Zviedru režisora Roja Andersona ziemeļnieciskais autorkino — filma Par bezgalīgo
Jau atkal septembris, nosaka sieviete, dziļdomīgi raugoties uz pilsētu tālumā. Vīrietis, kas ir kopā ar viņu, atbildes vietā it kā apstiprinoši kaut ko noņurd. Šis dialogs, no vienas puses, ir komisks savas bezjēdzības dēļ, taču, no otras, trāpīgi raksturo režisora Roja Andersona jaunākās filmas Par bezgalīgo (Om det oändliga) būtību: cilvēku bezspēcību laika rituma un likteņa priekšā. Kādā intervijā Andersons atzinis, ka viņš šo frāzi esot «nočiepis» no Čehova lugas Tēvocis Vaņa; abus darbus saista līdzīgi jutīga eksistenciālo skumju stīga.
Filmas pelēkzilajā vidē, kur varoņu āda ir tādā krāsā, it kā tai vairs nebūtu dzīvības pazīmju, pārdomas par esību ir pasniegtas traģikomisma ietvarā. Par bezgalīgo cieši sasaucas ar iepriekšējo, 2014. gadā iznākušo Andersona lenti, lielisko Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci (En duva satt på en gren och funderade på tillvaron), kas tā paša gada septembrī plūca laurus Venēcijas kinofestivālā — ieguva Zelta lauvu. Abas filmas vieno tipisks režisora rokraksts — tās ir izkārtotas atsevišķās vinjetēs, statiski filmētos kadros, kur rosās savā parastumā un ikdienišķumā, šķiet, nepārspējami personāži. Viņu kustības ir kokainas, bet prāti aizmaldījušies nezināmos labirintos.
Pasaules rūpes plecos
Andersona vinjetes ir iestudētas ar pulksteņa precizitāti. Režisors šai precizitātei pievērš īpašu uzmanību, sakot, ka tā ir viena no būtiskākajām viņa kinodarba sastāvdaļām. Vai tā būtu aina ar pārpildītu sabiedrisko transportu, kur pasažieri spriež par to, kur drīkst ļauties skumjām, vai gleznotāja Marka Šagāla slaveno darbu Pāri pilsētai citējošs kadrs, kurā divi mīlētāji lido pār kara sagrautas pilsētas gruvešiem, — katra nianse (mizanscēna, teksts) ir precīzi izplānota, veidojot rimtu, monotonu ritmu. Varoņi, visi kā viens, ir melanholiski, domīgi un šaubu, rezignācijas nomocīti ierindnieki.
Citiem vārdiem — Andersons ir režisors, kas savas filmas konstruē kā īpašu pasauli, kuras izskatā un formā ir sakoncentrētas gluži vai visas pasaules skumjas un nedrošība. Kaut arī viņa daiļrade ir novērtēta kinofestivālu vidē (Par bezgalīgo saņēma balvu par labāko režiju aizvadītajā Venēcijas kinofestivālā), aizrautība ar režisora konceptuālo rokrastu ir gaumes jautājums un pretrunu objekts.
Man joprojām ir atmiņā franču kritiķu nesaudzīgās rindiņas par Andersona iepriekšējo lenti: izdevuma Cahiers du cinéma apskatnieki 2014. gadā zobgalīgi rakstīja, ka «Zelta lauvu saņēmušais balodis ir taisīts no koka». Nešaubīgi līdzīgus epitetus varētu veltīt arī filmai Par bezgalīgo.
Sīkā ikdiena pret mūžību
Andersonu var dievināt vai nīst, taču viņa izkoptais, pedantiskais rokraksts liek aizdomāties par ikdienišķo lietu sīko mērogu iepretim lielajiem dzīves jēdzieniem un pavērsieniem — mīlestībai, skumjām, ticībai un naidam. Viņa stils ir atpazīstams un unikāls, pelnīti dēvēts pat par īpašu žanru. Andersons ir traģikomēdijas meistars, jo spēj ar nekļūdīgu precizitāti uztvert to, kā cilvēki, ikdienas apdullināti, prozaiskām lietām piešķir tikpat lielu nozīmi kā lielajām idejām.
Filma Par bezgalīgo noslēpumainas stāstnieces vadībā skatītājam lēnā garā šīs situācijas nodemonstrē. Ticību zaudējuša mācītāja izmisums kļūst tikpat svarīgs kā psihoterapeita kabineta aizslēgšana noteiktā pulksteņa laikā; uz karagūstekņu nometni soļojošu zaldātu neziņa par nākotni ir ierindota kaut kur līdzās jaunas sievietes šaubām par to, vai viņu kāds sagaidīs dzelzceļa stacijā. Un tā varētu turpināt bezgalīgi, taču Andersona eksistenciālo novērojumu virknējums uz ekrāna neaizkavējas ne minūti ilgāk par nepilnu pusotru stundu, atstājot skatītāju refleksijas pilngaitā. Piemēram, vai tad, kad esam neglābjami noguruši no ikdienas un pārspīlējam savu nozīmību dzīves lielo zobratu kontekstā, esam tādi paši sakumpuši, komiski pelēkģīmji kā Par bezgalīgo varoņi?
Ļoti iespējams. Taču šai atziņai nepiemīt indīgs sarkasms vai didaktisms, drīzāk tā izskan kā novērojums par cilvēka dabu, neapturamo dzinuli domāt un just; vienalga, vai par lielākām vai mazākām lietām un jēdzieniem.
oooo
Par bezgalīgo (Om det oändliga). Rež. Rojs Andersons. Kino no 1. septembra.
The post Dzejolis par eksistenci appeared first on IR.lv.