Dižķibeles laikā šuvēja Liene un datorgrafiķis Kristaps aizgāja no Rīgas uz laukiem, bet pandēmijas krīzē izveidoja savu ražojumu pašapkalpošanās vagoniņu, kas jau iecienīts Smiltenes apkārtnē. Dārzeņus un zaļumus Strazdiņi piegādā labākajiem restorāniem Cēsīs, Valmierā un Līgatnē
Kuriozs — Liene smaida par debiju Straupes lauku labumu tirdziņā pirms diviem gadiem. «Viss dārzā izaudzis — ko darām? Braucam uz tirgu! Bet tur tādu kā mēs ir daudz. Nez, kāds vispār pirks?» iesācēji lauksaimnieki pa ceļam mocījušies šaubās.
Viņiem kā jauniņajiem Straupē ierādīts tālākais stūris. Bet cilvēki atraduši, cits pēc cita nākuši klāt: «Mums patīk jūsu noformējums!»
Kas tad tur tāds bija? «Nekas tik sevišķs — pirksta resnuma burkāni, mazas bietītes,» atbild vīrs Kristaps.
«Viss buntītēs, svaigs, kraukšķīgs. Paņem un grauz!» attrauc Liene. «Un maziņi cukīni. Nekad neesam tos pieaudzējuši lielus, resnus, piegrūduši pilnus plauktus un pagrabu. Jā, mums patīk garšīgi paēst. Kāpēc neaudzēt to, kas mums pašiem garšo un nepiedāvāt citiem?»
Kamēr Kristaps Straupē aizgājis meklēt labāku zonu internetam telefonā, ieradušies vēl divi pircēji — vīrietis un sieviete. «Labdien, vai jūs arī veicat piegādes restorāniem?» Liene gauži apmulsusi: «Lūdzu, nedaudz pagaidiet, vīrs nāks. Viņš ir galvenais dārznieks!» «Izrādās, tas bija Villa Santa Hotel restorāna šefpavārs ar priekšnieci,» iesmejas. «Joprojām sadarbojamies. Pamazām klāt nāca citi. Un pēc tam Straupē mūs visu laiku citiem zemniekiem priekšā lika. Internetā reklamē Straupes tirdziņu un, pat ja mēs uz turieni nebraucam, ieliek mūsu bildes!»
Saimnieki Rūpniekos
Ir cilvēki, kuriem pat sejā rakstīts: godīgs. Tāds ir Kristaps. Kluss, atsaucīgs, atbildīgs. Pirmā profesija — datorgrafiķis, bijušie klienti viņu uzmeklējot joprojām. Bet Liene — apsviedīga, visu laiku kustībā. Sekojot mammas — Smiltenē populāras šuvējas — pēdās, mācījusies šo amatu Rīgā. 10 gadus arī nostrādājusi profesijā. Aizrāvusies, organizējot modes skates savām un citu kolekcijām. Beigās pieķērusi klāt arī kultūras vadības studijas Ekonomikas un kultūras augstskolā.
«Strādājot vienlaikus trīs darbavietās, sabeidzu muguru, ārsts pateica, ka drīkstot šūt, maksimums, četras stundas dienā. Tad Rīgā veikaliem taisīju reklāmas — vienā, otrā,» Liene runā kā par tālu pagātni. Nu jau vairāk nekā 10 gadus viņi atkal ir viņas dzimtenē.
«Kad 2008. gadā uznāca dižķibele, abi ar Kristapu strādājām vairumtirdzniecības uzņēmumā Verners, tikai katrs savā nodaļā,» stāsta Liene. «Vispirms likvidēja manu nodaļu, es gan dabūju citu darbu. Pēc tam Kristapu atlaida. Domājām — ja mēs uz laukiem nepārcelsimies tagad, kad ir brīvas rokas, tad nekad mēs to neizdarīsim,» — tāds ir stāsts, kā viņi nonākuši Grotūzī, ciemā, kas sākas tūdaļ aiz Smiltenes robežām. Liene dabūjusi tautas nama vadītājas vietu Launkalnē, Smiltenes novada otrā pusē. Kristaps piestrādājis Smiltenes poligrāfijas uzņēmumā Reklāmas darbnīca.
«Grotūzis senos laikos bija pusmuiža,» informē Liene. «Te dzīvoja muižkungs Grothuss. Garām gāja arī mazā dzelzceļa līnija. Pašā galā, kādu puskilometru no mūsu mājas, bija Smiltenes stacija. Tagad tikai līnija vēl laukā palikusi, «zaļais dzelzceļš».»
Pie Strazdiņu mājas ceļa vīd sagāzies milzīgā muižas staļļa jumts, lubiņas padomju laikā pārklātas ar šīfera kvadrātiem. Šis objekts pieder valstij. Bijušajiem rīdziniekiem joprojām ir daudz citu izaicinājumu, sakopjot Lienes vecmāmiņas divstāvu mājiņu, kas viņiem nezināmu iemeslu dēļ nosaukta par Rūpniekiem. «Remontdarbi, viss pagalms uzrakts,» Kristaps pagaidām nav tik priecīgs izrādīt Strazdiņu valstību. Zemesgabals ap māju ir uz sievas vārda, klāt piepirkts gabals — uz vīra, un tā nosaukums nez kāpēc jau iepriekš bijis Saimnieki. Tā radies kalambūrs. «Reģistrējot zemnieku saimniecību uzņēmumu reģistrā, kaut kā sanāca, ka dabūjām nosaukumu Saimnieki, bet adrese — Rūpnieki.»
Turklāt Strazdiņi Grotūzī nu ir jau pieci: Lauma (10), Eduards (6) un Ernests (6 mēneši). Abi lielie bērni saulainā dienā rosās pagalmā. Puika pa laikam piesteidzas pie vecākiem, priecīgi stāstot: ir jau lapiņas gaiļbiksēm, pirmā kamenīte. Jāizvelk skabarga no pirksta. Kūtiņā dzied gailis. Rūpniekos ir vēl citi iemītnieki: vecais levretes suns Fabricio jeb Bricis, divi labradoru jauktenīši, aitas, gailis un vistas. Un ducis gaļas baložu, kuriem uzbūvēta sava mājiņa.
Liene cer izauklēt interesantu uzņēmējdarbības atzaru. No audzētājiem Pierīgā pirms gada nopirkusi septiņus balodēnus. Izrādījies, ka ir tikai divas meitenes. Bet pagājusī aukstā ziema putniem bijusi auglīga, tagad būrī dūdo jau trīs stabili pāri. Viena ģimene zem spārniem sargā jaunu perējumu. «Visu var uzzināt tikai šitā, eksperimentējot,» iesmejas Liene. «Man teica, ka pa ziemu nevar būt mazie, visu rudeni ņēmu olas nost, lai neperē. Bet viņi tik un tā «saražoja». Viens novembrī un viens janvārī izšķīlies! Rakstīts, ka deviņos mēnešos baložiem tik var sākt nākt pirmie bērni, maniem jau sešos mēnešos pirmie bija. Nekas nav tā kā grāmatā.»
Jāieliek barība, saimniece iesaucas. «Vēl nupat viņi ēda putna pienu,» viņa komentē. Jā, tiešām, putna piens neesot izdomāts! «Daļai putnu, arī baložiem vēderā veidojas balts šķidrums. Pirmās desmit dienas viņi mazuļus baro caur knābi ar putna pienu, tad pāriet uz graudu putriņu, ko atrij no guzas. Bet šajā posmā, lai iemācītos ēst, es mazajiem putniņiem nolieku burciņu ar ūdeni un burciņu ar graudiņiem, baložu tētis viņiem rāda, kā jāēd.»
Neizaug 60%
Siltumnīcas, kur jau drīz būs vācami redīsi un lociņi, un dārzeņu mazgāšanas māja, kur šobrīd kastēs dīgst mikrozaļumi, vairāk ir Kristapa valstība. Tas rīdziniekam gan neesot nācis kā kultūršoks. Ziepniekkalnā pirms 38 gadiem, kad viņš piedzima, vēl daudzstāvu māju nebija. Gandrīz lauki! Dārziņš, siltumnīca, pat cūkas turētas. «Un tev taču senčos ir dārznieki!» iesaucas Liene. «Tur, kur tagad lidosta, bija lielas siltumnīcas. Tas ir asinīs.»
Sākumā Strazdiņi dārzājus Grotūzī audzēja tikai sev. Lai vasarā var atskriet pēc zaļumiem, pēc jaunajiem kartupelīšiem. «Iepatikās?» jautāju. «Nē, bija vienkāršāk. Lai arī mums ir tikai divi hektāri, ar zemi kaut kas jādara,» atbild Kristaps. «Visu vasaru pavadi, pļaujot zāli, tad sāc skatīties, ko varētu audzēt. Un negribējās visu mūžu turpināt sēdēt pie datora no rīta līdz vakaram. Bija jāizdomā kas cits, kas nesīs labumu. Sākām ņemties.»
Kaut kas sākumā arī neauga, neizdevās? «60%,» vīrietis atbild vienā mierā. «Šausmīgi daudz izmēģinājuma dobes. Daudz ko noēd visādi citi ēdāji.» Saimnieki nav bioloģiski sertificēta, bet iztiekot bez ķīmijas.
Nekas sevišķs, Kristaps bez lielības uzskaita produkciju. Kartupeļi, burkāni, bietes, puravi, šogad būs arī ķirbju lauks. Asie pipari, salāti, zaļumi. «Tos nogriežam, lielā baļļā nomazgājam smiltis, apžāvējam žāvētājā un jaucam zaļumu miksu. Zaļas, sarkanas lapiņas ar dažādām garšām. Pakčojs, sarkanā un zaļā mizuna, sarkanās sinepes, tatsoi… Pamatīgs roku darbs, bet cilvēkiem patīk. Mums pašiem arī. Lielveikalus vēl nevaram apgādāt. Tirgojam tepat, pēc pieprasījuma vedam uz ēdināšanas uzņēmumiem.»
Pircēji esot dažādi. Vieni par produkciju zina pilnīgi visu, citi brīnās: kā to vispār var ēst? «Uz Straupes tirgu aizvedām fenheļus, daudzi nāca klāt: kas tas ir?» pasmaida Kristaps. «Restorāniem vajag nedaudz citādi, cilvēkiem parasti — vienkāršāk.»
Liene turpina: «Piemēram, mangoldu, ko restorāni izpērk, vietējie neņem — kas tas tāds? Bet man pašai tas ļoti garšo, daudz gatavoju. Arī burkāniņus restorāni prasa pēc iespējas mazākus, bet vietējie — vai nevarētu drusku lielākus?» Šovasar z/s Saimnieki sadarbošoties ar tiem pašiem restorāniem — Pavāru māju Līgatnē, Vecpuisi un Volmaru Valmierā, Vanadziņu un Villa Santa Cēsīs, interesi izrādījuši vēl citi.
Taču kopš pagājušā pavasara viņiem ir vēl kāds izaicinājums. Bodīte — tā ģimene sauc pašapkalpošanās vagoniņu, ko katru sestdienu un svētdienu novieto māju ceļa galā, kur var piestāt mašīnas.
Pandēmija bija pārvilkusi svītru tirdziņiem, arī veiksmīgi sāktā sadarbība ar restorāniem draudēja iestrēgt ierobežojumu dēļ. Bet iesētie dārzeņi un zaļumi to nezināja, produkcijai bija jāatrod pircēji. «Bodīti atvērām 9. maijā. Pirmie salāti bija izauguši. Interese izrādījās milzīga,» atceras Kristaps.
Sievas tēvam nevajadzīgai piekabei viņš uzmontējis plauktus un jumtiņu, pielicis lukturus, kas tumšā laikā spīd. Vasarā salātus liek vitrīnā, lai nesabojātos.
Kā izreklamējis bodīti? «Feisbuks,» viņš pasmaida. «Doma bija pieradināt cilvēkus, ka tas vagoniņš te ir katras brīvdienas. Vienas brīvdienas tikai nebija — kad mazais Ernests dzima septembrī.» Vēl bodīte netika izripināta dažās aukstajās šīs ziemas nedēļas nogalēs, kad sals varēja nodarīt skādi mikrozaļumiem, Lienes ceptajai baltmaizei, ar garšaugiem ceptām gailenēm un pudelēs pildītam tējas sēnes dzērienam, ko piegādā mājražotāji no Raunas. «Pat nelikās, ka cilvēki tik aktīvi brauks un pirks,» priecājas saimnieks. Tālākie bijuši viesi no Jēkabpils, valmierieši ir ierasta lieta. «Daudzi jau prasa, vai arī uz Rīgu vedīsim. Pagājušovasar vēl nebija tās varēšanas, bet nu jau drusku lielāki muskulīši.»
Plānu vēl esot vesela jūra. Bodīti pārveidot par kiosku, lai saule nekarsē un lietus neslapē produkciju. Vairāk audzēt rudens un ziemas dārzeņus. Uztaisīt arī mājaslapu. Kristapam jāpabeidz laukkopības mācības Priekuļu tehnikumā. Bet Lienei pēc bērna kopšanas atvaļinājuma jāatgriežas algotā darbā: kopš 2014. gada viņa arī vada tautas lietišķās mākslas studiju Smiltene.
Mūsdienu tautastērps
«Kad sāku strādāt Launkalnes kultūras namā, tur nebija pulciņu — jātaisa no nulles! Tā kā man pašai vēsture tuva un mīļa un Smiltenē nav folkloras kopas, es to uztaisīju. Bet folkloras kopai vajag tērpus. Rakstījām projektus, šuvām,» atceras Liene. Kad mācījās amatu galvaspilsētā, viņa konkursam bija veidojusi Rīgas tautastērpu, taču prasmju vēl trūka. Nācies iet draudzēties pie lietišķās mākslas studijas Smiltene meistarēm. Kad studijas vadītāja gājusi pensijā, Liene uzrunāta: varbūt gribi pamēģināt? Piesakies konkursā! «Vai, tur karsti gāja!» Liene iesaucas. «Beigās no daudzajiem pretendentiem tomēr mani paņēma.»
Tad bijis jāmetas iekšā jaunā izaicinājumā — aušanā, kas ir studijas galvenais profils. Jo vēsturiski Smiltenes puse bija slavena ne tikai ar Jēkaba Drandas keramiku un mucu meistariem, bet arī ar aušanas tradīciju, tāpat kā blakus esošais Piebalgas reģions. «Smiltenes audumus 18. un 19. gadsimtā pat uz Skandināviju veda. Aina Alsupe no Blomes to pētīja, viņa raksta, ka Smiltenes audējas spēja izaust gleznu: baznīcas priekšā pajūgu ar zirgiem un kučieri,» stāsta Liene.
Padomju laikos Smiltenes audēju kanti turējušas Daiļrades meistares. «Bet, kad es atnācu, gandrīz visas vecās meistares līdz ar vadītāju aizgāja pensijā — īsta revolūcija. Tikai divas, kam tagad ir astoņdesmit — Ausma un Raita — palika. Un vēl trīs jaunākas.» Liene sākusi aicināt citas dalībnieces, šobrīd stabili nākot 20. Un, protams, pati iemācījusies aust, tagad māca arī citiem. «Uztaisījām izstāžu zālīti, nopirkām jaunas stelles, aušanas datorprogrammas. Uzņemam tūristus, rādām Smiltenes novada tautastērpu attīstības vēsturi un aušanu, ir arī latvisko zīmju «medības». Netālu, Mēru muižā, valsts mēroga izstādes taisām,» viņa lepojas.
Lienes vadībā pētītas un rekonstruētas pat vairākas Smiltenes novada tautastērpu versijas. Viena — ar sarkani zilām, ļoti smalkām rūtiņām. Otra — pelēka ar sarkanvīna sarkanu. Trešā — svaigas asins sarkans ar melnu. Un vēl ceturtā — ar tik daudzām krāsām, ka vienkārši ņirbot acis: zils, sarkans, dzeltens, zaļš. Studijā tērpus var arī īrēt.
«19. gadsimts viss ir nokomplektēts. Nav tikai aitādas kažoku, bet nav mums arī vairs tik aukstu ziemu, lai tos vispār kāds gribētu vilkt,» viņa secina. «No vīriešu tērpiem gan Smiltenē nav nekas saglabājies, bet ir atrasts apkārtnē. Interesanti, ka vīriešu apģērbs Latvijas laukos esot vairāk attīstījies pēc Eiropas tendencēm nekā sieviešu: sievietes bija konservatīvākas, jo vairāk pa māju dzīvo, vīriešiem jābrauc uz tirgu, jāseko jaunākajai modei. Kad vecākie kungi vēl ģērbās tā laika franču modē — sarkanas apģērbu kantītes, stāvapkaklītes, jaunākie jau pēc angļu — vienkāršāk, bez sarkanajiem izskaistinājumiem, kas izgāja no modes pēc Franču revolūcijas.»
Pašai Lienei svinīgiem gadījumiem gan esot «2017. gada Smiltenes tautastērps». Gribējusi to brūnos toņos, dziju veikalā izdomājusi skaistāko salikumu. Sev noaudusi arī klasiskos Smiltenes brunčus ar sarkanām svītrām. «Pieliku vēl kaut kādas svītriņas, paspēlējos, un atkal ir mans tautastērps, ne etnogrāfiskais. Pie manis nāk cilvēki — gribu tautastērpu! Tad prasu: kādu tu gribi? Etnogrāfisko, atjaunoto vai mūsdienu?»
Aušana nemaz nav garlaicīga — pirms atkal steigties lauku darbos, sarunu noslēdz meistare. «Ir taču meditācijas. Ja tu vari atļauties apsēsties, tad vari apsēsties arī pie stellēm.»
The post Kā tikt pie putna piena? appeared first on IR.lv.