Šī laikaposma vērtēšanā joprojām esam izvairīgi
Atšķirībā no vairākām citām kultūras jomām (tēlotāja māksla, mūzika) grāmatu izdošanai nacistu okupācijas gados Latvijā pētnieki līdz šim ir pievērsuši salīdzinoši nelielu uzmanību. Tomēr tieši detalizētāka šī perioda grāmatniecības izvērtēšana ļauj apšaubīt pieņēmumu, ka 1941.—1944. gadā izdotās grāmatas ir vērtējamas galvenokārt kā nacistiskās propagandas kanāls, arī salīdzinājumā ar tālaika preses izdošanas praksi. Laikposmā no 1941. gada vasaras līdz 1944. gada rudenim nāk klajā ap 1500 grāmatu latviešu valodā un nošu izdevumu ar kopējo tirāžu aptuveni pieci miljoni eksemplāru. Kaut arī ne gluži izsmeļoši, šī posma grāmatu ražu atklāj bibliogrāfiskais rādītājs Zemes bibliotēkas biļetens (1941—1944) un neregulāri izdotais informatīvais izdevums Latvju Grāmatnieks (1943—1944). Diemžēl šo gadu norises, ar retiem izņēmumiem, izdevēju un literātu atmiņās ir aprakstītas visai skopi.
Vara nomaina varu
Padomju okupācijas pirmajā gadā latviešu grāmatniecība zaudēja ne tikai līdzšinējos grāmatniecības organizatoriskos pamatus un krietnu daļu cenzūras par nevēlamiem atzīto iespieddarbu, bet arī vairākus izdevējus, kas līdz tam ļoti būtiski iespaidoja procesus nozarē. Gan Jāni Rapu (1885—1941), kas, nespēdams samierināties ar sava mūža darba sagraušanu, 1941. gada maijā šķīrās no dzīves, gan Jāni Rozi (1878—1942), kuru, līdzīgi kā Kārli Dūni (1889—1942), Jāni Dūni (1891—1943) un Jāni Alfrēdu Kukuru (1879—1941), skāra 14. jūnija deportācijas.
Var pieļaut, ka daļai Latvijas sabiedrības, arī grāmatnieku, bija ilūzijas par iespēju atsākt padomju varas likvidēto apgādu, tipogrāfiju un grāmatnīcu darbību. Tomēr, tāpat kā padomju laikā, arī nacistu varas iestādes bez īpašas vilcināšanās ķērās pie režīmam nevēlamo izdevumu sarakstu sastādīšanas. Kad pēc nacistu ienākšanas mēģināja likt lietā Izglītības ministrijas Draudzīgā aicinājuma birojam piesūtītās un padomju gadā kādā Vecrīgas noliktavā nobēdzinātās grāmatas, izrādījās, ka «abi okupanti domā vienādi un mazo tautu brīvai domai ir vieta tikai Izejvielā».1
Bija jāizvērtē, kā pilnvērtīgāk izmantot no iznīcības paglābtos Latvijas neatkarības gadu izdevumus, kuru pārdošana tika pieļauta. Tādēļ bijušais akciju sabiedrības Valters un Rapa direktors (1925—1937) Jānis Grīns, kas 1940.—1941. gadā strādāja Izglītības tautas komisariāta bibliotēku nodaļā, bet vācu laikā kļuva par Latvijas neatkarības laika ražīgākā apgāda grāmatnīcas direktoru, vismaz sākotnēji ļāva grāmatas pārdot selektīvi «tikai skolotājiem, māksliniekiem un citiem kultūras darbiniekiem, tiem, kam grāmatas patiesi vajadzēja, bet ne tādiem cilvēkiem, kas tās agrāk nekad nebija pirkuši».2
Vēl 1941. gada vasarā nacistu varas iestādes deva zināmas cerības agrākajiem izdevējiem drīzumā saņemt atļaujas savas darbības atjaunošanai. Tomēr, kā liecina vēsturnieka Reiņa Kalniņa pētījums par grāmatnīcas Valters un Rapa reprivatizāciju, latviešu vietējās pašpārvaldes pieņemtos lēmumus vācu iestādes koriģēja un neļāva tos īstenot. Izdotgribētājiem saduroties ar dažādiem šķēršļiem, tika izveidots apgāds Latvju grāmata, kas kļuva par pašu produktīvāko šī perioda izdevniecību (vairāk nekā 260 grāmatu). To iniciēja pašpārvaldes Rūpniecības direkcijas (vēlāk departamenta) Poligrāfiskās rūpniecības un grāmatu apgādniecību daļa, kurā darbojās virkne pieredzējušu grāmatniecības speciālistu.
Pirmais daļas vadītājs bija ilggadīgais Anša Gulbja izdevniecības darbinieks un apgāda vadītājs pēc tā dibinātāja nāves 1936. gadā, Gulbja māsasdēls Arvīds Mālītis (1900—1971). Pēc kāda laika viņu šajā postenī nomainīja akciju sabiedrības Valters un Rapa direktora vietnieks (1938—1940), literatūrkritiķis Jānis Kadilis (1903—1994), bet vēlāk — Latvijas Universitātes Studentu padomes grāmatnīcas komisijas vadītājs (1934—1937), teologs Edgars Ķiploks (1907—1999). Daļai pakļauto Poligrāfiskās rūpniecības nozari vadīja kartogrāfs Pēteris Mantnieks (1895—1979), kura 20. gados izveidotais apgāds kopš 1931. gada bija pazīstams ar nosaukumu P. Mantnieka kartogrāfiskais institūts, bet Grāmattirdzniecības nozari — Edgars Ķiploks.
Kādā 1942. gada sākumā tapušā iesniegumā Ķiploks detalizēti raksturoja situāciju grāmatniecībā. Viņaprāt, grāmatu izdošanu būtiski kavēja spiestuvju noslogotība ar noteiktā termiņā veicamiem vācu armijas pasūtījumiem, iespiedmateriālu un iespiesto grāmatu pārvadāšanai nepieciešamā transporta un kvalificētu tipogrāfiju strādnieku trūkums. Tāpat arī iepriekšējās cenzūras prakse dažkārt vairākus mēnešus aizturēt iespiešanai sagatavotus manuskriptus. 30. gados pieredzētā latviešu grāmatniecības sadrumstalotība un neskaidrās nākotnes izredzes lika Ķiplokam norādīt, ka Grāmattirdzniecības nozare «visiem spēkiem cīnās pret sīku izdevniecību atjaunošanos un pašreizējās konjunktūras izmantotājiem no grāmatniecībai svešu personu puses, kam atsevišķos gadījumos laimējies no vācu iestādēm dabūt atļaujas grāmatu izdošanai».3 Neprofesionāļu iesaistīšanās izdevējdarbībā gan nebija tik viegli novēršama, jo, kā atmiņu grāmatā Zem Barbarosas šķēpa (1975) norāda pašpārvaldes Mākslas un sabiedrisko lietu departamenta direktors un vienlaikus Zemes bibliotēkas direktors Žanis Unāms (1902—1989), apgādu atļaujas vācu iestādes bija piešķīrušas arī kā kompensācijas par sevišķiem nopelniem. Kaut arī nav šaubu par Žaņa Unāma informētību, negribas piekrist viņa vispārinājumam par situāciju grāmatu tirgū, kur, pēc Unāma ieskata, «dominēja agrāk sarakstīto darbu jauniespiedumi vai vācu literatūras tulkojumi» kroplā latviešu valodā, jo vācu iestādēm «interesēja tikai izdevumu politiskā puse, bet ne literārais vai valodnieciskais līmenis».4 To varētu attiecināt uz jaunpienācējiem, kuru iesaistīšanās izdevējdarbībā bija īslaicīga un galvenokārt komerciāli motivēta, bet tas būtu netaisni pret tiem izdevējiem, kuru prasīgums pret pašu izdoto grāmatu valodas kultūru un poligrāfisko kvalitāti bija vispārzināms.
Pakāpeniski darbību atsāka Arvīds Mālītis, Miķelis Goppers (1908—1996, Zelta ābele), Helmārs Rudzītis (1903—2001, Grāmatu draugs) un Kārlis Rasiņš (1886—1974, Literatūra). Drīzāk jau šodien grūti izskaidrojamas nejaušības dēļ izdošanas atļaujas saņēma gan Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, avīzes Tēvija izdevējs Ernests Kreišmanis (1890—1965), kādreizējais Rīgas pilsētas domes sociāldemokrātu frakcijas loceklis Alfrēds Ūdris (1905—1982), gan pērkoņkrustiešus pārstāvošais kurpnieks Oto Pelle (1916—?), bet tā tika liegta vairākiem labi pazīstamiem apgādiem (Valters un Rapa, Zemnieka domas u. c.). Bibliotekāru Jāni Alksni (1904—?) izdošanai mudināja pievērsties viņa otrās sievas vācbaltietes kontakti varas iestādēs, bet mantojuma tiesības uz mūžībā aizvadītās pirmās sievas tēva Valda Staburaga bērniem Alksnis gan izmantoja tikai 40. gadu otrajā pusē, kad vairākas grāmatas viņš izdeva Altgargē (Lejassaksijā). Pie apgādu koncesijām tika arī daži pašpārvaldes ierēdņi, piemēram, saimniecības ģenerāldirektors Valdemārs Zāgars (1904—1995), kas vadīja Saimniecības literatūras apgādu, bet pirmajos pēckara gados izdeva vairākas grāmatas Eslingenā, izmantojot pretenciozo nosaukumu Baltijas Apgāds. Arī Žanis Unāms izdeva Augusta Saulieša stāstu izlasi Mazā pasaule (1942, 1943), tomēr turpmākiem nodomiem, pēc paša Unāma versijas, šķēršļus lika viņa publiskā kritika par vācu izdevniecību pārvaldes pieļautajām kļūdām.
Bija arī tādi, kuriem nelabvēļu denunciācijas vai kādu citu iemeslu dēļ iespēja izdot tika liegta. Starp tiem ir arī literatūrkritiķis un tulkotājs Kārlis Freinbergs (1884—1967), kurš savas nerealizētās izdošanas ieceres un arī atsevišķu tulkojumu publikāciju tapšanas detaļas ir fiksējis savā piezīmju grāmatā. Lietpratīgi komentēti tās fragmenti ir atrodami Kārļa Freinberga meitas, teātra zinātnieces Silvijas Freinbergas grāmatas Un starp zvaigznēm mūsu senās sejas 4. daļā (2014), kas ir pētnieku vēl nepietiekami novērtēta latviešu literārās dzīves un arī grāmatniecības procesu dokumentācija.
Vēsturnieks Kārlis Kangeris ir detalizēti pētījis, kādi bija nacistu iestāžu patiesie mērķi, sekmējot Vladislava Loča (1912—1984) apgāda darbību Daugavpilī. Taču, kā jau ne reizi vien, iespiestajam vārdam ir varas neparedzēta rezonanse un turpinājums. Arī pēc kara Vācijā, kur Locis turpināja izdot jau Latvijā aizsākto rakstu krājumu Olūts un joprojām iznākošo Tāvu zemes kalendaru.
Nozīmīgākie apgādi
Starp apmēram 30 izdevējiem, kas no 1941. gada jūlija līdz 1944. gada rudenim darbojās Latvijas teritorijā, bija diezgan izteikta lietpratēju dominante, un viņu apgādi grāmatu repertuāru šajos gados veidoja visjūtamāk arī kvantitatīvi. Bez jau minētās Latvju grāmatas, kuru vadīja Edgars Ķiploks, ir jāmin Miķeļa Goppera Zelta ābele (90 grāmatas), Helmārs Rudzītis (59), Anša Gulbja apgāds (41), Kārlis Rasiņš (38), Ernests Kreišmanis (37), viņa apgāda faktiskais vadītājs bija rakstnieks un žurnālists Oļģerts Liepiņš (1906—1983), kā arī Jānis Kadilis (33) un Vladislavs Locis, kas grāmatu izdošanai pievērsies 30. gadu beigās (31 grāmata).
Latvju grāmata izdeva pārsvarā mācību literatūru, kurā padomju laikā izmantotos izdevumus nomainīja neatkarības laika skolas grāmatas vai arī to jauni, dažkārt ar informāciju par Lielvāciju papildināti iespiedumi. Taču tās apgādā pirmo reizi grāmatas veidolā nāca klajā arī Alfrēda Dziļuma romāns Saplēstā krūze (1942), Zinaīdas Lazdas krājums Staru viesulis (1941) un Kārļa Skalbes pēdējā dzejas grāmata Klusuma melodijas (1941), Augusta Ģiezena latviskotās Homēra Odisejas pilns izdevums (1943). Arī Veronikas Strēlertes veidotā jaunākās oriģināldzejas antoloģija Likteņi (1942) un Arnolda Lūša sastādītā reliģiskās dzejas antoloģija Mūžība (1943). Ar Latvju grāmatas zīmi iznāca jau agrāk Latviešu folkloras krātuves iniciētais Kārļa Strauberga pētījums Latviešu tautas paražas I (1944), toties vijolnieka un mūzikas kritiķa Jūlija Sproģa Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā dienas gaismu neieraudzīja, un ir saglabājušies tikai divi grāmatas korektūras eksemplāri Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā un Latviešu folkloras krātuvē.
Starp dažādu nozaru izdevumiem īpaši ir izceļamas grāmatrūpniecības, anatomiskās un juridiskās terminoloģijas vārdnīcas, kuru sagatavošana parasti ir ilglaicīgs process un publicēšana nav ikdienišķa parādība. Būtiski papildinātā izdevumā atkārtoti iznāca profesora Jēkaba Prīmaņa veidotā vārdnīca Nomina Anatomica (1944), kur apkopoti anatomijas termini latīņu, latviešu, vācu un krievu valodā. Aizsākta vēl Latvijas neatkarības gados bija arī Valstspapīru spiestuves tipogrāfijas nodaļas vadītāja Anša Auziņa (1882—1952) veidotā Latviešu, vācu un krievu grāmatrūpniecības vārdnīca (1942), kuru vēl mūsdienās ar interesi pārlapo ne tikai poligrāfiskajā rūpniecībā strādājošie. Par vienu no pēdējiem Latvju grāmatas veikumiem kļuva 1944. gadā iznākušais rakstu krājums, kas veltīts Jāzepam Vītolam (1863—1948). Komponista atraitne Annija Vītola vēlāk liecināja, ka drīz pēc tam «kuģos un uz bēgļu galdiem trimdas ostās bieži blakus Bībelei redzēja Vītola monogrāfiju».
Bibliofila apgāda mērogus šajā laikā pārauga Zelta ābele. Palielinājās Miķeļa Goppera izdoto grāmatu tirāžas, bet saglabājās ierasti nevainojamais poligrāfiskais izpildījums. 30. gadu otrajā pusē tie bija 400—3000 eksemplāru, savukārt kara gadu izdevumu tirāžas svārstījās amplitūdā no 600 līdz 55 tūkstošiem eksemplāru (rekordlielā tirāžā divos metienos nāca klajā apgādam neraksturīgais, bet Miķelim Gopperam arī personiski svarīgais krājums Baigais gads, 1942—1943).
Bibliogrāfs un Jāņa Misiņa bibliotēkas pārzinis Kārlis Egle (1887—1974) savās piezīmēs ir fiksējis sarunu ar Miķeli Gopperu 1942. gada 9. decembrī, kurā izdevējs viņam izklāsta savus nodomus vairāk pievērsties latviešu literatūras klasiķu darbu apkopojumu izdošanai. Goppers jau vienojies ar Elzu Stērsti par Edvarta Virzas Rakstu sagatavošanu, bet lūdz Egles padomu, kam uzticēt Rūdolfa Blaumaņa un Jāņa Poruka Rakstu kārtošanu. Pēc sarunas Kārlis Egle dienasgrāmatā ieraksta: «Goppera uzņēmība un, galvenais, ļoti inteliģentā pieeja grāmatniecībai man patīk jau no laika gala, dažos gados viņš jau paveicis svarīgu izdošanas darbu, un tāpēc esmu ar prieku gatavs piestrādāt pie šī apgāda.»5 Šajā pašā reizē apņēmies sagatavot Antona Austriņa bērnības tēlojumu izlasi, Egle to arī paveica. Taču iespiest to neizdodas, un tas glabājas līdzās citiem Goppera publicēšanai sagatavotajiem, bet neiespiestajiem manuskriptiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Šajā laikā tika iespiestas grāmatas, kas nemaz nenonāca tirdzniecībā, bet tika nosūtītas cīnītājiem austrumu frontē. Starp šādiem izdevumiem bija arī Zelta ābeles mazgrāmatiņu sērija Karavīra bibliotēka un ar Jāņa Plēpja kokgrebumiem ilustrētie Edvarta Virzas Straumēni (1942). Kādreizējais kara ziņotājs Dzintars Sodums savā Blēžu romānā 1943—44 atceras, ka pulka štābā tika saņemtas vairākas kastes ar Straumēniem. Tie, iespiesti uz zīdpapīra miniatūrā izmērā (10 x 7 cm), tikuši izdalīti tikai pīpētājiem, taču Soduma alter ego dzejnieks Viesturs Vāvulis «tik ilgi stāv pie kastes, līdz viņam vienu iedod».6
Tulkojumi
Līdzīgi kā 30. gados, arī kara laikā Zelta ābeles apgādā iznāca virkne nozīmīgu tulkojumu. Tajā skaitā Veronikas Strēlertes latviskotie Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa (Hoffmann) Runča Mura dzīves uzskati (1942) un Friča Dziesmas atdzejotā Rainera Marijas Rilkes (Rilke) lirika (1941). No Zelta ābeles izdotajiem tulkojumiem īpaši izceļama ir grāmata Alvas zaldātiņš un citas Andersena pasakas (1944). Žurnālists un rakstnieks Aleksandrs Liepa, kas bērnību bija pavadījis Dānijā, pasakas pirmo reizi latviskojis no oriģinālvalodas, nevis, kā tradicionāli līdz šim, izmantojot vācu valodas starpniecību. Protams, arī ne visi Goppera iecerētie tulkojumi saņēma cenzūras atļauju. Piemēram, Elīnas Zālītes tulkoto igauņu rakstnieka Frīdeberta Tuglasa (Tuglas) Margināliju manuskriptu papildināja piezīme nicht kriegswichtig (nav karam svarīgs), un tas pievienojās citiem nepublicētajiem manuskriptiem.
Līdzīgi 20. gados iznākušajai Anša Gulbja izdevniecības sērijai Lettische Literatur Miķelis Goppers izdeva vācu valodā Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Poruka, Viļa Plūdoņa un vairāku citu autoru darbus. 1942. gada rudenī Vācu grāmattirgotāju biržas savienības namā tika sarīkota plaša latviešu grāmatu skate, kuras iekārtošanā Gopperam palīdzēja gleznotājs Valdemārs Tone un muzejniece Mērija Grīnberga. Izstādē bija skatāmas pavisam 18 latviešu apgādu 384 grāmatas, no tām 134 Goppera izdotas. Tādēļ nav arī pārsteidzoši, ka tieši Zelta ābeles apgādā nāca klajā izstādei pieskaņots rakstu krājums Das lettische Buch (Latviešu grāmata), kas joprojām uzskatāms par vienu no veiksmīgākajiem mūsu grāmatniecības reprezentācijas izdevumiem. Interesanti, ka krājumā iekļauts arī poligrāfista Anša Auziņa raksts, kurš nedaudz atšķirīgā versijā jau 1940. gadā bija publicēts izdevumā Kniga v Latvii (Grāmata Latvijā), kas tika iespiests saistībā ar tā paša gada maijā atklāto latviešu grāmatu izstādi Maskavā.
Pārlūkojot latviski tulkotās daiļliteratūras klāstu, tajā nevar nepamanīt pastiprinātu pievēršanos vācu autoriem. Tomēr par godu latviešu izdevējiem jāteic, ka politiskās konjunktūras mesli tika maksāti visai reti. Salīdzinot ar igauņiem, kuru grāmatniecību noteica tā paša ģenerālkomisariāta direktīvas un kuriem kara gados iznāca tikai sešas tulkojumu grāmatas, latviski blakus prāvai vācu autoru grāmatu kopai ir noliekami arī septiņi somu rakstnieku un četri igauņu autoru romāni. Arī jau no agrākiem gadiem pazīstamais Žila Verna Kapteiņa Granta bērnu latviskojuma pārpublicējums un Arčibalda Džozefa Kronina romāns Zvaigznes raugās lejup. Interesanti, ka Kronina romāns Valdemāra Kārkliņa tulkojumā vispirms iznāca Helmāra Rudzīša apgādā, bet pēc padomju karaspēka atkārtotās ienākšanas Rīgā 1944. gada rudenī — ar Valsts apgādniecību un poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes Daiļliteratūras apgāda zīmi.
Paradoksāli, bet tieši vācu iestāžu birokrātijas dēļ Kārļa Rasiņa apgādā iznāca tikai pirmais no paredzētajiem desmit Johana Volfganga Gētes (Goethe) rakstu sējumiem. Situācijā, kad Zelta ābele izdeva Viļa Cedriņa atdzejotās Gētes Romas elēģijas (1941) un Austras Dāles latviskoto Gētes romānu Gara radinieki (1944), kā anahronisms skanēja vācu cenzora Zentai Mauriņai aizbildnieciski teiktais, ka latviešiem kā zemnieku tautai Gēte nemaz neesot vajadzīgs: «Ja nu daži indivīdi izrādītos tiktāl attīstīti un sajustu vajadzību Gēti lasīt, tad viņi pārvaldīšot arī vācu valodu.»7
Grāmatu bads
Ne tikai 1941. gada vasarā, bet arī vēlāk bija izjūtams grāmatu deficīts. Helmārs Rudzītis 20. gadsimta 80. gados publicētajās atmiņās rakstīja: «Tikko parādījās jauna grāmata, sastājās gribētāju rindas, un tās izbeidzās tikai tad, kad pēdējais grāmatas eksemplārs bija izņemts no plauktiem.»8 Labu grāmatu trūkums vēlāk kļuva tik akūts, ka Apgāda lietu pārvalde bija spiesta grāmatu tirgotājiem atgādināt, ka bērniem un jaunatnei domātās grāmatas drīkst pārdot vienīgi «frontes karavīriem, kas grib saviem bērniem pasniegt dāvanas, un vecākiem, kas pierāda, ka viņu bērniem ir dzimšanas diena». Savukārt tautas bibliotēku krājumi, kas tika «attīrīti», izmantojot vairākus nacistu režīma laikā tapušus no apgrozības izņemamo grāmatu sarakstus, ar jauniem izdevumiem tika papildināti gausi. To deficītu īpaši asi izjuta lauku bibliotēkas, kuras tikpat kā nesaņēma jaunās grāmatas, jo izdevēji tās nodeva grāmatnīcām, kas provinci neapkalpoja. Atkārtoti laucinieku lūgumi palīdzēt liecināja, ka Grāmattirdzniecības nozares noteiktā paritāte grāmatu izplatīšanā starp Rīgu un laukiem netiek ievērota. Neretas pagasta valde ar skumju ironiju konstatēja, ka pie viņiem «vienīgā pērkamā grāmata ir Cianas gudro protokoli, kuru neviens nelasa».9
Publicēšanās iespējas
Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas izdevumā Brīvība savulaik apgalvots, ka Žaņa Unāma iecelta komisija 1944. gadā kā politiski neuzticamus ir denuncējusi ģenerālkomisāram 68 latviešu rakstniekus. Unāms nenoliedz, ka viņa vadītajā departamentā notikušas vairākas apspriedes par publicēšanās iespēju ierobežošanu vai liegšanu 1940./1941. gada literārās dzīves aktīvistiem. Tomēr, vairumam apspriežu dalībnieku atsakoties no protokola parakstīšanas, tas nekur nav iesniegts un nav stājies spēkā. Turpretim žurnāla Latvju Mēnešraksts (1942—1944) līdzstrādnieks, literatūrkritiķis Jānis Andrups ir pārliecināts, ka «vācu okupācijas vara (..) neskopojās ar atļaujām dažiem kreisiem autoriem, lai pēc tam, kad šādi darbi bija izdoti, apgalvotu, ka latviešu rakstnieku vairākums esot komunistiski noskaņoti, un šo melīgo apgalvojumu izlietotu par ieganstu tālākai grāmatu atļauju liegšanai».10 Šādu visai liberālu pieeju apstiprina arī fakti. Astoņus mēnešus nacistu ieslodzījumā pavadījušajam ķīmiķim Arvīdam Kalniņam iznāca vairākas grāmatas par medniecību un koksnes ķīmiju latviešu, vācu un krievu valodā, piecus mēnešus ieslodzījumā pabijušais Rūdolfs Egle kopīgi ar Pāvilu Vīlipu veidoja Jāņa Kadiļa izdoto krājumu Vācu noveles meistari: romantiķi (1944), bet Latvju grāmatas apgādā iznāca austriešu rakstnieka Mirko Jeluziča (Jelusich) romāns Hannibals (1943) pazīstamā sociāldemokrātu politiķa Bruno Kalniņa tulkojumā. Publicēšanās ierobežojumi šajā periodā nav absolutizējami, drīzāk segvārdu vai pseidonīmu lietošanas motivācija ir vēl rūpīgāk pētāma. Galu galā, tikai 1990. gadā atklājās, ka Zelta ābeles izdotās grāmatas Tētis karavīrs: vēstule no Volhovas (1943) autors ir nevis izdevumā norādītā Milda Grīnfelde, bet gan Aleksandrs Čaks.
Ieceres un saglabātais
Kara un okupācijas situācija daudzu autoru un izdevēju nodomiem piešķīra vēlamības formu. Arī Pieminekļu valdes priekšnieka Vernera Tepfera 1942. gada pavasarī izlolotajai iecerei izdot sēriju Mākslas un kultūras monogrāfijas. No paredzētajām 14 autoru 32 grāmatām11, starp kurām tika plānota arī Jāņa Strauberga apcere par Rīgas pirmiespiedēju Nikolausu Mollīnu, gan iznāca tikai dažas. Tajā skaitā Pieminekļu valdes darbinieka Pētera Ārenda grāmatas par karadarbības izpostīto Melngalvju namu un Svētā Pētera baznīcu. Šim periodam raksturīgi paralēli izdevumi latviešu un vācu valodā. Savukārt 1944. gada rudenī presē tika publicēta ziņa, ka komponista Jēkaba Graubiņa vadībā tiek gatavots daudzu autoru kopdarbs par latviešu dziesmusvētkiem trijos sējumos, tomēr apgāds Literatūra paguva publicēt tikai vēsturnieka Aleksandra Jansona rediģēto Latviešu dziesmu svētku bibliogrāfijas materiālu. Ne vienmēr ir pamats bažām, ka atkārtotas padomju agresijas apstākļos būtu pilnībā iznīcināta 1944. gadā rudenī iespiesto grāmatu tirāža. Tas attiecas arī uz Helmāra Rudzīša atmiņās minēto Pasaules gada grāmatu, kas iznāca ekonomista Jāņa Bokaldera un ģeogrāfa Indriķa Sleiņa redakcijā, jo almanaha saglabājies eksemplārs ir atrodams Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Ar retiem izņēmumiem latviešu grāmatizdevēji 20. gadsimta vidū nav centušies publiski apliecināt savu pilsonisko pārliecību. Tomēr 1944. gadā vairāki no viņiem (Jānis Grīns, Jānis Kadilis, Miķelis Goppers, Arvīds Mālītis un Pēteris Mantnieks) bija to Latvijas politiķu un kultūras darbinieku vidū, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, paužot nepieciešamību atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. Līdzīgi kā šī perioda sākumā, apvienojoties izdevniecībā Latvju grāmata, arī 1944. gada rudenī pieci izdevēji (Kadilis, Ķiploks, Mālītis, Mantnieks un Rudzītis) saņēma tiesības apgādāt ar grāmatām leģionārus un bēgļu gaitās devušos latviešus. Ar Latviešu apgādu kopas zīmi pirmajos pēckara gados Vācijā iznāca vairāki izdevumi, tomēr jau pavisam drīz šo izdevēju ceļi šķīrās, un gana atšķirīga bija viņu turpmākā līdzdalība latviešu grāmatniecībā.
Grāmatniecība Latvijā nacistu okupācijas laikā pašlaik vairs netiek klaji noliegta vai noklusēta, kā tas bija padomju okupācijas pusgadsimtā. Tomēr, šķiet, vēl nav pilnībā pārvarēta aizspriedumainā tendence izvairīties no detalizētas šī posma grāmatu ražas analīzes. Tieši tā dod iespēju konstatēt, ka karadarbība un svešā vara nav ļāvusi pārtapt grāmatās daudziem oriģināldarbu un tulkojumu manuskriptiem un šajos gados ievērojami sašaurinājusies Latvijas neatkarības laikā tik pierastā grāmatu klāsta tematiskā daudzveidība.
Kaut arī krietni ierobežotā apjomā, nacistu valdīšanas gados tomēr izdevās turpināt Latvijas Republikas laika grāmatu izdošanas tradīcijas. Pēc Otrā pasaules kara beigām tās jau ārpus Latvijas trimdā mēģināja uzturēt Miķelis Goppers, Helmārs Rudzītis un vairāki citi latviešu izdevēji, kamēr Latvijā grāmatniecība no jauna tika pakļauta visaptverošai ideoloģiskai kontrolei.
1 A. Šņornieks. Draudzīgais aicinājums. Latvija, 1947. gada 24. janvāris.
2 A. Dziļums. Pēdas rīta rasā. Rīga: Avots, 1991. 257.—258. lpp.
3 Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk LVA), 828. f., 6. apr., 294. l., 104.—106. lp.
4 Ž. Unāms. Zem Barbarosas šķēpa: kara gadu pieredze, vērojumi, atmiņas. Grand Haven: Aka un Gauja, 1975. 159. lpp.
5 K. Egle. Piezīmes 1940—1942. LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Retumi, K. Egles fonds 1072. 219. lpp.
6 D. Sodums. Kopoti raksti. 2. sēj.: Blēžu romāns. Rīga: Atēna, 2002. 50. lpp.
7 Z. Mauriņa. Raksti. 3. sēj.: Dzelzs aizbīdņi lūst. Rīga: Daugava, 1998. 164. lpp.
8 H. Rudzītis. Manas dzīves dēkas. Rīga: Zinātne, 1997. 158. lpp.
9 LVA 946. f., 1. apr., 36. l., 7. lp.
10 [J. Andrups]. Nepatīk pašam savi vārdi. Londonas Avīze, 1956. gada 17. augusts.
11 LVA 946. f., 1. apr., 38. l., 58. lp.
Viesturs Zanders (1964) ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes SZF profesors. Grāmatas Rīgas Latviešu biedrība (1868—1940) kā nacionālās grāmatniecības centrs (2006) un citu zinātnisku publikāciju autors. Pēta galvenokārt latviešu grāmatniecības vēsturi 19.—20. gadsimtā.
The post Latviešu grāmata nacistu okupācijas laikā appeared first on IR.lv.