Pēdējos mēnešos pieredzētais atgādina, ka neviens lietu un esības izkārtojums nav mūžīgs un iepriekš neiedomājamas pārmaiņas var notikt spēji un strauji.
Pasaules apstāšanās un jaunā laikmeta teorētiskās modulācijas vedināja uz šādu iedomu: sociālo tīklu reibonis ir rimies, un tie palikuši tikai kā tehnisks savstarpējās saziņas līdzeklis atsevišķām interešu un draugu grupām vai profesionālajām kopām. Šīs saziņas platformas arī vairs neuzskata par to, kas tās nekad nav bijušas, — par medijiem vai to aizstājējiem. Pēc pamatīga haosa posma, kad bezgala dažāda satura radītāji juku jukām bija samesti kopā un cīnījās par mūsu uzmanību un prātu, informācijas veidotāji un nesēji izkārtojušies veselajam saprātam uztveramā kompozīcijā: sociālos tīklus uzlūko kā cilvēku privātās un profesionālās sfēras daļu, savukārt profesionālie mediji ir kopīga visas sabiedrības dzīves daļa, kas spēj uzturēt augstu satura standartu un demokrātijas kvalitāti.
Mediju situācija Latvijā liek uzdot jautājumu — vai teorētiskajā nākotnē, kad sociālie mediji, cerams, iegūs savu īsto vietu, maz būs, pie kā atgriezties. Kvalitatīvs laikraksts, žurnāls vai portāls nerodas vienā dienā, pat mēnesī izdosies radīt tikai pirmās aprises ar nosacījumu, ja to darīs talantīgi, izglītoti un pieredzes bagāti žurnālisti un redaktori. Diemžēl tādu Latvijas mediju vidē ir maz, nu jau bīstami maz.
Vai šajā ainā būs vieta arī kultūras medijiem? Jau pašlaik tos neietver nevienā sistēmā — tie neskaitās piederīgi nedz nacionālā līmeņa, nedz reģionālajiem medijiem, tos diskusijās un runās nepiemin ne amatpersonas, ne mediju organizāciju pārstāvji. Izņēmums ir Valsts prezidents, kura kolēģi politikā diemžēl neizprot kultūras mediju nozīmi sabiedrībā tikpat skaidri kā viņš. Savukārt Kultūras ministrijā ierēdņi tos gadiem dēvē par nozares vai nišas medijiem, lai gan drukātos kultūras izdevumus un portālus vismaz fragmentāri lasa ievērojami plašāka sabiedrības daļa. Un tie nav aktieru, mūziķu, mākslinieku vai rakstnieku pašspoguļošanās izdevumi jeb hobijžurnāli «zvēriņiem par zvēriņiem».
Politiskā līmenī Latvijas kultūras medijus perifērijā nostūmusi nespēja adekvāti novērtēt mediju nozīmi sabiedrībai. Neizpratne par to, ka sabiedrības cilvēcisko iezīmju dēļ kvantitatīvais parasti nav sinonīms kvalitatīvajam un ka kultūras mediju gadījumā svarīga nav milzu izplatība vai klikšķu daudzums, bet gan satura kvalitāte, jau 30 atjaunotās valsts pastāvēšanas gadus izpaužas neadekvātā finansējumā. Un izdevumu pastāvēšana pārvēršas nemitīgā, enerģiju iznīcinošā izdzīvošanas spēlē.
Pirmās atklātās vēstules par Latvijas Republikas greizo kultūrpolitiku intelektuāļi publicēja jau 1990. gada nogalē. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas Latvijā padomju okupācijas laikā iekoptajiem latviešu kultūras izdevumiem 90. gados pēctecība no valsts puses netika nodrošināta, un tie aizgāja pa burbuli. Vienīgais, kas šķērsoja 21. gadsimta slieksni, bija literārais žurnāls Karogs, taču arī tas jau pasen iznīcis.
Un, starp citu, vai nozīme nebija arī apstāklim, ka šāda veida izdevumiem ar laiku vairs nebija redakcijas telpu un no tām izrietošās redakciju dzīves? Greznība taču, vai ne? Tomēr patiesībā tā veidojās saskarsmes kultūra, kurā plauka interese par veco un jauno, nemanāmi veidojās profesionālās pēctecības straumes, šķīlās strīdi, idejas un domas. Kopš jaunās tūkstošgades sākuma nedaudzie (viens vai divi) latviešu literārās periodikas izdevumi ir tapuši redaktoru dzīvokļos, tāpat kā nereti tālajā 19. gadsimta nogalē, nevis izdevuma vitalitāti un, galu galā, arī statusu uzturošās redakcijas telpās pilsētas centrā. Tas nozīmē, ka autori tāpat vien, garāmejot, vairs izdevuma redakcijā neiegriežas un dzīvā saskarsme nenotiek. Jā, varbūt arī šo publiski pieejamo redakciju izzušana ilustrē pašu literāro izdevumu noniecināšanu. Sak, ja reiz nevari pat biroju atļauties…
Ieviesās pārliecība, ka literārs žurnāls vai laikraksts ir kārtējais projekts starp tūkstošiem citu zibsnīgu parādību, kam ik pa laikam jāstartē konkurences cīniņā par valsts dotāciju un jāmeklē sponsori. Taču projekta formāts kultūras mediju gadījumā nav tālredzīgs, tas apmulsina arī lasītāju, ja tam ik pa laikam ceļ priekšā atkal jaunu nosaukumu.
Nereti prasīts: pierādiet, ka esat vajadzīgi, pārlieciniet mūs par savu nepieciešamību! Latvijā kvalitatīvu latviešu kultūras mediju atbalstam jābūt pašsaprotamam un ilgtermiņā noteiktam, un, jā, tādai jābūt pašu lēmēju vēlmei un redzējumam. Literatūrai turklāt nepietiek ar vienu «nozares izdevumu», jo literatūras žurnāli un laikraksti ne tikai analizē un vērtē nozarē notiekošo, bet paši ir jaunrades procesa dalībnieki.
Rakstīšana, domu izteikšana ir viena no intelektuālās dzīves galvenajām, paliekošajām izpausmes formām. Sarunās ar iestādēm par kultūras mediju stāvokli Latvijā diezgan skaidri atklājas, cik maz literāro izdevumu un grāmatu lasītāju ir starp mūsdienu ierēdņiem un politiķiem.
Sociālo mediju reibonis tiklab var izrādīties pārejošs, un tad pastāv iespēja attapties pavisam noplicinātā laukā, pār kuru saukļi par nacionālās kultūras vērtību aizlidos, neviena nedzirdēti.
Rudīte Kalpiņa (1966) ir rakstījusi un joprojām raksta prozu un publicistiku. Vairāku grāmatu līdzautore un sastādītāja. Strādājusi žurnālā Avots, Kapitāls, bijusi Dienas pielikuma Dienas Stils redaktore. Atsevišķu mediju projektu autore un redaktore. Pašlaik žurnāla Domuzīme galvenā redaktore.
The post Pašsaprotamības izaicinājums appeared first on IR.lv.