Pirms gada Salu tilta pārbūves darbos gāja bojā jauns puisis — viņu sadragāja nepareizi izkustināts dzelzsbetona bloks. Darba inspekcijā lietas izmeklēšana ievilkās, bet policija joprojām nav noskaidrojusi atbildīgos. Miljoniem vērtos pasūtījumos cilvēka dzīvība nav nekādā vērtē, skumji secina upura māte
Tas notika pērn 2. septembrī drīz pēc divpadsmitiem. Remontdarbu laikā uz Lucavsalas pārvada sešmetrīgs dzelzsbetona bloks uzgāzās strādniekam Antonam Makasejevam (23), kurš tikai pirms dažiem mēnešiem bija sācis darbu uzņēmumā Tilts. Neatliekamās palīdzības dienests saņēma izsaukumu 12.42 un aizveda cietušo uz Austrumu slimnīcu. Pulksten 16.35 viņš nomira. Antona mamma Zinaīda to uzzināja tikai ap septiņiem, kad bija ieradusies slimnīcā apraudzīt savainoto dēlu. «Nepaspēju atvadīties,» viņa saka asarām acīs.
Visa aizvadītā gada garumā Zinaīda Makasejeva ir centusies noskaidrot apstākļus, kādos gāja bojā viņas dēls. Tas bijis neticami grūti — Valsts darba inspekcijas izmeklēšana, kurai vajadzēja noslēgties divu mēnešu laikā, ilga pusgadu. Savukārt Valsts policija, izmeklējot Antona nāvi, gada laikā joprojām nav sapratusi, ir vai nav noticis noziegums. Parasti saistībā ar nāves gadījumiem darbā piemēro Krimināllikuma 146. pantu par darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, kas izraisījusi cilvēka nāvi vai smagus miesas bojājumus. Pēdējo desmit gadu laikā pēc šī panta ir sākti 119 kriminālprocesi, izbeigti 94, trīs vēl ir izmeklēšanā, un tikai 22 nodoti kriminālvajāšanas sākšanai. Tātad tikai aptuveni piektā daļa lietu nonāk līdz tiesai.
Kā gada laikā notikusi Antona nāves apstākļu izmeklēšana? Ir atklāja vairākas dīvainības un pretrunas, cenšoties saprast, kas atbildīgs par jaunā strādnieka nāvi.
Novēlotais telefonzvans
Nelaime notika Salu tilta pārbūves laikā, ko veica no divām būvkompānijām ACB un Tilts izveidotais uzņēmums ACB un Tilts. Rīgas domes Satiksmes departaments bija ar to noslēdzis tilta renovācijas darbu līgumu par 19,7 miljoniem eiro.
Antons pagājušā gada 23. maijā tika pieņemts darbā uzņēmumā Tilts par palīgstrādnieku. «Viņš bija laimīgs par šo darbu. Bija oficiāls līgums,» intervijā saka Zinaīda. Cita starpā izstāsta, ka ir sešu bērnu mamma. «Tagad man ir pieci,» klusi piebilst.
Antons bija viņas otrais bērns. Ieguvis celtnieka palīga diplomu, viņš mēģinājis strādāt dažādus darbus, taču būvniecība vienīgā patikusi. Tāpēc bijis tik priecīgs par darbu Tiltā. Mamma joprojām saglabājusi no dēla asiņainajām drēbēm izņemto darbinieka caurlaidi. 23. maijā kopā ar šo caurlaidi Antons saņēmis arī darba drēbes, aizsargķiveri un apavus. «Viņš man stāstīja, ka arī lekciju par darba drošības noteikumiem noklausījies,» stāsta Zinaīda.
Taču 2. septembrī pulksten 16.09 mammu iztraucēja telefona zvans — kāds Antona darba kolēģis pavēstīja, ka viņas dēls pakļuvis zem dzelzsbetona bloka. Zvanītājs nepateica, kā viņu sauc, tāpēc Zinaīdai nav zināms ne amats, ne vārds. Pēc tam neviens no nelaimes aculieciniekiem ar Zinaīdu vairs nav komunicējis. Ir pārliecinājās, ka numurs, no kura pēc traģēdijas zvanīts mātei, savieno ar uzņēmuma Tilts lietvedi.
No īsās telefonsarunas Antona māte īsti nesaprata, cik smagā stāvoklī ir dēls. Kad viņai izdevās nokļūt Austrumu slimnīcā ap septiņiem vakarā, māte uzzināja, ka Antons nomiris jau puspiecos.
Medicīnas izziņā rakstīts, ka puisis atvests uz slimnīcu ar smagiem iekšējo orgānu bojājumiem, vairākiem iegurņa un augšstilba kaulu lūzumiem. Asiņošana apturēta, taču stāvoklis bijis «ļoti smags», un Antons neizdzīvoja.
Zinaīda stāsta, ka vairākas dienas pēc dēla nāves, kad jau bija saņēmusi miršanas apliecību, aizbraukusi uz Tilta biroju uzzināt kaut ko vairāk par nelaimes gadījumu. Tur satiktais darba drošības speciālists teicis, ka Antons nav vainojams notikušajā. «Zinu, ka daudzās darbavietās, ja notiek nelaime, par vainīgo tiek padarīts cietušais. Te gan teica, ka mans dēls ne pie kā nav vainīgs.» Uzņēmums pārskaitījis mātei dēla pēdējo algu un sedzis arī bēru izdevumus. «Naudu iedeva, lai es varētu apglabāt savu puiku,» saka Zinaīda.
Taču nākamo mēnešu laikā no Valsts policijas un Valsts darba inspekcijas Zinaīda dabūjusi tikai informācijas drupačas. Polici-jas izmeklēšana joprojām nav devusi nekādu skaidrību.
«Piespieda pie zemes»
Tajā septembra dienā nelaimes gadījumā uz Lucavsalas pārvada iepretim lielveikalam Maxima bija iesaistīti trīs uzņēmumu darbinieki. Viņu uzdevums bija izkraut dzelzsbetona blokus. Tos pēc Tilta pieprasījuma bija atvedis uzņēmuma Kravas auto šoferis, savukārt autoceltņa vadītājs bija no uzņēmuma Amatnieks.
Bloki bija sastiprināti komplektā pa diviem, taču izkraušanas laikā tos nācās atvienot, lai izceltu pa vienam. Ar pirmo kravu viss noritēja gludi, taču otrā krava, ko atveda 12.20, izrādījās liktenīga. Tieši Antons kopā ar otru Tilta darbinieku kāpa uz mašīnas platformas pie blokiem, lai piestiprinātu tiem autoceltņa stropes. Viņi vēl nebija līdz galam pabeiguši viena bloka stropēšanu, kad tas ar milzīgu troksni atdalījās no otra un sāka slīdēt nost no platformas. Kolēģis paspējis nolēkt un kliedzis arī Antonam: «Lec!» Taču krītošais bloks aizrāva Antonu līdzi un piespieda pie zemes. Ar vienu malu tas joprojām karājās autoceltņa stropēs, tāpēc uzreiz tika pacelts, un Antons vēl pats saviem spēkiem izlīda no bloka apakšas. Taču ķermenis bija smagi sadragāts, un viņam bija atlicis dzīvot vairs dažas stundas.
Kāpēc bloki izkustējās? Par to nelaimes gadījumā iesaistītajiem ir divas atšķirīgas versijas, kas fiksētas liecībās. Tās Ir izlasīja Valsts darba inspekcijas aktā, ar kuru iepazīstināja Antona māte.
Antona kolēģis Andris, kas nelaimes brīdī atradās blakus kravas mašīnai, inspekcijai un policijai liecinājis — pie bloku pēkšņās atdalīšanās bijis vainīgs kravas auto šoferis. Vēl pirms stropētāji bija pirmo bloku droši pieāķējuši autoceltnim, šoferis bez brīdinājuma sācis nospriegot otrā bloka stiprinājumu, lai tas ciešāk turētos pie kravas platformas. Tāpēc bloki izkustējušies, un notikusi nelaime. Līdzīgu liecību sniedzis arī otrs Antona kolēģis, kuram izdevās nolēkt no platformas. Taču automašīnas šoferis liecinājis ko citu — nelaimes brīdī atradies automašīnas kabīnē, drošā attālumā no kravas.
Visi Ir mēģinājumi sazināties ar nelaimes aculieciniekiem beidzās bez sekmēm — cilvēki neatsaucās vai nevēlējās runāt, kamēr turpinās policijas izmeklēšana.
Savukārt Valsts darba inspekcijas gala secinājums ir lakonisks — nelaimes cēlonis ir «kravas automašīnas vadītāja ar stropētājiem nesaskaņota rīcība». Taču, lai nonāktu pie šī īsā secinājuma, inspekcijai bija vajadzīgs pusgads.
Ilgais izmeklēšanas ceļš
Izmeklēšanu inspekcija sāka jau traģēdijas dienā, 2. septembrī. Valdības noteikumi nosaka — ja nelaimes gadījumā darbā iestājusies cietušā nāve, izmeklēšana jāpabeidz 30 darba dienu laikā. Ja vajadzīgs ārstu komisijas atzinums, termiņu var pagarināt līdz 60 darba dienām. Taču inspekcija savu darbu pabeidza tikai pēc sešiem mēnešiem — šā gada 28. februārī.
Skaidrojums, kāpēc izmeklēšana tā ievilkās, ir garš un izvijas birokrātiskiem, juridiskiem līkločiem. Inspektoriem darba sākšanai bija vajadzīgs Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra atzinums, taču policija atteicās to dot, stāsta inspekcijas speciāliste Inese Erta, kas izmeklēja Antona nāves apstākļus. Viņas kolēģe Baiba Puķukalne, kas vada institūcijas darbu Rīgā, skaidro — kādreiz inspekcija bija tiesīga iegūt šo ekspertīzi bez starpniekiem, bet nu jau četrus gadus spēkā ir grozījumi Tiesu ekspertu likumā, kas nosaka, ka šāda informācija jāsniedz tikai izmeklētājam, prokuroram vai tiesai. Tāpēc jau 3. septembrī darba aizsardzības inspektori lūguši Valsts policijai tiesu mediķu izraksta kopiju, kā arī liecinieku nopratināšanas protokolus un fotogrāfijas no notikuma vietas. 9. septembrī saņemts atteikums. Inspekcija lūgusi vēl divas reizes, bet tikai 3. novembrī no policijas dabūjusi gan tiesu mediķu atzinumu, gan notikuma shēmu un pratināšanas protokolus. Valsts policija Ir to paskaidro īsi — materiālu iesniegšana aizkavējusies «no policijas neatkarīgu apstākļu dēļ». Inspekcijā piebilst, ka Antona nāves apstākļu izmeklēšana nav vienīgais gadījums, kad grozījumi Tiesu ekspertu likumā apgrūtina iespējas izmeklēt nelaimes gadījumus darbā, tāpēc tā jau 2017. gadā vairākkārt vērsusies Tieslietu ministrijā ar lūgumu mainīt likumu. Lūgums noraidīts.
Antona nāves apstākļu noskaidrošana inspekcijā turpinājusies visu novembri un decembri, jo bija jāaptaujā notikumā iesaistīto trīs uzņēmumu darbinieki. «Liecinieki nāca ar saviem pārstāvjiem, advokātiem un pilnvarotām personām. Lieta ir ļoti traģiska, un katrs šajā gadījumā grib, iespējams, izvairīties no atbildības,» skaidro Puķukalne.
Inspekcijas gala secinājums ir lakonisks, ka nelaimes «cēlonis — kravas automašīnas vadītāja ar stropētājiem nesaskaņota rīcība». Darba aizsardzības pārkāpumus inspekcija nekonstatēja.
Taču ilgās izmeklēšanas rezultātā joprojām nav skaidrs svarīgs jautājums — vai Antons tiešām drīkstēja uz platformas stropēt kravu? Vai jaunais palīgstrādnieks ticis pienācīgi apmācīts un instruēts par darba drošību? Iepazīstoties ar inspekcijas aktu, Ir pārliecinājās — paša uzņēmuma sniegtā informācija ir pretrunīga.
Tilts pinas skaidrojumos
Inspekcijas dokumentā Antons un otrs kravas stiprināšanā iesaistītais Tilta kolēģis tiek saukts par stropētājiem. Tie ir darbinieki, kas pieāķē troses kravai, lai to varētu pārvietot. Taču, lai būvstrādnieki varētu darīt šādu darbu, viņi tam mācībās jāsagatavo.
Valsts darba inspekcija pārbaudē konstatējusi, ka pirmajā darba dienā 23. maijā Antonam veiktas trīs instruktāžas — darba aizsardzības ievadmācība, sākotnējā darba aizsardzības instruktāža darba vietā un mērķa instruktāža tieši Salu tilta būvobjektam. Lai pārliecinātos, vai Antonam bija stropētāja un speciālista darbam augstumā atestācijas apliecības, inspekcija novembrī lūdza uzņēmumu Tilts tās iesniegt.
Uz to Tilta darba aizsardzības vecākā speciāliste Svetlana Šteinbrika decembrī paskaidrojusi, ka Antonam šādas apliecības nav un stropēšanas darbus 2. septembrī viņš nemaz nav veicis. Proti, Antons ar otru kolēģi «izgājuši tikai sākotnējo instruktāžu darba vietā darbam augstumā un drošai kravu pārvietošanai», skaidroja Šteinbrika. «Tā kā šiem darbiniekiem nav uzdots (arī notikuma brīdī netika uzdots) izpildīt nedz stropēšanas darbus, nedz darbus augstumā, viņiem nav šādu apliecību.» Nelaimes brīdī Antons un viņa kolēģis izpildījuši vienīgi kravu pārvietošanas darbus, kam «speciāla apliecība nav nepieciešama», bet stropēšanas darbus 2. septembrī konkrētajā objektā esot veicis Antona kolēģis Andris, kuram šāda apliecība esot. Tas gan nonāk pretrunā ar paša Andra inspekcijai liecināto, ka stropēšanu nelaimes brīdī veica Antons.
Kad inspekcija lūdza uzņēmumu precizēt, ko nozīmē «sākotnējā instruktāža par drošu kravas pārvietošanu», februārī Štein-brika skaidroja jau ko citu. Viņa atzina, ka Antons ar šādu instrukciju nemaz nav iepazīstināts. Toties starplaikā parādījusies jauna informācija, proti, ka savā pirmajā darba dienā 23. maijā sākotnējā un mērķa instruktāžā Antons «cita starpā tika instruēts par darba drošības instrukciju nr. 6 stropētājam, ko apliecina viņa paraksts».
Visus šos pierādījumus izvērtējot, inspekcija nonākusi pie secinājuma, ka Antons tomēr bijis instruēts par stropēšanas darbiem, kurus 2. septembrī arī veicis Salu tilta būvobjektā.
«Mēs redzējām — darba ņēmējs ir parakstījies, ka saņēmis instrukciju. Tikai tā mēs arī pārbaudījām. Kā tad mēs citādi pārbaudīsim?» Puķukalne atbild uz Ir jautājumu, kā veikta šo faktu pārbaude. Vēlāk viņa rakstiskās atbildēs precizē, ka inspektores aptaujājušas visus iesaistītos cilvēkus un jautājušas arī par viņu apmācīšanu. Pierādījumi, ka darbinieki instruēti tikai formāli, nav atrasti. Savukārt Šteinbrika uzņēmumā Tilts vairs nestrādā, un Ir neizdevās ar viņu sazināties.
Valsts darba inspekcija Ir neļāva iepazīties ar izmeklēšanas aktu, paskaidrojot — kamēr lietu izmeklē policija, visi materiāli ir noslēpums. Taču no dokumenta, ko inspekcija bija nosūtījusi Antona mātei, secināms — inspekcijas izmeklēšanu veikuši trīs cilvēki: Inese Erta un Biruta Šīrone, kā arī uzņēmuma Tilts būvdarbu vadītāja palīgs Artjoms Maškovs. Uz Ir jautājumu, kāpēc izmeklēšanā piedalījās arī Tilta pārstāvis, Puķukalne skaidro — lai izmeklēšana būtu operatīvāka un objektīvāka, inspekcija vienmēr tajā uzaicina piedalīties arī darba devēja pārstāvi.
Īpašnieks: pārkāpa noteikumus
Cenšoties noskaidrot Antona bojāejas apstākļus, Ir vairāku mēnešu garumā mēģināja sazināties ar visiem trim uzņēmumiem, kuru darbinieki iesaistīti šajā nelaimes gadījumā, taču saņēma atteikumus. Beigās izteikt savu viedokli piekrita uzņēmuma Tilts īpašnieks un valdes loceklis Sergejs Gridņevs, kuru Ir sastapa birojā, pēc nesekmīgās sarakstes ierodoties tur bez brīdinājuma.
«Jā, tā bija traģēdija. Viņš pārkāpa visus drošības noteikumus. Muti atvēris brīnījās, un, lūk, bloks uzkrita viņam virsū,» notikušo skaidroja Gridņevs. Sarunā viņš vairākas reizes atkārto, ka Antons neesot ievērojis darba drošības noteikumus. «Tilts ir gandrīz četrus kilometrus garš, un katram darbiniekam ir skaidrs, kur viņam ir jāatrodas. Viņš aizgāja no savas darba vietas uz vietu, kur notika bloku izkraušana. Tur atdalīja vienu no otra blokus. Vienu pacēla, bet otrs nokrita. Tā mēdz notikt. Tad atklājās, ka viņš tur stāvējis un skatījies. Viņam šajā vietā vispār nevajadzēja atrasties. Pie mums bija atbraukusi Valsts darba inspekcija, Valsts policija, un visi pārliecinājās, ka puisis ielīda ne savās darīšanās, un, lūk, notika nelaime,» Gridņevs stāsta versiju, kas radikāli atšķiras no inspekcijas aktā lasāmā.
Izdzirdot Ir iebildi, ka inspekcijas izmeklēšana beigusies ar pilnīgi citiem secinājumiem un šajā izmeklēšanā piedalījies arī uzņēmuma Tilts darbinieks Artjoms Maškovs, Gridņevs atvēl Maškova elektroniskā pasta adresi, lai varētu ar viņu sazināties. Taču Maškovs ar kolēģu starpniecību vēlāk atbild, ka ir jau sniedzis liecības valsts institūcijām un neuzskata par vajadzīgu sniegt tās arī žurnālistam.
Ir divas reizes aicināja uz sarunu arī Kravas auto šoferi, kurš tiek vainots transportēšanas stropju pievilkšanā, taču abas reizes saņēma atteikumu.
Savukārt uzņēmums Geo Consultants, kas nodrošināja būvuzraudzību Salu tilta otrās kārtas pārbūvē, rakstiskā atbildēs Ir skaidroja, ka būvdarbu laikā nekonstatēja nekādus būtiskus normatīvo aktu pārkāpumus. Par bojāgājušo darbinieku viņi gan zinot. «Protams, esam par to informēti un šī negadījuma dēļ uzdevām būvuzņēmējam pastiprināti pievērst uzmanību veicamo darbu drošības pasākumiem, tai skaitā veikt atkārtotu darba drošības instruktāžu,» atrakstīja Geo Consultants.
Vai tiešām bloku izkraušanas darbos nebija neviena, kurš būtu atbildīgs, lai Tilta un divu apakšuzņēmumu pārstāvji sadarbotos, viss noritētu droši un neietu bojā cilvēks? Gridņevs atbild: «Nav viena gana, kas staigātu ar pletni.» Inspekcijas atbilde pēc būtības ir līdzīga — ja vienā vietā strādā vairāku uzņēmumu darbinieki, tiem ir jāsadarbojas. «Likums nav noteicis pienākumu noteikt vienu personu, taču tas būtu uzskatāms par veiksmīgu risinājumu jeb labo praksi un novērstu trūkumus organizācijā un sadarbībā,» skaidro Puķukalne.
Atbildīgā nav!
Valsts darba inspekcija nenosaka, kurš nelaimes gadījumos darbā ir vainīgais. Tā var tikai konstatēt — ir vai nav nelaimes gadījums «darba vides faktoru iedarbības rezultāts». Šajā gadījumā tas arī konstatēts, un savu aktu inspekcija jau pavasarī nosūtījusi Valsts policijai. Tai ir jāizlemj — vai un kura persona būtu jāsauc pie atbildības par noziegumu.
Krimināllieta, kurā izmeklē Antona nāves cēloņus, atrodas Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Zemgales iecirknī. Izmeklētāja Liene Smeltere atteicās no intervijas un ar Valsts policijas preses sekretāres Kristas Andersones starpniecību informēja, ka izmeklēšanas interesēs detalizētu informāciju nedrīkst sniegt. Vienīgais, ko policija pavēsta — izmeklēšana notiek pēc Krimināllikuma 13. nodaļas. Taču šajā nodaļā par noziedzīgiem nodarījumiem pret veselību ir 22 panti, kurš tad būtu jāpiemēro nelaimes gadījumam uz Salu tilta? Andersone skaidro, ka izmeklēšanā vēl joprojām nav noskaidrots, vai ir bijis noziedzīgs nodarījums, un līdz ar to nav zināms, kurš pants piemērojams. Ir pārmetumus par ieilgušo izmeklēšanu viņa noraida — esot bijušas nepieciešamas vairākas ekspertīzes, un «lieta ir apjomīga».
Kad Ir jautā Puķukalnei, cik ātri policija izmeklē nelaimes gadījumus darbavietā, viņa saka — pieredze ir ļoti dažāda. Esot gadījumi, kad jau mēneša laikā pēc inspekcijas slēdziena saņemšanas policija pabeidz krimināllietu. Taču esot arī gadījumu, kad tā nav pabeigta trīs gadu laikā.
Zinaīda Makasejeva tā arī vēl nezina, vai un kas uzņemsies atbildību par dēla nāvi, un secina tikai vienu: «Kad runa ir par miljoniem vērtu darījumu, viena jauna cilvēka dzīvība nav nekādā vērtē.»
The post Nāvējošās 3,3 tonnas appeared first on IR.lv.