Pētot latviešu gaitas Sarkanajā armijā, vēsturniece Ilze Jermacāne nepievērsās ne politiskajai, ne militārajai vēsturei. Viņu interesēja, kāpēc latvieši karoja Sarkanajā armijā un kā viņiem tur gāja
Pirms vairāk nekā 10 gadiem vēstures studente Ilze Jermacāne nolēma pievērsties Sarkanās armijas latviešu karavīru Otrā pasaules kara laikā rakstītajām vēstulēm, lai gūtu atbildi uz pašas jautājumu — kāpēc viņi cīnījās PSRS pusē? Jo bija skaidrs, ka vairums no 100—115 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kas karoja nacistiskās Vācijas militārajās vienībās, darīja to piespiedu kārtā — viņi bija mobilizēti. Pēc 1944. gada, kad Latvijā ienāca Sarkanā armija, tajā mobilizēja 57 422 Latvijas iedzīvotājus. Arī lielākoties pret viņu gribu.
Bet Ilzi interesēja tie latviešu karavīri, kuri jau 1941. gada rudenī tagadējās Krievijas teritorijā bija pieteikušies dienestam Sarkanās armijas 201. latviešu strēlnieku divīzijā. Pēc smagām kaujām pie Maskavas un pēc tam pie Staraja Rusas 1942. gada 5. oktobrī šai divīzijai piešķīra 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas nosaukumu. Tajā no aptuveni 12 000 karavīru 40% bija latvieši. Kas viņus mudināja cīnīties zem sarkanā karoga, kas toreiz daudzu apziņā simbolizēja teroru, represijas, badu un nabadzību?
Meklējot atbildi uz savu jautājumu, Ilze Jermacāne par latviešiem Sarkanajā armijā ir uzrakstījusi bakalaura, maģistra un promocijas darbu. Viņas pētījumi apkopoti aprīlī klajā laistā populārzinātniskā grāmatā Strēlnieku dzīvība sarkanā. Latviešu strēlnieki Otrajā pasaules karā. Izlasījusi gan milzum daudz armijas dokumentu, gan vēstules un dienasgrāmatas, aprunājusies ar kara veterāniem, Ilze nonāca pie secinājuma, ka daudzi devās karot, lai… izdzīvotu. Lai tiktu pie ēdamā un apģērba, lai palīdzētu ātrāk sakaut ienaidnieku un varētu atgriezties mājās — Latvijā.
Grāmatu sākat ar stāstu par Staņislavu Urbānu, kurš bija karojis gan Sarkanajā, gan nacistiskajā armijā. Kāpēc nolēmāt izvēlēties šādu stāstu?
Tas parāda karavīra likteņa neprognozējamību. Staņislavs Urbāns nav vienīgais, kas Otrā pasaules kara laikā pabijis pretējās frontes līnijās. Lasot PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta krimināllietas, vairākkārt uzdūros faktam, ka apsūdzētie Sarkanās armijas karavīri bijuši iesaukti arī Vācijas armijā.
Pētījumiem izmantoju dokumentus, ko atradu Latvijas Nacionālajā arhīvā, tur ir labi fondi, piemēram, ir 43. gvardes divīzijas fonds, karavīru vēstuļu fonds. Tajā atradu arī šīs divīzijas pirmā komandiera Jāņa Veikina vēstules, ko viņš rakstījis sievai. Ļoti interesantas. Vairākas reizes biju Krievijā, kur ieguvu atļauju strādāt Aizsardzības ministrijas Centrālajā arhīvā Podoļskā, Piemaskavas pilsētā. Tajā glabājas visi padomju armijas dokumenti. Tikt šajā arhīvā — tas man bija jaunības maksimālisms.
Klīda nostāsti, ka Latvijas vēsturniekus tur nelaiž. Taču es rakstīju iesniegumu kā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes doktorantūras studente, un, lai gan atbildi gaidīju vairākus mēnešus un to sūtīja uz Krievijas vēstniecību Latvijā, nevis man, divreiz saņēmu atļauju strādāt ar šī arhīva materiāliem. Arhīvā ir katras karaspēka vienības dokumenti: divīzijas, štāba un personālsastāva dokumenti, komandieru pavēles, daudzi un dažādi saraksti. Tie palīdzēja izsekot, kā divīzijā mainās nacionālais sastāvs.
Arhīvā ir arī divīzijas komandējošā sastāva žurnāli, kur izstāstīts, kas virspavēlniecībai bija zināms, piemēram, par divīzijas komandieri Jāni Veikinu, par viņa sievu un bērniem. Nav nepārprotamas atbildes, kāpēc tieši Veikins kļuva par latviešu divīzijas pirmo komandieri. Dzimis Limbažu pusē, Pirmā pasaules kara laikā nonācis Krievijā, cīnījies Pilsoņu karā un palicis Krievijā veidot militāro karjeru. Staļina terors 1937. un 1938. gadā viņu skāra, bet ne tik skarbi kā nākamo divīzijas komandieri Detlavu Brantkalnu, kurš divīziju komandēja 1943.—1944. gadā.
Veikinu 1937. gadā izslēdza no komunistu partijas un atvaļināja no Sarkanās armijas, savukārt Brantkalnu 1938. gadā arestēja kā latviešu fašistiskās organizācijas dalībnieku, viņa divus brāļus un māsu nošāva. Arī pret pašu ierosināja Iekšlietu Tautas komisariāta krimināllietu, kas glabājas Latvijas Nacionālajā arhīvā. Tomēr gan Veikinam, gan Brantkalnam 1940. gadā atļāva atgriezties Sarkanajā armijā un vispirms Veikins, tad Brantkalns kļuva par latviešu divīzijas komandieri.
Kas jūs visvairāk interesēja, pētot 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas vēsturi?
Karavīru motivācija. Kad biju otrā kursa studente, noskatījos Askolda Saulīša filmu Keep Smiling (2003. gada dokumentālā filma par četriem draugiem, kas brīvajā laikā Latvijas mežos un pļavās meklē bez vēsts pazudušos Otrajā pasaules karā kritušos karavīrus — red.). Tā man bija kā zibens spēriens.
Pēc noskatīšanās gribēju saprast, kā cilvēki jutās totalitāras valsts armijā. Kāpēc stājās Sarkanajā armijā, kā viņi tajā jutās, ko domāja, kā pret viņiem izturējās? Protams, uzzināju, ka cilvēki Sarkanajā armijā dienēja ar dažādām domām un jūtām. Bija gan patrioti, gan cilvēki, kuri pie pirmās izdevības riskēja un bēga.
Jūs uzzinājāt to, ko gribējāt?
Nē. Bet man arī mainījušies priekšstati, un es vairs nemēģinu noskaidrot, kāpēc. Tas bija karš, diezgan nežēlīgs. Ja ir karš, jādodas kaujās un katrā no tām jāmēģina jebkuriem līdzekļiem uzvarēt.
Vēsturnieks Heinrihs Strods bija aprēķinājis, ka 1941. gada vasarā no vācu okupētās Latvijas bija aizbēguši 13 705 latvieši. Skaitlis nav pārāk liels. Ar to taču nepietika divīzijas izveidošanai.
Nav liels. Jāprecizē, ka, pēc Stroda aprēķiniem, no Latvijas prom bija devušies aptuveni 51 tūkstotis Latvijas iedzīvotāju, no tiem 13 705 latvieši. Atradu dokumentus, kas liecina, ka 1941. gada vasarā bija doma taisīt latviešu strēlnieku korpusu. Jo pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Sarkanās armijas sastāvā bija izveidots 24. teritoriālais strēlnieku korpuss. Pēc Sarkanās armijas atkāpšanās uz Krieviju šo korpusu 1941. gada augustā un septembrī izformēja. Bet to latviešu, pareizāk pat teikt — Latvijas iedzīvotāju, kas aizbēga uz Krieviju, bija tik maz, ka korpusu uztaisīt nevarēja. Bēgļu vidū bija daudz bērnu, sirmgalvju un sieviešu.
Vai lielāko daļu divīzijas neveidoja Krievijas latvieši? Un vai vēlmi karot nemazināja fakts, ka viņi bija cietuši Staļina Lielajā terorā vai vismaz zināja par to?
No sākuma divīzijā neuzņēma Krievijas latviešus, pieņēma tikai tos latviešus, krievus, ebrejus un citu tautību cilvēkus, kas bija izbraukuši no Latvijas. Viņi veidoja divīzijas pirmo sastāvu. Taču pēc Maskavas kaujām 1941. gada decembra beigās un 1942. gada janvārī divīzijai bija tik lieli zaudējumi, ka sastāvu vajadzēja mainīt. Tad jau uzņēma gandrīz visus, kas gribēja. Vēstulēs un dienasgrāmatās latviešu karavīri raksta, ka kopā ar viņiem ir pārāk daudz krievu.
Lielākā daļa divīzijas karavīru runājuši krieviski.
Jā, tā bija. Tieši Krievijā esošajos dokumentos var redzēt, kā divīzijā mainījās nacionālais sastāvs. Bija līdz pat 28 dažādu tautību cilvēki. Kopš 1942. gada izšķirošais faktors vairs nebija nacionālā piederība, bet fakts, ka divīzijai jābūt kaujas spējīgai. Divīzijā visu laiku bija jābūt ap 12 000 cilvēku. Lai gan komandieri Veikinu 1942. gada rudenī turpināja uztraukt latviešu skaita samazināšanās divīzijā.
Kāpēc latvieši gribēja karot? Jūs rakstāt, ka kolhozniekiem latviešu brīvprātīgā došanās uz fronti bija neizprotama. Uz viņiem skatījās «kā uz nenormāliem»!
Tieši šādiem vārdiem tas bija aprakstīts kādā no dienasgrāmatām. Tās autors bija viens no bēgļiem, kuri 1941. gada vasarā bija evakuējušies no Latvijas uz Krieviju. Kad viņi nonāca kolhozos, piedzīvotais radīja diezgan lielu kultūršoku. Dzeršana, slinkošana, lamu vārdi. Latvieši vēlējās tikt prom no kolhoziem, viņi gribēja nokļūt vidē, kur ir latvieši, un runāt savā valodā. Kāda sieviete pat rakstīja vēstuli Latvijas PSRS Tautas komisāru padomei, kas atradās Krievijā, ka kolhozos trūkst darba, nav, ko darīt, tāpēc viņa labāk grib doties uz fronti. Iespējams, armija bija viens no veidiem, kā Krievijā izbēgt no tiem dzīves apstākļiem, kādi bija kolhozos.
Domāju, ka daļa latviešu gāja uz fronti arī tādēļ, lai paātrinātu iespēju atgriezties mājās. Lai satiktu ģimeni un radus, kas palikuši Latvijā. Viņi gribēja ātrākas kara beigas, lai drīzāk atgrieztos mājās. Bet es tikai tā spriežu.
Kāpēc PSRS politiskā un militārā vadība izlēma no «politiski neuzticamajiem» latviešiem veidot divīziju? Un kāpēc bija svarīgi, lai komandieri būtu latvieši?
To noteica kara situācija 1941. gada vasarā. Frontes līnija strauji mainījās, un Staļins droši vien domāja, ko un kā darīt. Doma veidot divīziju piederēja Latvijas PSR Tautas komisāru padomei, kas Viļa Lāča vadībā darbojās Krievijā. Militārā situācija, kurā vācu armija strauji iegāja PSRS teritorijās, savijās kopā ar politisko aprēķinu, kāds bija Tautas komisāru padomei, — pēc kara jāatgriežas Latvijā.
Pirmo divīzijas sastāvu veidoja latvieši, kas pirmajā padomju okupācijas gadā bija aktīvi PSRS režīma atbalstītāji. Tad viņiem pievienojās bijušā 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri. Politiskie un drošības struktūru darbinieki divīzijā sekoja, ko karavīri runā un ko raksta vēstulēs.
Smagi lasīt par materiālo nodrošinājumu. Ja Staļins gribēja uzvarēt, kāpēc Sarkanajai armijai nepietika pārtikas, nemaz nerunājot par sagatavotiem komandieriem, bruņojumu un apģērbu?
Armijā, tāpat kā visā padomju valstī, bija liels haoss. Īpaši smaga situācija latviešiem bija 1942. gada pavasarī, kad viņi atradās pusaplenkumā pie Lovatas upes. Tā bija purvaina vieta, nebija ceļu, pa kuriem nodrošināt piegādi. Karavīri mēnešiem ilgi dzīvoja pusbadā. Arī tad, kad divīzija vēl veidojās un latvieši dzīvoja Gorohovecas nometnē, viņi vēstulēs raksta, ka naktīs auduma teltīs salst.
Daudz stāstīts un filmās rādīts, ka, piemēram, Staļingradas kaujās vācu karavīri nosala vai apaukstējās un nomira, bet par plānā apģērba dēļ nosalušiem Sarkanās armijas karavīriem nav daudz dzirdēts.
Jā, [vācu režisora Džozefa Vilsmeiera] filmā Staļingrada ir labi parādīts, kā aukstums ietekmē vācu karavīru kaujas spējas. Bet pirmais latviešu strēlnieku divīzijas komandieris Veikins ziņojumos ir pierakstījis, ka 1942. gada pavasarī arī Sarkanās armijas karavīri ir miruši no bada un novārguma. Visu, ko varēja, viņi ēda. Sprāguši zirgi — tas ir mazākais ļaunums.
Man līdz galam nav izskaidrojuma, kāpēc bija tik slikta armijas apgāde. Droši vien tāpēc, ka PSRS lielus līdzekļus izmantoja bruņojuma ražošanā. Viens no iemesliem, kāpēc daudzi gāja pieteikties armijā, — viņiem solīja, ka frontē būs ēdiens. Bet atklājās, ka arī armijā ne vienmēr ir, ko ēst.
Man neizprotama ir sieviešu raušanās uz fronti.
Daļai sieviešu divīzijā bija vīri, brāļi un draugi, un viņas vēlējās būt viņu tuvumā. Sievietes gribēja būt sanitāres, rakstvedes, tiecās kļūt par snaiperēm. Snaipere Monika Meikšāne bija, manuprāt, traka sieviete. Vēstulēs raksta, kā viņai gribas nogalināt aizvien vairāk un vairāk vāciešu. Viņa apraksta, kā stundām ilgi sēž slēpnī un vēro vāciešus, un, kad sagaidīts piemērots mirklis un viens nošauts, gribas atkal. Kara beigās viņa saskaitījusi, cik ienaidnieku karavīru nogalinājusi, un, ja nekļūdos, skaitlis pārsniedza simtu. Sarkanajā armijā bija vairākas latviešu tautības snaiperes.
Vai padomju propaganda nemudināja nogalināt pēc iespējas vairāk vāciešu?
Sarkanajā armijā rīkoja pat sociālistiskās sacensības, kurās mērojās, kurš nošaus vairāk vāciešu. Tāds bija karš. Ar mūsdienu domāšanu to ir grūti aptvert un saprast. Bet kara apstākļos ieslēdzas cits domāšanas veids, citi instinkti, darbojas citi likumi. Esmu domājusi, ko es būtu darījusi 1941. gada vasarā, kad Latvijā ienāca nacistu karaspēks. Nezinu atbildi. Vai — ko būtu darījusi 1944. gada rudenī, kad Latvijā ienāca Sarkanā armija. Kāptu bēgļu laivā? Paliktu, zinot, ka Latviju atkal okupēs? Mūsdienās neiespējami atbildēt uz šādiem jautājumiem.
Vai neesat pirmā latviešu vēsturniece, kas lasījusi arī latviešu karavīru ziņojumus čekai par dienesta biedriem?
Šī tēma vispār nav pētīta. Varbūt tāpēc, ka nav pieejamo avotu. Daudzi dokumenti ir Krievijā, un neviens mums tos nedos. Es par ziņojumiem čekai lasīju karavīru atmiņās. Jau 1942. gadā ar Latvijas kompartijas gādību tika izveidota Lielā Tēvijas kara vēstures komisija, kuras viens no uzdevumiem bija vākt un dokumentēt arī latviešu karavīru liecības. No šīm pierakstītajām liecībām, un tās ir tapušas laikā, kad kara rezultāts nebija nojaušams, var uzzināt daudz interesanta. Kāds no intervētajiem stāstījis, kā izsekojis dienesta biedru. Pēc tam Latvijas Nacionālajā arhīvā atradu krimināllietu, kas ierosināta pret šo izsekoto dienesta biedru. Šādā veidā latviešu karavīri, par kuriem bija saņemti ziņojumi Iekšlietu tautas komisariātā, nokļuva soda bataljonos, kurus sūtīja bezcerīgās kaujās.
Vai jums ir izdevies aprunāties ar kādu no strēlnieku divīzijas karavīriem?
Jā, labi atceros pirmo kara veterānu, ar ko runāju, — Jānis Junga. Viņš bija jūrnieks, kurš apstākļu sakritības dēļ pēc kara sākuma nonāca Krievijā. Divīzijā 1942. gada rudenī pieteicās cerībā, ka tiks pie ēdamā. Par spīti padomju propagandai, kara un pēckara gados viņš spēja saglabāt savu latvisko kodolu. Padomju mašinērija nebija spējusi padarīt viņu par ideoloģiski pareizu cilvēku.
Vēlāk tikos ar Inesi Spuru, kura 201. latviešu strēlnieku divīzijā nonāca 17 gadu vecumā kā brīvprātīgā. Viņa turpretī līdz pat savai nāvei 2013. gadā saglabāja padomju laikos iegūto nostāju. Mūža nogalē dzīvoja lielā vientulībā, viņai bija smagi materiālie apstākļi.
Tikos arī ar Artūru Mauriņu, kurš bija mana kolēģa, vēsturnieka Jāņa Šiliņa vectēvs. Viņš bija Krievijā dzimis latvietis, kurš 1942. gada rudenī nonāca 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā. Pēc kara Latvijā bija izstudējis bioloģiju. Nezinu, vai kāds no Otrā pasaules kara karavīriem maz vēl ir dzīvs. Viņiem jābūt tuvu simt gadiem.
Pēc neatkarības atgūšanas bija liela interese par latviešu leģioniem, kas padomju laikos bija aizliegtā tēma. Cik, jūsuprāt, tagad ir liela interese par latviešiem Sarkanajā armijā?
Stāstīt par šo tēmu esmu aicināta maz. Varbūt nav intereses, jo šie latvieši dienēja armijā, kas mūsu valsti divas reizes okupēja. Esmu dzirdējusi sakām, ka «50 gadus rakstīja par Sarkano armiju, kāpēc tagad par to rakstīt». Bet padomju okupācijas laikā kara vēsture bija pakļauta ideoloģiskām prasībām. Man nepatīk, ka politiku jauc ar vēstures izpēti. Esmu gatava skaidrot sarežģīto vēsturi.
Filmas par karu, kas iedvesmojušas Ilzi Jermacāni
Keep Smiling (2003, rež. Askolds Saulītis). Manuprāt, Askolda Saulīša labākā filma.
Trauslā, sārtā līnija (The Thin Red Line, 1998, rež. Terenss Maliks). Dziļa, filozofiska filma par karavīru trauslo dzīvību. Ar pēcgaršu. Terensa Malika filmas gluži vienkārši ir jāskatās. Visas.
Staļingrada (Stalingrad, 1993, rež. Džozefs Vilsmaiers). Cilvēcisks skats uz vācu karavīriem Staļingradas kaujā.
Denkerka (Dunkirk, 2017, rež. Kristofers Nolans). Mani fascinē šis «Denkerkas brīnums», ar ko apzīmē britu operāciju Dinamo, lai no vācu aplenktās pilsētas Denkerkas izvestu britu, franču un beļģu karavīrus.
Jūras klusēšana (Le Silence de la Mer, 2004, rež. Pjērs Butrons). Aizkustinoša filma par franču meitenes un vācu karavīra mīlestību. Maz teksta. Stāsts tiek stāstīts vairāk ar žestu un mīmikas palīdzību.
Īsi par Ilzi Jermacāni
Dzimusi 1976. gadā Gulbenē
No 2002. līdz 2014. gadam studējusi vēsturi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē
2006. gadā bakalaura grāds vēsturē, 2008. gadā maģistra grāds vēsturē, 2014. gada 31. oktobrī aizstāvējusi promocijas darbu
Šobrīd strādā Latvijas Kara muzejā
2011.—2012. gadā vairākkārt strādājusi un pētījusi dokumentus Krievijas Federācijas arhīvos
The post Trauslā, sarkanā līnija appeared first on IR.lv.