Latvija ir uzticams draugs un sabiedrotais Gruzijai, tomēr pēc studiju absolvēšanas, neraugoties uz darba piedāvājumiem, viņš izvēlējās atgriezties dzimtenē. Latvijā iegūtās kvalitatīvās zināšanas viņš vēlas veltīt savai valstij – tā saka jurists Davits Kortava, doktorants no Gruzijas, kurš pašlaik sekmīgi pabeidzis studijas un ir pavisam tuvu zinātniskā grāda iegūšanai.

Eiropā ir ļoti daudz iespēju

Gruzijā ieguvu bakalaura grādu tiesību zinātnē un sapratu, ka tālākajām studijām nepieciešamas plašākas, Eiropā atzītas zināšanas un starptautiskā pieredze. Izvēloties, kur studēt, nevadījos pēc valsts, bet gan studiju piedāvājuma. Eiropā ir ļoti daudz iespēju, bet es meklēju atbilstošu vidi.

Pirms studiju sākšanas nekad nebiju viesojies Rīgā vai Latvijā. Vienīgais, ko zināju, ka visu gadu būs auksti – to man stāstīja vecāki un vecvecāki, kas padomju gados bija šeit viesojušies. Vēl man stāstīja, ka cilvēki Latvijā nav pārāk atvērti, tomēr šis priekšstats mainījās jau pirmajās studiju dienās.

Gruzīni visā pasaulē ir izslavēti ar savu viesmīlību un draudzīgumu. Bez aplinkiem varu teikt, ka arī latvieši no mums daudz neatpaliek. Latvieši ir ļoti viesmīlīgi, atvērti un draudzīgi. Lai to saprastu, vajag tikai nedaudz vairāk viņus iepazīt. Man nereti jautā, kur slēpjas gruzīnu viesmīlības atslēga? Varu teikt, ka to veido vairākas komponentes – vēsturiski mūsu tauta ir pārdzīvojusi dažādus uzbrukumus un varas pārņemšanas, tāpēc protam novērtēt draugus un sabiedrotos. Viesmīlības pamatā ir arī reliģija, jo gandrīz 90% valsts iedzīvotāju ir pareizticīgie. Nenoliedzami, būtisku lomu spēlē arī laikapstākļi – Gruzijā ir ļoti silts un saulains, tāpēc arī cilvēki ir labsirdīgāki un laipnāki.

Studiju pieredze četrās valstīs  

Studējot maģistrantūrā Biznesa augstskolā Turība, Latvijā pavadīju divus gadus. Pēc tam turpināju studijas doktorantūrā, un tagad līdz zinātniskā grāda iegūšanai atlicis pavisam nedaudz. Apmaiņas programmas ietvaros bija iespēja mācīties arī Nīderlandē, Polijā un Lietuvā, to sekmēja gan pasniedzēju atbalsts, gan augstskolas stipendija. Īsā laikā bija iespēja iegūt plašu starptautisko pieredzi – kopā ar sākotnējām studijām Gruzijā, manā kontā šobrīd ir četras dažādas valstis.

Pēc maģistra grāda iegūšanas saņēmu arī darba piedāvājumus, kas nozīmēja iespēju palikt Latvijā. Šie piedāvājumi bija ļoti vilinoši, piemēram, darbs gan publiskajā, gan privātajā sektorā, tomēr man bija svarīgi veltīt savas zināšanas savai valstij. Tieši tāpēc es mācījos. Es vēlos dot savai zemei to, kas tai nepieciešams. Patlaban, ņemot vērā situāciju Gruzijā, mums ļoti nepieciešami jauni speciālisti ar Eiropas pieredzi un zināšanām.

Nākotnē filiāles atvēršana Baltijā

Atgriežoties mājās, sāku darbu Gruzijas Ekonomikas ministrijā transporta jomā. Tāpat nodibināju vairākas nevalstiskās organizācijas – gan izglītības, gan darba drošības jomā. Paralēli tam darbojos kā lektors vairākās universitātēs. Vēlos dalīties savās zināšanās Darba likuma, ES likumu un Transporta likuma jomā. Gūto pieredzi un zināšanas lieku lietā, vadot savu juridisko uzņēmumu Kortava Khatashvili Legal Intelligence, kas Gruzijā jau ir plaši pazīstams, tāpēc spējam piesaistīt arī vairākus investorus. Divu gadu laikā vēlamies atvērt filiāli arī Baltijas valstīs.

Iegūstot doktora grādu, mana advokāta licence būs spēkā visā Eiropas Savienībā, no kā iegūs arī kompānija. Pašlaik vēl neesam izlēmuši, kuru no Baltijas valstīm izvēlēties filiāles atvēršanai – lai gan es noteikti dodu priekšroku Latvijai un Rīgai, tas ir lēmums, kas jāpieņem kopā ar otru līdzdibinātāju.

Pēc 2008. gada notikumiem Gruzijas attiecības ar Latviju un Baltijas valstīm ir ļoti uzlabojušās. Mūsu valstīm ir viens kopīgs ienaidnieks, kas ar savu politiku cenšas vājināt mūsu neatkarību un suverenitāti. 2008. gadā mēs to ieraudzījām pavisam skaidri, tikpat skaidri kā sajutām Latvijas atbalstu un vienotību. Latvija ir veikusi ES un NATO ceļu, un jūsu pieredze ir mums ārkārtīgi svarīga un vērtīga. Latvija ir uzticams draugs.

Latvijā pavadīto laiku atceros tikai un vienīgi ar pozitīvām emocijām – paguvu izbaudīt gan Latvijas skaisto dabu, gan virtuvi, mūziku un kultūru. Latvija pārsteidza ar savu tīro dabu un ekoloģiju it visā, īpaši ēdienā, un man par lielu pārsteigumu un prieku neizpalika arī siltās un saulainās dienas!

The post Manai valstij vajag cilvēkus ar Eiropas zināšanām appeared first on IR.lv.

Šādu amizantu iesauku māsas Santa Meļķe un Rūta Beirote ieguvušas zemnieku tirdziņos, jo uz viņu galda aci piesaista neskaitāmu šķirņu, krāsu un formu dārza pupiņas. Bet tas nebūt nav vienīgais produkts, ko ražo ģimenes zemnieku saimniecība Zutiņi

Iebraucot Zutiņu sētā, uzreiz jūties kā īstos laukos. Pretim skrien divi suņi. Apkārt klīst resni un iedomīgi kaķi — viens, divi, trīs, četri… Redz, saimniecībā, kur audzē un uzglabā graudus un maļ tos pašu dzirnavās, kaķi ir ļoti svarīgi «darbinieki», lai peles nedanco pār putraimu maisiem! Un īpašie, lielie Zutiņu putraimi ir viena no viņu svarīgākajām firmas zīmēm. 

Saimniecības maltuvē, ko savām rokām būvējuši tēvs un dēls, ir gaužām auksti. Tā jābūt, lai nevairotos miltu kodes un citi mazi kukainīši, kuriem garšo putraimi, milti, zirņi un pupas. Bet pat aukstumā baltie miltu maisi un skaistās koka dzirnavas smaržo kā Kārļa Skalbes pasakā par kaķīša dzirnavām. Pavasarī, sākoties siltākam laikam, maltuve tiek slēgta un visa aktīvā darbība pārceļas uz siltumnīcām un tīrumiem. Dzirnavas atkal iedarbina rudenī, un to sirds ir vecie, labie dzirnakmeņi, kuri graudus samaļ daudz saudzīgāk, neiznīcinot vērtīgos vitamīnus. 

Zutiņu galvenie darba principi ir saudzīga attieksme pret zemi un senču tradīcijās balstīta saimniekošana pēc labākās sirdsapziņas. Graudaugu šķirnes izvēlētas, balstoties uz to vērtīgumu un kvalitāti, nevis ražas kvantitāti. Tādēļ  Zutiņi uzņemti Slow Food kustībā un ar lepnumu pārstāv lēnāku ēšanu. Arī lēnāku pelnīšanu, jo šīs lietas ir cieši saistītas.

Ir februāra beigas, maltuvē vēl notiek aktīvs darbs. Bet vienā no trim lielajām Zutiņu siltumnīcām jau kuras krāsns. Šeit savus zaļos matu ērkuļus audzē mikrozaļumu kastītes, kas drīz brauks uz tirgiem un veikaliem. Dīgst arī puķu un tomātu stādiņi. Siltumnīca jākurina visu diennakti, tāpēc ģimenes locekļi uz maiņām naktī ceļas un iet piemest pagalītes. 

Brīvības cīņu zeme

Zutiņu stāsts sācies sen. Vecvecvectēvs Edvards Augusts Beirots atgriezās dzīvs no Pirmā pasaules kara un brīvības cīņām. Par šiem nopelniem viņam piešķīra 20 h zemes. Uz tās viņš uzcēla māju un dibināja saimniecību. Sākoties padomju okupācijai, zeme tika atsavināta. Kad notika izvešanas, vieni kaimiņi izrādījās nodevēji. Sētā ieradās mašīna ar bruņotiem aizvedējiem. Bet otri kaimiņi paspēja ģimeni brīdināt un izglābt no šausmīgā ceļa uz Sibīriju. 

Cauri garajiem padomju gadiem māja nekad netika pamesta, tā ir īsta dzimtas ligzda. «Visos laikos mums bijusi apziņa, ka jāizdzīvo kā ģimenei. Un zeme vienmēr bijusi mūsu izdzīvošanas avots. Visi esam dzimuši zemnieki,» stāsta Rūta. Latvijai atjaunojot neatkarību, Santas un Rūtas vecvecāki atguva zemi un atsāka saimniekot. Vēlāk saimniecību pārņēma māsu vecāki — Inese un Agris Meļķi, Zutiņu dibinātāji. Sākumā viņi pievērsās piena lopkopībai. Paši ražoja biezpienu, krējumu un Jāņu sieru. 

Māsas atceras, ka pusaudžu vecumā negulēja četras naktis pēc kārtas, lai uz Jāņu gadatirgiem paspētu pagatavot Jāņu sieru pārdošanai — sēja dienām un naktīm! Taču, pasliktinoties tēva veselībai, no govīm nācās atteikties un meklēt citu saimniekošanas nišu.

Brīnumainais grauds

«Sākumā audzējām visu, kā to dara daudzi zemnieki, — graudaugus, sakņaugus, tomātus. Bet sapratām, ka tā nevar saimniekot, jo bizness nav naturālā saimniecība pašu vēderam. Jāpārdod simt kilogramu burkānu dienā, lai būtu kaut ko nopelnījis,» skaidro Santa. Abas māsas šo min kā zemnieku tipiskāko kļūdu, kad jauni censoņi cer nopelnīt, strādājot pēc naturālās saimniecības principiem. Nevar tirgot gan zemenes un ābolus, gan kartupeļus, bietes un paipalu olas. Jāizvēlas viens ceļš. Jo mazāka saimniecība, jo gudrāk jāizvēlas — nelielā zemes platībā audzēt dārgākus nišas produktus. Zutiņu gadījumā tie izrādījās specifiski graudaugi un pākšaugi.  

Pamazām piepērkot klāt zemi, Zutiņi patlaban apsaimnieko 100 hektārus. «Esam maza saimniecība,» saka Rūta. «Nevaram atļauties algot daudz strādnieku vai iegādāties modernu lauktehniku. Ir jādomā radoši un gudri, lai spētu izdzīvot un nopelnīt.» 

Viens no svarīgākajiem Zutiņu produktiem ir speltes kvieši. Tā ir senākā kviešu šķirne Latvijā — savvaļas kviesis, ko cilvēki senlaikos sāka ievākt, sēt un kultivēt. Šim kviesim ir augsta uzturvērtība un fantastisks vitamīnu un minerālvielu sastāvs. Bet tam ir mazāka raža no hektāra nekā komerciālajam kviesim un ļoti bieza miza. Tāpēc Zutiņi iegādājušies īpašu lobīšanas iekārtu. No speltes kviešiem viņi savā maltuvē ražo miltus, grūbas un mannu. 

Grūbas ir viņu lielākais produkcijas trumpis, jo tas ir vismazāk sabojāts grauds — nolobi virskārtu, un te nu viņš ir! Speltes grūbas ātri izvārās, ir garšīgas un pilnas vitamīniem. Speltes kviešiem saimniecībā atvēlēti vismaz desmit hektāri, no tiem iegūst apmēram 24 tonnas graudu. Bet 40% no ražas būtībā ir sēnalas, mizas. «Mums atkal jādomā radoši, kā šīs sēnalas izmantot. Pildīt spilvenos un matračos, pārdod vistu fermām kā pakaišus. Vistiņām kviešu čagas ļoti patīk, jo tās ir sausas un siltas, šur tur vēl aizķēries pa graudiņam. Vistas sajūsmā!» stāsta Santa. 

Zaudētie mieži un lielie zirņi

Ilgus gadus Zutiņu firmas zīme bija viņu īpašā, no pašu senčiem mantotā miežu šķirne, kurai ir daudz lielāki graudi nekā komerciālajām miežu šķirnēm. 2018. gada slapjā vasara un augusta plūdi iznīcināja visu ražu. Kopā ar noslīkušo ražu nebūtībā aizgāja arī unikālā šķirnes sēkla. Šo kļūdu Zutiņu saimnieki sev nevar piedot un atceras kā lielu mācību — jebkuras kultūras sēklas paglabāt rezervei. 

Ja runājam par sēklām, tad Zutiņu otrais spēks slēpjas zirņos. Latvijas pelēkajiem zirņiem un Lielajiem Ziemassvētku zirņiem atvēlēti 20 hektāri saimniecības zemes. Pelēkie zirņi ir Eiropas Savienībā aizsargājama dārza kultūra. Zutiņi šo šķirni kultivē un pavairo ar lielu atbildības sajūtu. Lielie Ziemassvētku zirņi ir pašu izlolota šķirne, krietni lielāki par parastajiem pelēkajiem zirņiem. Šī ir prece, kura pirms Ziemassvētkiem lielā apjomā aizceļo uz ārvalstīm dāvanu paciņās. Visi zirņi, kad tie nokulti, jāpārlasa ar rokām. Modernās iekārtas to nevar izdarīt. Tāpēc vēlu rudenī ģimene pulcējas pie zirņu šķirošanas.

Pupiņu maģija

Pupas un pupiņas ir Zutiņu trešā lielākā produktu grupa. Ne jau velti Santu un Rūtu zemnieku tirdziņos citi pārdevēji sauc par «pupu māsām». Pupiņu stāsta sākums ir mīļš — pupiņu apsēsta vecmāmiņa! «Mūsu ome bija pupu kolekcionāre,» iesāk Santa. «Mainīšanās ar sēklām laukos ir kultūras kods,» turpina Rūta. Rudenī, kad darbi apdarīti, ome sākusi nemierīgi trīties: sak, jāaiziet pie kaimiņu Zelmas, jāsamainās ar pupiņām! Opis purpinājis —  ko var visu dienu vazāties pa kaimiņu mājām! Bet sievām tā bija svēta lieta. Iet pa «pupu taku» ar pupām mainīties. Kāda kurai krāsa sanākusi? Kāds izmērs? 

Vecāmāte mantojumā atstājusi daudz pupu, bet Rūta un Santa šo kolekciju vareni paplašinājušas. Viņu pupiņu kolekcija ir viena no lielākajām Eiropā. Tajā ir gan vēsturiskās latviešu vecmāmiņu šķirnes, gan tādi brīnumi kā Āfrikas ugunspupas un sparģeļpupiņas, kuru pākstis var sasniegt 70 cm garumu. Īpašs dārgums ir sena vietējā šķirne, kuras sēklas māsām atsūtīja sirma kundze no Saldus kopā ar sirsnīgu pavadvēstuli. Šī šķirne vienas ģimenes dārzā augusi jau simt gadu. Kundzes lūgums bija šķirni saglabāt un pavairot, un Rūta ar Santu to arī dara. 

Zutiņu  pasakainā pupu kolekcija žilbina acis. Tā ir Montesori pedagoģijas paradīze. Tik daudz krāsu, raibumu un formu. 2016. gadā, pārstāvot Slow Food kustību Latvijā, Rūta devās uz Slow Food International asociācijas rīkoto pasākumu Itālijā Terra Madre (Māte Zeme). Ieradās ar pazemīgu apziņu, ka nāk no mazītiņas saimniecības. Izrādījās, ka Rūtai ir lielākā dārza pupiņu kolekcija. Viņa kļuva par vakara zvaigzni. «Šādi brīži ir svētīgi. Uz konferenci braucu kā Pelnrušķīte, bet mājās devos kā karaliene ar apziņu, ka mēs neesam mazi,» stāsta Rūta. 

Zemnieka domāšana

Pirmkārt, šī domāšana nozīmē, ka visa dzimta iesaistīta saimniecības darbā. Lauku mājā dzīvo un ikdienā strādā tikai trīs ģimenes locekļi — vecāki Inese un Agris un meita Santa, viena no «pupu māsām». Santas vīrs, māsa Rūta un viņas vīrs, kā arī jaunākais brālis Māris dzīvo Rīgā, un visi strādā pilnu darba laiku citās profesijās. Zutiņu darbiem viņi pieslēdzas vakaros, nedēļu nogalēs un atvaļinājumos. Viņi ņem pupiņu lobīšanas, zirņu šķirošanas, sējas, kulšanas un siltumnīcu «atvaļinājumus». Sapnis par Tenerifi nevienam netiek piedāvāts… 

Visi uz maiņām brauc tirgoties Kalnciema un Straupes zemnieku tirgos. Darbiem pieslēgti arī Rūtas dvīņi, kas mācās sākumskolā. Piektdienas pēcpusdienā abi ar diezgan gariem ģīmjiem dodas uz siltumnīcu. Viņu darbiņš ir vasaras puķu stādu pārvietošana uz kastēm. Abi čīkst, ka negrib.Viņu žēlabas netiek uzklausītas. Darbs ir ģimenes lieta. 

Otrkārt, zemnieka domāšana nozīmē radošumu. Aizvadītajā vasarā Rūta pabijusi Polijā, kur kāda zemnieku saimniecība vesela ciema teritorijā audzē zāļu tējas. Viss ciems ir «slēgts» raundapam un ķīmijai. Daudzu hektāru platībā aug nātru, pieneņu un vīgriežu lauki. «Tā ir ģeniāla biznesa ideja,» uzsver Rūta. «Pieneņu saknes un nātres ir dārgs produkts. Jaunam zemniekam ar nelielu zemes platību es ieteiktu ieraudzīt šīs brīnumainās biznesa nišas. Piemēram, mārrutkus, kuri Latvijā iznīcināti kā nezāle un pamazām kļūst par ekskluzīvu preci.» 

Trešais svarīgakais atspēriens Zutiņu saimniecībā ir ilglaicīgā domāšana. Pavasarī beidzas graudu malšanas gadalaiks. Bet saimniecībai jāturpina pelnīt. Tāpēc siltumnīcās aug mikrozaļumi, tomātu un vasaras puķu stādi. Izveidota plaša mētru un garš-augu stādu kolekcija. Nelielā saimniecībā darbs ne uz brīdi nedrīkst apstāties vai kļūt neproduktīvs. 

Svarīgakais, ko uzsver Zutiņu māsas, — neiestrēgt pie šauras «tirdziņu» domāšanas. Jo mazāka saimniecība, jo lielākām jābūt ambīcijām! Tāpēc Zutiņu produkciju izplata Rimi Klēts un citi lielveikalu un mazu veikalu tīkli. Mazam uzņēmumam jābūt gudram un spītīgam, lai kļūtu liels. Smago darbu, ko mamma un tētis ieguldījuši saimniecībā, mantos bērni un mazbērni. Un tā pamazītēm uz priekšu. Lai Kaķīša dzirnavas neapstājas. Jo tā ir ģimenes lieta. Kādēļ vecvecvectēvs cīnījās brīvības kaujās? Mūsu dēļ, saka māsas.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Dzimtas mantojuma apziņa — šīs mājas un zeme ir ģimenes ligzda jau piektajā paaudzē. Vecvecvectēvs, piedaloties brīvības cīņās, ir devis ģimenei šo dzīves pamatu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Visu ražu pārstrādāt produkcijā un neatsāt sēklas rezerves. 2018. gada slapjajā vasarā, kad Latgale burtiski nogrima plūdos, Zutiņi zaudēja visu savu miežu ražu. Šķirne bija unikāla, no senčiem mantota un saglabāta. Bet sēklas rezerves nebija atliktas.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Neaudzēt visu vienlaikus! Neliela zemnieku saimniecība kā uzņēmums nav naturālā saimniecība, kas audzē visu pēc kārtas un pa drusciņai pārdod tirgū. Uzņēmējam jāatrod sava unikāla, šaura darbības niša. Piemēram, desmit hektāros audzēt tikai sparģeļus vai nātres zāļu tējām. Jādomā radoši un vienlaikus nežēlīgi šauri. 

Mikrozaļumu kastītes, kas no siltumnīcas drīz brauks uz tirgiem un veikaliem.
Foto — Ieva Salmane

The post Pupu māsas appeared first on IR.lv.

Kad pirms nedēļas rakstīju žurnāla ievadvārdus, jaunā koronavīrusa skarto valstu skaits bija ap 30, bet tagad — jau pie 80. Kad lasīsit žurnālu, visticamāk, skaitlis būs vēl lielāks. Tas, cik ātri šīs ziņas noveco, apliecina ne tikai zibenīgo informācijas izplatīšanas ātrumu interneta tīmeklī, bet izgaismo neskaitāmās saites, kas mūsdienās vieno pasaules daļas un cilvēkus. Darba komandējums, atpūta, ģmenes apmeklējums — tik dažādi ir iemesli, kas ienesuši vīrusa infekciju mūsu trijās Baltijas valstīs. Tā ir globālā laikmeta realitāte, ko nevar atcelt ar «partijas lēmumu».

Izskan aicinājumi apturēt avioreisus un cilvēku plūsmu pāri robežām, bet eksperti iesaka racionālāku rīcību: iespējami ātri identificēt un izolēt dažus saslimušos vai ar inficētajiem kontaktā nonākušos cilvēkus, nevis censties apturēt dzīvi visiem veselajiem. Šis vīruss jau ir kļuvis par globālu ekonomisko faktoru, tā ietekmi vēl saasināt ar nepārdomātiem lēmumiem nozīmē šaut jau salauztā kājā.

Netaisnība — tas ir temats vēl kādam svarīgam rakstam, ko iesaku izlasīt. Zolitūdes veikala Maxima lietas prokurori Ir intervijā izskaidro, kāpēc neuzkata par pieņemamu tiesas spriedumu, ar kuru atzīta tikai viena apsūdzētā vaina, bet pārējie attaisnoti.

Kā iespējams, ka tik lielu sabiedrisku būvi Latvijā uzceļ bez aprēķiniem par būvkonstrukciju slodzi? Kā iespējams, ka būvvalde par pilnu ņem eksperta atzinuma kopiju, kas nemaz neatbilst dokumenta statusam, un tā oriģinālu visā izmeklēšanas laikā tā arī neizdodas atrast? Šie jautājumi nedrīkst palikt retoriski, ja negribam pieredzēt, kā nākamie jumti iebrūk pār cilvēku galvām.

The post Neatbildēti jautājumi appeared first on IR.lv.

Ko rīdzinieku labā darīs ierēdnis Edvīns Balševics, kas pilda atlaistās Rīgas domes priekšsēdētāja pienākumus?

Atlaisto Rīgas domi līdz jaunievēlētās pirmajai sēdei vadīs trīs cilvēku pagaidu administrācija — Vides, Finanšu un Tieslietu ministrijas pārstāvji. Administrācijas vadītājs, VARAM valsts sekretārs Edvīns Balševics dala darba laiku starp domi un ministriju, kur tikāmies 28. februāra rītā. Viņš runā ļoti īsi un pastāvīgi uzsver, ka būs «maksimāli tehnisks». Tomēr pieļauj, ka varētu apstiprināt pilsētas budžetu, ko atlaistā dome nepaguva. Būtu arī gatavs publicēt pašlaik noslepenotos Rīgas Satiksmes auditu rezultātus un pārtraukt naudas apgūšanas shēmas.

Kādi ir svarīgākie darbi, kuri pagaidu administrācijai būs jāizdara?
Galvenais uzsvars ir uz «pagaidu» un «tehniskā administrācija» — nodrošināt Rīgas iedzīvotājiem pamatfunkcijas, kuras ikdienā nepieciešamas. Pamatuzdevums ir maksimāli neitrāli, tehniski novadīt domi.

Ko īsti nozīmē «tehniski»?
Viena funkcija ir pildīt domes priekšsēdētāja ikdienas pienākumus — visa ienākošā korespondence, departamentiem dot uzdevumus, nu, ikdienas dzīve. Otra funkcija — kā domei, ko mēs trīs aizstājam. Pašlaik iepazīstamies ar situāciju — kas ir iekavēts, kas ir kritisks, un tad organizēsim domes sēdes, izskatīsim pašus svarīgākos jautājumus.

Vai varat tos nosaukt?
Pašlaik skatāmies, kas ir ar budžeta projektu. Viena divpadsmitā daļa [no 2019. gada budžeta izdevumiem ikmēneša tēriņiem 2020. gadā] ir pietiekami, lai funkcionētu Rīgas pašvaldība. Skatīsimies, vai pieņemsim budžetu vai ne.

Protams, būs atkritumu apsaimniekošanas jautājums — tas ir viens no primārajiem. Bet jaunas politiskās iniciatīvas atstāsim jaunajiem deputātiem.

Kā notiks sēdes? Pirmā 25. februārī ilga tikai minūti, jūs vienojāties par noteikumiem, kā pieņemsiet lēmumus.
Jā, nav vairs 60 deputātu — mēs trīs esam kā dome. Aprakstījām vienkāršotā procedūrā, kā strādāsim. Īstenībā [process notiks] kā līdz šim, tikai nebūs ne komiteju, nekā — mēs būsim trīs cilvēki.

Vadīsiet domi priekšvēlēšanu laikā. Vai nedomājat, ka jebkurš jautājums domē būs politisks kaut vai tāpēc vien, ka partijas mēģinās tos izmantot?
Redzēsim. Tāpēc maksimāli centīsimies būt neitrāli.

Vai jūs par šiem jautājumiem konsultēsieties ar attiecīgajiem trim ministriem?
Domāju, ka nekonsultēsimies, bet jebkurā gadījumā mēs pārstāvam trīs ministrijas.

Vai tātad arī trīs politiskos spēkus, kuru pārstāvji vada šīs ministrijas?
Protams, esam konkrēti ierēdņi no ministrijām. Bet tajā pašā laikā Saeima mums ir devusi uzdevumu, ko pildām.

Jums ir pilnvaras kā domes priekšsēdētājam, bet trim administratoriem kopā — kā visai domei. Vai ar šādām politiskām pilnvarām vispār var lemt tīri tehniski?
Tīri tehniski par Rīgas domes un iedzīvotājiem nepieciešamajiem jautājumiem mēs varam lemt jebkādā veidā, jo Saeima mums tādas pilnvaras ir devusi. Mums ir tieši tādas pašas tiesības kā regulārajai domei.

Jūs teicāt, ka lēmumus pieņemsiet balsojot, diskusijas būs atklātas, bet sēdes notiks reizi mēnesī…
Ne retāk kā reizi mēnesī. Tas nozīmē, ka teorētiski būs divas sēdes.

Vai jūs kā priekšsēdētājs jau esat izveidojis vairākuma koalīciju?
Nē, es domāju, ka strādāsim bez tādas domstarpību vides.

Kāpēc jūs tā domājat?
Tās ir manas iekšējās sajūtas.

Vai ministri būs politiski vienojušies tā, ka jums nebūs jādiskutē?
Es domāju, ka ministriem nebūs nekādas iesaistes šajā pasākumā un viņi būs pietiekami gudri, lai mums kaut ko papildus neuzstādītu nekādā veidā.

Priekšvēlēšanu laikā?
Vēl jo vairāk!

Priekšvēlēšanu laikā ministri ne vienmēr ir gudri.
Ies laiks, redzēsim. (Smejas.) 

Cik liels būs jūsu birojs?
Domāju, tas būs mikrobirojs — varbūt līdz pieciem cilvēkiem. Nesalīdzināmi, kā tas bijis iepriekšējā domē.

Bet turpinās strādāt arī domes departamenti.
Protams, izpildvara turpinās darbu.

Kādās attiecībās jūsu birojs būs ar šīm izpildinstitūcijām — vai tas būs tāds kā norādījumu došanas centrs?
Domāju, ka līdz konkrētiem speciāliem norādījumiem netiksim. Bet būs kādas ārkārtas situācijas, piemēram, šobrīd aktuālā tēma — koronavīruss. Protams, mums ir jādod attiecīgajām struktūrvienībām uzdevumi. Tas ir pirmais piemērs, kas ir šajās dienās.

Vai budžeta pieņemšana ir tehnisks vai politisks jautājums?
Zināmā mērā politisks. Tāpēc es arī pašlaik nesaku, vai mēs pieņemsim budžetu.

No kā tas būs atkarīgs?
Pirmkārt, mēs ar to iepazīsimies. Pašlaik vēl neesam sākuši to darīt. Izskatīsim, kas šajā budžetā ir — varbūt apstiprināsim kritiskās lietas un pārējās neņemsim vērā. Katra diena bez jaunā budžeta savā ziņā dod arī pietiekami lielu naudas iekrājumu, jo nav jaunu iniciatīvu.

Vai administrācija veiks izmaiņas budžeta projektā, ja redzētu, ka nauda, jūsuprāt, ir nepareizi sadalīta?
Iespējams, jā.

Vai plānojat izmaiņas domes amatpersonu sastāvā?
Nē. Skatīsimies pēc situācijas, bet pašlaik es teiktu, ka ne.

Bet, ja redzēsiet, ka amatpersonas nepilda funkcijas vai vienkārši nav savā vietā?
Tad ierastajā procedūrā — ja ir sūdzības vai problēmas — skatīsim tos jautājumus.

Ko plānojat darīt, lai nodrošinātu atkritumu apsaimniekošanas jaunu kārtību Rīgā pēc 12. marta, kad beigsies ārkārtas stāvoklis, ko pagarināt vairs nevarēs?
Rīgas domes izpildinstitūcijas jau līdz šim ir strādājušas, lai šos jautājumus risinātu. Jauni iepirkumi ir noslēgušies ar daļu no pakalpojumu sniedzējiem, līgumi ir noslēgti. Tas nozīmē, ka mums kā domei būs noteikti jāpieņem grozījumi saistošajos noteikumos, un Rīgas pilsētai tiks nodrošināta šī funkcija.

Vai var teikt, ka domes izpildstruktūras slēdz līgumus bez jūsu ziņas?
Tā ir normāla domes funkcionēšana. Mēs taču neorganizējam iepirkumus.

Vai nav bažu, ka atbildību beigu galā prasīs no jums?
Varētu būt, ka jau pirms mums visi līgumi ir noslēgti. Mums paliek saistošie noteikumi.

Kas tos veidos, un kā tie taps?
Ierastajā procedūrā — domes departamenti, saskaņojot ar visām iesaistītajām institūcijām, arī VARAM. Tur nekādus būtiskus riskus nesaskatu.

Teicāt, ka nodrošināsiet tikai domes funkcijas. Bet domi atlaida tieši par to, ka tā nespēja pildīt savas funkcijas…
Jā, un mēs esam pagaidu administratori, kas nodrošina tehniskās funkcijas līdz jaunās domes pirmajai sēdei.

Vai ļausiet pašvaldības struktūrām turpināt arī tās funkcijas, kuru mērķis ir «naudas apgūšana» valdījušo partiju un pietuvināto uzņēmēju labā?
Tik, cik mums būs laiks un iespējas, noteikti neļausim. Ja jums ir zināma kāda informācija, labprāt uzklausīsim.

Medijos informācijas par naudas izpumpēšanas shēmām ir daudz. Vai jūsu gatavība tās apturēt nav pretrunā ar pirmīt teikto, ka negatavojaties veikt personāla izmaiņas?
Es saku — ja būs ārkārtas situācijas, mēs rīkosimies.

Vai ļausiet turpināt strādāt arī bēdīgi slavenajiem konsultantiem — Saskaņai un Gods kalpot Rīgai pietuvinātām personām, kuras saņem algu ne par ko?
Tie noteikti ir pašvaldību uzņēmumi, par ko runājat. Domāju, tur pietiekami labas pārmaiņas jau ir sākušās. Piemēram, Rīgas Satiksmē jaunā valdes priekšsēdētāja ir ļoti spējīga strādāt — Džineta Innusa, bijusī valsts sekretāra vietniece Satiksmes ministrijā. Šim uzņēmumam ir jau pirms mums doti uzdevumi par Rīgas Kartes visu līgumu pārskatīšanu un uzteikšanu, un tamlīdzīgām lietām. Ierastajā kārtībā, protams, mēs skatīsimies līdzi.

Jaunā RS valdes vadītāja nupat paziņoja, ka gatavojas samazināt e-kartes izmaksas desmitkārt, taču līgumi ar Rīgas Karti palikšot spēkā līdz gada beigām, un šis uzņēmums arī šogad saņems vairāk nekā 20 miljonus. Vai ļausiet šiem līgumiem vienkārši turpināties?
Mēs iespēju robežās darīsim visu, lai nekādas nelikumības neturpinātos.

Ir runa nevis par nelikumībām, kuras jau būtu konstatējis KNAB, bet gan par to, ka uzņēmuma jaunā vadītāja ir pateikusi — par šo pakalpojumu rīdzinieki maksā desmitreiz vairāk, nekā tas maksā.
Visticamāk, jaunā uzņēmuma vadītāja izvērtē situāciju, vai ir iespējams pārtraukt šo līgumu ātrāk. Tas ir viņu uzdevums. Neesmu tādā detalizācijā vēl paspējis iepazīties.

RS ir bijuši vairāki auditi, taču politiķi tos turēja slepenībā. Vai publicēsiet šo auditu atzinumus?
Izvērtēsim un iespēju robežās noteikti publicēsim, ja redzēsim, ka tas ir sabiedrībai nepieciešams. Un, iespējams, ne tikai šos.

Vai varat iedomāties situāciju, ka izvērtēsiet un secināsiet — nevajag publicēt?
Nē, visticamāk, ka tas ir sabiedrībai nepieciešams.

Rīgas Karte nav vienīgais piemērs. Ko darīsiet, kad redzēsiet, ka nodokļu maksātāju naudu tērē nelietderīgi vai vienkārši zog?
Darīsim visu, lai tas tiktu pārtraukts.

Jums ir tikai divi mēneši, lai vai nu pārtrauktu, vai atstātu to nākamajai domei.
Attiecīgi izvērtēsim.

Vēl pāris tīri tehnisku jautājumu. Centrāltirgus cigarešu mafijas kontrolētās teritorijas kiosku nojaukšana aizkavējusies, dokumenti esot jākārto. Vai atrisināsiet šo jautājumu?
Es domāju, tā ir Rīgas domes departamentu zināma birokrātija. Tas ir atrisināms.

Bet vai jūs to atrisināsiet?
Es nezinu, vai tā, ka būs fakts un būs izpildīts, bet es noteikti par šo jautājumu painteresēšos.

Un par Matīsa tirgus iznomāšanu uz 30 gadiem?
Neesmu detalizēti informēts, bet man šķiet, ka šis pasākums ir noslēdzies bez rezultātiem.

Nobeigumā tomēr viens politisks jautājums. Vai kā vēlētājs uzskatāt, ka Rīgas domi vajadzēja atlaist?
Noteikti vajadzēja atlaist!

Kāpēc?
Tāpēc, ka nepildīja savas funkcijas.

Paldies par sarunu!
Saprotiet mani arī — tie divi mēneši tiešām ir tehniski. Un, es domāju, nebūs nekādu sensacionālu lietu.

The post Sensāciju nebūs appeared first on IR.lv.

Nošķirtas ģimenes un draugi, iedragāti uzņēmumi. Vienīgais mierinājums ir paciņas ar cigaretēm un dažādiem gardumiem

Zvans no karantīnas zonas. «Vai dabūji focaccia?» par tradicionālo itāļu baltmaizi 65 gadus vecā Tīna Pomati jautā savai meitai, kura tobrīd papīra maisiņā krāmē salami, šokolādi un Rothmans Blue cigaretes. Viņas plāns ir mātes lūgtās preces nogādāt tā dēvētajā «sarkanajā zonā».

«Jā, drīz jau būšu klāt,» atbild meita Alesandra Paladīni (46). Pēc dažām minūtēm viņas auto nobremzē pie pagaidu kontrolpunkta Zorlesko ciema nomalē, kur dežurē šķietami nepielūdzami policisti ar sejas maskām. Ar rokām baltos cimdos viņi paņem meitas atvesto maisiņu un pārnes pāri nosacītajai robežlīnijai, nododot to mātei. Abas sievietes viena otrai nosūta gaisa skūpstus.

Lombardijas reģions Ziemeļitālijā ir spēris ļoti agresīvus soļus vīrusa ierobežošanai. Intensīvi tiek veiktas analīzes un noteikta karantīna cilvēkiem, kuriem gan ir, gan nav slimības simptomu. Tādā veidā no ārpasaules noslēgtas 11 pilsētiņas un starp tām esošie ciemi ar vairāk nekā 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Šie stingrie ierobežojumi nošķīruši ģimenes, kaitē biznesam un rada sajūtu, ka Itālija upurē atsevišķus cilvēkus, lai pasargātu pārējos.

«Mēs te jūtamies kā grēkāži,» saka Monika Grandi (33), kura strādā gaļas veikalā. Viņas darba vieta atrodas ārpus karantīnas zonas, bet mājas — «sarkanajā zonā». Viņai tagad ir sajūta, ka visa pārējā valsts uz šīm nošķirtajām pilsētiņām skatās kā uz inficētiem izstumtajiem. Viņasprāt, nav nekādas loģikas, ka cita kaimiņpilsēta «akmens sviediena attālumā» nav slēgta. «Kāpēc mēs, bet ne viņi?!»

Kad Lombardijā tika reģistrēti pirmie koronavīrusa gadījumi, reģiona varas iestādes nekavējoties slēdza 11 pilsētiņas un sāka veikt analīzes visiem vietējiem.

Pirmie Covid-19 gadījumi Itālijā tika reģistrēti 31. janvārī, kad saslima divi ķīniešu tūristi Romā. Bet trīs nedēļas vēlāk par vīrusa epicentru pēkšņi kļuva Lombardija, kad 21. februārī tika reģistrēti 16 vietējo iedzīvotāju saslimšanas gadījumi. Nākamās nedēļas laikā oficiālais inficēto skaits sasniedza 531 cilvēku, no kuriem hospitalizācija bija nepieciešama mazāk nekā pusei — 235. Starp slimnīcā nonākušajiem 85 pacienti tika ievietoti intensīvās terapijas nodaļā. 

Veselības aizsardzības iestādes Romā pārmet, ka intensīvā analīžu veikšana Lombardijā pārkāpj starptautiskas norādes par to, ka analīzes jāveic tikai tiem cilvēkiem, kuriem novērojami slimības simptomi. Analīžu veikšana veselajiem cilvēkiem rada maldinošu priekšstatu par statistiku un sēj lieku paniku. Turklāt tas ir papildu slogs veselības aprūpes sistēmai.

Lombardijas reģiona pārvalde atbildēja ar oficiālu paziņojumu: ja vīruss turpinās izplatīties tāpat kā līdz šim, proti, viena inficēta persona vidēji aplipina divus citus cilvēkus, slimnīcas nonāks «smagā krīzē.» Jau šobrīd ir atceltas visas plānveida operācijas un izmeklēšanas. Ārsti sūdzas par sejas masku un cimdu trūkumu, stāsta Masimo Vojani no Lodi mediķu asociācijas. Lodi ir provinces galvaspilsēta, kurā tiek nogādāta lielāka daļa pacientu no «sarkanās zonas».

Pēc pārmetumiem no valdības Romā Lombardijas varas iestādes pārtrauca veikt analīzes cilvēkiem, kuriem nav simptomu. Taču arī tas tagad pārvērties par problēmu. «Viņi nolēma mūs vienkārši pamest — lai mēs te inficējam cits citu,» sūdzas Mikela Toresani (36), kura dzīvo karantīnas zonā. Viņa stāsta, ka analīžu pārtraukšana sējusi vēl vairāk šaubu un stresa vietējo iedzīvotāju vidū. Piesardzības dēļ viņa nolēmusi tuvāko nedēļu laikā neapmeklēt kaimiņos dzīvojošos vecākus. «Pārāk riskanti.»

Ekonomikas mīnusi

Pēdējo nedēļu laikā cietusi arī Itālijas ekonomika, kas jau tāpat ir viena no kuslākajām Eiropas Savienībā. Itālijas bankas vadītājs Ignacio Visko prognozē, ka koronavīrusa dēļ neizdosies sasniegt šogad cerēto 0,6% IKP izaugsmi. Labākajā gadījumā būs 0,2%. Pērn Itālijas IKP izaugsme bija nulle. 

Šobrīd vīruss visvairāk skāris divus lielākos valsts ziemeļu reģionus — Lombardiju un kaimiņos esošo Veneto. Tajos ir nodarbināti 30% no visiem darbspējīgajiem itāļiem, un tie nodrošina 40% no valsts eksporta. Lombardijas galvaspilsēta Milāna ir Itālijas ekonomikas centrs, savukārt Veneto galvaspilsēta Venēcija ir spēcīgs tūristu magnēts. Tūrisma ienākumi veido 13% no Itālijas kopprodukta. Bet tagad tūkstošiem ceļotāju atceļ plānoto atpūtu.

Slēgtā «sarkanā zona» un tās apkaime ir mājvieta 3000 rūpnieciskiem uzņēmumiem. Tagad vietējā ekonomika vidēji zaudē 50 miljonus eiro dienā, lēš Sabrīna Baronio no vietējās uzņēmēju asociācijas.

Viņa pārmet valdībai, ka tā pret 11 slēgtajām pilsētām izturas kā pret «laboratorijas žurkām», un šādu eksperimentu citviet nevajadzētu atkārtot. «Varbūt nāves gadījumu skaits no koronavīrusa nemaz nebūs tik liels, bet mēs te visi kopā pilnīgi noteikti apbērēsim vairākus uzņēmumus.»

Pagājušajā nedēļā Itālijas valdība paziņoja par dažādiem nodokļu atvieglojumiem un ārkārtas finanšu palīdzību krīzes skartajām firmām. Tomēr vietējie uzņēmēji saka, ka karantīna jau atstājusi nevēlamas sekas.

«Tā ir milzīga katastrofa,» saka Tailans Arslans (33), kurš pagājušajā pirmdienā bija plānojis atvērt jaunu kebabu pusfabrikātu ražotni. Taču tagad 57 darbinieki nevar nokļūt izejvielu noliktavā. Arslans lēš, ka dienā zaudē 12 000 eiro, turklāt uztraucas, ka pat vēlāk cilvēki aizspriedumu dēļ negribēs pirkt viņa ražojumus. «Teiks, ka indīgi vai tamlīdzīgi. Jo jau pats formulējums «sarkanā zona» skan biedējoši.»

Karantīnas caurumi

Kopš aizpagājušās svētdienas uz laiku ir slēgts Karlo Benuci (56) piederošais apģērbu veikals. «Mēs te esam nobloķēti,» sūdzas veikalnieks. «Ja tikpat uzcītīgi kontrolposteņi būtu izvietoti arī citās vīrusa skartajās vietās, jau puse pasaules būtu slēgta.» Brīvajā laikā Benuci vada amatierskrējēju klubiņu. Viens no sportistiem — kāds 38 gadus vecs vīrietis — tiek uzskatīts par pirmo vīrusa nēsātāju Lombardijā, kas aplipināja vairākus citus.

«Es pats tagad eju paskriet viens pats pa apkaimes laukiem,» stāsta Benuci. «Visur redzami armijas kontrolposteņi. Izskatās kā Rietumvācijas un Austrumvācijas robeža.»

Pagājušajā piektdienā vienā no kontrolposteņiem pie Zorlesko pilsētas pāri robežai sasaucamies ar Marko Ausonio (54). Viņš sūdzas, ka salūzusi veļasmašīna, tāpēc maisu ar netīro veļu atnesis līdz kontrolpunktam, kur policists to pārnes Marko brālim no brīvās zonas. 

Infekciju slimību speciālists Masimo Andreoni no Romas Universitātes saka, ka, viņaprāt, risks ir nulle, tomēr «personai no karantīnas zonas nevajadzētu apmainīties ar mantām ar cilvēku ārpusē.»

Apkaimē vērojamas arī citas neērtības. Trūkst pārtikas. Vietējie pārsvarā zvana uz tuvāko lielveikalu Esselunga un lūdz piegādāt preci līdz kontrolpostenim. Taču viens no piegāžu šoferiem nobremzē pārsimt metru attālumā un tuvāk piebraukt atsakās. «Nē, es tur nebraukšu!»

Aptuveni kilometra attālumā no slēgtās zonas atrodas Sekunjāgo pilsētiņa, kur bārā Liberty sastopu vairākus vietējos dzeram vīnu un alu. Bārs kļuvis par vienīgo vietu, kur var nopirkt arī cigaretes, jo vienīgais tabakas kiosks ir slēgts — tā īpašnieks dzīvo karantīnas zonā. Bārā sēdošie vīri diskutē par vīrusa izplatības līmeni un strīdās, vai trauksmes līmenis nav pārspīlēts. Nevienam no vīriem nav sejas maskas. 

60 gadus vecais Mauricio Pedrinaci par «absurdu» sauc atvērtību viņu pilsētiņā, kamēr kaimiņos esošais Zorlesko ciems ir slēgts. Ja reiz vīruss izplatās tik strauji, tad «visi no mums ir inficēti», viņš parausta plecus. Turklāt bārā regulāri ienāk cilvēki, kas iemanījušies izlavīties no karantīnas zonas. 

«Viņi zina visus mazos lauku celiņus,» pasmejas Mauricio.

Teikt, ka karantīnas robeža ir necaurejama, tik tiešām nevar. Mēs paši novērojam situāciju, ka pie kontrolposteņa pieskrien sieviete sporta apģērbā. Viņa vēlas iekļūt atpakaļ «sarkanajā zonā» pēc parastās rīta rosmes. «Jūs taču zināt par aizliegumu, vai ne?» sievieti nostrostē izbrīnītais policists un palaiž uz mājām.

Kad Alesandras Paladini sarūpētais maisiņš nodots viņas mātes rokās, pensionāre pāri robežai īpaši pateicas par focaccia baltmaizi. «Jūs jau paši zināt, kā tas ir, — kad kaut ko nevar dabūt, tas kārojas vēl vairāk.»

The post Itālijas «sarkanajā zonā» appeared first on IR.lv.

6. marts. IZRĀDE. DZĪVNIEKS. NACIONĀLĀ TEĀTRA AKTIERU ZĀLĒ. Vīrietis atgriežas no komandējuma. Pa ceļam automašīna notriec zaķi. Vīrietis dodas mežā to uzmeklēt un vairs no meža neiznāk. Viņš izārstē zaķi un kopā ar to pārvācas uz dzīvi ārpus lielpilsētas, strādā darbus, kurus nekad nav darījis, satiek cilvēkus, kuru dzīvē viņš uz mirkli ienāk kā neizprotama parādība. Režisors Reinis Suhanovs, lomās Arturs Krūzkops, Daiga Kažociņa, Raimonds Celms un citi. Biļetes cena 23 €. Bilesuparadize.lv

7., 15. marts. KONCERTS. AIVARS HERMANIS 65 VEF KULTŪRAS PILĪ UN LIELAJĀ DZINTARĀ. Dziesmas un instrumentālie skaņdarbi, kas iekļauti mūziķa soloalbumos, kā arī kopdarbos, kas tapuši sadarbībā ar dziedātājiem Ievu Akurateri, Aiju Vītoliņu un Igo, mūziķiem Uldi Marhilēviču, Juri Kristonu, Raimondu Macatu un Ēriku Upenieku, kā arī ar Akustisko ģitāru trio dalībniekiem — Kasparu Zemīti un Mārci Auziņu. Šie skatuves mākslinieki būs kopā ar Hermani abos viņa jubilejas koncertos. Biļetes cena 12—25 €. Bilesuparadize.lv

7.—14. marts. FESTIVĀLS. LIEPĀJAS STARPTAUTISKAIS ZVAIGŽŅU FESTIVĀLS KONCERTZĀLĒ LIELAIS DZINTARS. Piecos koncertos klasiskā, džeza, modernā un vokālā mūzika izcilu mūziķu interpretācijā — uzstāsies Liepājas Simfoniskais orķestris un Radio bigbends, dziedātājas Maija Kovaļevska un Maria Mendeša (attēlā), ģitārists Mišaels Pipokiņa, klarnetists Karels Dohnals, pianisti Armands Ābols un Vilems Lačumija. Izskanēs Ērika Ešenvalda Saksofonkoncerta pirmatskaņojums. Diriģenti Gintars Rinkevičs un Atvars Lakstīgala. Biļetes cena 10—30 €. Bilesuparadize.lv

Līdz 16. aprīlim. IZSTĀDE. KABUKI. JAPĀNAS 19. GADSIMTA UKIJO-E MĀKSLAS MUZEJĀ RĪGAS BIRŽA. Muzeja Japānas grafikas kolekcijā ir ap 380 eksponātu, no kuriem lielākā daļa ir ukijo-e — grafikas paveids, ko var tulkot kā «mainīgās pasaules ainas». Ukijo-e meistari attēloja tradicionālā japāņu teātra kabuki aktierus, skaistas sievietes, sumo cīkstoņus, kareivjus, ainas no vēstures un tautas pasakām, ceļojumu skatus, dabu un dzīvniekus, kā arī erotiska rakstura ainas. Lnmm.lv

The post Ir iesaka appeared first on IR.lv.

Vairāk nekā 80% reģistrēto koronavīrusa pacientu slimību pārcieš viegli, liecina liels ķīniešu pētījums. Tomēr viegli simptomi var kavēt epidēmijas ierobežošanu

Kad bīstamais vīruss sāka plosīties Ķīnā un aizceļoja tālāk pa pasauli, miljoniem cilvēku pārņēma bailes un pat panika. Galu galā, Covid-19 jau reģistrēts sešos kontinentos. Atklāto inficēto cilvēku skaits otrdien tuvojās 100 tūkstošiem, no kuriem vairāk nekā 3000 ir miruši.

Tajā pašā laikā medicīnas eksperti norāda uz kādu pozitīvu aspektu: lai gan vīruss var būt nāvējošs, lielākajai daļai saslimušo simptomi ir viegli un viņi atlabst pilnībā. Tas ir ļoti būtisks faktors, lai izvairītos no liekas globālas panikas, kā arī gūtu skaidrāku priekšstatu par vīrusa pārnešanas ceļiem.

«Daudziem cilvēkiem tagad sākusies panika, jo vīrusa risks tiek pārspīlēts,» saka virusologs Dzjiņs Dunjaņs no Honkongas Universitātes. «Gan valdībām, gan veselības aprūpes profesionāļiem šis aspekts ir jāņem vērā, jo [panikas] sekas var būt nepatīkamas.»

Daudzas lietas par vīrusu joprojām nav zināmas un tiek pētītas. Taču — ko saka eksperti, balstoties uz šobrīd pieejamo informāciju?

1. 80% saslimšanu ir vieglā formā

No 44 672 koronavīrusa saslimšanām, kas tika reģistrētas Ķīnā līdz 11. februārim, vairāk nekā 36 tūkstošiem jeb 81% izpaudās vieglā formā, liecina lielākais līdz šim veiktais pētījums par Covid-19. To publicējis Ķīnas Slimību kontroles un prevencijas centrs (ĶSKPC). 

Par vieglu saslimšanu tiek uzskatīts gadījums, ja pacientam nav pneimonijas (kā tiek definēta plaušu infekcija) vai pneimonijas simptomi ir ļoti viegli. 

Divas pārējās saslimšanas kategorijas ir smaga un kritiska. Par smagu gadījumu tiek uzskatīts elpas trūkums, zems skābekļa līmenis asinīs un citas plaušu problēmas. Kritiski ir tie gadījumi, kad sākas septiskais šoks un vairāku iekšējo orgānu darbības traucējumi vai tie pārstāj darboties.

Tikai 14% apzināto pacientu saslimšana bijusi smaga, un mazāk nekā 5% — kritiska. 

Vidējais mirstības līmenis Ķīnā bija 2,3%. Šo skaitli uz augšu pacēla salīdzinoši augstāks mirstības līmenis Hubei provincē, kuru uzskata par jaunā koronavīrusa epicentru. Citos Ķīnas reģionos mirstības līmenis ir zemāks — 0,4%. Salīdzinājumam: mirstība no ikgadējās gripas ir 0,1%.

Tajā pašā laikā īstais mirstības līmenis, iespējams, ir vēl zemāks, jo daudzas saslimšanas bija vieglā formā un pacienti par to veselības iestādēm nemaz neziņoja, līdz ar to nenonākot arī kopējā statistikā.

2. Vieglie gadījumi izskatās pēc parastas saaukstēšanās

Patiesībā mediķiem pagaidām ir sarežģīti definēt vieglas saslimšanas formas, jo šiem pacientiem simptomi bija minimāli un viņi pat nemeklēja ārstu palīdzību. Zinātnieki norāda, ka atsevišķiem inficētajiem vispār neparādās nekādi simptomi.

Vieglas saslimšanas gadījumā simptomus grūti atšķirt no parastas saaukstēšanās vai sezonālās gripas, norāda Dzjiņs no Honkongas Universitātes. «Daži no šiem pacientiem turpina ikdienas gaitas, it kā nekas nebūtu noticis. Tas var izpausties kā mazliet iekaisis kakls. Vienu divas dienas. Tad tas pazūd.»

Ķīnā veiktajā pētījumā noskaidrots, ka atsevišķos vieglos gadījumos novērojama arī viegla pneimonija, neliels nogurums un neliels drudzis.

3. Lielākā daļa vieglo pacientu atveseļojas

Nav šaubu, ka vīruss var būt bīstams, it īpaši kritiskos gadījumos. No šiem pacientiem līdz 11. februārim nomira 49, liecina ĶSKPC dati. Tomēr pētījumā tika analizēts salīdzinoši mazs kritisko gadījumu iznākums, tāpēc pagaidām vēl nevar teikt, ka priekšstats par slimību ir pilnīgs.  

No visiem 78 485 saslimšanas gadījumiem, kas Ķīnā bija reģistrēti līdz 27. februārim, no slimnīcām bija izrakstīti jau 32 495 pacienti jeb 41%, liecina Ķīnas Nacionālās veselības komisijas statistika. Aptuveni 8300 pacientiem slimības izpausmes bija ļoti nopietnas, un viņi joprojām atrodas mediķu aprūpē. Vairāk nekā 2700 cilvēku Ķīnā ir miruši.

Lielākā daļa nāves gadījumu reģistrēti Hubei provincē, kur sākās vīrusa uzliesmojums, un sākotnēji pacientu aprūpe bija ierobežota, jo medicīnas personāls nespēja tikt galā ar milzīgo slimnieku pieplūdumu. Tieši tāpēc Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Adhanoms Gebreiesuss jau vairākkārt brīdinājis, ka visvairāk upuru var būt tajās valstīs vai reģionos, kur ir slikta veselības aprūpes sistēma.

4. Vieglo saslimšanu pārsvars var sarežģīt vīrusa ierobežošanu

Priecājoties par to, ka lielākā daļa saslimšanu ir vieglas, tomēr jāatceras, ka tieši tas var nopietni apdraudēt vīrusa ierobežošanu. Viegli simptomi vai pat pilnīgs asimptomātiskums nozīmē to, ka paši inficētie to nejūt vai uzskata par vieglu saaukstēšanos, turpina kontaktēties ar citiem cilvēkiem — ceļo, sarokojas, skūpstās — un neapzināti izplata vīrusu tālāk. 

«No šāda skatpunkta Covid-19 ir zems veselības apdraudējums individuālā līmenī, taču augsts apdraudējums visas populācijas līmenī. Tas var smagi iedragāt veselības aizsardzības sistēmas pasaulē un radīt lielus ekonomiskus zaudējumus,» pirms pāris nedēļām žurnālā The New England Journal of Medicine rakstīja piecu zinātnieku grupa. 

Ņemot to visu vērā, iespējami divi tālākie scenāriji, uzskata virusologs Dzjiņs. Jaunais koronavīruss (līdzīgi kā tam līdzīgais SARS, kas tika piedzīvots 2002. un 2003. gadā) sāk izplesties pa pasauli, tiek veiksmīgi ierobežots un pamazām iznīkst. 

Otra varbūtība: jaunais koronavīruss iedzīvojas cilvēkos un kļūst par tādu pašu sezonālu traucēkli kā gripa. Šajā gadījumā cilvēkiem vienkārši būs jāiemācās ar to sadzīvot. Visticamāk, laikam ejot, vīruss pamazām arī zaudēs savu potenci. Turklāt šobrīd zinātnieki steidz izstrādāt vakcīnu pret Covid-19, uzsver Dzjiņs.

5. Pat vieglie gadījumi var nodrošināt imunitāti pret jaunu saslimšanu

Vairāki medicīnas eksperti uzskata, ka līdz šim inficētie cilvēki otrreiz vairs nesaslims, jo viņu organisms ir izstrādājis antivielas, kas nodrošina imunitāti. 

«Kamēr vien vīruss nepiedzīvos būtiskas mutācijas, otrreizēja inficēšanās nav iespējama,» skaidro sabiedrības veselības profesors Lu Hundžou no Šanhajas. Imunitāte veidojas pat tad, ja saslimšana bijusi viegla vai noritējusi bez jebkādiem simptomiem. «Ikvienam, kas atveseļojies, organismā radušās vērtīgās antivielas,» saka Dzjiņs.

Ņemot vērā šo dabisko cilvēka imūnsistēmas reakciju uz vīrusa nonākšanu organismā, Ķīnas veselības aprūpes darbinieki tagad lūdz pacientus, kas jau atveseļojušies, ziedot savu asins plazmu, kuru var izmantot jaunu slimnieku ārstēšanā.

The post Labas un sliktas ziņas appeared first on IR.lv.

DNS analīzes liecina, ka jaunā koronavīrusa Covid-19 ģenētiskā materiāla sakritība ar bieži sastopamo sikspārņu koronavīrusu ir 96%.

The post Sikspārņi un bīstamie vīrusi appeared first on IR.lv.

«Ja katra iesaistītā persona būtu tiešām pildījusi savus pienākumus pēc labākās apziņas, tur nebūtu [miruši] cilvēki,» žurnālam Ir saka prokurors Kaspars Cakuls. «Katra nepamanītā kļūda no attiecīgā būvspeciālista puses, no kontrolējošo iestāžu puses veidoja likumsakarību,» papildina Agris Skradailis. Zolitūdes traģēdijas, kad 2013.gada 21.novembrī Rīgā sagruva lielveikala Maxima jumts, nonāvējot 54 cilvēkus, lietas prokurori sola pārsūdzēt neseno tiesas spriedumu, kas par vainīgu pussimta cilvēku nāvē atzina tikai vienu no deviņiem apsūdzētajiem.

Žurnāls ceturtdien atklāj prokuroru argumentus, kāpēc tiesas spriedums, viņuprāt, nav taisnīgs un kādi argumenti nav pienācīgi novērtēti. Prokuratūras ieskatā vainīgs ir ne tikai būvinženieris Ivars Sergets, kas pieļāva rupjas kļūdas būvkonstrukciju slodžu aplēsēs (piemēram, kopnes apakšējais savienojuma mezgls bijis pārslogots pat 6,5 reizes), bet arī citi iesaistītie.

Prokurori atzīst, ka toreizējos likumos bija vairāki caurumi, piemēram, nebija noteikta konkrēta ekspertīzes forma, uz ko tiesā arī atsaucās vairāku apsūdzēto advokāti. Tomēr nebūtu pareizi uzskatīt likumu nepilnības par cēloni traģēdijai. «Nevajag izplūst vai vainot likumdošanu — šeit ir vainojamas tikai šīs personas. Ja viņas savus pienākumus būtu izpildījušas pienācīgi, nekas tāds nenotiktu pat pie šī vispārējā regulējuma. Izpildi, ko tev liek!» sacīja Skradailis.

«Vienkāršiem vārdiem sakot, ir jāizbūvē ēka, kura ir droša ekspluatācijā,» teic Cakuls. Viņš uzskata, ka tagad sāk strīdēties, kuram bija pirmajam jāuzliek paraksts, kuram otrajam, ir muļķība.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.

The post Žurnāls: Prokurori pārsūdzēs netaisnīgo Zolitūdes traģēdijas tiesas spriedumu appeared first on IR.lv.

Janvārī apstrādes rūpniecības ražošanas gada izmaiņu rādītājs bija sliktākais kopš 2014.gada novembra, izlaidei samazinoties par 3,6%. Salīdzinājumā ar decembri ražošana sezonāli izlīdzinātajos datos saruka par 1,2%.

Latvijas rūpniecības lielā sāpe pašlaik ir kokapstrāde. Tajā ir lielākais kritums gada griezumā kopš 2009.gada marta jeb 10,7%. Šādā situācijā apstrādes rūpniecībai panākt izaugsmi ir grūti. Daļēji tas ir t.s. bāzes efekts, pērn kokrūpniecībā janvāris bija īpaši veiksmīgs mēnesis ļoti labos laikos. Turpretim signāli no nozares par tās nākotni šā gada sākumā no sliktiem kļuva par kontrastainiem. Cenas stabilizējas, daļēji pateicoties mežsaimniecībai nepiemērotiem laika apstākļiem, kas ierobežo piedāvājumu visā reģionā. Nozares aptaujās paustais vērtējums par ražošanas izmaiņām tuvākajā nākotnē sāka uzlaboties. Taču liels risks ir mizgraužu epidēmijas turpināšanās Centrāleiropā, tādā gadījumā cerētā izeja no krīzes līdz 2020. gada beigām var nenotikt.

Turpretim ar plusa zīmi gadu sāka pārtikas ražotāji, gada griezumā palielinot ražošanu par 1,0%. Radniecīgā dzērienu nozare auga pat par 11,5%. Pārtikas pārstrādes rezultāti ir bijuši tik vāji tik ilgu laiku, ka agri vai vēlu, atsevišķiem “zvaigžņu” uzņēmumiem palielinot savu īpatsvaru, ražošanai ir jāsāk augt. Zvaigznes šajā nozarē tiešām ir, turklāt visās svarīgākajās apakšnozarēs, piemēram, Dobeles dzirnavnieks, Food Union, Karavela, Rēzeknes gaļas kombināts, Putnu fabrika Ķekava, Orkla grupas uzņēmumi.

Metālapstrāde un mašīnbūve kļuva par Latvijas rūpniecības attīstības galveno virzītāju 2016. gadā. Pēc trīs lieliskiem gadiem tās rezultāti pērn kļuva kontrastaināki, to pašu var teikt arī par janvāri, taču šī kopumā joprojām ir salīdzinoši veiksmīga Latvijas rūpniecības daļa, turklāt dažas apakšnozares ir apbrīnojami sekmīgas uz pasaules notikumu fona. Divās lielākajās grupas nozarēs — metālapstrādē un elektronikā janvārī bija divciparu pieaugums gada griezumā. Arī trešajā — elektrotehnikas ražošanā ir neliels pluss jeb 3%. Pamatīgs kritums ir autorūpniecībā (-13,1%) un citu iekārtu ražošanā (-19,1%).

Aizvadītie divi gadi bija stagnācijas periods nemetālisko minerālu (g.k. būvmateriālu un stikla šķiedras) ražošanā. Taču pērnā gada nogalē vērtējums par nākotnes ražošanas apjomu sāka uzlaboties un janvārī jau redzam ražošanas kāpumu par 7,9%. Citās nozarēs — mēbeles, poligrāfija un papīrs, ķīmija, vieglā rūpniecība – janvārī bija nelielas svārstības uz vienu vai otru pusi, kas kopējo rezultātu daudz neietekmēja.

Signāli par rūpniecības nākotnes tendencēm nozares aptaujās ir diezgan cerīgi.

Latvijas rūpniecības noskaņojuma indekss gan janvārī, gan februārī nav izkustējies ārpus šaurās svārstību zonas, kur tas jau pavadījis vairākus gadus, ko varētu raksturot drīzāk kā mērenu optimismu — tas ir nedaudz virs vēsturiski vidējā. Ir neparasti lieli kontrasti starp nozarēm, salīdzinot nākotnes vērtējumus, pirmkārt par gaidāmo ražošanas apjomu un pasūtījumu portfeli.

Ražošanas apjomu prognozes inženierijas nozarēs (metālapstrāde, mašīnbūve, elektronika) ir apmēram pēdējās desmitgades vidējā līmenī. Savukārt vērtējums par pasūtījumu portfeli ir tuvu vēsturiski augstākajam līmenim, pēdējo trīs gadu labie aptauju rezultāti ir visumā “godīgi” atspoguļojušies ražošanas pieaugumā. Kokrūpniecībā ražošanas gaidu un pasūtījumu vērtējums turpretim līdzinās 2010.gada sākuma jeb krīzes līmenim.

No pasaules tirgiem pienāk pretrunīgi signāli. Ķīnā PMI indeksi (iepirkumu vadītāju aptauju rezultāti) februārī bija  katastrofāli, kā to var gaidīt brīdī, kad ceļošana un preču transportēšana ir lielā mērā paralizēta un daudzām rūpnīcām nav atļauts strādāt. ASV un eirozonā rūpniecības PMI indeksi bija ļoti tuvu nullei — pirmajā nedaudz virs, bet otrajā zem šīs atzīmes. Lai arī nedaudz “zem ūdens”, eirozonā indekss tomēr bija augstākais pēdējā gada laikā. Eiropā ziņo par ietekmi uz piegādes ķēdēm, bet situācija nav graujoša. Iespējami arī labvēlīgi efekti, ražošanai pārceļoties atpakaļ no Āzijas, tai skaitā pēc lielās jezgas beigām tālākā nākotnē.

Varētu teikt, ka kopumā signāli par rūpniecības nākotni ir cerīgi, ja vien nebūtu tā sasodītā vīrusa. Ir liels risks, ka tas ievilks eirozonas ekonomiku recesijā, tā ietekmi mēs vēl neredzam pat jaunākajās noskaņojuma aptaujās.

The post Ražošana samazinās, bet nākotnes signāli pretrunīgi appeared first on IR.lv.

Kāpēc nevēršamies tik pat aktīvi pret vardarbību ģimenē kā pret Covid-19 ?

Šonedēļ “Šķiltavā” “Ir”’ žurnālisti Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps ar kolēģi Ingu Spriņģi no pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Balica apspriež Latvijas un citu valstu reakciju uz koronavīrusu. Inga daudz laika pavada Igaunijā, un viņai ir interesanti vērojumi par atšķirībām starp abām valstīm. Inga arī pastāsta par savu satriecošo rakstu par sievieti, kurai vīrs nogrieza ausi, un kas ar viņu notika pēc tam. Latvijā vardarbība ģimenē jau gadiem ir slimība, kura netiek pienācīgi ārstēta. Žurnālistu trijotne arī mēģina saprast, kā pagaidu administrācija varētu ietekmēt Rīgas ārkārtas vēlēšanu rezultātus, un konstatē, ka bijušais Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis aizmirsis Hipokrāta zvērestu.

Podkāstā Šķiltava Ir žurnālisti katru piektdienu izskaidro, apspriež un reizēm arī iesmej par nedēļas politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem. Atklāj gan notikumu, gan pašu darba aizkulises, kurām neatrodas vieta tradicionālajā drukātā žurnāla rāmjos. Podkāsts ir pieejams Ir.lv, Spotify, Apple un Google Podcasts.

Labākais veids, kā atbalstīt šo podkāstu – abonēt Ir https://ir.lv/abonesana/zurnals-ir/ 

Lasi Ingas Spriņģes pētījumu par vardarbību ģimenē https://ir.lv/2020/03/04/kas-notika-ar-sievieti-kurai-nogrieza-ausi/ 

The post Podkāsts nr.20: Divas epidēmijas – jaunā un visur apspriestā, vecā un ignorētā appeared first on IR.lv.

16 intriģējoši jaunumi un notikumi Latvijas kultūrā

Reperi apceļo Latviju
Populārākie Latvijas repa mūziķi izsludina Republikas tūri 2020. Martā un aprīlī ansis, Singapūras Satīns, Edavārdi un Prusax dosies pie klausītājiem Valmierā, Ventspilī, Liepājā, Madonā un Jelgavā.
Bilesuparadize.lv

Vaska aprīlis
Vidzemes koncertzālē Cēsis festivāls Pētera Vaska mūzikas aprīlis. Atklāšanas koncerts notiks Klusajā sestdienā, 11. aprīlī. Koncertā Vasks, Brāmsa Vācu rekviēms un LNSO piedalās koris Latvija, solisti Elīna Šimkus un Rihards Millers, diriģē Andris Poga.
Cesukoncertzale.lv

Duālisms porcelānā
Līdz 3. maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā norit izstāde Samsāra, kurā skatāma starptautiski atzītā mākslinieču dueta Skuja Braden radītie glezniecības un tēlniecības darbi porcelānā. Latviete Ingūna Skuja un amerikāniete Melisa D. Breidena tajos interpretē budismu.
Lnmm.lv 

Rasta Basta
Klāt maijs un Grebenščikovs. 23. maijā Latgales vēstniecībā Gors leģendārais bards Boriss Grebenščikovs uzstāsies kopā ar grupu Akvarium koncertprogrammā Rasta Basta.
Latgalesgors.lv

Lauvas rēciens
24. maijā koncertzālē Palladium uzstāsies viens no šobrīd popularākajiem popmūziķiem pasaulē — latviešu izcelsmes dziedātājs un multiinstrumentālists Lauv, īstajā vārdā Ari Staprans Leff.
Lauvsongs.com

Rīga uzzied
16. maijā tiks atklāta Otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA2, kam dots nosaukums Viss reizē zied. Vairāk nekā 85% tajā skatāmo darbu tapuši speciāli biennālei.
Rigabiennial.com

Jauns teātris
Latvijas teātrī jaunpienācējs — Willa Teātris, kura kodolu veido savulaik JRT strādājušie aktieri. Nākamā pirmizrāde 23. martā — Ingas Alsiņas-Lasmanes performance Putn ilgs.
Facebook.com/villateatris

Dēmons
Liepājas teātrī režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfe Monika Pormale un komponists Matīss Čudars veido savu interpretāciju slavenajai Mihaila Ļermontova poēmai Dēmons. Lomās Egons Dombrovskis un Agnese Jēkabsone, pirmizrāde 23. martā.
Liepajasteatris.lv

Vienreiz jau var
Par godu 50. dzimšanas dienai ētera personība Baiba Sipeniece-Gavare radījusi stāvizrādi Vienreiz jau var / ar bufetes elementiem, ko var paspēt noskatīties gan papildizrādēs Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās.
Bilesuparadize.lv

Simfoniskā ģitāra
20. martā Latgales vēstniecībā Gors un 21. martā Lielajā ģildē Bēthovens, Vasks un Auznieka koncerts elektriskajai ģitārai, tajā uzstāsies korejiešu izcelsmes amerikāņu ģitāriste Dži Dži un Sinfonietta Rīga. Lielākā intriga ir Krista Auznieka skaņdarbs.
Latgalesgors.lv

Viss otrādi
Kādas nākotnē būs dzimumu lomas sabiedrībā? JRT Alvja Hermaņa režijā veidotā izrāde Sievietes un vīrieši stāsta par realitātes modeli, kurā tās ir pilnīgi apvērstas. Pirmizrāde 13. martā.
Jrt.lv

Vēlējuma dziesmas
3. maijā koncertzālē Lielais dzintars Liepājā un 9. maijā Vidzemes koncertzālē Cēsis koncertēs Arstarulsmirus. Koncertsērija Skatu punkti veltīta mūziķa jaunākajam albumam, kas iecerēts kā pirmais sērijā Vēlējuma dziesmas.
Aula.lv

Džeza Radiohead
17. aprīlī koncertzālē Latvija Ventspilī gaidāms grupas GoGo Penguin koncerts. Mūsdienu džeza trio no Lielbritānijas, kas asprātīgi nodēvēts par džeza Radiohead, savā mūzikā savieno roku, džezu un elektroniku.
Koncertzalelatvija.lv

Lepnums un aizspriedumi
Ar Džeinas Ostinas romāna Lepnums un aizspriedumi dramatizējumu Nacionālajā teātrī debitē Kvadrifrona režisors Klāvs Mellis. Neatkarīgās teātra apvienības un Nacionālā teātra kopdarbs ir «skumīga salonkomēdija par divu pasauļu sastapšanos». Pirmizrāde 12. martā.
Teatris.lv

Leģendārs varonis
Uz Nacionālās operas un baleta skatuves 24. martā norisināsies Maskavas Valsts akadēmiskā baleta teātra viesizrāde Spartaks. Izrāde veltīta leģendārā baletdejotāja Māra Liepas piemiņai.
Bilesuparadize.lv

Džemmas piemiņai
Nacionālajā mākslas muzejā līdz 5. aprīlim skatāms projekts Džemma Skulme. Viņas glezniecība, kas tapis vēl ar aktīvu mākslinieces līdzdalību. Savukārt Mākslas stacijā Dubulti apskatāma izstāde Džemma Skulme. Saruna ar laiku, kas veltīta viņas sadarbībai ar grupu Instrumenti un 3D glezniecībai. Izstāde līdz 17. maijam.
Lnmm.lv

LETA un publicitātes foto

The post Kultūras asni appeared first on IR.lv.

Lai atklāti sarunātos ar citiem, jānonāk tuvībā ar sevi

Tas notika kādā no X svētku sanākšanām. Ziniet, tās vārdā nenosauktās, vieglās sapulcēšanās ar glāzi vīna un intīmu apgaismojumu telpā. Mēs bijām skaisti, inteliģenti un sveši (par pēdējo runājot — tādi arī palikām). Spraucoties cauri svešinieku bariņiem, atvieglojumā pamanīju glābiņu pāris pazīstamu cilvēku veidolā. Jāsagaida mirklis, kad kāds no viņiem atbrīvosies, jāpieslīd klāt, un ar vieglu «kā tev klājas?» neveiklā «es-nevienu-nepazīstu-man-nav-par-ko-runāt» sajūta būs izkūpējusi. Tā arī notika. 

Vispirms parunājos ar V. (nebijām redzējušās gadus padsmit). Protams, par darbu. Tas ir visdrošākais temats, jo ir vistālāk no paša runātāja. Par bērniem. Par aizgājušu, mīlētu kolēģi. Par vasaras mājām (arī tavējā ir gandrīz sabrukusi?). Kad drošie temati bija izsmelti, slīdēju tālāk. Cik jauki, ka A. ir šeit! Ar viņu ir viegli pat tad, kad nemaz nav viegli. Drīz smaidu pilnā saruna aizvijās līdz small talk aizliegtajiem tematiem. Vai jūs zināt, par ko nevajag runāt skaistu, inteliģentu un svešu cilvēku sanākšanās? Par politiku (kurš grib tādās runās klausīties?), reliģiju (Dies’ pas!), seksu. Pievienoju šim sarakstam empīriskā ceļā stiprinātu pārliecību, ka nevajag runāt par slimībām, sāpēm un šķirtajiem dzīvesbiedriem. 

Small talk tabu tēmu uzskaitījums bija labs sākums smieklīgiem atmiņu stāstiem par to, kurš izgāzies, runājot par kādu no šiem tematiem svešinieku sabiedrībā, nenojaušot, ka katrs ar karstu pārliecību izrunātais teikums kļūst par mīnu, saspridzinot iespējamo saprašanās tiltu ar klausītāju. Pamācoši. Un, galvenais, droši, jo tas ir, bet arī nav par mums. Mēs iedzērām, pasmējāmies un šķīrāmies. Nesatikušies. Neko patiesu par sevi nepasakot un viens par otru neuzzinot. Varbūt arī nevajag, prātoju tumsā, dodoties uz nākamo sarunāšanos. Lai svarīgais, sāpīgais un sirsnīgais paliek pie manis. Nevajag svešus cilvēkus ar sevi apgrūtināt. 

Kur paliek sāpīgā, nogurusī patiesība, kamēr nēsājam to gludo, pieklājīgo? Vai tās vieta ir mājās? Pie tā idilliskā galda, pie kura reizi nedēļā (mēnesī vai gadā) satiekamies ar tuvajiem? Un ko iesākt ar vēlmi, lai šī retā tikšanās notiek viegli un skaisti? Kāpēc rīta kafija jāsabojā ar stāstu par ciešanām vai ar strīdiem? Kāpēc vispār par to jārunā? Būtu labāk parunājuši par ko neitrālu (tikai, lūdzu, nesāc atkal to krievu jautājumu!). Nu re, satikšanās prieks ir salūzis… Nevajag tuvus cilvēkus ar sevi apgrūtināt. 

Kas notiek ar mūsu sāpīgo, neglīto patiesību, ja pasaulei rādām tikai skaisto vaigu? Mēs esam ērti. Ar mums ir viegli. Ar mums var pasmieties, pačalot, aizmirsties un aizmirst. Tāpat kā, spēlējot bezrūpīgu vieglumu, pamazām aizmirstam sevi. Kas es biju, pirms iemācījos būt ērts cilvēks, kuram vienmēr iet labi?

Nenotikušās sarunas 

Tajā prāta kabatā, kurā glabājas atmiņas par nenotikušo, risinu sarunas, kurām vajadzēja notikt, bet tās nenotika. Katrai ir savs iemesls. Kādai pietrūkusi drosme un sajēga, citai — laiks vai uzmanība, daudzām — trūcis gribēšanas. Kā Viņš iejūtīgi pavaicāja, kā es jūtos, un, kamēr meklēju situācijai pieļaujamo atklātības līmeni, pats atbildēja manā vietā: «Labāk, ja?», un pievērsās rasolam, neredzēdams, kā kopā ar atbildi noriju smieklus (viss šajā situācijā, ieskaitot manu skumjo atbildi, bija smieklīgs). Kāda Viņa būtu šodien, ja es toreiz būtu bijusi gudrāka un pateikusi ko tādu, kas ļauj viņai būt atklātai? Kādēļ neatceros neko, ko Viņš man teicis padsmit vienā dzīvoklī nodzīvotos gados? Kādiem bija jābūt tiem vārdiem, kas Viņu būtu padarījuši brīvu? Kādēļ Viņš nevienam nepateica, ka dzīvo pēdējās nedēļas, un ko viņš tajās domāja par mūsu vienaldzību? Ko Viņa baidās pateikt, sakot, ka negrib par to runāt, un kas notiks, ja mēs tā arī nesatiksimies uz «pēc tam» atlikto sarunu? 

Vai mūs apdraud lipīga amnēzija? Vai pamazām aizmirstam, kā tas ir — uzdrošināties sarunāties par svarīgo, būt atklātam, klausīties, mēģināt saprasties? Ir tik viegli vienam otru izdzēst no draugu saraksta, no atmiņas un domām. Ir tik viegli pierast, ka vairs neatklājamies viens otram, ieslēdzamies savās pieredzēs, pārstājam meklēt izeju no tām un neatsaucamies tiem, kuri meklē sarunu. 

Uzdrīkstēties intimitāti 

«Līdz 6. klasei biju nesekmīga gandrīz visos priekšmetos. Problēma bija mūsu ģimenes problēma. Es biju nelaimīgs bērns. Daudz kas nebija sakārtojies. 6. klasē sēdēju kārtējās pēcstundās pie matemātikas skolotājas, un man bija jārisina kāds uzdevums. Atšķirībā no citām skolotājām, kuras mani nosodīja, jo es nemācījos un turklāt slikti uzvedos, šī skolotāja apsēdās blakus un mierīgā tonī teica, kas man būtu jādara. Atceros, ka vienā brīdī sāku rēķināt pati. Pēkšņi skolotāja saka: «Bet Santa, tu taču esi diezgan gudra!» Nemūžam to neaizmirsīšu. Vienā brīdī iekāpu skolotājai klēpī. Atbraucu mājās un sāku mācīties. Es atceros to dienu — sniga sniegs, sēdēju pie rakstāmgalda un sāku mācīties visus priekšmetus pēc kārtas. Pabeidzu skolu kā teicamniece. Tas bija brīnums. Man palīdzēja skolotāja. Es biju izslāpusi pēc tāda brīža!»  

Stāstu par vienu teikumu, kas tik spēcīgi mainīja mazas meitenes saprašanu par sevi un savām spējām, Santa izstāsta uzreiz, bez ilgas domāšanas, kad vaicāju par viņas dzīves spilgtākajām sarunām. Varbūt tieši tā ziemas pēcpusdiena, uzmanīgs cilvēks un viens teikums bija sākums tam, kāpēc Santa Ozoliņa kļuva par psiholoģi. «Man bijuši daudzi posmi dzīvē, kad es būtu gribējusi, lai man kāds ir blakus. Sākumā (studējot) gribēju uzzināt atbildes uz saviem jautājumiem, tad — dot citiem to, kā man pietrūka: ka mani dzirdi, man kāds ir līdzās.» 

Desmit gadus Santa nostrādāja pie krīzes tālruņa, uzklausot cilvēkus dzīves grūtākajos brīžos. Tajos, kuros par neizturamo izvēlamies runāt ar svešinieku, nevis savējo. Tajos, kuros, pirms spējam kaut ko pateikt, ilgi klusējam. Dzīvē klusēšana notiek arī runājot, smejoties, izliekoties, ka viss ir kārtībā… Tagad, strādājot ar cilvēkiem klātienē, viņa redz, ka nespēja vienam otru atbalstīt sākas ar nespēju uzticēties. «Mēs mēģinām kaut kā izskatīties citu acīs, bet arī ģimenes locekļu acīs. Joprojām saskaros ar cilvēkiem, kuri domā, ka viss, kas ir uz sirds, ir jātur pie sevis, nedrīkst rādīt emocijas. Tas tiek mācīts arī bērniem: «Savācies!»»

Intimitāte sarunā nav pašsaprotama, jo īpaši, ja arī mājās viens otram nosakām augstus standartus. Santa stāsta par jauniešiem, kuriem jāmācās klātienes komunikācija, jo būt pretī dzīvam cilvēkam — tas ir biedējoši un rada milzīgu stresu. «Pie manis nāk arī vidusskolēni. Viņi stāsta, ka pat skolā izjūt spiedienu, ka ir jābūt stipram. Nevari būt atklāts, jo kādā brīdī tas var pavērsties pret tevi. Tas nav stilīgi. Ir jābūt bezjūtīgam, tādam, kas tiek visam pāri, — tas ir forši.»  

Kur mūsu bērni iemācās, ka jādzīvo bruņās? Daudzajos ekrānos? Steidzīgās sarunās mājās? Santa nesteidzas apsūdzēt tehnoloģijas un tic, ka arī tie, kuri ir dzimuši tehnoloģiju laikmetā, atradīs veidu, kā izteikt un sajust intimitāti. Cilvēks atgriezīsies pie nepieciešamības sarunāties vai nu ierīcēs, vai ārpus tām, bet tam būs vajadzīga drosme sākt sarunu, neizlikties, būt atklātiem. «Cilvēki nerunā. Reizēm jūti gaisā, ka šis ir tuvības mirklis! Un tad kāds pēkšņi iziet ārā… Un saruna atkal nenotiek. Agrāk cilvēki vairāk varēja stāstīt, kas ar viņiem notiek. Varbūt neprata to nosaukt vārdā, bet viņi varēja norunāt nost lietas, par kurām šodien kaunamies runāt. Un šī aizņemtība… Cilvēki patiešām jūtas vientuļi (vismaz tie, kas nāk pie manis). Viņiem pietrūkst ikdienas uzticēšanās. Bieži ne bērni, ne partneri nevar pārrunāt lietas ģimenē.»  

Vārdi ir maldinoši. To saturs drūp un izzūd kā Labraga stāvkrasts. Vārdus, kuri kādreiz apzīmēja sakāpinātas jūtas, šodien tērējam tik viegli. Kādreiz domāju, ka vārdam «mīlu» cilvēks gatavojas gadiem. Šodien ir tik parasti dzirdēt, ka kāds mīl spēlēt skvošu vai dzert seleriju sulu. Kas valodas inflācijā paliek īpašajiem cilvēkiem un tai sajūtai, kuru kādreiz pazinām kā «mīlestību»? Kas paliek brīžiem, kad esam satriekti lupatu lēveros, ja vārdu «šoks», ko kādreiz piedzīvojām varbūt reizi dzīvē, šodien piesaucam un dzirdam ik pēc pusstundas? Vārdi zaudē jēgu. Un tomēr vārdi un saruna joprojām ir tuvākais ceļš vienam pie otra. 

Parunāsimies?

Šī ir nepiemērota diena pastaigai. Salst. Taču mēs nevis paslēpjamies siltumā, bet paliekam vējā un sarunā. Mums abām ir tik daudz kas stāstāms. Kāda no mums piedzīvojusi visu mūžu gaidītu saprašanos ar Mammu. Tā notikusi pēdējā brīdī un ļāvusi vieglāk atvadīties. Kāda atkopusies no iztukšojuma un brīnumaini atgūst spēku vietā un veidā, kas agrāk pašai licies nesasniedzams. Kāda mācās tikt galā ar pēkšņu kritienu. Kāda apprecējusies. Mēs abas mācāmies pārvarēt bailes un, viena otrai par to stāstot, svinam tos brīžus, kad izdodas izdarīt agrāk biedējošo. Mums abām jāsaņemas, lai runātu par patiešām svarīgo. Nostājamies viena otrai līdzās grūtībās un stiprināmies sarunas biedres atklātībā. Mēs neesam redzējušās trīs gadus, bet pēc pastaigas vējainajā dienā esam pietuvojušās tādā tuvumā, kādā reti pietuvojamies sev. Tas nav droši: nonākot tuvībā ar sevi, riskējam uzdurties kam neglītam, sāpīgam. Vieglāk ir palikt drošajā small talk attālumā arī sarunā ar otru un kur nu vēl ar sevi. 

Es domāju par sarunām, kuras atstājušas noturīgu nospiedumu manā atmiņā un dzīvē. Tajās atvērusies kāda sapratne, īstenāka klātbūtne savā un reizēm arī otra cilvēka dzīvē. Reizēm tās bijušas tikai atsevišķas frāzes, teikumi, kuros runātājs vairāk sarunājies ar sevi nekā ar klausītāju. Kad Viņa stāstīja, kā Londonas kafejnīcā neapturami raudājusi pēc sarunas ar meitu (nezināju, ka arī citiem saprašanās ar tuvākajiem rodas tik grūti). Kad Viņi abi atbrauca, lai pateiktu, ka šķiras. Kad Viņa (tas bija pirms gadiem divdesmit) pateica, ka pēkšņi var sabrukt, lielveikala autostāvvietā ieraugot bezrūpīgu sievieti ar iepirkumu maisiņiem, jo zina, ka nekad, nekad nedzīvos tādu dzīvi. Kad Viņš stāstīja par saviem draugiem miljonāriem, kuri jūtas nožēlojami, jo citi pērn nopelnījuši vairāk. Kad Viņa piezvanīja kādā pavasara dienā, un jau pirmajā teikumā bija dzirdams, ka viņa zvana no realitātes, kurā nepastāv nekādi «varbūt-tomēr», «cerēsim», «tad-jau-redzēs». Neko neredzēsim, necerēsim, jo viss ir beidzies. Kad Viņš, kakla caurulītei sēcot, sacīja, ka sapņo vēlreiz pieskarties kaķim un sajust dzīvnieka spalvas maigumu. Es atceros Viņas mierīgo intonāciju, kad viņa teica: «Let it be! ir cits Let it go! veids», un, kad es sapratu, ko viņa ar to domāja, nožēloju visas reizes, kad biju kādu pamācījusi, ka sāpīgo vajag atlaist (ja vien varētu, es atsauktu visas reizes, kad kādam to teicu, gluži tāpat kā veikali atsauc Ķīnā ražotas rotaļlietas, kas izrādījušās bīstamas). Sarunas, kurās viens teikums pasaka vairāk nekā kopoto rakstu sējumi…

Nevēršos pret sarunām par to, kāds ārā laiks. Arī tām ir savs spēks mūsu satuvināšanā. Taču mudinu sargāt spēju veidot ne tikai sarunas par neko. Vēršos pret iestigšanu «kā-tev-iet-man-iet-labi» attiecībās, pret palikšanu mazajās sarunās arī ar tiem, kuri mūsu dzīvē ir ieradušies tieši dziļo, bieži — nenotiekošo un nenotikušo sarunu dēļ. Nesarunājoties ar brikšņiem aizaug ceļš, kas ved vienam pie otra un arī pie sevis. Ko es gribēju teikt, pirms mani aizvēra bailes tapt nesaprastai?

Gada tumšie mēneši ir ķekatās iešanas laiks. Maskas velkam, lai izklaidētos, izdzīvotos tajā, kādi neesam, lai uztaisītos par biedējošākiem, skaistākiem, bīstamākiem, nekā esam patiesībā. Arī tas ir skaisti. It īpaši, ja, pavasarī maskas novelkot, esam patiesi un ļaujam tādiem būt arī citiem. Tāpēc, ja satiekamies kādā sapulcēšanās vietā ar intīmu apgaismojumu un glāzi vīna, parunāsimies, labi? Varam runāt par ziemu, kas neieradās, vai par svarīgo: sāpīgo un skaisto.

The post Mazās sarunas appeared first on IR.lv.

Notikumi, kuru dēļ vērts doties otrpus Baltijas jūrai

Izstādē Young Swedish Design 2020, kas līdz 22. martam vērojama Nacionālajā arhitektūras un dizaina centrā ArkDes, var uzzināt, kas jauns skandināvu dizainā.
Arkdes.se

Ziemeļvalstu foto gadatirgus Fotomässan (27.—29. marts) laikā notiks izstādes, jaunāko industrijas produktu prezentācijas, darbnīcas un lekcijas, kas domātas gan amatieriem, gan profesionāļiem.
Fotomassan.se

18. aprīlī, Stokholmas kultūras naktī, pilsētā notiks neskaitāmi bezmaksas mākslas pasākumi.
Kulturnattstockholm.se

The Daily Show vadītājs, komiķis Trevors Noa prot trāpīgi jokot par ASV politiskajiem notikumiem. 29. maijā savā tūrē Loud & Clear viņš uzstāsies arēnā Ericsson Globe.
Stockholmlive.com

Ārā, zem Skanstull tilta iekārtotajā Trädgården klubā 16. maijā notiks vīna un ēdiena festivāls Greenhouse Festival. Maltītes un dzērienus papildinās Zviedrijas labāko šefpavāru meistarklases, lekcijas un DJ seti.
Vaxthusfesten.com

Līdz oktobrim Ziemeļu muzejā (Nordiska museet) notiek izstāde The Arctic — While the Ice Is Melting, kas stāsta par Arktikas iedzīvotāju ikdienu un klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem.
Nordiskamuseet.se

Stokholmas Karaliskais filharmonijas orķestris atzīmēs Bēthovena 250 gadu jubileju ar divas nedēļas garu koncertprogrammu Ladies versus Beethoven, kurā līdzās komponista simfonijām skanēs 19. gadsimta sieviešu komponistu darbi. No 18. līdz 28. martam Stokholmas koncertzālē.
Konserthuset.se

Prinča Eižena muzejā līdz septembrim skatāma zviedru mākslinieces Lēnas Kronkvistas darbu retrospekcija. Gleznas, skulptūras, tekstilmāksla no 60. gadiem līdz mūsdienām.
Waldemarsudde.se

30. maijā Stokholmas ielas piepildīs ikgadējā ASICS Stokholmas maratona dalībnieki.
Stockholmmarathon.se

Mode ir māksla? Līdz jūnijam šo jautājumu šķetinās izstāde Art in Fashion Svena Harija Mākslas muzejā. Tajā skatāmi 14 Eiropas modes dizaineru darbi, kurus iedvesmojis mākslas pasaules mantojums.
Sven-harrys.se

Millesgården muzejā līdz 31. maijam izstādīti ilustratora Gustava Tengrena darbi — gan tādi, kas tapuši pēc Volta Disneja pasūtījuma, gan neatkarīgi veidotas ilustrācijas.
Millesgarden.se

Nesen atjaunotajā Zviedrijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 17. maijam skatāma izstāde Inspiration — Iconic Works, kurā starptautiski pazīstamu mākslinieku darbi izstādīti blakus seniem mākslas objektiem, no kuriem tie iedvesmojušies.
Nationalmuseum.se

Marokāņu mākslinieka Hasana Hajaja fotogrāfijās redzamas spilgtas atsauces uz viņa tautas kultūras mantojumu. Hajaja modeļi ir fotogrāfa draugi no Marokas. Mākslinieka izstāde Vogue, The Arab Issue līdz 7. jūnijam mākslas centrā Fotografiska.
Fotografiska.com/sto  

Līdz rudenim Vermdes (Värmdö) arhipelāga mākslas centrā Artipelag notiek izstāde Signature Women, kurā skatāmi piecdesmit 20. un 21. gadsimta Zviedrijas mākslinieču darbi.
Artipelag.se

Norvēģu gleznotājam Edvardam Munkam patika fotografēt, taču plašākai publikai viņš savas bildes neizrādīja. Ar mākslinieka fotouzņēmumiem līdz jūnijam var iepazīties galerijā Thielska.
Thielskagalleriet.se

Modernās mākslas muzejā līdz 10. maijam skatāma Ņujorkā dzīvojošā libāniešu mākslinieka Valida Rāda izstāde. Izmantojot dažādas mākslas formas, Rāds pēta, kā vardarbība ietekmē ķermeņus, prātus un kultūru.
Modernamuseet.se 

Līdz maijam Zviedrijas Nacionālais zinātnes un tehnoloģiju muzejs pārtapis par videospēļu paradīzi, kurā var ne tikai aplūkot, bet arī parotaļāties ar aizvēsturiskiem spēļu automātiem un ultramodernām spēļu konsolēm.
Tekniskamuseet.se

Foto no publicitātes materiāliem

The post Stokholma appeared first on IR.lv.

8 svaigas idejas jaunajai sezonai

Rudy’s kombuča
Antioksidanti, B vitamīni un probiotiskās baktērijas — tējas sēnes jeb kombučas veselīgās īpašības ir labi zināmas. Izmēģini Rudy’s kombuču, ko gatavo Ādažos dzīvojošā Grabaru ģimene. Rudy’s klāstā ir sešu veidu kombučas, un tās pieejamas dažādās kafejnīcās visā Latvijā (Kalve Espresso Room Rīgā, Academia Jelgavā u. c.). Dzēriens nosaukts ģimenes mīluļa taksīša vārdā, un no katras pārdotās kombučas 10 centi tiek ziedoti suņu patversmei Labās mājas.

Paliec mājās
Koferu krāmēšana, lidostas burzma, lieki tēriņi un, galu galā, transportlīdzekļu radītais vides piesārņojums — atvaļinājumam ārzemēs ir vairākas ēnas puses. Tāpēc aizvien populārāka kļūst brīvdienu pavadīšana mājās jeb staycationing. Tā ir iespēja nodoties tam, ko sen esi vēlējies paveikt — aiziet uz kādu nelielu muzeju, apmeklēt jauno kafejnīcu pilsētas otrā galā, no jauna atklāt dažādus Latvijas nostūrus.

Ģimenes attiecību seriāls
Soprano ģimene, Troņu spēle, Sekss un lielpilsēta — telekanāls HBO devis gūzmu labu seriālu, taču par ietekmīgas mediju īpašnieku ģimenes drāmu Pēctecība (Succession) tiek runāts nepelnīti maz. Seriāls saņēmis Zelta globusu kā gada labākais dramatiskais seriāls, trešā sezona gaidāma šovasar. Līdz tam pirmās divas sezonas var noskatīties vietnē Shortcut.

Mūsējās
Ar Projektu bankā iegūtā ziedojuma palīdzību biedrība Ascendum aprīļa beigās izdos grāmatu Mūsējās. Tās autores ir publiciste Santa Remere un māksliniece Elīna Brasliņa. Grāmatā apkopoti pazīstamu un panākumus guvušu Latvijas sieviešu dzīvesstāsti. Viņu vidū arī Aleksandra Beļcova, Uļjana Semjonova un Elīna Garanča.

Nesvīsti
Sausais šampūns jau daudziem kļuvis par ikdienas lietu. Taču nu var iegādāties arī Latvijā ražotus krēmveida dezodorantus no dabīgām sastāvdaļām. Tos var nopirkt beziepakojuma veikalos Zemes draugs, Turza, Ber un sver, Imperfekt, Zezero.lv, Ieber.lv. Veikaliņā Zemes draugs Pārdaugavā par izlietotu trauciņu pat dod 50 centu atlaidi nākamajam dezodorantam.

Lēni un uzmanīgi
4. aprīlī daudzi pasaules muzeji atzīmē Lēnās mākslas dienu (Slow Art Day) ar mērķi popularizēt nesteidzīgu mākslas baudīšanu. Ideja — lai iedziļinātos mākslas darbā, nav nepieciešama kuratora un gida palīdzība, bet vismaz piecas minūtes jālūkojas tajā. Vai tas nav labs iemesls aiziet uz kādu gleznu galeriju vai Nacionālo mākslas muzeju un kārtīgi ieskatīties kādā mākslas darbā?

Līdzsvarā
Varbūt esi iecerējis šovasar iemācīties sērfot, veikot vai beidzot uzkāpt uz longborda? Tad trenē līdzsvaru jau tagad! Līdzsvara jeb balansa dēlis palīdz ne tikai uzlabot koordināciju un veiklību, bet arī attīstīt un nostiprināt dziļos muskuļus un uzlabot stāju. Līdzsvara dēļi pieejami visdažādākajās formās un veidos, turklāt tos ražo arī Latvijā — Okrafts izgatavo dēļus no dabīgā koka un korķa. Okrafts.eu

Kārtība, tīrība
Ne tikai drēbju skapim, bet arī ledusskapim ik pa laikam nepieciešama pavasara revīzija.

Sadali ledusskapi pa nodaļām, atvēli katram produktu veidam (sieriem, dārzeņiem, konserviem u. c.) savu vietu un turpmāk ievēro šo kārtību!

To, ko vēlies izlietot tuvākajā laikā (vakardienas pusdienu pārpalikumi, biezpiens ar draudīgu derīguma termiņu), liec priekšpusē, acu augstumā!

To, ko izmanto retāk un kas nav jāizlieto tūlīt, novieto grūtāk aizsniedzamos stūros!

Lai saprastu, kas ir saldētavā atrastajā, mistiskajā traukā, visam, ko saldē, uzlīmē etiķetes!

Foto no publicitātes materiālie, zīmējumi — Līga Spunde

The post Restarts appeared first on IR.lv.

Var jau gaidīt, lai kāds mums pilsētas vidū uzdāvina puķu dārzu vai atpūtas vietu, bet, gaidot vien, var palikt bešā. Ir pienācis laiks pašiem radīt vidi tieši tādu, kādu vēlamies. Siguldas iedzīvotāji izveidojuši savu kopienas dārzu, bet liepājnieki Juliannas pagalmā rīko sev svētkus

Kad gaisu pievidžina putnu balsis un saulē sprāgst vaļā pumpuri, neliekuļosim, ir grūti sevi noturēt telpās un pie asfalta. Bet ne visiem ir dārzs, kur ļauties stādīšanas trakumam, un ne visām mājām ir jauki pagalmi, kur siltos vakaros pie vīna glāzes dirnēt kaut līdz vēlam vakaram. Kad dizainerei Norai Gavarei radās ideja Siguldā izveidot dārzu, kas piederētu katram, kas tajā ieiet, atklājās — pilsētnieki ar vislielāko prieku rūpējas par savām garšaugu, kabaču un tomātu dobēm. Savukārt Liepājā īpašniekiem atlika sakopt vienu industriāla rajona pagalmu, lai liepājnieki to atdzīvinātu ar ielu kafejnīcām, koncertiem, tirdziņiem un mākslinieku darbu izstādēm. Nevajag nekādas pašvaldības atļaujas, lai ļaudis paši veidotu savu priekpilno pilsētu.

Dārzs, kas pieder visiem

Pagājušā gada vasarā, kad Siguldas iedzīvotājas Lauras Kindzules meitiņai bija divi gadi, bet dēls vēl zīdainis, viņa kopā ar bērniem divas trīs reizes nedēļā gāja uz dārzu pilsētas centrā, Zaļās villas kvartālā. Kamēr mazais ratiņos šņākuļoja un meita spēlējās smiltīs, Laura paravēja dobes, aplaistīja stādus un vienmēr paņēma sauju rukolas lapu brokastīm. Bet tas nebija un nav viņas dārzs. Dārzs _audz_ ir Latvijā pirmais kopienas dārzs, kas nepieder nevienam, bet vienlaikus — visiem, kas vien vēlas tajā aplaistīt dārzeņu un puķu dobes, vienkārši pabūt. Ideja radās dizainerei Norai Gavarei, bet izveidoja un kopa to daudzi Siguldas iedzīvotāji un arī viesi. 

Kopš pagājušā gada maijā dārzu atvēra, tas nav bijis aizslēgts ne minūti, un neviens to nav sargājis. Siltumnīca ar visiem tajā nobriedušajiem tomātiem, 35 dažādu augstumu dobes, kurās izauga kabači, pupas, zirņi un cukurzirnīši, zemenes un garšaugi, tāpat kā dārza inventārs, bija pieejami visiem. Taču nekādus posta darbus dārzs nav piedzīvojis. Izņemot vienu kaņepi un viesu grāmatu, nekas nav pazudis. Gluži otrādi — cilvēki bija naski dārza kopšanā, bet kautrējās ņemt pašu izaudzēto. Lai raža būtu godam novākta, Norai dobēs un siltumnīcās pat bija jāizliek mazas norādes «Nogaršo!» vai «Paņem mani līdzi!». «Dārzu veidoju absolūtā uzticībā apmeklētājiem. Uzticība ir attaisnojusies,» saka Nora. 

Šis kopienas dārzs ir daļa no Noras Mākslas akadēmijā aizstāvētā maģistra darba par sociālo un pieredzes dizainu. Tas paredzēja sabiedrības līdzdarbību. Funkcionālā dizaina studentei ideja par šādu dārzu radās pirms diviem gadiem, kad viņa, atgriezusies no pilsētvides dizaina maģistrantūras studijām Honkongā, jutās izslāpusi pēc zaļojošas dabas un dārzā izaudzēta ēdiena. Tā radusies ideja izveidot kopienas dārzu pilsētas vidū. Tādi esot populāri Nīderlandē, Lielbritānijā un Vācijā. 

Kopienas dārzs nereti ir patvēruma vieta pilsētas trokšņu un putekļu nomocītajiem, zaļa oāze bruģa un augstu mūru labirintos, tāpēc sākumā Nora to gribēja veidot Rīgā. Pilsētā, kur vairāk nekā 90% iedzīvotāju mitinās dzīvokļos un pagalmi visbiežāk pilda autostāvvietas funkciju, kopienas dārzu vajag kā ūdeni tuksnesī. Taču Nora nebija pārliecināta, vai saņems Rīgas pašvaldības atļauju iekārtot dārzu jau 2019. gadā, maģistra darba izveides laikā. Turklāt Rīgā būtu bijis jāvienojas ar daudziem zemes īpašniekiem, kam pieder zeme starp dzīvokļu mājām, bet kas bieži vien neļauj to izmantot sabiedrības vajadzībām. Tāpēc viņa nolēma pirmo dārzu veidot Siguldā. Lai gan tur vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo privātmājās, Nora bija ievērojusi — daudzi jaunās paaudzes siguldieši strādā Rīgā, tikai vakarus un nedēļas nogales pavada Siguldā. Ap viņu māju visbiežāk ir dekoratīvais dārzs, ko veido bruģis, zālājs un skujeņi. Bet maz dārzu, kuros būtu dārzeņi, ogulāji un puķes. Zemi — apmēram 300 kvadrātmetrus — kopienas dārzam atvēlēja radošā kvartāla Zaļā villa īpašnieki. 

Uz pirmo radošo darbnīcu dārza izplānošanai Nora uzaicināja trīs Siguldas iedzīvotāju grupas: senioru biedrību, mākslas skolas pasniedzēja Raita Tikuma (viņš ir arī Noras tētis) audzēkņus un jauniešus no organizācijas Cerību spārni. «Man bija svarīgi, lai jau no paša sākuma dārza izveidē iesaistās Siguldas iedzīvotāji. Lai nav sajūta, ka Laimes lācis ir viņiem uzdāvinājis dārzu,» stāsta Nora. «Sadalīju atnākušos darba grupās un kopā izstrādājām vīziju, veidojām dārza plānojumu. Biju pārsteigta, cik cilvēki ir radoši.» Vairākas no skicēs iestrādātajām idejām viņa iedzīvināja. Piemēram, dārza centrā ir konstrukcija, ko var izmantot gan kā skatuvi, gan kā atpūtas vietu. Dobju plānojumu Nora nedaudz mainīja, konkretizējot koka kastēs izvietoto dobju augstumu un eju platumu tā, lai tās nesaliecoties būtu sasniedzamas dažādu garumu cilvēkiem, arī tiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslos. 

Kokmateriālus nodrošināja atbalstītāji, dēļus atbilstoši plānoto dobju garumam sazāģēja Noras ģimene. Taču saskrūvēt dēļus tā, lai veidotu kastes, Nora aicināja Siguldas iedzīvotājus. Kad dārzā sākās darbi, pirmā nejaušo garāmgājēju attieksme bijusi neizpratnes pilna — taisīt dārzu nevis sev, bet visiem? «Zināmā mērā tas bija kā tests — vai esam gatavi strādāt lielākas grupas interesēs. Ne tikai sev, bet arī citiem,» secina Nora. Taču aprīlī dobju kastes bija gatavas, maijā tajās varēja sākt sēt un stādīt. 

Lai iesaistītu siguldiešus, Nora atkal izsludināja sēšanas un stādīšanas darbnīcu. Cilvēki sanesuši gan puķu, gan dārzeņu sēklas un stādus — sākot no gurķiem un beidzot ar arbūziem. «Uz vietas arī saplānojām, kas un ar ko varētu gan labi izskatīties, gan augt. Vasarā, kad dārzs bija pilnbriedā, tas bija fantastiski skaists. Kukurūza auga kopā ar pupiņām, ziedi pamīšus ar zirņiem. Tas bija tik dažāds, ka perfekts dārzs šķistu garlaicīgs,» atceras Nora. 

Kopšanu gan viņa atstāja siguldiešu ziņā. Pēc pirmās sezonas secinājusi, ka ravēšana nav bijusi iemīļotākā nodarbe. Taču nedaudzās nezāles itin labi iederējās starp dažādajiem kultūraugiem. 

Matīss Zvaigzne, kurš dzīvo Siguldā, stāsta, ka dārzā pabijis reizes desmit. Viņam ļoti patīk ideja par kopienas dārzu, tāpēc pagājušajā pavasarī kopā ar draugu tajā iestādījis salātus un tomātus, vairākas reizes ieradās, lai dārzu aplaistītu. Augustā arī nogaršoja dažus tomātus. «Tikai nezināju, vai tie bija manējie,» viņš smiedamies saka. Savukārt Lauras Kindzules meita labprāt šķina cukurzirnīšus. Lai gan Laura bija starp tiem siguldiešiem, kas regulāri rūpējās par dārzu, lielas pārliecības, ka tajā var ņemt visu, kas nogatavojies, nebija. Pašas iesēto rukolu ņēma droši, bet pārējo — ne. 

Pēc Noras novērotā, visvairāk apmeklētāju dārzā bija pilnbrieda laikā — jūlijā un augustā. Arī rudenī, ražas laikā, kad nogatavojās daudz pupu, četru krāsu burkāni, cukīni un milzum daudz tomātu. Rudenī bija arī sezonas noslēguma ballīte, kurā satikās visi dārza mīļotāji. 

Tagad, kad Siguldas dārzs sāk dzīvot savu otro vasaru, Nora to pilnībā atstājusi siguldiešu ziņā — viņiem pašiem jāiet sēt un stādīt. Laura Kindzule saka — būs interesanti, vai un kā dārzs veidosies, jo noteikta mīļotāju kopiena pirmajā gadā tomēr vēl neizveidojās. «Jābūt vienam, kas kurbulē. Kopienas pašorganizācija — tas ir nākamais līmenis, ko nezin vai esam sasnieguši. Nejaušu garāmgājēju dēļ neizaugs ne zirnītis, ne ķirbis,» saka Laura. 

Bet Nora ir pilnīgi pārliecināta, ka dārzs zaļos, smaržos un pulcinās cilvēkus. Par to liecinot kaut vai tas, ka pat ziemā dārza siltumnīcā pie tur atstātā saimes galda tikās cilvēki un atstāja desmitiem zīmīšu ar laba vēlējumiem. «Dārzs tradicionālā izpratnē ir platforma, kur sabiedrības dažādām sociālajām grupām satikties. Projekta kodols un mērķis ir ilgtspējīgas sabiedrības radīšana, apziņas vairošana par dabas problēmām, svarīgumu pieredzēt dabīgos procesus, no kuriem mūsdienās esam attālināti,» saka Nora. 

Pagalms, kas dzīvo savu dzīvi 

Piektdienas vakaros un nedēļas nogalēs nav nekā burvīgāka par vietu, kur var tikt pie kaut kā garšīga, paklausīties mūziku un varbūt pat kļūt par daļu no mākslas performances. Liepājā par šādu vietu izveidojies Juliannas pagalms. Tas atrodas starp divām industriālām ēkām, kas vismaz divu gadsimtu garumā sastiķētas kopā no dažādiem koka un mūra namiem. Vecākie liepājnieki atceras, ka padomju laikos te darbojušās dažādas šūšanas fabrikas. Taču kopš 2000. gada ēkas stāvēja pamestas un tukšas, līdz pirms pieciem gadiem abas jau brūkošās ēkas ar visu zemi nopirka divas rīdzinieku ģimenes: Līga Eglīte un Pauls Cālītis, Zane un Jānis Saukas. Viņi gādā par ēku atjaunošanu un ir iekārtojuši mājīgu pagalmu, ko liepājnieki labprāt izmanto.  

«Tagad visi pārsteigti, kā te izskatās, bet pirms trim gadiem nekā tāda nebija. Pirmais te iekārtojās restorāns MO, mēs bijām otrie, kas ienāca,» stāsta Kaspars Čekotins no alus bāra Miezis un kompānija. Par pagalmu viņš stāsta kā par vietu, ko «mēs visi kopīgiem spēkiem esam izveidojuši». Liepājā pirms tam nekā tāda neesot bijis — mājīga pagalma, kas atvērts jebkuram ienācējam. «Te vienmēr ir silts apgaismojums, un pagalmā cilvēki kļūst mierīgi. Vakaros, kad pēc darba dienas cilvēki te sanāk, viņi katrā vietā var atrast kaut ko unikālu,» saka Kaspars.

Izstaigājot pagalmu, var pārliecināties, ka abu pretimstāvošo namu pirmajos un otrajos stāvos ir iekārtojusies raibu raibā publika, kas piedāvā neiedomājami dažādus pakalpojumus. Bez smalkā restorāna MO, Mieža alus baudītājiem un kultūrvietas Kursas Putni te ir arī skaistumkopšanas salons, sporta klubs, frizētavas četrkājainajiem un divkājainajiem, šūšanas darbnīca, tetovēšanas salons, kuģu apkalpes fraktēšanas birojs, IT uzņēmums, divas velodarbnīcas un nevalstiskā organizācija Radi vidi pats. Kā stāsta alus bāra īpašnieks Kaspars un Kursas Putnu īpašnieks Klāvs Timbra, visi namu īrnieki pamazām atdzīvinājuši pagalmu. Kaspars rīko alus degustācijas un vasaras vakaros pasācis rīkot kinovakarus — izvelk pagalmā lielo ekrānu, lai visi draudzīgi var skatīties filmas. Savukārt Klāvs, kurš pirms diviem gadiem pārņēma Kursas Putnus, rīko koncertus. «Juliannas pagalms tagad ir Liepājas karstais punkts, kur labi pavadīt laiku. Feini, ka te nav nekādu «birku». Esmu dzirdējis apzīmējumus citiem kvartāliem — tur iet tikai biezie vai tikai tie, kas neēd gaļu, vai tikai alternatīvie. Bet pie mums pagalmā nāk dažādi cilvēki: biezie, plānie, jaunie un vecie. Varam lauzt stereotipus,» stāsta Klāvs. 

Liepājnieki pat vairs neatceroties, ka kādreiz Juliannas pagalma nebija. Taču tas izveidojies tikai pēdējo piecu gadu laikā, un nosaukums ir namu īpašnieku iedots — viņi izpētījuši, ka kādreiz viena no ēkām atradās Juliannas ielā. 

Saimnieki ir divas draugu ģimenes. «Mēs dzīvojam kaimiņos gan Rīgā, gan vasarās Pāvilostā,» stāsta Zane. Nevienam no četrotnes nav īpašas saiknes ar Liepāju. Taču abas ģimenes reizumis no Pāvilostas burā uz Liepāju. «Šī vieta ir tuvu kanālam, un reiz mans vīrs atklāja, ka tā ir izlikta pārdošanā,» stāsta Zane. Arī Līga ar Paulu noskatījuši 19. gadsimtā celtās fabriku ēkas. «Mūs interesē industriālais mantojums. Lielas, atvērtas telpas ar augstiem griestiem.» Uzzinājušas, ka nami Kuģinieku ielā un Friča Brīvzemnieka ielā izlikti pārdošanā, abas ģimenes aprēķināja, ka var atļauties tās nopirkt, un pirms pieciem gadiem to arī izdarīja. 2016. gada vasarā viņi sāka remontēt ēkas un jau tā paša gada decembrī pagalma vecākajā mūra ēkā, kurā 19. gadsimtā atradās Kētena tipogrāfija, tika atvērts restorāns MO. 

«Mūsu ideja bija romantiska. Mums patīk baudīt skaistas vietas, redzēt, kā tās top glītākas. Un gribējām arī paši kaut ko radīt. Nebija konkrētu plānu, nebija kā šahā izplānoti nākamie gājieni,» stāsta Līga. Zane atceras, ka toreiz, kad ēkas pirktas, nemaz neesot bijis tik daudz naudas, cik prasīja atjaunošanas darbi. Bet bija cerība, ka lēnām, soli pa solītim izdosies visu sakārtot. Neviena no ģimenēm nepelna ar nekustamo īpašumu attīstīšanu. Līga ikdienā ir projektu vadītāja, Pauls strādā airBaltic, Jānis ir arhitekts, Zane ir ilgtspējīgas būvniecības speciāliste. Industriālās ēkas Liepājā viņi nopirka aiz vēlmes glābt no posta industriālo mantojumu. Kā to uzņems liepājnieki — par to neviens pat neiedomājās. 

Taču pagalma atdzīvināšana bija industriālā objekta atjaunošanas konceptā, tāpēc abas ģimenes mērķtiecīgi gādāja, lai šajā vietā notiktu aizvien vairāk pasākumu. Pirmais bija Ziemassvētku tirdziņš, tad divi Bruģēdienu jeb street food svētki. Laika gaitā daļa no Liepājas domes rīkotajiem pasākumiem pārcēlās uz Juliannas pagalmu — te notikuši Stinšu svētki, kas vēlāk pārtapa Ziemas festivālā, un Summer Sound ieskaņas koncerti. Lai pagalms kļūtu mājīgāks, īpašnieki to nobruģēja un pirms trim gadiem tā vidū iestādīja dižskābardi. Tā pamazām liepājnieki pierada pie domas, ka Juliannas pagalms var būt interesantu pasākumu norises vieta. 

Kursas Putnu īpašnieks Klāvs Timbra stāsta, ka jau no pirmās sarunas ar īpašniekiem bijis skaidrs, ka viņi ir atvērti visādām idejām, un tas ļāvis arī pašiem izvērsties: rīkot alternatīvās mūzikas vakarus, koncertus un improvizētus pasākumus, kas izveidojušies mirkļa iespaidā. Abas saimnieku ģimenes bieži redzētas šajos pasākumos. «Skatos — vietējie viņus uzlādē,» saka Klāvs. «Domāju, šī vasara pagalmam būs trekna. Būs koncerti arī trešdienas vakarā un sestdien pa dienu. Forši, ka mākslinieki izrāda interesi par šo vietu. Ja pie manis nāk radošie cilvēki, nāks arī tie, kas grib baudīt radošā darba rezultātu.» 

Līga stāsta, cik laba sajūta ir redzēt un zināt, kā liepājnieki novērtējuši viņas un draugu darbu. «Mazliet skudriņas pa ādu noskrien. Feini,» viņa atzīstas. «Sajūta ir tāda, ka mēs te esam ieguldījušies, bet šī vieta dzīvo savu dzīvi, neatkarīgu no mums.»

The post Pašu radītā pilsētā appeared first on IR.lv.

Ludviga van Bēthovena Fidelio, iespējams, ir pirmā patiešām laikmetīgā opera, kurā politiskās kaislības sit augstu vilni. Tās iestudējumi uzplaukst revolūciju un juku laikos. Arī šogad, komponista 250. jubilejas gadā, daudzi opernami sacenšas Bēthovena uzdoto mīklu risināšanā

Leģenda ir neganta, bet koša. Bēthovens, sava laikabiedra, itāļu komponista Ferdinando Paēra operu Leonora jeb Laulāto mīlestība noklausījies, iebrāzies aizkulisēs, noķēris autoru un pasludinājis: «Ak, mīļais draugs, man katrā ziņā jāsaraksta jūsu operai mūzika!» Lai cik iznīcinošs — droši vien pašam to neapjaušot — bija Bēthovena izsauciens, vienā ziņā komponistam taisnība: librets bija aizraujošs, jo tā pamatā bija luga pēc patiesiem notikumiem Lielās franču revolūcijas un tai sekojošā terora laikā. Dramaturgs gan notikumus, drošs paliek drošs, bija pārcēlis uz Spāniju nenoteiktā laikā — augstdzimušais Florestāns, sava politiskā pretinieka, vietvalža Pizaro nīdēts, ir pazudis. Viņa sieva Leonora, padzirdējusi, ka pazemē slepenībā tiek turēts anonīms gūsteknis, pārģērbjas par jaunekli un, pieņēmusi Fidelio vārdu, piesakās cietumsargam Roko par palīgu. Sākumā neiztiek bez jaukiem pārpratumiem, jo Roko meita Marselīna, protams, viņā iemīlas un atstumj iepriekšējo pielūdzēju Žakino. Dziesmuspēle ar pārģērbšanos kļūst par traģēdiju, kad, uzzinājis, ka viņa izrīkošanos brauks pārbaudīt valsts ministrs, ļaundaris Pizaro pavēl cietumsargam gūstekni nogalināt, bet, kad padotais šaubās, nogalēšanu uzņemas pats. Tikmēr Roko un Fidelio jāizrok upurim kaps. Pazinusi ieslodzītajā savu vīru, Leonora/Fidelio vērš pret Pizaro ieroci, un tikām klāt ir arī ministrs, Florestāns tiek atbrīvots un vienojas ar mīļoto sievu duetā Ak, neizsakāmā laime!, kurā jau nojaušamas Devītās simfonijas gaviļu intonācijas.

Jubilejas palaikam ir kā prožektora stars, kas pēkšņi pavērsts pret labi zināmo, taču pieklājīgi aizmirsto, un tādā spožumā — skat! — kaut kas atklājas pavisam citāds. Jācer, ka Ludviga van Bēthovena 250. gadskārta nesīs ne tikai spilgtus iespaidus par viņa simfoniskajiem un klavierdarbiem, bet arī trakus un aktuālus komponista vienīgās operas Fidelio uzvedumus. To šogad ir pietiekami. Vīnē vien, pilsētā, kur Fidelio radīts, Valsts opera februārī uzveda tā pirmversiju — agrāk sarakstīto Leonoru, bet marta vidū šī paša opusa galīgajam variantam pirmizrāde būs Teātrī pie Vīnes upes (Teater an der Wien). Parīzē Elizejas lauku teātrī jau beigušās izrādes ar izcilo zviedru soprānu Nīnu Stemmi titullomā. Savukārt Londonas Koventgārdenā šo operu no marta diriģē sers Entonijs Papano, un tās centrā ir vācu megazvaigzne Jonass Kaufmanis, jau pirms gadiem desmit atzīts par 21. gadsimta labāko Florestānu. Un pilnīgi noteikti gada laikā Fidelio skanēs gandrīz vai katrā no 90 Vācijas opernamiem.

Krustcelēs un nelaikā

Fidelio, Bēthovena pirmā un pēdējā opera, ir tāds… krustceļa bērns. Dzimusi laikmetu sadurē, politisko kaislību inspirēta, tā paņēmusi kaut ko no Vīnes nepiespiestās dziesmuspēles, iedvesmojusies tiklab no Volfganga Amadeja Mocarta dzīvesprieka, kā no Vētras un dziņu laikmeta dzejnieka Frīdriha Šillera heroisma. Savos cildena un cilvēci izglītojoša libreta meklējumos Bēthovens ir arī priekšgājējs Vāgneram viņa ilgās pēc izrādes kā «cauruncaur mākslas darba» — Gesamtkunstwerk.

Operas pirmais variants top 1805. gadā, taču pirmuzvedums Teātrī pie Vīnes upes publiku atstāj vienaldzīgu. Arī nākamajā gadā pārstrādātais darbs sajūsmu neizsauc. Dziļi sāpināts, komponists turpina darbu pie operas turpat desmit gadus, un tikai 1814. gadā publika to novērtē, taču… neaizraujas. Ir cits laiks! 

Spilgtais 20. gadsimta sākuma muzikologs Hermanis Krečmars (Hermann Kretzschmar), ko Tomass Manns iemūžinājis romānā Doktors Fausts kā galvenā varoņa Adriāna Leverkīna skolotāju, savā fundamentālajā Operas vēsturē skumji konstatē — 19. gadsimta otrās desmitgades vidū Eiropas cilvēki vienkārši bija noguruši no revolūcijām, terora un Napoleona karagājieniem. Operas notikumu patieso stāstu, tirānijas un vardarbības nosodījumu viņi droši vien skaidri nolasīja, taču satricinājumi bija beigušies, un cēlu, patriotisku jūtu vietā gribējās mieru, laimi un izklaidi. Pārdesmit gadus iepriekš no Francijas ienākušais «šausmu un izglābšanās operas» žanrs bija sevi izsmēlis, un Fidelio — tā augstākais sasniegums un patiesībā vienīgais piemērs, kas izturējis laika pārbaudi — vairs publiku neinteresēja. Ģēnijs domā dziļāk un pārdzīvo ilgāk. Bēthovenam pilsoniskas drosmes, pašaizliedzības, tāpat kā «brīvības, vienlīdzības, brālības» ideāli nebija zuduši, un tos viņš vēl apliecinās Devītajā simfonijā un tās aicinājumā tautām vienoties un cilvēkiem apskauties.

Turklāt laikabiedri (un pat laikabiedrenes!) nenovērtēja arī novatorisko titulvaroni Fidelio jeb Leonoru, sievieti, kura i negrasās sēdēt, vaimanāt par ļauno likteni un gaidīt glābēju, bet pati kļūst par tādu. Un, starp citu, tā nav arī Šekspīra komēdiju varone, kurai pārģērbšanās par vīrieti ir tikai aizraujoša maskarāde, lai sasniegtu personisko laimi. Leonoras mērķis nav laulāts draugs, kas turas pie mājas un sievas brunčiem, viņa ķeras pie ieroča, lai aizstāvētu ne tikai savu mīlestību, bet arī ideālus, viņa ir gatava šaut ne tikai uz sava vīra spīdzinātāju, bet tirānu, kas piedzinis pilnu pazemi ar nevainīgi notiesātiem ļaudīm. Taču līdz sufražistu kustībai un cīņai par sieviešu pilsoņtiesībām bija jāpaiet vēl gandrīz gadsimtam. Fidelio bija atnācis par vēlu un par agru.

Nostalģija īstajā brīdī

Būtībā Fidelio ir pirmā īsti laikmetīgā opera, izaicinoši politisks darbs, gan Lielās franču revolūcijas, gan revolucionārā terora iedvesmots. Un tam īstais laiks pienāca 20. gadsimtā ar tā fundamentālajiem vēsturiskajiem satricinājumiem.

Tūlīt pēc Otrā pasaules kara opera tika plaši iestudēta Vācijas teātros, jo, kā rakstīja izcilais diriģents Vilhelms Furtvenglers, Bēthovena opera apelē pie cilvēces saprāta un pašcieņas, sniedz drosmi un mierinājumu. Drīz pēc Staļina nāves, 1954. gada pavasarī, Fidelio iestudēja Maskavas Lielais teātris, un pie diriģenta pults stāvēja vācu maestro Hermanis Ābendrots — mūzika samierināja nesenos pretiniekus.

Pieminot operas pirmuzveduma gadadienu, vēsturnieks Eduards Liniņš Radio Klasika precīzi savilka kopā Fidelio spēku ar mūsu pašu ne tik seno vēsturi, stāstīdams par 1989. gada iestudējumu Drēzdenes Zemperoperā. Toreizējais Vācijas Demokrātiskās Republikas režīms bija to paredzējis kā veltījumu valsts 40. gadadienai. Tieši Drēzdene tobrīd bija kļuvusi par Austrumvācijas pārmaiņu kustības centru, kur ļaudis pulcējās plašās demonstrācijās. «Kad pirmizrādes vakarā 7. oktobrī no skatuves izskanēja ieslodzīto koris, dziedot himnu brīvībai, publika pārtrauca izrādi ar ilgām ovācijām. Un, kad finālā koris iznāca skatuvē laikmetīgos ielas apģērbos, režisores Kristīnes Mīlicas paustais bija nepārprotams: ne tikai uz skatuves, bet arī zālē bija tie ieslodzītie, kas gatavi lauzties brīvībā. Vācieši, kuri tikai mēnesi vēlāk lika krist Berlīnes mūrim.»

Zombiji un apziņas klejojumi

Pavisam citu vēstījumu Fidelio saskata 21. gadsimta režisori. Bēthovena «brīvības nostalģija» iegūst neiespējama un nepiepildāma sapņa noskaņu.

Par «depresīvās režijas» simbolu dēvētais Martins Kušejs Štutgartes operā (1998) iestudē neredzēti agresīvu un melnu Fidelio — lai pazemes gūstekņus vēl vairāk spīdzinātu, izrādes telpas sienas klāj fototapetes ar meža ainavām, bet cietumsargs Žakino viņiem atskaņo putnu dziesmas. Turklāt pats ir pārvērsts no Marselīnas neveiksmīga pielūdzēja par izvarotāju. Un arī nekādas laulāto savienošanās un gaviles nav iespējamas. Kad Fidelio pavērš pistoli pret Pizaro, tas jau ir pielicis dunci Florestānam pie rīkles. Šāviens atskan un asinis izšļācas vienlaikus. Skatuve iegrimst tumsā uz tik ilgu laiku, ka atskan nedroši aplausi. Lai tad iegaismotos spilgtās neona ugunīs, kurās kustas atdzīvojušies zombiji, un tie tad arī izdzied operas fināla gaviles. Vienīgā dzīvā ir Leonora, un fināls ir viņas halucinācija.

Savukārt skandalozais spāņu režisors Kaliksto Bjeito Bavārijas operā (2010) pazemes cietumu pārvērtis par daudzpakāpju stikla un metāla labirintu, kurā maldās gan Leonora, gan Fidelio, vienlaikus visas izrādes garumā izlikti apskatei kā realitātes šovā. Tie ir viņu pašu apziņas slazdi, kuros aizvien no jauna krīt varoņi.

Savukārt Klausa Gūta iestudējumā Zalcburgas festivālā (2015) Bēthovena mūzika mijas ar nenosakāmu, baisu «balto troksni» — Florestāns, ko iemieso operdziedātājs Jonass Kaufmanis, ir ieslodzīts… klusumā. Tas ir Bēthovena traģiskais kurlums, kas sagrauj viņa radītā varoņa psihi, liek redzēt pasauli draudīgos kontrastos, dubultniekos un galu galā sajukt prātā. 

Gara trauksme pret paradumiem 

Latvijā Fidelio iestudēšanas vēsture nav plaša. Ar Bēthovena operu gan 1860. gadā atklāts Baltais nams, tolaik Pilsētas vācu teātris, taču pēc tam tā tur skanējusi tikai trīs reizes. 1925. gadā to uzved no Krievijas emigrējušais režisors Pēteris (Pjotrs) Meļņikovs izcili skaistās Ludolfa Liberta dekorācijās. Diriģē Teodors Reiters, titullomu dzied Milda Brehmane-Štengele, bet Florestānu — Oskars Žubītis. Diemžēl, kā liecina kritika, režisors mēģinājis operu iestudēt reālistiski, kas ir pretrunā ne tikai ar Liberta dekorācijām, bet ar pašu operas garu. «Režisors un dekorators skatījuši katrs savu pasauli. Pēdējais meklē Bēthovena gara trauksmi, traģiski vientuļā cietēja seju, pirmais — ārējus sīkumus,» 1936. gadā raksta mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš.

Fidelio Rīgā iestudēts arī Otrā pasaules kara laikā, 1944. gada aprīlī. «Fidelio bija viena no Hitlera mīļākajām operām,» paskaidro muzikologs, Latvijas Nacionālās operas un baleta dramaturgs Mikus Čeže. Par to, cik nozīmīgs tābrīža varai bijis šis iestudējums, liecina tas, ka pirmizrādi diriģēt aicināts Hermanis Ābendrots (tas pats, kurš pēc desmit gadiem to darīs Maskavā!). Tāds nu reiz ir šīs operas paradokss — jebkurš politisks režīms var izmantot tās cildeno aicinājumu pēc brīvības atbilstoši saviem mērķiem. Arī šajā uzvedumā titullomu dzied Milda Brehmane-Štengele, bet Florestāna lomā uzstājas starptautiski atzītais latviešu tenors Artūrs Priednieks-Kavara. Uzveduma apoteozē, atveroties dekoratora Pētera Rožlapas monumentālajiem vārtiem, ieslodzītie dodas brīvībā. Vēsture gan realizē pavisam citu scenāriju, un vārti veras jaunai okupācijai.

Pēdējoreiz Fidelio mūsu opernamā skanējis tieši pirms pusgadsimta — par godu komponista divsimtgadei koncertizpildījumā galvenās lomas dzied Žermēna Heine-Vāgnere un Miķelis Fišers.

«Tā ir grūti atrisināma izrāde,» uzsver Mikus Čeže un uzskaita vairākus iemeslus, kāpēc Fidelio ir tik reti iestudēts šeit. Opera nav scēniska — gandrīz visa darbība norisinās tumsā, pagrabā. Turklāt Bēthovens savā domāšanā ir simfoniķis, viņa mūziku izdziedāt spēj tikai ļoti augstas klases dziedātāji. Taču pats galvenais esot klausītāji un viņu pieradumi. «Verdi domāja par klausītājiem, uzmanīja, lai būtu kāds pavērsiens, līdzko viņi varētu sākt garlaikoties. Bēthovenu tas neinteresēja. Viņam galvenais bija paust savas idejas.»

The post Gads ar pazemes gūstekni appeared first on IR.lv.

Pirms 20 gadiem neatkarību ieguvušajā Austrumtimorā tikpat kā nav tūristu, atklāja latviešu ceļotāji. Toties var nopirkt… vienu kurpi

Cik te ir labi! Šo atbrīvoto sajūtu, braucot no lidostas uz viesnīcu Austrumtimoras galvaspilsētā Dili, draugu četrotne atceras joprojām. Pirms tam viņi divas nedēļas pavadīja Vjetnamā. Lai tiktu uz Dili, vispirms vajadzēja lidot uz Denpasaras pilsētu Bali Indonēzijā. Vjetnamā Laura Ziemele, Inga Erdmane, Edmunds Ozols un Jānis Štālbergs pēc četru reižu viesošanās kļuvuši gandrīz par savējiem. Taču tranzītpilsēta Denpasara, pašiem negribot, ierāva tūrisma mašinērijā. Burzma, tirgotāji ķer aiz rokas: «Just for you! Best price! Come here! Where you from?»* Laura parodē angļu valodas akcentu. «Slikts ēdiens, troksnis, pilnīgi gribējās kaut kur norakties.»

Austrumtimora, lai arī tur valdīja 30 grādu Āzijas janvāra karstums kā citur, sagaidījusi kā vēsa ūdens malks. «Chill, vienkārši, patīkami cilvēki. Taksī pat nav kondicionētāja, jē!»

Underground ir visur

Sala. Ūdens vienā pusē un kalns otrā. Dili pilsētā ir ap 222 000 iedzīvotāju, mājas uztupinātas uz šauras zemes strēmeles pie okeāna. To Lauras dzīvesbiedrs Edmunds, draugu lokā saukts par Kiceku, salīdzina ar piejūras zvejniekciemiem Latvijā.

«Bet vispār Timoras sala ir krokodils, kas atpeldēja un apstājās ūdens vidū,» Laura piemiedz ar aci. «Vietējā leģenda: puisītis raud, atnāk krokodils. «Puisīt, kāpēc tu raudi?» — «Esmu izsalcis.» Tad krokodils saka: «Kāp man mugurā, atradīsim ko ēdamu!» Taču krokodils prāto: viņam pašam arī gribas ēst, varētu apēst puisīti. Tomēr — kā gan ēdīšu draugu? Tad krokodils sāk raudāt: «Sarunājam, es augšu lielāks un lielāks, un tu varēsi dzīvot uz manas muguras?» Viņš upurēja savu dzīvību, kļuva par salu.

Par krokodiliem latvieši Austrumtimorā pavadītajās piecās dienās dzirdēja daudz. Briesmoņi, kas atpeld no Dārvinas Austrālijas rietumkrastā, ir tie sliktie, nāvējošie; «vietējie» krokodili — normāli, tie neēd cilvēkus. Jā, katru gadu kāds tūrists esot pagalam, pērn likteņa ironijas dēļ nokosts austrālietis. Kāpēc? Jo, visticamāk, peldējies pa pliko. 

Arī Jānis, saukts par Dūriņu, dabūjis trūkties. «Sēdējām pie okeāna, atnāca mūsu vietējā draudzene Nīna ar diviem bērniem un vīru. Puisītis, trīsgadnieks, spēlējoties Dūriņu tā nomocīja, ka viņš bija nabags nosvīdis slapjš. Domā: ir tumsa, ieiešu ātri nopeldēties. Nomet visas drēbes, kā latvieši pieraduši,» smiedamās atceras Inga. «Nīna tā sāka kliegt, ka Dūriņš paķēra savas biksītes un atskrēja šurp. Viņa saka: «Pliks nedrīkst iet okeānā. Plikos ēd krokodili!»»

«Tad Nīna sniedza aizsardzību pret krokodiliem,» saka Jānis, «uzvilka man krustiņu pierē, rādīja amuletus, tur bija krokodila zobs un vēl kaut kas.»

Nē, ceļu uz Austrumtimoru latviešiem neatklāja Nīna. Ideja apciemot šo vietu iešāvusies prātā četrotnes draugam Renē, Lietuvā dzīvojošam šveicietim. Viņš, izlaidis Vjetnamas apmeklējumu, satika kompāniju Denpasarā. Atlidoja no Viļņas caur Honkongu. Draugi to stāsta tik relaksēti, it kā runa būtu par braucienu uz Pāvilostu. Renē jau pusgadu iepriekš feisbukā bija mēģinājis uzņemt sakarus ar Austrumtimoras «iedzimtajiem» pēc agrāk izmēģinātas metodes, stāsta Laura. «Viņš meklē underground tajās vietās, uz kurām brauc. Atrod metāla grupas, tad meklē cilvēkus, kas spēlē grupās.» Austrumtimorā gan bija sakontaktējies ar tādiem sūrajiem metālistiem, kas izskatās pēc «ganga». «Ai, mēs nevaram atnākt ietusēt, šodien viens draugs nokrita, sāka vemt asinis un nomira,» tie atvainojušies. Ceļotāji vairs neesot uzstājuši uz tikšanos.

Toties ar Dili satikto dziedātāju un dejotāju Nīnu un mūziķi un mākslinieku Metu viņi uzreiz atradušies uz viena viļņa. Verbālā valoda, protams, bijusi angļu, kaut gan salā bez portugāļu un oficiālās tetunu valodas zināmas vēl kādas padsmit valodiņas. «Meta mūs pirmajā dienā aiztrieca uz pretošanās kustības muzeju,» saskatās draugi. Pat Nīna, sieviete būdama, bija dienējusi armijā un piedalījusies pēdējās brīvības cīņās.

No rīta dzied gaiļi

«Vēsturiski ieceļotāji uz Timoras salu nākuši trijos viļņos: polinēzieši, tad mikronēzieši un pēdējie — ieceļotāji no Ķīnas,» skaidro Jānis. «1999. gada augustā referendumā austrumtimorieši nobalsoja par neatkarību no Indonēzijas, kas togad svinēja 50 gadu jubileju kopš dekolonizācijas no Holandes. Bet no tiem 50 gadiem 25 ilga asiņains konflikts ar neatkarību tīkojošo Austrumtimoru. Tās tauta ir tikai ap miljonu liela, bet ap 100 000 cilvēku gājuši bojā militārās operācijās vai miruši no bada un slimībām.»

«Rietumu žurnālistus, kuri mēģināja atspoguļot notikumus, novāca,» sarunu pārņem Edmunds. «Viņu okupācijas muzejs bija daudz sērīgāks, emocionāli spēcīgāks nekā mūsējais, audioierakstos tika stāstīts, kā viss noticis. Viņi cīnījās ilgi, pirmais Austrumtimoras prezidents Šanana (pilnā vārdā Kay Rala Xanana Gusmão) bija dumpinieks, kas dzīvoja mazā bunkurā ar gultu un rakstāmmašīnu. Vēlāk apprecējās ar sievieti, ar ko sarakstījās, sēžot Indonēzijas cietumā.»

Austrumtimoras Demokrātisko Republiku, ko pazīst arī pēc portugāļu nosaukuma Timor-Leste, uzskata par pirmo jauno 21. gadsimta valsti, jo neatkarības iegūšanas process noslēdzās 2002. gadā. Taču, par prieku ceļotājiem, Šengenas zonas iedzīvotāji te var iebraukt bez vīzas. Arī finanšu lietās ir viegli orientēties, jo maksājumi notiek amerikāņu dolāros. «Tāpēc, ka ar tiem ir vieglāk operēt un valstij nevajag veidot naudas rezerves, lai nodrošinātu šīs valūtas vērtību,» skaidro Edmunds. «Good money**!» 

Ceļotājam gan jārēķinās, ka salas bankomātos var nedarboties kredītkartes, latviešiem neizdevās tikt pie naudas ar Mastercard, bet tikai ar Visa. Cenas pēc Vjetnamas, kur viss šķita gandrīz par velti, atkal bija Eiropas līmenī. Piemēram, kauss alus? «Mūsu viesnīcas bāriņa ledusskapī stāvēja mazie portugāļu aliņi par diviem dolāriem gabalā, šausmas!» atbild ceļotāji. «Vispār jau Austrumtimorā bija arī savs alus, salds un stiprs, taisīts no maniokas gumiem. Daudz tādu nevar iedzert. Bet viņi alkoholu īpaši nelieto. Ap 11 vakarā viss ir kluss, cilvēki aiziet gulēt. No rīta dzied gaiļi.»

Putni Jēzus padusē

Piecas dienas salas austrumu pusē izvērtušās piepildītas. «Saulrietu nedrīkst nokavēt, izklausās smieklīgi, vai ne?» iesmejas Laura.

«Un obligāti jāapmeklē Kungs Jēzus,» turpina Jānis. «Dīvaini, divus gadus pirms savas nomešanas no troņa Indonēzijas diktators, musulmanis Suharto uzdāvināja apspiestajai Austrumtimoras provincei 25 metrus augstu vara Jēzu, stāvošu uz klints. Kādi 600 pakāpieni, vietējie to izmanto kā treniņu vietu, skrien augšā un lejā.» 

«Bet Jēzus padusē ligzdās dzīvo svīres,» piebilst Laura.  

Latvieši priecājušies par Tais Market, tradicionālo audumu tirgu, to austrumtimorieši uzskata par nacionālo lepnumu. «Un arī «latviešu rakstus» tur pārdod kā nacionālo lepnumu, ar visiem auseklīšiem,» piebilst Edmunds.  

Labākais ēdiens uziets zvejniekciemos okeāna krastā, kur ļaudis vakaros grilē dažādas jūras radības, zivis un kalmārus.

Kā austrumtimorieši izskatās? «Protams, tumsnēji, tur tomēr ir ekvators. Maza auguma. Piemēram, 1,73 metrus garais Jānītis uz viņu fona man likās liels cilvēks,» atbild Inga. «Jā, salīdzinoši mēs esam milzīgi. Kiceks ar savu 1,78 metru augumu vispār — fat white boy***.»

Ārzemnieki ar fotoaparātiem ielās ir retums. Latvieši izpētījuši, ka tūristu apgrozījums šajā galamērķī pagaidām esot neliels, ap 70 000 cilvēku gadā. Starptautiskās nevalstiskās organizācijas, kas aktīvi sniedza palīdzību pēc neatkarības iegūšanas, pametušas valsti. Toties «spēles laukumu» joprojām apgūst baznīcu misionāri. Austrumtimora vēsturiski bija portugāļu kolonija, tāpēc lielākā daļa iedzīvotāju sevi uzskata par katoļiem.

Arī Airbnb uzvaras gājiens Austrumtimorā vēl nav sācies. Viesnīcu latvieši atrada Booking.com, tā galvaspilsētā Dili skaitījās otrā labākā. Tīra un vienkārša, vairāk kā motelis. «Personāls gan ne pārāk labi runāja angliski, piemēram, nevarēja saprast, vai mums vajag towels vai toilet paper (dvieļus vai tualetes papīru). Bez mums tur vēl dzīvoja austrāliešu mācītājs, viņam bija pavadonis, kurš nesa visus «pričendāļus». Svētais tēvs 30 grādos staigāja melnajā paltrakā — tā stoiski, ar smaidiņu. Protams, Austrālijā tajā laikā bija vēl karstāks,» pajoko ceļotāji.

Ekonomiku Austrumtimorā balsta naftas un gāzes krājumi, kā arī kafijas pupiņas, ko iepērkot amerikāņu kafijas gigants Starbucks. Vietējie stāstījuši, ka valstij nesen izdevies tikt vaļā no neizdevīgi noslēgta līguma ar Austrāliju, kas nosmēla lauvastiesu derīgo izrakteņu. «Jā, uz sienām joprojām ir grafiti — kivi putniņi, kas sūc Timoras naftu no milzīgas mucas,» piebilst Edmunds. Tas nekas, ka kivi ir Jaunzēlandes simbols.

Bijis skaidrs, ka vietējie dzīvo pieticīgi. Latviešiem pa viesnīcas logiem pavēries teātra izrādes cienīgs skats: cilvēki spieto ap lielu konteineru — kāds pārpircējs atvedis lētas drēbes, acīmredzot no Ķīnas. «Iedomājies 1991. gadu Latvijā? Ienāk konteiners!» iesaucas Laura.

«Smieklīgs moments,» saka Inga, «visi staigā gumijas iešļūcenēs, bet tās pārdod pa vienai. Brauc ar savu «dranduļetu», tev nokrīt viena čība — nepirksi taču pāri? Kicekam arī saplīsa, viņš ieiet veikalā: viena čība maksā pusi dolāra, divas — vienu dolāru. Solīdākos veikalos arī piedāvājums: pērc vienu kurpi, otra bez maksas.»

Viņi priekšroku devuši nevis Āzijas motorolleriem, bet mikroletiem — nelieliem, koši izkrāsotiem privātiem busiņiem, kuros braucienu pavada skandās dārdoša mūzika. 

Tikmēr jau sākusies lietus sezona, kad ceļi var pazust, tikt noskaloti. Braucot busā līdz robežai ar Rietumtimoru, 90 kilometrus nācās kratīties piecas stundas. Vulkānisks kalns, trase gar okeānu neticami līkumaina. Uz ceļa ik pa brīdim remontdarbi, latvieši redzēja arī  nogruvumus.

Pāri robežai vēl aptuveni puskilometrs jāiet kājām, robežkontrolē jāaizpilda kaudze papīru. «Kad robežsargiem prasi kādu jautājumu, visi nenormāli smaida un vaicā, vai ar mums varot uztaisīt selfiju. Indonēzijas pusē principā nav tūrisma industrijas,» stāsta Laura. 

Līdz Kupanai, Rietumtimoras administratīvajam centram Indonēzijas daļā, viņi atceļā lidoja no mazā Atambua termināļa. Musonu lietus pēkšņi sāka plūst straumēm kā krokodila asaras leģendā par Timoras rašanos. Personāls nokļūšanai uz lidmašīnu izdalīja krāsainus lietussargus, un tas bija tik skaisti!

«Tā mēs pametām Austrumtimoru, jau zinot, ka atgriezīsimies,» sarunu noslēdz Jānis.

* Tikai tev! Labākā cena! Nāc šurp! No kurienes esi? — angļu val.
** Laba nauda — angļu val.
*** Resnais baltais puisis — angļu val.

The post Piecas dienas jaunā demokrātijā appeared first on IR.lv.

The post Vīruss appeared first on IR.lv.

Atklātā vēstule Valsts prezidentam un citiem valsts vadītājiem

Ņemot vērā publiski pieejamo informāciju par Latvijas Republikas Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas pieņemtajiem lēmumiem par Sēlijas novada izveidi Administratīvi teritoriālā reformas kontekstā, Stendera biedrība pauž atbalstu Sēlijas kultūrvēsturiskās telpas saglabāšanā un attīstīšanā, aicinot izvērtēt pieņemto lēmumu ietekmi ilgtermiņā gan uz telpisko un ekonomisko attīstību, gan nacionālo identitāti, gan pakalpojumu pieejamību un kopienu stiprināšanu.

Vēršam Jūsu uzmanību uz vairākiem aspektiem, kuri ignorēti lēmumu pieņemšanā:

1. neapšaubot to, ka Administratīvi teritoriālajai reformai jābūt datos balstītai, izvēloties labāko no iespējamajiem scenārijiem, kas būtu pamatots ekonomiskajā izaugsmē, pakalpojumu kvalitātes uzlabošanā un konkurētspējas paaugstināšanā, vēršam uzmanību, ka tikpat būtisks aspekts ir arī iedzīvotāju un kopienu identitātes jautājums, kas būtu izvērtējams tikpat atbildīgi kā jebkurš cits no attīstības faktoriem, pirms veidot jaunus novadus, nosakot administratīvi teritoriālas robežas un attīstības centrus atbilstoši Administratīvi teritoriālās reformas komisijas lēmumam.
2. Administratīvi teritoriālā reforma būtu izmantojama kā moments, lai nevis sagrautu un iznīcinātu pēdējos 30 gados mērķtiecīgi izkoptā Sēlijas kultūrvēsturiskā novada identitāti, bet gluži otrādi — to stiprinātu, šo jautājumu risinot nacionālā līmeni, ciešā kopradē un līdzdarbībā ar vietējām Sēlijas pašvaldībām, viedokļu līderiem un kopienu.
3. Līdzīgi kā Sēlijas kultūrvēsturiskais reģions, pastāv arī citi kultūrvēsturiskie novadi, kuru identitāte būtu stiprināma. Domājot par efektīvu plānošanas reģionu attīstību, nav izvērtēta iespēja veidot 9 plānošanas reģionus, kas saskanētu ar senajiem kultūrvēsturiskajiem novadiem. Iesakām reformas gaitā izveidot deviņus lielus kultūrvēsturiskos reģionus — Sēliju un Zemgali (divas vēsturiskās Zemgales daļas ar centriem Viesītē/Jēkabpilī un Jelgavā), Līvzemi un Vidzemi (divas vēsturiskās Vidzemes daļas ar centriem Siguldā un Valmierā), Dienvidkurzemi un Ziemeļkurzemi (divas vēsturiskās Kurzemes daļas ar centriem Liepājā un Ventspilī), Dienvidlatgali un Ziemeļlatgali (divas vēsturiskās Latgales daļas ar centriem Daugavpilī un Rēzeknē), kā arī Rīgas metropoles areālu (Rīgu un Pierīgu).
4. Sēlijas kultūrvēsturiskā novada saglabāšanas jautājums nav tikai jautājums par pašvaldību administratīvo pārvaldību, pakalpojumiem un ekonomisko izaugsmi, to koncentrējot noteiktajos attīstības centros (Daugavpilī, Jēkabpilī un Aizkrauklē), bet gan Latvijas nacionālās identitātes jautājums. Latvijas kopējo identitāti veido gan kopējas nacionālās valsts vērtības, gan kopienas kultūras (šajā gadījumā arī Sēlijas), gan individuālās vērtības, kas tieši ietekmē iedzīvotāju valstgribu, patriotisma līmeni, piederības sajūtu valstij, uzticību valsts pārvaldei un tml. Sēlijas kultūrtelpa sekmē gan nacionālās identitātes nostiprināšanu, gan piederības sajūtu valstij. Administratīvi teritoriālām robežām nav ietekme tikai uz pārvaldības efektivitāti un varas pārdali, bet arī uz iedzīvotāju identitāti un piederības sajūtu.
5. Noraidot Sēlijas novada pašvaldību pieņemto lēmumu par Sēlijas novada administratīvo centru izvēlēties Viesīti, lēmuma pieņemšanā nav tikuši ņemti vērā telpiskās plānošanas un ilgtspējīgas un policentriskas attīstības pamati, tā vietā Sēlijas novadu mehāniski sadalot trīs daļās un par centriem nosakot Jēkabpili, Aizkraukli un Daugavpili, ar to izslēdzot jebkādu iespēju šīs identitātes saglabāšanā nākotnē (līdzšinējā Sēlijas kultūrtelpas saglabāšanā izšķiroša loma bijusi tieši teritorijā ietilpstošo pašvaldību pieņemtajiem vienotiem lēmumiem, aktivitātēm un atbalstītajām kopienu iniciatīvām) un policentrisku Sēlijas kultūrvēsturiskā novada attīstību.
6. Esošā piedāvājumā, nosakot Jēkabpili, Aizkraukli un Daugavpili par novadu centriem un sadalot Sēlijas novadu trijās atsevišķās daļās, nav izvērtētas iespējas attīstīt policentrisku ekonomiskās un telpiskās plānošanas struktūru, kurā tiktu veicināta tieši mazpilsētu un ciemu (Ilūkste, Subate, Bebrene, Viesīte, Aknīste, Nereta, Jaunjelgava, Zasa, Sala u.c.) izaugsme un pakapojumu pieejamība, saglabājot mazpilsētas un ciemus kā vērtības kopējā reģionālās attīstības kontekstā.
7. Sēlijas kultūrvēsturiskā teritorija un vietējo pašvaldību atbalstītais un plānotais Sēlijas novads ir īpašs ar savu apdzīvojuma struktūru (un attiecīgi — pakalpojumu pieejamību un mobilitāti). Īstenojot viedus un efektīvus pārvaldības principus (t.sk., efektīvu izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības, ceļu un transporta, kā arī komunālās saimniecības infrastruktūras tīkla izveidi), pašvaldības sniegto pakalpojumu pieejamība un kvalitāte, ekonomiskā izaugsme un aktivitāte Sēlijas novadā varētu tikt uzlabota ievērojami būtiskāk, tādējādi īstenojot administratīvi teritoriālās reformu Sēlijas iedzīvotāju interesēs, salīdzinot ar Administratīvi teritoriālās reformas komisijā virzīto modeli, kas paredz Sēlijas teritoriju sadalīt trijās daļās.

Vēlamies uzsvērt un atgādināt akadēmiķa, Sēlijas patriota profesora Jāņa Stradiņa savulaik teikto — «Trīs zvaigznes Latvijas Republikas ģerbonī un Brīvības pieminekļa vainagojumā simbolizē trīs vēsturiskās administratīvās sastāvdaļas [..], no kurām 1918. gadā izveidojās Latvijas Republika. Šis skaitlis nesaskan ar republikas Satversmē minētajiem četriem apgabaliem — Vidzemi, Kurzemi, Zemgali un Latgali. Šis dalījums vēsturiski un kultūrģeogrāfiski lielā mērā ir ne gluži precīzi nosacīts, un tajā nefigurē piektā prāvākā senā cilts — sēļi, nav Sēlijas.  [..] Sēlija var tikt definēta dažādi: gan kā senās sēļu cilts izplatības areāls, gan kā etnogrāfisks novads ar mīkstajām, sēliskajām izloksnēm, gan kā kultūrvēsturisks novads ar īpatnēju mentalitāti, ar savām kultūrvēsturiskām īpatnībām. Taču tas ir arī potenciāls administratīvi teritoriāls veidojums — apgabals (?), apriņķis, novads.»

Aicinām visas iesaistītās puses vēlreiz izvērtēt iespēju veidot Sēlijas novadu, kā arī izvērtēt kultūrtelpas identitātes nozīmi nacionālo vērtību saglabāšanā visā Latvijas teritorijā.

Stendera biedrības vārdā – valdes priekšsēdētājs Valdis Pīrāgs

Stendera biedrība izveidota 2017. gada 20. jūlijā, viens no tās dibinātājiem bija akadēmiķis Jānis Stradiņš. Biedrība apvieno domubiedrus, kas vēlas popularizēt apgaismības laikmeta izcilās personības Gotharda Frīdriha Stendera intelektuālo mantojumu un izveidot Sēlijas kultūrvēsturiskā novada garīgo centru senās Sunākstes mācītājmuižas vietā, kā arī veicināt citu nozīmīgu vietu saglabāšanu, kas saistītas ar Stendera dzimtu (piemēram, Gotharda Frīdriha Stendera dzimto vietu Lašos, Ilūkstes novada  Eglaines pagastā).

The post Par atbalstu Sēlijas kultūrvēsturiskās telpas saglabāšanā un Sēlijas novada izveidē appeared first on IR.lv.