17 gadus vecā Roberta Aseriņa dzīvē ir bijuši divi lieli notikumi: viņš ir iemīlējis basketbolu, kas kļuvis par nozīmīgu puiša dzīves daļu, un viņam ir ārstēts smadzeņu audzējs. Gan basketbolā, gan cīņā ar audzēju Robertam ir svarīgs viens princips — uzvarēt!
Nav daudz Roberta vienaudžu, kuri uzdrīkstētos NBA basketbolistu Dāvi Bertānu saukt par savu čomu. Bet Roberts var — tagad, kamēr Dāvis ir Latvijā, abi satikās un apsprieda pēdējās Washington Wizards spēles. Nav arī daudz puišu Roberta vecumā, kuriem būtu bijusi iespēja uzspēlēt basketbolu ar Kristapu Porziņģi un lepni bildēties ar visiem Latvijas basketbola izlases spēlētājiem. Bet Roberts ir piepildījis šo gandrīz katra latviešu zēna sapni.
Taču šie gaišie brīži, kuros aizsākās Roberta draudzība ar lieliskajiem basketbolistiem, uzplaiksnīja viņa dzīves drūmākajā posmā — laikā, kad viņš Bērnu slimnīcā ārstēja smadzeņu audzēju. To viņam 13 gadu vecumā atklāja ceturtajā stadijā. Pārcietis smagu operāciju, kurā lielāko daļu audzēja ārsti izņēma, Roberts izturēja arī daudzas ķīmijterapijas un apstarošanas. Rezultātā cietusi hipofīze — dziedzeris, kas regulē augšanas hormonus, un Robertam vairs nesasniegt basketbolista augumu, kāds ir viņa tētim. Veselības stāvokļa dēļ nav arī vairs iespējams spēlēt basketbolu, ar ko puisis tā aizrāvās līdz 13 gadu vecumam.
Skumji? Tikai ne Robertam! Viņš jau strādā Latvijas Basketbola savienībā un palīdz rīkot Jaunatnes basketbola līgas turnīrus. Viņā ir tāds uzvarētāja gars, ka ar to pietiktu visiem Washington Wizards spēlētājiem.
Pateicībā ārstiem
Par Robertu uzzināju augusta beigās LTV Ziņu dienesta sižetā, kurā stāstīja, ka viņš, nopelnījis pirmo algu, ziedoja to Bērnu slimnīcas fondam. Puiša spēja pateikties un ziedot aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Satiekoties Roberts savu stāstu par ziedojumu izstāsta pavisam vienkārši, bez dižošanās: «Vasarā bija garlaicīgi sēdēt mājās, izdomāju pastrādāt. Pieteicos bērnudārzā Mārzemīte. Kad slimoju, izjutu garlaicību. Bet strādāt bija interesanti. Man bērni patīk, mīlīgi. Paveicās, ka man bija vismazāko bērnu grupiņa. Pavadīju ar viņiem laiku, spēlējos, mazgāju arī traukus, pasniedzu ēdienu, saklāju gultas uz diendusu. Kad bija pēdējā darba diena, atnācu atvadīties, izdalīt končiņas. Un pirmais teikums, ko izdzirdēju, bija no Jēkaba: «Beidzot Roberts atnāca!»
Jā, auklītes palīga alga nav liela. Bet biju apņēmies savu pirmo algu atdot Bērnu slimnīcai, un tā bija mana pirmā alga. Tā varēju pateikt paldies. Tas, kā Bērnu slimnīcā palīdzēja, nav novērtējams naudā. Viņi man izglāba dzīvību. Bez viņiem manis te nebūtu. Kā varēju, tā pateicos.»
Apņemšanos pirmo algu ziedot Bērnu slimnīcai Roberts izteica pirms diviem gadiem Labestības dienas akcijā, ko rīko Bērnu slimnīcas fonds kopā ar atbalstītājiem. Akcijā Roberts bija arī viens no bērniem, kuru ārstēšanai vai rehabilitācijai lūdza ziedojumus. Robertam bija vajadzīga nauda vēža ārstēšanai ar radioķirurģijas metodi, ko sauc par kibernazi. Tas pēc būtības ir robots, kurš ar precīzu, mērķtiecīgi tēmētu jonizējošo starojumu iznīcina ļaundabīga audzēja šūnas. Lai gan kibernazis atrodas Latvijā, stereotaktiskās radioķirurģijas centrā Sigulda, valsts neapmaksāja šo ārstēšanas metodi, kas bija ap 8000 eiro dārga.
Labestības dienā izdevās savākt naudu kibernazim. Pēc Roberta mammas Kristīnes Aseriņas stāstītā, kad pirmo reizi bija lūgusi ķirurģijas centrā Sigulda palīdzēt Robertam, tās speciālisti godīgi pateikuši — audzējs ir pārāk liels, lai to varētu iznīdēt ar kibernazi. Taču pēc tam, kad Bērnu slimnīcā tas bija izoperēts un ar vairākām ķīmijterapijām un apstarošanas terapijām panākts, ka atlikušās šūnas veido mazu audzēju, ar mērķtiecīgo kibernaža starojumu izdevās to deaktivizēt. «Tas ir sačervelējies kā rētauds,» saka Kristīne.
Kibernazis pielicis punktu smagajam divu gadu ārstēšanās laikam. «Man kļūst aizvien labāk un labāk. Nesen ārsti pieļāva, ka varu iet retāk uz magnētisko rezonansi. Divus gadus bija jāiet ik pa četriem mēnešiem, bet tagad atļauts pārbaudīties ik pēc pusgada. Tātad arī mediķu acīs kļūst labāk,» stāsta Roberts.
Tagad, kad pirmā nopietnā apņemšanās ir izpildīta, puisis ir devis jaunu solījumu — saistīt savu nākotni ar bērniem. «Vai nu strādāšu Jaunatnes basketbola līgā ar bērniem, vai pievērsīšos pedagoģijai. Pagaidām man ir tāda doma un cerība, ka pēc vidusskolas varēšu studēt pedagoģiju. Visforšāk būtu, ja pedagoģiju varētu saistīt ar basketbolu,» stāsta Roberts.
Secinu, ka viņš ir apbrīnojami mērķtiecīgs cilvēks, uz ko puisis atbild, ka slimnīcā bijis daudz laika domāt. Viņš sapratis, ka dzīvē jāizmanto katra dotā iespēja un ir svarīgi darīt to, kas patīk.
Dzīvo basketbolā
Mūsu tikšanās ar Robertu notiek pie basketbola groza, ko viņš pirms diviem gadiem ieguva Jaunmārupes pamatskolai, iesaistoties Latvijas čempionvienības VEF Rīga kampaņā #vefgrozs. Skolēniem bija jānosūta sava fotogrāfija, kas apliecina aizrautību ar sportu. Robertam nebija divu domu, ar kādu foto piedalīties, — viņš pieteica bildi, kurā redzams Bērnu slimnīcā ar Latvijas basketbola izlases spēlētājiem. Fotogrāfija ieguva tik daudz augšupvērstu īkšķu, ka grozu uzdāvināja Jaunmārupes skolai.
Attēls tapa 2017. gada augustā, kad slimnīcā ieradās labākie latviešu basketbolisti: Porziņģis, brāļi Dāvis un Dairis Bertāni, Jānis Blūms, Kristaps Janičenoks, visa izlase! «Basketbolisti mums uzdeva dažādus jautājumus, un man nācās savākt visas balviņas. Kristaps Janičenoks pat klusi pateica: «Ņem balviņu, bet tagad ļauj arī citiem bērniem pacīnīties.» Man jau arī pašam kļuva neērti vienam atbildēt, bet es zināju atbildes uz visiem jautājumiem,» smiedamies atceras Roberts. Tieši šajā reizē Dāvis Bertāns pievērsa uzmanību Robertam un drīz pēc tam atsūtīja savas toreizējās NBA komandas Sanantonio Spurs cepuri ar autogrāfu. Tā arī aizsākās Roberta un Dāvja Bertāna draudzība.
Sēdēdams pie groza, Roberts atceras, ka vecāki viņu uz basketbola treniņiem sākuši vest, kad puika sāka skolas gaitas. Roberta tētis ir gara auguma, tāpēc paziņas teikuši: visticamāk, arī puika būs garš, tādam jāspēlē basketbols. Ne uzreiz zēns aizrāvās ar šo sporta veidu. Kamēr treneris ļāvis Mārupes sporta centra bērnu komandai piedalīties turnīros, necīnoties par uzvaru, Roberts nav sapratis, kāda jēga no tāda sporta. «Bet, kad nomainījās treneris, mana mīlestība pret basketbolu tikai auga,» saka Roberts, veltīdams daudzus labus vārdus Matīsam Vārnam.
«Gan pirmais treneris, gan Matīss Vārna pamanīja to, kā es spēlēju aizsardzībā. Aizsardzībā ir jābūt lielam ātrumam un izveicībai. Man patika skriet līdzi pretiniekiem un ķeksēt no viņiem bumbas. Tajā laikā, kad nopietni spēlēju basketbolu, man tas lieliski sanāca. Tas šķita vienkārši, pat pašsaprotami — atņemt pretiniekam bumbu. Basketbolu ļoti iemīlēju, katru dienu bija treniņi, un uz tiem gāju ar prieku.»
Roberts ar savu komandu piedalījās Jaunatnes basketbola līgas sacensībās, un, kā atceras mamma Kristīne, puika vienmēr cīnījās par uzvaru un nespēja samierināties ar zaudējumu. «Ja komanda zaudēja, Roberta botas lidoja miskastē un bumba — pa durvīm ārā,» smejas Kristīne.
Jā, zēnam šad tad sāpēja galva. Bet neviens nevarēja iedomāties, ka tik sparīgam, enerģiskam, sportiskam bērnam varētu kas nopietns kaitēt.
Cīņas gadi
«Man sāpēja galva,» Roberts īsi atbild uz jautājumu, kā viņam 13 gadu vecumā atklāja audzēju.
Par vissmagāko uzņemas stāstīt mamma. Ģimenes ārsts analīžu un izmeklējumu rezultātos nav saskatījis neko, kas vēstītu par ļaundabīgām šūnām. Līdz kādu vakaru galvassāpes zēnu novedušas līdz tādam nelabumam, ka bijis jāvemj. Ģimene, pārbijusies no redzētā, izsauca Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, kas aizveda Robertu uz Bērnu slimnīcu. Taču analīžu un izmeklējumu rezultātos mediķi nekā brīdinoša neredzēja, ieteica iestāties rindā uz magnētiskās rezonanses izmeklējumu un palaida puiku mājās.
Tomēr pēc nedēļām divām Robertam skolā atkal kļuva līdz nelabumam slikti. Šoreiz Bērnu slimnīcā veica magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Mamma atceras, ka nākamajā dienā, un tas bija 2016. gada 27. septembrī, ķirurgs aicināja ierasties savā kabinetā. «Tajā brīdī man bija skaidrs, ka būs slikti. Bet tādas šausmas, kādas uzzināju, man nebija ienākušas prātā,» atceras Kristīne. «Tad arī pateica… ka būtībā var rēķināties ar pāris gadiem. Mums bija jāpieņem lēmums, vai ļausim mēģināt izoperēt galvas audzēju. Protams, devām atļauju. Pirmdien paziņoja, ka zēnam audzējs, ceturtdien jau bija operācija.»
Robertam diagnosticēja meduloblastomu. Medicīniskajā literatūrā rakstīts, ka tas ir visbiežāk sastopamais smadzeņu audzējs bērniem līdz 16 gadu vecumam. Parasti sākas tajā smadzeņu daļā, kas kontrolē līdzsvaru un motoriskās prasmes.
«Operēja neiroķirurgs Arnis Ozols. Paldies viņam! Lai Dievs dod svētību! Viņš izņēma tik daudz audzēja, cik vien varēja. Bet daļu nevarēja,» stāsta Kristīne. Pārējās ļaundabīgās šūnas divu gadu laikā Bērnu slimnīcas mediķi mēģināja iznīcināt ar ķīmijterapiju un apstarošanu.
Pirmais gads pēc operācijas pagājis slimnīcā. Pēc operācijas Robertam no jauna bija jāiemācās patstāvīgi ēst, sēdēt, staigāt. «Tā bija smadzeņu operācija, un smadzenes bija traumētas,» paskaidro Kristīne. Ar jūtamu vainas apziņu viņa pastāsta arī par Roberta jaunāko brāli, kuram toreiz bija 11 gadu, bet viņš iemācījies pats sev pagatavot ēst, izmazgāt drēbes un patstāvīgi no rītiem pamosties, lai ietu uz skolu. Teicis, ka lieliski saprot, kāpēc vecākiem jābūt slimnīcā pie brāļa. Otrajā ārstēšanas gadā Robertam mediķi jau atvēlēja veseļoties mājās, slimnīcā bija jāierodas uz ķīmijterapijas un apstarošanas kursiem.
Kristīne skaidro, ka audzējs ir neaktīvs, bez metastāzēm. Kad viņa atzīst, ka pēc pārciestā Robertam ir nelieli līdzsvara traucējumi, dēls iebilst, ka neko tādu nejūt un visu saskata labākā gaismā, nekā ir patiesībā. «Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu tik labi ticis galā ar situāciju. Jo es nedomāju par to, ka man ir slimība,» viņš saka.
Atkal basketbolā
«Basketbolu es neesmu atmetis un neatmetīšu. Tā ir mana sirdslieta, un bez tās nevaru dzīvot,» saka Roberts — lepns, ka atgriezies šajā sporta veidā. Tiesa, ne kā spēlētājs, bet kā Jaunatnes basketbola līgas direktores Ievas Lejiņas brīvprātīgais palīgs.
Pirms gada Eiropas sporta nedēļā, kad Mārupē viesojās tagadējais Latvijas Basketbola savienības vadītājs Kaspars Cipruss un Ieva Lejiņa, Roberts saņēma drosmi un piegāja klāt pateikt: «Sveiki, Kaspar! Es jūs pazīstu.» Jo Roberts atpazina Ciprusu kā basketbolistu, ko redzējis laukumā. «Pasveicināju arī Ievu. Vēlāk Ieva ar mani sakontaktējās, un sākās mūsu sadarbība,» stāsta Roberts. Viņš labprāt palīdzot Jaunatnes līgas turnīru rīkošanā ar dažādiem maziem darbiem, turnīros intervējot dalībniekus, viņu vecākus un trenerus, lai pēc tam sagatavotu reportāžas savienības mājaslapai. «Kad pirmo algu ziedoju Bērnu slimnīcai, Ieva man teica: Robert, nākamā alga tev būs no LBS,» cerību pilns saka Roberts.
Slimības dēļ Roberts nav pieņēmis noraidījumu ne no basketbola, ne skolas dzīves — mācās 11. klasē. Tiesa gan, gadu mācījās tālmācībā, bet šogad atgriezies klātienē.
Roberts priecājas par katru iespēju būt cilvēkos. Taču arī atzīst, ka tālmācības un attālinātās mācības, kad nav noteiktā laikā jāierodas skolā, viņam dod iespēju naktīs sekot līdzi NBA spēlēm. Viņa telefonā ir NBA lietotne, un ar tās palīdzību viņš seko līdzi trim savām mīļākajām komandām.
Viena no tām ir Wizards, un nav jāpaskaidro, kāpēc. «Mēs ar Dāvi Bertānu esam čomi!» saka Roberts, kurām galvā ir Wizards cepure ar Bertāna un viņa komandas biedra Anžeja Pasečņika autogrāfiem. Nesen, tiekoties ar Robertu, Dāvis pastāstījis, ka septembrī Valmierā atklās Bertānu ģimenes dāvinātu basketbola laukumu, ko nosauks traģiski bojāgājušā NBA zvaignes Kobes Braianta vārdā.
Otra komanda, kuras dēļ Roberts naktīs ceļas un skatās spēles, ir Milwaukee Bucks. Tajā spēlē Janis Adetokunbo no Grieķijas, daudzu jauno basketbolistu elks. Savukārt uz Miami Heat spēlēm Robertu aizvedusi cieņa pret Džimiju Batleru. «Jau pirms visa šī trakuma viens no maniem favorītiem bija Džimijs Batlers. Šajā sezonā viņš ir pārgājis uz Miami Heat, un man patīk šīs komandas raksturs. Viņi cīnās par katru centimetru uz laukuma. Spēlē, lai uzvarētu. Tas ir galvenais.»
Minu, ka Roberts pats ir cilvēks, kurš cīnās par uzvaru. «Es nespēlēju tikai tādēļ, lai piedalītos. Man nepatīk zaudēt,» apstiprina Roberts. «Es uzskatu, ka slimība ir uzvarēta, esmu ticis tai pāri. Varbūt mediķi tā neuzskata, bet es tā domāju.»
«Man būtu bail tā apgalvot,» saka mamma.
«Man gan ne,» atbild Roberts.
The post Spēlēt, lai uzvarētu! appeared first on IR.lv.