Jāņa Ābeles sēšanās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja krēslā sakrita ar Bruknas skandālu. Viņš atzīst, ka bērniem Bruknā vispār nebija jābūt, taču notikušajā saskata arī pozitīvo — tas skaidri parādījis, ka mūsdienīga rehabilitācija valstī ir grūti pieejama, tātad jāmeklē risinājums
Ķirbju krēmzupa ar grauzdiņiem, ko Jānis Ābele pusdienu pārtraukumā izvēlas darbavietai tuvajā tirdzniecības centra Spice restorānā Vairāk saules, laikam ir viena no viņa iecienītākajām, jo ar to saistītais piedzīvojums nav mazinājis apetīti. Pirms dažiem gadiem uz grauzdēta maizes gabaliņa viņš nelaimīgi nolauzis zobu. Par laimi, mamma ir zobārste. Turpat no pusdienu galda zvanījis viņai. «Ko tad tu ēdi?» apjautājusies profesionāle. «Ķirbju biezzupu,» dēls godīgi atzinies. Gadījums kļuvis par ģimenes anekdoti.
Jaunais Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītājs izrādās patīkams sarunas biedrs, kurš atmosfēras atkausēšanai nebaidās izstāstīt arī tik personisku epizodi.
Ābele jau ir pieradis pie mediju uzmanības — 13. septembrī paiet mēnesis kopš viņa stāšanās amatā. Tā sagadījies, ka šo laiku iekrāsojis skandāls Bruknā, kur priestera Andreja Mediņa skarbās pusaudžu audzināšanas metodes Kalna svētību kopienā tagad pārbauda valsts institūcijas. «Pirmās pārbaudes bija jau 5. augustā,» precizē amatpersona. «Inspekcijā pienāca anonīms e-pasts, kolēģi kopā ar Tiesībsarga biroja pārstāvi devās apsekot situāciju. Atklājās bēdīga aina. Pozitīvais: tas aktualizēja problēmu, ka mūsdienīgs rehabilitācijas pakalpojums valstī ir grūti pieejams. Labi, ka problēma tiek risināta.» Dienā pēc mūsu sarunas viņš uzaicināts uz divu Saeimas komisiju kopsēdi. «Jārunā, kā varam piedāvāt atbilstošu, mūsdienīgu alternatīvu.» Policijai nodoti vairāk nekā 10 ziņojumi par Bruknā piedzīvoto, notiek izmeklēšana. «Inspekcijas mērķis nav kādu obligāti sodīt ar kriminālatbildību, bet gan pārtraukt bērnu tiesību pārkāpumus. Bērniem Bruknā vispār nebija jābūt. Sociālās rehabilitācijas pakalpojums bērniem prasa atbilstošu reģistrāciju un speciālistu klātbūtni,» skaidro Ābele. «Nav nodalītas arī cilvēku plūsmas. Bruknā atrodas bijušie ieslodzītie, nav informācijas, vai starp viņiem nav iespējamie dzimumnoziedznieki.»
Kāpēc par situāciju ilgi klusēts? Jaunais vadītājs to skaidro ar zemo uzticību valsts iestādēm. Viens no viņa secinājumiem konkursā uz savu amatu: nosaukums «inspekcija» asociējas ar soda sankcijām, nevis palīdzību. «Man nav mērķa taisnoties par iepriekšējām nebūšanām, bet analizēt gan individuālos, gan sistēmiskos gadījumus. Palīdzēt izglītības iestādēm, arī policijai, bāriņtiesai, sociālajiem dienestiem ievērot vadlīnijas, kļūt par koordinējošu bērnu tiesību un labklājības centru un aģentūru.»
Ābeles komandā ir 60 cilvēku, plašs uzticības tālruņa 116111 departaments, kur diennakts režīmā strādā profesionāli psihologi. «25. septembrī laidīsim klajā mobilo ierīču lietotni, no tās varēs gan piezvanīt, gan čata veidā sarunāties ar speciālistu, atstāt savu jautājumu. Bērni daudz lieto viedierīces, arī mums jābūt pieejamiem. Varbūt arī vieglāk ir rakstiski izstāstīt sāpi speciālistiem, jo iespējamais varmāka ir turpat otrā istabā, var dzirdēt sarunas.»
Loģisks, racionāls cilvēks. Tomēr pirms šīs atbildīgās pozīcijas Ābelem nav bijusi pieredze izglītības vai tiesību jomā. «Kas mani uzrunāja Valsts kancelejas un Labklājības ministrijas publiskajā aicinājumā pieteikties konkursā? Viņi rakstīja, ka meklē vadītāju ar pārmaiņu vadības pieredzi, ar stratēģisko redzējumu. Prasīja pieredzi starptautiskajā sadarbībā, organizācijas vadīšanā, starpnozaru sadarbības koordinēšanā. Tās tieši ir jomas, kurās jūtos diezgan komfortabli,» uzsver sarunu biedrs.
Sociālo zinātņu maģistrs ilgāko laiku savā darba mūžā pavadījis Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā — iestādē, kas Latvijā uzrauga ES struktūrfondu projektu īstenošanu. «Vienā no karjeras posmiem man tika uzticēta arī pārmaiņu vadīšana. Izdevās sasniegt diezgan labus rezultātus. Bet, struktūrfondu jomā strādājot deviņus gadus, biju pietiekami izdedzis, man vajadzēja personisku restartu,» stāsta Ābele. «Meklējot jaunus izaicinājumus, pastrādāju arī Ekonomikas ministrijā, administrācijas vadītāja amatā. Šajā amatā valsts vēsturē bijuši tikai divi cilvēki, pirms manis — Ieva Jaunzeme, kas šobrīd ir VID ģenerāldirektore. Taču ļoti ātri nonācu pie secinājuma, ka, mūsdienīgi sakārtojot struktūru, īstenībā šis amats ir nevajadzīgs. Šobrīd tas vairs nepastāv.»
Ābele iemēģinājis roku arī privātajā biznesā. Apguvis programmēšanu, izveidojis IT uzņēmumu. Pielikt plecu bērnu tiesību jautājumiem izlēmis, jo sfēra šķitusi izaicinoša. «Piesakoties konkursā, biju sagatavojis plašu stratēģisko vīziju, analizējot, kas vispār notiek bērnu tiesību aizsardzības jomā. Konkursa pieredze šķita interesanta, pat ja netiktu virzīts apstiprināšanai,» viņš piebilst. «Neatkarīga personāla vadības kompānija veica padziļinātu kompetenču izvērtējumu. Manā gadījumā kompetenču intervija ilga nepilnas trīs stundas! Pēc tam bija jāaizpilda tiešsaistes testi, šī pati kompānija vāca atsauksmes arī no iepriekšējiem kolēģiem dažādos līmeņos.»
Vai konkursā tika ņemts vērā, vai pretendentam pašam ir bērni? «Šis jautājums aktualizējās pēc konkursa,» atbild sarunas biedrs. «To uzdeva ministru prezidents attālinātās valdības sēdes laikā, kad lēma par manu apstiprināšanu. Man kā dvīņu meiteņu tēvam nebija problēmu atbildēt apstiprinoši, cilvēcīgi jautājumu saprotu. Protams, vēlāk pārspriežot to savā jaunajā kolektīvā, viedokļi bija dažādi. Rietumeiropas sabiedrībā šo jautājumu uzskatītu par nepieņemamu un cilvēktiesības skarošu. Ko tad, ja man bērnu nebūtu? Vai es būtu sliktāks vai nepiemērotāks?»
Jānis Ābele tūlīt diplomātiski izmanto situāciju, lai pastāstīstu par Tēva dienas akciju, kas notiks šīs nedēļas nogalē. «Uzticības tālrunī tēvi varēs konsultēties ar vairākiem sabiedrībā zināmiem tēviem, piemēram, Māri Grigali. Tā ir kolēģu iniciatīva, kuru es tikai atbalstu.»
Arī šāds var būt ceļš, kā iegūt sabiedrības uzticību institūcijai, kas decembrī svinēs 15 gadu jubileju, bet iekšējo nesaskaņu dēļ jau gadu bija bez vadības. «Daudzi kolēģi iestādē teica, ka gaida pārmaiņas. Atalgojums atpaliek no vidējā valsts sektorā, ļoti liels izaicinājums atrast darbiniekus, kas būtu motivēti. Tie, kas strādā, patiešām ir fanātiķi, kam ir vēlme palīdzēt bērniem. Gadījumi mēdz būt smagi, rada psihoemocionālo stresu. Tāpēc mums ir supervīzijas, pieejama psihologa palīdzība. Bet nepieciešams arī vadītāja ikdienas atbalsts,» uzsver Ābele. Šī mēneša laikā viņš esot aprunājies ar katru padoto. «Viņi bija pārsteigti. Vairāki neslēpa, ka iepriekšējo iestādes vadītāju nav ne reizi vaigā redzējuši. Esmu cita paaudze, man nav nepieciešama mākslīgi veidota hierarhija. Turu sava kabineta durvis atvērtas, lai jebkurš kolēģis var nākt ar mani runāt, stāstīt savas idejas. Nesaku, ka nākamajā rītā kaut kas mainīsies, bet ir iespēja lietas darīt citādi.»
Ēdienkarte
Ķirbju biezzupa
Tom Yum Goong zupa
Ravioli ar vistas gaļu
Svaigi spiesta apelsīnu sula, ūdens
The post Ar atvērtām durvīm appeared first on IR.lv.