Premjerministrs Krišjānis Kariņš skaidro, kāpēc ir konservatīvs lēmumos par pandēmijas ierobežojumu atcelšanu, kādas atbildes gaida no satiksmes ministra par reģionālā transporta konkursu un kā vērtē Bondara ietekmi uz koalīcijas tēlu
Šonedēļ beidzās gandrīz trīs mēnešus ilgusī ārkārtējā situācija. Ierobežojumi tiek atcelti cits pēc cita, un jau dzirdamas runas, ka jūlijā ārpus telpām varētu atļaut pulcēties līdz pat 1000 cilvēkiem. Lai gan Covid-19 krīze vēl nebūt nav beigusies, šajā pārejas brīdī uz «jauno normalitāti» Ir devās intervēt Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu (JV), lai iztaujātu gan par šajos mēnešos paveikto, gan nākotnē vēl darāmo.
Varam priecāties, ka Latvijā ar Covid-19 saslimušo un mirušo skaits ir viens no zemākajiem Eiropā. Cik lielā mērā tas ir valdības rīcības nopelns, un cik lielā mērā mums vienkārši palaimējās?
Tas ir sabiedrības kopējais nopelns. Ko mēs kā valdība darījām? Mēs pat pirms pirmā upura jau bijām nonākuši līdz formulai «divi cilvēki, divi metri», un skolas un pasažieru pārvadājumi bija slēgti. Tā mēs spējām salauzt transmisijas ķēdi. Bet tas vispār nebūtu bijis iespējams, ja sabiedrība nebūtu tik atbildīga. Vajadzības spiesti, mēs esam ārkārtīgi solidāri un ātri spējam reaģēt.
Vai kaut kas izdevās labāk, nekā bija gaidīts?
Mums saslimstības pīķis neuzgāja tik augstu kā igauņiem un lietuviešiem, izdevās nepārslogot veselības aprūpes sistēmu. Valdībā par katru soli bija lielas diskusijas, reizēm arī domstarpības, bet beigās pirms katra lēmuma pieņemšanas sekojām tam, ko teica epidemiologi. Politika neizbēgami ir daļa no tā. Visi lēmumi ir politiski, jo epidemiologi ir tikai cilvēki un nav jau skaidru priekšrakstu, kā slimības gaita noritēs Latvijā. Apbrīnojami, cik īsā laikā mēs spējām pieņemt lēmumus, lai gan atsevišķas sēdes mums gāja veselu dienu.
Vai bijušas kādas kļūdas? Ne tikai epidemioloģiskajos lēmumos, bet arī ekonomiskā atbalsta programmās?
Drīzāk mums bija daudzi lieli izaicinājumi. Bijām spiesti ļoti īsā laikā izveidot lielāko, centrālo atbalsta mehānismu — dīkstāvi. To pieņemt ātri un tad vienu vai pat divas reizes nedēļā piekoriģēt. Es zinu, ka daļu sabiedrības tas mulsina, ir daudzi uzņēmumi, kas bijuši frustrēti. Kopumā šai programmai tika paredzēti 100 miljoni eiro, mēs esam izmaksājuši kādus 36 miljonus. Kas ir svarīgi — bezdarbs šajā laikā mums ir palielinājies no 6,3 līdz 8,4%. Divu procentpunktu pieaugums, tie ir kādi 18 tūkstoši cilvēku. Bet apmēram 40 tūkstoši cilvēku ir saņēmuši dīkstāves pabalstus, nav kļuvuši par bezdarbniekiem. Tiktāl tas ir bijis veiksmīgi.
9. jūnijā beidzas ārkārtējā situācija, ierobežojumi tiek padarīti krietni vaļīgāki. Tajā pašā laikā valsts galvenais infektologs Uga Dumpis 3. jūnijā tviterī rakstīja: «Epidemioloģiskā situācija ar Covid-19 Latvijā joprojām ir problemātiska.» Vai valdība ar ierobežojumu atcelšanu nesteidzas ekspertiem pa priekšu?
Eksperti ir tie, kas mums to visu iesaka. Dumpis ir veselības ministres Ilzes Viņķeles padomdevējs. Jurijs Perevoščikovs ir galvenais epidemiologs. Visi soļi, kurus esam spēruši līdz šim, ir tieši ekspertu ieteikti.
Vai ierobežojumu mīkstināšana vienmēr ir epidemiologu iniciatīva, vai arī viņi piekrīt tam, ko citi prasa? Spiediens no dažām nozarēm ir diezgan nozīmīgs.
Neapšaubāmi, spiediens no nozarēm ir liels. Tas pārsvarā nāk caur Veselības ministriju. Es pieņemu, ka tas ir dialogs. Nav tā, ka visi sēž un gaida, ko epidemiologs pateiks. Tā ir dinamika.
Piemērs par Baltijas burbuli — mūsu ceļošanas telpas izveidošanu. Kādā valdības sēdē Perevoščikova kunga analīzēs tieši tika uzsvērts, ka Latvijai, Igaunijai un Lietuvai ir praktiski identiskas saslimšanas līknes. Konsenss bija, ka mēs varētu apvienoties. Man nākamajā dienā bija videosaruna ar lietuviešu un igauņu kolēģiem, kurā viens minēja vienu datumu, kad gribētu izbeigt robežkontroli, otrs minēja pavisam citu datumu, un es teicu — kā būtu, ja mēs trīs vienotos par vienu datumu? Mēs to pieņēmām kā mērķi. Epidemiologi teica, ka tā varam. Bet, ja mēs to negribētu darīt, tad mums vienīgā alternatīva būtu ieviest robežkontroli uz Lietuvas un Igaunijas robežas.
Par 14 dienu pašizolācijas atcelšanu [vairākumam ES valstu]. Perevoščikovs valdībā ziņoja skaitli, par kuru viņi ir vienojušies sadarbībā ar kaimiņiem. Ja pēdējo 14 dienu laikā kumulatīvais saslimušo skaits ir mazāks par 15 uz 100 000 iedzīvotāju, tas ir slieksnis, zem kura risks nav īpaši lielāks, vai cilvēks 14 dienas izolējas vai ne. Atkal — Lietuva un Igaunija gribēja iet uz priekšu, taču par to lēmumu visu laiku ir runāts arī starp ekspertiem.
Līdzīgi ar cilvēku pulcēšanās paplašināšanu. Epidemiologi teica — ja saslimstība iet uz leju un ekonomiskās vajadzības un tīri cilvēciskā vajadzība satikties ir tik liela, tad mēs varam atļauties paplašināt iespējas un redzēt, kas notiek.
Labi, palielināsim atļauto pulcēšanās skaitli, bet tik un tā paliek prasība ievērot divu metru distanci. Taču redzam, kā jau tagad uzvedas ielās. Tie divi metri sāk izgaist no cilvēku apziņas. Vai kaut kas tiks darīts, lai nodrošinātu, ka šie divi metri tiešām tiek ievēroti?
Respektīvi, policejiski?
Visādi — arī ar sabiedrības informēšanu, atgādināšanu.
Veselības ministrija plāno informatīvu kampaņu, līdzīgi, kā mums bija — «mājas, ziepes, divi metri».
Būs arī kontrole?
Tas šobrīd nav lemts. Mēs visu laiku meklējam līdzsvaru. No valdības ministriem esmu starp viskonservatīvākajiem šajā ziņā. Esmu bijis no tiem, kurš uzdod visasākos jautājumus — vai tiešām vajag? Vai tagad ir pareizais laiks? Citi varbūt atspoguļo to sabiedrības daļu, kas saka: beidz, mums nemaz nav tik slikti, viss būs labi. Bet mums viss ir labi tāpēc, ka kopumā sabiedrība ir ievērojusi visus ierobežojumus. Ja nikna sodīšana kļūs par vienīgo līdzekli, kā to panākt, tad mēs būsim zaudējuši sabiedrības uzticību. Ja nav sadarbības starp valdību un sabiedrību, ja nav uzticības, tad mēs nonākam situācijā, kādu vērojam vienā otrā citā valstī. Tas ved uz nemieriem. Es darīšu visu, lai tā nebūtu.
Bet kā jūs iedomājaties, ka 1000 cilvēku var sanākt kopā un ievērot divu metru distanci?
Man ir tas pats jautājums. Es arī nesaprotu, kā tas var notikt. Epidemiologi ļoti daudz runā par barjerām. No mana viedokļa — ja nevar ievērot šos divus metrus, tad visdrošākais ir izmantot aizsarglīdzekli, piemēram, mutes un deguna aizsegu. Tas nepasargā mani no jums, bet tas pasargā jūs no manis. Ja mums abiem ir, tad abi esam pasargāti. Domāju, ka tas varētu labi darboties. Es vēl gaidu ieteikumu, kādam jābūt regulējumam.
Tagad redzēsim, cik tālu varam atvieglot noteikumus. Vai valdībai pietiks dūšas vajadzības gadījumā atkal pievilkt grožus?
Ir jāpietiek. Bet tas ir iemesls, kāpēc esmu konservatīvs. Ja kaut ko palaižam vaļā, es gribētu, lai tas ir vienvirziena ceļš. Varu iedomāties, ka sabiedrībai varētu būt ļoti grūti tikt raustītai. Mani personīgi motivē mana pieredze. Es nonācu 10 dienu pašizolācijā, jo pirmās četras es biju staigājis neziņā, ka biju kontaktā ar saslimušo. Esmu piedzīvojis, kā tas ir, ja gandrīz divas nedēļas nevar kontaktēties ne ar vienu. Tas ir nepatīkami. Otrreiz tur nonākt es ļoti negribētu. Tas nozīmē, ka esmu no tiem, kas diezgan cītīgi ievēro divus metrus, un man vienmēr kabatā ir sejas maska. Ja eju uz veikalu, uzlieku sejas masku. Tas nav obligāti, bet es to daru, jo negribu atkal nonākt kontaktpersonas statusā.
Mums ir jāpalaiž ierobežojumi brīvāk, jo dzīve to prasa, sabiedrība to pieprasa, ekonomika to pieprasa, bet visi eksperti saka — tie divi metri nekur nepazudīs. Man ir tikai viens jautājums — ja tos divus metrus nevar ievērot, tad ko darīt? Man liekas, atbilde ir diezgan vienkārša — izmanto kādu aizsarglīdzekli. Vai tā būs daļa no noteikumiem, vai tas būs ieteikums, es nezinu.
Valdība nolēmusi piešķirt divus miljardus ekonomikas atbalstam, taču par šīs naudas izlietojumu vēl ir daudz neskaidrību. Kad redzēsim konkrētas programmas?
Tas ir atkarīgs no ministriem.
Vai ir kāds datums, līdz kuram gaidāmi priekšlikumi?
Nauda ir jāiegulda 2020. un 2021. gadā.
Kultūras ministrijai piešķirti 11 miljoni infrastruktūrai. Vai tie neaizies koncertzālei Andrejsalā — projektam, kas saistīts ar Šķēles ģimeni?
Pirms pusgada biju sapulcē, kur stāstīja, ka uzņēmēji grib dāvināt valstij īpašumu Andrejsalā. Iznāca, ka dāvinājums bija tāds — valsts vispirms ierīko privātajam visu infrastruktūru, tad izdara šo, tad izdara to.
Es pārtraucu stāstāmo un teicu: man liekas, ka šeit kāds kaut ko nedaudz ir sajaucis. Ja grib dāvināt valstij, tad ieinteresējiet valsti atnākt pie sevis. Jūs uzbūvējat infrastruktūru un pieviliniet mūs, nevis otrādi. Valdības atbalstu negūs projekts, kurā kāds diktēs valstij, ko darīt.
Līdz šim esam pamatā lēmuši par atalgojumu kultūrā, bet arī par palīdzību operai un teātriem izdzīvot apstākļos, kad viņiem visu pavasari ienākumi bija nulle, jo viss bija pilnībā slēgts.
Arī Ekonomikas ministrija ļoti aktīvi strādā. Viena no programmām, par kuru daudz runā, ir tā sauktā garā nauda, lai palīdzētu lieliem, eksportējošiem uzņēmumiem aizņemties uz ilgāku laiku vai pārfinansēt kredītus uz 10 vai pat 15 gadiem. Tūrismam, visam viesmīlības sektoram, ir nozīmēti 20 miljoni. Es gaidu ļoti konkrētu programmu, kā šo palīdzību sniegt. Dīkstāves pabalstu tagad pārveidosim, lai tas būtu daudz tuvāks Vācijas Kurzarbeit vai īsās strādāšanas programmai. Lielajiem eksportējošajiem uzņēmumiem varētu palīdzēt strādāt saīsinātas darba dienas. Eksporta tirgi ir mīksti, bet mūsu lielie, ražojošie uzņēmumi nevienu nav atlaiduši. Esmu runājis ar vienu palielu mūsu valsts uzņēmumu, viņi strādā par piektdaļu mazāku slodzi. Viņi ir panākuši vienošanos ar darbiniekiem, bet mums ir jānāk pretī šiem uzņēmumiem. Ja viņi ilgstoši būs spiesti tā darīt, ar laiku viņi kļūs konkurētnespējīgāki ārvalstu tirgos, jo arī ārvalstīs ir atbalsts šāda veida uzņēmumiem. Ļoti gaidu, kad šo programmu īstenos. Saprotu, ka ir jau konceptuāla vienošanās, tagad vajag izstrādāt praktiski.
Veselības aprūpes finansējums mums visu laiku ir bijis starp 3,5 un 4% no IKP, kas ir krietni mazāk par vidējo ES, bet arī mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Vai pēc šīs pandēmijas pieredzes mēs tiešām varam turpināt veselības nozari badināt? Ko sakāt mediķiem, kuri prasa algas palielināt jau šogad?
Man ir ļoti vienkāršs redzējums — varam gādāt vairāk naudas veselības aprūpei, bet mums ir jāpieņem daži lēmumi, kas skar nodokļu jomu. Varam daļu no socnodokļa un no iedzīvotāju ienākuma nodokļa iezīmēt veselības aprūpei un nodrošināt garantētu bāzes ienākumu, kas nav atkarīgs no politiķu lēmumiem. Taču šī krīze ir arī parādījusi, ka mums ir nepiedodami daudz cilvēku, kuri ir strādājuši legālā režīmā, bet kuri nav sociāli pasargāti. Es gribētu vienkāršot šos daudzos izņēmuma režīmus vienā režīmā, kurā nodoklis sedz arī sociālo un veselības aprūpi.
Jūs esat teicis, ka konkursa rezultāti par reģionālajiem pasažieru pārvadājumiem, kad valstij var nākties nākamo 10 gadu laikā piemaksāt maršrutu uzturēšanai gandrīz pusmiljardu eiro, dara jūs bažīgu. 26. maijā no satiksmes ministra Tāļa Linkaita (JKP) pieprasījāt skaidrojumu, kas bija jāiesniedz līdz 29. maijam. Kāpēc esat bažīgs, un vai esat saņēmis skaidrojumu?
Nē, šodien, 5. jūnijā, skaidrojums vēl nav saņemts. Tas mani dara ļoti bažīgu. Man ir aizdomas, ka esam iestiguši formālismā. Ir runa par lielām summām nākamo desmit gadu laikā, sanāk ļoti daudz miljonu. Neesmu pārliecināts, vai pašā saknē konkurss ir uzstādīts pareizi, vai iekļautas visas vajadzīgās prasības par godīgumu, atklātumu, nodokļu nomaksu. Ja tur parādās kaut kādas pastkastīšu firmas… Es atvainojos — kuros laikos mēs dzīvojam?! Es pirmo gadu kā valdības vadītājs cīnījos ar naudas atmazgāšanas risku, kas visu valsti gandrīz iegāza melnajā sarakstā. Mēs no tā esam izvilkušies laukā, bet tajā pašā laikā, izsludinot valsts pasūtījumus, dzīvojam kā 90. gados.
Vai kaut ko var darīt, lai šo situāciju labotu?
Šo situāciju var labot. Konkurss vēl nav apstiprināts. Valdība var nepiešķirt naudu. Ministram būtu jāskaidro valdībai un sabiedrībai, kas tur ir. Ja konkursa rīkotāji ir bijuši formāli un atsakās darīt citādi, tad, iespējams, jāmeklē citi konkursa rīkotāji.
Kāpēc atbalstāt sabiedrībai pieejamās informācijas apjoma samazinājumu amatpersonu deklarācijās?
Konteksts, ja pareizi saprotu, ir augstākās izglītības pārvaldes reforma. Es pilnībā piekrītu izglītības ministrei, ka mums jāveido augstskolu padomes, kuras ieceļ rektoru. Bet es uzskatu, ka padomes locekļi, kuri tur strādā bez algas, nav amatpersonas.
Labi, bet šie noteikumi tiktu attiecināti arī uz kapitālsabiedrībām, kuru padomes locekļi saņem atalgojumu un pieņem ļoti būtiskus stratēģiskus lēmumus par, piemēram, Latvenergo vai Latvijas valsts mežiem.
Jautājums ir niansēts. Es atzīstu, ka man pašam nav līdz galam noformulēta viedokļa. Tāpēc mums ir parlaments un diskusija. Latvijā amatpersonas deklarāciju režīms ir viens no visatvērtākajiem Eiropā. Ziemeļamerikā, man liekas, vispār nav nekā tuvu tam. Kā mēs varēsim iedrošināt cilvēkus nākt šajos amatos, ja prasīsim viņiem atklāt pilnīgi visu viņu mantu? Manā deklarācijā parādās pat dēla motorollers. Ne katrs tam ir gatavs. Tāpēc ir jautājums — kuri [amati jāsaista ar deklarācijas iesniegšanu], un otrs — kurai amatpersonu deklarācijā iekļautajai informācijai jābūt publiskai? Jau tagad ir publiskā un arī nepubliskā daļa.
Vai jūs atbalstītu šīs deklarēšanas sistēmas maiņu arī ministriem un ierēdņiem?
Jautājums — kas tā maiņa ir? Velns ir detaļās. Es uzskatu, ka visai informācijai par jebkuru amatpersonu jābūt pieejamai visiem dienestiem — VID, drošības dienestiem. Es uzskatu, ka šādām deklarācijām un informācijai jābūt pieejamai tam, ko varētu plaši saukt par pētniecisko žurnālistiku. Cilvēkiem, kuri tiešām grib izsekot radinieku ķēdēm, saprast, kurš ir labuma guvējs, vai valsts pasūtījums iet lēmumu pieņēmējiem. Tas ir pilnīgi leģitīms jautājums.
Bet ir nākamais jautājums — cik plaši un kādai informācijai būtu vai nebūtu jābūt pieejamai plašai publikai? Tas ir jautājums, par kuru jādiskutē. Amatpersona ir cilvēks, kas pieņem lēmumu par valsts mantu. Tātad ir jābūt mehānismam, lai varētu droši pārliecināties, ka tas cilvēks ar savām privilēģijām nepiesavinās valsts mantu. Tas ir pareizi. Jautājums ir — vai šī informācija ir pieejama ikvienam internetā, vai tā ir pieejama ar kādu īpašu piekļuvi, vai varbūt mazāka daļa ir pieejama. Var visādi. Vairākums cilvēku ir pieraduši pie zināma privātuma. Mums ir desmitiem tūkstošu amatpersonu, vairākums par viņiem nekā nezina, viņi ir ierēdņi, bet par Saeimas politiķiem un valdības locekļiem un valsts sekretāriem, apmēram 150 cilvēkiem, ir diezgan liela interese.
Pats daudzu gadu gaitā esmu uzrunājis dažādus cilvēkus, mēģinājis pierunāt nākt strādāt šajā jomā, un atteikums ir bijis universāls. Cilvēki šaubās, vai tā nauda ir tā kreņķa vērta, un tā atklātība, viņuprāt, vienkārši nav tā kreņķa vērta. Cilvēki nav negodīgi, bet padomājiet pats — vai jums patiktu, ja es varētu paskatīties, cik jums konkrēti ir naudas un kurā bankā? Tas ir jautājums — kā nodrošināt atklātību, bet neaizbaidīt potenciāli spējīgus cilvēkus no darba šajā jomā.
Vai Bondara palikšana budžeta komisijas vadītāja amatā nekaitēs koalīcijas tēlam?
Par to lai spriež sabiedrība. Mani interesē, lai mēs kā valdība un koalīcija varam virzīt uz priekšu konkrētu programmu. Ir vesela virkne reformu, kuras ir procesā. Esmu pēc definīcijas ieinteresēts, lai varētu turpināt darbu. Šis jautājums varbūt nepalīdz, bet, cik tas traucē, man ir grūti spriest.
The post «Divi metri nekur nepazudīs» appeared first on IR.lv.