Valodu vēstniecības dibinātājs un angļu valodas skolotājs Andris Lanka negribētu strādāt tikai četras stundas nedēļā. Viņš ir darba bite. Kādas mācības Andris guvis pēc gandrīz ceturtdaļgadsimta biznesā?
Vidusskolā angļu valodas skolotājs viņu «izvilka aiz ausīm». Valsts eksāmenā dabūja knapu sešnieku. Tagad liepājnieks Andris Lanka ir lielisks angļu valodas skolotājs, valodu skolas un tulkošanas aģentūras Valodu vēstniecība īpašnieks.
Dienā, kad zvanu uz Valodu vēstniecību, uzņēmums svin 24 gadu jubileju. 90. gadu vidū Andris bija nesen kā apprecējies un iestājies LCC Starptautiskajā universitātē Klaipēdā, kur padziļināti apguva angļu valodu. Lai gan sievai Gunitai bija labs darbiņš un abi bija norunājuši, ka viņa palīdzēs vīram ar mācību izmaksām, Andris tomēr jutās neērti. Gribēja ģimenes budžetā dot arī savu artavu. Nepilnas slodzes darbu tolaik nevarēja atrast, bet studijas neļāva strādāt pilnu laiku. «Ja būtu bijušas Čili picas un makdonaldi, es, visticamāk, būtu strādājis tur, bet tādu iespēju nebija,» Andris atceras, kā nolēma likt lietā svaigi iegūtās valodu prasmes un piestrādāt par angļu valodas skolotāju. «Tā ir viena mācība — ja tev nav iespēju, tad radi tās pats,» viņš saka.
Valodu nodarbības bija pieprasītas, un Andris dibināja uzņēmumu, ko tolaik nosauca par Valodu centru. Sieva mācīja grupas pa nedēļas vidu, Andris brīvdienās. Tagad Andris ir arī LCC Starptautiskās universitātes direktoru padomes loceklis.
Visticamāk, vidusskolā skolotāji Andrim redzēja pavisam citādu nākotni. Viņš bija īsts delveris! «Nebiju skolas materiāls,» viņš pasmaida. Ar klasesbiedru un labāko draugu, agrāk populāro mūziķi Rolandu Balodi-Ūdri jeb Ūdrīti nedēļas nogalēs brauca uz Rīgu, pie tagadējās Galerijas Rīga un Centrāltirgus spēlēja Smokie, The Beatles un Čikāgas piecīšu mūziku. «90. gados tas bija kruti,» viņš stāsta. «Ja pēc pusstundas spēlēšanas mums apkārt nebija vismaz 50 cilvēku, viss — klapējām bodi ciet, gājām tālāk.»
Vienā sestdienā muzikanti nopelnīja vairāk nekā vecāki vesela mēneša laikā. «Tam muzicēšanas stilam bija blaknes. Protams, mēs to naudu nodzērām,» Andris ir atklāts.
Akadēmiski draudzīgs šāds dzīvesveids neesot bijis, tāpēc uzreiz pēc vidusskolas jaunietis augstskolā neiestājās. Vecāki par to nepriecājās, lika dēlam meklēt darbu. Kādu laiku Andris pastrādāja par gaļas izcirtēju, bet tas īsti negāja pie sirds. Tad arī iestājās universitātē Klaipēdā, kas dzīvē izrādījās pagrieziena punkts.
Crazy mācību metode
Valodu vēstniecība pamatā nodarbojas ar angļu valodas mācīšanu, tomēr pēc pieprasījuma tiek veidotas arī krievu, vācu, itāļu vai citu valodu mācību grupas. Un studentu vidū ir gan trīsgadnieki, gan sirmgalvji. «Mēs nevis mācām angļu valodu, bet palīdzam pabeigt mācīties,» par valodu nodarbībām stāsta Andris, izpelnoties manu izbrīnu. Vai tad valodu kādreiz var pabeigt mācīties? «Var, var,» viņš saka.
Lielākajai daļai cilvēku dzīvē pietiekot ar 4000 vārdiem, un ir pētījumi, kas noteikuši, kuri ir šie biežāk lietojamie vārdi. Pirmajās nodarbībās studenti mācās vārdus, kas, pēc matemātiskiem aprēķiniem, dzīvē būs vairāk noderīgi. Katrā nākamajā nodarbībā ķeras pie nākamajiem svarīgākajiem vārdiem. Savukārt mācību metode esot «baigā centrifūga, tā metode ir crazy». Tā balstās uz ātrumu un spriedzi. Tiešās un audiolingvālās metodes apvienojums. «Tas ir sarežģīts vārds. Akadēmiķi novemsies no šī vārda,» pajoko Andris.
Parasti, mācoties valodu, uzsvars ir uz gramatiku un klausīšanos. «Daudzi mums saka: angļu valoda man ir tādā suņa režīmā — saprast saprotu, bet neko pateikt nemāku,» stāsta Andris. «Mēs darām citādi.» Valodu vēstniecībā uzsvars tiek likts uz prasmi runāt, turklāt metodes «āķis» slēpjas ātrumā. Mācoties valodu, svešā mēle prātā veidojoties kā atsevišķs semantisks burbulis, kas met tiltu uz dzimtās valodas semantisko burbuli. «Bet izrādās, ka var veidot ne tikai divus atsevišķus burbuļus, bet arī piedēklīti tajā pašā burbulī,» Andris vienkāršo. Uzturot mācību procesā ātrumu un spriedzi, «tiltiņš» nepaspējot izveidoties.
Lielākoties Valodu vēstniecībā ļaudis vēršas, lai mācītos valodu darba vajadzībām. Lielai daļai ir interese par biznesa angļu valodu. Jaunās tūkstošgades sākumā uzņēmums sāka piedāvāt arī tulkošanas pakalpojumus. Pirms Covid-19 krīzes uzņēmuma komandā bija padsmit štata darbinieku, bet vēl kādi 100 bija tā dēvētie sadarbības partneri. Ārštata palīgi, kas pieslēdzas pie konkrētiem darbiņiem kādas valodas mācīšanā vai tulkošanā.
Trīs panikas lēkmes
Vēl līdz pagājušā gada nogalei Valodu vēstniecība atradās divās pilsētās — Liepājā un Rīgā. Šobrīd gan telpas ir aizvērtas, jo nav nepieciešamas. Kad 2020. gada pavasarī stājās spēkā ar Covid-19 saistītie ierobežojumi, uzņēmuma apgrozījums nedēļas laikā nokritās par 80%. Arī vasarā tas neatguvās. Valodu mācībām vasara nav aktīvais laiks. Tuvojoties gada nogalei, atsākās kustība. «Cilvēki sāka konvertēties uz jauno realitāti. Saprata, ka satikšanās nebūs tik ātra, prasmes sāk ierūsēt, bet vajadzība joprojām ir aktuāla, un nav ko gaidīt labāku laiku,» stāsta Andris. Tagad kritums saglabājies tikai bērnu nodarbībām, kuras uzņēmums vēlas rīkot tikai klātienē, bet pieaugušo mācību apjoms esot atgriezies tuvu tam līmenim, kāds bija pirms Covid-19 pandēmijas.
«Tirgus iespējas joprojām ir, tev tikai jābūt prasmei tās paņemt. Kāpēc turpināt atņemt sev peļņas un izaugsmes iespējas? Tāpēc cilvēki izmanto digitālās iespējas mācīties,» Andris skaidro. Turklāt Covid-19 laiks atnesis arī pozitīvas pārmaiņas. Piemēram, kāds uzņēmums Valodu vēstniecībai lūdzis nodrošināt 70 studentiem zviedru valodas kursus. Visi var mācīties tikai no rītiem. Tādam apjomam nepieciešams organizēt sešas mācību grupas. «Mēs to dzīvajā nekad nebūtu varējuši izcelt,» stāsta Andris. Taču attālinātie mācību risinājumi to ļauj paveikt. Covid-19 krīze iemācījusi arī strādāt daudz efektīvāk, ar samazinātu administratīvo korpusu. «Efektivitāte ir fantastiska,» saka Andris. Par šo ieguvumu gan viņš neizskatās pārāk priecīgs. Nācās atlaist daudz cilvēku. Atlaišanas skārušas 60—70 ģimenes. «Cilvēki, ar kuriem esmu gadiem ilgi kopā strādājis, esam bijuši kopā Amerikā un vēl visur kur. Man bija jāpaskatās viņiem acīs un jāsaka: uz redzēšanos! Tas nav vienkārši.»
Pārdzīvojumi nāca kopā ar trim panikas lēkmēm. «Tā panikas lēkme ir no tā, ka tu sēdi un funktierē, mēģini radīt risinājumu, bet saproti, ka neko nevari izdarīt,» Andris dalās pārdzīvotajā. Pirms norunājām interviju ar Andri, gaidījām ziņu no viņa grāmatvedes, vai 2020. gadu būs izdevies noslēgt ar peļņu. Par spīti visām grūtībām, uzņēmumam izdevies izķepuroties bez zaudējumiem, precīzu peļņas un apgrozījuma skaitļu gan vēl nav. Gribu Andri paslavēt ar banālo «grūtības jau tikai padara stiprāku», bet Andris man oponē. «Nav tā, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Citreiz ir grūtības, kas tā sagrauj, ka maz neliekas. Bet! Vai tas ir radījis jaunus risinājumus? Jā! Vai ir palīdzējis tikt galā ar lietām, par kurām pirms gada tu vispār nebūtu pat iedomājies, ka varētu tikt galā? Noteikti! Vai es šobrīd gribētu visu samainīt atpakaļ vietām? Patiesībā — nē,» Andris secina. Un par vienu viņš ir drošs — Covid-19 ir lielākās grūtības, ar kurām uzņēmums saskāries savā 24 gadu pastāvēšanas vēsturē.
Un grūtību nav trūcis! Piemēram, Andris zina, kā neveidot valodu skolu Brazīlijā. Ļoti labi zina. Jo 2013. gadā mēģināja. Kāpēc neizdevās? «Ir vairāk jārespektē vietējā tirgus īpatnības,» neveiksmi analizē Andris. Tur bijušas pavisam citādas nianses nekā Latvijā. Turklāt tagad viņš spriež, ka bija jālido uz Brazīliju vismaz uz vienu gadu, jābūt fiziski klāt pie visiem procesiem. Andris ir pārliecināts — ja startētu vēlreiz ar tagad gūtajām mācībām, tas izdotos labāk. «Nebrīnīšos, ja pēc gadiem septiņiem mēs arī ļoti daudzās vietās pasaulē būsim ar saviem skolotājiem. Domāju, ka fiziskā lokācija valodu un mūžizglītības jomā neatgriezīsies tik izteikti,» viņš spriež.
Darba bites
Lai nu ko, bet pieticību Andrim pārmest nevar. Viņš uzskata, ka ir labākais biznesa angļu valodas skolotājs Latvijā. Kāpēc? Jo 25 gadu laikā viņš dibinājis septiņus uzņēmumus, darbojies deviņās industrijās. «Nu nevar to pārsist,» viņš norāda. Katru darbadienas rītu plkst. 6.30 viņš modina klausītājus Facebook tiešraidēs Prāta rīta rosme. Vairākus gadus tiešraidē par biznesu runājis vienatnē, pēdējā laikā sācis aicināt arī viesus. «Galvenā ideja ir padalīties ar to, ko esam piedzīvojuši 25 gadu laikā, kurās peļķēs kāpt, kurās nekāpt,» viņš stāsta.
Katram raidījumam pirmajās 48 stundās esot no 200 līdz pāri par tūkstoš skatījumu. Kāpēc viņš to dara? «Uzņēmējdarbība ir kāpšana Everestā, un visbiežāk vienatnē. Nav tev apkārt bariņa ar faniem un baloniem. Tev ir n-tie jautājumi, un tu nezini, vai tu rīkojies pareizi. Un tu nezini arī, kam uzticēties. Es ticu smagam darbam, mēs esam darba bites. Mani neinteresē Tima Ferisa 4 stundu darba nedēļa. Es, visticamāk, pēc mēneša jau būtu beigts, noresnējis vai pārdzēris jēgu, ja man būtu jāstrādā tikai četras stundas nedēļā. Mēs esam darba bites, bet mēs esam arī godīgi. Un to, ko mēs esam iemācījušies, mēs arī padodam tālāk.»
Jā, Andris ir darba bite! Savulaik kopā ar sievu palīdzējis organizēt konferences pa visu pasauli amerikāņu runātājai un uzņēmējai Denijai Džonsonei. Ņēma līdzi visus četrus bērnus un darbu apvienoja ar ceļošanu. Vismīļākais esot bijis 80 dienu ilgs ceļojums uz Kaliforniju ASV, Austrāliju, Jaunzēlandi, tad Teksasu ASV un visbeidzot Kanādu. Nedēļas nogalēs vadīja konferences, pa nedēļas vidu ceļoja. «Kurš angļu valodas skolotājs no Liepājas paņem savu sievu un četrus bērnus un uz 80 dienām aizlido tādā ceļojumā?» Andris smejas par piedzīvoto.
Vēl viņš ar sievu izīrē apartamentus Liepājā un tās tuvumā. Gan tādus, kas pašiem pieder, gan tādus, ko citi uzticējuši apsaimniekošanai. Esot sezonas, kad apritē pāris laiž pat 14 dzīvokļus. Turklāt abi iecerējuši atvērt savu viesnīcu, vienu ēku šim mērķim ir jau noskatījuši. Un par savu pieredzi šajā nozarē viņi raksta arī grāmatu How Booking.com Saved My Airbnb jeb Kā Booking.com izglāba manu airbnb. Nu darba bites, tik tiešām!
Nerimstoši dūkt Andrim liek apziņa, ka viņš ir privileģēts ar iespējām, kādu iepriekšējai paaudzei nebija. «Mans tētis kādreiz nodarbojās ar grieķu-romiešu cīņu. Viņam ķepa ir divreiz lielāka par manējo. Esmu redzējis viņu raudam tikai vienreiz mūžā, 1990. gada 4. maijā. Viņam bija žēl, ka to nesagaidīja viņa sievastēvs, mans opis. Es uzaugu ar Amerikas balsi un Luksemburgas radio, tikai maziņš nesapratu, kāpēc, to klausoties, logi bija jātaisa ciet. Manu vecāku paaudze varēja dibināt uzņēmumu deviņdesmitajos, bet tad viņi bija manā vecumā — četrdesmitgadnieki. Es savu uzņēmumu dibināju 20 gadu vecumā,» stāsta Andris. Un viņam brīdi jāievelk elpa, jo pateiktais liek acīs sariesties pa asarai.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Apziņa, ka mēs esam iekuru paaudze. Lai kā mums gribētos domāt, ka mēs esam tie ērgļi, kas aizlidos vistālāk, mūsu uzdevums ir parādīt, ka latvietis var aizsisties tiktāl. Pēc mums nāks bērni un mazbērni, viņu uzdevums būs aizskriet pa visu pasauli un izdarīt lietas. Mēs darbojamies, lai iedvesmotu cilvēkus noticēt.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Ir bijis tā, ka nevaram nopirkt veselu pamperu paku — makā ir tikai trīs lati. Jo es gaidīju klientu. Un daļa uzņēmēju tā dzīvo joprojām — gaida klientu. Neviens negrib būt uzbāzīgais telefonpārdevējs, bet kā būtu, ja tu izdomātu inteliģentus veidus, kā proaktīvi aizsniegt potenciālo klientu?»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Neviens neskaitīs tavu naudu tik labi kā tu pats, tāpēc nedistancējies no finanšu pārvaldes, aizbildinoties ar aizņemtību. Mārketings nedrīkst būt ārpakalpojums. Tas ir kā sekss laulībā. Tas ir intīmākais, kas notiek starp tevi un klientu.»
Katru darbadienas rītu plkst. 6.30 Andris modina klausītājus Facebook tiešraidēs Prāta rīta rosme.
Foto no privātā arhīva
The post Delveris, kurš kļuva par darba biti appeared first on IR.lv.