Zvannieku māju izveidotājs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Juris Cālītis pandēmiju uzskata par iespēju satricināt iesīkstējušās struktūras
Pēdējie trīs mēneši, kopš Latviju skārusi koronavīrusa pandēmija, luterāņu mācītājam Jurim Cālītim bijuši darbiem pilni — kopā ar Zvannieku saimi, vairāk nekā 20 bērniem, viņš iedziļinājies skolas mācību vielā, bet jūnija sākumā pieņēmis topošo teologu eksāmenus Latvijas Universitātē.
ASV uzaugušais un izglītību guvušais Cālītis uz Latviju pārcēlās pēc neatkarības atgūšanas. Kļuva par Rīgas Reformātu brāļu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju. Pirmais Latvijā atklāti laulāja viendzimuma pārus. Jaunās tūkstošgades sākumā Cālītis izveidoja Zvannieku mājas Cēsu pusē — te uzņēma grūtībās nonākušas ģimenes, jauniešus un bērnus. Šobrīd Juris Cālītis kopā ar dzīvesbiedri Sandru Zvannieku ģimenē audzina 30 bērnus un jauniešus, apvieno arī Latvijas audžuģimenes un aizbildņus.
Covid-19 krīzi Cālītis uzskata par labu iespēju pārvērtēt līdzšinējo darbību, īpaši uzsverot izglītības jomu. Intervijā viņš dalās pārdomās, kā pārvarēt krīzes radīto stresu un ko pats dara, kad jūt skumjas vai dusmas.
Kā jau mācītājam, jums ir rāms balss tonis. Tāda toņa, iespējams, pandēmijas krīzē nav bijis daudz — gan globāli, gan Latvijā. Kā valdības un viedokļu līderu balsis krīzes laikā vērtējat jūs?
(Miermīlīgi pasmejas.) Daži toni uzspēlē. Piemēram, no valdības ir aktīvs, pavēlošs tonis — mēs varam, mēs darām! Es to saprotu, jo valdībai jārāda, ka viss tiek kārtots un sabiedrībai nav jābaidās, bet bieži pietrūcis drusku cilvēcīgāks tonis, tuvāks katram cilvēkam — kā saruna.
Mediķiem savukārt ir problēma, ka visi prasa atbildes par koronavīrusu, kuru viņiem vēl nav. To mazumu, ko viņi zina, arī visi pārējie zina, jo tas plaši skaidrots medijos. No mediķiem gaidām, un labiem ārstiem tas ir raksturīgi, ka viņi ne tikai zina savu lietu, bet sniedz dziedinošas atbildes, kas palīdz iziet šim posmam cauri.
Skolotāji? Viņu tonis šobrīd ir satraukts, jo viņi nezina nākotni. Izglītības jomā vīruss ienesis lielas pārmaiņas. Jābūt kurlam un aklam, lai nesaprastu, ka turpmāk viss vairs nebūs, kā bija, — vecāki iepazinušies tuvāk ar izglītības saturu. Manā uztverē tas ir neadekvāts.
Kā jūs to domājat?
Jautājums ir par saturu kopumā — kam tas ir domāts, un ko tas vispār ietver valodu mācībā, vēsturē un tā tālāk. Domāju, ka līdz šai krīzei vairums vecāku bijuši pilnīgi ārpus izglītības satura veidošanas. Tas nav mūsdienīgi, ka mēs atstājam izglītības satura veidošanu mazai kliķei, kas iecelta ministrijā, — autori raksta, eksperti vērtē. Vecāki un pārējā sabiedrība lēmumos nepiedalās. Tā vairs nebūs. Ņemsim matemātiku — mācot tagad Zvanniekos savus bērnus, esam apskatījušies, kā matemātiku māca, piemēram, Somijā. Mums uzdevumu valoda ir tāda, ka to nevar saprast pat pieaugušie, kur nu vēl bērni.
Nerunājot par to, vai šos uzdevumus iespējams izpildīt. Zvanniekos skatījāmies, kā māca matemātiku ziemeļvalstīs, lai spētu saviem bērniem izskaidrot uzdevumus, ko uzdod skolotāji šeit, Latvijā.
Kāpēc tā ir, jūsuprāt?
Līdz šim Latvijā valdījusi bērnišķīga profesionalitāte: es esmu speciālists, jūs pārējie stāviet klusu un nejaucieties manā darbā! Tā bijis visās jomās. Arī valdības bijušas ar bērnišķīgu uzstādījumu: mēs darām, bet jūs sēdiet klusu un klausieties! Šobrīd ir pirmās vēsmas, ka pašreizējā valdība grib daudz vitālāku līdzdalību no sabiedriskajām organizācijām.
Zvanniekos gadiem esam jutuši neizpratni, kā birokrāti — lai cik rūdīti un zinoši —, sēžot savos birojos, var zināt, kas notiek reālajā cilvēku dzīvē. Viņi runā abstrakti un formāli. Esam apmeklējuši neskaitāmas komisijas un redzam, kā notiek: tiek atķeksēts, ka sabiedriskās organizācijas bijušas klāt, bet tam nav nekāda iespaida uz lēmumiem. Protams, ir arī ierēdņi, kas iedziļinās, brauc un skatās uz vietas, kas notiek, — paldies viņiem!
Šis ir laiks, kad ierastie pamati tiek satricināti. Esam maza sabiedrība — visa Latvija kā viena lielpilsēta. Mums ir priekšrocības, ko varam izmantot, — iesaistīt savu sabiedrību lēmumu pieņemšanā. Visi negrib būt iesaistīti, bet daudzi grib un dara. Sabiedrisko organizāciju vidē to redzam. Tie ir cilvēki, ar kuriem valdībai un institūcijām vajadzētu sarunāties pie katra pagrieziena.
Cik skolas vecuma bērnu ir Zvanniekos, un kā tiekat galā kopš marta?
Krīze skārusi dažādas ģimenes Latvijā — gan izglītotās, motivētās saviem bērniem palīdzēt vislabākajā veidā, gan tādas, kuras netiek galā, dzīvo vienos strīdos, vienā dzeršanā. Mūsu pusē tad ņemam tādu ģimeņu bērnus pie sevis, cenšamies atbalstīt, cik varam. Šādās ģimenēs nekāda mācīšana mājās nenotiek, kaut arī mātes, kad viņām pietiek spēka, cenšas.
Pirmās marta nedēļas Zvanniekos bija haosa un stresa pilnas: pirmo reizi sastapāmies ar to, ka skolotāji sūta tēmas, kas bērniem jāiemāca. Visos priekšmetos! Raizējāmies — kā tiksim galā? Tad skolotāji pierada pie jaunās situācijas, mēs pieradām — viss sāka notikt racionāli. Mums ir gandrīz 20 dažādu vecumu bērnu un jauniešu. Lielajā zālē esam izveidojuši savu skoliņu. Sākumā bērni negribēja mācīties, bet pēc dažām dienām jau labprāt gāja un sāka kaut ko darīt.
Vai redzu šajā situācijā plusus? Jā! Sekmes mūsu bērniem ir pat uzlabojušās. Un vēl — mūsu bērni skolā ne vienmēr jūtas labi. Katrā klasē ir bērni, kam rokas vienmēr augšā. Kā haizivis — vienmēr visu uzreiz var. Un ir bērni — mazākas zivtelītes —, kas nav tik ātras un kuras apsteidz ātrās, kuru temps ir citāds. Šīm mazajām, klusajām zivtiņām, kas tik labi netiek līdzi, emocionālā ziņā attālinātās mācīšanās veids noteikti ir labākais. Viņu rezultāti ir labāki. Protams, ieinteresēt viņus un turēt pie disciplīnas mums bija izaicinājums.
Vai tā nav viena no krīzes lielākajām problēmām — krēslas zonā paliek cilvēki, kuri ir tās mazās zivtiņas? Ne tikai izglītībā, bet visās jomās.
Tas nav tikai Latvijā, bet visās valstīs un ne tikai krīzes laikā — nevarīgie, ēnā palikušie cilvēki. Tādi viņi no skolas ieiet pieaugušo dzīvē, un tad valsts mokās, ceļot jaunus cietumus — tiešā un pārnestā nozīmē. Kā jau teicu, Latvijas situācijā labi ir tas, ka esam maz — varam cits citu atbalstīt.
Man derdzas, ka Latvijā ir tik liela nevienlīdzības plaisa. Tā iespaido visu mūsu valsti. Politiķi orientēti uz to, ko viņu ausīs čukst cilvēki, kuri viņiem dod naudu un uztur viņu partijas. Mēs jau redzam vienu no pēdējiem balsojumiem par azartspēlēm — kuri politiķi saistīti ar azartspēļu biznesu un nespēj pacelt roku pret to. Sabiedrībai to vajag fiksēt pie visiem valdības un Saeimas lēmumiem.
Vēl neesam iemācījušies, ka nevienu cilvēku nevar atstāt pamestībā. Laba sabiedrība, kā to redzam pēc ziemeļvalstu pieredzes, ir tāda, kur cits par citu gādā. Ja jau tā lepojamies ar latviskumu, darīsim to — gādāsim mazā sabiedrībā cits par citu! Kamēr nemazināsim nevienlīdzību, uz priekšu netiksim. Arī tagad krīzē, dāļājot tās lielās naudas, neļausim haizivīm visu aprīt! Gādāsim, lai labums tiek visiem, lai neviens netiek aizmirsts.
Kāpēc ir svarīgi, lai uz priekšu tiek visi, ne tikai atjautīgākie un enerģiskākie?
Tāpēc, ka valsts neko nevar sasniegt, ja tie, kas priekšgalā, neņem vērā tos, kas aizmugurē. Pašreizējie nemieri ASV nav tikai viena cilvēka nāves dēļ. To pamatā ir netaisnība, kas gadu desmitiem uzkrājusies pret tiem, kuri atstāti aizmugurē. Viņi tiek uztverti un dīdīti kā aizmugures cilvēki — tā ar viņiem apietas institūcijas un policija. Lai neviens nedomā, ka ASV tiks uz priekšu, ja nesakārtos to, kas notiek tur, aizmugurē! Nebūs laimīga tāda sabiedrība, kura nedomā par tiem, kas mokās un netiek līdzi veiksmīgajiem.
Bībele pilna ar atgādinājumiem: esi uzmanīgs, ko tu dari ar svešiniekiem, ko tu dari ar nabagiem, ko tu dari ar grūtdieņiem. Tas jāievēro arī mūsdienās. Ja esam uzmanīgi, ieraugām un palīdzam cits citam, tas liecina par labu sabiedrības veselību. Katrs cilvēks pienes kaut ko svarīgu un nepieciešamu.
Kā vērtējat rasisma augoni, kas pēdējās nedēļās uzšķērsts ASV?
Es piedalījos sacelšanās notikumos Amerikā 60. gados, kad biju students. Vienā brīdī pat biju iecerējis lidot uz Dienvidu štatiem, kur Mārtins Luters Kings veidoja savus gājienus. Viņa pieeja bija ģeniāla. Vēl šodien lasām viņa runas un uzskatām par viedu cilvēku.
Ar domubiedriem toreiz protestējām savā pilsētā, policijai tas nepatika. Tā bija pirmā Amerikas sapratne, ka nav atrisināts rasisma jautājums. Es atceros šo attieksmi: kā melnādainie vispār var iedomāties, ka viņi var nopirkt māju! Viņi taču neprot mājā dzīvot, piecūkos, mežoņi! Luters Kings nāca ar savu vēstījumu — ka šeit nav ienaidnieku, nav dažādu pušu. Ir viena sabiedrība, un, kamēr nesapratīsim katra sabiedrības locekļa sāpes, kamēr tās nebūs mūsu kopējās sāpes, uz priekšu netiksim.
Tajā laikā daudz kas tika atrisināts — melnādainie varēja ieņemt valsts amatus, mācīties universitātēs un tā tālāk. Taču iekšējā pasaule cilvēkiem, kuri iedomājās, ka var būt pārāki, privileģētāki par citiem, palika tāda pati. Šī attieksme radījusi problēmas gadiem. Nu redzam sekas. Tāda ir Amerika. Bet kādi esam Latvijā? Baidāmies no atšķirīgā, negribam saprast.
Tā nav tikai Amerikas vai Latvijas, bet visas pasaules liksta: vienmēr vajag kādu zemāku, uz kura pleciem pakāpties. To redzu arī Zvanniekos: mums ir cilvēki ar dažādām spējām, bet jauniešiem un bērniem vienmēr ir labsajūta, ja kāds izrādījies drusku zemāks par viņiem. Cilvēkam gribas būt augstāk. Tā ir garīga problēma, ar kuru jāmācās tikt galā. Jāmācās, ka skaistums nav tajā, ka esi augstāk par otru, bet tajā, ka vari paņemt viņa roku un darīt kopā.
Te jau nevar gaidīt mistisku apgaismību, vajag apzinātu lēmumu — nepazemot citu, bet mēģināt palīdzēt, sniegt atbalstu.
Daļēji piekrītu, un daļēji tomēr manā skatījumā te ir mistika. Tiem, kas uzskata sevi par reliģiskiem cilvēkiem, vajadzētu pirmajiem saprast, ka visi esam brāļi un māsas. Ja to nevaram iemācīties, tad klapēsim baznīcas ciet un iesim mājās! No otras puses, man ir pārliecība, ka vajadzīga palīdzība no augšas — te ir tas mistiskais moments. Cilvēkam pašam, bez Dieva palīdzības, ir ļoti grūti atteikties no pārākuma un augstprātības.
Kā vērtējat ASV prezidenta Trampa nostāšanos pie Sv. Jāņa baznīcas Vašingtonā ar Bībeli rokā, lai pozētu kamerām? Lai to panāktu, protestētājus pie Baltā nama izklīdināja ar asaru gāzi.
Tā uz visiem laikiem paliks kā simboliska liecība apjukumam, disfunkcijai, neizpratnei un garīgam sabrukumam. Ir šī vēsturiskā baznīca, kas ar visu savu būtību liecina, ka mums pret otru cilvēku jāizturas ar cieņu. Un tad ir valdības stingrās rokas politika, policijas brutalitāte, kas ar varu paver ceļu prezidentam. Ceļu uz ko? Uz to vietu, kas māca no varas atteikties. Ironiski! Mācība pēc notikušā ir tāda: nolieciet savas bruņas, pasēdiet kopā ar cilvēkiem. Ieklausieties!
Vai krīze var būt ieguvums?
Ir labi, ka krīze satricina institūcijas un iesīkstējušos paradumus. Tas attiecas uz krīzi gan Amerikā, gan Latvijā. Netiekam vaļā no mūsu vecajām sistēmām, birokrātijas. Tās veidotas stipriem balstiem. Taču krīze satricina. Liek mainīties, parāda jaunas iespējas.
Ārkārtas apstākļi Latvijā, vismaz pagaidām, ir pārvarēti. Tomēr daudziem dzīve ir mainījusies — veselības, darba, finansiālās drošības ziņā. Ko jūs ieteiktu bažīgajiem?
Ar iekšējo mieru ir tā: varam to iztēloties kā trīs apļus, kas palīdz tikt pie miera. Pirmais aplis — lielākais — ir tas, kas man jāsakārto. Proti, kas izraisa stresu? Laulība? Mans darbs? Atkarība? Varbūt mans raksturs? Mana bērnība? Miera nebūs, kamēr nesakārtosim to, kas ir mūsu atbildība un ko spējam sakārtot. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs!
Otrs aplis ir mūsu dzīves vispārējais stāvoklis jeb cilvēciskās dzīves raksturs. Tas ir tāds, ka mums visu laiku ir ieguvumi un zaudējumi. Mums ir veselība un slimības. Mums ir jautājumi par to, kādā dzīves punktā esam un kāpēc tur esam. Ir arī jautājums par dzīves jēgu. To varam risināt, sarunājoties ar viediem padomdevējiem — lai saprastu, ko ar savu cilvēcisko dzīvi darīt.
Trešais aplis, pats būtiskākais, kad ar diviem pirmajiem tikts galā, tas nāk ar Dieva dotu apziņu, ka esi skaista daļa no kaut kā liela un vienota. Sevi iekļauj tajā, esi mierā un paļaujies.
Ko jūs pats darāt, kad sadusmojaties vai skumstat?
Kad biju jaunāks, man bija dažādas omas. Tad gribēju, lai kāds manu omu glāsta, izvelk mani laukā no sliktās omas. Saka: būs jau labi! Tagad, kad esmu gados vecāks, pazīstu brīžus, kad sāku sevi žēlot — tev kaut kas nepatīk, nejūties labi. Nav jau maģiskas atbildes, kā ar to tikt galā.
Cilvēkam jātiecas uz vienkāršību un pazemību, tas jādara visiem: es neesmu pasaules naba. Paskaties ārā uz kokiem — simtiem, tūkstošiem! Ko viens kociņš lai saka? Kāds ir mazāks par viņu, cits lielāks. Bet visi stalti aug — priedes, bērzi, ozoli un citi. Tā cilvēkam jādzīvo: esi pasaulē iestādīts un audz. Ozols var būt senāks un pārāks par tevi, bet priede augstāka, nekā tu jelkad būsi, mazais bērziņ. Bet tu zaļo! Tev ir sava vērtība. Tāda ir mums visiem. Zaļo, cik vien vari!
Jūnijā daudzviet pasaulē atzīmē LGBTQ tiesības, notiek gājieni. Jūs kā mācītājs Latvijā esat laulājis viendzimuma pārus. Tāpēc gribu jums atstāstīt kādu sociālo tīklu sarunu starp diviem pazīstamiem žurnālistiem. Viens no viņiem bija ielicis foto — lietusmēteli ar varavīksnes zīmējumu, ko redakcijas veikaliņā var nopirkt. Otrs indīgi vaicāja, vai praida laikā šogad līšot. Pirmais atbildēja — ko tu saki, kad debesīs ieraugi varavīksni? Kādu nozīmi jūs piešķirat varavīksnei?
Bībelē varavīksne ir zīme, kas dota ar vārdu «cerība». Tas ir pēc Lielajiem plūdiem, kad viss beidzies, viss iznīcināts. Dievs dod cilvēkiem varavīksni — ka visa dzīve ir pārklāta ar šo cerības loku. Interesanti, ka cerības loks nav vienveidīgs, bet daudzkrāsains.
Runājot par krīzi, man prātā ir kāds video no sociālajiem tīkliem: skolotājs bērniem lūdz uz baltas lapas iezīmēt tumšu punktu un uzrakstīt eseju. Visi uzraksta par to punktu, bet skolotājs saka — jums bija gaišs laukums apkārt! Tā arī mums tagad: ir bijusi krīze, bijis šis tumšais punkts. Bet mūsu priekšā ir gaiša lapa, ko varam piepildīt. Mūsu dzīve ir daudz plašāka nekā viens tumšs punkts.
5 veidi, kā šajā laikā stiprināt garu
Mūsu dziesminieku darbi: Imanta Kalniņa, Raimonda Paula, Artura Maskata, Mārtiņa Brauna.
Mūsu dabas bagātības veselībai: gārsa, vībotnes, nātres, čaga un citas zālītes.
Latvijas meži, upes, ezeri, jūra atpūtai.
Labas grāmatas: kā 20. gadsimta pravieša Ābrahama Džošua Hešela darbi.
Un vēlreiz mūzika. Bēthovena 4. klavierkoncerts.
CV
Dzimis 1939. gadā Rīgā
Tēvs žurnālists un partizāns, komunistu nošauts, bet māte ar mazo Juri un māsu devusies trimdā 1944. gadā
Augstāko izglītību ieguvis Merilendas un Hārvarda Universitātē
Dzīvojis Vācijā, Skotijā, Anglijā, ASV, Arūbā, Kanādā
Uz Latviju pārcēlies 1994. gadā
Pasniedzējs LU Teoloģijas fakultātē
Mācītājs Rīgas Reformātu brāļu evaņģēliski luteriskajā draudzē
Zvannieku māju dibinātājs kopā ar sievu Sandru
Trīs bērnu — Sarmas, Paula un Elizabetes — tēvs
The post Daudz plašāka dzīve appeared first on IR.lv.