Resursu centra sievietēm Marta vadītāja Iluta Lāce par pašaizliedzīgo darbu saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni. No neliela sadarbības projekta Marta izaugusi par spēcīgu sociālo zīmolu, ko respektē visā Latvijā
Ilutas telefons tajā rītā bija ziņu pilns. Sākumā viņa pat nesaprata, kas notiek, — par kādu atzinību ir runa. Tad internetā atvēra ziņas. Bija 30. aprīlis, par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci iecelta biedrības Centrs Marta dibinātāja un vadītāja Iluta Lāce. Viņa jutās aizkustināta un pagodināta, kaut arī nekad savu darbu nebija darījusi ordeņa dēļ.
Kad 2000. gada 5. maijā Iluta pēc Skandināvijas valstu parauga Latvijā izveidoja sieviešu tiesību aizstāvības platformu Marta, valsts un sabiedrības atzinība nerādījās pat sapņos. Tolaik vardarbība pret sievietēm un dzimumu līdztiesības trūkums netika uzskatīti par lielu problēmu — par to publiski vairījās runāt. Bija pietiekami daudz cilvēku, kuri pat domāja, ka šādu problēmu mūsu valstī nav. Centra Marta izveidotāja saskārās ar attieksmi — tev droši vien maksā lielu naudu, lai teiktu, ka problēmas ir! Taču Iluta vēlējās, lai Latvijā darbojas organizācija, kas palīdz vardarbībā cietušām sievietēm mainīt savu dzīvi, kā arī strādā ar cilvēktirdzniecības problemātiku. Viņas mērķis bija dzīvot līdztiesīgā sabiedrībā.
Varētu runāt par daudzām iniciatīvām, ko šo gadu laikā Centram Marta izdevies ieviest likumos, rīcībpolitikā, dažādās programmās. Piemēram, tagad organizācija vairs «nedzēš tikai ugunsgrēkus», bet attīstījusi tā sauktās preventīvās programmas — darbojas ar jauniešiem, pusaudžiem, arī vīriešiem. «Līdztiesību nevar panākt, strādājot tikai ar atsevišķām sabiedrības grupām,» saka Iluta. «Jāstrādā ar visām.»
Patlaban Ilutas Lāces vadītajā organizācijā Rīgā, Liepājā un Rēzeknē strādā apmēram 35 cilvēki. Talkā nāk arī brīvprātīgie. Viena no vadības komandas, Gundega Tentere, stāsta, ka centrs nodrošina gan ekspertīzi, gan mācības — sociālajiem darbiniekiem, tiesībsargājošo institūciju profesionāļiem, jaunatnes darba speciālistiem. «Marta ir nozīmīgs sociālais partneris, respektējams viedokļa līderis politiskajās un publiskajās diskusijās.»
Lielākais Martas izaicinājums šobrīd? Iluta Lāce saka: «Pilnvērtīgs valsts atbalsts mūsu programmām un metodēm. Otra lieta — Latvijā ir spēcīga upura vainošana. Panākt, ka prasām atbildību nevis no cietušajiem, bet vardarbības veicējiem un institūcijām, kas nesadzirdēja, negribēja sadzirdēt, baidījās.»
Centrs Marta pērn panācis, ka Latvijā vairs nesoda cilvēktirdzniecības upurus. Oficiāli ilgstoši tika sodītas prostituētas personas — par to, ka netālu no skolas vai baznīcas, vai citām institūcijām sniedz seksa pakalpojumus.
Sodīja pat pusaugu meitenes, kuras izmantoja pieauguši vīrieši. Marta rosināja pret to izturēties citādi — pakalpojuma pircēji un vidutāji izmanto šīs sievietes viņu ievainojamās situācijas dēļ. Organizācija uzskatīja, ka no valsts puses vēl sodīt ievainojamo personu ir netaisnīgi. «Bija svarīgi izlemt, kā pārlikt atbildību un sodu uz tiem, kas iedomājas, ka otru cilvēku var pirkt,» Iluta stāsta.
Centrs vēlējās aktualizēt seksuālās ekspluatācijas problēmu un piesaistīja mākslinieci Elīnu Brasliņu — izveidoja informatīvos materiālus, lai cilvēki skatās, izlasa, pārdomā. Par citu tēmu — vardarbību ģimenē — nesen panākts, ka no jūlija Latvijā būs obligāta rehabilitācija vardarbības veicējiem.
Ilutas nostāja par sieviešu tiesību aizskārumu — ja pieņemam šādas situācijas kā normu, nekas nemainīsies. Ja sākam uzdot jautājumus, skatīties dziļāk, kā sievietes un meitenes dzīvo Latvijā, palūkojamies arī uz to, kāda ir vīriešu situācija — kāda kopumā ir kultūrtelpa, kas viņus rosina uzskatīt, ka sievietes var pazemot un izmantot —, tad varam sākt šķetināt problēmu.
Kā liecina ES pamattiesību aģentūras dati, Latvijā katra trešā sieviete kaut reizi mūžā piedzīvo seksuālu vai fizisku vardarbību. Centram Marta līdz šim darba pieticis un pietiks vēl ilgus gadus. Turklāt organizācija paplašina savas robežas: pateicoties Ilutas uzņēmībai un neatlaidībai, izveidotas saites ar Centrālāzijas valstīm, kurām Latvijā sasniegtais līdztiesības jomā ir kā labais piemērs. Iluta pēc intervijas ar lepnumu atsūta bildes — kopā ar sieviešu organizāciju pārstāvēm Vidusāzijā. Viņas vadītā organizācija tiecas Eiropas vērtības, sasniegumus un labo pieredzi pārnest uz Tadžikistānu, Uzbekistānu, Kirgizstānu, iedvesmo sievietes tur.
Gadu tūkstošu mijā Marta Latvijā sāka darboties kā kopprojekts ar Somijas organizāciju. Tā tas varēja palikt. «Es saredzēju, ka tie ir svētīgi [Eiropas Savienības finansiālie] resursi, kas tiek nesti Latvijai,» saka Iluta. Viņai bija būtiski no viena projekta izaudzēt veselu organizāciju, kas iestājas par sieviešu tiesību aizsardzību Latvijā. Sākumā atbalstu meklēja draugu un domubiedru lokā, kā arī starptautiskajā apritē. Audzēja un iedvesmoja savu komandu. «Pirms 20 gadiem visa mana dzīve bija Marta,» saka Iluta. Tās bija diennaktis, ko veltīja darbam. Vēl nesen ar kolēģiem atcerējusies — tolaik Martas centrā bijis zils dīvāniņš. Kā vakarā vēlu beiguši darbu kopā ar brīvprātīgajiem, tā nolikušies uz auss turpat birojā, lai no rīta atkal strādātu. «Nē, mēs pat nelikāmies uz auss,» viņa smejas. «Risinājām līdz rītam feministiskas sarunas, bija ļoti interesanti!»
Tagad Centrs Marta piedāvā patvēruma vietas sievietēm, kas izlēmušas aiziet no vardarbīgām attiecībām un aizstāvēt savas tiesības juridiski. Pirms 20 gadiem nekā tāda Latvijā nebija. «Nebija krīzes dzīvoklīšu, piemēram, cilvēktirdzniecības upuriem. Meklējām, kurā telpā mūsu centrā sievieti iekārtot — vietiņu, kur kaut vai gulēt.» Tagad ir valsts programmas, valsts nauda cilvēktirdzniecības upuru rehabilitācijai, tāpat arī vardarbībā cietušu cilvēku rehabilitācijai.
Šāda atbalsta nebija līdz pat 2015. gadam, lai arī pirmie soļi risinājuma virzienā tika sperti jau 2006. gadā — Martai bija pat tiesvedība ar valsti, ko organizācija uzvarēja. Panāca, ka atbalsta programmas ir tiešām vērstas uz cietušo vajadzībām.
Visa Ir numura būtu par maz, lai aprakstītu Centra Marta paveiktos darbus, bet tas nebūt nav vienīgais, ar ko Iluta dzīvē nodarbojas. Viņa audzina trīs bērnus — meita ir jau studente, bet abi dēli mācās skolā. Iluta arī dzied, pirms astoņiem gadiem kopā ar māsu Ditu Lāci un mūziķi Gundegu Graudiņu izdeva latviešu tautasdziesmu albumu Stipri vārdi. Trīs ņiprās limbažnieces ienākumus no pārdotajiem diskiem izmantoja, lai sniegtu palīdzību sievietēm, kuras nonākušas krīzes situācijā.
Reta īpašība — nav izsīkuma
«Esmu priecīga, ka sievietes Latvijā arvien vairāk apzinās savas tiesības. Viņas vēršas ja ne policijā un sociālajos dienestos, tad vismaz pie mums un krīzes centrā Skalbes,» saka Iluta. Viņa novērojusi, ka vecāka gadagājuma sievietes mazāk, bet jaunās aizvien lielākā skaitā nepacieš pret sevi vērstu vardarbību. Viņas rīkojas. Tas ir tiešs problēmu izgaismošanas rezultāts: jo vairāk sabiedrībā, arī medijos atklāti runā par vardarbību, jo lielāks skaits sieviešu aizdomājas un saņem spēkus aiziet no smagām attiecībām.
Centrālāzijā, kur Iluta un Centrs Marta atraduši domubiedrus sieviešu organizāciju vidē, situācija ir daudz sarežģītāka. «Tieši veids, kā runājam vai nerunājam par vardarbību, to nosaka. Vai vainojam cietušo, vai to nedarām, un tā tālāk. Piemēram, Kirgizstānā varam ar sievietēm runāt pie vakariņu galda, kas viņu sabiedrībā, mājās vai kaimiņu sētā notiek, bet Tadžikistānā un Uzbekistānā, ja izstāstīsi atklāti savu stāstu, tā vietā, lai paturētu tavu roku un atbalstītu, drīzāk būs nosodījums, upura vainošana — slikta sieva esi bijusi, ja pret tevi pacelta roka.»
Sieviešu tiesību aizsardzības organizācijas un tēmas par līdztiesību daļai politiķu un sabiedrības arī Latvijā bijušas un joprojām ir kā bullim sarkana lupata. Kā stāsta krīzes centra Skalbes vadītāja Zane Avotiņa, viņas kolēģe Iluta Lāce šim «bullim» vienmēr turējusies pretī visiem spēkiem. «Es ļoti priecājos, ka Ilutas darbs ir novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni. Drosme un neatlaidība ir viņas galvenās kvalitātes, kas ļāvušas reizēm lieliem, reizēm maziem un pacietīgiem soļiem iet uz priekšu.»
Bijusī politiķe Lolita Čigāne, kura kā partijas Vienotība deputāte daudz strādājusi kopā ar Ilutu Lāci, stāsta: «Viņa ir apbrīnojama NVO (nevalstisko organizāciju — red.) pārstāve tajā ziņā, ka viņu neskar parastais NVO vadītāju izdegšanas sindroms. Strādājot ar smagām tēmām, vadot komandas, nemitīgi cīnoties ar līdzekļu trūkumu un publiskās pārvaldes neizpratni, NVO vadītāji parasti izdeg 2—4 gadu laikā. Iluta ir viena no retajiem NVO vadītājiem, kurus tas šķietami neskar.»
Strādājot kopā un sadarbojoties ilgu gadu garumā, Čigāne secinājusi, ka Centra Marta vadītājas apbrīnojamo spēju turpināt darbu ar smagajiem vardarbības jautājumiem nodrošina viņas neizsīkstošais optimisms, atvērtība visam jaunajam un ticība savam darbam. «Iluta ir harismātisks cilvēks, kas savu harismu papildina ar nopietnu darbu un augstiem ētikas standartiem, ko realizē dzīvē. Esam redzējuši, kā viņas zināšanas un šarms apbur un iedvesmo Centrāleiropas sievietes, esmu redzējusi, ar kādu nopietnību un cieņu pret viņu izturas starptautiskie partneri.»
Līdzīgus vārdus saka arī psihoterapeite Marija Ābeltiņa, kuras darbs saistīts ar vardarbības upuriem: «Domājot par Ilutu, man vienmēr ir draudzīga pleca sajūta, kad jārisina vissarežģītākie jautājumi par vardarbības mazināšanu Latvijā. Mērķtiecīga, drosmīga, līdzjūtīga, neatlaidīga, iedvesmojoša, stiprinoša un neērta tiem, kas nav gatavi mainīt aizspriedumus. Īsta līdere un eksperte, kas neliedz savu padomu un atbalstu.»
Bet arī kādai trakai īpašībai taču cilvēkam jāpiemīt! Vairāki Ilutas pazinēji par tādu nosauc ūdens stihiju — ļoti patīkot peldēt. Pat negaisa laikā! Vēl? Tumšais alus. Varbūt vēl kas? Atsaucīga iepirkšanās kompanjone — vienmēr gatava nopirkt vai vismaz apskatīt skaistas rotas, kleitas, Austrumu audumus. Un kāpt stāvos kalnos!
Juris Dilba, kurš vada Martas Liepājas filiāli un strādā ar Ilutu kopā jau vairāk nekā 15 gadus, uzskata, ka viņas līderes dotības nosaka drosme un neatlaidība komplektā ar lielo vīziju. «Viņa skatās uz notiekošo kā no putna lidojuma.» Centra Marta pieredzē esot vairāki gadījumi, kad Ilutas idejas komandai šķitušas pārdrošas vai gluži vienkārši nepiepildāmas. «Iekšēja pretestība, nobīšanās, bet viņas ticība mērķim cilvēkus ātri pavelk līdzi. Viņa vienkārši saka, kaut kas tāds [beztiesisks] nedrīkst notikt — mēs panāksim, ka nenotiek!» Dilba atceras, kā tūkstošgades sākumā par vardarbību ģimenē nav runāts ne tikai publiski, bet pat virtuvēs. «Viņa šos jautājumus pacēla gaismā. Gāja uz Saeimu, valdību ar iniciatīvām.»
Rezultātu centra darbinieki redz savā darbā — ļoti audzis pieprasījums pēc palīdzības, cilvēki vairs nekaunas runāt par savu smago stāvokli ģimenē. Atbalstu devuši arī mediji, piemēram, pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica ar rakstu sēriju par vardarbību pret sievietēm un bērniem. Savukārt sabiedriskā medija iniciētajā labdarības akcijā Dod pieci! pērn centrs tika pie vairāk nekā 400 tūkstošiem eiro, lai palīdzētu ģimenēm, kas cieš no vardarbības. Uz brīdi Iluta varēja atvilkt elpu — nebija jāšķaida spēki, rakstot nebeidzamus projektus un vēršoties pie ārvalstu partneriem.
Ko Iluta Lāce dzīvē darītu, ja nebūtu Centra Marta? Viņa pēc vidusskolas mācījusies sociālo pedagoģiju. Vēlāk politikas zinātni Rīgas Ekonomikas augstskolā, ieguvusi maģistra grādu. Nē, citu darbu Iluta nevēlētos, jo centrs viņai rada milzīgu gandarījumu un prieku. Tomēr «man vienmēr patikusi mūzika un māksla». Jaunībā kopā ar citiem māksliniekiem piedalījusies plenēros. «Šobrīd to vairāk izpaužu, apgleznojot sava dzīvoklīša sienas,» viņa sirsnīgi smejas.
Kā Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece pavadīs šo vasaru? Pandēmijas laiks viņai bijis izaicinošs ne tikai tāpēc, ka strauji nācās pārkārtot visus darbus, lai centrs krīzes apstākļos varētu turpināt sniegt palīdzību, bet arī bērnu dēļ. Lai arī ļoti patstāvīgi, divi jaunākie aizvien prasa uzmanību. Vasaru Iluta nodomājusi veltīt tieši saviem trim bērniem. Daļu laika — arī draugiem. Un, protams, darbam, tajā skaitā komandējumiem uz Āzijas un Eiropas valstīm. «Esmu laimīga un apmierināta ar savu dzīvi, saviem bērniem,» viņa saka. «Man ir bijuši ārkārtīgi atbalstoši vecāki un arī vietējā kopiena Limbažos.»
Par darbu, izgaismojot vardarbības problēmas un paceļot publiski līdztiesības jautājumus Latvijā, Iluta Lāce vairākkārt saņēmusi starptautisku organizāciju, pat citu valstu valdību balvas. Taču šī reize viņas acīs ir absolūti īpaša — novērtēta savās mājās. Savā valstī, kur cilvēki saskatījuši paveiktā vērtību. Tajā rītā, kad cita pēc citas sāka pīkstēt īsziņas, viņa nodomāja — varbūt telefonā iemeties vīruss! Tas nebija vīruss. Tās bija pateicības par darbu Latvijas labā.
The post Darba stundas neskaita appeared first on IR.lv.