Ar literatūrkritiķi Arni Koroševski sarunājas Jānis Vādons
Latviešu literatūrā patlaban uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi gados jauni cilvēki, par kuriem var teikt — tas ir jau atzīts un novērtēts literatūrkritiķis un literatūrzinātnieks. Arnis Koroševskis (1990) ir viens šāds spēcīgs literāro darbu un parādību vērtētājs. Publicējas kopš 2012. gada, strādā Andreja Upīša memoriālajā muzejā un par Upīti raksta arī literatūrzinātnisku monogrāfiju. Viņa godprātīgā, talantīgā darbība agri pamanīta — saņemta Veronikas Strēlertes piemiņas balva (2013), Kārļa Dziļlejas fonda godalgas (2012, 2013, 2015), Latvijas Zinātņu akadēmijas Zentas Mauriņas balva literatūrzinātnē (2016). Šogad izvirzīts Normunda Naumaņa gada balvai mākslas kritikā. Mūsu saruna notiek attālināti, katrā frāzē jaušams pamatīgums un interese. Arnis vairākas reizes atkārto: «Man būtu daudz sakāmā, bet centīšos sevi ierobežot.»
Kā tu tapi par literatūrzinātnieku, kas bija pirmās ierosmes? Šādu izvēli nevar nodēvēt par pavisam parastu.
Kopš agras bērnības mani ir aizrāvusi literatūra, lasīju daudz un savam vecumam netipisku literatūru. Bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk es nonāktu pie literatūras pētniecības. Tā gan nav gluži pateicīga profesija, tomēr man ir paveicies — profesionālā darbība pilnībā sakrīt ar manu aizraušanos un interesēm. Ir saglabājušās senas piezīmes par grāmatām. Gadu gaitā tās ir kļuvušas par vērtīgiem materiāliem.
Mācījos Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā. Mums bija sešas literatūras stundas nedēļā: līdztekus obligātajai latviešu literatūrai bija arī pasaules literatūras kurss un Lielbritānijas un ASV literatūras mācību priekšmets angļu valodā. Tieši vidusskolas gados ieguvu diezgan vērienīgas zināšanas par literatūras vēstures kontekstu. Pēc tam sekoja baltu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē.
Kā tu vērtē studiju laiku? Vai tiek sagatavoti ne tikai teorētiski spēcīgi, bet arī recenzijas uzrakstīt spējīgi absolventi?
Studiju kvalitāti vērtēju piesardzīgi. Nav līdz galam ieviestas mūsdienīgas teorētiskās studijas — pamatnostādnes ir vispārīgas un reizēm arī novecojušas. Toties literatūras vēsture tiek pasniegta augstā līmenī. Protams, uz augstskolu atnāk studenti ar dažādām priekšzināšanām, tādēļ kaut kādā mērā par zaudētājiem kļūst tie, kas jau ir apguvuši spēcīgus pamatus, — daļa studiju satura kļūst par trulu atkārtošanu.
Savukārt par sagatavotību recenziju rakstīšanai — tas ir līdzīgi kā jautāt, vai var iemācīties kļūt par rakstnieku. Visupirms ir jābūt vēlmei rakstīt, un tad attiecīgās prasmes var tehniski izkopt. Mākslīgi, ar varu vai citu iegribu pavadībā nekas nesanāks.
Pats ne tik sen biji skolas vidē, tagad muzejā strādā ar jauniešiem. Vai jaunā paaudze ir sagatavota mūsdienu tekstu lasīšanai un jo vairāk — analītiskai lasīšanai?
Septiņus gadus esmu nostrādājis muzejā, un iespaidu par vecāko klašu skolēniem ir daudz. Diemžēl vērojumi jāskata plašākā izglītības degradācijas kontekstā, kas ir kļuvis tik acīmredzams, ka to nav iespējams ignorēt vai novelt uz manām dzēlīgajām subjektīvajām iedomām.
Literatūras apguvē lielākais grēks ir fragmentāra literāro darbu iepazīšana. Varētu saprast, ja 12. klasē netiktu no sākuma līdz beigām izlasīts kāds 800 lappuses biezs romāns, taču nepatīkami pārsteidz absurds, ka tiek lasīti pat īsprozas fragmenti. Laikam tad arī no dzejoļa ņemsim pāris vārsmas — kāpēc lasīt visu dzejoli? Mūžīgais arguments par «laika trūkumu» nav attaisnojums kaut vai tādēļ, ka gan agrāk, gan šobrīd dzīvojam 24 stundas diennaktī, un arī mācību stundu apjoms nav pārlieku mainījies. Tātad mainījusies ir galvenokārt attieksme.
Līdzīgi ir ar atceltajām mūzikas stundām — tautai, kas turpina dižoties ar dziedāšanas tradīciju, pati dziedāšana ir kļuvusi tikai par interešu izglītības daļu. Kad pirms diviem gadiem muzejā vadīju pedagoģisko programmu Zeme, atskārtu, ka pat Virzas Straumēni, Mērnieku laiki vai Ziedoņa Kurzemīte tiek labākajā gadījumā apgūti fragmentāri. Atceros kādas skolotājas teikto: «Jauniešus ar šādiem apjomīgiem tekstiem vairs neapgrūtinām.» Turklāt tādā intonācijā, it kā tas būtu gandrīz vai progress — sak, no senajiem sūrajiem laikiem esam «izauguši».
Visu vajag ātrāk, vienkāršāk, pēc iespējas īsāk. Ja literatūra netiek lasīta, bet gan «izrunāta», tad nekāds analītiskums nav iespējams.
Vēl novēroju, ka skolēniem par rakstniekiem tiek iemācīts tēžveida vērtējums vienkāršotu priekšstatu līmenī. Veidojas tāda kā apburtā loka situācija — paši jaunieši nevar kritiski izvērtēt vērtīgo un nevērtīgo, jo literatūru nelasa, savukārt konkrēto darbu nozīmības skaidrojums attiecīgajā kultūrvēsturiskajā kontekstā gluži vienkārši nav apgūts. Toties ir «ieaudzināta» konkrēta attieksme, piemēram, atziņa, ka Rainis vai Rūdolfs Blaumanis ir izcili autori, taču nav izskaidrots — kāpēc. Nav parādīts, ar ko Raiņa dramaturģija atšķiras no pārējo latviešu rakstnieku lugām. Nav izrunāts, ar ko Blaumanis ir nozīmīgs 19. gadsimta 90. gadu kontekstā. Literatūru pasniedz nošķirti no kultūras vēstures, no pārējām norisēm pasaules literatūrā, līdz ar to zināšanas paliek bezpersonisku un nesaprastu tēžu apveidā.
Vai atceries pirmo recenziju? Par ko tā bija?
Pirmā nopietnā un publicētā recenzija bija par Jāņa Rokpeļņa eseju krājumu Rīgas iestaigāšana. Tas bija laikā, kad Latvijas Universitātē studentiem tika dibināta jauna literatūras platforma Ubi Sunt.
Tu toreiz un tagad — vai un kas ir mainījies?
Sākotnēji recenzijās dominēja skolnieciska un mazliet naiva analīze, īpaši nerēķinoties ar to, cik tas būs interesanti lasītājam. Tagad cenšos mazāk citēt vai uzskaitīt detaļas, vairāk definēt vispārīgas idejas par grāmatu vēstures un jaunākās literatūras kontekstā, par to, kas ir vērtīgs vai mazākā mērā veiksmīgs. Arī literatūrzinātnē nav obligāti jāraksta pavisam sausā un dzelžaini zinātniskā intonācijā; šo pieeju izmantoju topošajā monogrāfijā par Andreju Upīti.
Recenzijā tu veido dialogu ar autoru vai ar lasītāju?
Beigu beigās tas tomēr ir dialogs ar sevi, pārdomu un šaubu ceļā iegūto ideju formulēšana un izteikšana. Protams, rēķinos arī ar autoru. Šajā ziņā pieredze ir interesanta — dažos gadījumos rakstnieki pēc publicēto recenziju izlasīšanas ar mani ir sazinājušies.
Kas tev sniedz baudu kritiķa darbā?
Man vienmēr ir prieks konkrētajā literārajā darbā kaut ko atpazīt, atkodēt kultūratsauču vai personīgās pieredzes līmenī. Tā ir visas literatūras burvība — atpazīšana un identificēšanās. Tādējādi nenovēršami veidojas arī jau minētais dialogs. Savukārt novatoriskais kā jauna pieredze pati par sevi var pārtapt par milzīgu prieku vai vilšanos. Jaunais gan parasti ir zināma sa-briešanas posma rezultāts, un galvenokārt tomēr ir gandarījums ieraudzīt kaut ko atšķirīgu.
Dažreiz tulkotāji ir atzinušies, ka raksta arī savus tekstus, un atdzejotājiem atvilktnē reizēm guļ pašu rakstīti dzejoļi. Kā ir ar tevi — vai esi kaut ko rakstījis prozā vai dzejā?
Īpatnēja pieredze bija studiju laikā, kad Latvijas Universitāte nolēma eksperimentālā kārtā izmēģināt radošās rakstniecības kursu, kāds, cik zinu, ir bijis arī senākā pagātnē. Bija gan dzejas, gan prozas meistardarbnīca attiecīgi pie Ronalda Brieža un Ingas Žoludes. Literatūrkritikā es pārsvarā recenzēju prozu, taču sapratu, ka dzejas rakstīšana man pašam padodas labāk.
Vai ir kāds iemesls, kāpēc galvenokārt esi pievērsies prozas kritikai?
Kvantitatīvā ziņā prozas lasīšanai esmu pievērsies vairāk, centies to maksimāli apgūt. Esmu pamatīgi pētījis prozas žanru vēsturi dažādu nacionālo literatūru kontekstā. Ir nepieciešama virtuozitāte, lai spētu analītiski izteikties par dzeju; dzeja prasa kritiskās domāšanas briedumu. Lai arī dzeju esmu recenzējis maz, cenšos maksimāli sekot līdzi visiem literatūras žanriem. Interesanta pieredze bija līdzdalība Literatūras gada balvas žūrijā, kurā nācās rakstīt īsrecenzijas arī par nominētajiem dzejas darbiem.
Tu jau kādu laiku darbojies kā kritiķis. Vai kultūras izdevumu vide dod pietiekamas iespējas gan attīstīties, gan īstenot ieceres un ambīcijas un, galu galā, izteikties, publicēties?
Te plašāk jārunā par periodikas stāvokli Latvijā. Ir nepieļaujami, ka vairāki ilgstoši pastāvējuši izdevumi gluži vienkārši iznīkst finansējuma trūkuma dēļ. Atskatoties uz iepriekšējiem 15 gadiem, paliek diezgan baisi. Iespējas publicēt recenzijas joprojām ir salīdzinoši niecīgas. Turklāt, vērtējot kopainu, jāņem vērā katra atsevišķā kultūras izdevuma specifika. Dažos gadījumos noteiktam autoru lokam pieder gandrīz vai monopols, ko nevar dēvēt par vēlamu situāciju; citos gadījumos recenzijas drīzāk var dēvēt par anotācijām vai pat nelieliem reklāmrakstiņiem. Rakstnieku savienības laikrakstā konTEKSTS, kas šobrīd ir vienīgais tikai literatūrai veltītais periodiskais izdevums, minirecenzijas noder praktiskai, ātrai uzziņai, tomēr paliek mazuma piegarša.
Līdz šim esmu uzrakstījis aptuveni 50 recenziju, taču periodikā publicēta ir tikai kāda ceturtā daļa no visa apjoma, pārējās ir izsvaidītas dažādos interneta portālos. Tomēr digitālie resursi ir gaistoši un trausli — lai gan var saglabāt informācijas kopijas, nekas nav stabilāks par nodrukātu izdevumu.
Recenzijās sāk dominēt informatīvā funkcija. Uzrakstām dažus vārdus, laimīgi nopūšamies, ka painformējuši esam, un — nākamā grāmata.
Tiešām nākas atzīt, ka nav daudz iespēju publicēt satura un apjoma ziņā pilnvērtīgas recenzijas. Ikdienā nesaprotam, ka jebkuru lejupslīdi var apjaust tikai ar laika distanci, jo būtiskas pārvērtības var notikt tikpat nepamanāmi kā matu vai nagu ataugšana. Piemēram, lai ko mēs teiktu par Karoga novecojušo vizuālo formātu un atsevišķām satura problēmām, recenziju ziņā 90. gados šajā žurnālā paveras pavisam cita pasaule. Domuzīmes iepriekšējam numuram gatavojot pārskatu par iepriekšējo desmitgadi prozā, pārliecinājos, ka par dažu lielisku un būtisku grāmatu periodikā atrodama tikai viena vai divas recenzijas. Tas visprecīzāk raksturo un atspoguļo literatūrkritikas stāvokli.
Vai kultūras jomas kritiķi draudzējas, vai jums ir kopīgi burziņi?
Tā kā esmu diezgan asociāla, nesabiedriska personība, es drīzāk dzīvoju savā pasaulē un nemēdzu tikties ar literatūras nozares pārstāvjiem. Spilgts piemērs — Normunda Naumaņa nakts šī gada sākumā, kuras laikā jutos ārkārtīgi neērti. Bet, ja liktenīgas sakritības rezultātā ar citiem kritiķiem tiekamies kādā diskusijā, tā vienmēr ir interesanta pieredze. Reiz pat spriedām par to, vai mēs vispār lasām cits cita tekstus. Es pats cenšos pirms recenzēšanas nelasīt kolēģu uzrakstīto par attiecīgo grāmatu.
Kas ir tavas autoritātes kritikā?
Liela autoritāte bija Normunds Naumanis. Mani savulaik ļoti interesēja kino, es pat apsvēru iespēju kļūt par kinokritiķi. Naumaņa recenzijas ir interesantas — tajās no konkrētā aplūkotā mākslas darba esi aizplūdis daudz plašākā kultūras telpā. Teātra kritikā man vienmēr ir patikusi Valda Čakare. Bet literatūras jomā tas ir un paliek Guntis Berelis. Es lasu arī ārzemju kritiķus, piemēram, mani savulaik uzrunāja nu jau arī mūžībā aizgājušais amerikāņu kinokritiķis Rodžers Īberts (Roger Ebert), kurš rakstīja radošas, no kompozīcijas viedokļa interesantas, citu no citas atšķirīgas recenzijas.
Kā tu izvēlies recenzējamās grāmatas?
Pirms piekrītu recenzijai, cenšos attiecīgo literāro darbu vismaz daļēji apgūt, lai saprastu, vai ir vērts. Ja man piedāvā recenzēt mākslinieciski vāju grāmatu, varbūt pat kāda iepriekš augsti novērtēta autora jaunu, bet ne visai veiksmīgu darbu, tad gan atsakos, jo iznīcinošā kritikā jēgu nesaskatu. Savukārt, ja par grāmatu raisās dažādas idejas, tad, protams, vajag to recenzēt. Tomēr reizēm gadās, ka par ļoti labi uzrakstītu tekstu neko daudz nevar pateikt.
Vai Latvijā ir aktuāla literatūrkritikas objektivitātes problēma? Vai mums neveidojas diezgan liels un turklāt apjūsmots kritikas atzars, kas ir refleksijas un, izsakoties kolēģa Mārtiņa Mintaura vārdiem, performances ar komplimentu komplektu, bet nez vai īstas recenzijas?
Latvijā recenzijas kopumā ir pārāk komplimentāras, piesardzīgas un koleģiālas. Kritiķi ir atraduši tādu kā zelta vidusceļu: nav slavinājuma uzplūdu, taču vienlaikus nav arī īsta vērtējuma, dominē vispārīgas, universālas pārdomas, lai gan argumentētam vērtējumam un pietiekami dziļai konteksta analīzei recenzijā ir jābūt. Te jāpiebilst, ka citu mākslas nozaru kritikā vērtējumu var nolasīt. Objektivitātes problēmas iemesls, protams, ir mazā kultūras vide. Piemēram, pats pirms dažiem gadiem personīgi pazinu tikai dažus rakstniekus, taču šobrīd šis apvārsnis ir krietni plašāks. Esmu centies no šīs personiskās dimensijas norobežoties un nevairīties no pamatotas kritikas. Ja autors publicē grāmatu, tātad viņš apzinās, ka to lasīs un vērtēs dažādi. Kritēriji un mērauklas tomēr ir jāsaglabā, un publicistiska līmeņa darbus nevar likt vienā kategorijā ar mākslinieciski augstvērtīgi izstrādātām grāmatām. Vēl gan esmu novērojis paradoksu Latvijas kultūras vidē — no vienas puses, kritiķiem pārmet koleģiālismu, taču, no otras puses, uz jebkuru mazliet niknāku recenziju reakcija ir ārkārtīgi saasināta.
Protams, reizēm recenzijās un grāmatu apspriešanā ir klātesoši specifiski faktori. To apliecināja Domuzīmes diskusija par XX gadsimta sērijas romāniem un arī citi gadījumi, kuros izskanēja, piemēram, vēsturnieku iebildumi.
Saistībā ar šīs sērijas romāniem daudz tika spriests, vai tie bija vēsturiski romāni un kādām vajadzētu būt attiecībām starp literāru tekstu un vēsturisko faktu.
Saduras dažādas izpratnes par šo žanru. Klasiskā vēsturiskā romānā autors apraksta laiku pirms savas pieredzes. Es esmu dzimis Atmodas laikā, teorētiski man būtu tiesības rakstīt romānu par padomju okupācijas laiku, kas neveido daļu no manas pieredzes, lai gan tajā iekļaujas šī laikmeta sekas. Bet konkrētajā romānu sērijā bija citi spēles noteikumi.
Attiecībā uz vēsturiskajām detaļām — skaidrs, ka literatūrā pilnīga vēsturiska precizitāte nebūs, nav iespējama un nav arī nepieciešama, lai gan nedrīkstētu pieļaut rupjas faktoloģiskas kļūdas. Vēsture un vēstures fakti var kļūt arī par metaforām. Ja filmā Pilsēta pie upes (Piļsāta pi upis) varonis ar laivu pa Daugavu aizbrauc līdz jūrai un tiek pārmesta epizodes faktiskā neiespējamība, tad ir skaidrs, ka nav saprasta attiecīgās ainas brīnišķīgā metafora, kas šo neprecizitāti attaisno.
Tu un Andreja Upīša muzejs — kā sākās šis stāsts? Un kādu tu redzi Upīša vietu un aktualitāti šodienas latviešu literatūras ainavā? Man pārdomās par viņu vispirms nāk prātā mērogs.
Studiju laikā sanāca pievērsties naturālisma estētikai latviešu literatūrā, līdz ar to manā redzeslokā ienāca arī Upīts ar agrīnajiem 20. gadsimta sākuma darbiem. Pavērās cits skatījums uz šo rakstnieku. Apjautu viņa atšķirīgo pieeju un estētiskā spektra plašumu, savukārt muzeja darbā pārliecinos par šīs personības sarežģīto un specifisko iedabu. Diezgan bieži kategoriski noskaņotiem apmeklētājiem jāsniedz pamatojums, kādēļ Latvijā vispār jāuztur šādai personībai veltīts muzejs. Patiesībā tas ir jautājums par piemiņas kultūru. Sabiedrībā ir vērojama infantila tieksme likvidēt vai noklusēt visu, kas mums ir nepatīkams vai neērts. Tā 90. gadu sākumā Mežaparkā tika likvidēts Viļa Lāča muzejs. Ņemot vērā pēdējo 20 gadu laikā piedzīvoto straujo attīstību muzeju nozares metodoloģijā, tehniskajās un komunikācijas darba iespējās, tas varēja kļūt par pilnvērtīgu muzeju, kurā informācija un vēstījums par sarežģītajiem Latvijas vēstures posmiem tiktu pasniegts mūsdienīgā un aizraujošā veidā.
Daudzi no tiem, kas Upīti nodēvē par maitu, nav lasījuši lielāko daļu rakstnieka darbu. Upīša viesistabā pie sienas atrodas Jāņa Sudrabkalna portrets — lielākā daļa apmeklētāju šo rakstnieku atceras ar Staļina laika slavas dziesmām Padomju Savienībai, taču gandrīz neviens nezina, ka Sudrabkalns ir viens no talantīgākajiem un novatoriskākajiem 20.—30. gadu dzejniekiem, nemaz nerunājot par viņa ieguldījumu tālaika teātra kritikā. Arī Upīts gadu desmitiem tika definēts kā sociālisma autors, kura darbi latviešu literatūru veda ceļā uz komunismu. No šī vērtējuma un vulgarizētā tēla mūsu sabiedrībai dažādu iemeslu dēļ ir grūti atteikties.
Atgriezīsimies pie aktuālajām norisēm. Tikko notikušais laiks latviešu literatūrā — kurus autorus vai darbus tu gribētu izcelt?
Noteikti jāmin Inga Ābele, kas darbojas dažādos literatūras žanros un ir spējusi ilgstoši noturēt augstu māksliniecisko līmeni. Lai gan viņai ir bijuši kāpumi un kritumi, Ābele ir fenomenāla rakstniece. Māris Bērziņš arī ir interesants ar daudzveidību, viņa Svina garša ir uzrakstīta ļoti augstā līmenī. Redzēsim, kā viņam veiksies ar romānu par Vili Lāci. Vēl noteikti jāizceļ Māra Zālīte, kurai ir izdevies pārorientēties un rast jaunu ceļu literatūrā. Romāns Pieci pirksti bija kas negaidīts un īpašs, taču tā turpinājums Paradīzes putni ir vēl spēcīgāks, kas latviešu literatūrā negadās bieži.
Kā tev mūsu literatūras ainavā pietrūkst? Un ko tu gaidi no jaunās paaudzes autoriem?
Pirms pāris gadiem šajā ziņā būtu daudz vairāk sakāmā. Piemēram, vienu brīdi šķita, ka īsprozā ir tukšums, taču tagad ir ienākuši jauni autori un jaunas vēsmas, ir parādījusies daudzveidība, arī man kā kritiķim dzīve ir kļuvusi interesantāka. Prieks par eksperimentiem dzejā, pat ja ne visi no tiem mani personiski uzrunā. Noteikti jāizceļ Aivara Madra, Raimonda Ķirķa un Eināra Pelša paveiktais, nekautrēšanās no eksperimentiem un spēles kā teksta centrālā elementa.
Es aicinu rakstniekus godīgi skatīties uz dzīves parādībām; literatūrā mums ir diezgan daudz samākslotā un pārspīlētā. Godīgums ir viens no priekšnosacījumiem, lai rastos paliekoši un nozīmīgi literāri darbi.
Būtu vēlama spēcīga t. s. izklaides literatūra, kurā pēc Andra Kolberga, kas savos darbos noteikti tika vismaz soli tālāk par izklaides līmeni, tradīcijā ir izveidojies pārrāvums. Kolbergs prata savos diezgan lineāri konstruētajos darbos aprakstīt Rīgas kultūrvēsturisko vidi — ja vēlamies ieraudzīt Rīgu vēlīnajos padomju gados, jālasa Kolberga grāmatas. Bet pēc neatkarības atgūšanas žanrs ir degradējies. Izņēmums ir vienīgi fantāzijas literatūra ar Ievu Melgalvi priekšgalā. Jāpiemin arī Toma Kreicberga piemērs.
Pārāk maz tiek izdoti eseju krājumi — pēdējie spilgtie, kurus spēju atcerēties, ir Sergeja Moreino Frāze un līdzsvars un jau minētais Rokpeļņa krājums, taču tie tika publicēti pirms astoņiem gadiem. Šī žanra trūkums ir absolūti nemotivēts.
Noteikti var novērot problēmas tulkojumu jomā. Nepietiekami tiek tulkoti gan aktuālie vai nesenās pagātnes pasaules literatūras meistardarbi, joprojām nav pārtulkoti neskaitāmi klasikas šedevri.
Kādu tu redzi mūsu literatūras mērogu ne tikai vietējo procesu līmenī? Vai esam uzkrājuši potenciālu, lai ietu pasaulē? Redzam, ka diezgan aktīvi top tulkojumi citās valodās, tiesa, faktiski, mēs paši tos pilnībā apmaksājam.
Spēja iziet ārpus valsts robežām ir atkarīga no dažādiem faktoriem. Literatūra tomēr pēc būtības ir kultūrspecifiska. Un nevar gaidīt, ka katra laba latviešu autora grāmata būs interesanta citu kultūru pārstāvjiem. Tomēr pašlaik tiek veiksmīgi izmantota pasaulē vērojamā interese par vēsturiskajiem romāniem. Turklāt redzam, ka angļu valodā tulko aktualitāti nezaudējušo latviešu literatūras klasiku, piemēram, Upīša romānu Zelts ar modernā kapitālisma ideju.
Par turpmāko — vai grāmatniecībā un literatūrā būs pārmaiņas; kas notiks ar lasīšanas paradumiem? Piemēram, izskatās, ka priekšstats par latviešiem kā lasītāju tautu vairs īsti nav spēkā.
Vēl jaunās tūkstošgades sākuma gados tika prognozēts vai pat kultivēts, ka grāmatas to fiziskajā izpratnē izzudīs dažu gadu laikā. Nekas tāds nav noticis. Tradīcija ir ārkārtīgi sena un iesakņojusies, un ar grāmatām mēs atstājam pēdas mūsu civilizācijas vēsturē. Tomēr lasītāju skaits sarūk, nemaz ne tik sen tirāžas bija pavisam citas. Tam gan, protams, ir dažādi iemesli. Jāatzīst, ka grāmatnīcās gadu no gada «atlaižu grēdā» stāv neizpirkta augstvērtīga literatūra — tas ir traģiski. Kļūst skaidrs, ka cilvēki mazāk meklē atbildes literatūrā. Un, ja lasa, tad bieži vien tikai praktiskas ievirzes vai maņas neapgrūtinošo izklaides literatūru.
Kuru grāmatu no visjaunākās literatūras klāsta tu ieteiktu Domuzīmes lasītājiem?
Es gribu izcelt Māra Bērziņa romānu Aizliegtais pianīns, kas Literatūras gada balvas kontekstā palika burtiski aiz nominantiem, taču darbs ir būtisks un ievērības vērts. Tas veltīts globālajai birokrātijas tēmai, kas nekur nezudīs, bet drīzāk kļūs arvien aktuālāka.
«Ikdienā nesaprotam, ka jebkuru lejupslīdi var apjaust tikai ar laika distanci. Būtiskas pārvērtības notiek nepamanāmi.» atgādina Arnis Koroševskis.
Foto — Ģirts Raģelis
Jānis Vādons (1979) ir valodnieks, dzejnieks un publicists, pasniedzējs Ventspils Augstskolā, Domuzīmes literatūras nodaļas redaktors. Izdoti dzejoļu krājumi Virve (2011), Pagaidām iesāpas elpa (2013) un Klusuma forma (2019, Latvijas Literatūras gada balva dzejā).Sarakstījis monogrāfiju Linguistic and Translatological Aspects of Poetry Translation. Joseph Brodsky’s Texts in Russian, English and Latvian, ko izdevusi akadēmiskā izdevniecība Peter Lang.
The post Dzīve latviešu literatūrā kļuvusi interesantāka appeared first on IR.lv.