Manu degunu sakņudina putekļu mākonis. Knapi noturu šķaudienu. Negribu, lai mamma izdzird, ka esmu pamodusies. Šodien ir Vecenes diena, tāpēc viņa tā ņemas — mati mezglā saņemti, putekļu lupata pār plecu, un iet pa dzīvokli kā atspole, no ikdienas pierastās snaudas pēkšņi modusies. Nekāda ilgā gulēšana man tāpat nesanāk, jau pēc brīža atspole ir klāt un piebaksta ar slotaskātu: «Ei, celies augšā! Cik ilgi var gulšņāt?»
Vecenes rītos mamma dzenā gan putekļus, gan mani. «Nomazgā muti! Saklāj gultu! Un tiec beidzot vaļā no tiem briesmoņiem!» viņa klaigā un ar slotu vicinās gar skudru rindu virtuves kaktā, izārdot manis rūpīgi veidoto skudru šķēršļu taku — knaģu barjeras un margarīna Rama kastītes kalnu. Posta darbi skudras samulsina tikai uz mirkli, tūliņ jau tās atkal ir ierindā un turpina savu ierasto ceļu. Es slepus pasmaidu par uzdrīkstēšanos nepaklausīt mammai un noglabāju šķēršļus savā slēpnī aiz plītskrāsns metāla durtiņām.
Manas mammas mamma jeb Vecene, kā mēs viņu saucam, pie mums nāk katru mēnesi. Tajā mirklī, kad pie durvīm atskan ar stingru roku klauvētais «dum dum», vēders apmet prieka kūleni un roka ieslīd mammas plaukstā. Es zinu, nu vairs nekādas dzenāšanas nebūs, un turpmāko minūšu laikā mamma mani ļoti mīlēs. Tā, lai Vecene skaidri redz. Mamma kādas trīs četras reizes mani noglāstīs, piekārtos kleitu un īpašas nepieciešamības gadījumā ar nolaizītu īkšķi paberzēs manu zodu.
Vecenes dienā esmu galvenā — viņa man vaicā, kā šeit pret mani izturas, vai pie mums nāk arī ciemiņi. Kad man pēdējo reizi mazgāti mati, un vai rotaļlietas arī dabūnot. Viņa liek parādīt, kur mūsu mājās atrodas ēdiens. Mamma tad stāv sarkana kā biete, cieši sakniebtiem zobiem. «Māt, beidz šo mūžīgo pratināšanu. Vai nu jau nebūs gana? Tu taču redzi, ka mums nekā netrūkst,» mamma sodās un sūta Veceni pie saldētavas, kur stāv viena mūžsena pelmeņu paka. Vecene tad raud, vicina pret debesīm dūres un sauc: «Dievs, esi žēlīgs šim meitēnam! Pelmeņi, ūdens un klaidone. Viss, ko nabaga dvēsele dabū!» Mamma asi iesmejas: «Dievs, tu saki? Tu jau pati man kā Dieviņš lakatā. Soģe mana. Vienu paņēmi. Nu arī otru gribi pievākt?» Vecene, to dzirdot, šņākdama izvirpuļo pa durvīm, aiz sevis atstājot vien dziļu klusumu un nelielu maišeli ar bulciņām, ko pirmīt sapirkusies pilsētā.
Pēc Vecenes nozušanas mazinās arī mammas rīta spars. Viņa atguļas dīvānā, paceļ acis pret griestiem un ieslīgst savā ierastajā snaudā — acis nekustīgas ieurbušās šaurajā šķirbā starp griestu betona blokiem. Atkal jau cenšas tajā pazust.
No plīts apakšas izvelku skudru takas šķēršļus un izkārtoju vecajās vietās virtuves kaktā. Skudras paklausīgi rāpjas Ramas kalnā, un es viņas pieskatu. Dažreiz man pievienojas arī mans brālis. Sakrustotām kājām viņš nosēžas blakus un kāri loka iekšā Vecenes bulkas. Brālim padusē bilžu albums. Tādas smukas, lielas gleznas — apaļi eņģeļbērniņi, viņu mammītes ar lieliem pupiem, šādi tādi muskuļaini vīrieši, viss vēders vienās restītēs. Es arī esmu liela zīmētāja. Man pašai savs zīmējumu albums noglabāts zem plīts.
Tā mēs tur ar brāli sēžam kādu stundu vai divas, līdz dibens paliek pavisam stīvs, un tad izslīdam laukā pagalmā — lai mamma mūs neredz un var mierīgi turpināt pazust šķirbā. Mammai nepatīk, ja viņu traucē. Brālis ir klusāks un izveicīgāks par mani. Neatminos nevienu reizi, kad mamma būtu viņam uzbļāvusi, lai apklust. Vai vispār viņu ievērojusi.
Mammai patīk klusums. Viņa runā tikai tad, kad ir Vecenes diena, vai arī kad mājās ieveļas Žeņa. Tad mamma piesēstas dīvānā, dažreiz pat līdz ārdurvīm aizšļūc un apķeras šim ap kaklu. «Kur tik ilgi biji nozudis? Ko dzersi, Žeņa? Vai kādu brīdi uzkavēsies?» Ja Žeņa uzkavējas, mēs ar brāli ejam laukā. Neomulīgi būt mājās, kad mammai un Žeņam pašiem savas lietas darāmas.
Vispār jau man patīk laukā. Mamma domā, ka dzīvojam «elles nostūrī». Man gan šķiet, ka pašā elles viducī. Vai gan nostūrī būtu tik daudz foršu lietu? Sākot jau ar milzīgo traktoru, kas atpūšas kartupeļu lauka malā. Pirmo reizi traktoru pamanīju pirms gada. Ļoti labi atminos to dienu — toreiz mammai palika slikti. Vismaz mēs ar brāli tā nospriedām, jo mamma ilgi, ļoti ilgi gulēja dīvānā, no viņas mutes laukā vēlās traka smaka un zem aizvērtajiem plakstiņiem šaudījās acu āboli. Sākumā izlēmām, ka vajadzīgs svaigs gaiss, lai mammai paliktu labāk. Atvērām logu, bet gaiss nepalīdzēja. Nelīdzēja arī ūdens, ko ar karotīti lējām šaurajā mutes spraudziņā, tieši virsū smakas mutuļiem. Tad mēs sapratām, ka tāda mammas necelšanās ir nopietna slimība, kas jāārstē ar nopietniem līdzekļiem. «Elles nostūrī» visnopietnākie līdzekļi ir atrodami pļavā, mežā un varbūt arī pie kaimiņiem Cūcenēs.
Taču kaimiņos dzīvo Vistutante un Zāģonkuls un aiz dzelkšņainu aliču dzīvžoga audzē dīvainu skaņu murčkuļus. Kranča gaudošana, vistu kluksti, savādi puksti, motorzāģi, spiedzieni — visas ellīgās skaņas ir iemājojušas tieši Cūcenēs. Tādēļ mēs ar brāli nolēmām turēties no skaņām pa gabalu un meklēt ceļmallapas. Kā par spīti, visas tuvākās ceļmallapas bija nozudušas, vai arī gliemežu nosiekalotas. Devāmies tālākos meklējumos — taisni uz kartupeļu lauka pusi. Un tur tas bija. Zils milzis. Ne jau, ka es agrāk traktoru nebūtu redzējusi. Bet šitādu mēs ar brāli redzējām pirmo reizi. Tas bija nepieskatīts. Un ievainots. Pavisam bez nevienas riepas tas stutējās uz plikiem stumbeņiem. Neviens traktorists ar tādu vairs nevarētu pabraukt. Mēs ar brāli gan varējām. Jau pavisam drīz bijām izbraukājuši visus tuvējos ceļus, aizrūcinājuši līdz «elles» otram nostūrim un pat izdangājuši Cūceņu sētu, iesviežot dubļu pļekas Vistutantes sarkanajā sejā. Todien mājās pārradāmies vēlu. Piemērotas ceļmallapas tik nopietnai mammas slimībai tā arī neatradām, un, galu galā, nebija arī nekādas vajadzības. Kad atvērām dzīvokļa durvis, mamma bija atžirgusi, Žeņa pogāja ciet kreklu un izskatījās varen piekusis no mammas dakterēšanas.
Tas nav viegli, es zinu. Arī mani Žeņa ir dakterējis. Toreiz man bija ļoti liels klepus, un mamma bija aizgājusi uz Cūcenēm klepus sīrupu izlūgties. Bet Žeņa man teica, ka viņam ir padomā labākas zāles. Tādas, kas izārstē visu — gan klepu, gan iesnas un pat sliktās domas. Lai tik pogājot jaku vaļā, viņš palūkošot. Sākumā viņš kārtīgi izčamdīja manu punci un pupiņus. Bet tur laikam tā slimība neslēpās, un Žeņa pačamdīja arī kājas. Brālis turpat blakus stāvēja, ar rokām vicinājās, mēģināja Žeņu pagrūst prom. Bet Žeņa, protams, viņu ne redzēja, ne juta. «Aha, nu es saprotu, kas pie vainas. Vingrot un elpot vajag!» dakteris teica un lika man novilkt biksītes, lai taču ķermenis var paelpot. Pāris pietupienu, dažas pastiepšanās, gurnu apļošana, un klepus patiešām nedaudz tā kā pierima. Žeņa steidzās prom. Esot pie citiem pacientiem jādodas. Bet lai ielāgojot — zāļu noslēpums jāglabā. Ja kādam slepeno recepti izstāstīšot, tad klepus būšot atpakaļ, tikai desmitreiz lielāks un tik lipīgs, ka saslimdināšot arī mammu. Bet es noslēpumus protu glabāt. Un klepus mammai tā arī nav bijis.
Ir vēl citi noslēpumi, kurus glabāju aiz plīts-krāsns metāla durtiņām. Tur ir mans albums, gandrīz puse jau piezīmēta — kā mēs ar brāli vakar pieskočojām pie pagales vīngliemezi un palaidām, lai peld pa mazupīti. Kā nesen izrakām trīs burkānus no Vistutantes sakņu dārza, nograuzām un atpakaļ zemē iespraudām plikus lakstus. Kā klusām vēroju — Žeņa dakterē vienu bižainu meiteni, dažus gadus vecāku par mani, laikam Cūceņu mazmeitu.
Ir senāki noslēpumi arī noglabāti — re, te zīmējums, kur brālis, vēl pavisam sīciņš kā tāds pipargurķītis, guļ mammai puncī. Mamma — tāda smalciņa, jauniņa — mīļo un glāsta savu punci. Te, citā bildē, Vecene stumj mammu iekšā pa baltām durvīm, mamma raud un stīvējas, bet cimdotas rokas stiepjas pretī. Šeit uzzīmēts, kā mamma ar vienu roku apķērusi tukšo punci, ar otru plēš sev matus. Nav vairs brāļa, gandrīz vai šķiet, ka pašas mammas arī vairs nav. Tikai Vecene apmierināta stāv, ar zodu griestus baksta. Un te jau daudzus gadus vēlāk — mamma Žeņam lej šņabi. Un te, lūk, es esmu mammai puncītī, un viņa guļ dīvānā. Žeņa laikam aizgājis kādu dakterēt, šņabja glāze tukša stāv.
Albums jau drīz būs pilns. Vajadzēs palūgt Vecenei, lai no pilsētas atved jaunu. Bet tagad gan man jādodas. Traktors ellišķīgi rūc, sauc mūs laukā. Es klusām slīdu garām mammai, kura, kā allaž, vēro šķirbu. No tās laukā gāžas atmiņas. Nav jau, nav viņai nekas man jāstāsta. Tāpat redzu — viss dzīvoklis piebiris pilns. Es kaut kur apakšā kuļos, lēnām rokos uz durvju pusi. Pati mamma sen aprakta dzīva. Tikai brālis, tāds viegls un gaistošs, pārpeld visam purvam cauri un atver man durvis. Lai vieglāk tikt laukā.
Rute Kārkliņa (1989) pēc izglītības ir žurnāliste, raksta stāstus. Ziemās dzīvo Rīgā, vasarās — laukos. Studējusi Literārajā akadēmijā (autoru grupā Vakarlēpji). Ar šo publikāciju debitē latviešu prozā.
The post Ellišķīgi skaisti noslēpumi appeared first on IR.lv.