ļaujiet man palikt vienam pašam! Psiholoģiski šis laiks noteikti atstās savas pēdas… Varbūt vienbrīd tas pat skaitīsies nepieklājīgi — runāt par šo laiku. Man šķiet, ka gribēsies aizmirst un aprakt. Jo lielai daļai taču īsti nav, par ko pārdzīvot… Tu tak tikai sēdi mājās… Šekspīrs epidēmijas laikā uzrakstīja Karali Līru… Un neko pat nespēj skatīties no pasaules šedevriem, ko tev piedāvā. 

Ir nepieciešams brīdis, lai izreaģētu tas, kas sakrājies. Un lai saprastu. Es nevaru atbildēt, kas būtu tas, kā man pietrūka. Man nebija nekādu vēlēšanos. Neticu, ka mākslinieks var uzreiz tā «izšaut», sākt kaut ko darīt, pagriezt gaismu pret sevi — es zinu, kas ir pareizi! Tas ir tāds narcisms. Man bija pilnīga apstāšanās.

Suns palīdzēja? Viņš taču jāved laukā.
Jā. Suns dzīvo no krūmiņa uz krūmiņu, no peles rakuma uz peles rakumu. Viņš piesien tevi pie zemes.

Es šausmīgi sastrīdējos ar kādu sievieti. Mēs gājām, blakus apstājās mašīna, un nepazīstama sieviete man sāka pārmest kā tādam noziedzniekam par to, ka pagalmā aiz suņa nav savākts. Es jutos nepatiesi apvainots, sāku ar viņu strīdēties — paceltā balsī, ar bļaušanu! Pēc tam gāju projām un sapratu, ka kaut vai vardarbīgi vajadzēja kontaktu! (Smejas.) Bija fiziska vajadzība izlādēties. 

Pie mums Latvijā jau vēl ir samērā mierīgi, bet pasaulē… Aiz muguras taču visu laiku jūtama dunoņa. Ne tikai slimība, bet bailes, nacionālisms, sadalīšanās. Norobežošanās. Kaut vai nemieri, kas notiek Amerikā, lielākie kopš Martina Lutera Kinga nogalināšanas. Pilsētās dedzina policijas mašīnas. Tur, protams, ir savs konteksts, bet arī laiks to aktivizē. 

Tā ka neko romantisku no šā laika es neatcerēšos un nepaņemšu. Tu iepriekš teici, ka tev tas atgādina padomju laikus, kad nekur nevarēja tikt un ģeogrāfija bija tikpat abstrakts priekšmets kā astronomija. Es sāku strādāt Valmierā neilgi pirms iepriekšējās krīzes, kad viss pēkšņi sabruka. Kaut kāda dzīve pa šiem 12 gadiem ir uzbūvēta, un atkal viss sagāžas… Manuprāt, mēs esam visnestabilākā paaudze, kāda līdz šim bijusi. Ne nu gluži pie vecākiem dzīvotāji, bet bez tādas stabilas dzīves, kā to saprastu Harijs Liepiņš vai Eduards Pāvuls — ar savu stūrīti zemes un laivu! (Smejas.)

Vai tu joprojām dzīvo starp divām pilsētām?
Man Valmierā ir dzīvoklis, un Rīgā — dzimtas mājas. Agrāk es tam nepievērsu uzmanību, bet, jā… Nav vairs tas laiks, kad ar savu pauniņu dzīvo tikai vienā vietā.   

Kas tad rada mājas sajūtu? Kā Hemingvejam Parīze bija movable feast, svētki, kas vienmēr ir ar tevi. Kas tev ir moveable home?
Suns. Grāmatu minimums, nesen izšķiroju grāmatas, un visas vajadzīgās ietilpa vienā plauktā. Pārējās ir darbam, kaut kādai noteiktai rīcībai.

Kas ir tajā plauktā?
Tāds koncentrāts. Kafkas stāsti, Tibetas Mirušo grāmata, Vernera Hercoga dienasgrāmatas, Šekspīra soneti, Sarunas ar Orsonu Velsu, Gintera Grasa Suņa gadi. Un Stellas Adleres grāmata par aktiermeistarību.

Ā! Zinu! Ja man degtu mājas, es sev pa priekšu nestu ārā Ivara Heinrihsona gleznu! Melns zirgs skrējienā, tas skrējiens uzgleznots tik dinamiski, ka tikai pēc kāda laika pamanīju, ka zirgam ir tikai trīs kājas. Heinrihsonam bija izstāde, es to gleznu ieraudzīju un sajutu, ka man vajag. Tas arī bija tāds izaicinošs laiks, bet es sapratu — ko es te tērēšu naudu sīkumos, bet tā bilde man radīs… komforta sajūtu.

Tev ir dīvainas šķirnes suns. Ēģiptes faraona suns. Kā tu viņu atradi?
Es skatījos, lai sakrīt ar manu ritmu, lai var palikt mājās viens un nejukt prātā. Nefertite ir ļoti neatkarīga. Tā ir vissenākā suga, tālā pagātnē pati izveidojusies. Ēģiptes mirušo aizgādņa Anubisa suns.

Viņa jau arī izskatās kā Anubiss ēģiptiešu zīmējumos.
Jā. Es izvēlējos pēc daudziem parametriem — lai ir mierīgs, lai mēs varam sadzīvot, bet sentimentāli mani aizķēra Nefertites dzintara acis ar pasaules skumjām. It kā viņi no paaudzes uz paaudzi būtu nodevuši visu cilvēces stāstu un paturējuši to acīs.

Esi redzējusi Nefertites bisti Berlīnes Jaunajā muzejā? Viņas skatiens… Mona Liza pret to ir nekas! Tur nedrīkst fotografēt. Vari tikai ieiet un paskatīties. Un manai Titī ir tieši tas pats skatiens.

Pēc kā tu ilgojies, domājot par nākotni? Šausmas, mēs taču gadiem nelietojām šādu teicienu!
Man nav nekādu sapņu vai vēlmju. Ir jāpieņem, ka dzīve būs citāda. Skaidrs, ka spiedīs uz to «mēs esam atpakaļ». Bet jau tagad ir atrasti noteikti pielāgošanās veidi, un jau šobrīd mēs dzīvojam citādi. Cik ilgi Remarka un Hemingveja paaudzei vajadzēja pieņemt, ka pēc kara nav un nebūs tā, kas bija? 

Salīdzinājums, protams, ir pievilkts aiz matiem — nav ne kara, ne stihiju, ne katastrofu. Bet garīgā ietekme uz cilvēku būs liela. Un viss, ko vari darīt, ir kopt savu dārzu. (Smejas.)

Tev ir dārzs?
Man ir daži augi. Man pašam negaidīts ir šis pagrieziens no šosejas uz zemes ceļu. (Smejas.) Es brīnos, kādā sakarā esmu sācis kopt Valmieras teātra augus. Nekad agrāk neesmu sapratis, kāpēc cilvēki fotografē ceriņus un man jāskatās bildes ar tiem ceriņiem vai kaut kādiem flokšiem! Varbūt es tagad sāku niansētāk dzīvot? 

Man liekas, tas kaut kā ir saistīts ar apziņu par cilvēka mirstīgumu. Līdzīgi ir ar dzeršanu: dzer nevis tāpēc, lai piedzertos, bet lai mainītu skatījumu uz dzīvi. Ar augiem ir tāpat.

Es biju Japānā, Kioto, un tur ir tāda aleja, ko sauc par Filozofu taku. Kādā sakarībā?! Tagad es saprotu, ka vajag tikai iet un iet. Ķirši zied, bet tu turpini vienkārši iet.

The post Vienkārši iet appeared first on IR.lv.

Jauns un aizrautīgs programmētājs Arvis Zeile pirms deviņiem gadiem kopā ar domubiedriem nodibināja mazu IT uzņēmumu, kaut arī pieredzes biznesā praktiski nebija. Tagad MAK IT ir viens no vadošajiem savā jomā Latvijā, un nupat pabeigts darbs pie unikāla projekta — lietotnes Apturi Covid

Arvja tālrunim nākas izslēgt skaņu, jo mūsu sarunas laikā tas nemitīgi tinkšķ, īsziņas pienāk burtiski ik pēc sekundes. Rit pēdējās dienas pirms jaunās lietotnes Apturi Covid laišanas darbībā. Un pēdējos mēnešus Arvis ar komandu strādājis gandrīz diennakts režīmā. 

Rekordīsā laikā viņi sadarbībā ar Apple, Google, citu Latvijas tehnoloģiju uzņēmumu darbiniekiem, epidemiologiem un daudziem brīvprātīgajiem radījuši viedtālruņa lietotni, kas ikvienam ļautu pilnīgi anonīmi fiksēt kontaktus ar citiem lietotnes lietotājiem. 

Gadījumā, ja atklāsies inficēšanās ar Covid-19, lietotne brīdinās kontaktpersonas un palīdzēs ierobežot slimības tālāku izplatīšanos. Tas ievērojami atvieglotu epidemiologu darbu un dotu drošības sajūtu pašam lietotājam. «Latvija būs pirmā valsts pasaulē, kas šo tehnologiju ieviesīs praksē,» lepni saka Zeile. Taču šis nav vienīgais projekts, ar ko MAK IT var patiesi lepoties.

Būt pirmajiem vienmēr ir gan grūti, gan aizraujoši. Pats būdams aizrautīgs programmētājs, droši vien šobrīd jūtaties kā Jurijs Gagarins pēc pirmā lidojuma kosmosā.
Ne jau es viens! Mūsu darba grupā ir apmēram 80 cilvēku no dažādām kompānijām un nozarēm. Apturi Covid projekts tika realizēts superīsā laikā, visi iesaistītie bija ļoti motivēti. Varu tikai apbrīnot Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) darbiniekus, kuri pandēmijas laikā strādā ārkārtas režīmā un vēl atrada iespēju aktīvi iesaistīties mūsu iniciatīvā. 

Šis ir fenomenāls periods, jo iemācījāmies tik daudz jauna. Kopēja mērķa vārdā strādājām plecu pie pleca ar citām kompānijām un valsts organizācijām.

Arī ar tiem, kuri parastos apstākļos būtu jūsu uzņēmuma konkurenti?
Jā. Lai gan Latvijā mūsu specialitātē konkurence ir diezgan neparasta — visi mūsu lielākie konkurenti ir arī labi mūsu draugi. Mēs varam sazvanīties, izrunāties, konsultēties cits ar citu. IT biznesa vide ir šaura, nav nekādas zobu griešanas citam uz citu, jo tas visiem tikai kaitētu. 

MAK IT pamatā strādā ar privāto sektoru — lieliem un vidējiem uzņēmumiem. Valsts iepirkumos parasti nepiedalāmies. Apturi Covid projektā vairākas privātā sektora kompānijas pašas sanāca kopā, un jau sākuma stadijā uzrunājām valsts pārvaldes organizācijas, ieskaitot SPKC, lai projekta komanda būtu pilnīga. Zinājām arī to, ka šādai lietotnei jānonāk telefonos uz to brīdi, kad tiks mīkstināti pulcēšanās un pārvietošanās ierobežojumi. Tieši tam šāda lietotne domāta — lai cilvēki varētu brīvāk pārvietoties, drošāk tikties ar citiem. Mērķis nav kādu izsekot un izspiegot, gluži otrādi — dot vairāk brīvības. 

Kāda bija jūsu personīgā motivācija uzņemties tik sarežģītu projektu?
Esmu gan programmētājs, gan uzņēmuma vadītājs. Kā uzņēmējs vēlos pēc iespējas agrāk atgriezties normālā darba ritmā mūsu birojā, tikties ar klientiem. Kā cilvēks vienkārši gribu atgriezties normālā dzīvē. Šī lietotne ir viens no veidiem, kas mums ļautu to darīt drošāk. 

Mēs izvēlējāmies iet šo ceļu kopā ar Google un Apple tehnoloģijām. Viņu noteikumi paredz, ka šāda veida lietotne katrā valstī drīkst būt tikai viena. Un tai jāpieder valsts iestādei, kas saistīta ar sabiedrības veselību (Latvijā tas ir SPKC — red.). Izskatās, ka pēc visiem parametriem mēs, latvieši, esam pirmie pasaulē, kas šo tehnoloģiju ir izpētījuši un apguvuši tik augstā līmenī. 

Jaunā lietotne ir nodota ekspertīzei Google un Apple ekspertu komisijām — reizēm šķiet, ka mēs esam gatavāki projektu palaist gaisā nekā pati Silīcija ieleja. Pat lielajiem tehnoloģiju milžiem šis ir kas pilnīgi jauns. Procesu bremzē arī lielā laika starpība ar ASV, varam sazināties tikai naktīs.

Kā jums šķiet, vai sabiedrība jauno rīku pieņems un lietos? Daudzi uztraucas, ka tiks uzraudzītas viņu gaitas un personiskie kontakti, izskan bažas par datu drošību.
Šī būs mūsu darba otrā lielākā sadaļa — atkal un atkal runāt ar sabiedrību, skaidrot lietotnes darbības principus. Mēs kā sabiedrība esam gatavi sociālajos tīklos dalīties ar savu bērnu fotogrāfijām, mājokļa fotogrāfijām, visām savām gaitām — kur un ar ko kopā esam ēduši vakariņas, kur iepirkušies, kurp devušies ceļojumos, kādā pidžamā gulējuši… 

Mēs lejupielādējam Waze navigācijas lietotni un tai būtībā uzticam pilnīgi visas savas gaitas un pārvietošanos — Waze par mums zina visu! Tas mūs nemulsina. Bet šī jaunā vīrusa apturēšanas lietotne pēkšņi rada aizdomas. Tā pieder valstij, un cilvēki laikam domā — nez, ko tā valsts no manis grib? Kādēļ grib mani «izsekot»? 

Būtībā viss ir otrādi. Apturi Covid lietotne ir maksimāli anonīma, sistēmā pat neparādās cilvēka vārds vai adreses, kurās viņš bijis. Tie ir kodi, cipari. Turklāt tā ir pilnīgi brīvprātīga lieta, neviens nav spiests šo lietotni izmantot.

Kā šobrīd klājas IT nozares uzņēmumiem? Vai dīkstāve skārusi arī jūs?
Grūtības ir mazajiem uzņēmumiem, kuros strādā desmit darbinieku un ir šaurs klientu loks, kas nav pietiekami diversificēts. Ja kāds no dažiem svarīgākajiem klientiem dīkstāves dēļ atsakās no pakalpojuma, bizness ir apdraudēts. Turpretī, ja IT uzņēmumam klientu portfelis ir pietiekami dažāds, tad tikai 10—15% biznesa «nostaigā» un streipuļo, bet fundamentāli nekas nemainās. Domāju, šis likums attiecas uz pilnīgi visām uzņēmējdarbības sfērām, izņemot tās, kuras tiešām tika paliktas zem sitiena, — tūrisms, restorānu bizness, izklaides un pasākumu rīkošanas nišas. 

Otrs izšķirīgais jautājums jebkuros grūtos laikos ir uzņēmuma attiecības ar klientiem. Patiesībā mēs vārdu «klients» nelietojam. Tas apzīmē tikai naudas darījumu, īslaicīgas attiecības.

Kā tad viņus saucat?
Par sadarbības partneriem. Ilgtspējīgā, labā biznesā viss balstās uz sadarbību. Tās būtībā ir ciešas attiecības ar otru pusi daudzu gadu garumā, abpusēja uzticēšanās un lojalitāte. Ja tev ir tikai «klienti», kā uzņēmējs nekad nebūsi drošībā.

Varbūt pandēmijas laiks jums pavēris jaunas iespējas un izrādījies pat auglīgs? Daudzi uzņēmumi bija spiesti vairāk pārorientēties uz interneta vidi, meklēt digitālus risinājumus.
Iespējas ir, bet jābūt piesardzīgam. Jā, tagad visiem vajadzēja atvērt savus interneta veikalus, sākt e-komerciju, bet vajadzēja ātri un lēti. Kvalitatīvu e-komercijas portālu nevar uztaisīt ātri un lēti. Es tagad varētu sagrābties pilnas rokas ar interneta veikalu izstrādēm, bet ilgtermiņā es zaudētu, jo daļa jauno klientu pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas atgrieztos ierastajā biznesa sistēmā, kurā IT risinājumiem nav izšķirošas nozīmes. 

Jāatzīst, šobrīd tirgus ir diezgan neveselīgs. Bailēs no tā, ka beigsies projekti, daļa IT kompāniju gatava spiest cenas uz leju, notiek kaulēšanās. Mēs tajā neiesaistāmies, jo tas kropļo tirgu. Nepaņēmām pāris projektus, kuros redzējām, ka cena pat trīs reizes jālaiž uz leju. Bet mazie uzņēmumi salūst zem kaulēšanās spiediena un piekāpjas, lai izdzīvotu. 

Fakts ir ļoti vienkāršs: tu nevari divreiz ātrāk un lētāk uztaisīt labu produktu. Cita lieta ir nopietnas nozares, kurām jau ir iestrādes e-pakalpojumu jomā, un šobrīd tās tiek attīstītas. Piemēram, telekomunikācijas tehnoloģiju uzņēmumi, juristu biroji. Viņiem šī attālinātā pakalpojumu sniegšana var izrādīties efektīva arī nākotnē. Tie ir nopietni iespējamie partneri, kuri domā uz priekšu. Arī nopietni ražotāji ir labs piemērs. Tie uzņēmēji, kuri ražošanas procesā ievieš digitālus risinājumus, drīz apsteigs citus. Nav jādigitalizē un jāautomatizē viss ražošanas process. Pietiek ar vienu mazu posmu, bet tas uzreiz pacels efektivitāti.

Vai Latvijā ir daudz šādu progresīvi domājošu uzņēmēju, kas vispār saredz IT pakalpojumu jēgu un iespējas?
Diemžēl pietiekami daudzi nesaprot, kādēļ viņiem vispār vajadzīgi kaut kādi IT risinājumi, ir biznesa vides segmenti, kas joprojām domā diezgan vecmodīgi. Mēs plānojam paplašināties un savus produktus eksportēt, tādēļ pagājušajā gadā pāris mēnešus bijām Dānijā, lai izpētītu tirgu un meklētu iespējas. 

Runājot ar dāņu uzņēmējiem, redzēju, ka viņiem domāšana par digitalizācijas nozīmi ir citā līmenī. Viņi ir ļoti ieinteresēti. Vai zināt, kas ir paradoksāli? Patiesībā Latvijas programmatūru inženieri un mūsu risinājumi ir daudz labāki nekā viņiem! Mēs esam dāņiem vairākus soļus priekšā! Bet atpaliekam pielietojumā.

Kad izveidojāt MAK IT, jums bija tikai 27 gadi. Vai bijāt paspējis gūt kādu darba pieredzi?
Jā, turklāt kolosālu, jo strādāju fantastiskā uzņēmumā IT Alise. Savulaik tas bija viens no lielākajiem IT milžiem Latvijā. Darba vide un kultūra bija izcila. Sāku no pašas apakšas kā programmēšanas praktikants, tad biju programmētāja asistents, jaunākais programmētājs un tā tālāk. Izgāju visu karjeras ķēdīti. IT uzņēmuma vadītājam to noteikti vajag, citādi tu nesaproti savus darbiniekus un viņu problēmas vai grūtības. 

Uzņēmumu radījāt trijatā ar nelielu pamatkapitālu.
Bijām trīs čaļi, naudu aizņēmāmies, lai dibinātu uzņēmumu. Mūsu spēks bija dažādībā — mans kolēģis Edgars ir ģēnijs tehniskajā ziņā, bet man padodas pārdošana, sarunas ar cilvēkiem. Tagad varam lepoties ar vairākiem ļoti augsta līmeņa inženieriem. 

Kopā esam 58 darbinieki — Latvijas tirgum tas ir liels IT uzņēmums. Bet mūsu darba komanda tiek saukta par ģimeni. Visvairāk es baidos un vēlos izvairīties no korporatīvās vides un sajūtas. Vēl ilgi gribu justies brīvi un darīt to, kas patīk. Justies darbā kā ģimenē. Korporatīvā vide to nepieļauj, tā diktē citus noteikumus. 

Kā uzņēmējs patiesībā joprojām uz visu skatos ar programmētāja degošajām acīm. Mums ilgi nebija grāmatveža un jurista, nebija normāla, strukturēta iekšējā menedžmenta. Pirms pāris gadiem apvienojāmies ar citu IT uzņēmumu, kas bija nonācis grūtībās, un ieguvām izcilu kompānijas direktori, kura mūsu māksliniecisko haosu sakārtoja. Tā bija nenormāla veiksme! Tāpēc saku — ja uzņēmēji šobrīd dīkstāves rezultātā nonākuši grūtībās, nevajag baidīties no apvienošanās un nevajag to sarūgtināti saukt par biznesa pārpirkšanu vai pārņemšanu. 

Jādomā plašāk, ārpus savas latvieša viensētas robežām. Apvienošanās var izrādīties ļoti auglīga, ja redzi, ka sakrīt domāšana, vērtības un darba kultūra. 

Jūsu darbības nozare ir neparasta ar to, ka IT risinājumu mērķis būtībā ir panākt lielāku darba efektivitāti ar mazākiem cilvēkresursiem. Bet pati IT nozare ir atkarīga tikai no cilvēkiem, viņu gudrajām un talantīgajām galvām.
Jā, mūsu nozarē viss nāk no cilvēkiem. Tu nevari digitāli radīt jaunus digitālus risinājumus, robots nevar izgudrot jaunu robotu. Vismaz pagaidām ne… Tomēr nepiekrītu, ka IT risinājumi domāti tam, lai samazinātu darbinieku skaitu kādā uzņēmumā. 

Mūsu darba mērķis ir automatizēt rutīnas darbus, lai darbinieki var darīt intelektuālāku darbu. Lai speciālistam nav visa diena jāpavada Excel programmā, spiežot copy un paste pogas. Viņš tajā laikā var darīt ko nozīmīgāku, jēgpilnāku — pētīt tirgu un konkurentus, padomāt par jauniem produktiem. 

Šis ir viens no lielākajiem aizspriedumiem attiecībā uz biznesa digitalizāciju: bailes, ka mērķis ir visu robotizēt, ieviest mākslīgo intelektu un samazināt darbavietas. Varu likt roku uz sirds — mūsu darba rezultātā neviens uzņēmums nav atlaidis darbiniekus.

Digitālo tehnoloģiju un programmēšanas nozare strauji attīstās. Tā noteikti būs viena no nākotnē visvairāk pieprasītajām profesijām.
Noteikti. Tādu profesiju, kurās nepieciešamas programmēšanas prasmes, būs arvien vairāk, jo pasaule iet uz digitalizāciju visās jomās. Tādeļ ceru, ka programmēšanas mācība Latvijas skolās ies līdzi laikam. 

Tie bērni, kas šodien mācās pamatskolā, bez labām tehnoloģiju zināšanām nākotnē nebūs konkurētspējīgi darba tirgū. Es pats gan programmēšanu, gan uzņēmējdarbību esmu apguvis tā sauktajā «dzīves universitātē». Tas nav viegls ceļš, jo nozīmē mācīšanos no kļūdām.

Kādas ir lielākās kļūdas, ko esat pieļāvis kā uzņēmējs?
Grūti atbildēt, jo man nenormāli patīk tas, ko daru, un klāt vienmēr stāvējusi veiksme. Svarīgi ir nebaidīties riskēt. It īpaši, ja esi nesen sācis biznesu — starta posmā risku ir daudz, un ir jāvar kāpt tiem pāri. Apkārt redzu daudz kompāniju, kuras desmit gadu laikā nevar izaugt virs desmit cilvēkiem, jo vadība baidās riskēt. Ja pieņemsi darbā vairāk cilvēku un kāpināsi kapacitāti, tev vajadzēs arī vairāk projektu. Ja sāksi vairāk projektu, tev vajadzēs vairāk darbinieku. Bailes no šiem lēmumiem neļauj iet uz priekšu. 

MAK IT savulaik laimējās iegūt lielus, spēcīgus klientus, bet tas bija augstākā līmeņa risks, jo bijām maza kompānija. Ja mēs, izvērtējot visus riskus, būtu pieņēmuši saprātīgu un it kā pareizu lēmumu, mums būtu vajadzējis no šiem projektiem un klientiem atteikties. Bet tad mēs nebūtu ne tuvu tam, kas esam šobrīd. Mēs turpinām augt, jo nebaidāmies riskēt. Esmu tāds cilvēks, kurš riskus it kā neredz. Es redzu tikai izaicinājumus un iespējas. Izklausās banāli, šādas frāzes raksta visos biznesa blogos.

Jūsu klientu lokā ir ļoti lieli uzņēmumi — Lattelecom, LMT, Latvenergo. Kā spējāt iekarot tik nopietnu tirgus segmentu?
Ar vienmēr labi izdarītu darbu, sākot no pirmās dienas. Senāk bijuši gadījumi, kad kāds projekts mums rada mīnusus, tas nav veiksmīgs. Bet mēs tomēr to pabeidzam, jo esam klientam devuši savu vārdu. Un labās atsauksmes bija tās, kas pie mums atveda arvien lielākus uzņēmumus. 

Biznesā visu izšķir attieksme. IT jomā jebkurš sadarbības līgums ir kā laulības, jo ar pabeigtu produktu nekas nebeidzas — mēs šo izstrādāto programmatūru atjauninām, uzturam, apkalpojam. Ar paviršu attieksmi šajā nozarē nevar strādāt. Es birojā esmu jau piecos, vēlākais, sešos no rīta. Visi darbinieki tik agri nenāk, bet viena daļa esam agrie putniņi. Rīts man ir produktīvākais laiks.

Esat radījis arī ļoti neparastus projektus. Piemēram, kapsētu digitalizāciju!
Cemety ir viens no mūsu produktiem, ko turpinām attīstīt. Mums ir apmēram 350 digitalizētu kapsētu Latvijā un 81 kapsēta Lietuvā. Šo pakalpojumu izmanto pašvaldības. Pirms septiņiem gadiem, spēlējot golfu, manam draugam kāds ļoti cienījams kungs un uzņēmējs stāstīja, ka no vectēva saņēmis mantojumā kapavietu. Pavadījis divas stundas kapu pārvaldē, šķirstot žurnālus, pat neatceros, vai vietiņu beigās atrada. Tad viņš mums teica, vai mēs varot kapsētu informāciju digitalizēt? Manam draugam ideja likās dīvaina, bet arī kolosāla. Pēc kāda laika devāmies uz Jelgavas pašvaldību, parādījām idejas paraugu un piedāvājām izmēģināt. Viņi piekrita.

Kapsētu digitalizācija ir sarežģīts process — vispirms profesionāli mērnieki pārmēra visu teritoriju, iezīmējot kartēs kapavietas, to robežas, celiņus, arī kokus. Tad mūsu darbinieki ar lāzeru vēlreiz precīzi izmēra visas kapavietas. Nofotografē, precīzi noraksta visu informāciju no kapakmeņiem un saliek programmā. Pašvaldība turpmāk var atjaunot informāciju, ievadīt datus par jaunām kapavietām, pārredzēt brīvās vietas. 

Bet publisko portālu Cemety.lv var bez maksas izmantot ikviens cilvēks, kurš dažādu iemeslu dēļ nezina, kur apglabāti viņa senči vai radi. Piemēram, trimdas latviešiem ir grūtības atrast savu tuvinieku atdusas vietas. Mūsu portāls var viņiem palīdzēt. Ja paveicas, tu ieraudzīsi precīzu kapa «adresi» kā Google ielu kartē.

Šobrīd izstrādājat jaunu un pilnīgi fantastisku konceptu — robotu, kurš gatavos ēdienu ātrās ēdināšanas iestādēs.
Ātrās ēdināšanas nozare saskaras ar darbaspēka problēmām — ir grūti atrast labus darbiniekus, ir milzīga rotācija, daudz cilvēcisko kļūdu un neizdarību. Drosmīgi uzņēmēji atnāca pie mums ar ideju par robotu. Mēs esam tie, kas izstrādā šī robota smadzenes, lai tas pilnvērtīgi darbotos un varētu, piemēram, izcept vistu un paralēli gatavot salātus. Kopā ar partneriem izstrādājam arī ēdienu receptūras, jo šīs lietas ir cieši saistītas. 

Projektam piesaistītas gan privātās, gan Eiropas investīcijas. Mums ir ļoti interesanti! Jau esam nogaršojuši pirmos ēdienus, ko gatavojis robots.

Kā garšoja?
Ļoti labi! Tur jau tā lieta, ka viņš daudz ko var pagatavot labāk nekā cilvēks, jo nepieļauj nevienu kļūdu, visu dara absolūti precīzi. Viņš nepiebērs par daudz vai par maz sāls, nepiededzinās. Protams, mēs runājam par vienkāršiem ēdieniem, nevis restorānu pavārmākslu.

Kā sevi restartējat pēc smagiem darba cēlieniem, kā nopurināt nogurumu no pleciem?
Spēlēju golfu. Tā ir izstaigāšanās svaigā gaisā, azarts un laba kompānija. Prasa lielu koncentrēšanos, pilnīgu ķermeņa un prāta saskaņu. Spēlēju arī tenisu un ziemā trenējos boksā. Sports ir mana atpūta. 

Mums ar sievu ir divi takši, tā ir mana mīļākā suņu suga, jo man jau bērnībā bija taksis. Suņi ir kolosālas radības, kas cilvēkam sniedz vairāk, nekā viņš spēj paņemt. 

Vislielāko atbalstu man sniedz sieva Veronika. To es noteikti gribu pateikt — ja uzņēmējam ģimenes dzīvē viss nav kārtībā, tā ir milzīga problēma! Strīdi ar partneri emocionāli tā nogurdina un iztukšo, ka arī strādāt vairs nevari ar pilnu atdevi. 

Man ir ļoti laimējies ar sievu. Viņa man ļauj strādāt ar pilnu jaudu, pat palīdz. Vārdos grūti izteikt, cik tas ir svarīgi.

Kā darbojas Apturi Covid lietotne?

Lietotnes izmantošana ir brīvprātīga — tā ļaus uzzināt, vai esi bijis kontaktā ar personu, kam konstatēta Covid-19 infekcija, lai ātrāk varētu vērsties pēc palīdzības.

Pamatā ir Bluetooth tehnoloģija, kas darbojas ar radioviļņiem. Distance starp lietotnes lietotājiem tiek noteikta pēc Bluetooth signāla stipruma.

Tālruņi, kuros būs instalēta lietotne, savstarpēji fiksēs kontaktpersonas — apmēram 2—4 metru attālumā esošus lietotnes lietotājus, ar kuriem kontakts ir bijis vismaz 15 minūtes.

Gadījumā, ja kādam lietotnes lietotājam apstiprinās saslimšanu ar Covid-19, ar SPKC izsniegta koda palīdzību anonīmie dati par kontaktpersonām tiks atšifrēti un nosūtīti SPKC.

Lietotne tikai fiksē kontakta faktu, bet nezina lietotāja un kontaktpersonu ģeogrāfiskās koordinātas. Lietotājs ir pilnībā anonīms līdz brīdim, kad viņam tiek konstatēta saslimšana ar Covid-19 vai arī kontakts ar kādu saslimušo.

Lietotnes lietotāju tālruņi savstarpēji apmainīsies ar anonīmiem, šifrētiem identifikācijas kodiem, kas tiks uzglabāti 14 dienas, bet vēlāk tiks dzēsti, ja vien lietotājam netiks apstiprināta saslimšana ar Covid-19.

Izstrādātāji brīdina — lietotne var nestrādāt tālruņos ar novecojušu operētājsistēmu un vecu modeļu viedtālruņos.

Bluetooth izmantošana uz telefona baterijas patēriņu atstās minimālu iespaidu, jo datu plūsma nebūs nepārtraukta, bet gan reizi piecās minūtēs ar Bluetooth starpniecību tiks nosūtīts vai saņemts signāls.

Avots: lietotnes izstrādātāji

Izglītība un karjera

The post Riskētājs appeared first on IR.lv.

Šādu zīmi Losandželosā turēja jauns melnādains zēns, kamēr apkārt norisinājās protesti pret policijas vardarbību saistībā ar Džordža Floida slepkavību 25. maijā.

“Vai es būšu nākamais?” Protestētājs ar plakātu. Foto: REUTERS/Nacho Doce

Vairāk nekā 20 ASV pilsētās ir izsludināta komandantstunda, kā arī vairākos štatos ir mobilizēta Nacionālā gvarde. Miermīlīgi protesti pārvēršas vardarbīgos grautiņos, ēkas tiek dedzinātas un pieaug marodierisms, saasinoties spriedzei starp protestētājiem un varas iestādēm. Kā viena vīra nāve ir spējusi izraisīt tādu protestu vētru, kuru līdz šim brīdim nav bijis iespējams apslāpēt?

Džordža Floida protesti – naids, kas ceļas no izmisuma

Šis protests simbolizē ko vairāk nekā tikai vienu bezsirdīgu slepkavību. Pagājušajā nedēļā tas bija Džordžs Floids, taču pirms Floida tā bija Breonna Teilore, kuru savā dzīvoklī nošāva likumsargi. Pirms Teilores tas bija Lakvāns Makdonalds. Pirms Makdonalda – Ēriks Garners. Pirms viņa Maikls Brauns un Sandra Blanda, un Tamirs Raiss, un Valters Skots, un Altons Sterlings, un Filando Kastils, un Bothams Žāns. Šim policijas vardarbības upuru sarakstam šķietami nav beigu. Katram noslepkavotajam melnādainam cilvēkam seko vismaz piecas citas slepkavības. Augstais policijas vardarbību skaits vedina domāt par sistematizētu rasismu. Kopā ar daudzām citām sociāli ekonomiskām problēmām ASV ir izveidojusies vide, kurā atrasties ir riskēt pašam ar savu dzīvību. Tā rezultātā pašlaik gan jauni, gan veci, gan balti, gan melnādaini amerikāņi ir devušies ielās, lai protestētu.

Šis protests ir naida, kas ir kūries cilvēkos jau vairākus gadu desmitus, izpausme. Naida, kura pamatā ir izmisums.

Protestētāji un liela daļa ASV iedzīvotāju ir izmisuši, jo valdība nav spējusi vai nav vēlējusies aizsargāt viņu pamattiesības: tiesības uz dzīvību, uz taisnīgu tiesu. Tiesības justies droši savā valstī un savās mājās, lai ikdienā nebūtu jāuzdod jautājums: “Vai es būšu nākamais?” Šie pilsoņi vēlas dzīvot valstī, kur varas iestādes realizē nosodījumu par policijas vardarbību, nevis tikai krata pirkstu tās virzienā. Kā klajšs valdības bezdarbības precedents ir Dereka Šauvina gadījums. Šauvins ir no pienākumu pildīšanas atstādinātais policists, kurš ir atbildīgs par Džordža Floida nāvi. Pirms šīs slepkavības par Šauvina rīcību darba pienākumu izpildē bija saņemtas 18 sūdzības, taču disciplinārsods izteikts tikai par divām.

Mediju vienpusīgais un neprecīzais protestu atspoguļojums

Liela daļa pašreiz notiekošo protestu ir bez jebkādām vardarbības, grautiņu vai marodierisma pazīmēm. Daudzos protestos policija pat protestētājiem piebiedrojas, izsakot atbalstu un nosodot citu policistu vardarbību, piemēram, Mičiganā, kur policijas šerifs nolika ieročus un ķiveri un pievienojās protestētāju gājienam. Tomēr šādas ziņas medijos netiek aktualizētas. Uzsvars tiek likts uz protestiem, kuros redzams marodierisms, grautiņi un vardarbība. Šie atsevišķie gadījumi caur daudziem medijiem un ziņu portāliem tiek pielīdzināti visam protestam, un kaut kur starp rakstiem par degošām ēkām, zagšanu un kautiņiem tiek pazaudēts protesta iemesls un mērķis.

Taču ir vērts pavērst kameras un uzmanību arī uz likumsargu pusi. Varbūt protestu vardarbības cēlonis meklējams tur? Pēdējo nedēļu laikā vairākās ASV pilsētās ir nofilmēti neskaitāmi gadījumi, kur likumsargi protestētājus uzkūda uz vardarbību, arestē bez pamatojuma, un paši, ironiskā kārtā, pielieto vardarbību, lai apslāpētu Džordža Floida slepkavībai veltītos protestus.

Kā redzams video, protestētāji nav vienīgie, kas cieš no policijas vardarbības. Žurnālisti un reportieri arī regulāri tiek aizturēti, ievainoti un arestēti. 29. maijā Mineapolisē Linda Tirado, žurnāliste frīlancere, zaudēja savu kreiso aci pēc tam, kad policija viņai trāpīja ar gumijas lodi. Luisvilā no policijas uzbrukuma cieta žurnālisti Keitlina Rasta un Džeimss Dobsons. Likumsargi acīmredzami tēmēja uz žurnālistiem un atklāja uguni ar piparu gāzes granulām. Omārs Himenezs, CNN reportieris, kā arī visa viņa komanda tika arestēta tiešraides laikā, kaut arī bija skaidri redzams, ka visi iesaistītie ir žurnālisti ar preses atļaujām.

Protams, šie nav vienīgie atgadījumi, kur varas iestādes ir liegušas medijiem pildīt savu sargsuņa funkciju. Kopš 26. maija “ASV Preses brīvības sekotāji” ir saņēmuši vairāk nekā 279 sūdzības par policijas izraisītiem preses brīvības pārkāpumiem. Sūdzību skaits tikai dažu dienu laikā ir krasi pārsniedzis pēdējo trīs gadu vidējo. Tajās tiek ziņots par policijas izraisītiem uzbrukumiem, miesas bojājumiem, arestiem un konfiscētu vai speciāli sabojātu žurnālistu profesionālo aprīkojumu.

Starptautiskās sabiedrības reakcija

“Starptautiskā Amnestija ASV” 31. maijā publicēja rakstu, kur valsts pētījumu direktore Reičela Varda minēja: “Vairākās pilsētās mēs piedzīvojam rīcību, ko varētu uzskatīt par [..] pārmērīgu spēka pielietojumu. [..] ASV policija visas valsts robežās vairs nav spējīga izpildīt savu starptautiskā likuma pienākumu – cienīt un sekmēt mierīgu protestu norisi -, tādējādi apdraudot protestētāju dzīvības.” Neskaitot šo un simts citu nevalstisko organizāciju rakstus un publikācijas, starptautiskās sabiedrības atbilde līdz šim ir bijusi pārmērīgi klusa. Rietumvalstis, kuras publiski nosodīja Taivānas policiju un valdību par rīcību Taivānas protestos, tagad piever acis uz notikumiem, kas norisinās Džordža Floida slepkavībai veltītajos protestos ASV.

Cilvēktiesības nav instruments, ko selektīvi pielietot, lai nosodītu kādu ar nolūku izvēlētu gadījumu. To raksturs ir vispārējs. Ja tās ir starptautiski atzītas, tad to pārkāpumi arī ir starptautiski jānosoda. Citādāk tās zaudē jēgu.

ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs 3. jūnijā nosodīja gan protestētāju vandalismu un grautiņus, gan policijas vardarbību, kas tiek pielietota pret protestētājiem un žurnālistiem. Gutērrešs norādīja, ka abām pusēm šajos protestos ir jāmeklē risinājums bez vardarbības.  Gutērreša teiktajā ir skaidri pausts aicinājums uz dialogu. Grautiņi, vandalisms un marodierisms, kaut arī pretlikumīgi un nemorāli, ir tikai sabiedrības reakcija uz to, kas ASV pilsētās regulāri notiek gan protestos, gan ikdienā. Policijas vardarbība ir slimība, kas ir pārņēmusi visu ASV, un sabiedrības reakcija nerimsies, kamēr varas iestādes neuzņemsies atbildību un neieviesīs ilgtermiņa risinājumus, lai atbrīvotos no vardarbības likumsargu aprindās.

The post “Vai es būšu nākamais?” appeared first on IR.lv.

Atklāta vēstule Saeimas deputātiem un Valsts prezidentam

Lai gan neesmu Varakļānu novada iedzīvotājs, bet kā Latvijas Republikas pilsonis vēlos atbalstīt Varakļānu novada iedzīvotāja un uzņēmēja Viktora Vilkauša aicinājumu, kas ir publicēts Ir.lv 28.maijā – nepakļauties dezinformācijai attiecībā par Administratīvi teritoriālo reformu saistībā ar Varakļāniem.

Patiešām būtu jāpārbauda autora apgalvojumi, vai ir tikusi izvērsta “dezinformācijas kampaņa, ko izplata šaura personu grupa”. Tāpat būtu jānoskaidro, vai tiešām Varakļānu novads jau izsenis ir veidojis savu infrastruktūru un ikdienas dzīvi sinerģijā ar pašreizējo Madonas novadu un cik ir lietderīgi atsaukties uz padomju periodu, kad tika sašķelts Varakļānu pagasts starp Madonas un Rēzeknes rajoniem?

Neliels, bet būtisks kļūdas labojums V. Vilkauša publicētajā vēstulē – pēc Saeimas ATR komisijas lūguma notikušajā oficiālajā novada iedzīvotāju aptaujā nevis 84,24%, bet gan tikai 34,66% no aptaujā reģistrētajiem iedzīvotājiem pauda savu izvēli par labu Madonas novadam, jo aptaujā piedalījās tikai 41,07% reģistrēto iedzīvotāju.

Noteikti jāpārbauda, vai attiecībā uz latgalisko identitātes saglabāšanu Madonas novads vai Varakļānu novads ir devuši kādus apliecinājumus, ka turpmāk tiks garantēta latgaliešu valodas izmantošana, saglabāšana un attīstīšana. Šobrīd, apskatot vietējā laikraksta Varakļōnīts 2020.gada četrus numurus (kopā 47 lapas) bez nosaukuma latgaliski ir atrodams tikai viens raksts, kas aizņem ceturto daļu no lapas.

Attiecīgi, balsot par Varakļānu novada iekļaušanu Madonas novadā pēc tam, kad iepriekš minētie jautājumi tiks noskaidroti un iegūts pozitīvs apliecinājums.

Cieņā,

Agris Bitāns, Latvijas Republikas pilsonis

Ļaujiet Varakļānu ļaudīm dzīvot, kā viņi paši to vēlas

The post Patiešām nevajag pakļauties dezinformācijai par Varakļāniem appeared first on IR.lv.

Maijā pirmo reizi kopš 2016.gada jūnija reģistrēta deflācija, cenām salīdzinājumā ar pērno maiju samazinoties par 0,6%. Šis patērētājiem patīkamais brīdis pienāca, pateicoties tam, ka cenas salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu ir samazinājušās jau divus mēnešus, bet martā to kāpums bija neparasti mazs.

Lielākā ietekme uz cenu līmeni bija degvielas tirgum. Ja nebūtu samazinājušās transporta izmaksas, gada inflācija maijā būtu ap +0,7%. Patēriņa cenu indeksu deflācijas zonā spiež arī mājokļos patērētās enerģijas cenu kritums, to veicināja arī apģērbu un apavu cenas, kas samazinājās par 2,9%. Pandēmijas radīto ierobežojumu dēļ Eiropā tirgotāju rokās veidojas lieli nepārdotu preču krājumi.

Cenu dinamiku turpmākajos mēnešos galvenokārt veidos izejvielu cenas un vietējais darbaspēka tirgus. Notikumi abos joprojām velk cenu izmaiņas lejup gada griezumā. Taču jaunākie pavērsieni ir ekonomikas izaugsmei un līdz ar to arī inflācijai labvēlīgi.

Tas, ka šogad būs deflācijas periods, kļuva skaidrs jau martā. Krīzes dziļākajā brīdī prognozēju, ka šī gada vidējais patēriņa cenu līmenis būs tāds pats kā 2019. gadā. Taču kopš aprīļa sākuma daudz kas ir mainījies. Tautsaimniecības perspektīvas ir daudz labākas, jo īpaši Baltijas valstīm, kuras efektīvi kontrolējušas koronvīrusa izplatību.

Brent naftas cenas kopš zemākā punkta ir vairāk nekā divkāršojušās. Rezultātu jau redzam degvielas uzpildes stacijās. Ļoti iespējams, ka neliela deflācija turpināsies līdz pat gada beigām, taču gada vidējā inflācija varētu būt pozitīvs skaitlis, jo janvārī un februārī gada inflācija pārsniedza 2%.

Kopš zemākā punkta šā gada 21. aprīlī GSCI izejvielu cenu indekss ir pieaudzis par 42,6%. Pēc pārsteidzošās ziņas par bezdarba kritumu maijā ASV naftas cena pieauga par 5%, pārsniedzot 42 dolāru atzīmi. Taču straujš naftas cenu kāpums nav gaidāms. OPEC kartelī kārtējo reizi problēmas ar disciplīnu, jo cenu pieaugums eksportētājiem ir varens kārdinājums papildināt iztukšotās valsts kases. Saūda Arābijai pat nācās celt traci, panākot solījumus neveiktos samazinājumus ar uzviju kompensēt nākotnē, kas gan atkal ir tikai solījumi.

Arī Latvijas darba tirgus notikumi nebūs tik ļoti cenu kritumu veicinoši, kā šķita pirms pāris mēnešiem. Bezdarba pieaugums Latvijā jau varētu būt apstājies. Reģistrētā bezdarba līmenis maijā pieauga tikai par 0,4 procentpunktiem (pp) salīdzinājumā ar 1,2 pp kāpumu aprīlī. Turklāt maijā bezdarba kāpums bija koncentrēts pirmajās nedēļās. Iespējams, ka jau jūnijā ir sākusies bezdarba samazināšanās, jo ārkārtas stāvoklis ir beidzies, tiek atcelti ierobežojumi. Vispirms nodarbinātība kāps Rīgā, kurā koncentrētas krīzes sākumā cietušās pakalpojumu nozares, kuru darbība strauji atjaunojas. Pārējos reģionos bezdarba kāpums varētu būt ilgāks, tāpat kā pandēmijas ietekme uz rūpniecību, kas ir galvenā eksporta nozare Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, kur tās daļa ekonomikā ir apmēram trīskārt augstāka nekā Rīgā.

Patēriņa cenu, tāpat kā jebkādas citas prognozes tagad ir ļoti aptuvenas. Tas nenozīmē, ka tās ir pilnīgi bezjēdzīgas, jo labāk tomēr ir pieņemt lēmumus, balstoties uz ierobežotu, nevis nekādu informāciju. Šajā brīdī ir svarīgi saskatīt ziņas, kas vēsta par tendenču virziena maiņu.  Nav pirmā reize šogad, kad ziņās redzamais izmaiņu virziens (šajā gadījumā — gada inflācijas pazemināšanās) ir pretējs tam, kas notiek šobrīd vai notiks tuvākajā nākotnē.

The post Deflācija ir atnākusi un jau dodas prom appeared first on IR.lv.

Iesaka Liene Puriņa, Silvanola valdes priekšsēdētāja un finanšu direktore: «Es lasu lēni, pārdomājot lasīto, un nereti vairākas grāmatas vienlaikus, izvēloties noskaņai atbilstošāko. Ja grāmata mani iedvesmo, pārskatu arī bibliogrāfiju, lai saprastu, kas savukārt ietekmējis autoru.»

Arturs Heilijs. Stiprās zāles. Šobrīd aktuāls ir jautājums, kurš pirmais radīs vakcīnu vai zāles pret Covid-19. Grāmata stāsta, kāpēc nevajadzētu skriet notikumiem pa priekšu, bet ļaut tiem ritēt savu gaitu. To caurvij divi stāsti, viens par farmācijas tirgu un problēmām, kas rodas, ja tiekšanās pēc peļņas kļūst svarīgāka par produkta drošību. Otrs — par cilvēka ambīcijām kāpt pa karjeras kāpnēm, vienlaikus rūpējoties arī par savu privāto dzīvi.

Uldis Pīlēns. (mans) uzņēmēja kods. Šo grāmatu nevar vienā rāvienā izlasīt no vāka līdz vākam, tā prasa pēc katras nodaļas iepauzēt un pārdomāt lasīto. Pīlēna rakstītais mani iedvesmoja ieklausīties sevī, uzdrošināties rīkoties pēc sajūtām, nevis sekot sabiedrības normām. Autors māca, ka panākumus var sasniegt nevis, mēģinot izmainīt pasauli, bet gan ļaujoties notikumu gaitai un rīkojoties saskaņā ar to.

Ēriks R. Reinerts. Kā bagātās valstis kļuva bagātas, un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas. Reinerts skaidro, kas ir cēlonis tam, ka mūsdienās plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir lielāka nekā jebkad iepriekš. Grāmata palīdz uzlūkot pašreizējos notikumus plašāk, pamanīt kopsakarības.

The post Grāmatas, kurām jābūt uzņēmēja grāmatplauktā appeared first on IR.lv.

Pēc vairākiem gadiem sabiedrisko attiecību biznesā Juris Šleiers (40) atstājis uzņēmējdarbību, pievērsies filozofijas studijām un plāno jaunu profesionālo virzienu, kas saistīts ar tehnoloģiju lomu mūsu dzīvē. «Diennakts ir 24 stundas gara, bet visu laiku nespīd saule,» viņš atgādina par cikliskumu dzīvē un arī biznesā

Tūkstošgades sākumā Juris Šleiers sāka darbu medijos ar lielu lēcienu — kļuva par žurnāla Klubs galveno redaktoru tikai 23 gadu vecumā. Pēcāk kopā ar studiju biedreni Dagniju Lejiņu nodibināja sabiedrisko attiecību kompāniju Lejiņa & Šleiers. Aģentūra klientiem piedāvāja reputācijas vadības pakalpojumus, uzskatot, ka digitālajā laikmetā, kad ziņas tīklos var atrast par ikvienu, turklāt tās izplatās neticamā ātrumā, reputācija ir svarīgākais, kas mums kā profesionāļiem pieder. 

Tagad Lejiņa turpina vadīt uzņēmumu viena, bet Šleiers no biznesa aizgājis. Intervijā viņš stāsta par savu pieredzi PR jomā un lēmumu sākt nodarboties ar tādu modernu izaicinājumu kā tehnoloģiju filozofija.

Kāpēc aizgājāt no uzņēmuma vadības darba sabiedrisko attiecību jomā?
Aizgāju, jo sāku maģistrantūras studijas filozofijā Latvijas Universitātē. Tagad, ap 40 gadu vecumu, zināšanas labi pielīp. Tik garšīgi! Ar kaifu lasu grāmatas un eju uz lekcijām. 

Ideja par studijām man radās nejauši. Pirms trim gadiem restorānā Tinto satiku paziņu, viņš sēdēja pie klēpjdatora, rakstīja referātu tehnoloģiju filozofijā. Mēs ar Dagniju Lejiņu jau piecus gadus bijām taisījuši tehnoloģiju festivālu Digital Freedom Festival, un es nodomāju: pag, tehnoloģiju filozofija? Pastāsti man vairāk! Sāku par to interesēties, līdz kādā brīdī sapratu, ka Latvijā neviens šajā tēmā īsti nav specializējies, bet redzu, ka ir pieprasījums un vajadzība reflektēt par tehnoloģiju ietekmi uz indivīdu, sabiedrību, politiku. Kāpēc lai tas nebūtu es, kas žurnālistikā par to reflektē?

Septiņus gadus nostrādājot privātajā biznesā, PR, jūtos, izmantojot banālo klišeju, gandarīts, ka biju otrā pusē. Tas man deva daudz pārdomu, kā sadzīvo žurnālistika un PR. Drīz būšu gatavs atgriezties žurnālistikā, jo pēc būtības esmu žurnālists, nevis piārists.

Ja grib zināt PR oderi, jāprasa Ralfam Vīlandam vai Eglei Klekerei — viņi 20 gadus strādā PR, ir lielākie šīs jomas spēlētāji. PR ir ļoti sazarots. Patiesībā arī ļoti interesants. Brīžiem tur jūties daudz lielāks pētnieciskais žurnālists nekā medijos, jo klienti dod uzdevumus un tev tajos analītiski jāiebrauc. Tas, ko esi uzzinājis, izpētījis un sapratis, tev jāpaskaidro vai nu citiem klientiem, vai politiķiem, vai žurnālistiem.

23 gadu vecumā jūs kļuvāt par žurnāla Klubs galveno redaktoru. Pēc žurnālistikas sākāt sabiedrisko attiecību biznesu. Tagad sakāt, ka esat vairāk žurnālists nekā piārists. Kā nonācāt pie šāda secinājuma?
Bizness ir ļoti racionāls: peļņa, pieaugums. Tev jābūt kaut kādā ziņā bezkaislīgam. Protams, arī žurnālistam jābūt ar skaidru prātu, bet redaktoriem vispār — ar uzņēmēju domāšanu. To es ātri sapratu mediju darbā, jo man bija labs skolotājs Nikolajs Uskovs, bijušais GQ Russia galvenais redaktors. 

Redaktoram jārūpējas, lai būtu kvalitatīvs izdevums: atbilstošs ētikas standartiem, bet arī lai tas pelna. Tas man, strādājot žurnālā, ātri pielēca, tāpēc bija labas attiecības ar izdevējiem Santu Anču un Ivaru Zariņu. Vispār apbrīnoju Santu, ka viņa mani 23 gadu vecumā pieņēma darbā. Bet viņa arī teica, ka riskēs — kā būs, būs! Man bija ļoti laba komanda, ikoniskais Egīls Zirnis un citi. Šķiet, pirmo pusotru gadu vispār nesapratu, ko daru, — man vienkārši ļāva tur būt. Kad aizgāju no Kluba, atstāju ļoti labu komandu.

Kā kopā ar Dagniju Lejiņu sākāt sabiedrisko attiecību biznesu?
Nejauši! Viens draugs, filozofs, teica, ka konsultē advokātu biroju un viņam vajadzētu manas un Dagnijas idejas. Trijatā sēdējām, sēdējām — tas bija franču kafejnīcā Cadets de Gascogne —, un tad tiem advokātiem bija jāizrak-sta rēķins. Labi, dibinām uzņēmumu! Sniega bumba sāka velties.

PR mums ir bijuši naudas projekti, kas vienkārši tiek profesionāli izdarīti, un tad ir foršie projekti. Piemēram, Jaunā Teika kopā ar pilsētplānotāju Viesturu Celmiņu. Mēs izvilkām no aizmirstības [Pēterburgas mākslinieka Denisa Prasolova skulptūru] Pērtiķi Semu un nolikām tur. Kāpēc? Jaunās Teikas īpašnieks teica, ka vēlas radīt dzīvojamu vidi gan cilvēkiem, kuri tur strādā, gan ģimenēm, kas tur dzīvo. Londonā un citās pasaules pilsētās ir prasība, ka noteikti procenti no jaunās apbūves jāvelta dzīvojamībai, vai tā būtu zaļā zona ar strūklaku, vai parks. Jaunās Teikas īpašnieks uztaisīja strūklaku, skatījās, kā cilvēki tur dzīvojas. Tagad es gribu mākslu, viņš teica. Bija ideja par kinētisku skulptūru, jo viņš aizraujas ar tehnoloģijām. Mēs ar Viesturu Celmiņu štukojām, un Viesturs teica īpašniekam: nē, tev nevajag vienu mākslas darbu, bet atvest šurp procesu! Es pazinu tēlniecības kvadriennāles rīkotājus, un nolēmām, ka taisām Teikā kvadriennāli! Sākām ar mērkaķa augšāmcelšanos — tas kādu laiku nostāvēja Kronvalda parkā, bet cilvēkiem nepatika, un to aizveda ārpus Rīgas. Skulptūra tika atjaunota, un ar milzīgu mašīnu vedām to cauri Rīgai.

Ja dzīvotu ideālā pasaulē, es nodarbotos tikai ar interesantajiem projektiem. Taču esam pieauguši un profesionāļi. Tu vari darīt to, ko proti, un vari darīt to, ko proti un kas tev patīk. Kad ieslēdz savā galvā šo slēdzīti, ka esi profesionālis, tad strādāt nav grūti. Ārstiem jau arī ne katrs gadījums ir ļoti interesants, bet viņi ir profesionāļi un ārstē visus. Tā ir daļa no profesionalitātes, ka vari izdarīt arī to, kas tev liekas garlaicīgs.

Man dzīvē ir paveicies — ar darbiem, kolēģiem. Ir bijuši posmi, kad varu vienu mēnesi, divus, trīs aiziet atmatā. Nevis visu laiku maukt. Tas palīdz.  Svarīga lieta, ko saproti ar gadiem, — ir kāds punkts, kad pietiek. Nevis tāpēc, ka tas apriebies, bet pietiek, jo tālāk tu vari to darbu darīt un vari nedarīt. Forši ir darīt, bet, ja nedari, tu nekrīti eksistenciālā krīzē. 

Vai sabiedrisko attiecību bizness Latvijā ir salīdzināms ar citu attīstīto valstu, un, ja tā, kā mēs izskatāmies — varbūt esat papētījis?
Lielāko PR kompāniju vadītāji Latvijā ir baigie gudrinieki — labām izglītībām, samācījušies. Komandās ir gudri profesionāļi. Es teiktu, PR ir ļoti līdzīgs advokatūrai. Starptautiskie uzņēmumi, ar kuriem strādā mūsu lielās PR kompānijas, nestrādātu ar tām, ja piedāvājums būtu neadekvāts. PR specifika ir tāda, ka tas vienmēr ir reģionāls. Teiksim, igauņi nevar strādāt Latvijā, jo jāstrādā ar valodu, kultūras kontekstiem. Mums ar Dagniju bija klienti, kas strādā visā Baltijā. Skaidrs, ka Lietuvā un Igaunijā varējām tikai koordinēt procesu. 

PR Igaunijā, Lietuvā, Latvijā atšķiras. Kaut vai mediju aina ir atšķirīga, un tas PR jāņem vērā. Piemēram, Igaunijā aizvien spēcīgi ir drukātie mediji, arī elektroniskie mediji — tur PR attiecības ar medijiem ir pavisam citādas nekā Latvijā.

Jūsu sabiedrisko attiecību uzņēmumu, ko tagad vada Dagnija Lejiņa viena pati, sauc par reputācijas vadības uzņēmumu. Kāpēc izvēlējāties šādu PR virzienu?
Jo bijām trīsdesmitgadīgi snobi, gribējām nodarboties ar stratēģijām, kam ir ilgtermiņa rezultāts. Kientiem nemaz nav viegli uzticēties, ka tas, ko piārists izdomājis kā ilgtermiņa risinājumu, strādās. Tā ir globāla problēma, dominē mirkļa terors. Pirmie klienti mūsu aģentūrai bija advokātu biroji, kas ir gudrinieki un snobi, grib runāt par gudrām lietām. 

PR, līdzīgi kā žurnālistikā, domāšanai jābūt lielai daļai no tavas ikdienas — lai tu varētu uzdot jautājumus vai vienkārši un kvalitatīvi izstāstīt lietas būtību. PR mēdz būt, ka divus mēnešus strādā vienai relīzei, bet darījums tiek atcelts, un tu visu izmet miskastē — naudu klients samaksā, bet rezultāta tevis ieguldītajam darbam nav.

Vai var sacīt, ka sabiedrisko attiecību biznesu pametāt, jo interese par filozofiju jums pavēra citu fokusu uz dzīvi un darbu, ko darāt?
Es sapratu, ka gribu studēt. Gribu iedziļināties tieši tehnoloģiju filozofijā, reabilitēt humanitārās zinātnes. «Bērni, mācieties fiziku!» mēdz teikt uzņēmējs Normunds Bergs. Tas ir labi, bet, bērni, mācieties arī metafiziku!

Otrs iemesls — es tomēr neesmu uzņēmējs. Es to varu darīt, septiņus gadus darīju — sevī šo dzīves pieredzi esmu integrējis, bet tagad gribu pamēģināt iet zinātnes virzienā, tajā pašā laikā paliekot saskarē ar komunikācijas industriju, kurā ilgus gadus esmu strādājis. Gribu industrijai dot citu pienesumu.

Teicāt, ka neesat uzņēmējs. Ko nozīmē būt uzņēmējam?
Visu cieņu cilvēkiem, kuri ir uzņēmēji pēc profesijas, dara to gadiem, un tā ir viņu karjera, dzīve. Tas ir nenormāli grūti! Vismaz komunikācijas biznesā ir tā: katru rītu celies un risini problēmas. Vēl tu saskaries ar lietām, kas visu laiku mainās un nav atkarīgas no tevis, piemēram, nodokļu politika, ekonomikas svārstības. Katru dienu tev biznesā jānoskrien sprints. Es vairāk esmu maratonists. Kāds no intervējamajiem man reiz Ņujorkā teica, ka tas ir viens no lielākajiem pārpratumiem uzņēmēju un biržas brokeru vidē — domāt, ka viņi var maratonu noskriet kā sprintu. Mēs pieņemam, ka cilvēks visu laiku var «močīt». Bet nevar. Diennakts ir 24 stundas gara, bet visu laiku nespīd saule. To var ekstrapolēt arī uz cilvēka dzīvi: tu nevari visu laiku būt ieslēgts. Ja esi visu laiku ieslēgts, tev sāksies problēmas kā katliņam, kurā ūdens iztvaiko, un tad aiziet pa pieskari. Liekas, mēs sev melojam, sakot, ka visu laiku varam skriet. 

Kas bija lielākais pārsteigums, iesaistoties biznesā, par ko iepriekš kā ilggadējs vadītājs, bet ne uzņēmējs nebijāt iedomājies?
Labs jautājums! Liela pārsteiguma man nebija, jo desmit gadus biju intervējis cilvēkus, kas strādā biznesā, un beidzot izbaudīju to uz savas ādas — kā jau minēju, nodokļu politikas izmaiņas, ekonomikas svārstības.

Man kaut kādā ziņā patika būt uzņēmējam, jo nodrošinājām desmit cilvēkiem darbu, maksājām par viņiem nodokļus. Veidojām ekonomiku. Jutos lepns par to. No vienas puses, likās — kāpēc agrāk nesāku darboties biznesā? Jauniešiem pēc augstskolas uzreiz vajadzētu mesties biznesā, kamēr vēl testosterons lien pa acīm laukā un var gulēt tikai divas stundas naktī. Bizness iedod sazemējumu ar realitāti — ka nauda nekrīt no gaisa, un tai ir vērtība, bet vienlaikus naudu nevajag glorificēt.

Kas bija lielākā kļūda biznesā?
Tas ir miljons dolāru jautājums, bet uz to ir arī atbilde. Lai cik grāmatu tu lasītu par ietekmīgiem uzņēmējiem — kā viņi sasnieguši rezultātu —, tu to nekad neatkārtosi. Katram savs ceļš ejams. To var noiet, tikai ejot. Uzskatu, ka man paveicās, jo strādāju baltā, komerciālā PR.

Kļūdas bija dažādas, bet varbūt lielākā — vajadzēja sākt agrāk. Jo vecāks paliec, jo vairāk šaubies. Šaubas, protams, ir saprāta pazīme, bet biznesā nevari šaubīties, tev jāpieņem lēmumi. 

Es teiktu, ka tiem, kuri grib strādāt PR, ir tiešām vērtīgi mācīties filozofiju. PR ir darbs ar sabiedrību, viedokļiem. Tev jāspēj saprast likumsakarības, lai strādātu.

Viena no īpašībām, bez kuras PR nevar, ir empātija. Spēja nolikt malā savu ego. Nereti ir tā, ka zini vairāk par klientu — tāpēc jau viņš pie tevis nāk. Bet ne vienmēr klients apzinās realitāti. Tev jāspēj savu ego nolikt malā un empātiski uzklausīt, nebūt snobam. Vienlaikus jāspēj «klientam izraut zobu», bet tā, lai viņš pēc tam pasaka paldies! 

Kādā brīdī no tāda kā ģimenes uzņēmuma izaugām tik lieli, ka bija jāsāk darbus deleģēt. Latvijas pirmajai biznesa paaudzei ir problēma, ka deleģēt īsti neprot. Tomēr ir jābūt lietišķiem un jāiemācās. Kā saka, ja esi gudrākais cilvēks istabā, tu esi nepareizajā istabā. 

Ja es lūgtu nosaukt vēsturisku personību, kurai jūs biznesā labprāt būtu pavaicājis padomu, šī personība būtu…
Droši vien kāds no pirmās Latvijas laika uzņēmējiem. Mani interesētu, kā viņi pēc 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma, kas bija traki laiki, spēja uzbūvēt savus biznesus. Tajā pašā laikā kļuva par lieliem mecenātiem. Otrs cilvēks būtu mans vecaistēvs, kurš 50 gadus nostrādāja dzelzceļā. Man liekas, tajā ir baigais dziļums, ka tu izvēlies kaut ko vienu un tajā esi, nevis mētājies. Mūsdienu kapitālismā ir nerakstīts likums, ka tev jāpiesātina sevi ar dažādām pieredzēm. Manuprāt, mēģinot sevi neremdināmi piesātināt, tu pa ceļam kaut ko pazaudē. Filmā Vikija, Kristīne, Barselona Penelope Krūza saka Skārletai Johansonei: es zinu, kāda ir tava problēma — pastāvīga neremdināmība. Viņa iekapsulēja kapitālismu vienā teikumā! Ne velti 90. gados bija Nirvana un underground, grunge kultūra — kā atbilde 80. gadu Volstrītas vilkiem. Vesela sabiedrības daļa jutās neiederīga šajā stāstā.

Ko jūs ieteiktu četrdesmitgadniekiem, kuri vēlas studēt, bet šaubās par sevi?
Tas ir the new normal*, jaunais normālais. Juvals Harari sarakstīja triloģiju Sapiens: A Brief History of Humankind, Homo Deus: A Brief History of Tomorrow, 21 Lessons for the 21st Century. Liela daļa šajās grāmatās ir tieši par izglītību. Mūsu bērni šobrīd mācās to, kas viņiem nebūs noderīgs darba tirgū. Mums jāsāk domāt par tādu kategoriju kā useless people**. Galva uz pleciem ir, zināšanas ir, bet no tā nav nekādas jēgas — tehnoloģiju un daudz kā cita dēļ. Tas jau daudz diskutēts, ka mums dzīves laikā būs vismaz trīs ilgstoši partneri un arī vairākas karjeras. Tas nenozīmē pastrādāt Swedbank un tad Latvijas Bankā. Tas nozīmē, ka pastrādāju bankā, tad esmu skolotājs, tad vīndaris. Jāpieņem, ka tā būs. Nesen studijās gatavojos semināram par Sartru. Viņš teicis, ka cilvēks nolemts absolūtai brīvībai. Tā brīvība ir šausminoša — tādā ziņā, ka tikai tu pats esi atbildīgs par sevi. Nevis valsts, Dievs vai kāds cits. Šobrīd eksistenciālisms atkal ir aktuāls.

Kas ir tehnoloģiju filozofija, ar ko grasāties tālāk nodarboties?
Ja mēs domājam par sevi — kas es esmu, kas ir mana patība —, varam domāt arī, piemēram, vai mobilais telefons ir daļa no manis? Kā tas maina manu izjūtu par mani? Kas ir nepastarpinātā realitāte? Tēma ir ļoti plaša. It sevišķi tagad, kad jaunās paaudzes aug ekrānā.

Es domāju, ka turpmāk iešu ētikas virzienā. Piemēram, ir robotikas ētika — cik daudz atļaujam mašīnām uzņemties no savām cilvēciskajām funkcijām. Tas rāmis ir jānoformulē un jāuzraksta. Eiropas Savienības līmenī tas atsaucas arī uz privātuma politiku.

* Jaunā normālā kārtība — angļu val.
** Nenoderīgi cilvēki — angļu val. 

Lasa un iesaka arī citiem gan labākai dzīvei, gan veiksmīgākai komunikācijai

Foto — Edmunds Brencis

CV Juris šleiers

Dzimis 1980. gada 29. aprīlī

Studējis komunikācijas zinātni Rīgas Stradiņa Universitātē

Strādājis par galveno redaktoru žurnālā Klubs

Kā līdzīpašnieks dibinājis sabiedrisko attiecību uzņēmumu Lejiņa & Šleiers

Izveidojis Digital Freedom Festival

Studē filozofijas maģistrantūrā Latvijas Universitātē

The post Trešā karjera appeared first on IR.lv.

Trīs nopietni vīri, kuru ikdienas darbs saistīts ar inženiertehniskiem risinājumiem, darbdienu vakaros un brīvdienās gatavo koka rotaļlietas bērniem. Emīls Penēzis stāsta žurnālam Ir Nauda, kā viņiem izdodas apvienot maizes darbu ar jaunu biznesu

Ja ir vēlme tikt pie Tutuu Toys attīstošajām rotaļlietām, nav nekā vienkāršāka — izvēlies Etsy veikalā tīkamo mantu, pasūti, un noteiktajā dienā kurjers to atvedīs. Satikt uzņēmuma īpašniekus, kuri vienlaikus ir arī rotaļlietu izgatavotāji, ir daudz sarežģītāk. Divi no viņiem — Mārtiņš Eltermanis un Ivars Karnītis — strādā uzņēmumā, kas ražo un montē metāla un stikla konstrukcijas. Trešais, kokapstrādes inženieris Emīls Penēzis, ir ražošanas direktors moduļu māju ražošanas uzņēmumā. Savam uzņēmumam Tutuu Toys Mārtiņš, Ivars un Emīls velta darba dienu vakarus un brīvdienas. 

Kad pirms diviem gadiem viņi to izveidoja, šķita, ka apvienot maizes darbu ar rotaļlietu biznesu būs vienkārši. Tomēr tā nav. Emīls, uz brīdi apstājies skrējienā no moduļu māju ražotnes uz Tutuu Toys darbnīcu Jelgavā, atzīst — ir daudz grūtību. Tomēr visiem trim uzņēmuma lolotājiem šķiet, ka viņu pūles ir tā vērtas. Kas viņus motivē tik smagi strādāt?

Kubs kā rotaļu māja

Ideja par izglītojošo rotaļlietu biznesu pieder Emīlam. Pirms diviem gadiem viņš no koka uztaisīja rotaļu māju kuba formā savam divgadīgajam dēlam. «Tajā laikā bija populāras rotaļu teltis. Bet es esmu absolūts kocinieks, man šķita, ka auduma teltis nav nopietnas, jābūt alternatīvai,» stāsta Emīls. Tāpēc viņš izgatavoja koka kubu ar lieliem, apaļiem logiem, kurā mazs bērns var ielīst un spēlēties.  

Daudziem draugiem un radiem kubs patika, un Emīls saņēma uzslavas par labo ideju, tāpēc kopā ar ģimenes draugu Ivaru un bijušo kolēģi Mārtiņu izlēma kopējiem spēkiem izveidot uzņēmumu, kas ražo šādus kubus. «Mums sakrita domu gājiens, kā visu darīt, organizēt un strādāt. Bez garām diskusijām izveidojām uzņēmumu,» Emīls atceras 2018. gada nogali.

Pērn Mārtiņš un Ivars turpināja strādāt savā stikla un metāla konstrukciju uzņēmumā, bet Emīls visu laiku un pūles veltīja tikai jaunajam uzņēmumam. Taču tad viņš saprata, ka tā nevar būt viņa vienīgā nodarbe ne tikai finansiālu apsvērumu dēļ. Viņš, tāpat kā abi pārējie Tutuu Toys dibinātāji, ir inženieris. Visiem patīk viņu darbs, tas šķiet aizraujošs, un ar to saistās arī nākotnes ieceres. Neviens nav gatavs no tā atteikties. 

Bet vienlaikus visus interesē arī iespēja izveidot jaunu uzņēmumu, turklāt visiem trim ir ģimenes, kurās aug bērni. Pagaidām viņi ir mazi, vecākajam ir astoņi gadi. Un tieši bērniem līdz desmit gadu vecumam Tutuu Toys ražo tādas koka rotaļlietas, kādu nekur citur nav. «Tāpēc mēs ieguldām jaunajā uzņēmumā gan laiku, gan finanses,» skaidro Emīls.

«Muļķības nedarām!»

Pirms nopietni sākt kubu ražotni, bija vairāki prototipi, līdz piektais no tiem šķita gana labs, lai to piedāvātu pircējiem. Kubs nebija smags, pēc izsaiņošanas viegli saliekams kopā bez skrūvēm vai naglām, bija iespējams pasūtīt kubus ar tāfeles sienām. Taču pagājušajos Ziemassvētkos daudzi pircēji atsauksmēs ziņoja, ka māja ir tik viegla, ka bērns, tajā dauzoties, to var viegli apgāzt un sasisties. Emīls ar kolēģiem pārtrauca kuba ražošanu, lai izstrādātu citu modeli — bērniem drošāku. Tutuu Toys interneta veikalos tas būs pieejams no šīs vasaras.

Jau sākot jauno biznesu ar kubiem, Emīls, Mārtiņš un Ivars saprata, ka nevar tirgot tikai vienu preci. Sortimentu vajadzēja dažādot ar labām lietām, tāpēc viņi sāka ražot Montesori rotaļlietas. «Mūsu koncepcija ir attīstošās rotaļlietas, muļķības nedarām,» stāsta Emīls. «Piemēram, pārdodam krājkasītes, kas palīdz bērnam saprast, kā ēdiens no mutes nokļūst kuņģī. Kad es biju mazs, man krājkasīte bija jāsasit, jo dabūt monētas laukā pa mazu spraudziņu bija grūti. Bet mūsu krājkasīti, kad tā ir pilna, var ērti attaisīt.»

Pieprasīti ir arī geoboard jeb ģeometrijas galdiņi, uz kuru tapiņām bērni no gumijas lentēm var veidot dažādas ģeometriskas figūras. «Mans puika ar to spēlējās, kad viņam bija divi gadi, un es redzēju, cik ātri viņam attīstās pirkstiņu kustīgums. Viņš daudz agrāk par citiem bērniem varēja noturēt zīmuli un sākt zīmēt,» atceras Emīls.

Neviens no Tutuu Toys rotaļlietu radītājiem nav dizainers, tāpēc ideju ģenerēšanā viņi «šauj no visiem stobriem» — ir ideja, savā ražotnē uztaisa un iedod pašu bērniem testēšanai. Kad visnesaudzīgākā žūrija pasaulē ir mantu pārbaudījusi, trīs vīri veic labojumus un liek interneta veikalā pārdošanai. «Tad divus mēnešus skatāmies, kas notiek. Pērk vai ne, bērni spēlējoties var salauzt vai nesalauž,» saka Emīls. 

Kā pārpildītajā rotaļlietu tirgū izcelties ar jaunu preci? «Mums ir koka rotaļlietas, un tas uzreiz mūsu produkciju ieliek augstākā kategorijā. Ražošanā izmantojam tikai dabīgās izejvielas, nekādā gadījumā plastmasu,» stāsta Emīls. Divus gadus darbojoties rotaļlietu biznesā, viņš un kolēģi ievērojuši, cik liela nozīme preces izvēlē ir arī cenai. Kā to noteikt un kā tirgoties — to viņš ar Tutuu Toys kolēģiem iemācījās Jelgavas Biznesa inkubatorā.

Strādā mācoties

Emīls skaidro, ka par ražošanu visiem trim vīriem jau no paša sākuma bija skaidrība. Vienīgais — uzņēmuma pirmajā gadā ražošana bija ārpakalpojums, ko sniedza kāds uzņēmums Rīgā. Bet visi trīs draugi strādā un dzīvo Jelgavā. «No Jelgavas uz Rīgu bija jāved materiāli, tad jābrauc pakaļ produktiem, līdz ar to loģistikas izdevumi bija milzīgi. Tas nebija izdevīgi,» stāsta Emīls.

Tāpēc pērn jūnijā viņi Tutuu Toys ražotni atvēra Jelgavā vienā no industriālajām ēkām, kas saglabājusies kopš padomju laikiem. Tagad, kad ražotne ir netālu no visu triju Tutuu Toys darbinieku mājām, ir daudz vieglāk nekā iepriekš īstenot pēkšņas idejas un notestēt tās. «Mēs tagad visu laiku kaut ko jaunu izdomājam, un ir viegli pašiem savā ražotnē izzāģēt, nokrāsot un ieraudzīt — ir vai nav laba manta. Kad ražošana bija ārpakalpojums, jauna produkta izstrāde mums prasīja vairākus mēnešus,» stāsta Emīls un uzsver, ka viņš kopā ar Mārtiņu un Ivaru ir trīs vienīgie uzņēmuma darbinieki.

Taču viņam ar Tutuu Toys kolēģiem nebija pieredzes un līdz ar to arī pārliecības, kā noteikt katrai lietai cenu un tirgot to. Tieši tāpēc jaunais uzņēmums pieteicās Jelgavas Biznesa inkubatorā. «Lielākais mūsu ieguvums ir mācību semināri, jo tajos var iegūt tik daudz vērtīgas informācijas!» saka Emīls un piebilst, ka vērtīga ir arī domu un pieredzes apmaiņa ar citiem inkubatora uzņēmējiem.

«Pašā sākumā savas preces sūtījām, ietītas plēvē. Bet šķita, ka tas izskatās lēti, vajag skaistu iepakojumu. Tāpēc sākām ražot koka iepakojumu, kas mums šķita lielisks,» atceras Emīls. Tomēr inkubatora kolēģi skaidri un gaiši pateica — produkts nekļūst vērtīgāks dārgā iepakojuma dēļ. Pastāstīja, kur var nopirkt kartona kastes, un tā Tutuu Toys tika pie glīta iepakojuma, kas nesadārdzina preci.

Sākumā bijušas problēmas arī noteikt rotaļlietām cenu. Pēc inkubatorā ieteiktu speciālistu konsultācijām Tutuu Toys  īpašnieki izstrādāja savu cenu veidošanas stratēģiju. Viņi nevis aprēķina katras lietas pašizmaksu un tad mēģina aplēst uzcenojuma lielumu, bet vispirms nosaka, par kādu cenu rotaļlieta būs pievilcīga tās pircējiem. 

Kad cena skaidra, Emīls ar kolēģiem aprēķina, kādai jābūt katras preces pašizmaksai un kādos apjomos jāražo un jāpārdod, lai tas būtu izdevīgi. «Tā mēs visiem produktiem tikām līdz īstajai cenai. Mums ir interneta veikals, tātad varam ātri mainīt cenas. Ja nepērk, varam tirgot lētāk, bet, ja ļoti labi pērk, mēģinām nedaudz kāpināt cenu. Kamēr mums nav daudz līgumu ar izplatītājiem un veikaliem, varam spēlēties ar cenu, līdz saprotam optimālo,» stāsta Emīls.

80—85% rotaļlietu Tutuu Toys pārdod internetā. «Vēl viens no inkubatora ieguvumiem — mēs bijām uz ļoti labu semināru par tirgošanos Etsy,» saka Emīls.  Pēc viņa skaidrojuma, lai tirgotos šajā bezgalīgi plašajā interneta universālveikalā, tirgotājam jāzina, kā kļūt pamanāmam. Svarīgs esot nosaukums, ilustratīvā informācija, lietotie atslēgas vārdi. Kad Emīls, Ivars un Mārtiņš lika lietā seminārā iegūtās zināšanas, jau pēc nedēļas viņu Etsy veikalā «sākās kustība».

Tutuu Toys rotaļlietas ir nopērkamas arī dažos veikalos. Uzņēmumam divus mēnešus — pērn novembrī un decembrī — pat bija savs veikaliņš jeb nomas stends kādā no Rīgas lielveikaliem. Nauda, kas bija jāatdod par stenda nomu, gan bijusi daudz lielāka par iegūto peļņu. Pēc Emīla vārdiem, cik Tutuu Toys nopelnīja interneta veikalā, tik zaudēja, maksājot par īrējamo platību. «Skaidrs, ka otrreiz tā nedarīsim. Ja veidosim savu veikalu, tad tikai ar citiem nosacījumiem,» saka Emīls.

Nevajag ātri! 

Pērn uzņēmuma gada apgrozījums nepārsniedza 30 tūkstošus eiro. Pēc Emīla vārdiem, uzņēmums ir pašpietiekams, bet viņa un kolēģu mērķis ir iegūt tādu peļņu, lai varētu noalgot vismaz divus pilnas slodzes ražošanas darbiniekus. 

Kamēr tas nav iespējams, Emīls, Ivars un Mārtiņš paši rotaļlietas ražo, paši arī tās pārdod un gādā par piegādi pircējiem. «Piemēram, es ik dienu mostos piecos no rīta. Braucu uz ražotni, sapakoju produkciju vai izgriežu kādu rotaļlietu un nokrāsoju. Tad pilnībā sevi veltu otrai darbavietai. Man patīk mans algotais darbs, saistu savu nākotni arī ar to. Taču pēc tam, kad esmu nostrādājis pilnu darba dienu, atgriežos savā ražotnē un turpinu strādāt ar rotaļlietām. Arī kolēģi, tāpat kā es, kombinē savu darbu ar Tutuu Toys,» stāsta Emīls. 

Vai nav tā, ka visiem trim tētiem atliek ļoti maz brīvā laika, ko veltīt bērniem? Emīls apstiprina, tā ir. Taču viņu spēcina pārliecība, ka Tutuu Toys kļūs par stabilu rotaļlietu ražotāju. «Ir uzņēmumi, kuriem bizness aiziet uzreiz. Mums tā nav. Ne vienmēr viss, kas nāk viegli un notiek ātri, ir labs. Manā dzīvē viss, kas notiek ātri, tikpat ātri arī beidzas. Tāpēc lai bizness attīstās lēni, esmu pārliecināts, ka viss būs,» saka Emīls. «Man arī šķiet, ka katram normālam vīrietim bez maizes darba vajag kādu blakus lietu, kurā izpausties. Ikdienā nodarbojos ar tehniskām lietām, bet savā uzņēmumā varu arī mākslinieciski izpausties.»

Kā apvienot maizes darbu ar sava biznesa sākšanu?

«Esmu guvis pieredzi, pametot lieliski atalgotu, interesantu darbu jauna biznesa dēļ. Atklājās, ka paša bizness bija neveiksmīgs, un paliku bez darba. Tāpēc mana pārliecība — sākot uzņēmējdarbību, ir jāspēj to apvienot ar pamatdarbu. Jā, es strādāju četras reizes vairāk nekā vidējais eiropietis. Bet ne es, ne mani kolēģi par to nesūdzas. Tā ir mūsu izvēle — tā strādāt,» saka Emīls Penēzis un dalās ieteikumos, kā apvienot jauna biznesa sākšanu ar pamatdarbu.

1. Visa pamatā ir laika un finanšu plānošana. Vispirms ir jāaprēķina, vai jaunajā uzņēmumā gūtie ienākumi būs tik lieli, ka varēs segt izdevumus un palīdzēs uzturēt ģimeni. Ja tā nav, tad skaidrs, ka ir vajadzīgs vēl viens finanšu avots.

2. Lai apvienotu divus vai vairāk darbus, vajadzīga stingra laika plānošana. Jāsaplāno katra diena, nedēļa un mēnesis un iespēju robežās jāpieturas pie izstrādātā darba plāna. Esmu secinājis — tiklīdz mēs ar Tutuu Toys kolēģiem atslābstam un samazinām šim uzņēmumam veltīto laiku, tā apgrozījums samazinās. Tiklīdz nopietni strādājam, tā bizness uzņem apgriezienus. 

3. Pirms sākt jaunu biznesu, iesaku vienoties par to ar ģimeni. Lai daudz strādātu, vajadzīga tuva cilvēka sapratne un atbalsts.

The post Ar tēva gādību gatavotas rotaļlietas appeared first on IR.lv.

Medicīnas tehnoloģiju jaunuzņēmuma Longenesis tehniskais vadītājs un līdzdibinātājs Emīls Sjundjukovs: «Mobilās lietotnes izmantoju līdzīgi kā skrūvgriezi — lai paveiktu kādu funkciju.»

Notion
Šī lietotne ir pirmā, ko, dienai sākoties, atveru, un pēdējā, ko aizveru. Tā palīdz pārvaldīt visu, sākot no darba projektiem un beidzot ar brīvā laika ceļojumiem, un padarīt dienu strukturētāku un darāmo darbu sarakstu pārredzamāku.

Cardiogram
Ar šīs lietotnes palīdzību es vēroju, kā dažādas aktivitātes un notikumi ietekmē manu sirdsdarbību. Lietotne ir no veiksmīgākajiem community-based research piemēriem, jo lietotāju datus izmanto, lai pētītu, kā izvairīties no kardiovaskulāru slimību attīstības. 

Tasks
Google radīts uzdevumu pārvaldnieks, kas palīdz kontrolēt ienākošās ziņas no visiem pieciem e-pastiem, kurus administrēju.

Clubhouse
Lietotne darbojas kā «štābiņš» tehnoloģiju jaunuzņēmumiem un ļauj pārvaldīt katra produkta attīstību, uzdevumus, padarīto un arī sazināties ar visiem kolēģiem. 

Whimsical
Ar šo lietotni var viegli radīt pievilcīgas diagrammas un shēmas. Izmantoju situācijās, kad nav laika traucēt dizaineru, bet ātri jāprezentē kāds projekta piedāvājums vai produkts. Whimsical izveidojuši latvieši. 

The post Izmantoju pats un iesaku citiem appeared first on IR.lv.

SIA E. Gulbja laboratorija valdes loceklis Didzis Gavars iepazīstina ar savu darba vidi

Laboratorisko izmeklējumu revolūcija, augoša uzņēmuma vadīšana un ārsta darbs Covid-19 pandēmijas laikā — šie ir tikai daži iemesli, kāpēc E. Gulbja laboratorijas valdes loceklim Didzim Gavaram kabinetā aiz baltām durvīm blakus kafijas automātam slēpjas gulta, kurā šopavasar nācies pārlaist ne vienu vien nakti.

Gavara kabinets ir balts, mīksti krēsli un konfektes uz kafijas galdiņa viesiem. Aiz rakstāmgalda grāmatas, ierāmēta bilde, kur Sarkanā Krusta slimnīcas laboratorijā 1927. gadā redzams viņa vectēvs Valdis Gavars. Virs plaukta stikla ietvarā senlaicīgi svaru kausi, kas atceļojuši no Gavara pirmās darbavietas Beļģijā. Uz galda, protams, izsmidzināms dezinfekcijas līdzeklis un nevis viens, bet veseli seši kalendāri. «Medicīnā daudzas lietas ir cikliskas, un šajā darbā svarīgi spēt salīdzināt dažādus faktorus un datus, piemēram, ar tieši tās nedēļas to datumu pirms trim gadiem,» atklāj Gavars, stāstot, ka saspringtajā Covid-19 laikā laboratorijas piedzīvo svarīgu soli nākotnē — no vienkāršas analīžu veikšanas un veselības problēmu noteikšanas uz to, ka tiek apvienoti vēsturiski pacienta dati ar tikko iegūtajiem mērījumiem, kurus analizējot un pētot, būs iespējams arī preventīvi daudz precīzāk un agrāk brīdināt par iespējamiem veselības draudiem.

Pie sienas Latvijas karte, kurā dažādu krāsu piespraudes atklāj visas tīkla filiāļu atrašanās vietas. «Viena no nozares kvalitātes zīmēm ir pieejamība un laiks, jo daudzas analīzes pēc divām nedēļām vairs nav aktuālas. Mēs neesam atvēruši pat desmito daļu no tā skaita, kas būtu nepieciešams, lai katrā pagastā nodrošinātu cilvēkiem iespēju nodot analīzes. Bet mēs paplašinām tīklu, neesmu pat ar jaunākajām filiālēm karti atjaunojis. Piemēram, Valkā vasarā laboratoriju apmeklē seši septiņi cilvēki dienā, bet mēs nekad to neaizvērtu uz laiku, lai taupītu naudu, — tā ir viena no atšķirībām, ja uzņēmumu vada ārsti. Protams, jāsabalansē budžets, jāspēj darbiniekiem samaksāt algu, nepieciešams attīstīties, bet primārs ir medicīniskais mērķis, rentabilitāte ir sekundāra,» skaidro Gavars.

Pašam darba dienas lielākā daļa, it īpaši šobrīd, aizrit, strādājot laboratorijā, braucot mājas vizītēs, pieņemot pacientus un mācot jaunākos kolēģus. «Cilvēkus uz frontes līnijas nav iespējams vadīt, sēžot kabinetā vai reizi mēnesī atnākot uz valdes sēdēm,» teic ārsts. Labam uzņēmuma vadītājam jāmāk strādāt vairāk nekā citiem, jo darbs redzamāks kļūst tieši grūtajos brīžos, tad esot jāpārvācas uz biroju un nedrīkst slēpties. «Man pašam šķiet, ka man piemīt šī īpašība, es vismaz ceru, — spēja krasi mainīt savu viedokli uz pretējo, balstoties uz argumentiem, ko diskutējot sniedz kolēģi, jo vienas patiesības nav,» saka Gavars un papildina, ka vēl konservatīvākus un pie savas kārtības stingrāk pieķērušos cilvēkus par ārstiem gan grūti atrast.

Viņš sevi pieskaita pie tiem, kuri ir laimīgi savā darbā un neskaita stundas. Brīvajā laikā, kas šobrīd neeksistē, viņš spēlē flautu pūtēju orķestrī, makšķerē un kopš bērnības nodarbojas ar burāšanu, kas tīši vai netīši savelk paralēles ar profesiju — abos galvenais ir spēja paredzēt notikumu attīstību. «Hobiji ir laba lieta, bet es uzskatu, ka ir cilvēki un profesiju pārstāvji, kuriem vairāk jākoncentrējas savam darbam,» saka laboratorijas ārsts brīdī, kad visā pasaulē jebkura medicīnas darbinieka centieni un ieguldījums tiek novērtēts augstāk nekā parasti.

The post Gulta un seši kalendāri appeared first on IR.lv.

Latvijā vairs nedzird par šaujamieroču ražošanu, bet šai nozarei ir vismaz 300 gadu sena vēsture — pētnieki saskaitījuši vismaz 11 ieroču darbnīcas, kas darbojušās Rīgā līdz 1940. gadam. Viena no slavenākajām bija J. Nicklas

Ārvalstu izsoļu lapās par gravējumiem rotātu medību ieroci ar zīmolu J. Nicklas. Riga prasa 8000 un vairāk dolāru. Zīmols skaitās rets, un ieroču vēstures vietnēs par to diskutē dažādās valodās. Taču informācijas par pašiem Niklasiem nav daudz. Pat firmas dibinātāja, ķeizariskās Vācijas pilsoņa Johana Niklasa dzimšanas dati nav precīzi zināmi. Var sacīt tikai to, ka atskaites punkts ir 1875. gads, kad Jelgavā, toreizējā Mītavā, Lielajā ielā 28, dibināts ieroču ražošanas, remonta un tirdzniecības uzņēmums J. Nicklas. 

Firma piedāvāja gan medību bises, gan tolaik aktuālās divkauju un tā sauktās mājas pistoles. Metāla un koka detaļas daļēji izgatavoja uz vietas, savukārt svarīgās sastāvdaļas — stobru sagataves, aizslēgus, patrontelpas daļu — iegādājās no uzticamiem ražotājiem Vācijā. Ieroči bija ar gravējumiem un kaula rotājumiem, riekstkoka laidēm. 

Johana Niklasa dibinājums jau 19. gadsimta 80.—90. gados regulāri sāka plūkt laurus dažādās vietēja mēroga izstādēs Jelgavā un Rīgā, vēlāk arī Rēvelē jeb Tallinā. Šīs bises cildināja kā ļoti rūpīgi izstrādātas un uzticamas. 

1894. gadā Niklass pārcēlās uz Rīgu un sāka darbību Mārstaļu ielā, saglabājot filiāli Jelgavā. No 1909. gada par J. Nicklas galveno sēdekli kļuva veikals un darbnīca dzimtai piederošajā namā Vecrīgā, Smilšu ielā 9, «blakus Biržai».  

Baltijas Lauksaimniecības centrālizstādē, kas Rīgā notika 1899. gada jūnijā, goda viesis, Krievijas imperatoru Romanovu dzimtas pārstāvis un kaislīgs medību cienītājs lielkņazs Boriss Vladimirovičs esot bijis sajūsmā par Niklasa medību ieroču piedāvājumu, «aplaudējis» un iegādājies divas bises. 

Piedaloties dažādās izstādēs, firma līdz 1909. gadam ieguva 11 pirmās godalgas. Gadsimtu mijā J. Nicklas bija kļuvusi par vienu no lielākajiem medību ieroču un to sastāvdaļu ražotājiem un tirgotājiem Baltijā. Ieročus pārsvarā izgatavoja pēc pasūtījuma, ņemot vērā klienta vēlmes. 

Revolucionāru mērķis

Johans Niklass nomira Rīgā 1909. gadā. Veikala un ražošanas vadību jau 1902. gadā bija pārņēmis viņa dēls Karls Niklass, kurš 1894. gadā sāka karjeru kā māceklis tēva uzņēmumā un pēc tam tika nosūtīts mācībā uz Zūlu. Šī Vācijas pilsētiņa 19. gadsimta beigās bija izaugusi par Eiropas mēroga rokas šaujamieroču ražošanas centru ar gadsimtiem senām medību ieroču tradīcijām. Tajā bija bāzēta slavenā firma Sauer & Sohn. Iespējams, jaunais Niklass stažējās tieši tur, taču Zūlā bija arī citas firmas, no kurām J. Nicklas iepirka ieroču detaļas. 

Pēc atgriešanās un uzņēmuma pārņemšanas 1907. gadā viņu kā amata meistaru uzņēma Rīgas Sv. Jāņa ģildē. Karla Niklasa vārds pirms Pirmā pasaules kara un vēlāk vīd dažādās vācbaltu sporta biedrībās. Piemēram, Āgenskalna Strēlnieku biedrībā, protams, Ķeizariskās mednieku biedrības Rīgas nodaļā. Pats aizraudamies ar šaušanas sportu un rūpējoties par biznesu, viņš rīko šaušanas sacensības, gādā balvas. 

Diezgan prognozējami, ka 1905. gada revolūcijas apstākļos Niklasa veikals kļuva par kaujinieku iekārotu mērķi. 1906. gada gaitā to aplaupīja pat vairākkārt. 1908. gada 20. februārī Kara tiesa Rīgā par laupīšanas uzbrukumu veikalam Mārstaļu ielā astoņu gadu spaidu darbus piesprieda 30 gadus vecajam Vecsvirlaukas zemniekam Ansim Burgmeisteram. Viņš kopā ar citiem kaujiniekiem 1906. gada 17. augustā bija iebrucis tirgotavā un ar draudiem nolaupījis piecus revolverus, pistoli un bisi. 

Pirmā pasaules kara laikā atšķirībā no daudziem citiem uzņēmumiem J. Nicklas palika darboties Smilšu ielā. Tomēr smaguma punkts no ieročiem pārvirzījās uz makšķerēšanas un sporta precēm. 1917. gada Ziemassvētkos veikals reklāmā piedāvā iegādāties arī slidas. Veikals un ieroču darbnīca Jelgavā tajā laikā gan vairs neeksistē, jo 1915. gada augustā, atkāpjoties no Kurzemes, to saspridzināja Krievijas armija.

Korekts un priekšzīmīgs

Pēc kara beigām, 20. gadu sākumā, Rīgā pastāvēja tikai divi uzņēmumi, kas izgatavoja medību ieročus. Niklass bija līderis. Reklāmas vēstīja, ka «ieroču kalšanas meistara» Niklasa uzņēmums ir «pirmā lielākā ieroču izlabošanas darbnīca Latvijā ar elektrisko dzinēju spēku». Turpinājās balvu saņemšana par «paša ražotiem medību piederumiem». Piemēram, 1923. gada rudenī Niklasa ieroču un makšķerēšanas piederumu veikals Pirmajā Latvijas medību sporta piederumu un suņu izstādē saņēma pirmās šķiras diplomu un balvu par Latvijā gatavotiem vizuļiem un makšķerauklām. 

Kad 1925. gada 22. decembrī firma svinēja 50 gadu pastāvēšanu, presē to atzina par «retu jubileju» un godināja uzņēmumu kā «mednieku aprindās visai plaši pazīstamu, korektu, akurātu un priekšzīmīgu savā nozarē». 

Diemžēl 1929. gada 28. janvārī Karls Niklass tikai 53 gadu vecumā negaidīti nomira no insulta. Viņam bija trīs meitas, taču nebija dēla, kas varētu turpināt iesākto. Šo lietu uzņēmās cits dzimtas pārstāvis, 1880. gadā Jelgavā dzimušais Arvīds Niklass. Viņa vadībā firma darbojās itin veiksmīgi. 

20.—30. gadu Latvijā Smilšu ielas veikalā šaujamos sev lūkoja Saeimas deputāti un politiķi, kam kārojās piedalīties reprezentatīvās medībās, kas diplomātu un politiķu aprindās bija arī neformāls lietu apspriešanas veids. 

Arvīds vairoja uzņēmuma popularitāti, 30. gados organizējot šaušanas sacensības aizsargiem un uzstājoties kā šaujamieroču eksperts plašu rezonansi guvušu slepkavību prāvās. Arī pašā firmas veikalā Smilšu ielā gadījās incidenti. 1931. gada janvārī tur aizturēja kādu Jāzepu Razeviču, kurš mēģināja slepus iznest no veikala «pugaču» — biedēšanai domātu revolvera mulāžu 20 latu vērtībā. 

1938. gada 4. martā veikalā pašnāvību izdarīja jauns vīrietis, kurš bija uzdevies par pircēju un apgalvojis, ka tam ir ieroča nēsāšanas atļauja, interesējies par cenām un iespēju izmēģināt pistoli. Kad abi ar pārdēvēju iegāja netālajā firmas šautuvē un ierocis nonāca šķietamā pircēja rokās, viņš pielika ieroci pie deniņiem un nošāvās.

Vācbaltiešu Niklasu darbība Latvijā izbeidzās Otrā pasaules kara priekšvakarā, kad Hitlers aicināja tautiešus atgriezties etniskajā dzimtenē. 1939. gada 22. novembrī Arvīdam un viņa dzīvesbiedrei Margaretei Latvijas pilsonība repatriācijas dēļ tika anulēta. Veikals un ieroču darbnīca Smilšu ielā gan turpināja vēl pastāvēt līdz padomju okupācijai 1940. gada vasarā.

Ilustrācijas no 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma periodikas

The post Luksusa ieroču meistari appeared first on IR.lv.

Kā uzņēmumiem darba vidi padarīt drošāku laikā, kad pamazām tiek atlaisti groži Covid-19 izplatības ierobežojumiem

Lai pielāgotos darbam apstākļos, kad mums jāsadzīvo ar jauno koronavīrusu, vairākas organizācijas ir izstrādājušas vadlīnijas darba devējiem — tajās uzklausīti Slimību profilakses un kontroles centra, Veselības un Ekonomikas ministrijas un Darba inspekcijas speciālistu ieteikumi.

Lieli un mazi uzņēmumi — neatkarīgi no darbības nozares un strādājošo skaita vai telpu platības — vadlīnijās var atrast vērtīgus ieteikumus darba procesa organizēšanai un lieku reizi apdomāt, kuri no ieteikumiem jāievieš darbinieku un apmeklētāju drošības garantēšanai. Organizācijas gan uzsver — tās ir tikai rekomendācijas, nevis obligātas prasības.

Svarīgie principi 

Informēšana, distancēšanās, higiēnas prasības un darbinieku veselības stāvokļa uzraudzība — šie ir četri galvenie principi, uz kuriem balstās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) izstrādātās vadlīnijas darbam Covid-19 izplatības laikā, kas tapušas, konsultējoties ar veselības aprūpes speciālistiem, kā arī uzņēmumiem un tos pārstāvošajām organizācijām, žurnālam Ir Nauda skaidro LIAA pārstāve Iveta Strupkāja.

Ja kāds no darbiniekiem saslimst ar Covid-19, uzņēmuma darbība var apstāties vai tikt būtiski ierobežota, tāpēc biznesa interesēs ir pievērst īpašu uzmanību drošībai. Tomēr vadlīnijas nav panaceja — katram uzņēmumam pašam jāizvērtē konkrētie riski un jārīkojas atbilstoši, skaidro Strupkāja.

Vadlīnijas izstrādājusi arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Lai gan Covid-19 ierobežojumi tiek mīkstināti, ar vīrusa diktētiem nosacījumiem darba vidē mums tomēr nāksies vēl ilgi sadzīvot, uzskata LTRK valdes loceklis Jānis Lielpēteris. Tāpēc drošības labad attālinātais darbs uzņēmumos jāturpina tik ilgi, cik vien iespējams. Lielpēteris ir pārliecināts — ieteikumi darbiniekiem un darba devējiem būs aktuāli vēl vairākus mēnešus. Ar abu organizāciju izstrādātajām vadlīnijām sīki var iepazīties LTRK un LIAA mājaslapās.

Vispārējās vadlīnijas der jebkuras nozares uzņēmumiem. Šobrīd ir izstrādātas arī detalizētas vadlīnijas konkrēti tūrisma nozarei, papildina Strupkāja. Pamazām tiek atjaunota šīs nozares darbība, kurā iespējams liels kontaktu skaits, tāpēc nepieciešamas rekomendācijas par izmitināšanas pakalpojumiem, inventāra nomu, labas higiēnas praksi ēdiena piegādē.

Savas rekomendācijas darba devējiem sagatavojušas arī starptautiskās organizācijas, piemēram, Eiropas Savienība — šis materiāls atrodams LDDK mājaslapā. Vadlīnijās apkopoti piesardzības pasākumi, ko vēlams ievērot darba organizēšanā un darba vides iekārtošanā, lai droši varētu justies gan darbinieki, gan klienti.

Jāsaglabā piesardzība  

LTRK martā un aprīlī veiktā biedru aptauja rāda, ka uzreiz pēc ārkārtējās situācijas ieviešanas marta vidū strauji pieauga to darbinieku skaits, kas strādā attālināti. Tomēr puse no respondentiem turpināja strādāt, nonākot visai ciešā kontaktā ar klientiem un kolēģiem. Piemēram, tirdzniecībā, ražošanā un pasažieru pārvadājumu nozarē strādājošie. Kā organizēt drošu darbu šādos apstākļos?

Vispārīgajās vadlīnijās organizācijas rekomendē maksimāli saīsināt kontakta laiku ar klientiem un arī pašu darbinieku starpā. Nedrīkst aizmirst divu metru distanci, bet, ja tas nav iespējams, vēlams nēsāt sejas masku.

Ja vien iespējams, darba devējam jānodrošina attālinātā strādāšana vai elastīgs darba laiks, strādāšana atsevišķā telpā vai tādas darba maiņas, kas savstarpēji nepārklājas — tas ir svarīgi, lai kāda kolēģa saslimšanas gadījumā uz plašu darbinieku loku neattiektos karantīna un būtu iespējams turpināt ražošanu un nodrošināt darbinieku aizvietojamību. Vēl tiek rekomendēts pārkārtot darba zonu izvietojumu telpās tā, lai var izvietot aizsargsienas darbinieku starpā.

Nedrīkst aizmirst arī biežu telpu vēdināšanu, bet ventilācijas sistēmās jāuzstāda augstas efektivitātes gaisa filtri. Bieži lietojamas durvis vēlams atstāt vaļā, kārtīgi un bieži uzkopt grīdas un visas virsmas, kā arī vairākas reizes dienā veikt dezinfekciju. Ieteicams organizēt elektronisku dokumentu apriti, bet, parakstot dokumentus, katrai pusei jāizmanto sava pildspalva. Tāpat vēlams neizmantot kolēģu darba zonas, biroja aprīkojumu, piederumus.  

Dārgā drošība 

Nav vienas receptes visiem uzņēmumiem — katrā uzņēmumā jānovērtē iespējamie riski, skaidro Lielpēteris. Ja kāds uzņēmums neievēro drošības prasības, tas var radīt problēmas visiem. 

Īpaši svarīgu lomu ieņem arī darbinieku informētība — nepietiek tikai ar to, ka darbinieki izmanto individuā-los aizsarglīdzekļus, piemēram, sejas maskas un cimdus, tie jālieto pareizi, lai tiešām aizkavētu inficēšanos un neradītu viltus drošības sajūtu. Tāpat darba devējiem ieteikts identificēt tos darbiniekus, kas pieder pie riska grupām — vecuma vai hronisku saslimšanu dēļ —, un viņiem jānodrošina papildu piesardzības pasākumi.

Lai gan bez drošības pasākumiem iztikt nevar, tie uzņēmumiem rada ievērojamas papildu izmaksas, piemēram, sejas masku vai cimdu iegāde var izmaksāt vairākus tūkstošus eiro.

Tomēr katrs uzņēmums pielāgojas atkarībā no savas finanšu kapacitātes, piemēram, kāds aizsargsienu vietā izvietos norobežojošas atzīmes uz grīdas.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) veikusi savu dalībnieku aptauju, kurā uzņēmēji identificēja iespējamos riskus, kas varētu rasties Covid-19 izplatības dēļ. LDDK aplēses liecina, ka individuālie aizsarglīdzekļi vienam privātā sektora darbiniekam izmaksā no 7 līdz 14 eiro dienā, ņemot vērā to sadārdzināšanos un apgrūtināto pieejamību. Cena atkarīga no komplektācijas — maskas, respiratori vai sejas aizsargi, skaidro LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone. Viņasprāt, valdībai būtu jāizstrādā plašāka atbalsta programma, ievērojot nozaru dažādību un vajadzības, kas palīdzētu pielāgoties jaunajiem darba apstākļiem.

LDDK aprēķini rāda, ka kopējais nepieciešamais finansējums individuālo aizsardzības līdzekļu finansēšanai mēnesī svārstās 35—67 miljonu robežās privātā sektora uzņēmumos. Tie galvenokārt ir tirdzniecības, automobiļu remonta, rūpniecības, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu sniedzēji, kā arī transporta, uzglabāšanas, veselības un sociālās aprūpes uzņēmumi. Tāpēc LDDK prasa, lai valsts sniegtu finansiālu atbalstu drošības pasākumu ieviešanai uzņēmumos — tas nodrošinātu uzņēmumu nepārtrauktu darbību un samazinātu saslimstības riskus.

Kā samazināt inficēšanās risku darbā?

1. Nerīkot klātienes sanāksmes.

2. Neizmantot kolēģu darba vietas, biroja tehniku un darba aprīkojumu.

3. Nerīkot biežus darba braucienus un starppilsētu komandējumus.

4. Nebraukt liftā vairāk par diviem cilvēkiem.

5. Nedoties uz darbu ar saslimšanas simptomiem.

Ir ieviests attālinātais darbs uzņēmumā

LTRK biedru aptaujas rezultāti

Dati: vairāk nekā 125 dažādu lielumu un nozaru LTRK biedru aptauja

The post Jāsadzīvo ar vīrusu appeared first on IR.lv.

Καλώς ήρθατε να επισκεφθείτε! (Gaidām ciemos!)

Tūrisma nozare Grieķijā veido 18% no valsts kopprodukta un nodarbina vairāk nekā 900 tūkstošus cilvēku jeb piekto daļu darbspējīgo, tāpēc nav brīnums, ka šī Dienvideiropas valsts viena no pirmajām plāno atvērt savas robežas ārvalstu ceļotājiem. Turklāt Grieķija var priecāties, ka tai laikus izdevies savaldīt koronavīrusa izplatību, tāpēc saslimušo skaits bija salīdzinoši neliels. Jau maija vidū premjers Kirjaks Micotakis paziņoja, ka viesnīcas ārvalstu tūristiem tiks atvērtas no 15. jūnija, ja viesi ieradīsies caur Atēnu lidostu. Bet no 1. jūlija darbu atsāks arī Saloniku un Santorines lidostas.
Grieķi uzsver, ka vispirms bez ierobežojumiem drīkstēs ierasties tūristi no tām valstīm, kurās Covid-19 izplatība bija salīdzinoši maza vai rūpīgi kontrolēta. Tiek prognozēts, ka atļauja attieksies uz Vāciju, Balkānu valstīm, kā arī Baltiju. Šis saraksts tiks koriģēts, vērtējot aktuālo situāciju.

Pērn Grieķija uzņēma 34 miljonus viesu, kuri valstī iztērēja 19 miljardus ASV dolāru.

Terēzas, Tomi un Vinstoni

Visi bāri, krogi, kafejnīcas un restorāni koronavīrusa dēļ Lielbritānijā tika slēgti 20. martā. Un grūti prognozēt, cik ātri tie spēs atgūties pēc ierobežojumu atcelšanas. Kādā aptaujā respondentiem tika jautāts, par ko viņi visvairāk raizējas, atsākot apmeklēt restorānus. Izrādās — no pārāk tuvu izvietotiem galdiņiem un saskarsmes ar apkalpojošo personālu.
Tieši tāpēc tējas namā The Tea Terrace, kas pārvalda divas tējnīcas Londonā un vēl divas citas Sari grāfistē uz dienvidiem no galvaspilsētas, viesus turpmāk apkalpos roboti. Acīmredzot šo tējnīcu saimnieki ir lieli bijušās britu premjeres Terēzas Mejas fani, jo robotizētās viesmīles nosauktas par Terēzām. Pirmā robotmeitene tika izmēģināta jau pērn vasarā, un tas esot pirmais šāda veida pakalpojums Lielbritānijā un visā Eiropā. Turpmāk Terēzām palīdzēs arī trauku savācējs Kapteinis Toms, uz kura plauktiem apmeklētāji paši varēs salikt iztukšotās tasītes un saldumu šķīvīšus. Savukārt robots Vinstons (par godu Vinstonam Čērčilam) regulāri dezinficēs telpas ar ultravioleto lampu.

Tējnīcas saimnieki neslēpj, ka robotu ieviešana vienlaikus ir arī laba reklāma — jo kurš gan nevēlas kaut vienreiz izbaudīt iztapīgu robotu sabiedrību, it īpaši bērni.

Par katru Terēzu tējnīcas saimnieki samaksājuši 6000 mārciņu (6700 eiro).

Priekā!

Par vienu no pandēmijas laika pārsteigumiem kļuvis vīns tetrapakās. Pirmkārt, tās ir vieglāk piegādāt pa pastu nekā stikla pudeles. Otrkārt, vairākas slavenas vīna darītavas, kas agrāk rauca degunu par šo jaunievedumu, tagad naski ķērušās pie jaunas taras izmantošanas. Statistika liecina, ka tetrapaku vīna noiets #paliecmājās laikā Francijā palielinājies par 43%, ASV — par 53%, bet Kanādā pat par 77%.

Dienvidrietumfrancijas vīna darītavas Caves et Vignobles du Gers pārdošanas nodaļas vadītājs Ēriks Lanksads prognozē, ka tetrapakas drīz varētu parādīties arī uz restorānu galdiem. «Redziet, ap galdu pudeles parasti ceļo no rokas rokā, un tas ir viens no vīrusa izplatīšanās ceļiem,» izdevumam Vitisphere teicis Lanksads. Turklāt eksperti sarēķinājuši, ka tetrapakas ir videi draudzīgākas, rēķinot transporta izmešus atmosfērā.

Lai nav jākasās

Tehnoloģiski moderna pieeja dažādu insektu kodumu niezes novēršanai ir Bite Helper Bug Bite Itch Solution. Prāvu pildspalvu atgādinošajai portatīvajai ierīcei ir metāla uzgalis, kas izdala siltumu un vibrāciju. Šī tehnoloģija uzlabo asins cirkulāciju knišļu sakostajā vietā, tādā veidā mazinot niezi. Ierīci darbina nomaināmas baterijas.

Bitehelper.com. 39 USD (bezmaksas piegāde).

The post Brīvajā laikā appeared first on IR.lv.

Noslēdzies kārtējais mācību gads, kura laikā apgūts daudz, tomēr papildus mācību priekšmetos apgūtajam jauniešiem nepieciešams pilnveidot arī prasmes, kas nākotnē būs noderīgas neatkarīgi no izvēlētās profesijas. Jāapgūst arī t.s. soft skills – spēja argumentēt un formulēt viedokli, izdarīt izvēli, uzņemies iniciatīvu, komunicēt un izkāpt ārpus komforta zonas.

Vairāk nekā četrus gadus vadot karjeras seminārus vidusskolās visā Latvijā, kā arī ikdienā sadarbojoties ar darba devējiem, izkristalizējies, ka papildus akadēmiskajām zināšanām jauniešiem ieteicams pilnveidot arī virkni citu prasmju, kas ir ļoti būtiskas, lai sekmīgi veidotu karjeru, neatkarīgi no izvēlētās nozares.

Atbildības sajūta, spēja pielāgoties

Viena no lietām ir atbildības sajūta – pret mācībām un studijām un, protams, arī pret darbu. Jābūt izpratnei par to, kāpēc ir jāmācās, jāstudē vai jāiet uz darbu. Strādājot komandā, jāapzinās, kā katra paveiktais vai nepaveiktais darbs var ietekmēt citus. Tāpat būtiska ir arī attieksme pret darba vidi. Sākot strādāt jebkurā uzņēmumā, arī kā praktikantam, jāapzinās, ka vienlaikus kļūsti par uzņēmuma vēstnesi.

Tāpat jāpilnveido spēju pielāgoties jaunām lietām un apstākļiem. Ārkārtējā situācija skaidri parādīja, cik būtiski ir spēt ātri pielāgoties mainīgiem apstākļiem. Ikvienā darbā jauniešiem nāksies sastapties ar jaunām situācijām un cilvēkiem, tāpēc jāatmet bailes un satraukums – ko par mani padomās? Ja skolas laikā jaunietis apguvis spēju izkāpt ārpus savas komforta zonas, kā arī pilnveidojis savas komunikācijas prasmes ne tikai ar pazīstamiem un zināmiem cilvēkiem, bet arī ar pilnīgiem svešiniekiem, tas būtiski atvieglos iespējas darba tirgū.

Prezentēt sevi un savas kompetences

Mūsdienu digitālajā pasaulē vienlīdz svarīgi ir apgūt dažādas tehnoloģijas, kā arī nezaudēt spēju komunicēt, tiekoties klātienē vai telefoniski. E-pasti ārkārtīgi atvieglo darba ikdienu, tomēr arī zvani un klātienes tikšanās ir vienlīdz būtiski. Telefona zvans nereti ir atbilde uz ļoti daudziem jautājumiem – kā atrast piemērotāko prakses vietu? Piezvanot! Kā uzzināt trūkstošo informāciju un izvēlēties augstskolu vai studiju programmu? Piezvanot! Būtiskākais ir drosme spert pirmo soli! Tikpat būtiska ir arī spēja radīt pirmo iespaidu par sevi – prezentēt sevi un savas kompetences.

Prasmes rīkoties stresa situācijā ir iespējams apgūt un pilnveidot pašam, kā arī ietvert tās mācību programmā. Vienlaikus jāsekmē jauniešu izpratne par to, kur un kā šīs prasmes būs iespējams pielietot. Soft skills apguve palīdz iekustināt prātu, saprast, kā rīkoties stresa situācijās. Ir būtiski apzināties, ka gadījumos, ja radīsies kādas problēmas, ne vienmēr blakus būs kāds, kurš tās atrisinās, tāpēc jābūt gataviem pašiem uzņemties atbildību un nākt klajā ar risinājumiem. To novērtēs ikviens darba devējs.

Projekti un aktivitātes prasmju pilnveidei 

Viena no iespējām, kā attīstīt nepieciešamās prasmes, ir patstāvīgi atrast prakses vai izglītības iespējas. Patlaban ļoti daudzi jaunieši jau 12. klasē savieno mācības un papildus darbus vai praksi. Ja tas neietekmē sekmes un mācību kvalitāti, to noteikti ir vērts darīt. Aizvien vairāk jauniešu interesējas arī par darba tirgu un savām iespējām tajā. Jaunieši piedalās dažādos projektos, piemēram, “Panākumu universitāte”, apmeklē augstskolu sagatavošanās kursus, pilnveido savas zināšanas, mācās rakstīt CV un motivācijas vēstules. Tāpat jaunieši vēršas pie karjeras konsultantiem un cenšas paši uzņemties iniciatīvu.

Jauniešiem ir interese par studijām gan Latvijā, gan ārvalstīs, tāpat arī par dažādām studiju formām, piemēram, tālmācību, praktisko izglītību, kursiem u.tml. Jaunieši aizvien vairāk apzinās, ka katra apgūtā prasme ir ķieģelītis karjeras būvēšanā. Lai atrastu sevi un piemērotāko studiju virzienu vai profesiju, aicinu jauniešus meklēt, pētīt, jautāt un nebaidīties mēģināt iepazīt nākotnes profesiju.

Pašlaik tikai aptuveni 10 no 100 jauniešiem skaidri zina, ko dzīvē vēlas darīt. Tāpēc pats pirmais solis ir atbildēt uz jautājumu – kādu darbu mēs dzīvē vēlamies darīt? Kas mums sagādā prieku un ir piemērotākais, balstoties uz mūsu prasmēm un talantiem? Tagad ir daudz un dažādu iespēju, kas palīdz izvēlēties karjeras iespējas. Galvenais, prast tās izmantot!

The post Papildus formālajai izglītībai jauniešiem jāattīsta ‘soft skills’ appeared first on IR.lv.

Vēlos šo rakstu pasniegt kā atbildi uz nesen portālā Ir.lv publicēto viedokli par to, ka būtu laiks atvadīties no budžeta vietām. Esmu priecīgs par to, ka ir aktualizēti jautājumi par augstākās izglītības finansēšanu Latvijā. Tomēr nevaru piekrist tēzei, ka Latvija būtu par daudz studentu. Tāpat arī jāsaprot, ka Latvija nav Anglija un ka mēs nevaram citu valstu sistēmas nekritiski pārkopēt uz valsti, kas ir par kārtu mazāka. Papildus tam, lai arī cik ļoti mums gribētos, lai visas mūsu augstskolas ir elitāras, tas gluži vienkārši nav iespējams. Pašlaik ir nepieciešams viedi ieguldīt mūsu augstākās izglītības sistēmā un skaidri saprast tās mērķus.

Vai Latvijā ir par daudz studentu?

Ņemot vērā to, ka OECD norāda uz aizvien lielāku nepieciešamību pēc iedzīvotāju skaita ar augstāko izglītību palielināšanu[1] un ka tikai 41,6% Latvijas iedzīvotāju 25-34 gadu vecuma grupā ir augstākā izglītība, kas ir zem OECD vidējā (44,5%) un zemākais no Baltijas valstīm (EE – 43,6%, LT – 55,6%), kā arī zemāks kā oriģinālraksta autoru minētajā Apvienotajā Karalistē (50,8%)[2], nedomāju, ka Latvijas sabiedrība būtu pārizglītota, bet gan tieši otrādi.

Problēmas sakne drīzāk meklējama atbirumā, nevis uzņemto studentu skaitā. Pašlaik Latvijā 76,7% no deviņpadsmitgadīgajiem jauniešiem studē, salīdzinājumā ar Lietuvas 75,9% un Igaunijas 65,2%[3]. Pirmšķietami varētu secināt, ka Latvijā ir liels studējošo atbirums. Tomēr atbiruma īpatsvars nav ārkārtīgi liels – tas ir virs mediānas no 19 Eiropas Savienības valstīm, par kurām OECD ir pieejami dati[4]. Tas ir reāls izaicinājums izglītotas sabiedrības vairošanā, taču to nerisinās budžeta vietu skaita samazināšana. Jāsaprot arī šis – ja likvidēsim budžeta vietas un mazināsim pieejamību, tādējādi samazinot studentu skaitu un samazinātajā skaitā palielinot absolventu īpatsvaru, baidos, ka paliksim turpat, kur esam.

Aisberga redzamā daļa

Patlaban ir liela aizraušanās ar šķietami neiespējamas aritmētikas īstenošanu – mēs vēlamies, lai visas Latvijas augstākās izglītības iestādes būtu elitāras. Mēs mīlam raudzīties uz Apvienotās Karalistes Oksbridžu (Oksfordu un Kembridžu) vai arī ASV Efeju līgas universitātēm, bet aizmirstam par to, ka Oksbridžā studē nepilni divi procenti no visiem studentiem Apvienotajā Karalistē[5], bet Efeju līgā studē pusprocents no visiem studentiem ASV[6]. Attiecīgi ir jāsaprot, ka pasaulē elitārās augstskolas ir sistēmas spice un ka lielāko daļu no sistēmas “darba” dara neelitāras augstskolas.

Baidos, ka elitisma fetišizācija drīzāk veicinās kapacitātes iznīcināšanu, jo, lai gan mums ir zemākais programmu skaits uz 1000 studentiem no Baltijas valstīm[7], tāpat ir uzskats, ka to ir par daudz.

Riski citu sistēmu aklā kopēšanā

Ir jābūt ļoti, ļoti piesardzīgiem, kopējot citu sistēmu darbību, jo, pirmkārt, tas ir kā šaut uz kustīgu mērķi – ja tēmēsi uz vietu, kur tas ir attiecīgajā brīdī, nekad netrāpīsi, jo mērķis jau būs pavirzījies citur. Otrkārt, kopējot ne vienmēr tiek ņemti vērā visi specifiskie aspekti, kas attiecīgajai sistēmai ļauj darboties.

Pirmkārt, vēlos norādīt, ka oriģinālraksta autori patiesībā piedāvā Latvijā kopēt nevis Apvienotās Karalistes, bet gan Anglijas augstākās izglītības finansēšanas sistēmu. Āķis ir tajā, ka Apvienotajā Karalistē nav vienota finansēšanas modeļa, piemēram, Skotijā diezgan sekmīgi ilgus gadus darbojas bezmaksas augstākā izglītība[8].

Otrkārt, Anglijas studiju kreditēšanas sistēma nebalstās tikai uz privāto finansējumu, kā nereti tiek kļūdaini uzskatīts – pašlaik tikai kreditēšanas sistēma Anglijas nodokļu maksātājiem izmaksā 8,43 miljardu mārciņu gadā[9]. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ pirms gada Anglijas valdības pasūtīta pētījuma rekomendācijā tika piedāvāts samazināt atmaksas slieksni un pagarināt atmaksas periodu[10].

Treškārt, Anglijas pāreja no bezmaksas augstākās izglītības ar ierobežotu studiju vietu skaitu uz kredītos balstītu bija ar mērķi palielināt resursu apjomu augstākajā izglītībā un augstākās izglītības pieejamību[11]. Faktiski Anglijas sistēma tika radīta ar mērķi palielināt studējošo skaitu, kā rezultātā šķiet dīvaini to pašu sistēmu izmantot Latvijā, lai samazinātu studentu skaitu.

Papildus tam studiju maksas nav vienīgais augstākās izglītības finansējuma avots Anglijā, ir arī atsevišķa dotācija STEM jomām, kas tiek piešķirta iestādēm, kā arī, protams, zinātnes finansējums[12].  Ar kreditēšanas sistēmas starpniecību piesaistītā studiju maksa veido tikai aptuveni pusi no universitāšu budžetiem. Papildus ieņēmumus universitātēm nodrošina nacionālais un starptautiskais pētniecības finansējums un citi valstiski avoti[13].

Tāpat arī būtiska kļūda, ko gan oriģinālraksta autori, gan arī citi politikas komentētāji pieļauj, ir pieņēmums, ka reflektanti spēj pilnvērtīgi atpazīt kvalitatīvāko iestādi, kurā studēt. Lai gan daudziem ir cerība, ka reflektanti pirms studiju sākšanas izvērtē visas studiju programmas, to studiju kursu novērtējuma anketu rezultātus, pasniedzēju zinātnisko publikāciju kvalitāti, Hirša indeksu, studējošo atbiruma procentu un nodarbinātību pēc studijām, Anglijā šādas cerības nav attaisnojušās, kā rezultātā viņi izveidoja īpašu augstskolu vērtēšanas sistēmu, Teaching Excellence Framework, ar mērķi labāk informēt studentu izvēli, sniedzot novērtējumu par kvalitāti[14]. Uzreiz paredzot komentārus par to, ka to dara akreditācija, vēlos pateikt, ka akreditācijas mērķi ir citi[15], ko saprot arī paši angļi, kā rezultātā Teaching Excellence Framework pastāv līdztekus parastai akreditācijai.

Attiecīgi visvērtīgākais risinājums būtu nevis pārkopēt vienu sistēmu, bet, līdzīgi kā to darīja Pasaules Bankas eksperti pētījumā Latvijai, izvērtēt dažādu citu valstu pieejas un izveidot unikālu, Latvijai piemērotu pieeju[16].

Vai Latvijas augstākās izglītības sistēma ir perfekta?

Latvijas augstākās izglītības sistēma noteikti nav perfekta. Vēl 2018. gadā Latvijas Studentu apvienībā veicu pētījumu “Kā veicināt augstākās izglītības kvalitāti, pilnveidojot finansēšanas sistēmu”, kura ietvaros tika analizētas gan Pasaules Bankas rekomendācijas Latvijai, gan citu valstu pieredze. Pētījuma rezultātā tika ieteikts veidot izcilības budžeta vietas, kas tiktu piešķirtas, balstoties uz kvalitātes kritērijiem, un, līdzīgi kā Teaching Excellence Framework, palīdzētu informēt studējošo izvēli. Tāpat tika piedāvāta sociālo budžeta vietu izveide, kas veicinātu augstākās izglītības pieejamību, kā arī stipendiju apmēra palielināšana, kas ļautu studējošajiem atļauties pilnvērtīgi un jēgpilni studēt.

Tomēr tagad, atskatoties uz pēdējiem diviem gadiem, vēlos piedāvāt Latvijas augstākās izglītības sistēmai virsmērķi – augstākās izglītības pieejamības un kvalitātes veicināšanu caur jaunu resursu piesaisti sistēmai. Pašlaik vienas Tartu Universitātes budžets[17] ir lielāks nekā puse no visas Latvijas augstākās izglītības sistēmas budžeta (ieskaitot privātās augstskolas un ES struktūrfondus)[18]. Ir skaidrs, ka Latvijas augstākās izglītības sistēma ir nepietiekami finansēta, kas to novārdzina un neļauj tai pienācīgi attīstīties. Tas noteikti nav vienīgais faktors, bet atļaušos teikt, ka tas varētu būt noteicošais – bez resursiem nevarēs piesaistīt talantus un veidot izcilu studiju procesu un zinātni.

Vislabākais veids, kā nākotnē attīstīties Latvijas augstākajai izglītībai, būtu finansējuma mērķēta izmantošana un piesaiste.

Pirmkārt, daļa budžeta vietu finansējuma būtu novirzāma tieši sociāli maznodrošināto atbalstam, lai tiem varētu tikt nodrošināts kvalitatīvs studiju process. Kā papildu atbalstu varētu veidot studējošo finansiālā atbalsta programmas, kuru ietvaros studējošais varētu ne vairāk nekā 20 stundas strādāt savā augstskolā pētniecībā vai administrācijā un kur pusi no algas nosegtu valsts[19]. Šāda programma nodrošinātu gan to, ka studējošais spēj iegūt papildu nepieciešamos līdzekļus, lai atļautos studēt, gan arī to, ka darbs paralēli studijām nebojātu studiju kvalitāti, jo noteiktu maksimālo stundu skaitu. Papildus tam, tas nodrošinātu resursu piesaisti augstskolai gan darbinieku, gan naudas ziņā caur daļēji segtām darbinieku algām.

Otrkārt, būtu jāapzinās, ka Latvija visdrīzāk nekad nevarēs atļauties izveidot pie sevis elites augstskolu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Hārvarda fonds[20] ir par piekto daļu lielāks par visas Latvijas IKP[21]. Attiecīgi – ja vēlamies atbalstīt Latvijas jauniešus, visvērtīgāk būtu izveidot īpašu kreditēšanas sistēmu, kas ļautu studentiem ņemt kredītus studijām pasaules elites augstskolās, kas tiktu dzēsti, ja pēc absolvēšanas viņi atgrieztos un strādātu Latvijā. Protams, nav iespējama 100% garantija, ka viņi atgriezīsies, bet tas vismaz palielina šo iespēju, jo, ja jau reflektants ir ticis kādā no elites augstskolām, viņš vai viņa, visticamāk, uzsāks tur studijas neatkarīgi no valsts sniegtā atbalsta.

Treškārt, būtu laiks nopietni apsvērt līdzmaksājuma ieviešanu augstākajā izglītībā. Budžeta vietu aizvietošana ar kredītiem būtu neproduktīva, jo tā nepiesaistītu papildu resursus sistēmai. Savukārt resursu iegūšana no tiem studentiem, kas var to atļauties, un nozarēm, kurām šie studenti ir nepieciešami, būtu vērtīgs aspekts. Tāpat arī pēdējās desmitgades laikā valsts ir apliecinājusi, ka pati nespēj pienācīgi finansēt augstāko izglītību.

Līdzmaksājumu ieviešana būtu sistēma, kas ir līdzīga kā citās valstīs, kur daļu no studiju maksas nosegtu valsts (un šai daļai noteikti būtu jābūt 100% maznodrošinātiem studentiem), daļu uzņēmumi un daļu pats students. Attiecīgi Latvijā tas varētu izpausties kā sistēma, kurā ir sociālās budžeta vietas, kas nodrošina sociāli maznodrošinātajiem studējošajiem iespēju studēt par brīvu, un “maksas” vietas, kur noteiktu procentu no maksas nosegtu valsts, noteiktu procentu nozare attiecīgajās jomās, un noteiktu procentu studējošais atbilstoši savām finansiālām spējām. Līdzīgu ideju paudusi arī Pasaules Banka savā ziņojumā par Latvijas augstākās izglītības finansēšanas modeli[22].

Šādas sistēmas funkcionēšanai būtu nozīmīgi tas, ka valsts nesamazinātu summu, ko tā sniedz par vienu studējošo, bet veicinātu iestāžu spēju piesaistīt papildu finansējumu. Tāpat būtu jāizmanto pašreizējā Latvijas augstākās izglītības sistēmas stiprā puse – tas, ka ir noteiktas katras jomas bāzes izmaksas – lai noteiktu maksimālos cenu griestus iestādēm un nerastos tā pati problēma, kas ASV, ar bezgalīgi pieaugošām studiju maksām.

Šādu ideju piedāvāju tikai diskusijai un nedomāju, ka tā ir uzreiz ieviešama, jo, lai to varētu efektīvi ieviest, ir vispirms jāsaprot ne tikai to, kā šī sistēma darbojas, bet arī to, kādā virzienā sistēma attīstās un kādēļ, piemēram, ASV, aizvien vairāk štatu ar šādu sistēmu izvēlas pāriet uz bezmaksas augstāko izglītību[23], kā arī to, kā pasargāties no valsts nespējas ilgtermiņā turēt līdzi pieaugošām studiju maksām[24]. Tāpat būtu atsevišķi jāvērtē, vai līdzmaksājumu modelis derētu visām jomām un studiju līmeņiem.

Noslēgumā vēlos atgādināt, ka finansējuma modelis ir svarīgs un attīstība bez papildu finansējuma nebūs iespējama. Tomēr, finansējums ir instruments. Augstākās izglītības sistēmas attīstībai mums ir jāpanāk konsenss par tās mērķiem, un nedomāju, ka Latvijas augstākās izglītības veiksmes stāsts ir meklējams aklā skriešanā pēc reitingiem vai elitisma.

[1] https://read.oecd-ilibrary.org/education/education-at-a-glance-2019_f8d7880d-en#page10

[2] https://data.oecd.org/eduatt/population-with-tertiary-education.htm

[3] https://data.oecd.org/students/enrolment-rate-in-secondary-and-tertiary-education.htm#indicator-chart

[4] https://data.oecd.org/students/tertiary-graduation-rate.htm

[5] https://www.hesa.ac.uk/data-and-analysis/students/where-study

[6] https://nces.ed.gov/ipeds/datacenter/DataFiles.aspx 12-month instructional activity: 2017-18

[7] Latvija – IZM publicētie pārskati par Latvijas augstāko izglītību, Lietuva – Mokslo ir studijų stebėsenos ir analizės centras (Zinātnes un augstākās izglītības monitoringa un analīzes centrs, http://mosta.lt/lt/ataskaitos/353-6-1-studiju-programu-skaicius), Lietuvas Centrālā statistikas pārvalde (https://osp.stat.gov.lt/pradinis), Igaunija – HaridusSilm (izglītības datubāze, https://www.haridussilm.ee/)

[8] https://www.savethestudent.org/student-finance/finance-system-for-scottish-students.html#:~:text=University%20is%20free%20in%20Scotland,1%2C820%20a%20year%20for%20you.

[9] https://wonkhe.com/blogs/who-are-the-winners-and-losers-from-the-augar-review/

[10] https://theconversation.com/the-augar-review-what-it-could-mean-for-students-and-universities-118080#:~:text=This%20independent%20government%2Dcommissioned%20report,system%20that%20works%20for%20everyone%E2%80%9D.

[11] https://www.brookings.edu/research/lessons-from-the-end-of-free-college-in-england/

[12] https://ifs.org.uk/uploads/publications/comms/R150.pdf

[13] https://www.universitiesuk.ac.uk/facts-and-stats/data-and-analysis/Documents/higher-education-facts-and-figures-2019.pdf

[14] https://ifs.org.uk/uploads/publications/comms/R150.pdf

[15] Par akreditācijas mērķiem ir rakstīts pietiekami daudz, bet, īsumā, akreditācijas mērķis ir pārbaudīt iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmu un augstskolas spēju nodrošināt kvalitatīvu studiju procesu. Tās mērķis nav salīdzināt dažādas augstskolas un pateikt, kura ir labākā.

[16] https://www.izm.gov.lv/images/izglitiba_augst/Pasaules_Banka/Vol_1_Sytem-Level_Funding.pdf

[17] https://www.ut.ee/sites/default/files/www_ut/ulikoolist/ut_activity_report_2019.pdf

[18] https://izm.gov.lv/images/statistika/augst_izgl/Augstakas_izglitibas_finansejums_2018_apraksts.pdf

[19] Līdzīga pastāv un darbojas ASV https://studentaid.gov/understand-aid/types/work-study

[20] https://www.harvard.edu/sites/default/files/content/fy19_harvard_financial_report.pdf

[21] https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/ekonomika/ikp/galvenie-raditaji/iekszemes-kopprodukts-un-kopeja-pievienota-vertiba

[22]  “To avoid the current socially selective effects on the one hand, the number of (partially) state-subsidized study places would be enlarged (to an amount around the current total number of students). But on the other hand, as a general principle, all students have to pay a share of the cost of their study place” https://www.izm.gov.lv/images/izglitiba_augst/05.pdf

[23] https://www.cnbc.com/2019/03/12/free-college-now-a-reality-in-these-states.html

[24] https://publicpolicy.wharton.upenn.edu/issue-brief/v2n6.php

The post Budžeta vietas kā rīks augstākās izglītības attīstīšanai appeared first on IR.lv.

The post Misters Putins appeared first on IR.lv.

“Skauts gan nav kara izlūks, bet miera izlūks; dzīves izlūks, kas prot atrast sev pareizo dzīves ceļu un tādu rādīt arī citiem.” / Latvijas skautu prezidents ģenerālis Kārlis Goppers/

Laikā, kad krīze seko krīzei un NATO valstis apņēmušās īstenot Visaptverošu valsts aizsardzību, mieru un stabilitāti nenodrošina tikai cilvēki armijas formās. To nodrošina un arī turpmāk nodrošinās pilsoniski aktīvi iedzīvotāji, kas prot organizēties un palīdzēt cits citam. Mierpilns aktīvisms sākas jaunībā. Tas nerodas pats no sevis, bet ģimenēs, kurās viens pret otru nepaceļ roku, skolās, kurās nenotiek mobings, un sabiedrībā, kas prot darīt lietas kopā.

Aizsardzības ministrija topošajā likumprojektā “Par bērnu un jauniešu iesaisti valsts aizsardzībā” ir izvirzījusi divus galvenos instrumentus pilsoniskuma deficīta mazināšanai un patriotisma attīstībai – stiprināt Jaunsardzes programmu un noteikt, ka valsts aizsardzības mācība ir obligāts mācību priekšmets visās skolas. Lai arī Latvijas Skautu un gaidu organizācija atbalsta šīs programmas, vienlaikus paužam bažas, ka izvēlētie attīstības fokusi nesasniegs vēlamo rezultātu – kritiski domājošu, aktīvu un patriotiski noskaņotas sabiedrības izveidi.

Tāpēc aicinām Aizsardzības ministriju, izvēršot iniciatīvas bērnu un jauniešu nacionālpatriotisma attīstībā, veicināt izpratni par visiem, kas darbā ar jaunatni stiprina valsts drošību, tajā skaitā par jaunatnes nevalstisko organizāciju (brīvprātīgo kustību) nozīmi. Aicinām valsts vadītājus patiesas un visaptverošas valsts aizsardzības vārdā līdzsvaroti atbalstīt visas jaunatnes organizācijas, kurās jaunieši attīsta savu pilsonisko attieksmi un veido prasmes, kas stiprinās viņu drošumspēju un sabiedrības drošību.

Uzskatām, ka:

• Pilsoniski aktīvi jaunieši (un sabiedrība kopumā) primāri krīzes risinās mierpilnā ceļā, ne militāri.
• Sabiedrība bez spēcīgas vērtību sistēmas nebūs spēcīga arī karā ar ieročiem.
• Vispārējai valsts drošībai ir svarīga gan fiziskā veselība, gan praktiskās iemaņas, gan pilsoniskā stāja.

Kāda pašlaik ir situācija Latvijā jauniešu pilsoniskuma attīstībā?

–  Latvijā ir ap 240 000 jauniešu vecumā no 13-25 gadiem.

–  Latvijas jaunieši pazīst vienīgi konfliktu risināšanu mierpilnā, pilsoniski aktīvā veidā. Latvijā jau 64 gadus (pēc Otrā pasaules kara cīņu ar padomju varu sāka Latvijas nacionālie partizāni (mežabrāļi), kas organizēti darbojās līdz 1956. gadam) nav aktīvas militāras kara darbības. Kaut arī pēdējo 30 gadu laikā ir bijuši mēģinājumi apdraudēt Latvijas valsts ideju, tie kliedēti intelektuālā un pilsoniski aktīvā veidā. Latvija jau 16 gadus ir pilntiesīga NATO dalībvalsts. Vienlaikus jāatgādina, ka kopš 2014. gada notikumiem Ukrainā, Krimas reģionā, daudz biežāk publiskajā telpā ir minēti un arī apspriesti militārie draudi.

–  Latvijas iedzīvotāju pilsoniskā aktivitāte ir ļoti zema. Tikai 3% jauniešu uzskata, ka “pilsoniskais patriotisms” ir svarīgs, turpretim “nacionālistisko patriotismu” atbalsta 19%, bet visaugstāk – 65% – tiek vērtēts “raksturīgajās pazīmēs balstītais patriotisms” (daba, sports, kultūra).

Tieši pilsoniskā patriotisma deficīts tiek identificēts kā Latvijas attīstības problēma.

–  Nav datu par regulāru jauniešu darbību nevalstiskajās organizācijas, taču, ņemot vērā Izglītības un zinātnes ministrijā pieejamo jaunatnes organizāciju sarakstu, šis skaits nav vairāk par 1% jauniešu, neregulāras aktivitātes nevalstiskajās organizācijās iesaistās 14% jauniešu,  kamēr Somijā – 32%, bet Igaunijā – 19%. Iesaiste brīvprātīgā darba aktivitātēs Latvijā ir 12%, savukārt Somijā – 42%.

– Brīvajā laika valsts finansētās tradicionālās kultūras interešu izglītības programmās iesaistās 60-62% skolēnu, sporta interešu izglītības programmās 18-20%, Jaunsardzes programmā 0,3% (~8000 dalībnieki), turpretim jaunatnes nevalstisko organizāciju  programmās līdz 1%.

– Valsts budžets 2020. gadā paredz Jaunatnes politikas programmai Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā 0,32 milj. eiro, savukārt Aizsardzības ministrijas pārraudzībā esošai Jaunsardzes programmai – 7,7 miljonus eiro.

Tas nozīmē, ka Aizsardzības ministrijas pārraudzībā ir lielākais ministriju budžets jaunatnes politikas realizācijai Latvijā.

Valsts aizsardzības mācībai pašlaik tiek plānoti 15-17 miljoni eiro gadā papildus jau pieejamajam finansējumam Jaunsaredzes programmai. Nav līdzvērtīgi priekšnosacījumi godīgai “spēlei”.

Kas veido pilsoniski aktīvus cilvēkus, kam rūp mūsu valsts nākotne?

Skautu un gaiduprāt, tās ir vienojošas un iekļaujošas vērtības un prasmes. Pētnieki pilsoniskās prasmes definē kā indivīda spēju komunicēt, veidot dialogu, dzīvot kopā ar citiem, risināt konfliktus nevardarbīgā veidā, sazināties, piedalīties publiskās debatēs, identificēt un pieņemt atšķirības, izmantot informāciju un informācijas tehnoloģijas. Pilsoniskās izglītības kontekstā svarīga ir kritiskā domāšana, līdzdalība, lēmumu pieņemšana, analīze, argumentācija, disciplinētas un konstruktīvas debates.

Pilsoniskuma attīstība ir sarežģīta, īpaši salīdzinoši jaunās demokrātijās kā Latvija. Tāpēc kaut arī pozitīvi vērtējam Aizsardzības ministrijas mēģinājumu attīstīt jauniešos pilsoniskuma un patriotisma prasmes un attieksmes ar interešu izglītības programmas ar militāru ievirzi “Jaunsardze” un drīzumā visās vidusskolās ieviešamo obligāto priekšmetu “Valsts aizsardzības mācība” palīdzību, tikai šo divu instrumentu izcelšana parāda šauru skatījumu uz darbu ar jaunatni valsts vispārējas drošības koncepcijas ieviešanas kontekstā.

Nelielais finansējums šajā gadā Jaunatnes politikas programmai nav nekas jauns. Kopš neatkarības atjaunošanas atbalsts jaunatnes nevalstiskajām organizācijām, tajā skaitā finansiāls, nav bijusi prioritāte.

Taču šo organizāciju attīstībai ir nepieciešams valsts finansējums, jo tikai ļoti retos gadījumos tās var izdzīvot pašu spēkiem. Jaunatnes organizāciju galvenais klients ir bērns un jaunietis, kas pats vēl nepelna. Finansējums (arī valsts un pašvaldību atbalsts) nedrīkst būt šķērslis bērna/jaunieša brīvā laika un pulcēšanas brīvības nodarbes izvēlē.

Ņemot vērā plānoto atbalstu un finansējuma mērķi, esam sasnieguši ļoti trauslu demokrātijas saglabāšanas robežu, kad pilsoniskās prasmes Latvijā plānots attīstīt galvenokārt militārā veidā ar Aizsardzības ministrijas militāri trenētiem instruktoriem.

Aizsardzības akadēmijas pētījums parāda, ka jaunsardze attīsta nacionālo patriotismu. Nacionālisms Latvijā ir būtisks valsts pastāvēšanai, bet, ja nacionālisms radikalizējas, tad tas izpaužas kā pretnostatījums citām valstīm, tautām, veicinot neiecietību pret dažādo.

Visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas informatīvā ziņojumā norādīts: “Svarīga ir arī Latvijas iedzīvotāju pilsoniskā aktivitāte, kas ir priekšnoteikums sabiedrības līdzdalībai valsts politiskajos un sabiedriskajos procesos. Pilsoniskā aktivitāte nozīmē pilsoņu lielāku interesi par valstī notiekošajiem procesiem, kā arī atbildības uzņemšanos dažādu procesu neveiksmīgas attīstības gadījumā.” Tieši tāpēc Latvijas skautu un gaidu organizācija uzskata, ka jaunatnes nevalstiskās organizācijas ir vienas no galvenajām pilsoniskās izglītības realizētājiem valstī un pamats pilsoniski aktīvas, iekļaujošas un demokrātiskas sabiedrības veidošanā.

Jaunatnes nevalstiskās organizācijas ir tās, kas jau tagad attīsta tās zināšanas, prasmes un attieksmes, kas ir svarīgas valsts drošībai, un šis fakts ir jānostiprina topošajā likumprojektā par bērnu un jauniešu izglītošanu valsts aizsardzību un Valsts aizsardzības koncepcijā. Stiprai pilsoniskā sabiedrībai ir jābūt daļai no demokrātiskas valsts drošības, paralēli militārajai aizsardzībai.

Kādi risinājumi valsts drošības stiprināšanai nepieciešami jaunatnes kontekstā?

1. Turpināt diskusiju par jaunatnes pilsonisko audzināšanu un jaunatnes organizāciju lomu valsts drošības un aizsardzības kontekstā.
2. Valstiski atzīt jaunatnes nevalstisko organizāciju ieguldījums vispārējā valsts drošībā, nostiprinot šo faktu topošajā likumprojektā “Par bērnu un jauniešu izglītošanu valsts aizsardzībā” (nr. 566/Lp13) un Valsts aizsardzības koncepcijā.
3. Veikt kvalitātes vērtējumu darbā ar jaunatni līdz šim realizētajiem instrumentiem, īpaši interešu izglītībai.
4. Stiprināt un valstiski atbalstīt jaunatnes organizāciju darbu un attīstību, ievērojami palielinot Valsts jaunatnes politikas budžetu, organizācijas varētu piesaistīt, mācīt, koordinēt brīvprātīgos un realizēt neformālās izglītības darbības programmas, kas stiprina valsts drošumspēju.
5. Atjaunot un praktizēt Jaunatnes konsultatīvo padomi kā pārresoru koordinācijas punktu valstij darbā ar jaunatni, lai nodrošinātu kvalitatīvu diskusiju ar sfērā iesaistītajiem, valsts resursu gudru pārvaldību un attīstītu jaunatni kā valsts resursu.
6. Nostiprināt darba ar jaunatni funkciju kā obligātu pašvaldībās topošās Administratīvās reformas kontekstā.
7. Popularizēt, atbalstīt visa veida ilgtermiņa brīvprātīgo darbu.

Skautisms un gaidisms ir jaunatnes neformālās izglītības kustība, kas papildina skolu un ģimeni, kuras mērķis ir audzināt jaunatni par krietniem un derīgiem savas valsts un pasaules pilsoņiem. Skautisms un gaidisms attīsta pārliecību, vēlmi izzināt, atklāt un gribu mācīties. Pašlaik Latvijā ir vairāk nekā 950 aktīvu skautu un gaidu. Latvijas Skautu un gaidu centrālā organizācija ir pasaules skautu un gaidu organizāciju WOSM (World Organization of the Scout Movement) un WAGGGS (World Association of Girl Guides and Girl Scouts) dalīborganizācija.

Skautu un gaidu kustība ir vienīgā pilsoniskās sabiedrības organizācija, kas ir darbojusies latviešu kopienā kopš 1917. gada bez pārtraukuma (arī DP (Pārvietoto personu) nometnēs un trimdā) un pārsvarā uz brīvprātības principiem, ieguldot savus personīgos līdzekļus sabiedrības attīstībai. Skautu un gaidu organizācijas visā pasaulē, un arī Latvijā, paralēli vērtību orientācijai un pilsoniskuma prasmēm attīsta arī praktiskas dzīves iemaņas, kuras ir noderīgas arī dažādu krīžu situācijās – avārijās un negadījumos, dabas katastrofās (plūdi, zemestrīces, vētras u.c.), sociālo krīžu risināšanā (darbs ar vardarbībā cietušiem bērniem, atbalsts bēgļu nometnēs u.c.). Šīs prasmes bērniem un jauniešiem primāri palīdz pašorganizēties, nonākot jebkura veida krīzē.

Būsim modri!

The post Pilsoniski aktīvi iedzīvotāji ir miera sargi appeared first on IR.lv.

ASV valdības agresīvā reakcija uz visu valsti pārņēmušajiem protestiem, kas nosoda policijas brutalitāti un rasu nevienlīdzību, var izrādīties nāvējošs spriedums Donalda Trampa prezidentūrai

Armijas virsnieks Lafajets, pašam nezinot, ir iekūlies jau ceturtajā revolūcijā. Savulaik uz Ameriku aizbraukušajam franču aristokrātam pirms 243 gadiem tika uzticēts komandēt armijas divīziju ASV Neatkarības karā. Pāris gadus vēlāk, pēc atgriešanās Francijā, viņam bija būtiska loma Lielajā franču revolūcijā, bet 1830. gadā Lafajets iesaistījās tā dēvētajā Jūlija revolūcijā, kad tika gāzts karalis Čārlzs X. 

Tagad bronzā lietais Lafajets stāv viņa vārdā nosauktajā skvērā pašā Vašingtonas centrā — iepretim Baltajam namam — un pēdējās divas nedēļas bijis liecinieks saniknotu cilvēku pūļiem un plīstošu stiklu skaņām, tinies ugunsgrēku dūmos un asaru gāzē.

Tieši Lafajeta skvērs tagad kļuvis par simbolisku epicentru visu Ameriku pārņēmušajiem nemieriem pret policijas brutalitāti un rasu nevienlīdzību.

Lielu ozolu un magnoliju ieskautajā skvērā, kas vienmēr bijis populārs pie Baltā nama pozējošu tūristu vidū, tagad ieiet vairs nav iespējams. To ielenc steigā uzcelts metāla žogs. Blakus esošo ASV prezidenta rezidenci jau apjož divus metrus augsta sēta, kuru pērn sāka pārbūvēt par divreiz augstāku aizsargbarjeru. Uz to uzstāja slepenā dienesta drošībnieki pēc vairākiem agrāk piedzīvotiem incidentiem, kad cilvēki ar garīgās veselības problēmām iemanījās pārrāpties pāri žogam, iekļūstot Baltā nama mauriņā. Vienam no viņiem pirms sešiem gadiem pat izdevās noskriet visus 100 metrus līdz ēkas durvīm, kur miesassargi viņu notvēra pompozi dekorētajā Austrumu zālē. 

Savukārt šā gada 29. maijā vairāki demonstranti pārlēca pāri parastajām gājēju plūsmas kontroles barjerām. Izziņojuši trauksmi, prezidenta miesassargi aizrāva Donaldu Trampu uz pazemes bunkuru, bet pēc tam Baltajā namā dzima ideja paplašināt drošības perimetru vēl par 150 metriem — līdz Lafajeta parka ārējai robežai.

Tieši tāpēc Baltais nams tagad sevišķi atgādina nervozu cietoksni, bet pati ASV galvaspilsēta no putna lidojuma izskatās kā Saule ar tukšu vidu. Vislabāk tas bija redzams sestdien, 6. jūnijā, kad no Baltā nama dažādos virzienos vērstās avēnijas mutuļoja kā nokvēloti stari. Neviens neņemas saskaitīt, cik cilvēku sanāca piedalīties šajā protesta akcijā, taču skaidrs, ka nekas tik masveidīgs Vašingtonā nav piedzīvots kopš sieviešu marša, kas notika dienu pēc prezidenta Trampa inaugurācijas 2017. gada janvārī.

Šoreiz pirmie salīdzinoši nelielie protesti pie Trampa namdurvīm sākās pāris dienas pēc traģēdijas ASV ziemeļu pilsētā Mineapolisā, kad policists 25. maijā nosmacēja 46 gadus veco Džordžu Floidu. Tumšādainais vīrietis bija aizturēts par viltotas 20 dolāru banknotes izmantošanu veikalā. Garāmgājēju nofilmētos videoierak-stos redzams, ka baltādainais kārtībsargs nepilnas deviņas minūtes ar celi spiež uz ielas noguldītā Floida kaklu, kamēr tas, saslēgts rokudzelžos, izmisīgi sūdzas par elpas trūkumu.

Šķiet, amerikāņi vēl īsti nebija atguvušies no kāda cita vardarbīga video, kas bija nonācis ziņās divas nedēļas iepriekš. Tajā redzams, kā trīs baltādaini vīrieši seko un paši uz savu roku nolemj aizturēt Ahmudu Arberiju. Viņiem ir aizdomas, ka 25 gadus vecais tumšādainais vīrietis ir vainīgs dažu privātmāju apzagšanā. Tēvs, dēls un viņu draugs automašīnās seko pa Džordžijas štata mazpilsētas nomales ielu skrienošajam vīrietim, apdzen viņu, izlec no auto un piedraud ar ieroci. Sākas stīvēšanās, un dēls nospiež gaili, nāvējoši sašaujot Arberiju. Upura ģimene apgalvo, ka jaunais vīrietis bija vienkārši izgājis paskriet.

Šis incidents notika jau janvārī, taču tikai pēc ieraksta nonākšanas atklātībā prokurori apsūdzēja uzbrucējus slepkavībā. Pirms tam viņu rīcība bija klasificēta kā aizstāvēšanās. 

Grautiņi un provokatori

Maija pēdējā pirmdienā šokējošie videoieraksti ar Floida nonāvēšanu zibenīgi aplidoja sociālos tīklus, un nākamajā dienā vairāki simti cilvēku ielenca vienu no Mineapolisas policijas iecirkņiem, paužot sašutumu par kārtībsargu rīcību. Nākamajā dienā protestētāju skaits pieauga, un vakarā pilsētā sākās grautiņi — vairākām policijas automašīnām un veikaliem tika pielaista uguns, bet aptuveni 100 cilvēku izlaupīja vienu universālveikalu.

Daudzu tumšādaino demonstrantu vidū tika pamanīti un nofilmēti vairāki gados jauni baltādaini vīrieši, kuri izskatījās pēc provokatoriem. Viens no viņiem ar āmuru izsita vairāku veikalu skatlogus, lai gan protestētāji lūdza to nedarīt. Šo vīriešu personības un motīvi aizvien nav noskaidroti.

28. maijā Mineapolisas mērs pilsētā izsludināja ārkārtas stāvokli, un tikai 29. maijā — četras dienas pēc Floida nāves — tika arestēts viņu nonāvējušais policists, kuram tika izvirzīta apsūdzība slepkavībā. Trīs citi policisti, kas piedalījās arestā, pēc dažām dienām tika atlaisti no dienesta un apsūdzēti par slepkavības atbalstīšanu.

Iespējams, tieši prokuroru vilcināšanās ar apsūdzībām vairoja sabiedrības dusmas, un līdzīgi protesti un grautiņi sākās arī citās ASV lielpilsētās. Piektdienas, 29. maija, vakarā arī Vašingtonā šķīda banku, restorānu un viesnīcu logi. Uz Apple skatloga, kas savlaicīgi bija aiznaglots ar skaidu plāksni, kāds uzpūta «Kapitālisms ir slepkavība». Pilsētas turīgākajā daļā tika izlaupīts pārtikas un alkohola veikals Rodman’s, kas piedāvā preces no dažādām pasaules valstīm, arī zefīru Maigums un Rīgas Melno balzamu. Zagļi grāba visu, kas gadījās pa rokai un ko ātri varēja sabāzt kabatās un mugursomā. Pat tabletes pret paaugstinātu asinsspiedienu. «Tie bērni bija idioti,» pēc dažām dienām atkal atverot veikalu apmeklētājiem, avīzei The Washington Post teica tā īpašnieks Nolans Rodmans. «Paši nezināja, ko īsti dara. Jauni un stulbi.»

Piens un asaras

Līdzīgi nemieri ASV ir piedzīvoti arī agrāk, un parasti valsts līderis ir tas, kas cenšas dzesēt nokaitētās emocijas, aicinot uz vienlīdzību, savstarpēju cieņu un taisnīguma uzvaru. Donalds Tramps izvēlējās citu ceļu. Savos regulārajos tvītos viņš akcentēja tikai vandaļu postījumus, lamāja «kuslos» pilsētu mērus un piedraudēja nemieru apspiešanā iesaistīt armiju.

Tomēr vislielāko neizpratni izraisīja Trampa lēmums 1. jūnija vakarā apmeklēt netālo Sv. Jāņa baznīcu, kuras pagrabstāvā kāds nelietis dienu iepriekš pa logu bija iemetis pudeli ar degmaisījumu, izraisot nelielu ugunsgrēku bērnu rotaļu istabā. Lai prezidents pats varētu šķērsot Lafajeta skvēru un nonākt līdz parka otrā pusē esošajam dievnamam, policistiem tika dots rīkojums izkliedēt miermīlīgos demonstrantus — kārtības sargu kolonnas ar vairogiem atspieda sanākušos cilvēkus, pret nepaklausīgajiem raidot asaru gāzi. Aptuveni pusstundu tas viss izskatījās pēc vētras pārņemtas jūras. Vairāki jau dienu iepriekš asaru gāzi piedzīvojušie protestētāji šoreiz bija paņēmuši līdzi piena pudeles un steidzās ar pienu neitralizēt kodīgos garaiņus cietušo cilvēku acīs. Lai būtu vieglāk elpot, rāva nost sejas maskas, ciešajā pūlī riskējot aplipināt cits citu ar koronavīrusu.

Aizgājis līdz baznīcai, Tramps pacēla gaisā līdzpaņemto Bībeli un vienkārši pastāvēja dažas minūtes. Kad kāds reportieris no attāluma kliedzot jautāja, vai tā ir prezidenta privātā Bībele, Tramps atbildēja: «Tā ir Bībele!» Līdzpaņemto grāmatu viņš turēja augšpēdus. Un vēlāk nespēja atbildēt arī uz jautājumu, kas ir viņa mīļākā vieta Bībelē.

Uz to noraudzījās valdības kabineta locekļi tumšos uzvalkos un prezidenta meita Ivanka, kurai vienīgajai bija sejas maska — ar spīguļiem rotāta —, bet elkonī pakārta balta luksusa dizaina somiņa.

Nopozējis fotogrāfiem, Tramps ar svītu atgriezās Baltajā namā, tā arī baznīcā neiegājis.

Drīz pēc tam savu sašutumu par šo izgājienu pauda episkopālās draudzes mācītāja Marianna Bude, kura saimnieko Sv. Jāņa baznīcā. «Viņš neatnāca uz mūsu dievnamu, lai noskaitītu lūgšanu. Viņš neatnāca, lai izteiktu līdzjūtību sērojošajiem tuviniekiem. Viņš neatnāca, lai palīdzētu dziedēt mūsu nācijas uzplēstās brūces. Tās būtu lietas, ko mēs ilgojamies dzirdēt no savas tautas vadoņa,» kritizēja Bude. «Tā vietā viņš izmantoja Bībeli un mūsu baznīcu kā butaforiju savas militārās un autoritārās varas demonstrēšanai.»

Skaldi un valdi?

Trampa un viņa valdības rīcības kritika pēdējās dienās līst aumaļām. Daudz tiek šaustīts prezidenta pakļautībā strādājošā aizsardzības ministra Marka Espera aicinājums štatu gubernatoriem «sākt dominēt kaujas laukos», ar to domājot nemiernieku ielenkšanu un protestu apspiešanu ar armijas palīdzību. Savukārt ASV armijas visaugstākais ģenerālis Marls Milijs nolēma apbraukāt Vašingtonas ielas, savu ikdienas formu nomainot pret tērpu maskēšanās krāsās.

Interesants secinājums par pašreizējiem notikumiem valstī ir dažiem bijušajiem ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) darbiniekiem. Sociālie nemieri, to apspiešana un neveikli mēģinājumi demonstrēt savu varu viņiem atgādina par sliktu galu ņēmušiem diktatoriem citās pasaules zemēs. «Jā, es esmu redzējis šādu vardarbību arī agrāk,» The Washington Post teikusi bijusī CIP analītiķe Geila Helta, kas agrāk sekoja notikumiem Ķīnā un Dienvidaustrumāzijā. «Tā parasti rīkojas autokrāti. Tā parasti notiek valstīs pirms to sabrukuma. Tas mani dara nervozu.»

Trampa izgājiens pie baznīcas bijušajam CIP aģentam Markam Polimeropulam «atgādināja par to, ko gadiem ilgi esmu redzējis trešās pasaules valstīs». «Sadams, Bašars, Kadafi. Tā rīkojās arī viņi,» Polime-ropuls ierakstīja tviterī. 

Šķiet, visskarbākos vārdus Trampam ir veltījis bijušais aizsardzības ministrs Džeimss Matiss. «Donalds Tramps ir pirmais prezidents manā mūžā, kas necenšas vienot amerikāņu tautu, — viņš pat neizliekas, ka to mēģinātu. Tā vietā viņš cenšas mūs šķelt,» žurnālam The Atlantic iesniegtā komentārā raksta Persijas līča kara, Afganistānas un Irākas kara veterāns. «Tagad mēs redzam sekas tam, pie kā noveduši trīs gadi bez nobrieduša līdera.»

Pats Matiss (69) bija pirmais aizsardzības ministrs Trampa administrācijā un atlūgumu uzrakstīja jau pēc nepilna gada, jo nepiekrita prezidenta taktikai Sīrijas konflikta risināšanā. 

Starp citu, Matiss sēdēja pie Trampa kreisās rokas valdības sēžu zālē, kad 2018. gada aprīlī Baltajā namā viesojās trīs Baltijas valstu prezidenti. Kad Tramps mudināja baltiešus atbalstīt amerikāņu militārās operācijas Tuvajos Austrumos, Matiss pārtrauca prezidentu pusvārdā, paskaidrojot, ka Latvija, Lietuva un Igaunija jau sen iesaistījusies sabiedroto koalīcijā gan Afganistānā, gan Irākā. Pēc Trampa sejas izteiksmes varēja spriest, ka tas viņam ir jaunums.

Tajās pašās četru prezidentu sarunās Tramps pārmeta baltiešiem par Pirmā pasaules kara izraisīšanu, saputrojot mūs ar Balkāniem, — šo kuriozu dažus mēnešus vēlāk kāds bija atstāstījis franču avīzei Le Monde.

Reitingu mīnusi

Visticamāk, stingrās rokas demonstrēšana ir Trampa apzināts taktisks gājiens, lai atjaunotu savu popularitāti pirms novembrī gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Nesen izplatītas Public Religion Research Institute aptaujas rezultāti liecina, ka prezidents zaudē atbalstu divās ļoti svarīgās sabiedrības grupās, kas par viņu balsoja pagājušajās vēlēšanās. Par prezidentu labās domās pašlaik ir 47% baltādaino iedzīvotāju bez augstākās izglītības. Tas ir 19% kritums kopš marta. Savukārt baltādaino katoļticīgo vidū atbalsts ir noslīdējis vēl zemāk — līdz 37% (martā bija 60%).

Blogs FiveThirtyEight, kas apkopo dažādu aptauju rezultātus, izskaitļojis, ka valdības rīcību Covid-19 apkarošanā par prasmīgu atzīst 43% amerikāņu, taču 53% kritizē.

Iespējams, koronavīrusam būs tikai pakārtota loma izvēlē, ko rudenī izdarīs vēlētāji. Visus iepriekšējos prezidentus vai nu atalgojusi, vai arī nogremdējusi ekonomiskā situācija. Un arī šajā ziņā Trampam ir, par ko nervozēt: ekonomikas stāvokli kā «ļoti sliktu» šobrīd raksturo 54% amerikāņu, bet «diezgan sliktu» —32%. Saskaitot kopā, sanāk, ka tautsaimniecību pesimistiski šobrīd vērtē 86% vēlētāju. Protams, lielāko triecienu sagādāja Covid-19, kura dēļ darbu zaudējuši 30 miljoni cilvēku, un ir maz cerību, ka viņu bijušās darbavietas paspēs atgūties tuvāko mēnešu laikā.

Pirksts acī

Viena vieta, kur Trampam rudenī nav pilnīgi nekādu izredžu, ir ASV galvaspilsēta. Pagājušajās vēlēšanās Vašingtonā par viņu nobalsoja tikai 4% vēlētāju. Šoreiz atbalstītāju varētu būt vēl mazāk, jo vietējie tādā veidā paudīs simbolisku atbalstu arī savas pilsētas vadītājai Mjūrielai Brauzerei. Pēdējo notikumu laikā Tramps viņai veltījis daudz skarbu vārdu. Pēc pirmās grautiņu nakts prezidents tviterī cildināja federālās valdības policistus un brīdināja protestētājus, pret kuriem tiks vērsti «nikni suņi» un «šaušalīgi ieroči». Tajā pašā laikā pilsētas vadītāja, «kas vienmēr diedelē naudu un lūdz palīdzību, neļauj pašvaldības policistiem iesaistīties grautiņu novēršanā». «Neesot viņu darbs! Nu, lieliski!»

Problēma ir tā, ka neko tādu Brauzere nemaz nebija teikusi. Ieturējusi pauzi, mēre atbildēja prezidentam ar savu tvītu: «Nav nekādu niknu suņu un šaušalīgu ieroču. Ir tikai viens nobijies vīrs. Pārbijies, vientuļš.»

Pēc dažām dienām pilsētas vadītāja ieknāba prezidentam vēlreiz, izdodot rīkojumu pārdēvēt vienu no Baltajam namam tuvākajām ielām. Komunālo dienestu darbinieki un vietējie mākslinieki pie krāsošanas ķērās četros rītā un līdz nākamās dienas pusdienlaikam 16. ielas posms pārtapa par Black Lives Matter ielu. Ar lieliem, koši dzelteniem burtiem uz asfalta uzrakstītais sauklis, kas latviski vislabāk skan «Arī tumšādainu cilvēku dzīvības ir svarīgas», tagad stiepjas divu kvartālu garumā un saskatāms no Baltā nama fasādes logiem. Šis sauklis kļuva populārs kā tvitera mirkļbirka 2014. gadā pēc divu citu tumšādaino amerikāņu nāves — arī viņu nogalināšanā tika vainoti policisti, pret kuriem apsūdzības vēlāk tika atceltas.  

Tādā veidā Tramps ir iekļuvis interesantā kompānijā. Politisku motīvu dēļ pēdējos gados pārdēvēta tikai vēl viena Vašingtonas iela — 2018. gadā avēnijas posmam pie Krievijas vēstniecības tika oficiāli dots Borisa Ņemcova vārds, tā godinot Maskavā nošauto liberāli un Kremļa kritiķi.

The post Baltais nams ielenkumā appeared first on IR.lv.

Premjerministrs Krišjānis Kariņš skaidro, kāpēc ir konservatīvs lēmumos par pandēmijas ierobežojumu atcelšanu, kādas atbildes gaida no satiksmes ministra par reģionālā transporta konkursu un kā vērtē Bondara ietekmi uz koalīcijas tēlu

Šonedēļ beidzās gandrīz trīs mēnešus ilgusī ārkārtējā  situācija. Ierobežojumi tiek atcelti cits pēc cita, un jau dzirdamas runas, ka jūlijā ārpus telpām varētu atļaut pulcēties līdz pat 1000 cilvēkiem. Lai gan Covid-19 krīze vēl nebūt nav beigusies, šajā pārejas brīdī uz «jauno normalitāti» Ir devās intervēt Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu (JV), lai iztaujātu gan par šajos mēnešos paveikto, gan nākotnē vēl darāmo.

Varam priecāties, ka Latvijā ar Covid-19 saslimušo un mirušo skaits ir viens no zemākajiem Eiropā. Cik lielā mērā tas ir valdības rīcības nopelns, un cik lielā mērā mums vienkārši palaimējās?
Tas ir sabiedrības kopējais nopelns. Ko mēs kā valdība darījām? Mēs pat pirms pirmā upura jau bijām nonākuši līdz formulai «divi cilvēki, divi metri», un skolas un pasažieru pārvadājumi bija slēgti. Tā mēs spējām salauzt transmisijas ķēdi. Bet tas vispār nebūtu bijis iespējams, ja sabiedrība nebūtu tik atbildīga. Vajadzības spiesti, mēs esam ārkārtīgi solidāri un ātri spējam reaģēt.

Vai kaut kas izdevās labāk, nekā bija gaidīts?
Mums saslimstības pīķis neuzgāja tik augstu kā igauņiem un lietuviešiem, izdevās nepārslogot veselības aprūpes sistēmu. Valdībā par katru soli bija lielas diskusijas, reizēm arī domstarpības, bet beigās pirms katra lēmuma pieņemšanas sekojām tam, ko teica epidemiologi. Politika neizbēgami ir daļa no tā. Visi lēmumi ir politiski, jo epidemiologi ir tikai cilvēki un nav jau skaidru priekšrakstu, kā slimības gaita noritēs Latvijā. Apbrīnojami, cik īsā laikā mēs spējām pieņemt lēmumus, lai gan atsevišķas sēdes mums gāja veselu dienu.

Vai bijušas kādas kļūdas? Ne tikai epidemioloģiskajos lēmumos, bet arī ekonomiskā atbalsta programmās?
Drīzāk mums bija daudzi lieli izaicinājumi. Bijām spiesti ļoti īsā laikā izveidot lielāko, centrālo atbalsta mehānismu — dīkstāvi. To pieņemt ātri un tad vienu vai pat divas reizes nedēļā piekoriģēt. Es zinu, ka daļu sabiedrības tas mulsina, ir daudzi uzņēmumi, kas bijuši frustrēti. Kopumā šai programmai tika paredzēti 100 miljoni eiro, mēs esam izmaksājuši kādus 36 miljonus. Kas ir svarīgi — bezdarbs šajā laikā mums ir palielinājies no 6,3 līdz 8,4%. Divu procentpunktu pieaugums, tie ir kādi 18 tūkstoši cilvēku. Bet apmēram 40 tūkstoši cilvēku ir saņēmuši dīkstāves pabalstus, nav kļuvuši par bezdarbniekiem. Tiktāl tas ir bijis veiksmīgi.

9. jūnijā beidzas ārkārtējā situācija, ierobežojumi tiek padarīti krietni vaļīgāki. Tajā pašā laikā valsts galvenais infektologs Uga Dumpis 3. jūnijā tviterī rakstīja: «Epidemioloģiskā situācija ar Covid-19 Latvijā joprojām ir problemātiska.» Vai valdība ar ierobežojumu atcelšanu nesteidzas ekspertiem pa priekšu?
Eksperti ir tie, kas mums to visu iesaka. Dumpis ir veselības ministres Ilzes Viņķeles padomdevējs. Jurijs Perevoščikovs ir galvenais epidemiologs. Visi soļi, kurus esam spēruši līdz šim, ir tieši ekspertu ieteikti.

Vai ierobežojumu mīkstināšana vienmēr ir epidemiologu iniciatīva, vai arī viņi piekrīt tam, ko citi prasa? Spiediens no dažām nozarēm ir diezgan nozīmīgs.
Neapšaubāmi, spiediens no nozarēm ir liels. Tas pārsvarā nāk caur Veselības ministriju. Es pieņemu, ka tas ir dialogs. Nav tā, ka visi sēž un gaida, ko epidemiologs pateiks. Tā ir dinamika.

Piemērs par Baltijas burbuli — mūsu ceļošanas telpas izveidošanu. Kādā valdības sēdē Perevoščikova kunga analīzēs tieši tika uzsvērts, ka Latvijai, Igaunijai un Lietuvai ir praktiski identiskas saslimšanas līknes. Konsenss bija, ka mēs varētu apvienoties. Man nākamajā dienā bija videosaruna ar lietuviešu un igauņu kolēģiem, kurā viens minēja vienu datumu, kad gribētu izbeigt robežkontroli, otrs minēja pavisam citu datumu, un es teicu — kā būtu, ja mēs trīs vienotos par vienu datumu? Mēs to pieņēmām kā mērķi. Epidemiologi teica, ka tā varam. Bet, ja mēs to negribētu darīt, tad mums vienīgā alternatīva būtu ieviest robežkontroli uz Lietuvas un Igaunijas robežas.

Par 14 dienu pašizolācijas atcelšanu [vairākumam ES valstu]. Perevoščikovs valdībā ziņoja skaitli, par kuru viņi ir vienojušies sadarbībā ar kaimiņiem. Ja pēdējo 14 dienu laikā kumulatīvais saslimušo skaits ir mazāks par 15 uz 100 000 iedzīvotāju, tas ir slieksnis, zem kura risks nav īpaši lielāks, vai cilvēks 14 dienas izolējas vai ne. Atkal — Lietuva un Igaunija gribēja iet uz priekšu, taču par to lēmumu visu laiku ir runāts arī starp ekspertiem.

Līdzīgi ar cilvēku pulcēšanās paplašināšanu. Epidemiologi teica — ja saslimstība iet uz leju un ekonomiskās vajadzības un tīri cilvēciskā vajadzība satikties ir tik liela, tad mēs varam atļauties paplašināt iespējas un redzēt, kas notiek.

Labi, palielināsim atļauto pulcēšanās skaitli, bet tik un tā paliek prasība ievērot divu metru distanci. Taču redzam, kā jau tagad uzvedas ielās. Tie divi metri sāk izgaist no cilvēku apziņas. Vai kaut kas tiks darīts, lai nodrošinātu, ka šie divi metri tiešām tiek ievēroti?
Respektīvi, policejiski?

Visādi — arī ar sabiedrības informēšanu, atgādināšanu.
Veselības ministrija plāno informatīvu kampaņu, līdzīgi, kā mums bija — «mājas, ziepes, divi metri».

Būs arī kontrole?
Tas šobrīd nav lemts. Mēs visu laiku meklējam līdzsvaru. No valdības ministriem esmu starp viskonservatīvākajiem šajā ziņā. Esmu bijis no tiem, kurš uzdod visasākos jautājumus — vai tiešām vajag? Vai tagad ir pareizais laiks? Citi varbūt atspoguļo to sabiedrības daļu, kas saka: beidz, mums nemaz nav tik slikti, viss būs labi. Bet mums viss ir labi tāpēc, ka kopumā sabiedrība ir ievērojusi visus ierobežojumus. Ja nikna sodīšana kļūs par vienīgo līdzekli, kā to panākt, tad mēs būsim zaudējuši sabiedrības uzticību. Ja nav sadarbības starp valdību un sabiedrību, ja nav uzticības, tad mēs nonākam situācijā, kādu vērojam vienā otrā citā valstī. Tas ved uz nemieriem. Es darīšu visu, lai tā nebūtu.

Bet kā jūs iedomājaties, ka 1000 cilvēku var sanākt kopā un ievērot divu metru distanci?
Man ir tas pats jautājums. Es arī nesaprotu, kā tas var notikt. Epidemiologi ļoti daudz runā par barjerām. No mana viedokļa — ja nevar ievērot šos divus metrus, tad visdrošākais ir izmantot aizsarglīdzekli, piemēram, mutes un deguna aizsegu. Tas nepasargā mani no jums, bet tas pasargā jūs no manis. Ja mums abiem ir, tad abi esam pasargāti. Domāju, ka tas varētu labi darboties. Es vēl gaidu ieteikumu, kādam jābūt regulējumam.

Tagad redzēsim, cik tālu varam atvieglot noteikumus. Vai valdībai pietiks dūšas vajadzības gadījumā atkal pievilkt grožus?
Ir jāpietiek. Bet tas ir iemesls, kāpēc esmu konservatīvs. Ja kaut ko palaižam vaļā, es gribētu, lai tas ir vienvirziena ceļš. Varu iedomāties, ka sabiedrībai varētu būt ļoti grūti tikt raustītai. Mani personīgi motivē mana pieredze. Es nonācu 10 dienu pašizolācijā, jo pirmās četras es biju staigājis neziņā, ka biju kontaktā ar saslimušo. Esmu piedzīvojis, kā tas ir, ja gandrīz divas nedēļas nevar kontaktēties ne ar vienu. Tas ir nepatīkami. Otrreiz tur nonākt es ļoti negribētu. Tas nozīmē, ka esmu no tiem, kas diezgan cītīgi ievēro divus metrus, un man vienmēr kabatā ir sejas maska. Ja eju uz veikalu, uzlieku sejas masku. Tas nav obligāti, bet es to daru, jo negribu atkal nonākt kontaktpersonas statusā.

Mums ir jāpalaiž ierobežojumi brīvāk, jo dzīve to prasa, sabiedrība to pieprasa, ekonomika to pieprasa, bet visi eksperti saka — tie divi metri nekur nepazudīs. Man ir tikai viens jautājums — ja tos divus metrus nevar ievērot, tad ko darīt? Man liekas, atbilde ir diezgan vienkārša — izmanto kādu aizsarglīdzekli. Vai tā būs daļa no noteikumiem, vai tas būs ieteikums, es  nezinu.

Valdība nolēmusi piešķirt divus miljardus ekonomikas atbalstam, taču par šīs naudas izlietojumu vēl ir daudz neskaidrību. Kad redzēsim konkrētas programmas?
Tas ir atkarīgs no ministriem.

Vai ir kāds datums, līdz kuram gaidāmi priekšlikumi?
Nauda ir jāiegulda 2020. un 2021. gadā.

Kultūras ministrijai piešķirti 11 miljoni infrastruktūrai. Vai tie neaizies koncertzālei Andrejsalā — projektam, kas saistīts ar Šķēles ģimeni?
Pirms pusgada biju sapulcē, kur stāstīja, ka uzņēmēji grib dāvināt valstij īpašumu Andrejsalā. Iznāca, ka dāvinājums bija tāds — valsts vispirms ierīko privātajam visu infrastruktūru, tad izdara šo, tad izdara to. 

Es pārtraucu stāstāmo un teicu: man liekas, ka šeit kāds kaut ko nedaudz ir sajaucis. Ja grib dāvināt valstij, tad ieinteresējiet valsti atnākt pie sevis. Jūs uzbūvējat infrastruktūru un pieviliniet mūs, nevis otrādi. Valdības atbalstu negūs projekts, kurā kāds diktēs valstij, ko darīt.

Līdz šim esam pamatā lēmuši par atalgojumu kultūrā, bet arī par palīdzību operai un teātriem izdzīvot apstākļos, kad viņiem visu pavasari ienākumi bija nulle, jo viss bija pilnībā slēgts. 

Arī Ekonomikas ministrija ļoti aktīvi strādā. Viena no programmām, par kuru daudz runā, ir tā sauktā garā nauda, lai palīdzētu lieliem, eksportējošiem uzņēmumiem aizņemties uz ilgāku laiku vai pārfinansēt kredītus uz 10 vai pat 15 gadiem. Tūrismam, visam viesmīlības sektoram, ir nozīmēti 20 miljoni. Es gaidu ļoti konkrētu programmu, kā šo palīdzību sniegt. Dīkstāves pabalstu tagad pārveidosim, lai tas būtu daudz tuvāks Vācijas Kurzarbeit vai īsās strādāšanas programmai. Lielajiem eksportējošajiem uzņēmumiem varētu palīdzēt strādāt saīsinātas darba dienas. Eksporta tirgi ir mīksti, bet mūsu lielie, ražojošie uzņēmumi nevienu nav atlaiduši. Esmu runājis ar vienu palielu mūsu valsts uzņēmumu, viņi strādā par piektdaļu mazāku slodzi. Viņi ir panākuši vienošanos ar darbiniekiem, bet mums ir jānāk pretī šiem uzņēmumiem. Ja viņi ilgstoši būs spiesti tā darīt, ar laiku viņi kļūs konkurētnespējīgāki ārvalstu tirgos, jo arī ārvalstīs ir atbalsts šāda veida uzņēmumiem. Ļoti gaidu, kad šo programmu īstenos. Saprotu, ka ir jau konceptuāla vienošanās, tagad vajag izstrādāt praktiski.

Veselības aprūpes finansējums mums visu laiku ir bijis starp 3,5 un 4% no IKP, kas ir krietni mazāk par vidējo ES, bet arī mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Vai pēc šīs pandēmijas pieredzes mēs tiešām varam turpināt veselības nozari badināt? Ko sakāt mediķiem, kuri prasa algas palielināt jau šogad?
Man ir ļoti vienkāršs redzējums — varam gādāt vairāk naudas veselības aprūpei, bet mums ir jāpieņem daži lēmumi, kas skar nodokļu jomu. Varam daļu no socnodokļa un no iedzīvotāju ienākuma nodokļa iezīmēt veselības aprūpei un nodrošināt garantētu bāzes ienākumu, kas nav atkarīgs no politiķu lēmumiem. Taču šī krīze ir arī parādījusi, ka mums ir nepiedodami daudz cilvēku, kuri ir strādājuši legālā režīmā, bet kuri nav sociāli pasargāti. Es gribētu vienkāršot šos daudzos izņēmuma režīmus vienā režīmā, kurā nodoklis sedz arī sociālo un veselības aprūpi.

Jūs esat teicis, ka konkursa rezultāti par reģionālajiem pasažieru pārvadājumiem, kad valstij var nākties nākamo 10 gadu laikā piemaksāt maršrutu uzturēšanai gandrīz pusmiljardu eiro, dara jūs bažīgu. 26. maijā no satiksmes ministra Tāļa Linkaita (JKP) pieprasījāt skaidrojumu, kas bija jāiesniedz līdz 29. maijam. Kāpēc esat bažīgs, un vai esat saņēmis skaidrojumu?
Nē, šodien, 5. jūnijā, skaidrojums vēl nav saņemts. Tas mani dara ļoti bažīgu. Man ir aizdomas, ka esam iestiguši formālismā. Ir runa par lielām summām nākamo desmit gadu laikā, sanāk ļoti daudz miljonu. Neesmu pārliecināts, vai pašā saknē konkurss ir uzstādīts pareizi, vai iekļautas visas vajadzīgās prasības par godīgumu, atklātumu, nodokļu nomaksu. Ja tur parādās kaut kādas pastkastīšu firmas… Es atvainojos — kuros laikos mēs dzīvojam?! Es pirmo gadu kā valdības vadītājs cīnījos ar naudas atmazgāšanas risku, kas visu valsti gandrīz iegāza melnajā sarakstā. Mēs no tā esam izvilkušies laukā, bet tajā pašā laikā, izsludinot valsts pasūtījumus, dzīvojam kā 90. gados.

Vai kaut ko var darīt, lai šo situāciju labotu?
Šo situāciju var labot. Konkurss vēl nav apstiprināts. Valdība var nepiešķirt naudu. Ministram būtu jāskaidro valdībai un sabiedrībai, kas tur ir. Ja konkursa rīkotāji ir bijuši formāli un atsakās darīt citādi, tad, iespējams, jāmeklē citi konkursa rīkotāji.

Kāpēc atbalstāt sabiedrībai pieejamās informācijas apjoma samazinājumu amatpersonu deklarācijās?
Konteksts, ja pareizi saprotu, ir augstākās izglītības pārvaldes reforma. Es pilnībā piekrītu izglītības ministrei, ka mums jāveido augstskolu padomes, kuras ieceļ rektoru. Bet es uzskatu, ka padomes locekļi, kuri tur strādā bez algas, nav amatpersonas.

Labi, bet šie noteikumi tiktu attiecināti arī uz kapitālsabiedrībām, kuru padomes locekļi saņem atalgojumu un pieņem ļoti būtiskus stratēģiskus lēmumus par, piemēram, Latvenergo vai Latvijas valsts mežiem.
Jautājums ir niansēts. Es atzīstu, ka man pašam nav līdz galam noformulēta viedokļa. Tāpēc mums ir parlaments un diskusija. Latvijā amatpersonas deklarāciju režīms ir viens no visatvērtākajiem Eiropā. Ziemeļamerikā, man liekas, vispār nav nekā tuvu tam. Kā mēs varēsim iedrošināt cilvēkus nākt šajos amatos, ja prasīsim viņiem atklāt pilnīgi visu viņu mantu? Manā deklarācijā parādās pat dēla motorollers. Ne katrs tam ir gatavs. Tāpēc ir jautājums — kuri [amati jāsaista ar deklarācijas iesniegšanu], un otrs — kurai amatpersonu deklarācijā iekļautajai informācijai jābūt publiskai? Jau tagad ir publiskā un arī nepubliskā daļa.

Vai jūs atbalstītu šīs deklarēšanas sistēmas maiņu arī ministriem un ierēdņiem?
Jautājums — kas tā maiņa ir? Velns ir detaļās. Es uzskatu, ka visai informācijai par jebkuru amatpersonu jābūt pieejamai visiem dienestiem — VID, drošības dienestiem. Es uzskatu, ka šādām deklarācijām un informācijai jābūt pieejamai tam, ko varētu plaši saukt par pētniecisko žurnālistiku. Cilvēkiem, kuri tiešām grib izsekot radinieku ķēdēm, saprast, kurš ir labuma guvējs, vai valsts pasūtījums iet lēmumu pieņēmējiem. Tas ir pilnīgi leģitīms jautājums. 

Bet ir nākamais jautājums — cik plaši un kādai informācijai būtu vai nebūtu jābūt pieejamai plašai publikai? Tas ir jautājums, par kuru jādiskutē. Amatpersona ir cilvēks, kas pieņem lēmumu par valsts mantu. Tātad ir jābūt mehānismam, lai varētu droši pārliecināties, ka tas cilvēks ar savām privilēģijām nepiesavinās valsts mantu. Tas ir pareizi. Jautājums ir — vai šī informācija ir pieejama ikvienam internetā, vai tā ir pieejama ar kādu īpašu piekļuvi, vai varbūt mazāka daļa ir pieejama. Var visādi. Vairākums cilvēku ir pieraduši pie zināma privātuma. Mums ir desmitiem tūkstošu amatpersonu, vairākums par viņiem nekā nezina, viņi ir ierēdņi, bet par Saeimas politiķiem un valdības locekļiem un valsts sekretāriem, apmēram 150 cilvēkiem, ir diezgan liela interese. 

Pats daudzu gadu gaitā esmu uzrunājis dažādus cilvēkus, mēģinājis pierunāt nākt strādāt šajā jomā, un atteikums ir bijis universāls. Cilvēki šaubās, vai tā nauda ir tā kreņķa vērta, un tā atklātība, viņuprāt, vienkārši nav tā kreņķa vērta. Cilvēki nav negodīgi, bet padomājiet pats — vai jums patiktu, ja es varētu paskatīties, cik jums konkrēti ir naudas un kurā bankā? Tas ir jautājums — kā nodrošināt atklātību, bet neaizbaidīt potenciāli spējīgus cilvēkus no darba šajā jomā.

Vai Bondara palikšana budžeta komisijas vadītāja amatā nekaitēs koalīcijas tēlam?
Par to lai spriež sabiedrība. Mani interesē, lai mēs kā valdība un koalīcija varam virzīt uz priekšu konkrētu programmu. Ir vesela virkne reformu, kuras ir procesā. Esmu pēc definīcijas ieinteresēts, lai varētu turpināt darbu. Šis jautājums varbūt nepalīdz, bet, cik tas traucē, man ir grūti spriest.

The post «Divi metri nekur nepazudīs» appeared first on IR.lv.

Zvannieku māju izveidotājs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Juris Cālītis pandēmiju uzskata par iespēju satricināt iesīkstējušās struktūras

Pēdējie trīs mēneši, kopš Latviju skārusi koronavīrusa pandēmija, luterāņu mācītājam Jurim Cālītim bijuši darbiem pilni — kopā ar Zvannieku saimi, vairāk nekā 20 bērniem, viņš iedziļinājies skolas mācību vielā, bet jūnija sākumā pieņēmis topošo teologu eksāmenus Latvijas Universitātē.

ASV uzaugušais un izglītību guvušais Cālītis uz Latviju pārcēlās pēc neatkarības atgūšanas. Kļuva par Rīgas Reformātu brāļu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju. Pirmais Latvijā atklāti laulāja viendzimuma pārus. Jaunās tūkstošgades sākumā Cālītis izveidoja Zvannieku mājas Cēsu pusē — te uzņēma grūtībās nonākušas ģimenes, jauniešus un bērnus. Šobrīd Juris Cālītis kopā ar dzīvesbiedri Sandru Zvannieku ģimenē audzina 30 bērnus un jauniešus, apvieno arī Latvijas audžuģimenes un aizbildņus.

Covid-19 krīzi Cālītis uzskata par labu iespēju pārvērtēt līdzšinējo darbību, īpaši uzsverot izglītības jomu. Intervijā viņš dalās pārdomās, kā pārvarēt krīzes radīto stresu un ko pats dara, kad jūt skumjas vai dusmas.

Kā jau mācītājam, jums ir rāms balss tonis. Tāda toņa, iespējams, pandēmijas krīzē nav bijis daudz — gan globāli, gan Latvijā. Kā valdības un viedokļu līderu balsis krīzes laikā vērtējat jūs?
(Miermīlīgi pasmejas.) Daži toni uzspēlē. Piemēram, no valdības ir aktīvs, pavēlošs tonis — mēs varam, mēs darām! Es to saprotu, jo valdībai jārāda, ka viss tiek kārtots un sabiedrībai nav jābaidās, bet bieži pietrūcis drusku cilvēcīgāks tonis, tuvāks katram cilvēkam — kā saruna. 

Mediķiem savukārt ir problēma, ka visi prasa atbildes par koronavīrusu, kuru viņiem vēl nav. To mazumu, ko viņi zina, arī visi pārējie zina, jo tas plaši skaidrots medijos.  No mediķiem gaidām, un labiem ārstiem tas ir raksturīgi, ka viņi ne tikai zina savu lietu, bet sniedz dziedinošas atbildes, kas palīdz iziet šim posmam cauri.

Skolotāji? Viņu tonis šobrīd ir satraukts, jo viņi nezina nākotni. Izglītības jomā vīruss ienesis lielas pārmaiņas. Jābūt kurlam un aklam, lai nesaprastu, ka turpmāk viss vairs nebūs, kā bija, — vecāki iepazinušies tuvāk ar izglītības saturu. Manā uztverē tas ir neadekvāts.

Kā jūs to domājat?
Jautājums ir par saturu kopumā — kam tas ir domāts, un ko tas vispār ietver valodu mācībā, vēsturē un tā tālāk. Domāju, ka līdz šai krīzei vairums vecāku bijuši pilnīgi ārpus izglītības satura veidošanas. Tas nav mūsdienīgi, ka mēs atstājam izglītības satura veidošanu mazai kliķei, kas iecelta ministrijā, — autori raksta, eksperti vērtē. Vecāki un pārējā sabiedrība lēmumos nepiedalās. Tā vairs nebūs. Ņemsim matemātiku — mācot tagad Zvanniekos savus bērnus, esam apskatījušies, kā matemātiku māca, piemēram, Somijā. Mums uzdevumu valoda ir tāda, ka to nevar saprast pat pieaugušie, kur nu vēl bērni. 

Nerunājot par to, vai šos uzdevumus iespējams izpildīt. Zvanniekos skatījāmies, kā māca matemātiku ziemeļvalstīs, lai spētu saviem bērniem izskaidrot uzdevumus, ko uzdod skolotāji šeit, Latvijā.

Kāpēc tā ir, jūsuprāt?
Līdz šim Latvijā valdījusi bērnišķīga profesionalitāte: es esmu speciālists, jūs pārējie stāviet klusu un nejaucieties manā darbā! Tā bijis visās jomās. Arī valdības bijušas ar bērnišķīgu uzstādījumu: mēs darām, bet jūs sēdiet klusu un klausieties! Šobrīd ir pirmās vēsmas, ka pašreizējā valdība grib daudz vitālāku līdzdalību no sabiedriskajām organizācijām. 

Zvanniekos gadiem esam jutuši neizpratni, kā birokrāti — lai cik rūdīti un zinoši —, sēžot savos birojos, var zināt, kas notiek reālajā cilvēku dzīvē. Viņi runā abstrakti un formāli. Esam apmeklējuši neskaitāmas komisijas un redzam, kā notiek: tiek atķeksēts, ka sabiedriskās organizācijas bijušas klāt, bet tam nav nekāda iespaida uz lēmumiem. Protams, ir arī ierēdņi, kas iedziļinās, brauc un skatās uz vietas, kas notiek, — paldies viņiem!

Šis ir laiks, kad ierastie pamati tiek satricināti. Esam maza sabiedrība — visa Latvija kā viena lielpilsēta. Mums ir priekšrocības, ko varam izmantot, — iesaistīt savu sabiedrību lēmumu pieņemšanā. Visi negrib būt iesaistīti, bet daudzi grib un dara. Sabiedrisko organizāciju vidē to redzam. Tie ir cilvēki, ar kuriem valdībai un institūcijām vajadzētu sarunāties pie katra pagrieziena.

Cik skolas vecuma bērnu ir Zvanniekos, un kā tiekat galā kopš marta?
Krīze skārusi dažādas ģimenes Latvijā — gan izglītotās, motivētās saviem bērniem palīdzēt vislabākajā veidā, gan tādas, kuras netiek galā, dzīvo vienos strīdos, vienā dzeršanā. Mūsu pusē tad ņemam tādu ģimeņu bērnus pie sevis, cenšamies atbalstīt, cik varam. Šādās ģimenēs nekāda mācīšana mājās nenotiek, kaut arī mātes, kad viņām pietiek spēka, cenšas.

Pirmās marta nedēļas Zvanniekos bija haosa un stresa pilnas: pirmo reizi sastapāmies ar to, ka skolotāji sūta tēmas, kas bērniem jāiemāca. Visos priekšmetos! Raizējāmies — kā tiksim galā? Tad skolotāji pierada pie jaunās situācijas, mēs pieradām — viss sāka notikt racionāli. Mums ir gandrīz 20 dažādu vecumu bērnu un jauniešu. Lielajā zālē esam izveidojuši savu skoliņu. Sākumā bērni negribēja mācīties, bet pēc dažām dienām jau labprāt gāja un sāka kaut ko darīt.

Vai redzu šajā situācijā plusus? Jā! Sekmes mūsu bērniem ir pat uzlabojušās. Un vēl — mūsu bērni skolā ne vienmēr jūtas labi. Katrā klasē ir bērni, kam rokas vienmēr augšā. Kā haizivis — vienmēr visu uzreiz var. Un ir bērni — mazākas zivtelītes —, kas nav tik ātras un kuras apsteidz ātrās, kuru temps ir citāds. Šīm mazajām, klusajām zivtiņām, kas tik labi netiek līdzi, emocionālā ziņā attālinātās mācīšanās veids noteikti ir labākais. Viņu rezultāti ir labāki. Protams, ieinteresēt viņus un turēt pie disciplīnas mums bija izaicinājums.

Vai tā nav viena no krīzes lielākajām problēmām — krēslas zonā paliek cilvēki, kuri ir tās mazās zivtiņas? Ne tikai izglītībā, bet visās jomās.
Tas nav tikai Latvijā, bet visās valstīs un ne tikai krīzes laikā — nevarīgie, ēnā palikušie cilvēki. Tādi viņi no skolas ieiet pieaugušo dzīvē, un tad valsts mokās, ceļot jaunus cietumus — tiešā un pārnestā nozīmē. Kā jau teicu, Latvijas situācijā labi ir tas, ka esam maz — varam cits citu atbalstīt. 

Man derdzas, ka Latvijā ir tik liela nevienlīdzības plaisa. Tā iespaido visu mūsu valsti. Politiķi orientēti uz to, ko viņu ausīs čukst cilvēki, kuri viņiem dod naudu un uztur viņu partijas. Mēs jau redzam vienu no pēdējiem balsojumiem par azartspēlēm — kuri politiķi saistīti ar azartspēļu biznesu un nespēj pacelt roku pret to. Sabiedrībai to vajag fiksēt pie visiem valdības un Saeimas lēmumiem.

Vēl neesam iemācījušies, ka nevienu cilvēku nevar atstāt pamestībā. Laba sabiedrība, kā to redzam pēc ziemeļvalstu pieredzes, ir tāda, kur cits par citu gādā. Ja jau tā lepojamies ar latviskumu, darīsim to — gādāsim mazā sabiedrībā cits par citu! Kamēr nemazināsim nevienlīdzību, uz priekšu netiksim. Arī tagad krīzē, dāļājot tās lielās naudas, neļausim haizivīm visu aprīt! Gādāsim, lai labums tiek visiem, lai neviens netiek aizmirsts.

Kāpēc ir svarīgi, lai uz priekšu tiek visi, ne tikai atjautīgākie un enerģiskākie?
Tāpēc, ka valsts neko nevar sasniegt, ja tie, kas priekšgalā, neņem vērā tos, kas aizmugurē. Pašreizējie nemieri ASV nav tikai viena cilvēka nāves dēļ. To pamatā ir netaisnība, kas gadu desmitiem uzkrājusies pret tiem, kuri atstāti aizmugurē. Viņi tiek uztverti un dīdīti kā aizmugures cilvēki — tā ar viņiem apietas institūcijas un policija. Lai neviens nedomā, ka ASV tiks uz priekšu, ja nesakārtos to, kas notiek tur, aizmugurē! Nebūs laimīga tāda sabiedrība, kura nedomā par tiem, kas mokās un netiek līdzi veiksmīgajiem.

Bībele pilna ar atgādinājumiem: esi uzmanīgs, ko tu dari ar svešiniekiem, ko tu dari ar nabagiem, ko tu dari ar grūtdieņiem. Tas jāievēro arī mūsdienās. Ja esam uzmanīgi, ieraugām un palīdzam cits citam, tas liecina par labu sabiedrības veselību. Katrs cilvēks pienes kaut ko svarīgu un nepieciešamu. 

Kā vērtējat rasisma augoni, kas pēdējās nedēļās uzšķērsts ASV?
Es piedalījos sacelšanās notikumos Amerikā 60. gados, kad biju students. Vienā brīdī pat biju iecerējis lidot uz Dienvidu štatiem, kur Mārtins Luters Kings veidoja savus gājienus. Viņa pieeja bija ģeniāla. Vēl šodien lasām viņa runas un uzskatām par viedu cilvēku.

Ar domubiedriem toreiz protestējām savā pilsētā, policijai tas nepatika. Tā bija pirmā Amerikas sapratne, ka nav atrisināts rasisma jautājums. Es atceros šo attieksmi: kā melnādainie vispār var iedomāties, ka viņi var nopirkt māju! Viņi taču neprot mājā dzīvot, piecūkos, mežoņi! Luters Kings nāca ar savu vēstījumu — ka šeit nav ienaidnieku, nav dažādu pušu. Ir viena sabiedrība, un, kamēr nesapratīsim katra sabiedrības locekļa sāpes, kamēr tās nebūs mūsu kopējās sāpes, uz priekšu netiksim.

Tajā laikā daudz kas tika atrisināts — melnādainie varēja ieņemt valsts amatus, mācīties universitātēs un tā tālāk. Taču iekšējā pasaule cilvēkiem, kuri iedomājās, ka var būt pārāki, privileģētāki par citiem, palika tāda pati. Šī attieksme radījusi problēmas gadiem. Nu redzam sekas. Tāda ir Amerika. Bet kādi esam Latvijā? Baidāmies no atšķirīgā, negribam saprast.

Tā nav tikai Amerikas vai Latvijas, bet visas pasaules liksta: vienmēr vajag kādu zemāku, uz kura pleciem pakāpties. To redzu arī Zvanniekos: mums ir cilvēki ar dažādām spējām, bet jauniešiem un bērniem vienmēr ir labsajūta, ja kāds izrādījies drusku zemāks par viņiem. Cilvēkam gribas būt augstāk. Tā ir garīga problēma, ar kuru jāmācās tikt galā. Jāmācās, ka skaistums nav tajā, ka esi augstāk par otru, bet tajā, ka vari paņemt viņa roku un darīt kopā. 

Te jau nevar gaidīt mistisku apgaismību, vajag apzinātu lēmumu — nepazemot citu, bet mēģināt palīdzēt, sniegt atbalstu.
Daļēji piekrītu, un daļēji tomēr manā skatījumā te ir mistika. Tiem, kas uzskata sevi par reliģiskiem cilvēkiem, vajadzētu pirmajiem saprast, ka visi esam brāļi un māsas. Ja to nevaram iemācīties, tad klapēsim baznīcas ciet un iesim mājās! No otras puses, man ir pārliecība, ka vajadzīga palīdzība no augšas — te ir tas mistiskais moments. Cilvēkam pašam, bez Dieva palīdzības, ir ļoti grūti atteikties no pārākuma un augstprātības. 

Kā vērtējat ASV prezidenta Trampa nostāšanos pie Sv. Jāņa baznīcas Vašingtonā ar Bībeli rokā, lai pozētu kamerām? Lai to panāktu, protestētājus pie Baltā nama izklīdināja ar asaru gāzi.
Tā uz visiem laikiem paliks kā simboliska liecība apjukumam, disfunkcijai, neizpratnei un garīgam sabrukumam. Ir šī vēsturiskā baznīca, kas ar visu savu būtību liecina, ka mums pret otru cilvēku jāizturas ar cieņu. Un tad ir valdības stingrās rokas politika, policijas brutalitāte, kas ar varu paver ceļu prezidentam. Ceļu uz ko? Uz to vietu, kas māca no varas atteikties. Ironiski! Mācība pēc notikušā ir tāda: nolieciet savas bruņas, pasēdiet kopā ar cilvēkiem. Ieklausieties!

Vai krīze var būt ieguvums?
Ir labi, ka krīze satricina institūcijas un iesīkstējušos paradumus. Tas attiecas uz krīzi gan Amerikā, gan Latvijā. Netiekam vaļā no mūsu vecajām sistēmām, birokrātijas. Tās veidotas stipriem balstiem. Taču krīze satricina. Liek mainīties, parāda jaunas iespējas.

Ārkārtas apstākļi Latvijā, vismaz pagaidām, ir pārvarēti. Tomēr daudziem dzīve ir mainījusies — veselības, darba, finansiālās drošības ziņā. Ko jūs ieteiktu bažīgajiem?
Ar iekšējo mieru ir tā: varam to iztēloties kā trīs apļus, kas palīdz tikt pie miera. Pirmais aplis — lielākais — ir tas, kas man jāsakārto. Proti, kas izraisa stresu? Laulība? Mans darbs? Atkarība? Varbūt mans raksturs? Mana bērnība? Miera nebūs, kamēr nesakārtosim to, kas ir mūsu atbildība un ko spējam sakārtot. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs! 

Otrs aplis ir mūsu dzīves vispārējais stāvoklis jeb cilvēciskās dzīves raksturs. Tas ir tāds, ka mums visu laiku ir ieguvumi un zaudējumi. Mums ir veselība un slimības. Mums ir jautājumi par to, kādā dzīves punktā esam un kāpēc tur esam. Ir arī jautājums par dzīves jēgu. To varam risināt, sarunājoties ar viediem padomdevējiem — lai saprastu, ko ar savu cilvēcisko dzīvi darīt.

Trešais aplis, pats būtiskākais, kad ar diviem pirmajiem tikts galā, tas nāk ar Dieva dotu apziņu, ka esi skaista daļa no kaut kā liela un vienota. Sevi iekļauj tajā, esi mierā un paļaujies.

Ko jūs pats darāt, kad sadusmojaties vai skumstat?
Kad biju jaunāks, man bija dažādas omas. Tad gribēju, lai kāds manu omu glāsta, izvelk mani laukā no sliktās omas. Saka: būs jau labi! Tagad, kad esmu gados vecāks, pazīstu brīžus, kad sāku sevi žēlot — tev kaut kas nepatīk, nejūties labi. Nav jau maģiskas atbildes, kā ar to tikt galā.

Cilvēkam jātiecas uz vienkāršību un pazemību, tas jādara visiem: es neesmu pasaules naba. Paskaties ārā uz kokiem — simtiem, tūkstošiem! Ko viens kociņš lai saka? Kāds ir mazāks par viņu, cits lielāks. Bet visi stalti aug — priedes, bērzi, ozoli un citi. Tā cilvēkam jādzīvo: esi pasaulē iestādīts un audz. Ozols var būt senāks un pārāks par tevi, bet priede augstāka, nekā tu jelkad būsi, mazais bērziņ. Bet tu zaļo! Tev ir sava vērtība. Tāda ir mums visiem. Zaļo, cik vien vari!

Jūnijā daudzviet pasaulē atzīmē LGBTQ tiesības, notiek gājieni. Jūs kā mācītājs Latvijā esat laulājis viendzimuma pārus. Tāpēc gribu jums atstāstīt kādu sociālo tīklu sarunu starp diviem pazīstamiem žurnālistiem. Viens no viņiem bija ielicis foto — lietusmēteli ar varavīksnes zīmējumu, ko redakcijas veikaliņā var nopirkt. Otrs indīgi vaicāja, vai praida laikā šogad līšot. Pirmais atbildēja — ko tu saki, kad debesīs ieraugi varavīksni? Kādu nozīmi jūs piešķirat varavīksnei?
Bībelē varavīksne ir zīme, kas dota ar vārdu «cerība». Tas ir pēc Lielajiem plūdiem, kad viss beidzies, viss iznīcināts. Dievs dod cilvēkiem varavīksni — ka visa dzīve ir pārklāta ar šo cerības loku. Interesanti, ka cerības loks nav vienveidīgs, bet daudzkrāsains.

Runājot par krīzi, man prātā ir kāds video no sociālajiem tīkliem: skolotājs bērniem lūdz uz baltas lapas iezīmēt tumšu punktu un uzrakstīt eseju. Visi uzraksta par to punktu, bet skolotājs saka — jums bija gaišs laukums apkārt! Tā arī mums tagad: ir bijusi krīze, bijis šis tumšais punkts. Bet mūsu priekšā ir gaiša lapa, ko varam piepildīt. Mūsu dzīve ir daudz plašāka nekā viens tumšs punkts.

5 veidi, kā šajā laikā stiprināt garu

Mūsu dziesminieku darbi: Imanta Kalniņa, Raimonda Paula, Artura Maskata, Mārtiņa Brauna.

Mūsu dabas bagātības veselībai: gārsa, vībotnes, nātres, čaga un citas zālītes.

Latvijas meži, upes, ezeri, jūra atpūtai.

Labas grāmatas: kā 20. gadsimta pravieša Ābrahama Džošua Hešela darbi.

Un vēlreiz mūzika. Bēthovena 4. klavierkoncerts.

CV

Dzimis 1939. gadā Rīgā

Tēvs žurnālists un partizāns, komunistu nošauts, bet māte ar mazo Juri un māsu devusies trimdā 1944. gadā

Augstāko izglītību ieguvis Merilendas un Hārvarda Universitātē

Dzīvojis Vācijā, Skotijā, Anglijā, ASV, Arūbā, Kanādā

Uz Latviju pārcēlies 1994. gadā

Pasniedzējs LU Teoloģijas fakultātē

Mācītājs Rīgas Reformātu brāļu evaņģēliski luteriskajā draudzē

Zvannieku māju dibinātājs kopā ar sievu Sandru

Trīs bērnu — Sarmas, Paula un Elizabetes — tēvs

The post Daudz plašāka dzīve appeared first on IR.lv.