677 lappuses, 3,6 kilogrami — tādi ir jauniznākušās Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatas raksturlielumi. Redaktors Andrejs Vasks stāsta par ceļu mūža garumā, lai taptu fundamentālais izdevums
Mans lielākais atradums ir pieci lati, bet arheologs Andrejs Vasks pat savas Teikas privātmājas dārzā uzgājis antīkas vērtības. «Rokot pamatus garāžai, atradu holandiešu baltmāla pīpīšu fragmentus, 17.—18. gadsimts,» viņš pavēsta tā starp citu. «Tādas pīpītes ar garu kātu, kā caurulītes. Acīmredzot te tolaik cilvēki grozījušies, bijusi kāda saimniecība, pīpītes pīpējuši, kāda ir saplīsusi.»
Arheologi arī mūsdienās izmanto parastu, dārzkopju veikalos pieejamu inventāru. «Dārza lāpsta, kā nu kurš to sauc,» Vasks iedur zemē lauksaimnieka atribūtu. «Ar to arheologs norok velēnu, augsnes virskārtu. Kad kaut kam ir uzdūries, ņem mazākas lāpstiņas. Špaktelītes, ķellītes. Otas, pindzelītes, dažreiz arī pinceti vajag.» Viņš pavārsta rokās spicu kāpostu stādīšanas lāpstiņu, arheologu žargonā — «kāposteni». Mīļa dāvana no kolēģes. 73 gadu vecumā gan vairs neesot aktīvs izrakumu veicējs, lielākā daļa arsenāla atdota jaunākiem censoņiem.
Vaska mūža tēma ir aizvēsture: vēlā bronzas un dzelzs laikmeta (1000. g. pirms Kristus—1000. g. pēc Kristus) apmetnes un apbedījumu vietas Latvijas teritorijā. Īpaši sirdī iekritis Brikuļu pilskalns pie Lubāna ezera, par to tapusi doktora disertācija un viena no piecām monogrāfijām. Taču tikpat paliekošs darbs būs nupat iznākusī, kopā ar Gunitu Zariņu sastādītā Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. Nevis mazs, kabatā iebāžams sējumiņš, bet 677 lappuses biezs fundamentāls apkopojums cietos vākos.
«3,6 kilogrami,» pasmaida pētnieks. «Kolēģe Gunita svēra, jo sūtīja recenzentiem Igaunijā un Lietuvā. Grāmatai ir 48 autori, faktiski visi Latvijas arheologi, kas aktīvi darbojas, — gan no Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta, gan Nacionālā vēstures muzeja, gan citām organizācijām.»
Ceļš līdz grāmatai bijis garš un sarežģīts. Sākumā — Latvijas Zinātnes padomes ideja ar dažādu institūciju līdzdalību izveidot digitālu humanitāro zinātņu enciklopēdiju. «Projekts notika trīs četrus gadus, tad finansējums beidzās. Mēs, arheologi, spriedām: esam diezgan daudz darba ieguldījuši, un viss tagad pakaras gaisā? Un ko nozīmē — digitāli? 2015. gadā radās doma par drukātu izdevumu.»
Redkolēģija, kurā ir arī Arnis Radiņš, Jānis Ciglis, Antonija Vilcāne un Juris Urtāns, nospriedusi, ka skaisti ilustrēto darbu, par kura vizuālo ietērpu rūpējies mākslinieks Mārtiņš Plotka, labāk tomēr nosaukt par Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatu. Jo enciklopēdijai ir striktāki noteikumi. «Tur visiem šķirkļiem jābūt vienādotiem, bet mums autoru ir daudz, katram valodas stils drusku atšķiras,» skaidro Vasks. «Katra arheologu paaudze atstāj savu lielu grāmatu. Mums būs šī.»
Iepriekšējais līdzvērtīgais apkopojums, Latvijas PSR arheoloģija, iznācis pirms gandrīz pusgadsimta, 1974. gadā. Saprotot jaunā projekta nozīmību, tā rakstiskās daļas pabeigšanu finansējis Latvijas Kultūrkapitāla fonds. Bet izdošanai nauda neesot atradusies ne Latvijas Universitātē, ne Zinātņu akadēmijā. Vienīgais, kurš atsaucās, bijis mecenāts Juris Savickis — tā Vasks pamato pretrunīgi vērtētās personības godināšanu ar portretu grāmatas sākumā, kamēr viss Latvijas arheoloģijas zieds palicis aizkadrā. «Ja nebūtu Savicka, mēs vēl šodien ar Gunitu Zariņu staigātu ar cepuri apkārt,» viņš nopūšas. «Un cik tad ilgi grāmatu var marinēt? Noveco kaut vai literatūras saraksts.»
Autori, kuri ir mana sarunas biedra vienaudži, vēl īsti nevarot pierast pie domas, ka pirms mēneša nodrukātajam vērienīgajam darbam oficiālas atklāšanas nebūs. Maijā paredzēta videokonference. «Tas ir kā ostīt rozīti caur gāzmasku,» skarbi iesmejas zinātnieks.
Vai pandēmija ietekmē arī arheologu darbu? Latvijā izrakumi laikam īsti nenotiek?
Restorāniem un viesnīcām pandēmija ir katastrofāla. Arheoloģijai ne. Jā, izrakumu ir maz. Pa lielākajai daļai tā ir komercarheoloģija. Ja kāds kaut ko grib būvēt, tad, sevišķi vēsturiskajās pilsētās, jāveic arheoloģiskā izpēte. Piemēram, ceļu taisa, un priekšā kapulauks — tas ir jāizpēta. Tad būvnieki maksā par to. Pēc zinātniskiem principiem izvēlētu objektu šobrīd faktiski nav.
Arī Rail Baltica trasē kaut kas interesants varētu «uzpeldēt»?
To jau izsekoja mūsu arheologi, jaunā paaudze. Caur brikšņiem un dumbrājiem pa trases vietu izgāja cauri. Šo to atklāja, bet neko tik īpašu. Taču, kad sāksies reālā būvniecība, tad arī arheologam ir jābūt klāt. Jo ne jau visur bez rakšanas var pateikt, kas ir zem zemes.
Ir lietas, ko arheologi izlūkgājienos var konstatēt. Teiksim, kultūrslānis ir tumšāks. Vai kapu uzkalniņš — to jau redz, reljefs izceļas. Bet līdzenos kapus, bieži vien kādu pusmetru zem zemes, atrod, kad uzrokas virsū.
To var saukt par profesionālo kretīnismu — es pat mežā, lasot ogas un sēnes, skatos, vai neieraudzīšu kādu kapu uzkalniņu. Nē, tie nav pagājušā gadsimta apbedījumi, kara sekas. Visbiežāk bronzas laikmets. Vienkārši tagad tur ir mežs, kādreiz nebija.
Kāds ir jūsu stāsts par aizraušanos ar arheoloģiju?
Ar arheoloģiju esmu saistīts kopš 13 gadu vecuma. Mātei bija pazīstams arheologs Jānis Graudonis, viņam 1962. gadā bija izrakumi Pļaviņu spēkstacijas appludinājumu zonā, Mūkukalnā.
Mamma ierunāja, lai vasarā nemētājos apkārt, labāk daru kādu derīgu darbu. Tā tas sākās. Nākamo vasaru atkal pastrādāju. Kad beidzu vidusskolu, mamma atkal bija nejauši satikusi Graudoni, viņš teicis: «Lai taču iet uz vēsturniekiem, lai paliek pie arheoloģijas!» Universitātē tajā laikā gan arheoloģiju tikpat kā nemācīja.
Sāku strādāt algotu darbu pie Graudoņa jau pēc 1. kursa — par ekspedīcijas tehnisko vadītāju. Kamēr būvē kārtējo spēkstaciju, nauda [arheoloģiskajai izpētei] ir, kad tā beidzas — sveiki! 1968. gadā sāku strādāt LPRS Vēstures muzeja arheoloģijas nodaļā, tā jau bija štata vieta. Strādāju pie tādiem arheoloģijas grandiem kā Lūcija Vankina un Vladislavs Urtāns, kam šopavasar būs 100 gadu jubileja. Tad [90. gados] bija izsludināts konkurss uz profesora vietu Latvijas Universitātē. Pieteicos, kļuvu par profesoru. Mans mērķis bija attīstīt studentu arheoloģisko apmācību.
Kopā ar kolēģi Armandu Vijupu panācām, ka tiek organizētas arheoloģiskās prakses vasarā, trīs nedēļas. Doma bija, ka varbūt kāds no studentiem pēc tam ieinteresējas par arheoloģiju. Daudziem biju darbaudzinātājs. Tas man bija svarīgs laiks. Tagad es vairs neesmu fakultātē. Samazināja štatus, naudiņu — studentu ir mazāk nekā agrāk. Turpinu darbu kā vadošais pētnieks Latvijas vēstures institūtā.
Cik izrakumu esat vadījis?
Atmiņā kādas 30 ekspedīcijas. Lielākā bija Brikuļu pilskalnā pie Lubāna ezera: 1977.—1979. gada vasaras. Racēji kādi 30, arī pusaudži sabrauca palīgā no visas apkārtnes. Pats pie lāpstas nemaz nevarēju tikt, kaut gan gribējās. Nebija laika, visu laiku jāskatās, kā viņi rok.
Vai Latvijā vēl ir arheologiem neatklātas Atlantīdas?
Neatklātu objektu, protams, ir ļoti daudz. Bet arī tie, kas ir zināmi un reģistrēti pieminekļu sarakstā, nav visi obligāti jāizrok. Arheologs norokot pats faktiski iznīcina savu pētījuma objektu. Tāpēc nemaz nav vēlams visu izpētīt.
Izņemot, protams, gadījumus, kad [kāda saimnieciski nozīmīga objekta ierīkošanai] vajag norakt visu teritoriju. Brikuļu pilskalna vietā bija paredzēts ierīkot lielu grants karjeru. Arī Pļaviņu un Rīgas spēkstaciju appludināšanas zonā esošos objektus vajadzēja maksimāli plaši izpētīt. Arī Ikšķiles Vīnakalns tika pilnībā izpētīts, tam pāri bija ieplānota šoseja. Tagad tur ir tikai pietura, ko sauc Vīnakalns.
Bet citos apstākļos kāda daļa ir jāatstāj. Galu galā, mēs šodien strādājam ar tādām izpētes metodēm, kādas mums ir, bet varbūt pēc dažiem gadu desmitiem metodes būs labākas. Arvien lielāku atzīšanu piedzīvo tā sauktās nedestruktīvās metodes, kas nebojā objektu: dažādi zondējumi, paraugu ņemšana. Tās gan tomēr nespēj sniegt informāciju, ko sniedz tradicionālie izrakumi.
Kāpēc izvēlējāties tieši aizvēsturi, kuru grūti pat domās materializēt?
Tā kaut kā iegriezās. Jānim Graudonim bija liela nozīme. «Iegāju» tajā pašā periodā, kurā viņš strādāja. Disertāciju par tā laikmeta keramiku aizstāvēju 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā. Bet, protams, nodarbojos ne tikai ar keramikas pētniecību — pētīju visus [bronzas un dzelzs laikmeta] materiālus bijušajās dzīvesvietās, pilskalnos un apbedījumos.
Arheoloģijas rokasgrāmatā viena no interesantākajām sadaļām ir izrakumos atrasto sadzīves priekšmetu apraksti ar fotogrāfijām. Piemēram, ausu tīrāmās karotītes. Līdzīgas tagad pārdod ekoveikalos. Kādi senvēstures priekšmeti ir jūs pārsteiguši?
Pat nezināju, ka tādas ausu tīrāmās karotītes ir arī mūsdienās!
Jā, arheoloģijā ir arī priekšmeti, par kuru izmantošanu visi rausta plecus. Viens ir tā sauktās māla kāstuves vēlā bronzas laikmeta objektos. Cilindrisks keramikas priekšmets, kā tāds podiņš, tikai bez dibena, ar zīmuļa resnuma caurumiņiem sānos. Lielākoties atrod tikai šo caurumoto cilindru lauskas. Kādam nolūkam tādus izgatavo? Viena versija — kāstuve biezpiena un siera gatavošanai. Bet izskatās, ka tomēr ne. Mans secinājums — šis priekšmets acīmredzot ir domāts ogļu saglabāšanai ugunskurā. Savelk kopā ogles cilindrā, apber ar pelniem, otrā dienā, kad vajag, pelnus notrauš, uzpūš drusku…
Uguns iegūšana mūsdienās nav problēma, piešķiļam šķiltavu, un viss notiek, bet tajos laikos tik vienkārši nebija. Bija jāiztiek ar dzelzi un krama gabalu, jāpieliek daudz lielākas pūles.
Bet arī tā ir tikai versija. Brikuļu pilskalnā nav atrasta neviena kāstuve. Toties Daugavas lejtecē, Ķivutkalnā un Vīnakalnā, šo perforēto lausku ir daudz.
Vai izdodas veidot vīziju, kā cilvēki dzīvojuši aizvēsturiskajās apmetnēs? Vai sanāk tikai tādas druskas?
Jā, tikai druskas diemžēl. Ir teorija, ka no bijušās realitātes arheologa rokās nonāk labākajā gadījumā 10%. Es domāju, ka šis skaitlis ir vēl mazāks. No tādām paliekām kaut ko rekonstruēt nav vienkārši.
Kāda jums pašam ir lielākā mistērija?
Brikuļu pilskalnā — viss, kā nākas. Tumšs kultūrslānis, keramika, citi priekšmeti, šis tas no celtniecības paliekām. Bet viena lieta pēc mēneša vai divu strādāšanas liekas ļoti savāda — nav pavardu! Nav apkures ierīču.
Parasti bronzas un dzelzs laikmeta pavardus sakrāva no laukakmeņiem. Tādus kā etnogrāfijas muzejos var redzēt «vārāmajos namiņos». Tikai vēlāk sapratu: bet Īdeņā vispār nav akmeņu! Tīra smilts, tādi kaļķakmens oļi.
Uz sezonas otru pusi kultūrslāņa apakšā izdevās atrast vienu smuku pavardu, būvētu citādi nekā parasti. Māla apmale, apmēram 10—15 cm plata un 5 cm augsta. Šajā ovālā iekaisīta balta smilts, un uz tās tad ir kurināta uguns. Šādi ar māla apmali izveidoti pavardi ir viegli izpostāmi. Kad atklājām vienu, tad, apskatoties iepriekš uzzīmētajos plānos, redzējām — jā, tur ir arī citi izpostīti pavardi. Palikuši tikai sarkanā māla plankumi.
Vai kādreiz esat aizdomājušies, kas no mūsu «kultūrslāņa» nākamajām paaudzēm varētu izrakumos atklāties? Datori un celofāna maisiņi?
Droši vien tos arī atradīs, ja kādam būs interese pētīt. Pieņemu, ka laba izrakumu vieta varētu būt atkritumu izgāztuves.
Tur izrakumi notiek jau tagad!
Jā, tur procesus varēs līdz galam izsekot. Bija piena pudeles ar bleķa vāciņiem, tagad ir tetrapakas. Paredzu, ka pie vairākkārt izmantojamām stikla pudelēm atkal atgriezīsimies.
Vai mūsu arheoloģiskie pieminekļi, jūsuprāt, ir pietiekami labi marķēti? Vai tos cenšas nemarķēt «melno arheologu», tā saukto «mantraču» dēļ?
Vispār jau tāpat kā citās zemēs — Zviedrijā vai Dānijā — pie katra arheoloģiskā pieminekļa vajadzētu paskaidrojošu plāksnīti: te atrodas tas un tas, objekts ir valsts aizsardzībā. Un mantračiem draud krimināllieta, ja viņi patvaļīgi kaut ko dara.
Ko jūs vēl gribētu izrakt, ja varētu?
Būtu jākoncentrē uzmanība uz agrā bronzas laikmeta dzīvesvietu meklējumiem. Pilskalnu laiks sākas ar vēlo bronzas laikmetu, ar 1000. gadu pirms Kristus dzimšanas, bet pirms tam par iepriekšējo gadu tūkstoti — no 1800. līdz 1100. gadam pirms Kristus dzimšanas — materiālu ir ļoti maz. Viens no izskaidrojumiem: tajā laikā bija nelielas saimniecības, tikai 10—12 iedzīvotāju. Ap tik mazām apmetnēm neizveidojās «spēcīgāks» kultūrslānis. Tāpēc tās ir ļoti grūti atrast. Interesants pētniecības virziens, kur nekādas lielas sekmes nevar garantēt.
Taču svarīgi ir ne tikai rakt, rakt un rakt, bet arī materiālus apstrādāt, analizēt, secinājumus izdarīt un publicēt.
Grāmatas par arheoloģiju, kuras izlasīt
Latvijas PSR arheoloģija. «Lai gan izdota pirms 47 gadiem, tā joprojām ir izcils akadēmisks avots par Latvijas arheoloģiskajiem pieminekļiem un tur iegūtajiem atradumiem. Pievienots plašs pētīto objektu saraksts ar norādēm uz literatūru, kur par tiem var izlasīt.»
Colin Renfrew & Paul Bahn. Archaeology. «Abu prominento autoru grāmatā, kas katrā jaunā izdevumā ir papildināta ar jaunākajiem datiem, aplūkotas arheoloģiskās pētniecības metodes, virzieni un spilgtākie rezultāti pasaules mērogā.»
Arnis Radiņš. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. «Grāmata zinātniski populārā valodā iepazīstina ar Latvijas arheoloģijas pienesumu mūsu vēstures izpētē no vēlā paleolīta līdz jaunākajiem laikiem.»
Juris Urtāns. Skudra pie kalna. Arheologa stāsti. «Arheologs un kultūrvēsturnieks Juris Urtāns dalās novērojumos, pārdomās, iespaidos un hipotēzēs, kas uzkrājušās vairāk nekā 20 gadu laikā, pētot Latvijas senvietas.»
Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. «Plašākais izziņas avots par Latvijas arheoloģiju un tās vēsturi, kāds jebkad ir publicēts.»
CV
Dzimis 1947. gada 13. jūnijā Rīgā
1970 Beidzis LVU Vēstures un filozofijas fakultāti
1983 PSRS ZA Arheoloģijas institūta aspirants
1992 Latvijas ZA vēstures doktors
1995 LU habilitētais vēstures doktors
1997—2015 LU profesors, Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu katedras vadītājs
1993—2020 LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks
2006—2020 LU Vēstures zinātņu promocijas padomes priekšsēdētājs
Publikācijas latviešu, krievu un angļu valodā, piecu monogrāfiju autors
LZA korespondētājloceklis
Atzinības Krusta virsnieks
The post Meklējot pamestu pavardu appeared first on IR.lv.