Beidzot darbu, Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija par obligāto iepirkuma komponenti (OIK), kuru katrs Latvijas iedzīvotājs un uzņēmējs ik mēnesi maksā savos elektrības rēķinos, pēc 9 mēnešu darba secināja, ka tā nav sabiedrības interesēs, tomēr tā ir likumīga. Šodien Saeimā komisijas vadītāja Ieva Krapāne (KPV LV) sniegs galaziņojumu.

Žurnāls Ir ceturtdien izanalizēja komisijas galaziņojumu un norāda, ka “sausais atlikums” tajā ir aicinājums Saeimai uzdot Ekonomikas ministrijai nekavējoties atcelt OIK un komisijas prokuratūrā iesniegtie dati par vairāk nekā 100 komersantiem, kuru darbības rada aizdomas par krāpšanos — viņi pārdevuši valstij savu saražoto enerģiju par paaugstinātu cenu, bet vienlaikus tomēr pirkuši no Latvenergo elektrību savām vajadzībām.

Tomēr ziņojumā nav atbildes, kurš ir vainīgs OIK ieviešanā. Arī savu personīgo viedokli komisijas vadītāja Ir nesniedz.

Komisijā sēdēs tiešām piedalījās prokurors Uvis Kozlovskis. Ir viņš stāsta, ka saistībā ar OIK shēmām Valsts policija šobrīd strādājot trijos virzienos. Viens virziens ir attiecībā uz komersantiem, kas pamanījušies pārdot valstij elektroenerģiju vairāk, nekā paši oficiāli saražojuši.  Otrs izmeklēšanas virziens ir saistīts ar valsts amatpersonu iespējamo atbildību. Valsts policija Ir apstiprināja — tā izmeklē vienu šādu kriminālprocesu saistībā ar OIK.

Trešais virziens — tā dēvētās konteinerstaciju shēmas, kad pie valsts atbalsta tika uzņēmēji, kas reāli nebija uzbūvējuši stacijas. Valsts policijā Ir informēja, ka pašlaik kopumā tiek izmeklēti pieci kriminālprocesi pret 14 komersantiem. Viena no šīm lietām ir apjomīga —  aizdomas pret septiņiem komersantiem par krāpšanas mēginājumu lielā apmērā un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.

The post Žurnāls: Ko deputāti atklāja OIK izmeklēšanā? appeared first on IR.lv.

Covid-19 jau izceļojis cauri Latvijai. Amatpersonām priekšā nopietna pārbaude.

Šonedēļ “Šķiltavā” “Ir”’ žurnālisti Anda Burve-Rozīte, Aivars Ozoliņš un Pauls Raudseps vērtē valsts amatpersonu komunikāciju par koronavīrusa draudiem. Diemžēl ir bijušas arī kļūdas. Ieviešam jaunu rubriku “Rīga dimd”, kurā šonedēļ Paulam un Aivaram domas dalās par Saskaņas izredzēm Rīgas vēlēšanās. Anda pastāsta par savu interviju ar Paulu Bankovski. Ko viņš dara tagad, gadu pēc viņa dzīvesbiedres, rakstnieces Andras Neiburgas pēkšņās nāves? Bet Pauls Raudseps uzdod jautājumu – kāpēc tāds klusums sabiedriskajā telpā pēc ar grūtībām sasniegtā panākuma – izvairīšanās no “pelēkā saraksta”? 

Podkāstā Šķiltava Ir žurnālisti katru piektdienu izskaidro, apspriež un reizēm arī iesmej par nedēļas politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem. Atklāj gan notikumu, gan pašu darba aizkulises, kurām neatrodas vieta tradicionālajā drukātā žurnāla rāmjos. Podkāsts ir pieejams Ir.lv, Spotify, Apple un Google Podcasts.

Labākais veids, kā atbalstīt šo podkāstu – abonēt Ir https://ir.lv/abonesana/zurnals-ir/

Lasi Andas Burves-Rozītes interviju ar Paulu Bankovski https://ir.lv/2020/02/26/peta-sabiedribu-un-sevi/

The post Podkāsts nr.19: Vai valdība gatava vīrusam? Uz ko cer Saskaņa Rīgā? Kāpēc klusums pēc uzvaras? appeared first on IR.lv.

Eiropas Savienības jaunā likumdošana atkritumu apsaimniekošanas nozarē, kas ietver Atkritumu pamatdirektīvu, Iepakojuma direktīvu, Direktīvu par vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, Poligonu direktīvu un citus dokumentus, mūs lielā ātrumā virza pretī pilnīgi jaunai situācijai atkritumu apsaimniekošanas resursu vadībā. Lai sasniegtu visus mērķus noteiktajā laikā, vajadzēs savākt lielu atkritumu apjomu, tātad izcila un pieejama infrastruktūra būs vitāli nepieciešama. Mana ceturtdaļgadsimtu ilgā starptautiskā pieredze šajā nozarē liecina, ka patiešām labi funkcionē tikai tās sistēmas, ko atbildīgi un ar cieņu pret iedzīvotāju vajadzībām īsteno pašvaldības, iesaistot atkritumu apsaimniekotājus un ražotāju atbildības sistēmas dalībniekus.

Saskaņā ar jaunajiem ES noteikumiem atkritumu poligonos drīkstēs apglabāt mazāk nekā 10% no visiem sadzīves atkritumiem. 2030. gadā jāpārstrādā jau 65% sadzīves atkritumu un 75% iepakojuma, t. sk. 55% plastmasas iepakojuma. Lai pārstrādātu šādu apjomu, ir jāsavāc apmēram 75% visa plastmasas iepakojuma.

Mums ir jauns, ambiciozs mērķis savākt 90% PET pudeļu. Jau tagad pašvaldībās ir obligāta dalītā atkritumu vākšana, atsevišķi šķirojot faktiski visu plastmasu, metālu, stiklu un papīru. Bet obligāti būs jāšķiro arī tekstilizstrādājumi un bioatkritumi, savukārt atbildīgajām industrijām paplašinātās ražotāju atbildības sistēmas ietvaros jāmaksā par cigarešu izsmēķu savākšanu pilsētvidē. Mums jāšķiro un jāpārstrādā elastīgais iepakojums, melnais iepakojums utt. Tā nu visas ietekmes puses, ieskaitot pašvaldības, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumus un nozares, uz kurām attiecas paplašinātā ražotāju atbildība, gatavojas šim jaunajam, neticami grūtajam uzdevumam.

Atkritumu šķirošanas infrastruktūrā vajadzīgi krasi uzlabojumi

Lūkojoties uz šiem ambiciozajiem mērķiem, skaidrs ir viens: atkritumu savākšanas un šķirošanas infrastruktūrā ir vajadzīgi krasi uzlabojumi. Iedzīvotājiem pieejami atkritumu konteineri jānodrošina visur – mājās, pa ceļam, birojos utt. Dažām valstīm to paveikt būs patiesi grūti.

Eiropas Komisija norāda, ka, visticamāk, 14 ES dalībvalstis šogad nevarēs izpildīt mērķi pārstrādāt pusi no radītajiem atkritumiem, turklāt dažos gadījumos šis mērķis, iespējams, netiks sasniegts arī 2025. gadā, diemžēl Latvija ir šo valstu vidū.

Teorētiski gan nav nekādu tehnisku šķēršļu šo mērķu sasniegšanai, un nevajadzētu rasties arī finansiāliem šķēršļiem, īpaši tādēļ, ka vairāku veidu atkritumu apsaimniekošanā pieejams papildu finansējums, ko iegūst no ražotāju atbildības sistēmas. Taču galvenās grūtības rodas reģionu atšķirību dēļ – ne visās valstīs, atkritumu apsaimniekošanas sistēma ir sakārtota. Jā, protams, ir dalībvalstīs, kur sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēma funkcionē veiksmīgi, ir spēcīgas pārvaldes iestādes, īpaši pašvaldībās, kuras tad arī pieņem atbildīgus lēmumus, kādā virzienā vēlas doties pārskatāmā laika posmā, lai nodrošinātu pārējām ietekmes pusēm investīcijām drošu vidi.

Pašvaldībām jāuzņemas atbildība un iniciatīva

Lielisks piemērs ir Flandrijas reģions Beļģijā ar apmēram 6 miljoniem iedzīvotāju. Pirms daudziem gadiem tur tika izveidots vienots atkritumu apsaimniekošanas plāns visam reģionam, kura izstrādē un apstiprināšanā piedalījās arī pašvaldības. Tādējādi visas pašvaldības vienojās ieviest vienādus vai līdzīgus sadzīves atkritumu savākšanas veidus. Šo plānu akceptēja arī paplašinātās ražotāju atbildības sistēmas dalībnieki reģionā. Pašlaik katram iedzīvotājam ir pieejami atkritumu maisi (vai tvertnes/konteineri) atsevišķi nešķirojamiem atkritumiem, bioatkritumiem, plastmasai/metālam/tetrapakām, papīram un stiklam. Tāpat katrā pašvaldībā ir šķirošanas laukumi, kur iedzīvotāji var nodot jebkādus atkritumus. Par nešķirojamiem atkritumiem ir jāmaksā dārgi atkarībā no maisu skaita, savukārt atkritumu savākšana ir bez maksas, ko nodrošina vietējais “Zaļais punkts”. Atkritumu apsaimniekotāji katrā pašvaldībā tiek izvēlēti konkursā uz trim līdz pieciem gadiem. Līdzīga pieredze ir Milānā, kā arī Hamburgā un tās apkārtnē, kur pašvaldības uzņemas atbildību par sekmīgu atkritumu apriti.

Ierasta prakse daudzviet Eiropā un pasaulē  ir katrai pašvaldībai pašai pieņemt lēmumu, kādai jābūt viņu atkritumu savākšanas sistēmai, lai tā būtu maksimāli ērta iedzīvotājiem. Maisi, atkritumu tvertnes vai konteineri? Pie katras mājas vai atsevišķos atkritumu savākšanas punktos? Maksā par izmesto apjomu vai fiksētu cenu? Kādi mērķi katru gadu jāsasniedz? Cik daudz atkritumu aprakt poligonos vai sadedzināt? Šie ir jautājumi, kas tiek pārrunāti ar iedzīvotājiem, atkritumu apsaimniekotājiem un ražotāju atbildības sistēmas dalībniekiem. Kad ir pieņemts politisks lēmums, tiek rīkots konkurss, nereti apvienojot to ar komunikācijas kampaņu iedzīvotāju atbalsta gūšanai. Un, protams, ir jābūt stingram mēram vai pašvaldības vadītājam un spēcīgai izpildvarai, kas spēj pamatot izvēli tiem, kuri vienmēr visu zina labāk, jo par atkritumu nozari, līdzīgi kā par futbolu, viedoklis ir katram.

Šķirošanas iespēju attīstībai vitāli svarīga droša investīciju vide

Runājot par pilnībā brīvu tirgu, kur katrs uzņēmums pats cīnās par katru klientu, pirms kāda laika to izmēģināja Polija. Viss, ko tā ieguva, bija haoss ar zemiem atkritumu vākšanas rezultātiem. Tagad šo nozari atkal pārrauga pašvaldības. Manuprāt, brīvo tirgu var atļauties tikai tad, ja precei ir pozitīva vērtība un tā nerada nekādu kaitējumu sabiedrībai. Ar atkritumiem tā nav. Kas attiecas uz sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, nepareizi saimniekojot, šāda tirgus brīvlaišana var radīt negatīvas sekas, ko izjutīs  iedzīvotāji.

Saskaņā ar jaunajiem  ES uzstādījumiem ikvienai dalībvalstij būs jāsavāc vismaz 80% atkritumu. Tāpēc ir jābūt ļoti ērtai savākšanas infrastruktūrai visiem atkritumu veidiem, un tas neattiecas tikai uz iepakojumu – arī uz bioatkritumiem, tekstilu, nolietotajām elektroierīcēm, baterijām, riepām utt.

Tam gan nav vajadzīga nez kāda īpaša motivācija – vajadzīga tikai droša vide investīcijām. Likumdošana, kas ir spēkā vismaz 10 gadus. Gudri izveidoti ilgtermiņa līgumi, kas nodrošina investīciju atdevi. Ja atkritumu apsaimniekošanas kompānija investē pilnīgi jaunā infrastruktūrā, vai nu līgumam ir jābūt gana ilgstošam, kas ļautu šīs investīcijas atpelnīt, vai arī jāļauj pārdot infrastruktūru tam, kurš uzvarēs nākamajā konkursā.

Ja valsts maina regulējumu vai pašvaldības maina attīstības virzienu ik pa trim gadiem, neatbalsta maksājumu sistēmu, kas saistīta ar nodoto atkritumu apjomu vai atkritumu poligona nodokli utt., valsts nevarēs sasniegt mērķus.

Tāpat ne mazāk svarīga ir vienota ražotāju atbildības sistēma, kas nodrošina godīgus un vienādus spēles noteikumus visiem tirgus dalībniekiem. Tad arī šī sistēma sniegs pietiekamu finansiālu atdevi un nozaru ekspertīzi dažādu izaicinājumu risināšanai turklāt.

Pārdomāta saimniekošana, kas iekļauj atkritumu šķirošanu, atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, prasa lielas investīcijas un stingru uzraudzību. Bet, galu galā, tikai tāpēc jau mums – iedzīvotājiem vispār ir vajadzīgas pašvaldības, lai tās rūpētos par mums – saviem iedzīvotājiem un aizsargātu mūsu, nevis nejaušu peļņas alkstošu garāmgājēju intereses.

The post Pilnīgs brīvais tirgus atkritumu apsaimniekošanā virza uz haosu, nevis šķirošanu appeared first on IR.lv.

(Papildināts ar Zāļu valsts aģentūras un Nacionālā veselības dienesta sagatavotu informāciju)

Turpmāk, izrakstot “rozā receptes” jeb valsts apmaksātos medikamentus, ārsts pacientam izrakstīs nevis konkrētu zāļu nosaukumu, bet gan SNN jeb zāļu ķīmisko nosaukumu. Stājoties spēkā jaunajai zāļu aprites kārtībai, ārstiem jāuzņemas izmaiņu skaidrotāja loma, tomēr mēnesi pirms šīs kārtības stāšanās spēkā ne pacientiem, ne pašiem ārstiem nav skaidrs, kā sistēma darbosies praksē un kā tā ietekmēs pacientu ārstēšanos.

No 2020. gada 1. aprīļa Latvijas veselības sistēmā tiek ieviesta jauna kārtība, kādā tiek izrakstīti kompensētie medikamenti. To nosaka Ministru kabineta (MK) pieņemtie grozījumi Nr.899 noteikumos. Galvenās izmaiņas, ar ko saskarsies tieši ārsti, izrakstot zāles, ir prasība receptē norādīt nevis konkrētu medikamentu nosaukumu, bet gan jāizraksta zāļu ķīmiskais nosaukums jeb SNN.

Tātad no 1. aprīļa tas ir vienīgais obligātais nosacījums, kas ļoti daudzos gadījumos nozīmēs esošo zāļu nomaiņu pret citām – lētākajām, vairs neparedzot iespēju pašam pacientam piemaksāt starpību starp valsts apmaksāto references (lētāko) medikamentu un jau lietoto medikamentu. Ņemot vērā, ka ārstu darbs balstās uz sadarbību ar pacientiem, ir skaidrs, ka izmaiņas, izrakstot recepti, nebūs vienīgās pārmaiņas, kas mūs sagaida.

“Dakter, farmaceits man iedeva citas zāles!”

Ik dienu savā praksē ar medmāsas atbalstu apkalpojam aptuveni 80 pacientus. Mainoties kompensējamo medikamentu aprites kārtībai, apzināmies, ka tieši mums – ģimenes ārstiem – būs jāuzņemas galvenā skaidrotāja funkcija par to, kā šīs izmaiņas ietekmē pacientus. Izrakstot SNN, tas, kādu medikamentu saņems pacients, ir atkarīgs no farmaceita un tajā brīdī lētākajām pieejamajām zālēm ar tieši šo zāļu ķīmisko nosaukumu.

Jau varu iztēloties pacientus, kuri zvanīs, nāks uz akūto stundu, lai informētu par to, ka, pēc pacienta domām, farmaceits kaut ko sajaucis un iedevis citas zāles. Vai varbūt vainos ārstu – izrakstītas neīstās zāles! Jāatzīst, ka šis būs ļoti reāls scenārijs, kas nav pelnījis nevienu pārmetumu ne pacientu, ne ārstu virzienā, jo pašlaik jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, un konkrēta pacienta gadījums ne vienmēr grib pakļauties jaunas un neskaidras sistēmas kārtībai.

Ko varam secināt jau tagad par to, kas mūs sagaida? Ir skaidrs, ka šīs izmaiņas uzliek papildu slogu ārstējošajiem ārstiem, jo neatkarīgi no katras prakses noslodzes nāksies skaidrot, ko īsti pārmaiņas nozīmē un kāpēc līdzšinējās zāles ir jāmaina. Tas aizņems laiku. Arī to laiku, kuru varētu veltīt,  piemēram, pieņemot vairāk pacientus akūtajā stundā. Ņemot vērā jau pašlaik augsto ārstu noslodzi, ko patiesībā vajadzētu dēvēt par pārslodzi, nevajadzētu brīnīties par ārstu “izdegšanas” gadījumiem, kas, uzliekot papildus pienākumus, būs vēl vairāk.

Problēma slēpjas arī faktā, ka pašiem ģimenes ārstiem nav sniegta pilnīga informācija, kā pieņemtie grozījumi mainīs ārstu un pacientu ikdienu. Pašlaik bažas rada fakts, ka ārsti nespēs kontrolēt, kādus medikamentus pacienti lietos, jo, izrakstot SNN, ārstam nav zināms, kādas zāles aptiekā tiks izsniegtas pacientam – ja līdz šim pacients ir lietojis medikamentu, piemēram, tablešu formā, aptiekā viņam var tikt izsniegts medikaments pat sīrupa formā. Šeit rodas bažas par cilvēkiem, kam medikamenti jālieto ilgstoši – šie cilvēki ir pieraduši pie konkrētiem medikamentiem un to nomaiņa var izraisīt neizpratni.

Ārsti – konsultanti

Sagaidāms, ka aprīlī, kad jaunā kārtība stāsies spēkā, ārstiem būs jābūt gana zinošiem, lai izskaidrotu pacientiem gan izmaiņas, gan to iemeslus, gan pozitīvos un negatīvos aspektus. Tāpat ārstam būs jābūt zinošam par medikamentu maiņas potenciālo ietekmi uz atveseļošanos, kā arī risinājumiem, kā veselības stāvokli turpināt uzlabot, neskatoties uz izmaiņām MK Nr. 899 noteikumos.

Pašlaik lielākā problēma, kas izgaismojusies mēnesi pirms noteikumu izmaiņu stāšanās spēkā, ir ārstu neziņa. Neatbildētu jautājumu ir daudz, tajā skaitā pavisam praktiski. Patlaban e-recepšu sistēmā nav iespējams izrakstīt SNN. Vai pēc mēneša šāda iespēja būs? Tāpat jaunie noteikumi paredz, ka, balstoties uz medicīnisku pamatojumu par esošās terapijas saglabāšanu, 30% no ārsta praksē izrakstītajām receptēm joprojām kompensējamo medikamentu sistēmā varēs norādīt zāļu nosaukumus. Kā gan lai ārsts paredz, cik recepšu ik mēnesi izrakstīs, lai varētu aprēķināt šos 30%? Neskaidrību ir daudz, tādēļ joku dienu – 1. aprīli –  gaidu ar lielām bažām, jo pacienta ikdienā joku vairs nebūs.

Pēc publikācijas redakcija saņēma Zāļu valsts aģentūras un Nacionālā veselības dienesta sagatavotu informāciju par rakstā pausto. Publicējam pilnībā:

“Nevaram piekrist sabiedrisko attiecību aģentūras SIA “Repute” izplatītajā informācijā paustajiem apgalvojumiem par izmaiņām kārtībā, kā no šā gada 1.aprīļa tiks izrakstīti valsts kompensējamie medikamenti, kas ir izplatīta ģimenes ārstes Sarmītes Kalējas vārdā.

Šīs izmaiņas valsts kompensējamo medikamentu izrakstīšanas kārtībā, kas paredz no 1. aprīļa kompensējamo zāļu receptēs norādīt zāļu SNN (starptautisko nepatentēto nosaukumu) jeb aktīvo vielu, nevis ražotāja jeb komerciālo nosaukumu, tiek īstenotas, lai pacienti nepārmaksātu par medikamentiem, iegādājoties dārgākas zāles, lai arī zemākas cenas medikamenti ir tikpat efektīvi un droši. Jāatzīmē, ka šāda kārtība pastāv daudzās ES valstīs, arī Lietuvā un Igaunijā, un ir sevi pierādījusi. Pēc Veselības ministrijas aprēķiniem, pacienti ik gadu par kompensējamām zālēm pārmaksā 25 miljonus eiro.

Veselības ministrija un tās padotībā esošās iestādes – Zāļu valsts aģentūra, Nacionālais veselības dienests un Veselības inspekcija – jau kopš aizvadītā gada novembra aktīvi strādā pie tā, lai sagatavotu nepieciešamo informāciju un skaidrotu profesionālajām asociācijām, ārstiem, farmaceitiem un arī plašākai sabiedrībai izmaiņas, ko paredz jaunā kārtība.

Primārais un vissvarīgākais pienākums ir vispirms sagatavot informatīvu atbalstu ārstiem un farmaceitiem. Gatavotais atbalsts iedalāms divās daļās:

1) Padomi, instrukcijas, videopamācības, ko var izmantot savā tiešajā ikdienas darbā (piemēram, kā izrakstīt e-recepti, ko darīt, ja aptiekā beigušās lētākās references zāles u.tml.);

2) Gatavas atbildes uz jautājumiem, ko pacienti viņiem var jautāt, kā arī jau sagatavot gatavas tēzes, ko ārsti/farmaceiti var izmantot proaktīvi sarunā ar pacientu.

Lai izglītotu ārstniecības personas un farmaceitus par izmaiņām kompensējamo medikamentu recepšu izrakstīšanā, kā arī šādu recepšu atprečošanu, Zāļu valsts aģentūra sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu un Veselības ministriju kopš janvāra piedalījusies vairākās ārstu profesionālo asociāciju un farmaceitu konferencēs, piemēram, Latvijas Kardiologu biedrības, Latvijas Internistu biedrības, Latvijas Osteoporozes un kaulu metabolo slimību asociācijas, ka arī Latvijas Farmaceitu biedrības sanāksmēs, kurās stāstīja par jauno prasību izrakstīt SNN un aktīvās vielas izrakstīšanas iespējām E-veselības sistēmas portālā un šādu recepšu atprečošanu un lētāko medikamentu izsniegšanu aptiekās.

Mācību materiāls par kompensējamo medikamentu recepšu ar SNN izrakstīšanu ārstniecības personām ir pieejams E-veselības portālā www.eveseliba.gov.lv sadaļā “Mācību materiāli” – “Aktīvās vielas izrakstīšana un atprečošana E-veselības portālā”.

Tāpat arī Zāļu valsts aģentūras un Veselības ministrijas interneta vietnēs, kā arī E-veselības portālā www.eveseliba.gov.lv sadaļā “Biežāk uzdotie jautājumi” ir publicēti un regulāri tiek aktualizēti ārstniecības personu un farmaceitu biežāk uzdotie jautājumi par SNN izrakstīšanu.

Šobrīd ir sagatavots plašs informatīvais materiāls ārstiem un farmaceitiem elektroniskā formātā, publikācijas profesionālajos medijos kā Latvijas Ārsts, Materia Medica, ir izstrādātas detalizētas informatīvās video pamācības par valsts kompensējamo medikamentu recepšu izrakstīšanas kārības izmaiņām E-veselības portālā. Turklāt ārsti un farmaceiti šā gada marta sākumā saņems dažāda veida informatīvos un izglītojošos materiālus gan drukātā, gan elektroniskā formātā.

Savukārt pacienti sabiedrības informēšanas kampaņas ietvaros tiks uzrunāti ar tradicionālo vispārīgo komunikāciju (TV/radio/vide/publikācijas medijos). Pēc komunikācijas galvenajiem pamatprincipiem, šādas informatīvas kampaņas nav lietderīgi rīkot ievērojami ātrāk kā 2-3 nedēļas pirms paredzētajām izmaiņām. Tradicionāli viens reklāmas vilnis ir 2 nedēļas garš un pēc tam arī jaunajai kārtībai jāstājas spēkā. Ja to dara agrāk, tad vēstījumi piemirstas un aktualitāte sabiedrības uztverē zūd. Tāpēc no šī gada 16.marta tiek uzsākta arī aktīva sabiedrības informēšanas kampaņa gan nacionālajos, gan reģionālajos laikrakstos, televīzijā, radio, vides reklāmās. Ir sagatavoti un jau drīzumā gan ģimenes ārstu praksēm gan aptieku tīkliem tiks izsūtīti arī drukātie informatīvie materiāli pacientiem.

Apgalvojums, ka E-veselības sistēmā nav iespējams izrakstīt receptes ar SNN, ir nepatiess. Ārstniecības personas medikamentus ar SNN var izrakstīt jau kopš E-veselības portāla ieviešanas. E-veselība ir pielāgota jaunajai e-recepšu izrakstīšanas kārtībai. Jā, salīdzinājumā ar oriģinālo medikamentu izrakstīšanu, aktīvās vielas izrakstīšana ir nedaudz darbietilpīgāks process. Lai izrakstīšanas procesu atvieglotu, ārstiem ir sagatavoti īpaši mācību materiāli, kuros aprakstīta informācija, kā veikt aktīvās vielas izrakstīšanu. Tāpat nākotnē paredzēts veikt e-receptes funkcionalitātes uzlabošanu, lai izrakstīšanas process būtu vēl vienkāršāks. Turklāt, izrakstot recepti pacientam atkārtoti, ir tikpat viegli, kā izrakstot komerciālo nosaukumu.

Ja kopumā e-receptes E-veselībā regulāri izraksta ap 2500 ārstu, tad periodā no 2019. gada janvāra līdz 2020. gada janvārim (ieskaitot) medikamentus ar SNN izrakstījuši 1808 ārsti. 2020. gada janvārī medikamentus ar aktīvo vielu vairāk nekā 70% gadījumu izrakstījuši ap 3,5% ārstu. Turklāt jānorāda, ka no visām aptiekās atprečotajām e-receptēm 11% gadījumos atprečotas tieši tās e-receptes, kurās izrakstīti medikamenti ar SNN.”

The post Reforma kompensējamo zāļu sistēmā pacientiem būs kā zibens no skaidrām debesīm (papild.) appeared first on IR.lv.

Daugavpilī dzimušais Pēteris Pildegovičs (1938) vairāk nekā pusgadsimtu veltījis Ķīnas vēsturei, ķīniešu valodai, literatūrai, filozofijai. Vienvārdsakot — sinoloģijai. Jau pirms desmit gadiem viņa ilgais un pacietīgais darbs vainagojās ar Lielās ķīniešu-latviešu vārdnīcas iznākšanu. Tagad speciālistu un Austrumu pasaules interesentu fokusā vēl viens viņa veikums, sava veida kvintesence grāmatā Mans Ķīnas stāsts (2019).

Tās pamatā ir P. Pildegoviča dienasgrāmatas, ar nelielām atkāpēm aptverot gan tikai Ķīnā pavadīto laiku. Gadu skalā tā paīsa distance: diplomātiskais darbs, sākot ar 1998. gadu (Latvijas vēstniecībā ĶTR 1999—2000). Darbs Sjiņhua aģentūrā (2002—2004) un noslēguma daļā — Ceļojumi  Ķīnā, no kuriem pēdējais pa vēsturisko Zīda ceļu kopā ar pašreizējo kolēģi profesoru Šanu Cjuaņju.

Krāsainām fotogrāfijām ilustrētajā, vērojumiem un iespaidiem bagātajā grāmatā  ir daudzi Ķīnas tuvplāni, kas latviešu valodā acīmredzot pie mums nonāk pirmo reizi. Sākot ar Pekinas (autora tekstā — Beidzjinas) unikālajiem parkiem, kanālupēm, Marko Polo tiltu Ķīnas galvaspilsētā, Čan Kaiši vasaras rezidenci kalnos, vēl un vēl. Kā stāsta Pildegoviča kungs, viņš apmeklējis visas Ķīnas provinces, izņemot Tibetu. Viņa gaitās, atskaitot pēdējo braucienu, profesoram līdzās bijusi dzīvesdraugs un drošais balsts Gaļina. Visi trīs Pildegoviču dēli dzimuši Vladivostokā.

Aicināju P.Pildegoviču uz viņa Ķīnas stāsta turpinājumu, pievēršoties arī grāmatā tikai garāmejot skartām tēmām. Tai skaitā šodienas aktualitātei Made in China arī brīdinājuma zīmi, proti, koronavīrusam, kam sava veida precedents šajā valstī piedzīvots 2003. gadā. Tāpat fokusējoties uz lielās nācijas tradīciju, rīcības modeļu, kanonu, ideoloģiska monolītisma noturību. Varētu taujāt arī par Ķīnas TR un Taivanas delikātajām attiecībām, par spriedzes cēloņiem Honkongā formulas “viena valsts, divas sistēmas” ietvaros, par bēdīgi slavenās kultūras revolūcijas mantojumu. Paliksim pie ķīniešu dzīvesveida, Ķīnas pēdējo desmitgažu attīstības modeļa caurskates, kam stabils atspēriena punkts jau minētā grāmata.

Jūsu ierašanās Pekinā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mandātu datēta 1998. gada 25. septembrī. Kādu atceraties Ķīnu, kad ar ķīniešu valodu un dziļām priekšzināšanām par šo valsti to tuvplānā ieraudzījāt pirmoreiz?

Tas bija krietnu laiku pēc maniem studiju gadiem (1964—1970). 1965. gadā Ķīnā sākās “kultūras revolūcija”. Mani studiju biedri aizbrauca uz Ķīnu ar mērķi padziļināt ķīniešu valodas zināšanas valodas vidē… Kā zibens no skaidrām debesīm – PSRS studenti tika atsaukti uz Maskavas Universitāti, un manai paaudzei iestājās apmēram 20 gadu periods, kad uzturēšanās Ķīnā nebija iespējama.

Šo zemi pirmo reizi ieraudzīju 1988. gadā. Mēs braucām ar vilcienu un ieradāmies valstī, kur atšķirībā no Padomju Savienības par samērā zemu cenu bija nopērkamas dūnu jakas. Ķīnieši no dažāda izpildījuma vateņiem un armijas kažokiem bija pārģērbušies glītās un siltās dūnu jakās… Ķīnā jau piecus gadus darbojās Den Sjaopina reformas.

Profesors Šans, kas skatījās šo manu grāmatu (tā jau pārtulkota ķīniešu valodā), pateica kādu svarīgu lietu: “Jūs visu laiku redzat to, ko es kā ķīnietis neredzu.” Tolaik runāju ar kādu vīru, trīsriteņu kravas velosipēda saimnieku. Viņš skaidroja: “Ēdiens un drēbes vairs nav problēma.” Runa ir par tautu, kuras iedzīvotāju skaits sasniedzis 1400 miljonu… No Rīgas līdz Šanhajai braucu astoņas dienas. Šie iespaidi man atmiņā palikuši ļoti spilgti. Pa Ķīnu ceļoju kopā ar savu studiju biedru Andreju Davidovu. Vai tas bija kalnu ciematā vai tuksneša malā, visur plkst. 12 bija silts ēdiens, kas ķīniešiem tiks piedāvāts jebkurā vietā. Nekā tamlīdzīga nebija padomju vilcienā.

Ķīniešu tautas gudrība ietverta daudzos sakāmvārdos, kādu krājumiņu esmu šķirstījis angļu valodā. Varat minēt kādu, kas raksturo viņu rīcības modeli?

Ķīniešiem ir sakāmvārds: “Rīss ir izvārīts un ēdiens gatavs.” Un tam ir divas nozīmes: neko vairs nevar izmanīt vai arī, ka viss nokavēts. Šī valoda ir ārkārtīgi bagāta, frazeoloģismi krājušies gadu tūkstošu laikā. Ķīniešiem ir biezu biezās frazeoloģijas vārdnīcas.

Spriežot pēc grāmatas teksta, viegli un nepiespiesti esat iegājis turienes diplomātiskajā korpusā. Acīmredzot lielā mērā pateicoties ķīniešu valodas perfektai zināšanai, kas ļāva jums uzturēt dialogu kā ar valstsvīriem un vēstniekiem, tā augļu pārdevēju galvaspilsētas ielas malā ĶKP XVI kongresa dienās.

Kad strādāju Ķīnā, samērā drīz jau biju kļuvis par vēstnieku – sinologu kluba locekli. Tas bija 1998.—2000. gads. Krievijas vēstnieks Igors Rogačovs šajā klubā bija viens no izcilākajiem cilvēkiem. Viņa tēvs bija mans skolotājs Maskavas Universitātes Austrumu valodu institūtā. I. Rogačovs bija viens no retajiem vēstniekiem, kurš bija ticies ar Mao Dzedunu, Džou Eņlaju, Den Sjaopinu, Džude un citiem Ķīnas vadītājiem. Vēl šajā klubā bija pans Goraļčiks, Polijas vēstnieks ar spīdošu ķīniešu valodu. Tāpat Albānijas vēstnieks H. Muneka un Šveices vēstnieks, kuram sieva bija ķīniete. Kluba dalībnieki bija pārsteigti, ka man ir vairāku gadu desmitu Ķīnas pieredze.

Kā sauc valsti, kuru pārstāvat, man jautāja. “Latvija”, es saku (P.Pildegovičs divatā ar savu kundzi Pekinā atvēra LR vēstniecību un bija LR pilnvarotais lietvedis).

Kāds no sarunu biedriem bija vaicājis, vai ķīniešu valodu jums mācījusi sieviete. Kā var uztvert tādu finesi?

Lielāko savas dzīves daļu esmu bijis ķīniešu valodas skolotājs. Tas sākās jau Maskavā: mācījos universitātes vecākajos kursos, bet pasniedzu šo valodu jaunākajos. Pēc tam desmit gadu nostrādāju Tālo Austrumu universitātē Vladivostokā, kur vadīju ķīniešu valodas katedru. Turklāt bieži strādāju kā tulks un darba vajadzībām pats veidoju  nelielas vārdnīciņas. Krievijā kopumā aizvadīti 18 gadi.

To, ka valodu mācījusi sieviete, var uztvert pēc ļoti labas izrunas. Ķīniešu sievietes balss skan kā mūzika. Jo īpaši, ja dzirdama diktores balss.

Atgriežamies laikā, kad strādājāt aģentūras Sjiņhua krievu redakcijā un informācijas plūsmā ienāca ziņas par SORS jeb netipiskās pneimonijas uzliesmojumu Ķīnā. Kaut sakāt, ka milzīgajā mašinērijā bijāt tikai “skrūvīte”, daudzas lietas piedzīvojāt, tā teikt, uz savas ādas. Kā toreiz notika ārkārtas situācijas menedžēšana?

Varu teikt, ka arī es šajā menedžēšanā biju iesaistīts no rīta līdz vakaram. Tekstu, kas veltīti šai netipiskajai pneimonijai, bija ārkārtīgi daudz. Blakus mūsu krievu redakcijai bija spāņu, angļu, franču, arābu redakcijas. No Sjiņhua vadības puses jūtama uzmanība bija veltīta tur strādājošiem ārzemju speciālistiem. Visiem, stājoties darbā, pārbaudīja temperatūru un tāpat arī darbu beidzot.

Notika vairākas sanāksmes, nāca Sjiņhua augstākās vadības pārstāvji un stāstīja ārzemju speciālistiem par to, kā valsts strādā šajos apstākļos. Līdztekus tam diendienā turpinājām tekstu rediģēšanu.

Bija kaut kas līdzīgs tai nelaimei, kas tagad piemeklējusi Ķīnu. Ielas tukšas, ķīnieši visi maskās. Arī šodien Uhaņā (vietā, kur uzliesmoja koronavīruss COVID-19) ielas redzamas tukšas. Ārzemnieki šajā ziņā ir daudz nedisciplinētāki… Grūti iedomāties, ka līdzīgos apstākļos Parīzes ielas paliktu tukšas.

Arī tādā veidā izpaužas Ķīnas specifiskā reaģētspēja?

2003.gadā bija daudz ziņu par to, ka veras vaļā un tiek paplašinātas poliklīnikas. Liekas, kaut kur ārā no pilsētas veda līķus, baidoties no vīrusa izplatības. Visas tās lietas notika. Kāds veikaliņš, kur regulāri pirku produktus, izrādījās slēgts, jo miruši cilvēki. Var pieļaut, ka upuru skaitļos, kas nonāca mūsu rīcībā, bija kādas augstākās vadības korekcijas. Atrasties šādā inficētā pilsētā, kāda tobrīd bija Beidzjina, protams, bija nomācoši.

Tomēr domāju, ka arī šajā gadījumā ĶTR valdība ar visu to tiks galā.

Arī  avīze China Daily raksta par “nācijas ticību uzvarai cīņā ar vīrusu”. Turpat fotoattēlā prezidents Sji Dzjinpins, kurš videosensā ar galvaspilsētas poliklīnikas mediķiem pats redzams maskā.

Varbūt viņš masku nemaz nebija noņēmis. Vispār jau, runājot caur masku, cilvēku grūti saprast. Veca patiesība no senākajiem laikiem, kad Ķīnā ļoti rēķinājās ar Konfūcija mācību: valsts tika veidota kā liela ģimene. Tas, ko mēs saucam par disciplīnu un ko Eiropas cilvēki var ievērot vai neievērot, Ķīnas apstākļos ir citādāk. Tam nav nekādas saistības ar komunismu. Viņiem tas, tā teikt, imanenti piemītošs. Tas nav komunistu nopelns. Tā nav sarkanā krāsa, kas viņiem vismīļākā gadu tūkstošiem. Diezin vai to saprot mūsu cilvēki, nonākuši Ķīnā.

Esat izpelnījies savu kolēģu apbrīnu, ka, strādājot valsts oficiālajā aģentūrā Sjiņhua, spējāt uzsākt darbu pie Lielās ķīniešu-latviešu vārdnīcas. Tobrīd tā acīmredzot vairāk bija pašiniciatīva, kad nācās centrēties uz pamatdarbu un reizēm pirms darba dienas beigām izrādījās, ka no datora pazudis teksts…

To paveicu, strādājot ārkārtīgi smagos apstākļos. Ja dienā jāizrediģē 25 teksti, pēc tam nevari atrast liftu, lai tiktu mājās. No blīvā darba visa galva griežas.

Tieši tādos apstākļos sāku veidot šo vārdnīcu, ko darīju dažās brīvajās stundās. Man aiz muguras strādāja 5—6 tulki, bet rediģējamie teksti vēl nebija gatavi. Tie nāca papīrā, nāca datorā. Katru dienu savas vārdnīcas iestrādes nesu kundzei, kura tekstu ierakstīja mājas datorā. Viņa labi zināja hieroglifus, pati bija beigusi Maskavas Universitātes Austrumu valodu institūtu ar japāņu valodu un Ļeņingradas Universitātes bioloģijas fakultāti . Sjiņhua nepieļāva tādu tekstu saglabāšanu savos  datoros.

Krievu redakcijā biju vienīgais nekrievs, tur strādāja galvenokārt maskavieši, daudzi mani studiju biedri. Lai nonāktu Sjiņhua šādā postenī, vajadzīga perfekta krievu valoda.

Lielā Ķīna pēdējās desmitgadēs noteikti kļuvusi ārzemniekiem atvērtāka. Piemēram, katalogs China. English media aptver desmitiem informācijas avotus. Bet varbūt ārpasaulei slēpjamie dati aizvien paliek aiz hieroglifu žoga?

Tam nepiekritīšu. Kas attiecas uz pasaules lielajām valstīm ar angļu, franču, vācu, krievu un citām valodām, šajās valstīs  sinoloģijas vēsture aptver vidēji 300 gadus. Tas nozīmē, ka katrā no tām ir sinologi, kas atvērs tekstu hieroglifos. Latvijā profesors Pēteris Šmits bija pirmais, pēc tam — Kataja kungs (Edgars Katajs, 1923—2019). Iznāk, ka es esmu trešais. Aiz manis jau ir vairāki simti jaunu cilvēku, kas zina šo valodu.

Hieroglifs ir hermētiski slēgts, bet tā atslēga atrodas daudzu rokās. Mans darbs veltīts ķīniešu valodas popularizēšanai. Manā Ķīnas stāstā pirmo reizi Latvijas apstākļos rakstu ķīniešu valodā vietvārdus, arī dažas domas vai atziņas. Tas ir svarīgi jaunajiem cilvēkiem, kas mācās ķīniešu valodu. (Kontekstā pieminama arī Latviešu – ķīniešu ķīniešu—latviešu vārdnīca (2016),  kuru P. Pildegovičs kopā ar kundzi veidojuši sešus gadus. Par Latvijas un Ķīnas kultūru tuvināšanu profesoram piešķirti ĶTR valdības un Konfūcija institūtu Galvenās pārvaldes apbalvojumi – aut.). Mēs, tas ir, LU Konfūcija institūts, esam izveidojuši Baltijas reģionā lielāko ķīniešu valodas mācību iestāžu tīklu, kurās strādā 20 skolotāji.

Esat teicis, ka ar savām vēstures traumām jeb sāpju punktiem katrai tautai pašai jātiek galā. Grūti ko iebilst. Bet Ķīna ar savu globālo svaru var daudz ko vairāk ietekmēt visā pasaulē. Kad 90. gadu sākumā Latvijas ārlietu dienests gana pārsteidzīgi izveidoja oficiālas attiecības ar Ķīnas Republiku (Taivanu), daži prātnieki Rīgā neizslēdza, ka dziļas pārmaiņas skars arī komunistisko Ķīnu. Pārmaiņas bija, taču ne ejot austrumeiropiešu ceļu.

1989. gada maijā – jūnijā pasaulei zināmos notikumus Tieņaņmeņa laukumā Beidzjinā vēroju televīzijā, tolaik būdams Šanhajā. Tas bija ļoti svarīgs pagrieziens Ķīnas jaunākajā vesture. Pirmo reizi jaunajā Ķīnā studenti, ka pulcējās šajā laukumā, izvirzīja politiskas prasības. Domāju, ka 90 procenti no šiem jauniešiem bija dažādu universitāšu studenti.

Šo jauno cilvēku skaitā bija daudz studentu, kas ar savu pieredzi atgriezās no studijām ASV, Kanādā, Krievijā. Viņi redzēja, ka sapulcējušies īsti nezina, ko iesākt ar šo demonstrāciju. Šie cilvēki sāka baidīties, lai nenotiek vardarbība. Bija pazīmes, ka turpinājums var pārvērsties haosā. Atceros, kā tolaik tika uzspridzināts ātrvilciens Pekina—Šanhaja.

Pēc tam vardabība sākās Sjiaņā, arī Guandžou. Bija milzīgs risks, ka pa visu valsti var aiziet briesmīgs nemieru vilnis. Jauno cilvēku skaitā, kas atradās Tieņaņmeņa laukumā, bija arī tādi, kas mēģināja notiekošo aizvirzīt no vardarbības un haosa.

Un tomēr 1989. gada 4. jūnijā nonāca līdz tankiem un lieliem cilvēku upuriem.   

Kad tur parādījās tanki un agrā rīta stundā sāka ar kāpurķēdēm placināt teltis, kur iekšā bija jaunieši — tas jau ir atsevišķs stāsts. Protams bija upuri. Ārzemju studenti, kas [protestos] bija iesaistījušies, klusītiņām atgriezās mājās. Masveida represijas valstī pēc tam nenotika. Un vēl — Ķīnas augstākajos slāņos iezīmējās liela plaisa, jo bija tādi kā Džao Dzijans, kuri mēģināja studentus aizstāvēt. Tad atbrauca [PSRS līderis] Gorbačovs, to visu redzēju televīzijā.  Viņš tajā laukumā nevarēja aiziet līdz piemineklim kritušajiem varoņiem, pretim – blīva cilvēku siena.

Šanhaja Ķīnā tāds nosacīts analogs Pēterburgai Krievijā iepretim Maskavai. Grāmatā esat ieskicējis, ka “šanhajieši Beidzjinas iedzīvotājus uztver kā augstprātīgus galvaspilsētas un ierēdņu pilsētas ļaudis”.

Šanhajā 1989. gadā mērs bija Džu Žundzji, kurš pēc tam kļuva par Ķīnas premjeru. Viņš bija ļoti tālredzīgs un sakarīgs cilvēks. Šanhajā viņš katrā ielu un ceļu krustojumā salika strādnieku družinas. Mutuļoja universitātes, arī Fudaņas universitāte, bet nebija nekādas vardarbības. Līdz asinsizliešanai nenonāca. Ķīnieši ir sakarīgi cilvēki, viņi prot vadīt milzīgas masas visādos apstākļos.

Vai tas nozīmē pilnīgu vienprātību un pakļāvību? Jautājums ir, piemēram, par Faluņgun kustību ar tās samērā eklektisko satvaru, kura, cik zinu, Ķīnā aizvien ir ierobežota un apkarota.

Šī kustība lielā mērā saistīta ar Ķīnas ziemeļaustrumu provincēm, kur japāņi savā laikā izveidoja spēcīgu rūpniecību, kas patiesībā bija valsts uzņēmumi. Jaunajos laikos radās problēmas ar darbu un visu pārējo, iestājās zināma nestabilitāte.

Pašu Ķīnu šajā gadījumā visvairāk satrauc, ka kustībai pievienojas kompartijas biedri. Turklāt dažāda līmeņa partijas biedri. Nevarētu teikt, ka masveidīgi, bet tas notiek. Līdz ar to sabiedrība kaut kādā mērā šķeļas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ar tādu diezgan cietu roku to visu mēģina piebremzēt.

Varbūt tās ir bailes no ideoloģiskas difūzijas…

Jā, kompartija var izrādīties vairs ne tik viengabalaina, kā bijis iecerēts. Taču Ķīnas KP ir krasi atšķirīga no tās kompartijas, kuru pazinām Padomju Savienībā. Tajā nozīmē, ka tajā ir kreisais un labējais flangs, ir diskusijas un gana daudz elastības. Sevišķi pēdējos gadu desmitos. Šajā partijā ir arī miljardieri, ko nevarēja iedomāties padomju apstākļos. Ekonomika ir vairāk kapitālistiska, kamēr ideoloģija paliek vecā.

Sava veida pretruna it kā ieprogrammēta?

Nujā, Rietumi jau sen prognozēja, ka Ķīnā jābūt kolapsam. Bet tas kā nenāk, tā nenāk. Šā gada novembrī būs kārtējais kompartijas kongress. Tiks spriests, kā viss varētu virzīties tālāk. Mans personīgais viedoklis, ka tādā pārapdzīvotā valstī ir jābūt spēkam, kas to milzīgo masu sastīpo.

Kopā ar profesoru Mārci Auziņu braucām no Guandžou uz Čanša, uz Mao Dzeduna dzimteni. Viņš atzina, ka tādu ātrgaitas vilcienu, arī būdams Berklija universitātē Amerikā, neesot redzējis. Tādi ātrgaitas dzelzceļi tagad savieno visas Ķīnas provinces. Pats biju liecinieks, kad sāka slēgt šahtas un atbrīvojās daudz darba roku. Tās iegāja ceļu būvē, valstī ir apmēram 200 tūkstoši kilometru ātrgaitas autoceļu. Nevar neredzēt, ka tiek izvirzīti skaidri mērķi. Pats pie sava auto stūres [šajā zemē] esmu nobraucis 22 tūkstošus kilometru.

The post Pildegoviča Ķīnas stāsts appeared first on IR.lv.

Galīgie 4. ceturkšņa un visa 2019. gada IKP dati apstiprina, ka ekonomikas pieaugums pērnā gada nogalē Latvijā gandrīz apstājās. 4. ceturksnī IKP gada griezumā pieauga par 1%, bet salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni — par 0,1%. 2019.gadā kopumā IKP auga par 2,2%.

Pērn bija milzīgi nozaru attīstības kontrasti, kas vienlaikus ilustrē problēmu — pērnā gada lēnās izaugsmes iemeslus un risinājumu — ekonomikas struktūras maiņu. Vairākas pakalpojumus eksportējošas nozares attīstījās ļoti sekmīgi. Piemēram, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos pievienotā vērtība auga par 8%. Komercpakalpojumu nozares auga par 6,5%. Informācijas un sakaru pakalpojumi kopumā auga neparasti lēni, par 2%, bet izteikti uz eksportu orientētā programmēšana auga par 9,1%. Par spīti finanšu un transporta pakalpojumu krīzei, kopumā pakalpojumu eksports auga par 5,4%. Lielākā nelabvēlīgā ietekme ar 4% kritumu bija transportam, bet visstraujāk jeb par 8,8% pievienotā vērtība samazinājās finanšu pakalpojumos. Apstrādes rūpniecība auga gandrīz tāpat kā ekonomika, par 2,1%, bet visstraujākais kāpums bija lauksaimniecībā un mežsaimniecībā (+12,8%), šai nozarei ļoti patīk “šūpoties”.

Mērot izmaiņas no izlietojuma puses, galvenais enerģijas avots, pateicoties tā īpatsvaram ekonomikā, bija privātais patēriņš, kas palielinājās par 2,8%. Ieguldījumi pamatlīdzekļos, kas 2019.gadā auga par veselīgu 3,1%,  ceturtajā ceturksnī jau iegāja mīnusos, ir bažas par investīciju ietekmi arī šogad. Eksports pērn auga par 2,0%, bet imports par 2,3%.

Par spīti lēnai izaugsmei, kopējais atalgojuma pieaugums nominālā izteiksmē bija visnotaļ iespaidīgs, 8,6% jeb vairāk nekā 5% reālā izteiksmē, bet tam ir sava “cena”, peļņas kāpums gandrīz apstājās.

Ja nebūtu vīrusa epidēmijas gaidāmās ietekmes uz pasaules ekonomiku, tad varētu prognozēt, ka šogad IKP pieaugums Latvijā būs starp 1% un 2%. Pašlaik par tuvāko nākotni nevar pateikt gandrīz neko. Epidēmijai noteikti būs arī pozitīva ietekme, piemēram, pasūtījumu pārcelšana no Āzijas uz Eiropu, taču kopumā tā būs nelabvēlīga. Pasaules ekonomikas recesija, ar ko parasti saprot pasaules kopprodukta (pēc pirktspējas paritātes) noslīdēšanu zem 2,5%, jau ir kļuvusi grūti novēršama. Dīkstāvju radīto ražošanas kritumu Ķīnā kompensēt vairs nav iespējams, piegādes ķēdes jau ir traucētas. Tūrisms, ko mēdz uzskatīt par pasaules ekonomikas lielāko nozari, ir krīzē.

Latvijas ekonomikas izaugsmi 2019. gadā krasi samazināja vēsturiski izveidojusies eksporta specializācija apvienojumā ar nelabvēlīgiem pavērsieniem ārējos tirgos. Pēckrīzes periodā ekonomikas izaugsmi virzīja galvenokārt augstas pievienotās vērtības pakalpojumu, metālapstrādes un mašīnbūves, arī tehniski modernu kokapstrādes un arī citu ražošanas uzņēmumu attīstība. Taču eksporta struktūrā joprojām pārāk liela daļa bija izejvielu tranzītam, reputācijas risku radošiem finanšu pakalpojumiem, arī koksnes standartproduktu ražošanai. Liktenis bija lēmis, ka sliktie scenāriji šajās nozarēs piepildījās vienlaicīgi. Pārējās Baltijas valstis no minēto preču un pakalpojumu eksporta ir mazāk atkarīgas, turklāt tām straujās izaugsmes laikā izdevās “iešūpot” mājokļu tirgu un kreditēšanas ciklu. Šo iekšējā tirgus nozaru atbalsts izaugsmei pērn būtu ļoti noderējis.

Nelabvēlīgs faktors ir arī vājā pārvaldes kvalitāte valsts galvaspilsētā. Kā rāda Liepājā notiekošais metālapstrādes un mašīnbūves investīciju bums, pašvaldību darbam ir milzīga nozīme.

Neveiksmīgo sakritību dēļ Latvijas ekonomika ir kļuvusi par “Baltijas dusošo skaistuli”, citējot Luminor galveno ekonomistu Lietuvā Žigimantu Mauricu. Tās potenciāls ir liels, bet tas netiek izmantots. Ar laiku tirgus visu sakārtos, aizejošo nozaru vietā stāsies augošās nozares, pārņemot atbrīvoto darbaspēku, telpas un infrastruktūru, taču laiks būs zaudēts.

Runājot par ekonomikas izaugsmi vidējā termiņā — turpmākajos gados, aina ir labvēlīga. Mainoties nozaru struktūrai, izaugsmes temps paātrināsies. Tāpat, jo lielākas nepatikšanas būs šogad, jo ātrāks būs pieauguma temps 2021. – 2022. gadā. Lai kāda būs epidēmijas ietekme, tā būs pārejoša.

Bažas par šo gadu nedaudz mazina tas, ka patērētāju un uzņēmumu noskaņojuma dati pašā gada sākumā uzlabojās. Ir pieejami dati arī no februāra sākuma, tātad brīža, kad par COVID-19 vīrusa riskiem jau bija zināms. To ietekmi jau var nojaust mazumtirdzniecības noskaņojuma indeksā. Savukārt pakalpojumu nozares (izņemot mazumtirdzniecību) datos jūtama tranzīta nozares ķibeļu atblāzma. Savukārt patērētāju un ražotāju noskaņojums uzlabojas. Strauji palēcies ražotāju vērtējums par pārdošanas cenām, kas ļauj cerēt, ka koksnes tirgus sāk izkļūt no krīzes, lai arī ziņas no tirgiem pagaidām ir pretrunīgas.

Pašlaik ar prognozēšanu tiešām labāk nenodarboties. COVID-19 ietekme uz ekonomiku būs liela arī tad, ja izrādīsies, ka bažas ir bijušas pārspīlētas, piemēram, ļoti ātri tiek atrasts efektīvs imunizēšanas vai ārstēšanas līdzeklis. Vai arī — vīrusa izplatīšanos izdosies noslāpēt, kā tas izdevies Ķīnai, ja var ticēt šīs valsts datiem. Ir arī iespējams, ka vēl ilgi šis gads būs atskaites punkts vēsturē, daudz runās par laiku pirms un pēc Epidēmijas. Dzīvojam ļoti interesantos laikos. Tas ne vienmēr ir patīkami un droši.

The post Dusošā skaistule Latvija appeared first on IR.lv.

The post Izplatība appeared first on IR.lv.

Koku ciršanas noteikumu grozījumi var kļūt ne tikai par nopietnu draudu Latvijas dabai, bet arī par kliedzošu piemēru tam, uz cik vājas argumentācijas pamata balstīti noteikumi var iegūt Ministru kabineta atbalstu.

Otrdien, 25. februāra, Ministru kabineta sēdē pēdējā brīdī tika iekļauts un arī apstiprināts Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa ikgadējais ziņojums Saeimai par Ministru kabineta paveikto un iecerēto darbību. Šā ziņojuma nodaļā “Lauksaimniecība” varam atrast šādu rindkopu: “Izstrādāts un atkārtoti izdiskutēts Valsts sekretāru sanāksmē regulējums par koku ciršanu un meža atjaunošanu, lai veicinātu meža ekonomisku, ekoloģisku un sociāli ilgtspējīgu apsaimniekošanu un izmantošanu. Minētais regulējums izstrādāts pārdomāti, līdzsvarojot koku ciršanu ar produktīvu mežu atjaunošanu, kas sekmēs gan intensīvāku oglekļa piesaisti ilgtermiņā, gan veidos uzņēmējdarbības attīstības prognozējamību mežsaimniecībai.”

Nezinu, kā šādi ziņojumi top. Saprotu, ka pats K. Kariņš tos neraksta, taču gribētos, lai premjers vismaz ir izlasījis un piekrīt visam tajā rakstītajam. Taču neatkarīgi no tā, vai šos teikumus K. Kariņš ir lasījis vai nē, šis ir ļoti nelāgs signāls par to, kā top un Ministru kabineta atbalstu iegūst dažādi dokumenti. Turklāt pieļauju, ka šis ziņojums arī kalpo Zemkopības ministrijai kā “mācību scenārijs”, kā cauri Ministru kabinetam izdabūt pašus koku ciršanas noteikumu grozījumus. Ja šis bija eksperiments, tad grozījumu virzītāji var būt iepriecināti, taču mums pārējiem ir pamats lielām bažām.

Redzam, ka pietiek ar dažām skaistām, bet faktos nebalstītām frāzēm, un, neiedziļinoties pamatojumā, Ministru kabinets būs gatavs ne tikai atbalstīt tievāku koku ciršanu, bet pat lepoties ar to, kā ar īpašu sasniegumu.

Pirmkārt, jāatgādina, ka Latvijas meži netiek ilgtspējīgi apsaimniekoti (par ko jau esmu rakstījis šeit). Zemkopības ministrijas iecerētie koku ciršanas grozījumi nevis veicinās mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, bet gluži pretēji – vēl vairāk attālināsies no šī mērķa. Ekonomiskās intereses mežu apsaimniekošanā pārmēru dominē jau pašlaik. Atļauja cirst jaunākus mežus radīs vēl lielākus draudus videi – pieaugs kailciršu platības, palielināsies mežu fragmentācija, samazināsies resnu koku un vecu mežu sastopamība, līdz ar to tiks degradētas meža sugu dzīvotnes.

Īsāk sakot – noplicināsies Latvijas mežu dabas daudzveidība. Zemkopības ministrija nav ne objektīvi izvērtējusi šos draudus, ne piedāvājusi kompensējošus pasākumus, kas tiešām ļautu nodrošināt ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu.

Var piekrist, ka rosinātie mežu atjaunošanas noteikumi varētu veicināt oglekļa piesaisti mežā, taču cilvēkam ir jādzīvo ļoti īpašā pasaulē, lai domātu, ka oglekļa piesaisti var veicināt, kokus ražīgākajos mežos cērtot ātrāk un to vietā iestādītajiem kokiem neļaujot izaugt lieliem. Jāatgādina, ka Zemkopības ministrija nav veikusi (vai vismaz publiskojusi) izvērtējumu, kā mainītos oglekļa piesaiste, ja grozītu tikai atjaunošanas noteikumus (t.i., noteiktu stingrākas prasības mežu atjaunošanā), bet ne koku ciršanas noteikumus.

Apgalvojums, ka “minētais regulējums izstrādāts pārdomāti”, ja nebūtu lasāms ministru prezidenta oficiālā ziņojumā, varētu tikt uztverts kā skarbs sarkasms. Varu tikai atgādināt, ka pat oficiālajā noteikumu grozījumu anotācijā Zemkopības ministrija pinas pretrunīgos apgalvojumos (lasīt šeit). Mēģinot pārliecināt sabiedrību, ministrija klāsta nepatiesību (lasīt šeit). Ja regulējums būtu tik pārdomāts, vai tiešām tik grūti savus argumentus balstīt uz skaidriem faktiem?

Ministru prezidenta ziņojumu uzklausīs Saeima, tāpēc ceru, ka vismaz kāds no deputātiem norādīs K. Kariņam, ka noteikumu grozījumi, kas viņa ziņojumā tiek saukti par pārdomātiem, nav izvērtēti, radīs draudus videi, neveicinās ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un ka tos neatbalsta sabiedrības vairākums (lasīt šeit) un pat lielākā daļa meža īpašnieku (lasīt šeit).

Tāpat ceru, ka ministru prezidents pievērsīs šiem grozījumiem lielāku uzmanību nekā dažiem teikumiem savā ziņojumā. Pretējā gadījumā šie noteikumu grozījumi kļūs ne tikai par nopietnu draudu Latvijas dabai, bet arī par kliedzošu piemēru tam, uz cik vājas argumentācijas pamata balstīti noteikumi var iegūt Ministru kabineta atbalstu. Britu komiķis Džons Klīzs kādā intervijā reiz teica, ka līdz ar vecumu sagrūstot ilūzija, ka lēmumu pieņēmēji zina, ko dara. Es vēl esmu pārāk jauns, lai piedzīvotu šo vilšanos. Visas cerības uz jums, Kariņa kungs!

The post Mācību trauksme – premjera ziņojums un koku ciršanas noteikumi appeared first on IR.lv.

“Brauksim uz Rīgu uz divām nedēļām, piecās darba dienās neko nevar saprast,” tā uz Meierovica biedrības aicinājumu pabūt Rīgā un dot pienesumu sarunai par Rīgas pilsētas attīstību atsaucas Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) profesors, pilsēttransporta speciālists un pilsētvides aktīvists Kenets Krukemeiers un arhitekte, pilsētvides un urbānās dārzniecības eksperte Barabara Knehta no Bostonas, ASV. Viņi nav sajūsmā par pilsētplānošanas “superstāriem”, kas atlidojuši uz pāris dienām, par milzīgiem honorāriem bārsta vietējiem apstākļiem bieži vien dārgas un nepiemērotas idejas. Dzirdēts par pilsētvides brīnumiem, piemēram, Maskavā, kur smalku pilsētkonsultantu biroji no Rietumeiropas radījuši superprojektus, kas notušē naudas varas ekspansiju Krievijas galvaspilsētā, kas turpina iznīcināt vēsturiskās kopienas un izdzenāt to identitāti nesošos, “neprestižos” iedzīvotājus.

Bostonieši uzsver – pilsēta ir dzīvs organisms, kurš ir vesels daudzveidībā un savienojamībā, uz Rīgu raugoties ar saudzības un pietātes pilnām acīm. Pirms būvēt ko jaunu, pilsētā, kurā nepieaug iedzīvotāju skaits, jādomā, kā uzturēt un saglabāt to, kas mums jau ir.

Rīgu savā veidā ir pasaudzējis tas, ka Latvijas reģionos nav cilvēkresursu masīvai iedzīvotāju skaita eksplozijai pilsētā un kopienu pārveidei līdz nepazīšanai, kā arī tas, ka Pierīgā, kas salīdzinoši viegli sasniedzama, ir daudz brīvas zemes. Fakts, ka Latvijas iedzīvotāji turpina virzīties uz centru, ir nenoliedzams un nepielūdzams. Ap Rīgu esošā “baranka” ir vienīgā valsts teritorija, kurā konsekventi pieaug iedzīvotāju skaits. Ar tā radītajām problēmām dzīvojam jau kādu laiku – daudzi no Pierīgā dzīvojošajiem maksā nodokļus savās pašvaldībās, uz darbu Rīgā brauc individuālos auto, kas rada sastrēgumus, samazina gaisa kvalitāti, rada trokšņus un, visticamāk, vēl kādai Rīgas centrā dzīvojošai ģimenei ar bērniem liek meklēt dzīvesvietu piepilsētā. Tas noticis daudzās ASV pilsētās un Kenets un Barbara brīdina – Rīga no ASV lielākā vairuma pilsētu likteņa var izvairīties, veidojot dzīvojamu vidi pilsētā jau šodien.

“Šoseja pilsētas centrā nogalina pilsētas dvēseli,” brīdina bostonieši, kas divas nedēļas brauca un staigāja Ķengaragā, Bolderājā, Vecmīlgrāvī, Sarkandaugavā, Āgenskalnā un citās Rīgas apkaimēs.

Viņu novērojams mazliet pārsteidz – Rīgā ir labs, attīstīts sabiedriskais transports, kas ir mūsu pilsētas spēks. Rīgas sabiedriskais transports vienmēr kursē laikā, sabiedriskā transporta vadītāji pārsteidzoši prasmīgi spēj pieturās piestāt tā, lai pasažieriem būtu ērti iekāpt un izkāpt, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu tramvaji viņu vērtējumā ir klusi, tīri un eleganti, sliedes labi uzturētas. Šie novērojumi ir pretēji tam, kā parasti uztveram Rīgas sabiedrisko transportu, un liek aizdomāties par to, cik daudz labāks mūsu galvaspilsētas sabiedriskais transports būtu, ja Rīgas satiksme būtu labi pārvaldīts uzņēmums. Rīgā, protams, nav metro, bet piepilsētas vilcieni ir precīzi un ērti un jau vislielākajā mērā pilda normāla metro uzdevumus. Normāli gan nav tas, ka piepilsētas pasažieru vilcienā ir pilnīgi cita norēķinu sistēma un pilsētas transporta biļetes tur neder.

Vienlaicīgi Rīgā trūkst sabiedriskā transporta savienojamības. Pieturvietas izvietotas, neņemot vērā iedzīvotāju paradumus un ērtību. Cilvēkiem nav ērti paņemt bērnus no bērnudārza, iepirkties, satikt kaimiņus un nokļūt mājās. Daudzviet, lai nokļūtu mājās, jāšķērso dubļu lauks. Daudzās attālākās apkaimēs – Vecmīlgrāvī, Ķengaragā, Bolderājā, sabiedriskais transports tikai aizbrauc līdz tām. Ja dzīvojamā māja atrodas tālāk no galvenās maģistrāles, apkaimes iedzīvotājam tiek radīta papildus motivācija lietot auto. Labākai savietojamībai Kenets Krukemeiers iesaka mikrorajonos lietot pašlaik labi aprīkotos mikroautobusus, kam vieglāk izgrozīties pa šaurajām apkaimju ieliņām, šos pakalpojumus izņemot no kopējiem, “lielajiem” maršrutiem, bet nodrošinot to, ka tie sniedz mikromobilitātes pakalpojumus, iespējams – par brīvu.

Saprotamības ziņā Rīga svešiniekam ir nedraudzīga. Iedomājieties – esat tūrists, kas iznāk no Centrālās stacijas. Kā zināt, kurā virzienā ir Mākslas muzejs vai Rīgas jūgendstila centrs? Cilvēks tiek mudināts doties pazemē, kur galamērķis nav skaidrs, un cerība atkal nokļūt virszemē nav droša. Šis noteikti ir viens no iemesliem centra un mikrorajonu nošķirtībai. Šo mentālo atsvešinātību starp apkaimēm un centru noformulēja Bolderājas aktīvisti – “centrs nav tālu, bet ceļš uz turieni ir garš”.

Padomiskā centra un apkaimju mentālā nošķirtība traucē pilsētai funkcionēt kā dzīvam, vienotam organismam, neizmantojot visas pilsētas dotās iespējas.

Tieši šādām acīm skatoties, es noticēju stāstam, ka man zināma jaunieša 7. klasē Āgenskalnā ģimnāzijā satiktā klasesbiedrene Rīgas centrā savos 14 gados bija bijusi tikai pāris reižu.

UNESCO pasaules mantojuma statuss Rīgas centru ir pasargājis no platjoslu šosejas pilsētas centrā. Tomēr tas nav pasargājis Rīgas centru no vidi degradējošām caurplūstošā transporta artērijām. Čaka, Brīvības, Lāčplēša, Krasta ielas pašlaik pilda šādu tranzīta ielu, faktiski šoseju funkcijas. Šo ielu satiksmes organizācija vairākas desmitgades ir bijusi vērsta uz to, lai tās būtu pēc iespējas ātri izbraucamas caurbraucošai satiksmei, tomēr skaidri redzam tā ekonomisko ietekmi – veikaliņi un kafejnīcas šajās ielās nīkuļo vai tiek slēgti, cilvēki, kam ir dzīvokļi šajās ielās, cenšas no šiem īpašumiem atbrīvoties un pēc iespējas pārcelties uz Pierīgu.

Bostonieši iesaka pilnībā mainīt Čaka ielas konceptu, ieviešot  tā sauktās “mentālās ātruma barjeras” – ielās, kurās ir soliņi, koki, velojoslas un satiksmes apļi auto pārvietojas lēnāk un saudzīgāk, radot mazāk sastrēgumu un galu galā atvieglojot satiksmes plūsmu. Tādā vietā atjaunojas mazi veikaliņi un kafejnīcas, ielā atgriežas dzīvība.

Dzīvas ir tās pilsētas, kur ir dzīvas dažādas apkaimes, kur vēsturiskie iedzīvotāji sadzīvo ar jaunienācējiem. Būtu žēl, ja jauns nekustamo īpašumu attīstības vilnis iznīcinātu iedzīvotāju kopienas Grīziņkalnā, Ķīpsalā, Avotu ielas apkaimē, tomēr ir skaidrs, ka šajās kopienās ir nepieciešamas jaunas ģimenes, kas šodien diemžēl bieži pieņem lēmumus par labu Pierīgai.

Sev par milzīgu pārsteigumu konstatējām, ka Rīgas domē neeksistē mājokļu politika – neviens nav pilsētas pārvaldē sistemātiski domājis, kā Rīgai piesaistīt jaunās ģimenes.

Īpašumi vēsturiskajās Rīgas apkaimēs ir dārgi, ēkas ir sliktā stāvoklī. Tādējādi senās, skaistās apkaimes pamazām noasiņo, dodot vietu nebeidzamām autoplūsmām, kas no Pierīgas mežiem ieved dienas darbiniekus Rīgā, lai tie vakarā atkal pilsētu pamestu.

The post Rīga citām acīm appeared first on IR.lv.

Rietumu centieni ignorēt realitāti un iztēlē Maskaviju eiropeizēt vienmēr beigušies ar fiasko

Krievzemi aptvert nespēj prāts,
Te neder ierasts mērs un svari
Fjodors Tjutčevs (1866)

Neviena paaudze nekad nav mācījusies no iepriekšējo paaudžu kļūdām. Arī Eiropa un Krievija savstarpējā saskarsmē kopš kontaktu sākuma 16. gadsimtā pārmanto vienus un tos pašus «grābekļus», vienmēr no jauna cerot — ja grābeklis nokrāsots citā krāsā, tad rezultāts būs cits. 

Maskavas caristei jeb Maskavijai un tās mūsdienu mantiniecei Krievijai vienmēr bijusi raksturīga neprognozējamība, tā pratusi sanaidoties ar jebkuru kaimiņu un iztikusi bez ilgtermiņa sabiedrotajiem. Tas mulsināja pasauli agrāk un mulsina arī pašlaik: Krievija, kaut savdabīga, tomēr it kā ir eiropeiska valsts, bet piepeši rūpīgi būvētais starpvalstu attiecību kāršu namiņš sabrūk, un no Maskavas puses nāk tāds demaršs, kāds Rietumiem pat sapņos nav rādījies. Eiropiešu izbrīns ir neviltots kā mazam bērnam, pirmo reizi ieraugot ziepju burbuļus, jo ignorējuši tos aspektus Maskavas politikā, kas nav sakrituši ar viņu priekšstatiem par to, kā ir jābūt, un tā tas gājis pēdējos 500 gadus.

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais

2014. gada pavasarī Krievija anektēja Ukrainas teritoriju Krimas pussalā, pēc tam Ukrainas austrumu apgabalos sākās plaša, bruņota «sacelšanās», kuras gaitā ļoti ātri nevienam līdz tam nezināmas, lieliski bruņotas un organizētas militāras vienības pārņēma varu savās rokās. Tas viss tika pasniegts kā «tautas sacelšanās». Taču principā valsts vara spēj apspiest jebkuru separātistu dumpi, ja vien tiem nepalīdz kāda nedraudzīga valsts no ārienes. «Tauta» izrādījās bruņota nevis ar izkaptīm un cirvjiem vai medību bisēm, kas izvilktas no piemājas šķūnīša, bet gan ar visnotaļ mūsdienīgiem ieročiem un tērpusies Krievijas armijas uniformās bez atpazīšanas zīmēm. 

Sākoties starptautiskam skandālam, Kremlis noliedza jebkādus apgalvojumus, ka būtu ievedis savu karaspēku Ukrainas teritorijā — karadarbību īstenojot vietējie separātisti pašu spēkiem. Maskava visus pierādījumus Krievijas militārajai klātbūtnei Ukrainā noraidīja kā tukšus izdomājumus. Tā paša gada martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins preses konferencē paziņoja: uniformu varot jebkurš nopirkt mednieku un makšķernieku piederumu veikalā, gūstā saņemtie Krievijas karavīri sen esot atvaļināti, savukārt spiegošanas satelītu «miglas bildītes» neko nepierādot. Rietumu diplomātiem uz ko tādu nebija, ko atbildēt. 

Gluži tāpat pirms 100 gadiem, 1919. gada 6. janvārī, izgāja Ukrainas Pagaidu valdības vadītājam Volodimiram Čehovskim, saņemot Padomju Krievijas ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina notu: «Jūsu 31. decembra un 2. un 4. janvāra radiotelegrammas saņēmām. (..) Nekādas Krievijas Padomju Sociālistiskās Republikas armijas Ukrainā nav. Karadarbība tur notiek starp Direktorijas karaspēku un Ukrainas Padomju valdības spēkiem, kas ir pilnīgi neatkarīgi. Starp Ukrainu un Padomju Krieviju šobrīd nav nekādu bruņotu sadursmju.»

Līdzīgu situāciju 1939. gada 4. decembrī piedzīvoja arī Nāciju līgas otrais ģenerālsekretārs Žozefs Avenols, saņemot PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova atbildi, ka neesot nekādas nepieciešamības starptautiski apspriest «Somijas jautājumu», jo tāda nemaz neesot — PSRS neesot kara stāvoklī ar Somiju, bet tikai brālīgi palīdzot ar materiāliem Somijas Demokrātiskajai Republikai pilsoņu karā.

Palūkojoties vēsturē, ir saprotams, ka acīmredzamā noliegums nebūt nav sagadīšanās, bet gan izkopta un tradicionāla diplomātiskā prakse, kuras saknes meklējamas vēl senākā pagātnē. Identisks ārpolitikas konfliktu traktējums sastopams jau pašos Maskavas valsts pirmsākumos. 

Atsaukšos uz 1566. gada pamiera sarunām starp Maskavas cara Joana IV pārstāvjiem un Lietuvas lielkņazistes sūtniecību. Lietuviešu šļahtičus gandrīz ķēra trieka, kad moskovitu bajāri paziņoja, ka miers un status quo atjaunošana neesot iespējama, jo Livonija izsenis esot piederējusi Maskavai kā tās «tēvutēvu mantojums», un lietuvieši esot ielauzušies sensenajā «Krievzemē». Vaivads Jerži Tiškevičs sašutumā aizmirsis visu diplomātisko pieklājību un brēcis: «Neviens nekad nav dzirdējis, ka Livonijas zeme piederētu maskaviešiem, tāpēc nepiedienas to valdniekam Livoniju saukt par savu! Tas neko nenozīmē, ka iepriekšējie [krievu valdnieki] gājuši uz Livoniju karot! Galu galā, arī tatāri ir gājuši uz Maskaviju karot, ko varam visās hronikās izlasīt, — tad tagad tie būs tiesīgi Maskavu par savu senču dalienu dēvēt?!» Uz to moskovitu pārstāvis Zaicevs mierīgi atbildējis: «Nekad neesam dzirdējuši, ka tatāri būtu nākuši uz Maskavu karot, un nekur nekas tāds nav pierakstīts, bet jūs savās hronikās varat rakstīt, ko vien vēlaties.»

Skaidrs, ka Zaicevs apzināti meloja. «Tatāru jūga» diskursu Maskavas lielkņaziste aktīvi izmantoja, pamatojot Kazaņas un Astrahaņas iekarošanu, taču acīmredzamā un pašsaprotamā noliegums lietuviešiem neatstāja pretargumentus, un kaujas lauks palika moskovitu rokās. Turklāt paši moskoviti nebūt neuzskatīja, ka melotu, — tas bija viņu viedoklis, kas palīdzēja aizstāvēt «pareizo» pozīciju, tātad patiess.

Austrumu tirgus vilinājums

Kopš Austrumbaltijas iekļaušanās Eiropas civilizācijas telpā 13. gadsimtā eiropieši ar rietumsenkrievu zemēm Pleskavu, Polocku un Novgorodu komunicēja savstarpēji saprotamā gultnē. Tirgojās, strīdējās par teritorijām, palaikam karoja, tad atkal slēdza mieru un tirgojās, kā jau pierobežas joslā pierasts. Senkrievu zemju tirgotāju «sētas» (faktoriju kvartāli) atradās lielākajās Livonijas pilsētās, savukārt Hanzas savienības «sētas» — Ples-kavā un Novgorodā, daudzi tirgotāju klani bija pat savā starpā saradojušies. Bija miera periodi un militāras sadursmes, taču visas iesaistītās puses zināja, ko no pārējiem gaidīt. Gan Livonijas, gan senkrievu zemju militārais potenciāls bija orientēts uz sīkām pierobežas sadursmēm, neparedzot plašāku karadarbību vai kaimiņu zemju iekarošanu. Situācija visai būtiski mainījās 15. gadsimta beigās līdz ar Maskavas lielkņazistes ekspansijas sākšanos.

15. gadsimta 70. gadu vidū Pleskava nonāca Maskavas lielkņazistes atkarībā, un tās iejaukšanās mainīja spēku samēru un attiecības reģionā. Sākās karu virkne, ko Krievijas historiogrāfijā pieņemts dēvēt par Livonijas karu, kaut pareizāk būtu runāt par Livonijas kariem. 1478. gadā moskovitu karapūļi, kas devās karā pret Novgorodu, pa ceļam izpostīja arī Tērbatas bīskapijas pierobežu. Tobrīd livonieši kārtējam robežstrīdam lielu uzmanību nepievērsa, būdami aizņemti savstarpējos konfliktos. Novgoroda kritusi? Nekas. Mainās zemes kungi, bet ienākumus no tirdzniecības vajag tiem visiem. Rēveles un Tērbatas delegācijas pat vērsās pie lielkņaza un lūdza kara gadījumā nekavēt tirdzniecību — lai zemes kungi paši aizstāvot savas robežas. 

Lūgums neatbilda moskovitu priekšstatiem par pasaules kārtību: ja Livonijas pilsētas nepakļaujas savam zemes kungam, tad tai jāpakļaujas citam, jo tādu jēdzienu kā pilsētu autonomija moskoviti vienkārši nesaprata. Maskava sāka prasīt no livoniešu sūtņiem ko agrāk nedzirdētu, proti, «pazemīgi lūgt» (burt. «sist pieri [pret zemi]» — бить челом). Diplomātiskajā valodā tas nozīmēja vienu: atzīt savu vasalitāti un padotā statusu. Livonijas pilsētu tirgotāji peļņas vārdā metās ceļos, neapdomājot, ko tas nozīmē otrai sarunu pusei. Viņi pat nenojauta, ka jau 1489. gadā Vīnē lielkņaza sūtnis pašsaprotami paziņos: «Livonijas zemju vācieši ir mūsu valdnieka pavalstnieki.» Un no Maskavas viedokļa tā bija taisnība — livonieši ceļos metās, pieri pret grīdu sita.

Jaunais tirdzniecības un miera līgums starp Livonijas zemēm un Novgorodu tika parakstīts 1487. gadā, tikai šķietami apstiprinot jau tradicionālo kārtību. No dokumenta pagaisa vispārpieņemtā frāze, ka «kopš seniem laikiem» pieņemtā kārtība jāievēro abām pusēm. Turklāt Maskavas lielkņaza vietvaldis atsacījās līguma parakstīšanas brīdī dot zvērestu un skūpstīt krustu, uzticot šo ratifikācijas aktu Novgorodas bajāriem un tirgotāju pārstāvjiem. Mājiens bija nepārprotams: liel-kņazam šāds līgums nav saistošs, un to ievēros tikai tik ilgi, kamēr tas būs izdevīgi. 

Hanzas pilsētu sanāksmē svinētās uzvaras saldmi ievērojami sabojāja ziņa, ka jau pāris mēnešus pēc tā parakstīšanas lielkņazs padzina no Novgorodas visus tirgotājus un bajārus ar ģimenēm, to vietā atsūtot savus cilvēkus, kas nu nodarbošoties ar tirdzniecību. Tas nozīmēja gadu desmitiem veidotās ciešo attiecību struktūras iznīcināšanu. Jaunā slota patiesi slaucīja citādi: lielkņaza administrācijas ļaudis aktīvi sāka iejaukties tirdzniecības operācijās, diktēt savus noteikumus, uzraudzīt un sodīt, mainīt mērus un neprognozējami palielināt muitas nodevas. Vai ik mēnesi no Hanzas sētas Novgorodā pienāca sūdzības par dažādiem pārkāpumiem un pazemojumiem. Savukārt paši moskoviti nebūt neuzskatīja, ka būtu izturējušies nepieklājīgi — jau tas vien, ka netiek izlietas asinis, lai ierādītu «latīņiem» viņu vietu, ir ļoti liela laipnība. 

Hanzas un Livonijas pilsētu vēlmes Maskavas lielkņaza galmā tika reti uzklausītas, un lielkņazs reti pieņēma sūtņus, uzticot sarunu vešanu saviem vietvalžiem, ik pa brīdim laužot panākto vienošanos ar paskaidrojumu, ka vietvaldis nav izpratis valdnieka gribu. Palaikam kādu tirgotāju iemeta ķēdēs sakaltu kazemātā ar izdomātu iemeslu un izlaida tikai pēc izpirkuma naudas samaksāšanas, ik pa brīdim «pazuda» pasta jātnieki un kādi kalpotāji, kuru meklētājiem moskovitu varas iestādes atbildēja, ka tādi nav manīti. Pat sūtņi Maskavā nebija neaizskarami. 

1494. gada rudenī Livonijas pilsētu sūtņiem, tikko tie bija šķērsojuši robežu, Ivangorodā pieprasīja maksāt sešus Reinas guldeņus, tad sūtniecībai nācās trīs nedēļas gaidīt ceļošanas atļauju, lai gan sūtņus šādi aizkavēt nedrīkstēja. Pēc tam, kad vietvalži bija apdāvināti, dokumentus ceļošanai izsniedza, taču pieprasīja par tiem maksāt deviņus ungāru guldeņus un 27 sudraba mārkas un atņēma visus sūtniecības papīrus. Nonākusi Maskavā, sūtniecība gaidīja divas nedēļas, līdz to pieņems lielkņazs Joans III. Tika arestēts sūtniecības tulks, līdz ar to sūtņi nevarēja vērsties pie valdnieka mutiski. 

Pēc ļoti grūtajām sarunām sūtniecība bez paskaidrojumiem tika aizturēta uz desmit dienām. Tad sūtņus izsauca pie lielkņaza un pavēstīja, ka saņemta divu grieķu tirgotāju sūdzība par netaisnībām Rēvelē, tāpēc sūtniecībai jāsamaksā kompensācija — 360 ungāru guldeņi, citādi visus sakals ķēdēs un ieslodzīs. Protams, nevienam tādas naudas nebija, jo viss bija iztērēts neparedzēti ieilgušajā ceļojumā un negaidītajās izmaksās. Kad sūtņiem izdevās naudu aizņemties no Maskavā dzīvojošajiem eiropiešu amatniekiem, Kremļa pārstāvji ļoti sapīka un nu lika maksāt 429 guldeņus. Nauda tika samaksāta, sūtniecība devās mājupceļā, taču pie Broņņiciem tika arestēta, aizvesta uz Novgorodu un uz trim nedēļām ieslodzīta cietumā. Tur priekšā jau atradās visi Hanzas sētas tirgotāji — faktorija bija slēgta, preces un naudas līdzekļi atņemti. Sūtņiem nu lika maksāt 900 Novgorodas rubļus par Livonijā it kā notikušajām «netaisnībām». Šādu gadījumu bija tik daudz, ka tiem vien varētu veltīt veselu monogrāfiju.

Politika mainījās atkarībā no Maskavas interesēm Eiropā — kad tā ko vēlējās no Svētās Romas impērijas ķeizara, spiediens uz tirgotājiem samazinājās, un otrādi. Pamazām daudzi livonieši nonāca pie atziņas, ka uz Maskavas solījumiem un līgumiem nevar paļauties. Romiešu tiesību tradīcijā dzīvojošajiem bija ļoti grūti pieņemt, ka moskovitiem līgums ir tikai simbols labām attiecībām. Ja attiecības sabojājas, tad līgums ir tikai aprakstīts pergamenta gabals, savukārt uzturēt labas attiecības var tikai tad, ja vājākais piekāpjas stiprākajam.

Maskavijas ģeopolitiskā doktrīna

Vēsturnieks Aleksandrs Fiļuškins savā monogrāfijā Izdomājot Eiropas un Krievijas pirmo karu rak-sta par to, kā 16. gadsimtā Maskavā izveidojās un nostiprinājās ideoloģiskā paradigma: senāk pastāvējusi vienota «Krievzeme», tad tā sašķēlusies, un Maskavas kā tās mantinieces vēsturiskā misija ir to atjaunot. Tāpēc svešu zemju iekarošana nav nekāda iekarošana, bet gan savu «senču zemju apvienošana» Dieva noteiktajās robežās. Turklāt Providence šīs robežas bija nospraudusi visai amorfas, aptverot milzu teritoriju no Baltijas jūras rietumos līdz Melnajai dienvidos un Volgai austrumos — tā visa esot «krievu zeme» (русская земля), pat ja to apdzīvojošās tautas un ciltis par to pat nenojauš.

Tēze, ka visas senslāvu zemes esot Maskavas lielkņazu «senču daliena», diplomātiskajā diskursā pirmo reizi parādās 1503. gadā, bet pretenzijas tās «apvienot» — 1536. gadā. Ikvienas svešas zemes sagrābšanai tika radīts savs morāls attaisnojums: Kazaņas haniste esot «augonis krievu zemēs», Astrahaņas haniste tika pasludināta par seno «krievu Tmutarakaņas kņazisti», Livonija esot izsena senkrievu zeme, kuru izveidojis lielkņazs Jaroslavs Gudrais, lietuviešu, baltkrievu un ukraiņu zemes esot jāatbrīvo, jo «tās karalis netaisni atņēmis», un tā tālāk. Tika radīts vienkāršs skaidrojums, kāpēc šīs zemes vēl nav Maskavas pakļautībā — to iedzīvotāji esot «nodevēji». Līdz ar to «mēs nekad neuzbrūkam», taču, tikko spējam, tā «sodām» nodevējus, bet sodīšana a priori ir taisnīga. 

Ap 1560. gadu Maskavas ārpolitikas modelis jau bija noslīpēts līdz pilnībai: cars ieceļ svešas valsts tronī sev vēlamu personu, pamatojoties uz šīs zemes iedzīvotāju «lūgumu», bet, ja nepateicīgie pavalstnieki tomēr nodevīgi gāž no troņa ielikteni, spiests tos sodīt, sūtot karaspēku. Karagājiens pret kaimiņiem nav vis tādēļ, lai iekarotu to zemi, bet gan lai tos sodītu par viņu ļauno rīcību vai preventīvi apsteigtu ļaunprātību. Par spīti Dieva deleģētajām tiesībām Maskavijas valdniekam uzturēt pasaules kārtību (šī koncepcija aizgūta no Mongoļu impērijas), tas līdz šim nav īsti izdevies tikai tāpēc, ka Maskaviju no visām pusēm ielenc pretinieki (супостаты). 

Moskoviti bija svēti pārliecināti, ka nudien nevienam neuzbrūk, bet gan spiesti pastāvīgi aizstāvēties no ļaunu vēlošo pretinieku tīkojumiem. Jebkuras zemes iedzīvotāji bija tiesīgi arī paši izrādīt iniciatīvu, lūdzot ņemt tos Maskavas paspārnē — nekad netika atteikts, un tā Maskavas valsts strauji pletās plašumā. Ja 16. gadsimtā sūtņu palātas djakam, vojevodam vai pat vienkāršam strēlim mēģinātu iestāstīt, ka tā patiesībā ir agresīva ekspansija, tie vienkārši nesaprastu. Un ir aizdomas, ka arī mūsdienās Krievijas politiķi nesaprot: kas tiem rietumniekiem īsti nepatīk?

Šāda aina, kurā Maskavija ir visu kaimiņu sazvērestības mērķis, 15.—16. gadsimta mijā kļuva noteicoša moskovitu pasaules redzējumā. Eiropa tika uztverta kā visu iespējamo netikumu, izvirtību un ķecerību perēklis, kur naktis neguļ, kaļot plānus, kā iznīcināt pēdējo īsteno kristietības bastionu. Uzveļot eiropiešiem visus iespējamos pārmetumus, tiem tika piedēvētas pašu maskaviešu fobijas, par kurām Eiropā nevienam nebija ne jausmas. Maskavija pašu moskovitu acīs ir «pareizības» sala naidnieku jūras ielenkumā. Pat svešzemju algotņi kaimiņvalstu karaspēkā bija tam pierādījums, jo Maskavas izpratnē neviens pavalstnieks bez valdnieka ziņas nevarēja likumīgi doties kalpot kādam citam. Ja pie Pleskavas bija sastopami venēciešu algotņi, bet Krimas hans noalgojis dženoviešus, tātad skaidrs, ka Itālijas zemes ir naidīgas un noteikti kaļ slepenus plānus Maskavijas saplosīšanai. Jebkurš miers ir pagaidu stāvoklis, bet pretstāve kaimiņiem ir mūžīga. 

Iespējams, moskovitu apsēstība ar savu statusu un unikalitāti (Maskava kā «Jaunais Izraēls», «Dieva izredzēta valsts») saistīta ar to, ka tikai pirms pāris paaudzēm lielkņaziste bija sarāvusi vasaļattiecības ar Ordu. Savas varenības un pārākuma uzsvēršana bija nepieciešama, lai visiem, arī sev, demonstrētu izredzētību. Šādas apsēstības ietvarā Maskavas valdnieki redzēja savu lomu un statusu sev zināmajā pasaulē, veidoja attiecības ar citām zemēm. 

Eiropai, kas 15. un 16. gadsimtā «atklāja» līdz tam nezināmo Maskaviju un sākumā no sirds sajūsminājās, to idealizējot, turpmākā saskarsme nesa tikai pārpratumus, konfliktus un vilšanos.

Vai līgums ir līgums?

Maskavas skatījumā līgumu slēgšana ar citu zemju valdniekiem nekādi neparedzēja šo līgumu ievērošanu. Ir daudz liecību par to, ka abas puses — gan moskoviti, gan eiropieši —, jau līguma nosacījumus apspriežot un parakstot, zināja, ka tas sīkumos netiks ievērots. Taču bija ārkārtīgi svarīgi panākt, lai līgumā tiktu iekļauti izdomāti formulējumi, kaut tie bieži vien absolūti neatbilda īstenībai. 

Visai uzskatāmi šī prakse parādās Maskavijas un Dānijas sarunās 1562. gadā. Cars pieprasīja līgumā iekļaut, ka Maskavijai pieder Rīga, Pērnava un virkne citu pilsētu, ko moskoviti vēl nemaz nebija iekarojuši un pār kurām Dānijas karalim nebija nekādas jurisdikcijas. Tā sacīt, dalām Livoniju: jums Ziemeļigaunija, mums viss pārējais. Dānijas sūtņi bija sprukās, jo šāda akta parakstīšana neizbēgami novestu pie konflikta ar Žečpospolitu un Zviedriju, taču tad moskoviti piedāvāja kompromisu: Dānijai nepieņemamais teksts tika ierakstīts tikai krievu līguma eksemplārā, bet uz Kopenhāgenu vedamajā eksemplārā Maskavijas pretenzijas uz Livoniju ierakstītas tikai kā pretenzijas, neuzliekot Dānijai nekādus pienākumus. 7. augustā šāda līguma versija ar atšķirīgu eksemplāru katrai pusei tika parakstīta. Abas puses saprata, ka tas ir absurds, taču ilgie strīdi un katra punkta skrupulozā apspriešana liecina — līgums, lai arī juridiski bezjēdzīgs, tika uzskatīts par ļoti nozīmīgu. Līguma parakstīšana caram bija svarīga nevis kā juridisks, bet kā simbolisks, viņa ambīcijas nostiprinošs akts. 

Līgumi tika slēgti gan «uz mūžīgiem laikiem», gan uz pāris gadiem, sūtniecības brauca uz Eiropu un atpakaļ, taču nezinu nevienu Joana IV slēgtu līgumu, kurš beigu beigās netiktu lauzts. Protams, tikai un vienīgi otras puses «nodevības» dēļ.

Kauns par savu rīcību, ja tā bijusi amorāla, un savas vainas atzīšana gan viduslaikos, gan mūsdienās Maskavijas politikā ir tabuizēta tēma — šajā kultūrā pašu vaina atzīta netiek, vainīgi vienmēr ir citi, pat ja tas ir pretrunā ar acīmredzamo.

Diplomātiskās valodas zemteksti

Fiļuškins uzskaita vairākas formulas, uz kurām balstīta Maskavijas ārpolitika 16. gadsimtā. Pamatkategorijas, kurās balstījās politiskie un tiesiskie pienākumi un attiecības, sakņojas pareizticības ētikas terminos: mīla—nemīla, draudzība—nedraudzība, brālība—nebrālība, labs—nelabs utt. Tie bija gadsimtu attiecībās ar Ordu tapuši diplomātiskās kultūras pamatelementi, kuru skaidrojums dots daudzajās instrukcijās sūtņiem, kā arī hanu vēstulēs lielkņaziem.

Ar jēdzienu «mīla» (любовь) Maskavijas slēgtajos starpvalstu līgumos apzīmēja maksimāli tuvas un draudzīgas attiecības, ciešu militāru savienību, kas paredzēja «kopā stāties pretī nedraugiem». Tā varēja būt divējāda: mīlestība kā visciešākās attiecības un brālīga mīlestība kā ne tik ciešas, pieļaujot tuvākajā nākotnē īstu «mīlestību». 

Šī formula vairākkārt izspēlēja nelāgu joku ar eiropiešiem, kas, vēloties ciešu savienību un cenšoties piemēroties Maskavas diplomātiskajai valodai, piekrita iekļaut to līgumā un bija nepatīkami pārsteigti, ka nākamais moskovitu solis bija piedāvājums tūdaļ sastādīt «nedraugu» sarakstu, pret kuriem kopā sākt karu. Anglijas sūtņiem 1582. gadā šādā situācijā izdevās veiksmīgi izvairīties, piedāvājot, lai moskoviti uzraksta savu nedraugu sarakstu, un Anglijas karaliene ar savu ietekmi tos padarīšot par draugiem. Diemžēl prieks bija īss: uzreiz tika piedāvāts, lai Elizabete I padarot par draugu Žečpospolitas karali Stefanu Batoriju un piespiežot to atstāt Livoniju, bet, ja tas nepakļausies, lai angļu karaspēks dodas karā. Uz to angļu sūtnis samulsis atbildēja: «Neko tādu es savai karalienei piedāvāt nevaru, viņa taču mani nosauks par muļķi!»

Nākamā starpvalstu attiecību hierarhijā bija «brālība» (братство), ko mūsdienu valodā varētu skaidrot kā draudzīgas kaimiņattiecības, respektējot vienam otra suverenitāti un palīdzot otram krīzes situācijā. Instrukcijās sūtņiem norādītas brālības pazīmes: kopējas intereses ārpolitikā un līdztiesīgi diplomātiskie, tirdzniecības un militārie sakari. «Brāļi» informē viens otru par savām uzvarām karā un izmaiņām ārpolitikas plānos, saskaņo intereses. Taču «brālība» bija iespējama tikai ar statusā līdzvērtīgu valdnieku, piemēram, Osmaņu sultānu, Sv. Romas impērijas imperatoru, Spānijas un Anglijas karaļiem, Polijas karaļiem (no Jagellonu dinastijas). Maskavija labāk atteicās no acīmredzami izdevīgām attiecībām nekā no statusa svarīguma. Žečpospolitas valdnieku Stefanu Batoriju, kuru par karali ievēlēja Seims, Joans IV kategoriski atteicās atzīt par līdzvērtīgu un nosaukt par «brāli», jo Batorijs esot pats kāpis tronī, nevis to mantojis, tātad neesot īsts, Providences iesvaidīts valdnieks.

Tiesa, sākot karā par Livonijas mantojumu ciest citu sakāvi pēc citas, Maskava savu nostāju mainīja. Batorija militārais spēks moskovitu acīs viņu automātiski paaugstināja rangā, un diplomātiskajā sarakstē to beidzot sāka dēvēt par «brāli», tomēr paskaidrojot, ka brālības cienīgs ir nevis pats Stefans, bet gan Jagellonu tronis, kurā tas sēž. Nostājas maiņai bija nepieciešami gadi un ievērojamas militāras sakāves. Sabiedrotie tika uzskatīti par partneriem vai satelītiem tikai atkarībā no to militārā spēka, savstarpējo līgumu tiesiskās normas atstājot otrajā plānā. 

Intensitātes ziņā mazliet zemākas kategorijas attiecības bija «draudzība» (дружба), kas izrietēja no «mīlas» un «brālības», proti, neapēnota līdzāspastāvēšana, pastāvīgi diplomātiskie sakari, brīva tirdzniecība un pat īslaicīga militāra savienība: «kas būs tavs draugs, tas būs arī mans draugs; kas būs tavs nedraugs, tas būs arī mans nedraugs». Draudzības ekvivalents bija «viendomība» (единачество) — partneru sadarbība uz vienu mērķu un domu pamata. Tikai ar «brālīgiem» monarhiem bija iespējama «mīla» un «draudzība», t. i., līdztiesiskums, ar «kaimiņiem» pastāvīga ir «nedraudzība» (недружба), bet ar visiem pārējiem — to vešana pie prāta ar militāru spēku.

Tieši kaimiņu valdnieka statusa svarīgums un attiecību hierarhija, nevis tas, ko mūsdienās dēvē par veselo saprātu vai interesēm, noteica Maskavijas ārpolitikas vadlīnijas. Tās diplomātiem visās sarunās līdzi bija striktas instrukcijas, kuras vajadzēja skrupulozi ievērot pat tad, ja situācija bija mainījusies un prasības neatbilda realitātei. Pretējās puses vēlmes un argumentācija moskovitus vienkārši neinteresēja. Eiropieši, kuru jurisprudences tradīcijā abas līguma slēdzējas puses bija līdztiesīgas, sākot sarunas, lai vienotos par abpusēju izdevīgumu, to nespēja un joprojām nespēj saprast. 

Starp dzirnakmeņiem

Pirmie ar jauno ģeopolitisko situāciju sastapās livonieši. Maskavas lielkņazs uzskatīja zem sava goda sarunāties ar Livonijas pilsētām un pat zemju kungiem. Labāk netirgoties un ciest saimnieciskus zaudējumus, nekā skūpstīt krustu, apstiprinot līgumu ar statusā zemāk esošajiem. Livonijas zemju kungi 1489. gadā vērsās pēc palīdzības pie pāvesta un imperatora, taču izdarīja sev lāča pakalpojumu. Maskavas lielkņazs vispār pārstāja tos uzskatīt par līdzvērtīgiem sarunu partneriem, ar kuru viedokli kaut pieklājības pēc jārēķinās.

Atšķirībā no Maskavijas 16. gadsimta Eiropā, kur katram valdniekam bija savas prioritātes un intereses, nepastāvēja vispārējs diplomātisko attiecību kanons. Tolaik Eiropa, tāpat kā Livonija, bija dažādu valstu konglomerāts, būtībā ģeogrāfisks, nevis politisks fenomens. Kaut «moskovitu draudi» kā Damokla zobens aizvien skaidrāk iezīmējās pie Livonijas debesīm, zemes kungi to izmantoja kā kārti savu interešu sasniegšanai. Tērbatas nedienas tirdzniecībā ar Austrumiem savā labā izmantoja Rīga vai Rēvele. Nemitīgā draudu piesaukšana arī ļāva livoniešiem izvairīties no vairākiem Sv. Romas impērijas nodokļiem, tajā skaitā no nodokļa karam ar Osmaņu impēriju. Pat ienākumi no vietējā kara nodokļa (der Stener zur Bekämpfung der Russen) tika izlietoti ne tik daudz militāro spēju nostiprināšanā, cik aizlāpot caurumus komunālajos budžetos. Rātskungi un bīskapi, gluži tāpat kā mūsdienu provinciālie politiķi, uzskatīja, ka «valsts jāvada kā saimniecisks uzņēmums». 

Vienīgi Livonijas ordeņa vadība 16. gadsimta vidū sāka apjaust, ka situācija kļūst daudz nopietnāka un no sporādisku robežkonfliktu virknes ar laiku var pāraugt plaša mēroga karadarbībā. Taču mestrs varēja kaimiņu zemju valdniekus un pilsētu rātes tikai informēt par bažām, bet ne uzspiest savu gribu. Bīskapu valstis un pilsētas bija neatkarīgas, teorētiski pakļāvās tikai imperatoram, bet neregulāri sasauktie landtāgi drīzāk bija kas līdzīgs mūsdienu starpvalstu sanāksmēm, nevis kopējam parlamentam.

Kā zibens no skaidrām debesīm nogranda Tā Kunga 1550. gads, kad beidzās kārtējais termiņš miera līgumam ar Maskaviju un Livonija sāka gatavot kopēju sūtniecību jauna līguma slēgšanai. Šo procedūru uztvēra kā visai ikdienišķu, jo miera un tirdzniecības līgumi ar Maskavu bija parakstīti jau gadsimta sākumā. Reformācija un tās izraisītās jukas tobrīd šķita daudz nozīmīgākas. Taču, visiem par lielu izbrīnu, Maskava atteicās slēgt mieru, sāka izvirzīt livoniešiem plašas politiskas, teritoriālas un ekonomiskas pretenzijas. Tikko livonieši kādā jautājumā piekāpās, tā sekoja nākamās prasības.

Mūsdienās daudzi Livonijas kara pētnieki joprojām uzskata, ka Maskavai bijusi nepieciešama piekļuve Baltijas jūrai un cars nebūtu sācis karu, ja vien viņa tirgotājiem būtu brīvs tranzīts, lai gan avotos redzam, ka krievu tirgotājiem Livonijā bija daudz lielāka rīcības brīvība un augstāks sociālais statuss nekā dzimtenē. Maskavijai jau sen bija izeja uz Baltijas jūru, proti, tā kontrolēja visu Somu līča dienvidu krastu ap 300 km garumā no Narvas grīvas līdz pat Ņevai, taču neizrādīja ne mazāko interesi par savas ārējās tirdzniecības attīstīšanu. Netika darīts nekas, lai tur iekārtotu ostas un pilsētiņas pārvērstu par tranzīta tirdzniecības centriem. 

Moskovitu iebrukumu 1558. gada ziemā livonieši uztvēra kā demaršu nolūkā izspiest izdevīgākus jauna miera noslēgšanas nosacījumus. Ar rūgtumu atzīstot, ka šoreiz laikam nāksies atpirkties par nesamērīgi lielu naudu, jo karš Livonijas pilsētām nesīs daudz lielākus zaudējumus nekā Maskavijai, kura ārējās tirdzniecības deficītu daļēji varot segt ar angļu tirgotāju palīdzību. Savukārt caru tirgotāju problēmas vispār neinteresēja, viņš ar padomniekiem izbrīnīts secināja, ka Livonijā netiek izrādīta vērā ņemama pretestība. Karagājiens, kas bija iecerēts kā sava veida soda ekspedīcija, visai strauji pārorientējās uz teritorijas iekarošanu — tādu izdevību garām laist nevar.

Livonieši tikai pamazām sāka saprast, ka kaut kas ir nopietni mainījies. Pirmais šoks bija Narvas krišana — moskoviti nevis vienkārši nodedzināja pilsētu un ar laupījumu devās mājup, bet gan iekārtojās tajā uz palikšanu un sāka pārņemt savā kontrolē Tērbatas bīskapijas zemes un spiesties dziļāk Livonijā. Vasarā ordenis vērsās pie Svētās Romas imperatora Ferdinanda I, lūdzot palīdzību, taču saņēma tikai līdzjūtības apliecinājumus un solījumus tuvākajā nākotnē apspriest šo jautājumu. Nākamā gada janvārī Vīnē pēc palīdzības vērsās Rīgas arhibīskaps, taču atkal velti. Tikai pēc Polijas karaļa Zigismunda II iejaukšanās 1559. gada septembrī Vīnes galms reaģēja un rakstiski lūdza Joanu IV izvairīties no spēka pielietošanas, brīdinot, ka iebrukums impērijas provincē un tās laupīšana nozīmē imperatora apvainošanu. Ja Maskavija atjaunos status quo, pāridarījums tiks aizmirsts, un atkal būs «brālība». 

Lai pastiprinātu vēstījumu, imperators noteica ekonomiskās sankcijas: aizliedza uz Maskaviju vest kara materiālus un aicināja sankcijām pievienoties Angliju, Poliju, Dāniju, Zviedriju un Hanzas savienības pilsētas. Visai daudz tika spriests par it kā Maskavijā esošu bajāru opozīciju, kas meklējot atbalstu Lietuvā, lai gāztu no troņa nīsto despotu caru. Taču izrādījās, ka tādas opozīcijas nav un nevar būt — ir bajāru grupas, kas tikušas pie varas «siles», un ir tādi, kas vēlas pie tās tikt. Anglija, Holande, vācu pilsētas Baltijas jūras rietumkrastā, ko maskavieši tieši neapdraudēja, ar divkāršu sparu turpināja tirdzniecību ar Austrumiem. Tā teikt, Livonijas mazliet žēl, taču bizness ir bizness.

Kamēr Eiropas līderi prātoja, kā, sevi pārāk neapgrūtinot, palīdzēt livoniešiem, moskoviti turpināja Livoniju postīt. Ekonomiskās sankcijas varbūt izputināja kādu krievu tirgotāju un amatnieku, taču nekādi neietekmēja cara nodomus un lepnumu par savu varenību. Un tas bija pārsimt bankrotējušu tirgoņu vērts. Tikai Polijas karaliste un Lietuvas lielkņaziste, būdamas Maskavijas tuvākie kaimiņi, neloloja ilūzijas par iespēju konfliktu risināt sarunu un sankciju ceļā. 1560. gadā to apvienotais karaspēks devās paņemt moskovitu izpostītajā un praktiski iekarotajā Livonijā savu daļu. Bet tas jau ir cits stāsts.

Mūsdienās?

Arī mūsdienu eiropieši, runādami un domādami par Krieviju, balstās tikai uz saviem priekšstatiem par tiesiskumu, diplomātiskajām attiecībām, labo un slikto un tāpēc kļūdās — gluži kā pirms 500 gadiem. Krievijai par pašlabumu daudz svarīgāks ir globālās lielvaras statuss, nemitīga savas varenības un pārākuma apziņa (kaut tās vieta pasaules ekonomikā ir visai maznozīmīga, un, ja nebūtu padomju laika kodolieroču mantojuma, tā sen būtu zaudējusi krēslus ANO Drošības padomē un G8 samitā).

Eiropieši atzīst, ka Austrumāziju apdzīvo atšķirīga civilizācija, tāpēc nav jāgaida, lai tā uzvestos «tāpat kā mēs». Savukārt Krievija eiropiešu uztverē ir «balto cilvēku» valsts, tātad viņi ir «tādi paši kā mēs», un atšķirībām jābūt minimālām. Lai cik politnekorekti tas skanētu, ir jārēķinās ar to, ka pēc mentalitātes, pasaules skatījuma un domāšanas tipa Krievija ir citas kultūras valsts. Kā liecina pēdējo 500 gadu pieredze, mēģinājumi ignorēt realitāti un iztēlē to eiropeizēt beidzas ar kārtējo fiasko.

Tad, kad Eiropa beidzot pieņems, ka Krievija nav un nebūs Rietumu civilizācijai piederīga, kad pārstās to vērtēt ar savu mērauklu, idealizēt un gaidīt no tās «civilizētu uzvedību», pārpratumu un pārsteigumu būs daudz mazāk.

Artis Buks (1966) ir vēstures zinātņu maģistrs. Interešu lokā Baltijas aristokrātija un kultūru mijiedarbes, Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku (landesvēra) izveide 1918.—1919. gadā.

The post Uz Krievijas grābekļa appeared first on IR.lv.

Stāsti no Andrai Neiburgai veltīta stāstu cikla

Dzuba

Ar Dzubu jeb Dzubi sastapos drīz pēc tam, kad iepazinos ar Andru. Tas nebija nekāds kaukāziešu izcelsmes personāžs, un vispār vārds bija jālieto sieviešu dzimtē. Vārda izcelsme bija meklējama padomju laikā augušo bērnu skaitāmpantiņā: 

Dzuba, dzuba, dzuba, dzuba,
Dzuba, doņi, doņi mē,
A šarļi, buba, a šarļi buba
A šarļi buba, buba, buba, buba, ā!
A doņi mē, a šarļi bē… utt.

Dzuba bija amerikāņu Stafordšīras terjera kuce. Saskaņā ar šīs šķirnes suņiem izvirzītajām estētiskajām prasībām dzīvnieku izstādēs Dzubai būtu jākupē jeb jānogriež aste un ausis, taču Andra sunei visu bija atstājusi savās vietās, un domāju, ka Dzuba par to priecājās. Tagad astu un ausu kupēšana Latvijā ir aizliegta ar likumu, un var sacīt, ka Andra ar Dzubu bija pamanījušās aizsteigties laikam pa priekšu.

Mēs ar Andru iepazināmies laikā, kad avīzēs un televīzijā bieži parādījās satraucošas ziņas par suņu uzbrukumiem cilvēkiem. Dzubas šķirnes vai tai līdzīgs suns daudzdzīvokļu nama liftā bija sācis plosīt bērnu, parkā asinskārs dzīvnieks bija uzbrucis sievietei — šādu atgadījumu nebija mazums. Kāds gan tur brīnums, ka arī es iesākumā pret Dzubu izjutu zināmu piesardzību. Dzuba bija paprāva auguma, spēcīga, ar platām krūtīm, brangu skaustu un smagi stūrainam, cietam veserim līdzīgu galvu.

Drīz vien uzzināju, ka Rīgā Dzuba netiek vesta pastaigās pa ielu vai tuvējo parku, jo viņai esot ārkārtīgi bail no satiksmes un citiem pilsētas trokšņiem. Savas ikdienišķās vajadzības viņa nokārtoja mājas mazajā pagalmiņā, un vēl pēc kāda laika Dzubas pavadīšanu šajos īsajos izskrējienos Andra uzticēja man. 

Uz mūsu ceturtā stāva dzīvokli varēja nokļūt ar liftu, un es uzreiz pamanīju, ka arī Dzuba i nedomā doties lejup pa kāpnēm, bet uzvedas kā pieredzējusi liftā braucēja. Kolīdz atvērās lifta durvis, viņa aiz saites mani ierāva šaurajā kabīnē. Tā mēs augšā un lejā izbraukājāmies daudzas jo daudzas reizes, un drīz vien es atskārtu, ka nekādus ļauni vardarbīgus nodomus Dzuba ne pret vienu neperina. Viņu interesēja ēdiens, mīlestība un iespēja izkustēties. To, saprotams, nezināja pārējie ēkas iemītnieki, bet jo īpaši apmeklētāji, jo bez dzīvokļiem mūsu kāpņu telpā bija arī vairāki biroji. Gadījušies liftā kopā ar mani un Dzubu, ļaudis parasti mēdza tramīgi ierauties kabīnes stūrī, bet citkārt vispār izmuka laukā jau nākamajā stāvā un tālāko ceļu mēroja pa kāpnēm. 

Par liftu un Dzubu bija vēl kāds stāsts, kuru uztvēru kā brīdinošu pamācību. Dzuba bijusi kucēns, un Andra viņu vedusi laukā tādā saitē, kas mēdz automātiski atritināties un saritināties, mainot garumu. Dzuba, kā allaž, rāvusies uz priekšu, liftā iekšā. Tajā pašā mirklī durvis aizvērušās, un lifts sācis braukt lejup. Liftā braucošā Dzuba saites vienā galā, bet spolē satītais saites atlikums Andras rokā. Spole griezusies, saite ritinājusies, un Andra jau paguvusi iztēloties drūmu ainu — pirmajā stāvā lifta durvis atveras, un pie lifta griestiem karājas nepietiekama garuma saitē nožņaugts sunītis. Pa kaklu, pa galvu noskrējusi lejā pa kāpnēm, Andra pirmajā stāvā nonākusi gandrīz vienlaikus ar liftu, un tur, asti luncinādama un izbrīnā saraukusi pieri, viņu priecīgi sagaidījusi Dzuba — saite esot izritinājusies līdz pēdējam centimetram.

Kā jau minēju, Dzuba bija bailīgs suns, un jo īpaši viņa baidījās no ūdens — sākot ar dušu un beidzot ar jūru Miķeļtornī. Dušā viņa no bailēm trīcēja, drebēja un krita gar zemi, bet jūrā mēdza apslapēt tikai ķepas. Arī par šo baiļu izcelsmi Andrai bija īpašs stāsts. Viņa bija nolēmusi Dzubu vēl pavisam mazu radināt pie ūdens un peldēšanās jūrā. Paņēmusi kucēnu klēpī, iebridusi jūrā un palaidusi viļņos. Taču Dzuba nebija peldējusi, bet vienkārši nogrimusi. Un pa smilšaino jūras dibenu, gluži kā pa sauszemi, devusies krasta virzienā. 

Laika gaitā es Dzubu iepazinu labāk un pie viņas pieradu — viņa bija ne tikai bailīga, bet arī labsirdīga, varētu pat sacīt — naiva. Draudzību vai, iespējams, pat mīlestību viņa gaidīja no katra, kurš nāk, vienalga, vai tas būtu ceļmalā pamanīts kaķis, mazajā pagalmiņā nejauši sastapta žurka vai tukšajā Miķeļtorņa pludmalē pastaigāties atbraukusi sveša ģimene ar bērniem. Parasti gan viņas tuvošanās mēģinājumi tika pārprasti. 

Viena no iecienītākajām Dzubas rotaļām brīvā dabā bija mežonīgi ātri skrējieni taisnā līnijā, tēmējot tieši uz cilvēka kājām. Viņas mērķis bija paskriet cilvēkam garām maksimāli tuvu, no sadursmes tomēr izvairoties. Nezinātājs to, saprotams, varēja uztvert kā uzbrukuma sākumu. Jāņem turklāt vērā, ka bez visām rakstura īpatnībām Dzubai piemita arī zināma fiziska neveiklība, un, spēlējot šo spēli ar saimniekiem, viņa ne reizi vien par mata tiesu kļūdījās, ar savu cieto pieri ietriecās izraudzītā rotaļbiedra kājās un dažkārt to nogāza zemē.

Kad Dzuba sāka vārguļot, mūsu mājās jau bija parādījusies patversmes kaķene, kuru sākām saukt par Grietu. Un laikam Grieta pirmā pamanīja, ka ar suneni vairs nav labi. Dzubas mēģinājumus draudzēties viņa jau pašos pirmsākumos bija noraidījusi, un drīz vien abu starpā tika ievērota cieņpilna distance. Taču kādu vakaru, iznākuši no istabas, mēs ieraudzījām šādu ainu: Dzuba uz savas sedziņas aizmigusi guļ, bet Grieta sēž kāda pusmetra attālumā un ārkārtīgi uzmanīgi to vēro. 

Drīz vien sākās braukāšana pie dakteriem, arvien jaunas un jaunas zāles un mēģinājumi dzīvniekam šīs zāles iebarot. Vēl nesen Dzubai ļoti patika braukt mašīnā. Viņas izpratnē tas allaž nozīmēja varbūtību, ka dosimies uz laukiem, uz Miķeļtorni. Braukt viņai patika tik ļoti, ka mašīnā viņa allaž gribēja ielēkt pirmā, un tas nekas, ka varbūt tā nemaz nebija mūsu mašīna. Bet tad Dzuba vairs nekur nelēca, tikai ar grūtībām rāpās, un vajadzēja viņai palīdzēt, līdz mašīnā viņu jau vajadzēja iecelt. 

Prognozes nebija iepriecinošas, atlika vien lietot izrakstītās zāles un raudzīties, lai Dzubai nekas nesāp. Šķita, vislielākās ciešanas viņai sagādāja pašas bezspēcība. Tās priekšā bezspēcīgi jutāmies arī mēs. Dzuba caurām dienām gulēja, bet mēs posāmies jau pirms pusgada ieplānotajā ceļojumā uz Indiju. 

Lidojums bija pašā rīta agrumā, bet koferus krāmējām līdz vēlai naktij. Asiņošana Dzubai sākās krietni pēc pusnakts, brīdī, kad bijām nolēmuši pāris stundas tomēr nosnausties. Sazvanījām veterināro klīniku, pēc brīža ieradās samiegojies dakteris un secināja, ka nekas vairs nav līdzams. Viņš kaut ko iešļircināja Dzubai skaustā, un jau pēc brīža viņa vairs neelpoja. Nemēģināja uztrausties kājās. Nemēģināja skriet. 

Dzubu ielika melnā polietilēna maisā un aizveda. Gulēšana mums vairs nebija ne prātā. Mēs attaisījām vīna pudeli. Kas notika pēc tam, es nudien neatminos, attapāmies tikai Indijā. 

Opis un ome

Viņi bija satikušies pēc kara, kad viņš atgriezās no Sibīrijas lēģeriem. Ieslodzījums un smagie darbi nometnē viņu bija pagalam novārdzinājuši, viņš bija ticis pie tuberkulozes un tāpēc Rīgā nonāca slimnīcā. Viņa strādāja par medmāsu. 

Uz Sibīriju Andras papu jeb opi, kā viņu ģimenē sāka saukt pēc mazmeitas piedzimšanas, aizsūtīja nevis tāpēc, ka viņš bija turīga būvnieka un namīpašnieka dēls, bet gan tāpēc, ka viņš bija dienējis vācu leģionā, komandējis artilēristus un par karošanu saņēmis Dzelzs Krustu. Apprecēties viņš bija paguvis vēl pirms kara, piedzimusi meita, taču kara beigās ģimene no Latvijas aizbrauca. Pirmo sievu un meitu viņš tā arī nekad vairs nesatika. 

Savukārt opja tēvam daudzas iespējamās ciešanas tika aiztaupītas. 1940. gadā, kad padomju varas iestādes nacionalizēja privātīpašumus un atņēma viņam gandrīz visu, viņš vēl mēģinājis meklēt taisnību. Rakstījis vēstules tepat Rīgā un uz Maskavu, bet velti. No izsūtīšanas 1941. gadā namīpašnieka ģimenei bija izdevies izvairīties, jo visi bija aizbraukuši uz laukiem, bet pēckara represijas viņš nesagaidīja — mūžībā devās neilgi pirms kara beigām. 

Pēc kara, Sibīrijas un slimnīcas opim sākās jauna dzīve. Nebija vairs lielā dzīvokļa pašā pilsētas centrā, nebija vairs braukšanas ar tēva auto un burāšanas pa Ķīšezeru. Visticamāk, arī viņš pats jau bija cits cilvēks.

Ome jeb Andras mamma, vēl padsmitgadīga meitene būdama, kara beigās kopā ar draudzeni un vācu karaspēku bija devusies uz Rietumiem un tikusi līdz pat Vācijai, līdz Konstances ezera piekrastei. Tomēr izlēma atgriezties, lika lietā gan drosmi, gan izdomu, ceļoja uz vilcienu jumtiem un nokļuva atpakaļ Rīgā.

Satikušies slimnīcā, opis un ome sāka dzīvot komunālā dzīvokļa istabiņā turpat netālu esošajā Zeļļu ielā. Viss bija tā, kā jau tolaik komunālajos dzīvokļos pieņemts: virtuvē katram iemītniekam sava plīts, bet ateja kopēja — kāpņu telpā. Opis strādāja par krāsotāju un iemaņas apguva darba gaitā. 

Andra piedzima jau vairākus gadus pēc Staļina nāves, laikā, kas mānīgi solīja to, ko tagad mēdz dēvēt par Hruščova atkusni. Taču atkusnis nekādu labsajūtu un labklājību neatnesa. Nupat bija apspiesta revolūcija Ungārijā, bet pēc gadiem desmit pienāca Prāgas pavasaris. Padomju valsts bija nonākusi tādā trūkumā, ka veikalos nebija iespējams iegādāties pat visvienkāršākās pārtikas preces, bet baltmaizi mazos, kopā salipušos kukulīšos jeb tā dēvētās saikas izsniedza tikai skolas bērniem.

Ja vien vispār vēsturē iespējams runāt par lūzuma punktiem, viens noteikti bija 20. gadsimta 70. gados, kad uz Latviju piesardzīgi sāka braukt trimdā nonākušie latvieši. Karš ģimeni bija izsvaidījis pa visu pasauli. 

Apciemot Latvijā dzīvojošos radus tūristu grupā no Austrālijas pirmais ieradās Andras brālēns Andrejs, kurš vēlāk kļuva par ievērojamu arhitektu. Kopš tā laika Andrejs dzimtenē pabijis neskaitāmas reizes, viņš mēdz atgriezties vai ik gadu, taču šķiet, ka pirmais brauciens atmiņā palicis visspilgtāk. Un nu jau ir grūti pateikt, kurš no iespaidiem bijis stiprākais — visuresošā sajūta, ka ārzemju tūristi tiek izsekoti, nesankcionēta izbraukšana ārpus Rīgas robežām vai omes nezin kur sadabūtais un pagatavotais lasis, par kuru garšīgāks kopš tā laika vairs nekad nav baudīts.

Protams, to visu es zinu tikai pēc nostāstiem, ko man bija iespēja uzklausīt pēc tam, kad bijām iepazinušies ar Andru. Opis tolaik vairs neuzskatīja par nepieciešamu kaut kur doties, dienas vadīja dzīvoklī vienā no atgūtajiem sava tēva namīpašumiem, lasīja grāmatas un skatījās televīziju. Viņa sabiedrotais bija Abesīnijas kaķis Murks, kuram patika snaust uz atpūtas krēsla atzveltnes, tieši virs opja pleca. Viņa attiecībās ar kaķi bija vērojama tā pati attieksme, ar kādu viņš lūkojās gan uz pieredzēto savā dzīvē, gan notiekošo tagadnē. Ja kaut kas bija uzmanības, sacīšanas vai stāstīšanas vērts, tas tika izteikts ar labsirdīgu ironiju, aiz kuras itin labi varēja samanīt nopietnu stingrību. Žēlošanās par Sibīrijā pārciesto un citiem nodarījumiem ģimenē nebija pieņemta. Bada radītās mokas vai, piemēram, to, kā gulētājiem ziemas salā pie barakas sienas piesalst mati, opis prata smaidot pasniegt kā amizantus un senai pagājībai piederīgus stāstus. 

Pie šādiem stāstiem parasti nonāca ģimenes kopā sanākšanas reizēs — dzimšanas vai vārda dienās, Ziemassvētkos un Lieldienās. Jau itin drīz novērtēju šādos gadījumos izkopto tradīciju, varbūt pat var sacīt — rituālu, nozīmi. Vispirms tas atspoguļojās ēdienu izvēlē un galda klāšanas ieradumos, tomēr pats galvenais bija nepieciešamība visiem sanākt kopā. Omes jubilejās sveicējiem un svinētājiem piebiedrojās arī viņas draudzenes, un tad jau stāsti atzarojās un sazarojās citu dzimtu likteņos. 

Ja svinības notika omes un opja dzīvoklī, par ēdienu pagādāšanu, gatavošanu un galda klāšanu ome rūpējās pati. Saimnieciskās lietas bija omes pārziņā, un viņa gandrīz ik dienu ar riteņsomu devās uz tuvējo pārtikas veikalu. Citkārt gāja dažus kvartālus tālāk apģērbu veikalā palūkot, vai nebūs parādījusies kāda pievilcīga blūzīte. 

Svētku un visas pārējās tradīcijas saļodzījās vienā naktī, kad opim palika slikti. Tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Mūsdienu medicīnas sasniegumi ir apbrīnojami, un opis tika atdzīvināts, jo, kā mēs sapratām, viņš jau bija brīdi stāvējis uz paša nāves sliekšņa. Opi aizveda uz slimnīcu. Mēs viņu ik dienu braucām apraudzīt. Tagad šķiet, ka tas ilga mēnešiem, lai gan patiesībā aizritēja tikai kāda nedēļa. Pēc tam ome savā dzīvoklī palika viena. 

Viņa turpināja diendienā iet uz veikalu, vārīja zupas un gatavoja mērces, taču paša galvenā ēdāja vairs nebija. Opis gan savos ēšanas ieradumos allaž bija ārkārtīgi pieticīgs, un tomēr ome bija rūpējusies — griezusi, maisījusi, vārījusi, cepusi un šmorējusi. Tagad reizēm uz vakariņām pie omes mēdzām aiziet mēs ar Andru, citkārt ēdāji bija mazbērni. Svētku reizēs mēs tāpat turpinājām sanākt kopā vai nu omes vai mūsu dzīvoklī, tomēr varēja sajust kaut kā būtiska trūkumu. Tā pagāja vairākas Lieldienas, vairāki Ziemsvētki. Ome parasti Ziemsvētkos noskaitīja vēl bērnībā iemācīto Friča Bārdas Maza cilvēka vakara lūgšanu:

— Dieviņ! Tu esi tik liels un labs!
Tev elkoņi stipri un gari;
kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem,
Tu visus noglaudīt vari…

Un tad kaut kas pārtrūka arī omē, kādurīt viņa vairs nespēja piecelties. Ārsti darīja, ko spēja, taču ome palika guļam. Pēc slimnīcas ome savā dzīvoklī vairs neatgriezās un dzīvoja pie mums. Sākumā par viņu gādāja Andra, bet omes stāvoklis neuzlabojās, Andrai bija ārkārtīgi daudz darba, un pie omes sāka nākt profesionāla aprūpētāja. Es sēdēju pie virtuves galda un rakstīju, bet viņas istabā mēdza skatīties televīziju. Pamazām omes spēki izsīka, un mēs viņu pārvedām uz vecu ļaužu aprūpes iestādi. Centāmies apciemot, cik vien bieži iespējams. Ratiņkrēslā vizinājām omi uz tuvējo kafejnīcu, kur viņa pie āra galdiņa mēdza izsmēķēt pa cigaretei. Smēķējusi viņa bija visu mūžu, un ārsts bija teicis, ka tagad šo ieradumu mēģināt atmest būtu tīrais neprāts. 

Mums piezvanīja vakarā, lai gan jau pa dienu ome bija gaužām vārga. Kad ieradāmies, viņa bija aizmigusi, istabā valdīja puskrēsla, dega tikai maza naktslampiņa. Kad ome pamodās, Andra aizdedzināja un pasniedza viņai cigareti, ome ievilka dažus dūmus. Vēl pēc mirkļa mēs ar Andru istabā bijām palikuši divi vien. Andra smēķēšanu bija atmetusi un nesmēķēja vairs nekad. 

Mēs atgriezāmies mājās. Vienā no dzīvokļiem tagad bija palikušas tikai kādreiz lietotas, vēl pavisam nesen dzīviem cilvēkiem vajadzīgas vai iemīļotas lietas. 

Uz ārzemēm

Vai arī jums reizēm gadās pieķert sevi sajūtam, ka neatrodaties šeit un tagad, bet gan kādā citā vietā un laikā — vēsturiskā periodā vai ģeogrāfiskā vietā, «ārzemē»? Jūs sēžat kafejnīcā kaut kur Parīzes ietves malā vai kanālmalā Venēcijā ar glāzi vīna, un laiks vienā acumirklī top pilnīgi cits. 

Šo sajūtu spēj uzjundīt visdažādākie faktori — vienkārši saulaina diena, nakts provinces viesnīcā, iznākšana no slimnīcas, izkāpšana no lidmašīnas (vai lidmašīnas gaidīšana), patīkama draugu kompānija vai absurdi dārgs un būtībā nevajadzīgs pirkums. Un tomēr tā uz mirkli ļauj nonākt ārpus ierastā, ārpus līdz šim zināmā. Par to visu aizdomājos kādurīt, pamodies ap četriem un mēģinādams saskaitīt, cik reižu dzīvē esmu pārvācies. 

Pirmā pārvākšanās notika no Līgatnes uz Siguldu. Man varēja būt kādi gadi četri. Vienīgā bagāža, ko atminos, bija spilvendrānās iesieta gultas veļa. Vidējam brālim dzīvoklis tika ierādīts pirmajā stāvā, mums — otrajā ar skatu uz lielizmēra metāla mucu jeb tvertņu ražošanas cehu. Vienā no pirmajām dienām nokrita un sīkās drumstalās sašķīda brāļa importa lustra no balta, sarkana un oranža organiskā stikla. Laikam nebija pareizi pielikta. Bija kreņķis. Visapkārt mājai vēl aizvien valdīja būvlaukuma ņega — grēdas ar armatūras dzelžiem, būvgruži, cementa uzglabāšanai izbūvētas mucas ar slikti aizveramām ieejas durvīm galos, ceļamkrānu detaļas neatskārstai vajadzībai, dolomīta šķembu kaudze un vēl daudz kas cits. Tur tad nu mums bija jādzīvo.

Nākamajā pavasarī notika tradicionālā, Vladimira Iļjiča Ļeņina dzimšanas dienai pieskaņotā Komunistiskā sestdienas talka. Mājas priekšā esošajā līdzenumā traktors izraka prāvu bedri, visas drazas tajā tika apglabātas, bet virsū sastādīti vietējā purvelī pagādāti bērziņi un priedes. Gandrīz kā tādās ārzemēs.

Nākamā pārvākšanās reize bija jau pēc tam, kad iepazinos ar savu pirmo meiteni un nākamo sievu. Sākām dzīvot pie viņas vecākiem. Savā ziņā tas bija kritiens atpakaļ pagātnē — tur bija sausā mazmājiņa un vienīgi no āra pumpja iegūstams auksts ūdens. Toties sekss bija gandrīz kā ārzemēs, lai gan ārzemēs nedz viens, nedz otrs mēs tolaik vēl nebijām bijuši.

Patiess lēciens ārzemju virzienā bija sava dzīvokļa noīrēšana Rīgā, dzīvokļa remonts un meitas piedzimšana. Uz visu šo notikumu fona bijām gatavi pieciest pat tādas neērtības kā dzīvokļa saimnieces vizītes agros izejamo dienu rītos un ar visādām grabažām pieblīvēta otra istaba, kurā, kā skaitījās, nedrīkstēja spert kāju.

Pirmā nopietnā dzīvesvietas maiņa nāca jau pēc kāzām un bērna piedzimšanas. Mēs tikām pie sava nekustamā īpašuma avārijas stāvoklī esošā pašvaldības īpašumā un diviem kaimiņiem — izbijuša precēta pāra, alkoholiķa kara veterāna un viņa kundzes uz nervu sabrukuma sliekšņa. Nekustamais īpašums bija nopietna lieta, tam bija jāmaina skaņas un siltumizolācija, jāierīko jaunas grīdas, jāpasūtina jauni logi, apkures telpas vietā jāierīko pieklājīga vannasistaba, jāuzstāda moderns apkures katls un siltā ūdens boilers — vārdu sakot, jāveic simt un viens lielāks vai mazāks, taču allaž pārsteidzoši dārgs darbs. Vislētākā izrādījās rāpšanās uz jumta, paša spēkiem ar piķa pindzeli aizziežot ruberoīdā radušās plaisas, pa kurām lietus laikā no virtuves griestiem gar elektrības vadiem pludoja ūdens.

Mēs izšķīrāmies drīz pēc mana pirmā Amerikas brauciena. Anna vēl bija pavisam maza, Uzvaras parkā spēra pirmos soļus. Abi ar sievu strādājām Dienā, un grūti kontrolējamais darba režīms drīz vien apēda mūsu vēlēšanos un spēju būt kopā un dzīvot zem viena jumta. Un tad decembrī Prozas lasījumos es satiku Andru. 

Drīz sākās mūsu kopējais stāsts, vispirms tas nesniedzās tālāk par Daugavpils šoseju, Ķegumu vai Lucavsalu, taču pamazām vien attālumi pieauga — mēs braucām uz Taizemi, Indonēziju, Indiju, Šrilanku. Andra ārkārtīgi alka redzēt pasauli. Pavisam drīz pēc mūsu iepazīšanās es saņēmu stipendiju Zolitūdes Akadēmijā Štutgartē Vācijā, un bijām spiesti dzīvot nošķirtībā. Taču Andra mēdza mani apciemot, un mugurā viņai bija īpaši šim nolūkam nopirkts maigi rozā mētelītis. 

Pēc manas atgriešanās mēs sākām dzīvot kopā. Pazīstams advokāts, par to neko neprasot, palīdzēja uzrakstīt laulību līgumu un tikt galā ar šķiršanās formalitātēm. 

Es zinu, kādreizējie draugi un paziņas uz to visu raudzījās šķībi. Galvenais iemesls bija mūsu gadu starpība. Man bija vienalga, jo vienīgo jēgu un piepildījumu es saskatīju abpusējā un beznosacījuma mīlestībā.

Taču tad kaut kas notika. Nē, tas nenotika vienā dienā, nedēļā vai mēnesī, taču pārmaiņas bija sajūtamas, pat ja ar acīm nesaredzamas. Ar mūsu mīlestību kaut kas bija atgadījies. Es turpināju pēcpusdienās iepirkties, mēdzu gatavot vakariņas, mēs kopā skatījāmies un apspriedām filmas, izlasītās grāmatas vai redzētās teātra izrādes, tomēr tas vairs nebija tāpat kā senāk. Mēs sēdējām pie virtuves galda un kaldinājām nākotnes ceļojumu plānus, bet ne pie kāda rezultāta nonākt piepeši vairs nespējām.

Arvien biežāk pamanīju, ka pārāk daudz mēdzu iedzert. Iedzeršana līdzēja gan mazināt ikdienā uzkrājušos trauksmi, gan vakaros vienkārši aizmigt. Iedzēris es atkal spēju sajusties rāms un laimīgs. 

Arī tajā vakarā, kad mani uzmodināja ūdens šalkoņa virtuvē. Izlietne bija ūdens pilna, Andra turpat blakus, un, mēģinādams uzklausīt pa tālruni saņemtās juceklīgās instrukcijas, centos Andras vēl aizvien silto un šķietami tik dzīvo ķermeni atdzīvināt. Vēl pirms mirkļa īsziņā viņa bija rakstījusi, ka esot laimīga. 

Virtuves centrā esošo izlietni es pēc tam vairs nespēju lietot, man pat bija grūti atgriezt krānu, lai tējkannā ielietu ūdeni. Un tāpat bija ar daudzām citām lietām, kam kopīgi bijām pieskārušies, ko bijām uzgājuši kādos ārzemju tirdziņos, kas bija dāvinātas vai nonākušas pie mums pavisam nejaušā ceļā. 

Tomēr dažas no tām es esmu paņēmis līdzi uz savu jauno dzīvesvietu. Man tās nav zaudētas pagātnes liecības, drīzāk muzejos skatāmiem artefaktiem līdzīgi apliecinājumi tam, ka jebkurai pagātnei seko arī nākotne. Un man tāda vēl vismaz pagaidām ir — es jaužu.

Tieši no Amsterdamas

Ar Andru iepazinos ar interneta starpniecību brīdi pirms stāstu krājuma Stum, stum iznākšanas. Tas notika pirms daudziem gadiem, tagad šķiet — tālā pagātnē. Sociālie tīkli ar tajos patlaban pieejamajām iespējām vēl nebija radīti, un notika tāda kā taustīšanās, apgūstot visu, kas internetā iespējams. Nu jau uzskati ir mainījušies, bet tolaik viens no priekšnoteikumiem dzīvei interneta vidē bija anonimitāte — visi pārsvarā darbojās, aizslēpušies aiz segvārdiem, pseidonīmiem, arī es. 

Portālā Delfi tika ieviesta sadaļa Esplanāde, kurā tika publicēti redakcijai iesūtīti dzejolīši — parakstīti ar kaut kādu pseidonīmu, protams. Arī es tur sāku šo to iesniegt, un itin drīz ar vienu no Esplanādes autoriem sākās savdabīgs poētisks dialogs, varbūt pat strīds. Pēc kāda laika mans anonīmais sarunu biedrs, par kura patieso identitāti man jau bija zināmas aizdomas, atsūtīja interneta saiti, un es nonācu pavisam īpatnējā paralēlajā pasaulē. Tā bija pasaule, kurā segvārdos ieslēpušies ļaudis rakstīja virtuālas dienasgrāmatas, rakstīto apsprieda un komentēja. Viens rakstīja labāk un interesantāk, cits ne tik labi un varbūt pārāk personiski vai ezotēriski, tomēr kopums radīja strauji augoša organisma iespaidu. Es piebiedrojos jeb, kā tagad teiktu, piedraugojos. 

Drīz vien pievērsu uzmanību vienai no dienasgrāmatu autorēm — viņas rakstītajā vājums nemēģināja izlikties par spēku, šķietami ikdienišķas norises iemantoja jēgu, bet to visu caurauda godīgums un atklātība. Komentāros pie viņas rakstītā mēs laiku pa laikam pārmijām pa vārdam, un es pamanīju, ka viņas ierakstus esmu sācis gaidīt.

Dažkārt dienasgrāmatu anonīmie rakstītāji mēdza rīkot nelielas mājas ballītes. Bez vīna dzeršanas un mielošanās ballīšu viesi centās uzminēt, kurš vai kura tad slēpjas aiz viena vai otra segvārda. Mums ar Andru uzminēšana izdevās itin žigli, un, kad viesi sāka izklīst, mēs viņas mašīnā aizbraucām līdz pašam sniegā ieputinātās Ķīpsalas galam.

Var jau būt, ka man tik viegli izdevās uzminēt Andras segvārdu tāpēc, ka biju viņu jau pāris reizes saticis. Tas notika neilgi pirms Stum, stum izdošanas. Andra piedalījās Prozas lasījumos, Dzelzceļa vēstures muzejā lasīja vienu no grāmatā iekļautajiem stāstiem un ļoti pārsala. Lai gan tolaik dzīvoju Pārdaugavā, piedāvāju viņu aizvest līdz centram. Andru reiz biju saticis vēl pirms tam — operas Klīstošais holandietis pirmizrādē, uz kuru viņa bija atnākusi kopā ar meitu Katrīnu. Katrīna tajā laikā gaidīja sava pirmā dēla piedzimšanu, bet Andra pēcāk šo satikšanos teicās aizmirsusi. 

Lai arī savstarpēji atklājuši identitātes, mēs turpinājām rakstīt savās dienasgrāmatās, un reiz kāds no mūsu draugiem ierosināja aizbraukt uz Amsterdamu. Daļa mana prāta apzinājās, ka tā ir avantūra, varbūt pat pilnīgs trakums, un tomēr es nolēmu, ka jābrauc. Nākamā aina, kas palikusi atmiņā ir šāda: mēs četratā jau esam Amsterdamā, un es pa bruģi un pāri tramvaja sliedēm, bet pēc tam augšā pa šaurām viesnīcas kāpnēm velku Andras koferi. 

Amsterdamā man, protams, bija jāizmēģina viss, kas citviet ir aizliegts. Andra šajā ziņā bija atturīgāka, viņa palika pie savām cigaretēm, bet es, pat būdams nesmēķētājs, uzskatīju bezmaz vai par pienākumu uzpīpēt zāli. Diemžēl vai par laimi nekādas ārpasaulīgas sajūtas manī neizkūņojās, un es nospriedu, ka tas nekad nekļūs par manu vaļasprieku. Pavisam citādi bija ar sēnēm. Tajā laikā Amsterdamā pavisam likumīgi varēja iegādāties svaigas halucinogēnās sēnes. Esmu liels sēņošanas un sēņu cienītājs un iespēju iepazīt tādas sēnes nedrīkstēju palaist garām. Iegādājos vienu iepakojumu, kurā bija 3—4 paprāvas sēnes. Vienu no sēnēm apēdu kafejnīcas tualetē, un mūsu draugi, kas turp devās pēc tam, ziņoja, ka visa tualete smaržojot pēc sēnēm. Neko īpašu es neizjutu, un paēduši mēs devāmies atpakaļ uz viesnīcu.

Kad nonācām kanāla malā, piepeši jutu, ka mans prāts kā tāds galvā savākts koncentrāts ir atdalīts no miesas. Miesa turpināja sakarīgi kustēties līdzi draugiem, bet prāts spēja klejot uz priekšu un atpakaļ, pa labi un pa kreisi, šurpu un turpu. Viesnīcā mans ķermenis ievēlās gultā, bet prāts turpināja runāt — līdz vēlai naktij es Andrai stāstīju tomātu stādīšanas un kopšanas noslēpumus (jāizkniebj lapu «padusēs» izlīdušie jaunie dzinumi u. tml.). Tā tas sākās.

Ilgu laiku mēs satikāmies ārpus mājām, vai nu manā, vai Andras mašīnā braucām, kur deguns rāda, bet katrā ziņā laukā no pilsētas, dažreiz pat līdz Liepājai. Andra mašīnā smēķēja, man nebija nekas iebilstams. Es sapratu, ka viņu mīlu un mīlu arī viņas pīpēšanu — parasti viņa to sāka jau agri no rīta kopā ar pirmo kafiju.

Pienāca pavasaris, tad vasara. Peldošajā mājā Noass notika Andras Stum, stum iznākšanai veltīts pasākums, kurā viņas draugi publikai lasīja priekšā fragmentus no grāmatas. Ja kādam no klātesošajiem vēl nebija zināms vai īsti skaidrs, kas īsti ar Andru un mani notiek, pēc man uzticētā fragmenta nolasīšanas tas vairs nevarēja palikt nekāds noslēpums.

* Gan sarunās, gan rakstos Andra bija iecienījusi šādu izteiksmes formu, bet no «vēl arvien» vai «vēl joprojām», šķiet, vairījās. 

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks, vairāku stāstu krājumu, romānu un filmu scenāriju autors. Regulāri raksta dažādiem periodiskajiem izdevumiem. Kopš studēšanas Latvijas Universitātes filozofijas fakultātē dzīvo Rīgā. Stāstu cikls veltīts rakstniecei Andrai Neiburgai (1957—2019).

The post Vēl vienmēr* appeared first on IR.lv.

Pašslavinājumi atgādina maza dīķa lielas zivs eksistences vieglumu

Transnacionālisms, globālisms, kosmopolītisms, mobilitāte, migrācija… Kā šo dinamismu līdzsvaro tradicionālais, stabilais, lokālais, nacionālais? Kā novitāšu — tehnoloģisku, politisku, ekonomisku ­— ietekmē mainās kultūras ekosistēma un tās potenciāls? Ko tajā atzīt par pārejošu un novecojušu, ko — par patiesi vērtīgu, nosargājamu? Bez nostalģijas uzdotie jautājumi virza meklēt atbildi, kā un kas mainās globālās jeb pārnacionālās kultūras ietekmē tagad, kad tik viegli un moderni šķērsot ģeogrāfiskās, nacionālās vai simboliskās robežas?

Nepretendējot uz radikālu vērtību pārvērtēšanu, kā to 19. gadsimta beigās izdevies paveikt ģeniālajam Frīdriham Nīčem (Nietzsche, 1844—1900), šoreiz «nemierīgām pārdomām» piedāvāta tikai viena kultūras ekosistēmas pavadparādība — provincialitāte un tās iespējamās pārvērtības transnacionālajā jeb globālajā sabiedrībā. 

Provincialitāte varbūt nav degošākais pārdomāšanai piedāvājamais temats laikā, kad tik daudz jaunapgūstamā un kad apzināšanās netiek līdzi pārvērtību ātrumam. Taču tā kā nozīmīgs faktors saglabāšanas ekoloģijā piedzīvo jaunas funkcijas, formas un modifikācijas. Iespējams, dažas no tām ir pat tik pierastas, ka ikdienišķās klātesamības dēļ tām vairs nepievērš uzmanību. Tāpēc vispirms, vienojoties par provincialitātes saturu, mēģināšu uz tām paraudzīties.

Provincialitāte kultūras ekosistēmā veidojas centra un perifērijas asimetriskajās attiecībās, reālās un iedomātās. Starp tās daudzveidīgajām izpausmēm skaidrāk un ierastāk izceļas divas it kā paradoksāli pretējas ievirzes — norobežošanās un saplūšana. Tās pavada provinciālisms — nomales un centra attiecību īpašs pozicionējums apziņā.

No vienas puses, provinciālisms izsaka lokālu pašpietiekamību, pastiprinātu koncentrēšanos uz šauru, vietēju eksistenci; no otras puses, provinciāla ir arī pārmērīga atkarība no centra, tam apzināti un neapzināti pielāgojoties un to atdarinot. Parasti provinciālisms attiecināts uz ģeogrāfiski un laika ziņā ierobežotu, noslēgtu, savai kopienai pārlieku pievērstu, no attīstības procesiem izolētu domāšanas veidu. Vienlaikus tas iekļauj arī otru paradoksāli pretēju tendenci — mazvērtības vai konjunktūras diktētu atkarību no kāda par augstāku, labklājīgāku, attīstītāku atzīta centra autoritātes. 

Studentu aptaujā, kurā piedalījās 19—20 gadus veci jaunieši, provinciālisms saistās ar nomales un distances priekšstatiem gan ģeogrāfiski, gan politiski, gan kultūras ziņā, ar atkarību no kaut kā, ietekmēšanos no «apkārtējās vides un apkārtējiem», atpalicību, kad «netiek līdzi lielajai Eiropai». Daļa studentu provinciālismu saprot arī kā lauku atpalicību no pilsētvides, vecmodīgumu, stipru pieradumu pie vecā, aprobežotību, «nevēlēšanos tiekties pēc kaut kā jauna», kā sastingumu attīstībā un neorientēšanos pasaules notikumos. 

Provinces jēdziens, kā zināms, vēsturiski dzimis senās Romas impērijā, kur tas lietots pakļauto zemju administratīvas struktūras apzīmējumam. Ar provinci novilktas robežas starp metropoli Romu un tās daudzajām attālajām provincēm. No neitrāla administratīva veidojuma tas kultūras ekosistēmā ieguvis nozīmes un vērtējuma jēgu, lai patiesi vērtīgo un perspektīvo attīstībā nošķirtu no novecojušām un atpalikušām formām. Attiecīgos priekšstatus pavada pragmatiskas kognitīvas un afektīvas attieksmes un attiecības, kas nav izteiktas ģeogrāfisko telpu mērogos, kilometros vai jūdzēs, bet vērtību priekšstatos, ideoloģijās, atsevišķu indivīdu un grupu domāšanas īpatnībās, identitātēs un paš-identifikācijā.

Kā jau minēts, provinciālisms mūsdienās var izvērsties divos virzienos: pārspīlētā lokālismā un ne mazāk sakāpinātā nozīmes piešķīrumā ārējās vides norisēm un ietekmēm.

Lokālais jeb vietējais provinciālisms veidojas, atzīstot sevi un savu tradicionālo vidi par īpašu vērtību bez kopsakara ar ārpasaules procesiem, tāpēc to nereti saista ar rāmu mieru, agrārisma apziņu un iesīkstējušiem «Sūnu ciema» (Andrejs Upīts) paradumiem. Pašapmierinātība nepieprasa salīdzinājumu, tāpēc viss savējais atzīts par ekskluzīvu un izcilu. Viss izskatās vismaz pelēkā, ja ne gluži baltā vai rozā nokrāsā. Viss ir pieņemams jeb, kā teiktu televīzijas režisors Uģis Olte, «viss, ko tu rādi, visiem patīk».¹ Provinciālisms patiešām pieļauj jaukas, labvēlīgas, jautras un patīkami rotaļīgas izjūtas, kā vienīgo neērtības cēloni apsūdzot nepietiekamu valsts finansiālo atbalstu. 

Netrūkst reklāmas, pašreklāmas, savstarpējas glorifikācijas un pašslavinājumu. Pašmāju sporta mediji, piemēram, sola Latgales milža līdzdalību kādā spēlē, prognozējot «mūsu izlase pārsteigs Eiropu». No reklāmas pārņemtais epitets «leģendārais», ja tas pavada vai ikvienu jauniznākušu grāmatu, mūziķu grupu vai dziedātspējīgu būtni, atgādina maza dīķa lielas zivs eksistences vieglumu. Nozīmes, kā zināms, spēj maldināt, tāpēc nav brīnums, ka ar pāris dzejoļu publikāciju citvalodās dažkārt pietiek, lai Latvijas literatūrā pašrocīgi pieteiktu jaunu pasaulslavenību. Labi, ja kādai jaunajai ģenialitātei pietiek vieduma uztvert lokālo glorifikāciju kritiski un nebremzēt pašattīstību un pašpilnveidi. Nav jābrīnās, ka pārslavinātā apkaimē dažiem gribētos «izkāpt ārpus Latvijas robežām. Ka varētu spoguļot Latviju ar Igauniju vai Latviju ar Lietuvu. (..) Būtu baigi interesanti, ja varētu paspoguļoties ar tām kaimiņu nācijām. Paši ar sevi jau mēs varbūt esam paspoguļojušies un kaut ko sapratuši».²

Ekskluzivitātes piešķīrums kādai kultūras norisei pašizolācijā no citām ir samērā parasta parādība. Par kristīgās reliģijas pārākuma sākotnējo pārspīlējumu savulaik provinciālismā sevi vainojis pasaulzināmais reliģijas teorētiķis Pauls Tillihs (Tillich, 1886—1965). Vēlākajos darbos viņš ir vairākkārt atvainojies par provinciālo kristietības izredzētības uzsvērumu salīdzinājumā ar budismu, taoismu un citām Austrumu reliģijām, kā arī par kvazireliģisko ticību — komunisma, nacionālisma un humānisma — pārāk zemu novērtējumu. Viņš saprata provinciāla pārākuma šķērsli starpkonfesionālā dialoga uzturēšanā, mazinot saprašanos un savstarpēju bagātināšanos.³ Neuzlūkosim šo vēsturisko atvainošanos par ikdienišķu žestu provinciālisma apzināšanā un pārvarēšanā. 

Kā uzsver mūsdienu ekoloģija, stabilitāte, noturība un mantojuma potenciāls ir patiesi nozīmīga vērtība, tāpēc sava kultūra ir mīlama, aizstāvama, sargājama. Daži sirsnīgi pārspīlējumi mazai, nacionālai kultūrai nāk par labu, apliecinot un saglabājot sevi daudzo transparādību ielenkumā. Tomēr lokālais, atsevišķais, tradicionālais ir perspektīvs un ilgtspējīgs, tikai saglabājot tradīcijas un savdabību attīstībā un atjaunojumā. Citādi vietējais pārtop par vēsturisku arhaismu, ar ko priecināt tūristu ziņkārību, iespējams, atzīstot to par vienu no provinciālisma jēgas un vērtības komerciāliem attaisnojumiem. 

Ietekmīgāks un bīstamāks par naivi lokālo nošķirtību mūsdienās ir translokālais jeb pārnacionālais provinciālisms. Sajaukts ar mazas kultūras postkoloniālo mazvērtību un nomales apziņu, tas vairo nekritisku pielāgošanos un pakļaušanos pasaules «meinstrīmam», ko neierobežoti pieļauj un piedāvā informatīvās mijdarbības un digitālās saziņas iespējas. Ne velti sociālajās zinātnēs lietots no bioloģijas pārņemtais mīmikrijas jēdziens, kas norāda uz izdzīvošanu jaunā vidē, tai pieskaņojoties krāsas un citā ziņā. Lietuviešu zinātniece Rasa Baločkaite savulaik pētījusi mīmikriju savas valsts politikā un kultūrā postsociālisma apkaimē. Rietumnieciskās identitātes zaudējumu politkorektas vienaldzības, konjunktūras vai patērnieciska labuma dēļ apzinājies un sarkastiski atveidojis franču rakstnieks Mišels Velbeks (Houellebecq) romānā Pielāgošanās (Soumission), un tēmu turpinājis latviešu režisors Alvis Hermanis tāda paša nosaukuma izrādē Jaunajā Rīgas teātrī. 

Apbrīnojamie un atdarināmie centri un virzieni mainās. Kādreizējo mūžīgo pilsētu Romu vēsturiskās attīstības gaitā nomainījusi Francija un Parīze. Lai atceramies Anšlava Eglīša Homo novus ar labvēlīgi ironisko recepti lauku provinciālas mākslas atveseļojumam — jaunam gleznotājam piešķirto vilciena biļeti uz Parīzi. Taču arī Parīzes mode mūslaikos arvien vairāk dalīta ar pārokeāna populārās kultūras ietekmēm: «Parīze bija 19. gadsimta Holivuda, tās romānus lasīja un atdarināja visur. Viņi pat tur kino izgudroja,» raksta Franko Moreti.⁴ Mūsdienām ar vienu centru ir par maz. Monocentrismu nomainījis neoliberālisma, globālās popkultūras un patērniecības radītais policentrisms, paplašinot pakļaušanās un pielāgošanās laukumu. 

Transnacionālais jeb globālais provinciālisms uzskatāmi atklājas samērā maz apgūtā jaunās digitālās kultūras laukā, ko piedāvā interneta komunikācija, sociālie tīkli ar ikvienam demokrātiski doto iespēju brīvi «ražot neatkarīgu saturu». Uzrunātāju — influenceru, jūtūberu — lozungs «Nost ar robežām un vadlīnijām!» īstenots pēc iespējas plašākas auditorijas piesaistei, galvenokārt «klikšķu biznesa» interesēs. Auditorija ir nenoteikts jēdziens bez identitātes un izglītības ierobežojumiem, tāpēc piesaistei izmantotas vienkāršas aktualitātes un viegla, visiem saprotama valoda. Pieticīga latviešu valoda uzrunās dāsni jaukta ar krievu sarunvalodas leksiku («koroče,» «tipa»), sulīgumam pievienotiem «b…» lokalizējumiem un globālā «english» nejaušiem iestarpinājumiem. Provinciālu pašapmierinātību pamato saražotā satura neaizspriedumainība, «dabiskums», ar lepnumu uzsverot spēju atšķirties no mākslīgās politiķu vai profesionālo žurnālistu valodas. Latvijas populārāko influenceru un jūtūberu aplādes pavisam maz atšķiras no Krievijas un citu valstu uzrunātāju standartiem, liecinot par globālu saplūšanu vienotā pārnacionālā digitālā kultūrā. Standartizējums nevairo kultūras dažādību un daudzveidību. 

Lokālā un globālā provincialitāte pastāv blakus viena otrai. Plašā pētījumā par pagājušā gadsimta 90. gadu vācu literatūru pēc divu Vāciju apvienošanās vienā «Berlīnes republikā» Stjuarts Taberners (Taberner) saskatījis vairākas vienlaicīgas tendences, kas izpaužas gan lokālo apvienošanas seku atveidojumā, gan arī pieaugošā amerikāņu stila patērniecības kultūras ietekmē⁵: «Daži autori noraida vācu literatūrā pieaugošo pakļaušanos internacionālisma tendencēm un mēģina atgriezties pie «vāciskām» formām; daži mēģina savienot globālo ar lokālo, kamēr citi pakļaujas globālās popkultūras ietekmei.»⁶ Minētais strukturējums, iespējams, daļēji varētu atbilst arī latviešu literatūras un kultūras raksturojumam.

Transnacionālais provinciālisms atšķiras no brīvas un auglīgas kultūru mijdarbības un radošas hibriditātes ar nekritisku, bieži bezgaumīgu atdarināšanu, nespējot radīt patstāvīgas, kultūru bagātinošas jaunas formas. To apzinājies Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš, aicinot iedrošināties un būt savdabīgam un atšķirīgam: «Nevajag mēģināt līdzināties kaut kam, kas jau ir desmit citās valstīs. Ir jāprot izcelt savu unikalitāti. Pat ja liekas, ka ir jāskrien pakaļ vilcienam, to nekādā gadījumā nevajag darīt. Ir kritiski jāpārvērtē tas, kas notiek pasaulē, bet jāsaglabā arī tas, kas citur neeksistē. Ļoti bieži laikmetīgās mākslas ainā ir tendence kopēt Rietumus un uzskatīt to par labu praksi. Es domāju, ka tā ir provinciāla domāšana. Manuprāt, ir tieši pretēji — šeit var rasties kaut kas, kā nav nekur citur.»⁷

Gan lokālais, gan globālais provinciālisms galvenokārt izpaužas kopsakara un kritiskās domāšanas mazspējā. Īpaši tas attiecas uz mediju ekosistēmu, kuras galvenais uzdevums ir informēt par notiekošo šeit un tagad. Kopsakara domāšana, salīdzinoša refleksija un analītisks vērtējums prasa laiku, bet kultūras notikumi aug katru dienu. Nepārtraukta informēšana neatstāj laiku pārdomām par dziļākām procesuālām norisēm. Katrs notikums paliek par punktu bez kopsakara ar citiem lokāliem vai globāliem procesiem. 

Provincialitāti var uztvert ar dramatisku nemieru un bažām par nacionālās kultūras pēctecību, ar sarkasmu vai vieglu ironiju, taču, pieļaujot modifikācijas, tās ietekmi uz kultūras ekosistēmu var uzskatīt par ilgtspējīgu. Neaizmirsīsim, ka Nīčes vērtību pārvērtēšana arvien savienota ar ideju par mūžīgo atgriešanos pie jauna sākuma.

Sociālā transnacionālisma pētnieki norāda gan uz mobilitāti un transformāciju, gan uz pastiprinātu nacionālo tendenču atgriešanos un uz to vērā ņemamo «atjaunoto spēku».⁸ Blakus un paralēli transnacionālai integrācijai pieaug deintegrācija, konservatīvisms, nacionālās tieksmes, kas izpaužas Brexit iznākumā, Katalonijas neatkarības centienos un citos notikumos: «Ir vesela pierādījumu virkne tam, ka Eiropas nācijas saglabājas», neraugoties uz to, ka mobilitāte ar robežu šķērsošanu saēd nacionālvalstu sabiedrībai raksturīgo «konteinera» iedabu.⁹

Iespējams, pieaugot stabilizējošām tendencēm, samazināsies pakļaušanās un atdarināšanas provinciālā pandēmija, saglabājot auglīgu mijiedarbību un kultūru bagātināšanos. Provinciālisms, šķiet, neizzudīs, un vienmēr pastāvēs vajadzība apzināties tā modificēto klātbūtni kultūras ekosistēmā.

¹ Sarmītes Kolātes intervija ar Uģi Olti. SestDiena, 2020. gada 10.—16. janvārī. 10. lpp.

² Turpat, 12. lpp.

³ John P. Dourley. Toward a Salvageable Tillich: The Implications of His Late Confession of Provinicialism. Studies in Religion, 2004, vol. 33, nr. 1. P. 3—26.

⁴ Franco Moretti. Distant Reading. London & New York, Verso, 2013. P. 94. 

⁵ Stuart Taberner. German Literature of the 1990s and Beyond. Normalization and the Berlin Republic. New York, Suffolk, Camden House, 2005. P. 26.

⁶ Turpat. P. 230.

⁷ Intervija ar LMA rektoru Kristapu Zariņu. Kultūras Diena un Izklaide, 2019. gada 5. septembrī. 4. lpp.

⁸ Ettore Recchi, Adrian Favel etc. Everyday Europe. Social Transnationalism in an Unsettled Continent. Bristol, Chicago, Policy Press, 2019. P. 89.

⁹ Turpat. P. 81.

Raksts tapis LZA fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta Latvijas mediju ekoloģija: ceturtās industriālās revolūcijas pārmaiņu analīze (Nr. lzp-2018/2-0260) ietvarā.

Skaidrīte Lasmane (1939) ir Dr. phil., emeritēta profesore, grāmatu 20. gadsimta ētikas pavērsieni (2004), Komunikācijas ētika (2012) u. c. autore. Publikācijas galvenokārt attiecas uz filozofisko un profesionālo ētiku, mediju komunikācijas pētniecību, kā arī uz literatūras un filozofijas saikni.

The post Provincialitāte kultūras ekosistēmā appeared first on IR.lv.

Par Arveda Švābes apceri Edvarta Virzas publicistika

Ikkatri, arī Virzas Raksti nav gatavi, kā gatava nekad nebūs Rīga. Tas man jāatzīst pat kā Edvarta Virzas (1883—1940) kopoto rakstu¹ sastādītājai. Uzejot ko garām palaistu, neievērotu, pētnieka sirdsapziņa sūrst. Par tādu gruzi man kļuva Nacionālās bibliotēkas retumos ārpus redzesloka palikušais Dainas Zemzares fonds ar vēl padomju okupācijas laikā tur noslēpto Švābes rakstu par Virzu². Tiesību zinātnieks, vēsturnieks, folklorists, arī dzejnieks un prozaiķis, Latviešu konversācijas vārdnīcas virsredaktors Arveds Švābe (1888—1959), līdzīgi kā nacionālā kulta izveidotājs, dzejnieks un Straumēnu autors Edvarts Virza, pieder pie latviešu kultūras korifeju pulka. Uzieto apceri, par kuras esamību uzzināju no Skaidrītes Lasmanes jau pēc Virzas pēdējā — septītā — sējuma iznākšanas, būtu nepieciešams komentēt.

Par Virzas publicistiku rakstīto Arveds Švābe balsta četrās dzejnieka grāmatās: Laika dokumenti (1920), Laikmeta dokumenti (1930), Zem karoga (1935) un Jaunā junda (1936). Raksts tapis kara laikā apgāda Zelta ābele vajadzībām. Ja publicistiku saprot līdzīgi 1909. gadā Jelgavā izdotās konversācijas vārdnīcas definīcijai (Švābe to saprot tā)³, kur uzsvērta saistība ar politiku, tiesību zinātnēm (neminētas gan atstātas atšķirības starp jēdzieniski loģisko un tēlaino publicistiku), tad Švābes raksts šķietas visnotaļ patiess. Tomēr vārdnīcā neminētos žanra paveidus šķir ne tikai izteiksme, bet arī saturs — tēlainie pārnesumi maina jēgu, uzslāņo jaunas sēmas, kas teksta nozīmi pārvērš un kuras vērtējot ņemamas vērā.

Jau pirmajā rindkopā atzīdams Virzu par izcilu publicistu, kam ticībā, pārliecības spēkā (žanram būtiskas iezīmes) un talantā latviešu kultūrā nav līdzinieku, varbūt vienīgi Garlībs Merķelis, Atis Kronvalds, Švābe vispirms nošķir publicistiku no žurnālistikas. Uzsver: «Tie ir šķirami jēdzieni. Par publicistiku pierasts saukt rakstus un runas, kas vairāk vai mazāk akūtus sadzīves un politikas jautājumus aplūko no kādas ideoloģijas viedokļa ar nolūku ietekmēt atklātības domas un rīcību. Ja turpretim šie jautājumi ir sīki, ar dienišķu nozīmi, vai arī viedoklis nav pamatots noteiktā pasaules uzskatā, tad runājam par žurnālistiku.» ⁴ Un nošķīrums ir aktuāls arī mūsdienās, kad daudzi darbojas «kādā periodiskā izdevumā nevis pārliecības, bet maizes dēļ»⁵. Savukārt akcents uz pasaules uzskatu iezīmē profesora jaunības ideālus, to saiti ar Jauno strāvu. 

Pēc grāmatu satura atstāsta Švābe ķeras pie analīzes. Kā pirmo min dzejnieka piederību ideālismam, simpātijas pret Platonu⁶, saskatot abu izpratnē kopējas līnijas, teiksim, pārliecībā, ka valsts Satversmē centrālā vieta pieder literatūrai, jo tā «atbilst vienai no cilvēka gara pamata tieksmēm — redzēt mainīgās īstenības vietā, kurā tas katru mirkli ieslēgts, īstenību, kas, būdama ideāla, nekad nemainās» (Edvarts Virza). Uzsvērtā saitē ar Platonu tiesībnieks saskata ne tikai dzejnieka patstāvīgo pārliecību, bet arī viņa draugu K. Strauberga, A. Spekkes, A. Tenteļa ietekmi. Kā pārliecinātam materiālistam Platona ideālisms Švābem, loģiski, īsti pie sirds negāja, tāpat kā nepatika Virzas konsekventā vēršanās pret materiālismu. Tālāk viņš daudz kavējas pie krāšņās dzejnieka valodas, tēlainības, kas arī viņam neliekas īsti tīkama. Te Švābes skats uz publicistiku pilnībā sakrīt ar minētās pasenās vārdnīcas definīciju: publicistikas kodolu veido jēdzieniski pausta politiskā doma, kas prasa vairāk zinātnē balstītus argumentus, mazāk — emocionālas metaforas. 

Tātad Švābem tuva jēdzieniskā, nevis tēlainā izteiksme atšķirībā no Virzas, kam tēlainā tīkamāka. Tas tā varētu būt, ja vien apcerē Švābe respektētu tēlainās izteiksmes īpatnības. Taču profesors turas pie sev tuvās jēdzieniskās pieejas un pilnībā ignorē pārnesto nozīmju nianses, tā kļūdams greizi netaisns. Apsmaida pat daudzkārt un daudzu citēto Virzas izcilo metaforu: «Ir tikai divi neizgaistoši un mūžīgi ceļi pasaulē, kuriem sekojot nevar nomaldīties — celiņi, kas krusto zemnieku māju pagalmu, un gāju ceļš, kas krusto naktīs bezgalīgo debesu velvi. Abi tie ir balti. Vienu tādu padarījušas no istabas uz kūtīm, klētīm un laidaru tekošās kājas, bet otru baltu nominušas, uz debesīm skriedamas, mirušo cilvēku dvēseles.» 

Analīzē pavīd pretrunas ar sākumā akceptēto Virzas publicista talanta spožumu, pat šķietams noliegums: «Ja viņš bij asprātīgs sarunu biedrs nelielā sabiedrībā, tad tomēr ne jau politisks runātājs, kas savu runu spēj improvizēt, pielāgojoties katras sanāksmes noskaņai un garīgam līmenim».⁷ Varbūt tomēr — kāpēc tad Ulmanis tādu neprašu vazātu sev līdzi braucienos pie lauku iedzīvotājiem? Švābes formulējumos pavīd pat sarkasms, kad viņš apšauba dzejnieka košās valodas vērti, tās dievišķo spēku: «[Virza] arī publicistikā ir pirmām kārtām dzejnieks un tikai pēc tam domātājs. Tas nozīmē, ka autors grib dabūt savā garīgā varā lasītāju un klausītāju nevis diskursīvas domāšanas ceļā ar loģiski neatvairāmiem prāta argumentiem, bet gan apmāt viņa gribu, jūtas un priekšstatus ar spožām un sarežģītām asociāciju virknēm un dzejisku tēlu svinīgām procesijām, kuru iracionālos gājienus kārto priesteris, vadīdams no vienas kulta vietas uz otru»⁸, vai «viņa runu stilu īsti novērtēt spēja tikai retoriskās mākslas gardēži».⁹

Tāds spriedums, iespējams, izaug no Švābes nepatikas — dzejnieka vareno iztēli iedarbīgu dara reliģiskām vīzijām līdzīgs spēks — un no profesora neredzēšanas, ka nacionālo kultu izveidot bija Virzas mērķis. Turklāt, kā rāda literatūras vēsture (K. Skalbes Mazās piezīmes, J. Akuratera Dienu atspīdumi, arī E. Virzas grāmatas u. c.), sabiedrības prātos noturīgāk iespiežas māksliniecisks, nevis jēdzienisks publicistikas vārds.

Tāpat nedrīkst aizmirst — jēdzieniskā pieeja sašaurina žanra funkcijas¹⁰, kurās ietilpst ietekmēt, audzināt, popularizēt. Pat politiķi lieto aplokano izteiksmi, lai aktuālo domu vieglāk aizvadītu līdz auditorijai — tēlainība ir emocionāla, tā pievieno jaunas nianses, sēmas, kuras viegli iespiežas cilvēku prātos. 

Pēc Švābes domām, Virza zinātniski argumentēt nemaz nespējot, priekš tā viņam trūkstot akadēmiskās izglītības, kas izslīpē argumentu sistēmu. Zemtekstā — Virzas publicistika tādi «dzejoļu uzmetumi» vien ir.

Šī nav vienīgā vieta rakstā, kur pamanu neglītu Švābes sitienu zem jostasvietas (Virzam tiešām akadēmiskas izglītības nebija), taču formulējums bez neētiskuma pasaka vēl ko vairāk: politiku uztvert, par to domāt, izteikties drīkst vienīgi tāds, kam kabatā augstskolas diploms (vēlams valsts tiesībās — joks). Arī apgalvojums, ka «parasti politiskā ziņā rakstnieku vairums ir «viegli cilvēciņi», kurus līdzīgi aktieriem, gleznotājiem un mūziķiem katrs režīms var kalpināt savām vajadzībām»¹¹, nāk no tā paša apcirkņa. 

Šādi izteikumi vedina jautāt: kā tādā gadījumā ir ar paša Švābes piesaukto demokrātismu? Un vai tiešām politiķi priekšvēlēšanu kampaņas organizē (pirms kara, tagad) tikai akadēmiski titulētiem? Atgādinājumam: profesors apceri rakstīja «pāris gadus pēc Virzas nāves», nevis viņa dzīves laikā, kad grāmatas iznāca. Tas ir vēl viens nesmuks fakts, kurš spiež Švābes rakstīto lasīt piesardzīgi. 

No raksta gūstams maz: tikai precīzi novilktā šķirtne starp žurnālistiku un publicistiku, arī atgādinājums par to, ka dzejnieka apvaldīto parlamentārisma kritiku 20. gados noteica Zemnieku savienības politika, kura atklāti pret parlamentārismu neuzstājās (Virza bija ZS biedrs), precīzais Virzas uzskatu maiņas dokumentējums. Pie guvumiem ieskaitu pamatotās iebildes pret dzejnieka pāri realitātei pacelto ideālo zemnieku turēšanos pie pārliecības, ka vēstures gaitā zemnieks bijis galvenais latviešu kultūras veidotājs, nesējs. Švābem ir taisnība — Virzam zemnieks nav socioloģisks jēdziens (viņa apceres vispār stāv tālu no tās), taču prasītos piebilde: tolaik Latvija bija agrāra valsts, iedzīvotāju vairākums bija zemnieki vai ar zemes darbiem saistīti algādži, arī pats dzejnieks nāca no arājiem un viņu vēlmes labi izprata. Nav brīnums, ka savam politikas konceptam par pamatu viņš izvēlējās zemnieku atšķirībā no Švābes, kam cilvēku noskaņas uz zemēm palika pasvešas. 

Profesors pārmet Virzam konsekvento vēršanos pret vācu civilizāciju, kultūru. Ir, ko brīnīties, ja no arhīviem zini — arī pats Švābe vāciešus diez ko vis nemīlēja. Kopumā kārtējo reizi te ieraugu profesoru ignorējam Virzas mērķus, proti, dzejnieks vērsās pret vācu kultūras ietekmi tās ilguma dēļ — viņaprāt, gadsimtus turpinātā vienpusība bija noplicinājusi latviešu radošumu, un atjaunotne prasīja citus, svaigus avotus. Un, būdams mākslās ieinteresēts cilvēks, dzejnieks ieteica Latvijas sabiedrībai pievērsties tolaik maz zināmās Francijas, Itālijas, arī antīkās pasaules devumam, jo «latviskās un latīniskās kultūras apvienojumā ir mūsu nacionālās renesanses galvojums un ķīla» (E. Virza. Laika dokumenti. Rīga, 1920. 41. lpp.). Akcents uz atjaunotni pat šajā, no teksta izrautajā citātā skaidri saskatāms. Protams, vācu civilizācijas noraidījumā ne bez nozīmes bija arī vācu koloniālie spaidi, kurus latvieši bija gana daudz cietuši.

Grūti ticēt, ka Virzas nospraustos mērķus cilvēks ar tik izcili asu prātu, kāds piemita profesoram Švābem, neuztvēra, drīzāk jau tas jātulko kā konjunktūras nošķiebums — apceres rakstīšanas brīdī karš gāja pilnā sparā, Virzas analoģiju papildu konotācijas latviešiem bija īpaši aktuālas, turpretim vācu okupantiem — netīkamas.¹² Uz pieņēmumu par zināmu sevis sargāšanu vedina domāt Švābes atzinums zemtekstā: ar sēdētājiem uz pērkona krusta Virza domājis pērkoņkrustiešus, kuri 30. gadu Latvijā orientējās uz Hitleru, kamēr dzejnieks šo virzienu noraidīja. Sīkā piebilde no profesora puses, protams, bija drosme, ja ņem vērā viņa paša apdraudēto situāciju vācu laikā. Taču nepārliecina Švābes nosauktais iemesls Virzas simpātijām pret Musolīni — tās izaugot no pārliecības, ka dučes idejas uzturēs dzīvus franču monarhijas rudimentus. Patiesie simpātiju iemesli bija citi un trīs: Musolīni izsvēpēja lielinieku aģitatoru uzlidojumu Itālijai pēc Pirmā pasaules kara; augstu vērtēja stipras personības nozīmi vēsturē; nenoliedza baznīcu atšķirībā no nacistiem, kuriem tā bija vienaldzīga. 

Ne restaurāciju, kā domā Švābe, aizstāv Virza, bet to, ka jebkura ideja, piesakot ko jaunu, spēj pastāvēt tikai tad, ja daļēji balstās iepriekšējā pieredzē: jaunais satur daļu aizgājušā. Vietām Švābe ignorē pat latviešu literatūras vēsturi, apgalvodams, ka «mācību par tautas ticējumiem kā vēstures primāro faktoru, sevišķi mirušo kultu», dzejnieks esot patapinājis no de Kulanža. Mirušo kultu aktualizēja jau pasen tepat Latvijā dzimušie tautiskās atmodas dzejnieki, arī Plūdoņa un Virzas balādes gan pirmajā, gan otrajā 20. gadsimta desmitgadē, tātad Virzam savā publicistikā nevajadzēja ideju aizņemties no francūža, kaut franči un konkrētais autors dzejniekam patika.

Tāpat pavisam nav labi aizmirst: Virza bija simbolists ar vienotu pieeju visam tekstu korpusam, formāli nešķīra dzejas un publicistikas idejas, viņš, pretēji Švābem, nerakstīja valsts vēstures traktātu. Švābes skats uz kolēģa publicistiku atsauc atmiņā izglītības ministra, jaunstrāvnieka K. Kasparsona vienpusību: tikai zinātne virza cilvēci uz priekšu, kamēr māksla ne. Dzejnieks to atspēkoja jau 1922. gadā rakstā Politiķi un dzejnieki.¹³ 

Arī par Virzas reālisma noliegšanu Švābem būs tikai daļēja taisnība — Virza visus divdesmito beigu, trīsdesmitos gadus jūsmoja par apgarotu reālismu, kādu saskatīja R. Blaumaņa, A. Brigaderes, J. Ezeriņa darbos, bet nepieņēma burtisku realitātes kopiju, kādu postulēja jaunstrāvnieki, kreisie literāti. Turklāt tolaik mākslinieki Eiropas mākslas atjaunotnes meklējumos daudzviet pievērsās laukiem (V. Reimonds, H. Tamsāre, K. Hamsuns). Virza iekļāvās šajā Eiropas kultūras straumē, jēdzienam no savas puses pievienojot mītisko ar uzsvērtu nacionālo pašcieņu. Viņa izliktais zemnieka ideāltēla attēls jau tobrīd slīpēja lauku darbarūķu garu, pēc tam gadu desmitiem palīdzēja izturēt padomju pēckara posta dubļus. Švābes «pielūgtās» kailās definīcijas to neveiktu — dzejnieka izstrādātais nacionālisma kults deva savu artavu, turot cilvēkus pie latvietības gan padomju Latvijā, gan Sibīrijas sasalumā, pat trimdas klaidos. Turklāt Virza nekad neaizmirsa citu uzrakstītajā meklēt ideālu. Ir patiess profesora vērojums par Virzas noslieci uz ideālistisko filozofiju, pretēji viņa paša orientācijai uz materiālismu. Tātad par redzējuma nošķiebumu varētu pieņemt arī orientēšanos uz citādo filozofisko uzstādījumu.

Kritiski teiktais nav mēģinājums graut šobrīd Latvijā pamaz zināmā Arveda Švābes autoritāti. To nemaz nevar izdarīt, vismaz ne es, kam viņa Straumes un avoti savulaik atvēra acis uz vēsturi. Joprojām gaidu viņa akadēmisko kopoto rakstu izdošanu un Arvedu Švābi uzskatu par augstu virsotni mūsu izredzēto pulkā. Savā replikā vienīgi pret netaisnu vērtējumu aizstāvu kādu citu arīdzan lielu padomju ārprāta iznīcinātu autoritāti, kuru profesoram apšaubīt, manuprāt, nevajadzēja. Pieļauju, to darīt spieda vācu okupācijas dzirnavas. Tomēr turu prātā arī faktu, ka nepārprotamībā trenēts prāts tēlainības līkločus neapzināti atstumj. Taču katrs pārnesums, katra analoģija, metafora rietina aizmetni papildu jēgai, ko Virzas tekstos jauš katrs lasītājs.

¹ E. Virza. Raksti. 1.—7. sējums. Sastādītāja, priekšvārda un komentāru autore Anda Kubuliņa. Rīga: Zinātne, 2005—2018. 

² A. Švābe. Ed. Virzas publicistika. Nacionālā bibliotēka, Dainas Zemzares fonds, RXA 143, nr. 453.; ap 1942. gada nogali.

³ Latviešu konversācijas vārdnīca, šķirklis Publicistika: 1) valsts tiesību zinātne; 2) literatūras nozare, kas nodarbojas ar valsts vai sabiedriskiem jautājumiem. Publicists — valsts tiesību zinātnieks, persona, kas literāriski nodarbojas ar valsts (politiskiem) vai sabiedriskiem jautājumiem. Jelgava: Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, 61. burtnīca, 1909. 3320. lpp.

⁴ A. Švābe. Ed. Virzas publicistika. Nacionālā bibliotēka, Dainas Zemzares fonds, RXA 143, nr. 453. 1.lpp.

⁵ Turpat, 1. lpp.

⁶ Turpat, 4. lpp

⁷ Turpat, 6. lpp.

⁸ Turpat, 4. lpp.

⁹ Turpat, 7. lpp.

¹⁰ Latvijas enciklopēdija. IV sēj. Rīga: Valerija Belokoņa izdevniecība, 2007. Publicistikas šķirklis 846.—847. lpp.

¹¹ A. Švābe. Ed. Virzas publicistika. Nacionālā bibliotēka, Dainas Zemzares fonds, RXA 143, nr. 453. 1. lpp.

¹² Ne velti E. Stērstes sakārtotajās Pēdējās dzejās (1942) neļāva ievietot Burtnieka dziedājumus, bet viņas sastādīto prozas izlasi no Zaļās Zemgales tēlojumiem, apgādam Zelta ābele papildinot ar Saimnieka pārnākšana, vācu cenzūra neatļāva.

¹³ E. Virza. Raksti. 7. sējums. Rīga: Zinātne, 2018. 110.—113. lpp.

Anda Kubuliņa (1942) ir Dr. philol., literatūras kritiķe, publicējusi rakstus un grāmatas. Sarakstījusi monogrāfijas Kontūras (1981), Ērkšķu kronis katram savs (1987), Vizma Belševica (1997), Annas Dagdas Rakstu (I, 2001), Intas Ezergailes Rakstu (2011) un Edvarta Virzas Rakstu 1—7 (2005—2018) sastādītāja, portretskiču un komentāru autore.

The post Greizs vērtējums appeared first on IR.lv.

Ar Kristīni Zaļumu sarunājas Mārtiņš Mintaurs

Kristīne Zaļuma ir vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece, kas mūsdienu Latvijā no aizmirstības izcēlusi un aktualizējusi agrāko muižu un muižu bibliotēku vēstures tēmu. Šī sen zudusī pasaule atklājas tikai ļoti redzīgam un zinošam pētniekam, kurš šķietamā tukšumā tomēr spēj sameklēt trauslu pavedienu un iesiet to plašākā laikmeta panorāmā. Kristīne bijusi arī LNB simtgades izstādes Neredzamā bibliotēka līdzveidotāja. Vienā gadā tapis izstādes izdevums un grāmata par LNB ēkām tās 100 gadu pastāvēšanas laikā. Bibliotēku vēsturisko krājumu izcelsmes pētniecība turpinās.

Veidojot izstādi Neredzamā bibliotēka, kopā ar projekta kolēģiem brauci uz tām vietām Latvijā, kur reiz pastāvēja muižu bibliotēkas. Līdz ar pirmatklājēja prieku droši vien radās arī grūtības, jo nācās apzināt to, kas tikpat kā nemaz nebija pētīts.
Jā, izrādījās, ka neviens pirms manis šai tēmai tā pamatīgi nebija ķēries klāt, katrā ziņā tie nebija plānveidīgi un sistemātiski pētījumi. 2015. gada rudenī bibliotēkas kolēģis profesors Viesturs Zanders mani iedrošināja doties uz konferenci Mārburgā Vācijā runāt par muižu bibliotēku vēsturiskajiem krājumiem. Tā tas pamazām attīstījās. Pašlaik Latvijas Nacionālā bibliotēka kā pētniecības institūcija starp daudziem citiem virzieniem atbalsta arī vēsturisko krājumu izcelsmes (proveniences) izpēti. 

Muižu bibliotēku kultūrslānis, kurš tika iznīcināts 1905. gadā un vēlāk, faktiski ir palicis nezināms.
Šī tēma izrādījās ļoti komplicēta. Cik esmu iepazinusi citu pētnieku paveikto, katrai tēmai, kas skar izcelsmes pētījumus, ir savs pētnieks: kāds pēta ekslibrus, kāds — iesējumus, cits — grāmatas pēc to satura u. tml. Vispār par šīs tēmas dvēseļu radiniekiem, kas pētījuši un rakstījuši par muižu interjeriem un šajā kontekstā arī par bibliotēkām, uzskatu tikai dažus domubiedrus, kuri nenoliedzami man ļoti palīdzējuši sarežģītajā pētniecības darbā.

20. gados ķīmiķis un arī par mākslas zinātnieku uzskatītais Visvaldis Peņģerots pētīja Latvijas bibliotēku grāmatās sastopamo ekslibru vēsturi. Arhitekts Heinrihs Pīrangs grāmatā par Baltijas muižu «kungu namiem» ir pieminējis muižu bibliotēku telpas, bet kopumā pētījumu šajā jomā mums nav. Lai pētītu muižu bibliotēku vēsturi un to krājumus, jābūt zināšanām vispārīgajā vēsturē un vēstures palīgdisciplīnās — heraldikā, sfragistikā, jāzina ģenealoģijas principi, paleogrāfija un mākslas vēsture. Iesējumi ir vissarežģītākie, jo grāmata var būt no viena gadsimta, bet tās iesējums — pilnīgi no cita gadsimta… 

Tomēr par lielāko izaicinājumu izstādes Neredzamā bibliotēka kontekstā uzskatu sabiedrisko bibliotēku krājumu izpēti, proti, biedrību veidotās bibliotēkas. To krājumos nereti ir visdažādākie dāvinājumi, iepirkumi — ārkārtīgi raibs un komplicēts slānis, kā veidojusies bibliotēka un tās krājums. Un otrādi — arī privātajās bibliotēkās šādi nonāca unikāli izdevumi, jo to īpašnieki ir mainījušies ar savām privātajām grāmatām biedrībās. 

Runa ir par 19. gadsimtā vācbaltiešu dibinātajām zinātniskajām un novadpētnieku biedrībām?
Tas sākās jau 18. gadsimta nogalē, kad Krievijas impērijā ar likumu aizliedza brīvmūrnieku ložas. Kā sēnes pēc lietus izauga dažādas biedrības, piemēram, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība. No ložas Trīs kronēti zobeni Jelgavā krājuma 10 000 grāmatu nonāca Academia Petrina bibliotēkas krātuvē. Tā paglābās daļas no bijušajām brīvmūrnieku ložu bibliotēkām. 

Uzskatu, ka 18. gadsimta beigās arī Muses biedrība Rīgā izveidojās uz līdzīgiem pamatiem. Tās kļuva par legālām pulcēšanās vietām, turklāt biedrībām bija telpas grāmatu uzglabāšanai. Bibliotēka vienmēr atstāj pēdas nākotnē, kamēr vien ir saglabājusies kaut maza daļa no sākotnējā krājuma. Retrospektīvi no jauna iespējams atklāt reiz pastāvējušu biedrību, iestāžu un to bibliotēku vēsturi.

Kā tevī radās interese par vēsturi?
Vēsture kopš skolas gadiem ir bijusi mana aizraušanās un prieks. Bibliotēkā esmu gribējusi strādāt vienmēr, bet mamma teica, ka tā nebūs laba izvēle, un tā es studēju arī citas lietas. Man nebija mērķa kļūt par zinātnieci, vienkārši vienmēr ārkārtīgi interesējusi vēsture. Gribēju darbā savienot vēsturi ar ko tādu, kas mani interesē ārpus darba. Iznāca ļoti sinerģiski — bibliotēku un muižu vēsture. Es biju tik laimīga, ka tieši to, kā manai sirdij pietrūka, 1997. gadā piedāvāja apgūt Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte — vēstures studijas profesora Aleksandra Gavriļina tolaik izauklētajā kultūras pieminekļu aizsardzības modulī. Tad jau strādāju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tas manī radīja sajūtu, ka esmu pareizajā vietā un pareizajā laikā.

Vispirms mani interesēja dzimtās puses vēsture, un tapa pirmie pētījumi par Liepupes evaņģēliski luterisko draudzi un muižu. Rezultātā 2014. gada nogalē kā veltījums manai dzimtajai pusei klajā nāca grāmata par Liepupes muižu. 

Iedomājies — es strādāju LNB un pētu Liepupes muižas vēsturi, un man rokās iekrīt grāmata ar tās muižas bibliotēkas zīmogu un ierakstu. Līdz tam šķita, ka no Liepupes muižas bibliotēkas nekas nav saglabājies. Pēkšņi es ieraugu to grāmatu un saprotu, ka tas nevar būt vienīgais gadījums. Jo daudzās muižās ir glabājušās lielas un bagātīgas bibliotēkas. Tas bija pirmais pavediens. 

Vispār grāmatas kā kādas senas bibliotēkas vienības ir savdabīga, līdz šim maz izmantota avotu grupa vēstures notikumu skaidrošanai. To pētniecība nereti ļauj vēsturi ieraudzīt daudz pilnīgāk, objektīvāk, pat mainīt jau nostiprinājušos skatījumus uz vēsturisko notikumu gaitu. Vēsturisko krājumu izcelsmes pētniecībā pirmais avots ir grāmatas un tikai pēc tam viss pārējais. Meklējot informāciju, noskaidro, kam īsti piederējis ekslibris, kas ir autors, ar kādu vietu saistīts kolekcijas liktenis un kā grāmata nonākusi valsts atmiņas institūciju krātuvēs. 

Jābūt labai intuīcijai, lai atrastu īsto pavedienu, jo viens varbūt aprausies pēc divām dienām, citus var šķetināt gadiem ilgi. Tava tēma aizved arī pie lasīšanas vēstures. Ko lasīja Vidzemes muižnieks 18. gadsimta beigās vai 19. gadsimtā, kas viņu interesēja? Vai tā bija daiļliteratūra, filozofija vai ceļojumu apraksti?
Pamatā — sava laika reliģiskā literatūra, ir arī daudz vārdnīcu, sengrieķu domātāju darbi. Sastopami laikmetīgās literatūras izdevumi, piemēram, Džonatana Svifta Gulivera ceļojumi. Par to, ko lasīja, var spriest tad, ja ir saglabājies bibliotēkas katalogs kā, piemēram, Bīriņu muižā 18. un 19. gadsimtā. Mans lauciņš ir bibliotēku krājumu apzināšana, bet to saturs diemžēl paliek pēdējā vietā, kaut cilvēkus tieši tas interesē visvairāk: vai muižnieki lasīja beletristiku, vai viņiem bija arī bērnu literatūra, izdevumi latīņu valodā, vai bija juridiskā literatūra… Ar laiku, kad liela pētniecības darba daļa būs paveikta, varēsim diskutēt arī par to, ko, kad un cik daudz muižās lasīja. 

Kāda bija jaunās Latvijas valsts ierēdņu attieksme pret muižu bibliotēkām, zinot gan 1905. gada pieredzi, gan Pirmā pasaules kara nodarīto postu?
1919. gada augustā, vēl Latvijas Neatkarības kara laikā, Latvijas Pagaidu valdības Izglītības ministrijas pakļautībā izveidoja kultūras vērtību aizsardzības pilnvarnieka amatu. Šo ierēdņu pienākums bija sekot Latvijas armijai un atbrīvotajās valsts daļās apzināt to, kādas kultūras vērtības saglabājušās pēc dažādu karojošo spēku (Baltijas landesvēra, lielinieku un sabiedrotās Igaunijas armijas) klātbūtnes. Vienā muižā vara taču varēja mainīties trīs reizes dienā! 

Pēc valsts kultūras vērtību aizsardzības pilnvarnieku ziņojumiem 1919.—1920. gadā redzams, kurās muižās vismaz potenciāli kolekcijas atradušās un ne tikai grāmatas vien. Bet izrādās, ka pilnvarnieki braukuši tikai uz tām muižām, kam tolaik nav bijis īpašnieka un kas formāli skaitījušās Latvijas Pagaidu valdības Zemkopības ministrijas pārziņā. Tas nozīmē, ka pilnvarnieku ziņojumi sniedz tikai aptuvenu priekšstatu par toreizējo kultūras vērtību stāvokli Latvijas pagastos, tajā skaitā muižās. 

Tomēr var spriest par to, kādas bagātības šeit bija?
Jā. Un tad bija lielas izšķiršanās — vai valstij paturēt šīs vērtības tepat Latvijā vai ļaut īpašniekiem tās izvest? Vēsturnieks, tolaik arī Latvijas kultūras vērtību aizsardzības ģenerālpilnvarnieks Arturs Štāls smagos apstākļos steidzami risināja jautājumus, kuri bija aktualizējušies jau nesenā Latvijas Neatkarības kara laikā. Gluži kā līdzībā par vistu un olu. Nezini, ko darīt. Vai ola ir pirmā vai vista… 

Štāls bija pārliecināts — ja kultūras vērtība atrodas Latvijā, tai šajā teritorijā arī jāpaliek. Savukārt valdība toreiz uzskatīja, ka tas ir privātīpašums un to jāļauj izvest. Turklāt kustamo privātīpašumu, kas bija nonācis valsts pārziņā, īpašnieki noteiktā kārtībā varēja atgūt. Piemēram, Valsts bibliotēka deviņus gadus, no 1920. gada līdz 1929. gadam, pēc pieprasījuma atdeva atpakaļ īpašniekiem, to mantiniekiem vai likumīgajiem pārstāvjiem viņu bibliotēku grāmatas. Diemžēl Latvijas Nacionālajā arhīvā Valsts bibliotēkas fondā gandrīz visi šajā laikā tapušie grāmatu saraksti ir norakstīti un likvidēti. Tāpēc ir jāiet pie bibliotēku plauktiem un jāmēģina saprast, kas no tā visa Latvijas krātuvēs ir saglabājies.

Baltijas muižniekiem tā bija viņu ģimenes vēstures sastāvdaļa un tādēļ pašsaprotama vērtība. Bet kad pārējā Latvijas sabiedrība sāka uztvert šīs bibliotēkas kā vērtību? Varbūt šis laiks vēl nemaz nav pienācis?
Lai arī pēdējos gados Latvijā jūtami pieaug interese par muižām, tāds laiks tomēr vēl nav pienācis. Ar izstādi Neredzamā bibliotēka gribējām pateikt, ka bibliotēku kultūra Latvijā nav sākusies tikai ar Valsts bibliotēkas dibināšanu 1919. gada 29. augustā. Uz tās kultūras pamatiem, kurā ietilpināma arī muižu bibliotēku vēstures gaita, ir veidojusies mūsu tagadējā sabiedrība. Mēs esam mantinieki šai netverami lielajai enerģijai, kas savulaik ielikta cilvēkos un grāmatās.

Ļoti daudzi latviešu kultūrā pazīstami vārdi savulaik ir skolojušies muižu bibliotēkās. Piemēram, vēsturnieks un jurists Arveds Švābe, kura tēvs bija muižas pārvaldnieks, gan Lielstraupes pils bibliotēkā «študierēja», gan Mazstraupes pils bibliotēkā, tiklīdz kungi bija ārā pa durvīm. Atmiņās Švābe raksta, ka ir sapņojis par tādu bibliotēku, kāda bijusi Mazstraupes baronam fon Meiendorfam, un viņš arī savu sapni piepildīja — Švābe izveidoja lielu privātbibliotēku, kas Pirmā pasaules kara laikā aizgāja bojā. Tātad tas sinepju graudiņš viņa sirdī bija iekritis tieši no muižas bibliotēkā pavadītā laika un no tā, ko viņš redzēja savā apkārtnē. Tā kultūrvēsturiskā vide potenciāli paredzēja nemitīgu izziņu un nepārtrauktu izglītošanās un pašizglītošanās procesu. 

Vai muižas bibliotēka bija līdzīga muzejam — tā taču nebija vienkārši telpa, kurā glabājas grāmatas?
Bija ļoti dažādi, bet lielākoties atkarībā no tā, vai īpašniekam sirds ļāva citu cilvēku ielaist savā bibliotēkā, kur glabājās vēl kādas kolekcijas, ne tikai grāmatas. Vai viņš tikai gribēja aizvērt aiz sevis durvis kā Ungurmuižas īpašnieks fon Kampenhauzens, kurš bija pārliecināts, ka ielaist svešinieku savā bibliotēkā ir bīstami, jo vairāki viņa draugi grāmatas bija aizņēmušies un aizmirsuši atdot. Dažreiz muižu bibliotēku vidē izdevās iekļūt arī kādam latvietim, piemēram, literāts Māteru Juris bija bibliotekārs Skrundas muižā. Taču Āronu Matīss bija ļoti neapmierināts, jo Taurenes muižas īpašnieks viņu nelaida pie savas bibliotēkas plauktiem, atvēlēja tikai beletristiku, un Āronu Matīss vēlāk rakstīja: mani novērtēja tik zemu — deva lasīt tikai lubenes, bet visām zinātniskajām grāmatām, kuras es tur redzēju, drīkstēju aplūkot tikai muguriņas. Muižnieks apgalvoja, ka jaunajam censonim neko citu nevajagot. 

No otras puses, Garlībs Merķelis nebūtu sagatavojis publicēšanai grāmatu par latviešiem, ja viņam nebūtu pieejamas viņa paziņu un draugu privātās muižu bibliotēkas. 

Jāpiekrīt — pieeju krājumiem muižās, it īpaši bibliotēku telpās, varētu dēvēt par muzeālu. Tāpēc man vienmēr patīk iztēloties telpas, kur bibliotēkas bija izvietotas, mēģināt saprast, kāpēc tieši tajā ēkas daļā īpašnieki izvēlējās tās iekārtot, kam īsti muižā piederēja krājumi, kas par tiem rūpējās, kā grāmatas izskatījās vizuāli… 

Mēs īsti nenovērtējam šo bibliotēku ietekmi, jo tās vēstures gaitā vienmēr bijušas it kā neredzamas, nejūtamas. 

Vai, tavuprāt, bibliotēkās joprojām ir īpaša gaisotne? Varbūt mūsdienu bibliotēka tomēr darbojas pēc citiem — pakalpojuma un patēriņa — principiem?
Savā būtībā esmu tradicionāla un pat vecmodīga bibliotekāre, kurā mītošais vēsturnieces gars nemaz nepieļauj ko citu. (Smejas.) Man ļoti patika un joprojām patīk kartīšu katalogi. Vairāk arī tīk telpas ar bibliotēkām senos interjeros. Protams, digitālajā pasaulē cilvēkam ir daudz vairāk iespēju, bet es vienmēr atceros senatnīgās koksnes aromātu, kāds bija Letonikas lasītavā Vecrīgā, un pa logu vienmēr varēja redzēt Svētā Jēkaba katedrāles zaļgano torni. 

Bibliotēka patlaban ārkārtīgi maina cilvēku domāšanu: jo tā nav grāmatu krātuve vien, tā ir arī daudz kas cits… Bez mīlestības šo darbu nevar darīt. Ir jābūt sajūtai, ka bez tā nevar iztikt, nevar dzīvot.

Gada sākumā klajā nāca tava grāmata par Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkām 100 gados. Tas ir atsevišķs pētījums par to, kur Nacionālā bibliotēka līdz 2014. gadam bijusi izvietota un kā tas savukārt ietekmējis gan grāmatu stāvokli, gan lasītāju interesi.
Jā, šajā tēmā pārsteidzošā kārtā krustojas un pārklājas arī privāto un sabiedrisko bibliotēku likteņi, kuras savulaik veidojušas Valsts bibliotēkas krājuma pamatu. Var izprast, kā tas noticis, kur tas glabājies, un var arī iztēloties, cik daudz zudumu šādu apstākļu dēļ ir bijis. 

Tas mani pētniecībā vienmēr pārsteidz: pieskaroties it kā pilnīgi citai tēmai, tā tomēr savijas ar to, ko esmu jau pētījusi agrāk.

Bija svarīgi kā spogulī parādīt tieši to laiku, kad tajā vietā, vēsturiskajā namā bija Valsts bibliotēka vai Latvijas Nacionālā bibliotēka. Noskaidrojot, kad nams tapis un veidojies un kādas kultūrvēsturiskās saliņas ar šo namu saistītas, atklājās pārsteidzošas paralēles. Piemēram, senās Rīgas Ķeizariskā liceja telpas Pils laukumā 2, ēka Anglikāņu ielā 5, kur savulaik atradās vismaz četras lielas dažādu vācu biedrību bibliotēkas, kā arī ēka Arsenāla ielā 5, kas 18. gadsimtā celta Rīgas tirgotāja, brīvmūrnieka Tomasa Cukerbekera vajadzībām. Viņam savulaik bija vislielākā privātbibliotēka Rīgā. Tā mēs visu laiku esam migrējuši noteiktā orbītā. Tādas paralēles mani burtiski «vajāja», bet tas bija vairāk patīkami. 

Kāda ir sajūta, no mūsdienu digitālās pasaules perspektīvas pētot laikmetu, kurā pastāv cita vērtību sistēma un pasaules izjūta? Kā to var savienot?
Iedomājies — no rīta esmu Ņujorkā, pēc brīža jau varu būt Drēzdenē vai Minhenē, jebkurā bibliotēkā, kurā pieejamas digitālās kolekcijas. Protams, jebkurā lielā bibliotēkā ir kāds sens kataloga skapītis, par kuru informācija nekur neparādās, un, lai gan arī pētniekiem šķiet, ka tagad viss ir pieejams elektroniski, tā nekad nav. Ir tomēr jābrauc un jāskatās plauktos uz vietas. Bibliotēku krājumu izpētē vienmēr uzsver saturu, bet izcelsmes (proveniences) pētniecība — tās dažkārt ir neaptveramas nejaušības un tikai. Vispār bibliotēkas izvairās par to īpaši daudz runāt. Digitālajās kolekcijās var atrast to, ko nekad nevienā kartotēkā neatradīsi… Tas man zināmā mērā izdevās, kad rakstīju darbu par Liepupes muižu. 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgades vizuālā simbola — pupuķa — zīmējuma autors ir privātārsts Ernsts Drimpelmans, par kuru zināju, ka viņš ir dzīvojis Liepupes muižā, bet nevarēju iedomāties, ka viņš atstājis apjomīgu atmiņu grāmatu par savu dzīvi un piedzīvojumiem. Liepupē pupuķis un citi izbāztie putni nav zīmēti, tie tapuši citā šīs pašas draudzes muižā, kurp ārstu aizveda tālākās darba gaitas. Putni un citas kolekcijas zīmētas fon Aderkasiem piederošajā Vecmuižā. Izrādījās, ka Drimpelmans dažkārt bez darba garlaikojies un sācis zīmēt to, ko redzēja apkārt. Vecmuižas bibliotēkā viņš redzēja fon Aderkasa ornitoloģisko kolekciju, bet tieši šī muiža bija starp tām trim muižām Valmieras apriņķī, ko nodedzināja 1905. gadā. Tādējādi Drimpelmans, pašam nezinot, uzcēla sava veida pieminekli zudušām vērtībām, kas 21. gadsimtā tika saistītas ar LNB simtgadi.

Kādas atmiņas vai priekšstati par Baltijas muižniecības bibliotēkām pastāv mūsdienu vācvalodīgajā kultūrtelpā?
Domāju, ka daudziem vācbaltiešiem un viņu pēctečiem joprojām mājās stāv no Latvijas savulaik izvestas grāmatas. Izstādes Neredzamā bibliotēka projektā kolēģe Inga Surgunte sazinājās ar Kurzemes bruņniecības vadību, un tās vadītājs Nikolajs fon Bērs rakstīja, ka mūsu bibliotēku varot uzskatīt par ekstraordināru, ja reiz atļaujamies runāt par vācbaltiešu bibliotēku kultūras vērtībām. Viņš no bērnības atceras, ka visi smejoties teikuši — ja muižā bijis pasūtīts medību žurnāls, tad jau tas bijis notikums.

Bet īstenībā daudzos vācbaltiešu atmiņu tēlojumos iekļaujas atmiņas par bibliotēku, piemēram, Baltiešu gredzenā fon Fēgezaks raksta, kā viņš slepus bēniņos lasījis to, ko nedrīkst. Domāju, ka izpratne par vērtībām arī viņu vidū bija dažāda: vairumam tas bija izglītošanās un zinātniskās darbības pamats; kādam bibliotēku vajadzēja saimniecības darbu vadīšanai, lai sameklētu vajadzīgo informāciju par lauksaimniecību vai likumiem; kāds bija aizrautīgs kolekcionārs un lielus līdzekļus ieguldīja grāmatu krājumā. Jāatzīst, ka vācbaltiešu pēcteču paaudzēm interese par pagātni strauji sarūk.

Vai privātbibliotēku krājumu veidošana vispār ir aprāvusies?
Jā, mūsdienās ir maz tādu cilvēku, kurus tas vēl interesē. Tomēr mēs to visu tāpat nedrīkstam aizmirst. Ja kaut mazliet varam tajā ieskatīties, tad tas ir jādara tieši šobrīd, jo vēlāk saikne zudīs pavisam. Mums ir jādod iespēja šīm senajām grāmatām dzīvot vēl vienu, citu mūžu, jo tās ir cieši saistītas ar mūsu vēsturi. No karu postījumiem ievērojami mazāk cietusī Eiropa daudz vairāk stāsta par savu seno bibliotēku vēsturi. Vācijā vēl tagad pastāv muižu bibliotēkas, bet ļoti reti kurš īpašnieks ļauj tajās ielūkoties. Tur šī muižu bibliotēku tradīcija turpinās, turpretim šeit tā ir aprauta. Tāpēc jau gribas to ratu pagriezt atpakaļ. Eiropā vairāk pēta senākas bibliotēkas, kas tapušas 15. vai 16. gadsimtā.

Vai mūsdienu Latvijā zini turīgus cilvēkus, kuri būtu vērtīgas bibliotēkas īpašnieki? Un vai joprojām ir prestiži fotografēties uz grāmatplauktu fona?
Man šķiet, ka tomēr ne. Nav tāda paraduma, jo savas bibliotēkas veidošana ir dārgs prieks. Tā ir elitāra lieta, diezgan šaura pasaule, kurā nevar tā pēkšņi ielauzties. Latvijā ir tikai daži cilvēki, kuri, atjaunojot muižas, veido arī bibliotēkas. Tādi cilvēki, kas šādu nepieciešamību fundamentāli saprastu, apzinātos vai ļoti profesionāli uztvertu, ir retums.

Tas teiciens, ka grāmatām jābūt saskaņotām ar tapetēm, ir anekdote, vai tam ir vēsturiskais pamats?
Jā, par tādiem gadījumiem ir dzirdēts… Tie līmeņi ir tik dažādi, un gribas izzināt, cik tas viss ir nopietni. Oskara Grosberga romānā Mežvalde aprakstīts kāds muižnieks, kurš grāmatu dēļ, lai tās iesietu un rotātu ar zeltu, pat neēda. Viņš arī savus kalpotājus turējis gandrīz pusbadā, lai tikai viņam būtu grāmatas skaistos iesējumos.

Vai muižu bibliotēkas varēja ietekmēt pašu latviešu attieksmi pret grāmatām ārpus muižas bibliotēkas sienām?
Tāpēc mēs stāstām par muižu bibliotēku un to kolekciju vēsturi, no kā izauga viss pārējais, jo pagasta vai tautas bibliotēkas, kā toreiz tās dēvēja, 19. gadsimtā būtībā bija apkārtējo muižnieku mecenātisma rezultāts. Viņi šiem mērķiem deva naudu, grāmatu skapjus, iegādājās grāmatas un pasūtīja laikrakstus, lai zemniekus atturētu no krogus apmeklējuma un padarītu košāku viņu ikdienu. Tātad muižu īpašniekiem vajadzēja, lai tie cilvēki strādātu, būtu zinoši un nedzertu. Tas man bija liels pārsteigums. Ne visi muižnieki tā darīja, protams, bet daudzi atbalstīja to, ka viņu muižas ļaudīm ir pašiem savs grāmatu krājums. Kurzemē bija vairākas šādas muižas ļaudīm īpaši izveidotas bibliotēkas, piemēram, Tāšu Padures muižā. Muižu ļaužu vajadzībām, kuri tajā dzīvoja pastāvīgi, ilgus gadus — un tie galvenokārt bija latvieši —, muižnieks atbalstīja un palīdzēja veidot nelielas bibliotēkas. Man pat izdevās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atrast grāmatas eksemplāru no Dikļu muižas un noskaidrot, ka tas tiešām atradies kāda muižas cilvēka privātajā bibliotēkā. 

Tava pētniecība turpinās, bet izstāde Neredzamā bibliotēka jau tagad atklāj muižu bibliotēku likteņus visos Latvijas novados. Kas deva spēku un impulsu atklāt šo nezināmo teritoriju?
Tā ir mūsu Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgade, vēsturnieka un bibliotēkas vadošā pētnieka Gustava Strengas un projekta vadītājas Ingas Surguntes ideja un simtprocentīga uzticēšanās man kā pētniecei. Mēs gājām pie cilvēkiem ar atvērtu sirdi un nevarējām pat iedomāties, ka kāds varētu ko atteikt. Šie trīs gadi visiem iesaistītajiem — māksliniecei Dacei Džeriņai, projekta vadītājai Ingai Surguntei, literārā vārda meistaram Paulam Bankovskim un man — bija neaptverami auglīgi un piepildīti ar mīlestību pret darbu, ko darījām. 

Un ir prieks, ka, veidojot Neredzamo bibliotēku, izdevās apzināt un izdevumā publicēt visus iespējamos bibliotekārus, kuri pielikuši savu viedo roku, lai grāmatas mēs lasītu un aplūkotu vēl arī 21. gadsimtā. Tas ir vēl viens vēstures slānis, un šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņu vārdus un veikumu ierakstītu vēsturē, jo tās grāmatas joprojām ir «dzīvas» tāpēc, ka viņi izdarīja savu darbu. 

Neviena bibliotēka nepastāv bez bibliotekāra. Es nekad neatkāpjos, man vienmēr aiz katras grāmatas, aiz katra vēsturiskās bibliotēkas krājuma nepieciešams ieraudzīt, sajust cilvēku un viņa darbu, telpu un grāmatu skapju īpašo smaržu.

Kristīne Zaļuma: «Mēs esam mantinieki netverami lielai enerģijai, kas savulaik ielikta cilvēkos.»
Foto — Kristaps Kalns

Kristīne Zaļuma (1972) ir vēsturniece. Pašlaik LU vēstures doktora grāda iegūšanai izstrādā promocijas darbu Vidzemes muižu bibliotēku kultūras mantojums (18. gs.—1920. gads). 

Kristīne Zaļuma ir grāmatu Liepupes muiža (2014), Neredzamā bibliotēka: Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas (2019), Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas simts gados (1919—2019) (2019) autore.

Zinātniskās intereses — kultūras mantojuma aizsardzības, Latvijas muižu, grāmatniecības un bibliotēku vēstures jautājumi.

Mārtiņš Mintaurs (1979) ir Dr. hist., žurnāla Domuzīmes vēstures nodaļas redaktors.

The post Muižu bibliotēku vēstniece appeared first on IR.lv.

Mūžam zaļā Ziedoņdārzā
Mūžam zaļā Ziedoņdārzā

Žebers

Vecākais referents Modris Bērziņš nostājās uz celiņa, kas veda parkā, un nesteidzīgi pārlūkoja visu, kas pletās priekšā. Skatienā jaucās gan apņēmība, gan zināmas bažas, it kā viņš atrastos ienaidnieka priekšā un novērtētu tā spēkus. Zālienā parka centrā divi strādnieki rušinājās ar grābekļiem pie neliela traktora. Viņš nespēja saprast, ko viņi tur varētu darīt. Varbūt vāc pērno lapu paliekas, viņš noprātoja, un suņu izkārnījumus, izsmēķus, atkritumus, visu, kas parādās, nokūstot sniega segai, — viņš pat iztēlojās driskainu šokolādes batoniņa iepakojumu, kas pēc sniegā un dubļos aizvadītajiem mēnešiem pagalam izbalējis, zaudējis krāsu. Sazin kādēļ viņš iedomājās, ka šokolādes batoniņš bija Snickers. Mutē saskrēja siekalas.

Zāle joprojām bija tajā brūni zaļajā tonī, kas ikvienam, kurš pazīst mēreno klimatu, spēj iedvest vien bezcerību vai vismaz skumjas. Modris Bērziņš nopūtās, atcerēdamies pagalam smago ziemu, un viņa pleci saguma. Caur koku zariem, kuros vien knapi varēja saredzēt pirmos pumpurus, spiedās pavasara saule. Cilvēki parkā, it kā nespēdami noticēt, ka silta diena pēc garās ziemas vairs vispār iespējama, lielākoties joprojām bija tērpušies pufīgās jakās un biezos mēteļos. Vien pār strādnieku traktora kravas kasti bija pārliktas viņu netīrās darba virsdrēbes. Modris Bērziņš pamanīja, ka viens no viņiem paceļ no zemes melnu miskastes maisu, kurā, kā izskatījās, nekā daudz nebija, vien dažas riekšavas drazu. Haltūrē, viņš nodomāja un nodūra galvu, palūkodamies uz saviem apaviem, it kā pārbaudīdams, vai tie pienācīgi aizšņorēti, lai gan auklas bija vienkārši savelkamas, pateicoties «patentētajai ātrajai, pieguļošajai aizsaitēšanas sistēmai». Viņā ieplūda lepnums un apbrīns. «Ļoti viegli agresīva profila apvidus skriešanas apavi,» bija rakstīts mājaslapā, kurā viņš tos pasūtīja. Tie bija gandrīz visdārgākie no pieejamajiem, lai gan viņš plānoja, ka nāksies šķirties pat no krietni prāvākas summas. Un viņš bija tam gatavs. Skriešana nozīmē veselību, un veselībai nekā nedrīkst žēlot.

Viņš beidzot saņēmās un spēra soli pāri iedomātajai robežai, kas šķīra parku no viņa, Modra Bērziņa, iepriekšējās, mazkustīgās dzīves.

Nu arī viņa paša pavasaris, viņa atdzimšana bija sākusies.

Tā, vispirms iesildīšanās vingrinājumi, viņš prātoja, varbūt būtu jāizstaipa kāju muskuļi? Varbūt ar to tad varētu sākt. Viņš pienāca pie soliņa un uzlika uz tā kāju, un, pārliekdamies pāri, stiepa pirkstus pretī agresīvā profila apavu purngaliem, viņam šķita, ka tā tas būtu jādara. Ceļgals nokrakšķēja, it kā pārlūztu sauss zars, un muskuļi iesmeldzās. Tad viņš šādi pastaipījās pāris reizes turp un atpakaļ.

Un tagad otru kāju… Nedaudz sasvārstīdamies, viņš samainīja kājas un atkārtoja to pašu. Uz brīdi pacēlis skatienu, viņš ieraudzīja kādus divdesmit gadus jaunu meiteni tieši tajā brīdī skrienam garām. Likās, meitenes lūpu kaktiņš tik tikko, tomēr saredzami pacēlās smīnā. Modris Bērziņš nostājās uz abām kājām, apņēmīgi, tomēr nezin kā atsizdamies pret soliņa malu.

Tā kā vajadzētu turpināt iesildīties, sagatavot ķermeni fiziskai slodzei, kas ar laiku un smagiem pūliņiem tam piešķirs formu, kāda pēc visiem likumiem pienāktos vecākajam referentam Modrim Bērziņam. Tomēr meitenes smīns iedūrās kaut kur pašapziņā tikpat sāpīgi kā soliņa stūris apakšstilbā, un vecākais referents metās skriešus, tajā pašā brīdī saprazdams, ka pieļāvis kļūdu. Uz otru pusi vajadzēja skriet, viņš domās sūkstījās, tagad būs jāskrien pretī meitenei, tieši viņas smīna lamatās.

No sākuma viņš uzņēma pārāk strauju gaitu, bet tad to pakāpeniski samazināja, cenzdamies atrast pareizo, ērtāko tempu. Viņš paskrēja garām sievietei un smēķējošam vīrietim viņai blakus, tad garām vairākiem tukšiem soliņiem, tad garām tipam melnā lietusmētelī, kurš arīdzan smēķēja, otru roku turēdams mēteļa iekškabatā; tad viņš šķērsoja vienu no ieejām parkā, pa kuru nāca divas jaunas sievietes, katra stumdama bērnu ratiņus. Viņas abas varbūt arī neizskatījās līdzīgas, bet bērnu ratiņi bija identiski, vai identiski bija arī bērni, to Modris Bērziņš nepaguva palūkot. Tad celiņš sadalījās, un viņš izvēlējās atzaru, kas solīja lielāku apli, prātā risinādams ko līdzīgu tiem matemātikas uzdevumiem ar diviem vilcieniem, kas dodas viens otram pretī no punkta A un punkta B, tikai pirmā vilciena vietā bija viņš pats, bet otra — meitenes smīns. Un tur nu viņa jau tuvojās vienkāršā haki krāsas auduma sporta tērpā, raitā riksī, kas, kā šķita, neprasīja ne mazākās piepūles.

Varbūt laipni viņai uzsmaidīt, viņš iedomājās, kā nekā, tagad viņi abi ir piederīgi skrējēju sektai, taču viņa, pirms sasniegt attālumu, no kura varētu pamanīt draudzīgo smaidu, kas jau dzima viņam uz lūpām, pēkšņi nogriezās pa sānis celiņu, kas veda ārā no parka. Bērziņš pat sajutās drusku tā kā vientuļš, tā kā pamests viens starp jaunajām māmiņām, slinkajiem strādniekiem un savādajiem cilvēkiem, kas smēķē un sazin kādēļ var atļauties darbdienā pulksten divos dirnēt uz soliņa parkā. Modrim Bērziņam pašam šajās divās nedēļās bija atvaļinājums, ko viņš bija paņēmis, lai veltītu fiziskās formas uzlabošanai un jauna, sportiska dzīvesveida sākšanai.

Viss bija sācies ar vienu vienīgu piezīmi, ko kādā vakarā, pirms doties pie miera, bija izteikusi Modra Bērziņa laulātā draudzene.

— Kā es mīlu tavu vēderiņu, — viņa teica, jau iekārtojusies zem segas, kamēr viņš vienās apakšbiksēs vēl stāvēja pie durvīm ar pirkstu uz gaismas slēdža. Gaisma nodzisa. Modris Bērziņš palika stāvam tādā pašā pozā guļamistabas tumsā.

Pagāja kāda pusminūte.

— Kur tu paliki? — sieva jautāja.

Viņš neatbildēja un, sanīcis un nodūris galvu, devās uz gultu, kurā pavadīja visu nakti mokošās pārdomās un tā arī neaizmiga.

Vēderiņš, vēderiņš… — Modris Bērziņš pie sevis atkārtoja, sākdams trešo apli parkā un prātā pārcilādams tās pašas domas, kas tonakt bija jaukušās pa galvu kā betona maisītājā. Ar katru nākamo apgriezienu maisītājs griezās arvien ātrāk un masa veidojās arvien viendabīgāka, līdz aptuveni sešos no rīta bija palikusi vairs tikai viena ideja, stingra un konkrēta kā betona grīda. Bija jāsāk fiziski aktīvs dzīvesveids. 35 gadi ir īstais, nē, pēdējais brīdis, lai to darītu un pamazām nepārvērstos par tādu tusni kā Juris no viņa klases — resnais Juris, taukupika Juris, pupainais Juris…

Jā, Modris Bērziņš atcerējās, kā kopā ar pārējiem klasesbiedriem skolā ņirgājies par nabaga Juri. Jā, nepatīkamas atmiņas. Ko tur teikt. Tā kā pat sametās kauns, un viņa seja tumsā nosarka.

Arī tagad parkā asinis bija ieplūdušas Modra Bērziņa vaigos, viņam šķita, ka pagaidām viņš turas labi. Protams, viņš svīda zem — kā to solīja preces apraksts — ūdensnecaurlaidīgajām un — kā tas izrādījās — stipri pieguļošajām biksēm, kas viņam lika justies neērti par savām ciskām. Tās, kā viņš nākamajā rītā pēc sievas piezīmes bija pie spoguļa pārliecinājies, bija pārāk lielas un izskatījās smieklīgi, itin kā uzkrautas uz viņa līkajām, bet citādi apmēra ziņā vēl pieklājīgajām kājām. Vēders, pa kuru ārā no apakšbiksēm kā tāds ruds meža dzīvnieciņš augšup līda biezas spalvas, gan patiešām bija katastrofa. Kā viņš varēja nolaisties tik zemu? Kā to nepamanīja agrāk? Kā kaut kas tāds vispār iespējams, viņš sūkstījās, sašutis tiklab par pēkšņi ieraudzīto tauku slāni, cik par savu līdzšinējo aklumu pret to. Ieslēdzies vannasistabā, viņš ilgi lūkojās uz savu vēderu, un ar katru brīdi tas šķita augam lielāks, līdz atkal izgrūda no Modra Bērziņa prāta visas pārējās domas. Viņam likās, ka viņš sajūt apaļo vēderu smadzeņu vietā — veselu planētu savā galvā, taču ļumīgu kā bumbu, kas laiž ārā gaisu.

Tikai parkā viņš saprata, ka, neskatoties uz visiem padomrakstiem par pareizu skriešanu, ko pēdējās dienās bija izlasījis, viss, ko viņš spēja atcerēties, bija kaut kas no skolas, un arī tas tā, miglaini. Ieelpa caur degunu, izelpa caur muti… Vai tā bija pareizi? Rit-mā… Rit-mā… Viņš mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi būtu tā skrējis — ne ikdienišķas vajadzības dēļ, teiksim, lai paspētu uz autobusu, bet augstāka mērķa, tas ir, veselības labad vai vienkārši tādēļ, ka skolotājs tā lika. Modris Bērziņš atģidās, ka kopš skolas laika nav noskrējis vairāk par pārsimt metriem. Un kad tas bija? Kad tad viņš pēdējo reizi bija noskrējis pat tos pārsimt metrus? Ar autobusu viņš taču nebija braucis jau gadiem. Kur nu vēl skrējis tam pakaļ.

Ūdensnecaurlaidīgo bikšu aizmugures kabatiņā — ar rāvējslēdzēju — vēl viens mājaslapā solītais bonuss! — spiedās mašīnas atslēgas un drusku sāpīgi dūrās pēcpusē. Viņš bija atbraucis uz parku ar auto.

Pirmais, kas Modra Bērziņa nepatīkamajā situācijā varētu nākt prātā normālam cilvēkam, būtu sporta zāles abonements, taču trenažieri, par kuriem viņam vispār nebija nekādas sajēgas, likās esam kaut kādi moku rīki, ko spētu nosapņot vien ārkārtīgi samaitāts un nežēlīgs prāts, un tad svīšana vienā telpā ar svešiem cilvēkiem, doma par kopēju ģērbtuvi, kas jau atkal uzvēdīja atmiņas par sporta stundām skolā, pēc kurām visi bikstīja un apsmēja tuklo Juri, — tas viss uzdzina tikpat briesmīgas šausmas kā doma par nāvi, jo īpaši viņam, kurš nekad pat nelietoja pisuāru, bet vienmēr izmantoja atsevišķu tualetes kabīni, pat ja uz to bija jāgaida, lai tikai kāds uz viņu neskatītos brīdī, kad viņš ir tik ievainojams.

Vēl viens aplis, un Modris Bērziņš atkal paskrēja garām tipam lietusmētelī uz soliņa, kurš, viņu pamanījis, aši noglabāja iekškabatā kaut ko aizdomīgi līdzīgu mazajai šņabja pudelītei.

Modris Bērziņš juta, kā skriešanas apavu zoles, tieši kā to solīja mājaslapa, nodrošina teicamu saķeri ar parka celiņa segumu. Pat cilvēka kauli spēj pilnībā atjaunoties septiņu gadu laikā, viņš atcerējās no nesen redzētā video feisbukā, bet tauki, tie paši tauki var palikt cilvēka ķermenī divpadsmit gadus…

Vēl viens aplis. Viņš vairs neelpoja kā iepriekš. Ieelpa caur degunu, izelpa caur muti… Nē, tagad viņš vienkārši elsoja caur muti kā noskrējies suns. Kā es mīlu tavu vēderiņu… vēderiņu, vēderiņu — vārdi atbalsojās apziņā, taču tos pārmāca viņa paša sirdspukstu klaudzoņa.

Vai tam tiešām vajadzētu būt tik smagi? — viņš prātoja. Viņš iedomājās par savu kolēģi, kura vienmēr feisbukā dalījās ar datiem par katra rīta skrējiena maršrutu un pievarētajiem kilometriem no speciālas lietotnes un lika profilā lepnas bildes no maratona. Jā, viņa laikam bija skrējusi arī tajā pašā, kura laikā pilsētas galva zaudēja samaņu un nokļuva komā…

Un viņš vēl bija smējies par skrējējiem, tagad nu gan viņš saprata, izjuta līdz ar katru smeldzošo locītavu, līdz ar katru kapilāru zem ādas, kas bija pieplūdis asinīm, pat ar katru sviedru lāsi, ar kuru ķermenis centās samazināt piepūles paaugstināto iekšējo temperatūru — jā, viņš beidzot saprata, ka ikkatri noskrietie simt metri ir īsts varoņdarbs.

Vēl viens aplis. Šķita, viņš pat vairs nejūt atsevišķas ķermeņa daļas, viss likās esam vienkārši miesa vienā gabalā — pulsējoša, elsojoša, svīstoša.

Nē, vēl tikai šis aplis, un tad būs jāliek miers. Vēl tikai šis…

Vēl nedaudz, vēl nedaudz… Tikai līdz tam soliņam, pie kura viņš bija staipījis kājas, līdz šīm iedomātajām apļa beigām, viņš nepadosies. Asinis deniņos dunēja tik skaļi, ka viņš pat vairs nedzirdēja savas elsas, viņš pat lāgā vairs neizšķīra savas domas šajos vesera belzienos.

Ar katru sirdspukstu, ar katru pulsa sitienu prātā haotiski uzplaiksnīja cits domu fragments. Tauki… Divpadsmit gadi… Tauki… Resnais…Juris… Vēde… …riņš. Tusnis. Tus-nis…

Pēkšņi likās, ka viņa galva strauji sakustas kā bumba, ko pasper ar ieskrējienu, vai arī tā bija pati pasaule, kas sagriezās ap viņa galvu, viņš juta, ka zaudē līdzsvaru, ka krīt no kraujas lejā tukšumā… Un tad nezin no kurienes viņam tieši virsū vēlās drazu virpulis, it kā neskaidri, miglaini, tomēr tajā viņš pavisam skaidri samanīja izbalējušu un apskretušu snikera papīriņu, sejas, sejas liecās viņam pāri, meitenes skrējējas smīns, murdēja balsis, viņš tik tikko spēja izšķirt «es mīlu tavu vēderiņu», bet tā nebija viņa sievas balss, kas brīdi uznira un tad atkal pazuda ņirdzīgos pusaudžu smieklos, nē, tā bija, tā bija… Un tad tuvu pie viņa pēkšņi tik ārkārtīgi skaidra liecās tuklā klasesbiedra Jura seja (viņš gan nemaz nav mainījies, pazibēja Modra Bērziņa prātā), un tad tas, kas viņam likās esam Jura ņirdzīgā balss, sauca: «Resnais Modris, taukupika Modris, pupainais Modris, tusnis, tus-nis…»

Bet tad, vēl reizi atbalsojusies viņa jau gandrīz apdzisušajā apziņā, pagaisa arī tā.

Arvis Viguls (1987) ir latviešu dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis. Studējis Latvijas Kultūras akadēmijā un Latvijas Mākslas akadēmijā. Iznākuši trīs dzejoļu krājumi: Istaba (2009., Dzejas dienu balva un Literatūras gada balva par labāko debiju), 5:00 (2012., izvirzīts LALIGABA nominācijā Labākais dzejoļu krājums, Annas Dagdas balva) un Grāmata (2018., Dzejas dienu balva un Ojāra Vācieša prēmija (2019.)). 

The post Nekad nav par vēlu mainīt savu dzīvi appeared first on IR.lv.

jeb Anarhija kuršu ķoniņu brīvciemos un Eiropas brīvnieku kopienās

Jēdzienam «anarhija» mūsdienās tiek piešķirta negatīva nokrāsa, ar to saprotot un asociējot haosu un visatļautību sabiedrībā. Tomēr anarhija (no grieķu an archõs — bez varas) kā sociālās kopdzīves modeļa apzīmējums pirmām kārtām nozīmē sabiedrības pašorganizēšanos un pašnoteikšanos. To īsteno, vadoties pēc sabiedrības locekļu vēlmēm un spējām, nevis valsts varas izdotiem obligātiem noteikumiem un pielietotiem spaidu līdzekļiem. 

Bezvara lielā mērā izsaka arī latvieša sapni par pašnoteikšanos un sava īpašuma netraucētu pārvaldi. Šāda sapņa piepildījumam vistuvāk atradušies kuršu ķoniņi, kuri daudzus gadsimtus ir spējuši paturēt dzimtu īpašumus, tos patstāvīgi apsaimniekot, kā arī aizstāvēt pret valsts varas centieniem uzspiest obligātus pienākumus un rīkoties ar viņu darba augļiem.

Tēva zeme ir dzimtas īpašums

Pēc visas Kurzemes iekļaušanas Vācu bruņinieku ordeņa Livonijas atzara valstī 1267. gadā tika ieviesta jauna tiesisko attiecību forma — gruntskundzība. Tas nozīmēja, ka jaunajam zemeskungam — bruņoto mūku brālībai ar mestru priekšgalā — bija virsīpašnieka tiesības, kas paredzēja pavalstnieku obligātas klaušas un nodevas zemeskunga labā, tiesas varu, kā arī zemes īpašuma nonākšanu zemeskunga rokās mantinieku trūkuma gadījumā. 

Tomēr, lai iegūtu karavīrus un administratīvos darbiniekus, kā arī vairotu vietējo iedzīvotāju lojalitāti, Livonijas ordenis zemi bieži izlēņoja vietējiem iedzīvotājiem. Izlēņošana būtībā nozīmēja divu līdztiesīgu personu līgumu, ar kuru zemeskungs atteicās no savas varas izlēņotās zemes teritorijā, bet lēņa saņēmējs zemi ieguva brīvā dzimtvaldījumā, kamēr vien viņš gribēja un spēja pildīt lēņa pienākumus: karadienestu kara laikā un dažādus administratīvos pienākumus (ceļu apsargāšanu, pasta pārvadāšanu, tiesas sesiju organizēšanu) miera laikā. 

No 1320. līdz 1550. gadam lēņus Kuldīgas apkārtnē saņēma arī septiņas tā dēvēto kuršu ķoniņu dzimtas: Tontegodes, Peniķi, Kalēji, Bartolti, Sirkanti, Dragūni, Šmēdiņi. Kopumā šie lēņi aptvēra aptuveni 2000 hektārus zemes. Uz tās laika gaitā izveidojās ķoniņu dzimtu mājvietas, kopš 19. gadsimta sākuma sauktas par brīvciemiem: Pliķi, Ķoniņciems, Kalēji, Ziemeļi, Viesalgi, Dragūni un Sausgaļi. Līdz 19. gadsimta sākumam katrā brīvciemā mājoja un zemi brīvi izmantoja tikai viena ķoniņu dzimta.

Ķoniņu dzimtu izcelsme no seno kuršu valdniekiem nav pierādāma, tomēr nav pamata uzskatīt, ka lēņi tika piešķirti tikai vietējiem aristokrātiem vai arī par sevišķiem nopelniem. Noteicošā bija lēņavīra lojalitāte un spēja pildīt lēņa dienestu. Vācu ordeņa zemēs prūšiem piešķirto lēņu skaits mērāms simtos, bet Rietumlatvijā uz 1559. gadu bez kuršu ķoniņiem vēl zināmas vismaz 20 vietējas izcelsmes lēņavīru dzimtas. 

Izlēņotie dzimtu valdījumi Rietumlatvijā tika saukti par novadiem, bet lēņavīri — par novadniekiem, ar novadu saprotot dzimtīpašumu ar dabā nospraustām robežām. Lēņa neatkarību noteica lēņa dokumentos lietotā formula: «ar visiem piederumiem un ienākumiem, kā ūdeņi, zvejas vietas, meži, cirsmas, līdumi, bišu dravas, brīvi un netraucēti apdzīvot, lietot un izmantot pēc lēņa tiesībām uz mūžīgiem laikiem». Turklāt vietējie iedzīvotāji lēņus bieži saņēma pēc kuršu lēņa tiesībām, kas nozīmēja paplašinātas mantojuma tiesības: dēlu trūkuma gadījumā kuršu lēņus drīkstēja mantot arī brāļu un brālēnu dēli.

Valsts neiejaukšanās dzīvē ar obligātām nodevām, nodokļiem un klaušām, kā arī netraucēti izmantojamie materiālie resursi, kas spēja nodrošināt saimniecisko neatkarību un dzimtas turpināšanos, veidoja ķoniņu brīvības pastāvēšanai nepieciešamos apstākļus.

Tautā dzimtīpašumi tika saukti par tēva novadu vai tēva zemi pretstatā mūsdienām, kad šie apzīmējumi tiek attiecināti pārsvarā uz valsti. Novadi nereti tika apdziedāti arī tautasdziesmās, turklāt uzsverot problēmas, kas apgrūtina tēva zemes apsaimniekošanu vai paturēšanu dzimtas īpašumā. Tautasdziesma, kas mūsdienās tiek uztverta pozitīvā nozīmē: «Visiem labi, visiem labi / Manā tēva zemītē: / Zaķam labi cilpas mest, / Rubeņam rubināt», īstenībā ir rūgta ironija par mantinieku trūkuma vai īpašnieku nolaidības dēļ postā aizlaistu zemi, kurā netraucēti var dzīvot meža zvēri. Tēva zemi saviem pēcnācējiem spēja paturēt tikai protošs un varošs saimnieks, nevis sliņķis, parādu ņēmējs un nevīža. 

Ne mazāk kā slinkums vai žūpība tēva zemi spēja apdraudēt mantinieku nesaskaņas un īpašuma sadalīšana: «Dzīvojam, bāleliņi, / Rājam savas līgaviņas, / Lai paliek tēva zeme / Mūs mūžam nedalīta.»

Ceļotājs no Kēnigsbergas Reinholds Lubenavs, kurš 1585. gada Ziemassvētkus pavadīja Peniķu dzimtas Ķoniņciemā, novēroja kopēju dzimtas saimniekošanu: precētie pāri dzīvoja katrs savā mājā, tomēr zeme tika apstrādāta kopīgi, un «viss viņiem ir kopīgs». Viesus ķoniņi uzņēmuši lielā kopējā ēkā, par kuras apsaimniekošanu rūpējušies visi pēc kārtas.

No pirmskristietības laikiem nākušais cilvēka vērtības augstākais mērs — piederība godīgai dzimtai, kā arī spēja savu dzimtu un īpašumu apgādāt un aizsargāt — visilgāk saglabājās kuršu ķoniņu dzimtās. Pašnoteikšanās bija iespējama tikai dzimtas īpašumā, ko dzimta spēja apsaimniekot un kas bija pasargāts no politiskas un saimnieciskas ietekmes no ārienes.

Kungs tēva vietā

Sociālās attiecības un saimnieciskā iekārta Livonijā kardināli mainījās pēc Livonijas ordeņa sekularizācijas un Kurzemes-Zemgales hercogistes izveidošanās 1562. gadā, kad nostabilizējās un varu hercogistē ieguva vācu muižnieku korporācija, kā arī izveidojās dzimtbūšana. Vietējos lēņavīrus sāka uzskatīt par hercogam tieši pakļautām personām, kas atkarīgas no hercoga žēlastības. Viņu tiesisko stāvokli neregulēja neviens likums. Hercoga vara nebija pietiekami spēcīga, lai aizsargātu lēņavīrus no hercoga muižu pārvaldnieku tīkojumiem padarīt lēņavīrus par kroņa zemniekiem, kuri pilda klaušas un maksā nodevas.

17. gadsimtā kuršu ķoniņus hercogs vēl izmantoja pienākumiem, kas līdzinājās kādreizējām lēņa gaitām: ķoniņi apsargāja hercoga Kuldīgas pili, veda pastu un pārbaudīja, vai Ventas upē bez hercoga atļaujas nav izlikti tīkli. Stāvoklis pasliktinājās pēc Lielā mēra 1710. gadā, kad hercoga Kuldīgas muižai pietrūka strādnieku un muižas pārvaldnieki ķoniņiem pamazām uzspieda arī muižas lauku apstrādāšanas darbus. 

Pakļautību Kuldīgas hercoga, vēlākajai kroņa muižai ķoniņiem pakāpeniski izdevās likvidēt tikai ilgstošās tiesas prāvās no 18. gadsimta beigām līdz 1884. gadam, pateicoties savai uzņēmībai un saliedētībai, jo tiesāšanās prasīja saskaņotu rīcību un lielus naudas līdzekļus. Prāvu laikā izveidojās sešu vietējo lēņavīru dzimtu apvienība ar kopējo nosaukumu Kuršu ķoniņi. Līdz pat 18. gadsimta beigām šis nosaukums tika attiecināts tikai uz Peniķu dzimtu, bet pārējās dzimtas tika dēvētas par novadniekiem vai Kuldīgas brīvzemniekiem. 1884. gadā ar Krievijas impērijas senāta lēmumu ķoniņi tika atzīti par īpašu privileģētu sabiedrisko grupu, kas ir brīva no jebkādiem pienākumiem kroņa labā. 

Arī klaušu laikā ar hercogu atbalstu, tomēr galvenokārt ar savu drosmi un uzņēmību, ķoniņiem izdevās nosargāt dzimtīpašuma tiesības, pamatojot tās ar Livonijas laiku lēņa dokumentiem. Daudzas citas Kurzemes lēņavīru dzimtas, kas negribēja pretoties vai nespēja pamatot savas tiesības, tika izliktas no saviem dzimtīpašumiem un padarītas par kroņa zemniekiem, kas izmanto muižas zemi. Turklāt kuršu ķoniņi paturēja arī saimnieciskās neatkarības garantu — tiesības brīvi rīkoties ar dzimtzemes augļiem. Lipaiķu draudzes mācītājs Karls Heinziuss 1761. gadā rakstīja, ka ķoniņi sekmīgi piekopj lauksaimniecības produktu, zirgu un kokmateriālu tirdzniecību. Kurzemes zemniekiem hercogistes laikā tas bija liegts, jo viņi nebija noteicēji nedz pār mantu, nedz savu personu, bet paši tika uzskatīti par muižas inventāra piederumu.

Pašnoteikšanās un tās beigas

Lai arī valsts vara ķoniņu sadzīvi ietekmēja minimāli, saimniekošana brīvciemos nenoritēja haotiski. Brīvciemu kompaktums ļāva visus kopējos jautājumus izlemt ciema saimnieku sapulcēs, kas notika vajadzības gadījumos. Augstākā autoritāte brīvciemā bija ciema vecākais, saukts par burmeistaru vai veco tēvu. Viņa varu nenoteica likumi vai spēks, bet vienīgi ciema iedzīvotāju cieņa, spēja organizēt kopējus pasākumus un atrisināt konfliktus. 19. gadsimtā visu ķoniņu ciemu burmeistari rīkojuši arī kopējas apspriedes, kurām sekojušas varenas dzīres. 19. gadsimta beigās varas iestāžu skatījumā burmeistaru stāvoklis līdzinājās policijas kārtībniekam, tomēr, kā liecina ķoniņu nostāsti, agrāk burmeistars esot vadījis dzimtas karaspēka nodaļu, mācījis jauniešus kara mākā un pat varējis piespriest pērienu sava ciema iedzīvotājiem. 17. gadsimta pirmajā pusē dokumentos vairākkārt minēti Ķoniņu un Ziemeļu ciemu tiesneši — acīmredzot ciemu vecākie, kas autonomi tiesāja savas dzimtas locekļus un uz dzimtas īpašuma dzīvojošos svešiniekus. Līdz 18. gadsimta beigām Ķoniņciema burmeistara amats un gods tika mantots Lejasķīkāļu māju saimnieku ģimenē, kura, kā tika uzskatīts, bija seno kuršu valdnieku tiešie pēcnācēji. Pēc šīs ģimenes vīriešu līnijas izbeigšanās burmeistari tika ievēlēti brīvciema saimnieku kopsapulcē. 

Ķoniņu dzimtu saliedētību noteica arī īpašas relikvijas un rituāli. Par senāko brīvciemu autonomijas proklamāciju iespējams uzskatīt Ķoniņu, Pliķu, Ziemeļu un Kalēju ciemu ģerboņu ievietošanu Lipaiķu baznīcas logos 1664. gadā, kā arī baznīcas zvana dāvināšanu 1678. gadā. Ar šo zvanu par velti tika apzvanīti mirušie ķoniņi, ko iespējams traktēt kā paziņojumu: «Mēs brīvi ieradāmies šajā pasaulē un to arī atstājam brīvi.» Ķoniņciema ģerbonis bija uzstādīts arī ozolkoka stabā pašā brīvciemā, lielceļa malā, un vairākas reizes ticis svinīgi atjaunots. Kā stāsta, stabs nogāzies neilgi pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā. 

Brīvciemos kā relikvijas tika glabāti gan senie dokumenti, gan priekšmeti, kas tika lietoti dzimtu saliedējošās darbībās. Ķoniņciemā tādi bija milzīgs koka kauss aptuveni sešu litru tilpumā, no kura Peniķi dzīrēs cits citam esot uzdzēruši veselības, kā arī greznā Peniķu pīpe, no kuras svinīgos gadījumos kopīgi smēķējuši dzimtas vīrieši. Pliķu brīvciemā vēl 20. gadsimta sākumā glabājušies seni, grezni ādas segli ar sudraba rotājumiem. Tajos sēdējušas Tontegodu dzimtas līgavas, jājot uz baznīcu laulāties. Sievietes no paaudzes paaudzē mantoja greznās sudraba saktas, ko līgavainis saderinoties dāvināja savai izredzētajai. Saikni ar mirušajiem senčiem nodrošināja veļu mielasti svētbirzīs, kā arī jaundzimušajiem dotie ciltstēvu vārdi: Andrejs, Kristaps, Janis, Jurģis. 

Dzimtas godu svešinieku acīs nodrošināja izslavētā ķoniņu viesmīlība. Neviens ciemiņš brīvciemus neatstāja, kārtīgi nepamielots, turklāt ķoniņi viesus pavadīja līdz savu īpašumu robežām. Kristības, kāzas un bēres brīvciemos tika svinētas trīs dienas un ilgāk, piedaloties kuplam viesu pulkam, nežēlojot nedz ēdienus, nedz alu.

Ķoniņu ciemu sadzīvi sagrāva saimnieciskas problēmas, ko ķoniņi paši nespēja atrisināt. Kopš 19. gadsimta vidus katrs saimnieks centās saimniekot kā individuāls zemes īpašnieks, kaut arī visa brīvciema zeme juridiski skaitījās kopīpašums. Aramzeme tika sadrumstalota daudzos nogabalos. Vienai saimniecībai piederēja līdz 30 šādu zemes gabaliņu, kas atradās līdz trim kilometriem cits no cita. Noteiktas robežas tiem netika nospraustas, kas izraisīja daudzus strīdus un nesaticību radu starpā, tomēr reti kurš saimnieks bija pierunājams iedalīt zemi vienā gabalā, jo uzskatīja savu zemi par treknāko. Par kopējām ganībām un mežiem nerūpējās, gaidot, ka viņu vietā to paveiks kaimiņi. Rezultātā Latvijas Republikas valdība 1929. gadā pieņēma likumu par brīvciemu sadalīšanu administratīvā kārtā. Šis likums pieļāva netaisnību pret ķoniņiem, jo ganības un meži tika sadalīti nevis vienlīdzīgās daļās, bet proporcionāli aramzemes lielumam. 

Brīvciemu tiesiskā autonomija, nepamatojoties ne uz vienu tiesisko aktu, bija likvidēta jau 1918. gada nogalē kopā ar muižnieku privilēģijām un bez pašu ķoniņu piekrišanas. Tādējādi uz valsts varas patvaļas un ķoniņu saimnieciskās autonomijas nespējas fona izzuda Latvijā visilgāk pastāvējušie pašpietiekamie saimnieciskie veidojumi un pašpārvalde. Pārfrazējot pazīstamo teicienu: «Ja tu nenodarbosies ar politiku, tā nodarbosies ar tevi», ķoniņu vēsturiskā pieredze māca: «Ja tu nebūsi spējīgs pašnoteikties, tavu likteni noteiks cits.»

Brīvnieku kopienas Eiropas zemēs

Kuršu ķoniņu kopienai līdzīgas sociālās grupas 9.—19. gadsimtā pastāvēja vairākās Eiropas zemēs. Vairums no tām radās arī līdzīgos vēsturiskos apstākļos: Svētās Romas impērijas perifērijā bija nepieciešami robežu sargātāji, tādēļ imperators respektēja atsevišķu dzimtu un dzimtu apvienību piederīgo personisko brīvību, īpašuma neaizskaramību un pašnoteikšanos. Laika gaitā, bieži vien ar pašu monarhu līdzdalību, brīvība un pašnoteikšanās tika ierobežota vai likvidēta no ārienes. 

Brīvnieku kopienu ģenēze aizsākās senajā indoeiropiešu sociālekonomiskajā institūcijā — alodā (Skandināvijā saukta par odalu), kas sastāv no vairākās paaudzēs turpinošās lielģimenes jeb dzimtas, kā arī dzimtas valdījumā esošajiem resursiem, kas nodrošināja dzimtas pastāvēšanu, — saimniecības, zemes, mežiem, ūdeņiem, uzkrājumiem. Aloda ieķīlāšana vai pārdošana nebija iespējama, dzimtas saimnieciskā darbība no ārienes nekādā veidā netika ietekmēta, bet aloda robežas bija neaizskaramas. Tā bija savdabīga, suverēna dzimtas «mazā pasaule». Brīvcilvēka statusu noteica piederība kādam no alodiem, spēja apgādāt un aizsargāt sevi un dzimtu, kā arī kopēja atbildība par dzimtas locekļu nodarījumiem citu dzimtu piederīgajiem. Pēc šīm pazīmēm alods bija identisks Livonijas «tēva zemei».

Attiecības dažādu dzimtu starpā regulēja liecinieku klātbūtnē slēgti abpusēji līgumi. Līgumi un kopējas saimnieciskās intereses veicināja dzimtu apvienību veidošanos. Ģermāņu teritorijās šīs apvienības tika sauktas par zvēresta vai līguma sabiedrībām (vāciski Einigung, Eidgenossenschaft), pēc kristietības pieņemšanas — par draudzēm (vāciski Gemeinde). Dzimtu apvienības lielums parasti nepārsniedza 500 indivīdus. Uz brīvo līgumu pamata tika dibinātas arī tirgotāju apvienības un amatnieku brālības, kas pārsteidzoši līdzinās mūsdienu paju sabiedrībām. 

Ieviešoties no Austrumu despotijām aizgūtajam feodālās monarhijas pārvaldes modelim, Eiropas lielākajā daļā dzimtu apvienības tika padarītas par valsts administratīvajām vienībām vai feodālajiem lēņiem, bet iedzīvotāji — par pavalstniekiem vai dzimtcilvēkiem. Frīzu un sakšu apdzīvotajā Ziemeļjūras piekrastē, kā arī Šveices, Švarcvaldes un Bohēmijas kalnu rajonos, pateicoties zemes mazajai auglībai, kas nevilināja feodāļus, valdnieku varas vājumam, kā arī iedzīvotāju varonīgai cīņai pret valdniekiem un to vietvalžiem, brīvās dzimtu apvienības izveidoja pašu pārvaldītas zemes (latīniski universitas) un zemju konfederācijas. 

Dzimtu apvienību sabiedrisko dzīvi parasti vadīja divas vēlētas amatpersonas: tiesnesis jeb soģis (frīzu valodā redieva, latīniski consulus, vāciski Richter, Einungsmeister) un kārtībnieks (frīzu valodā talemon, vāciski Einungsvoget). Tiesnesis vadīja tiesas sēdes, pārzināja likumus, izšķīra domstarpības apvienības locekļu vidū. Kārtībnieks izpildīja tiesas spriedumus, ievāca un izlietoja nodokļus, organizēja sabiedriskos darbus un uzraudzīja tiesneša darbību, lai tā būtu taisnīga. Šīm amatpersonām nebija nekādu tiesību iejaukties dzimtu iekšējā dzīvē. Tiesas sēdes notika svētdienās pēc dievkalpojuma īpaši būvētā sanāksmju namā vai zem lieliem kokiem, un tajās ar līdzspriešanas tiesībām piedalījās visi kopienas pilngadīgie (Frīzijā — 25 gadu vecumu sasniegušie), spriestspējīgie godavīri, kuri nebija aptraipījušies ar noziegumu, blēdīšanos vai gļēvulību. Šajās sapulcēs tika lemts arī par visai kopienai nozīmīgu kopdarbu veikšanu — dambju, ceļu, dzirnavu būvi, darbu un izmaksu sadali. Sapulce varēja uzlikt iedzīvotājiem nodokli konkrētam mērķim konkrētas summas apjomā, kas tika sadalīta starp iedzīvotājiem atbilstoši viņu maksātspējai. Ar visu spriestspējīgo iedzīvotāju piekrišanu sapulcēs tika pieņemti arī savstarpējās attiecības regulējoši noteikumi.

Amatpersonu darbība tika stingri kontrolēta. Tiesnešus un kārtībniekus no attiecīgās kopienas locekļu vidus ievēlēja sapulcē katru gadu ap Valpurģiem (30. aprīlis). Iepriekšējā gada amatpersonas pirms vēlēšanām atskaitījās par savu darbu gan mutiski, gan uzrādot kopienai kopējo naudas kasi un rēķinu dokumentus. Ja kopiena ar viņu darbību bija apmierināta, amatpersonas tika pārvēlētas uz nākamo gadu un pie svēto relikvijām nozvērinātas ievērot taisnību un godīgumu. Soģa un kārtībnieka darbs netika algots. Tas bija goda amats, kas godprātīgas pildīšanas gadījumā pārgāja no tēviem uz dēliem. Negodīgas amatpersonas, ja izdevās pierādīt to vainu, nekavējoties tika atceltas no amata un sodītas. Frīzu zemes Brokmeras likumi paredzēja noziedzīga tiesneša un viņa dzimtas izraidīšanu, mantas konfiskāciju un nelieša dzīvesvietas padarīšanu par tuksnesi, norokot tajā visu velēnu. Ditmaršā 1518. gadā tautas sapulce atcēla un sodīja ar nāvi vienu no zemi pārvaldošajiem tiesnešiem, kurš bija apzadzies. 

Nākamās tiesas instances un pašpārvaldes līmeņi bija vairāku dzimtu apvienību tiesnešu kopsapulces jeb kolēģijas. Tajās nekad netika spriests par lietām, ko varēja atrisināt dzimtas vai tās apvienības ietvaros, bet gan izskatītas tieslietu apelācijas un risināti jau plašākai teritorijai kopēji saimnieciski jautājumi: spriests par lielu dambju būvi, izšķirti robežu strīdi apvienību starpā. Frīzijā visai frīzu tautai svarīgus jautājumus izlēma tā sauktā Upstalsbomas sanāksme, kurā 11.—14. gadsimtā sapulcējās visu frīzu zemju tiesneši gadījumos, kad šādi jautājumi kļuva aktuāli — vajadzēja noslēgt Vēzeres upes kopējas izmantošanas līgumu ar Brēmenes pilsētu, kodificēt frīzu zemju likumus vai atrisināt bruņotu konfliktu divu frīzu zemju starpā. 

Visās brīvo kopienu teritorijās pastāvēja stingras kompetences robežas dažādo pašpārvaldes līmeņu starpā. Divu dzimtu strīds, kurš skāra vienīgi šīs dzimtas vai to valdījumus, līdz zemju konfederācijas tiesnešu kolēģijai varēja nonākt vienīgi apelācijas kārtā. Turklāt nespēja izlīgt savā starpā bez tiesneša starpniecības brīvajās kopienās tika uzskatīta par kauna lietu.

Brīvajās kopienās mērķtiecīgi netika pieļauta karavīru kārtas izveidošanās, kas bija Eiropas zemju monarhu varas balsts. Katra pilngadīga vīrieša pienākums bija dienests zemessardzē ienaidnieka iebrukuma gadījumā, regulāra vingrināšanās kara mākās un personīgo ieroču iegāde. Dzimtu apvienību nodaļas komandēja vēlēts pulkvedis (vāciski Hauptmann) ar neierobežotu varu karadarbības laikā. Brīvās kopienas izvairījās no iebrukumiem kaimiņu zemēs, bet ienaidnieka iebrukuma gadījumos rīkojās ārkārtīgi saskaņoti un nežēlīgi. Ar gariem pīķiem bruņotie, veiklie frīzu kājnieki no slēpņiem veiksmīgi uzbruka smagajiem jātniekiem — bruņiniekiem. Iebrucēji tika iznīcināti ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, gūstekņi netika ņemti, bet kritušos pameta guļam kaujas laukā. 11.—15. gadsimtā frīzu un ditmaršu zemessardze vairākkārt sakāva viņu zemē iebrukušos kaimiņu feodāļu — Holandes, Saksijas un Holšteinas grāfu, Brēmenes arhibīskapu un Dānijas karaļu — karapulkus.

Frīzu un ditmaršu zemes 16. gadsimtā tomēr nespēja ilgstoši pretoties biežajiem centralizēto valstu uzbrukumiem. Tās iekaroja Dānijas karalis, Saksijas un Holšteinas hercogi. Bohēmijas brīvciemu apvienības — hodi un karaliskie brīvzemnieki (Künische Freibauern) — 17. gadsimta vidū kļuva par to tiešo kungu, Svētās Romas impērijas ķeizaru, tirgošanās objektiem. Naudas grūtībās nonākušie monarhi brīvnovadus ieķīlāja bagātiem augstmaņiem, kuri centās brīvļaudis padarīt par dzimtcilvēkiem vai nodevu maksātājiem. Tomēr brīvības pamatus — personas un īpašuma neaizskaramību —, kā arī kopienas daļējas pašpārvaldes tiesības brīvnovadu iedzīvotājiem izdevās saglabāt līdz jaunākajiem laikiem.

Agris Dzenis (1972) ir vēstures maģistrs, publicists. Strādājis Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Kuldīgas, Tukuma un Kandavas novadu muzejos, individuāli veicis daudzu Latvijas vietu un sociālo grupu vēstures izpēti. Trīs monogrāfiju autors, četru līdzautors. Galvenā pētniecības interese — brīvnieku kopienu vēsture Eiropas zemēs.  

The post Pašnoteikšanās sapnis appeared first on IR.lv.

Finanšu ministrs Jānis Reirs intervijā norādīja, ka mikrouzņēmuma nodokļa režīms jāsaglabā, taču nodokļu apjoms jāpielīdzina vispārējam nodokļu režīmam. Tiesa, ministrs piebilda, ka tas ir viņa personiskais viedoklis, tādēļ nav zināms, kā lems valdība. Mikrouzņēmuma nodoklis noteikti jāsaglabā fiziskajām personām, kas reģistrējušās kā saimnieciskās darbības veicēji. Runājot par nodokļa apjoma paaugstināšanu, izskanējusī versija par 25% būtu pārāk straujš lēciens.

Vienkāršs no grāmatvedības viedokļa

Šogad Finanšu ministrija sākusi gatavot nodokļu politikas izmaiņas no 2021. gada līdz 2025. gadam. Viens no piedāvājumiem ir mikrouzņēmuma nodokļa režīma ierobežošana vai pat pilnīga atcelšana, tomēr tas nav piemērots risinājums, īpaši situācijā, kad globālās ekonomikas problēmas var radīt bezdarba pieaugumu. Fiziskajām personām, kas ir saimnieciskās darbības veicēji, mikrouzņēmuma nodokļa režīms ir ļoti piemērots, jo tas ir vienkāršs no grāmatvedības uzskaites viedokļa. Šādā režīmā tiek piemērota t.s. vienkāršā ieraksta uzskaite, kas nozīmē – nav jāgatavo gada pārskats un arī nav jāsastāda iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarācija.

Izvēloties maksāt mikrouzņēmuma nodokli (nodoklis ietver iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas), nodokli maksā no apgrozījuma. Mikrouzņēmuma apgrozījumam līdz 40 000 eiro piemēro 15% nodokļa likmi, nodokli maksā četras reizes gadā par katra ceturkšņa apgrozījumu līdz ceturksnim sekojošā mēneša 15. datumam, iesniedz MUN ceturkšņa deklarāciju līdz ceturksnim sekojošā mēneša 15. datumam, mikrouzņēmuma darbinieka (tai skaitā mikrouzņēmuma īpašnieka) ienākums nevar pārsniegt 720 eiro mēnesī.

Izvērtēt piemērošanu SIA

Arī risinājums – atstāt visu, kā ir – nebūtu pats piemērotākais. Mikrouzņēmuma nodokļa režīms, kas tika ieviests 2010. gadā ekonomiskās krīzes periodā, sākotnēji tika plānots tikai fizisku personu saimnieciskās darbības aplikšanai un SIA režīmam tika pievienots vēlāk. Tagad noteikti būtu laiks izvērtēt, vai arī nākotnē SIA vajadzētu saglabāt šo iespēju pielietot mikrouzņēmuma nodokļa režīmu.

Šajā uzņēmējdarbības formā pastāv iespēja izvēlēties, maksāt mikrouzņēmuma nodokli vai uzņēmuma ienākuma nodokli un daudzi uzņēmēji mikrouzņēmuma nodokļa režīmu izmanto kā agresīvu nodokļu optimizēšanas veidu, tādejādi radot konfliktu ar nodokļa izveides sākotnējo ideju un kropļojot konkurenci. Vairākās nozarēs, piemēram, būvniecībā tas iezīmējas īpaši skaidri.

Kāpēc šo nodokļa režīmu būtu jāsaglabā fiziskajām personām, kas ir saimnieciskās darbības veicēji? Par to skaidri signalizē darba tirgus un ekonomikas tendences. Pēdējā pusgadā vairākos starptautiskos un lielos uzņēmumus tiek lēsts par darbinieku skaita samazināšanu, piemēram, Latvijas dzelzceļš līdz gada beigām plāno atlaist aptuveni 1500 darbiniekus. Latvijas darba tirgus tik īsā laikā, kāds pašlaik ir atvēlēts bezdarbnieku pabalsta saņemšanai, nespēs visus akumulēt. Mikrouzņēmuma nodokļa režīms būs risinājums vismaz daļai, kas var pārkvalificēties par pakalpojumu sniedzējiem un uzsākt saimniecisko darbību bez lielu pamatlīdzekļu iegādes. Protams, tas nebūs risinājums pilnīgi visiem, tomēr daļa noteikti izmantos šo iespēju.

18% no visiem uzņēmumiem

Pašlaik Latvijā reģistrēti 34 514 mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji (gan SIA, gan fiziskās personas). Latvijā uz 2020. gada februāri reģistrēti 190 182 uzņēmumi, no kuriem aptuveni 18% ir mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji, kas nemaz nav tik liels skaits. Iespējams, Latvija patlaban tiek uzskatīta par mazo uzņēmumu zemi, tomēr ir maldīgi uzskatīt, ka, atceļot nodokli, visi automātiski ķeries pie uzņēmumu paplašināšanas.

Patlaban noteikts, ka mikrouzņēmuma maksimālais apgrozījums var būt 40 000 eiro, taču ir rosināts samazināt mikrouzņēmuma atļauto maksimālo apgrozījumu līdz 20 000 eiro. Fiziskām personām, kas ir saimnieciskās darbības veicēji, šādas izmaiņas būtisku ietekmi neradīs.

Tomēr likmes paaugstināšana no esošajiem 15% līdz 25% būtu pārāk straujš lēciens. Šobrīd aktīvākie grozījumu virzītāki domā par SIA darbības ietekmēšanu, sitienam noliekot arī fiziskās personas. Grozījumiem ir jābūt, tomēr tajos jāiestrādā norma, ka tie ir attiecināmi tikai uz SIA. Ja tas netiks izdarīts, fiziskām personām, kas ir saimnieciskās darbības veicēji, ieteiktu pāriet uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju statusu un maksāt nodokļus no peļņas. Lai gan arī šāds risinājums nebūs izdevīgs visiem. Bet bez atrunas grozījumos tik un tā veidosies situācija, kad, kožot jebkurā pirkstā, sāpēs vienlīdz stipri un daļa mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju pāries t.s. pelēkajā zonā.

The post Mikrouzņēmuma nodoklis ir jāaizstāv appeared first on IR.lv.

Medijos izskanējušas divas it kā nesaistītas ziņas. Satiksmes ministrija paziņoja par klimatneitrālas ekonomikas veicināšanu transporta sektorā; lai tas notiktu iedzīvotājiem iespējami draudzīgā veidā, siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanu transporta sektorā iecerēts balstīt uz “trīs transporta vaļiem” – sabiedriskā transporta tīkla, mikromobilitātes un videi draudzīgāka autoparka attīstību. Cita starpā Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs un Saeimas deputāts Jānis Butāns piebilst: “Mūsu mērķis ir radīt atbilstošus apstākļus, kas veicinātu iedzīvotāju paradumu maiņu un arī atstātu pozitīvu ietekmi uz tādiem aspektiem, kā tīrāks gaiss pilsētās un labāka veselība iedzīvotājiem. Tādā veidā “trīs transporta vaļi” rada nosacījumus iedzīvotāju paradumu maiņai.”

Otrā ziņa – Saeimā deputāti rosina vēlreiz mainīt Rīgas atkritumu saimniecības regulējumu, lai atceltu Rīgas sadalīšanu zonās un ieviestu brīvāku konkurenci. Jaunais deputātu  priekšlikums paredz, ka galvaspilsētā atkritumus varēs izvest katrs, kurš atbildīs Ministru kabineta noteiktām prasībām un būs saņēmis un apmaksājis licenci.

Abas savstarpēji nesaistītās ziņas rada pozitīvu sajūtu par Saeimas un pašvaldības deputātu darbībām un sekošanu aktuāliem tautsaimniecības jautājumiem, ieviešot klimatneitraliāti un videi draudzīgu transportu, veicinot konkurenci atkritumu apsaimniekošanā un rūpējoties par Rīgas iedzīvotājiem Rīgas domes priekšvēlēšanu gaisotnē.

Tomēr, saliekot šīs ziņas kopā, rodas jautājums, vai ir izvērtēts, kāda būs atkritumu izvešanas loģistikas tīkla ietekme uz SEG emisiju mazināšanu pilsētā un transporta sektorā?

Pašlaik pilsēta ir sadalīta zonās atbilstoši izpilddirekciju robežām, un apsaimniekošanas pakalpojuma sniegšanai tiek veikts publiskais konkurss. Uzvarētājs plānos apsaimniekošanu un veidos atkritumu izvešanas maršrutus, lai pēc iespējas efektīvāk noslogotu savas transporta vienības, proti, lai tās savāktu pēc iespējas pilnākas kravas un brauktu pēc iespējas īsākus attālumus, tādējādi pēc iespējas mazinot transporta vienību skaitu uz ielām un radītos izmešus gaisā. Tas arī ļauj uzņēmējam plānot investīcijas šķirošanas infrastruktūrā vai, piemēram, videi draudzīgākās atkritumu izvešanas transporta vienībās, autoparkā un kopējā infrastruktūrā, kas palīdzētu sasniegt klimatneitralitātes mērķus.

Savukārt pilnīgi brīva un nekontrolēta atkritumu izvešana, kur nekontrolēts skaits “licenci” ieguvušo uzņēmēju katrs individuāli ar savu transporta vienību brauktu pakaļ katram individuālam miskastes maisam, var veicināt nekontrolētu transporta vienību skaita palielināšanos Rīgas ielās, kas brauks nekontrolētos maršrutos pie individuāliem klientiem, ar kuriem būs noslēgti individuāli līgumi. Nemaz nerunājot par klientiem attālākās teritorijās, kuru apkalpošana ir ekonomiski nepamatota pie jebkura regulējuma un tiek sakārtota tikai, pateicoties iekļaušanai vienā vai otrā atkritumu apsaimniekošanas zonā.

Lai pārspīlēti ilustrētu pašlaik teorētiski iespējamo scenāriju, ir vērts atcerēties Bez tabu stāstu par kādu Ķengaraga iedzīvotāju ar iesauku “Pigmejs”, kurš ar savu 16 gadus veco žigulīti bez tehniskās apskates rūpējas par atkritumu izvešanu teritorijā, kurā kādu nezināmu iemeslu pēc pašvaldība vai atkritumu apsaimniekotājs netiek galā.

Situācija ar nepārtraukti mainīgo un neprognozējamo uzņēmējdarbības vidi atkritumu apsaimniekošanā jau tagad ir “sakārtojusi” nozari tik tālu, ka neviens ārvalstu investors Latviju un Rīgu nevērtē kā vietu, kur investēt un sākt savu darbību. (Ja neskaita Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas aizdevumu un kļūšanu par vienu no pašlaik strādājoša atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma mazākuma akciju turētāju.) Pie pilnīgi liberalizētas nozares arī turpmāk ne investori, ne uzņēmēji kopumā nespēs plānot savu darbību un veikt kaut cik nozīmīgas investīcijas atkritumu šķirošanā, depozīta sistēmā vai jau pieminētajās videi draudzīgas atkritumu izvešanas transporta vienībās.

Manuprāt, ja valsts ir vienojusies par kādiem kopējiem mērķiem, kas šajā gadījumā būtu klimatneitralitātes sasniegšana 2050. gadā, tad arī visi saistošie lēmumi būtu jāveido, vērtējot, kā tie palīdzētu sasniegt klimatneitralitātes mērķi.

Nobeigumā vēlos salīdzinājumam minēt atkritumu izvešanas transportu Aberdīnā, Skotijā. Tur sakārtotie atkritumu izvešanas maršruti jau tagad ļauj investēt videi draudzīgos risinājumos un testēt ar ūdeņraža elektrisko dzinēju darbināmas atkritumu izvedējmašīnas un ielu tīrīšanas mašīnas. Tas palīdzētu Skotijai sasniegt klimatneitralitātes mērķus jau 2045. gadā, vienlaikus neuzliekot papildu slogu iedzīvotājiem.

The post Kā atkritumu izvešana Rīgā var kļūt par nozares balstu appeared first on IR.lv.

Kādreiz bija padomju pionieru sauklis “Vienmēr gatavs!“ un arī normatīvais komplekss “Gatavs Dzimtenes aizsardzībai” (GDA). Bet kā ir šodien, vai esam “Gatavi darbam un aizsardzībai”?

Mazliet atkāpjoties, viens no priekšnosacījumiem gatavībai ir saprašana par to, uz ko gatavoties, tas ir, no kā būtu jāaizsargājas. Plaši šķirojot draudus, varētu teikt, ka tie iekrīt trijās kategorijās: iekšējie, ārējie un dabas.

Iekšējie un ārējie draudi sedz dažādus politiskus, kriminālus un militārus draudus. Mūsu interesēs ir saprast, kas ir tie draudi, un attiecīgi gatavoties, bet mūsu iespējamiem ienaidniekiem (gan iekšējiem, gan ārējiem) viena taktika būtu noliegt, ka tādi draudi vispār eksistē. Tātad – nodrošināt, ka mēs neesam “gatavi dzimtenes aizsardzībai”. Diemžēl šī pārliecināšana par draudu neesamību zināmā mēra izdodas.

Trešā kategorija – dabas izraisītie draudi – uzreiz noved pie paradoksa: draudi ir reāli un skar visu pasauli, bet tiek veikts liels darbs, lai pasauli pārliecinātu par draudu neesamību. Redzamākie piemēri ir klimata maiņa un jaunais koronavīruss.

Var daļēji saprast ieinteresētās personas, kurām mīļāka ir nauda nekā viņu mazbērnu labklājība. Bet viņu meliem un maldiem tic un tos palīdz izplatīt daudzi labi un citādā ziņā gudri cilvēki. Kas ir iemesls neņemt vērā zinātnieku vienprātību, bet ticēt muļķībām? Vai tā ir nespēja apjēgt briesmas civilizācijai un labāk domāt, ka viss ir kārtībā?

Dzīvojot vairāk vai mazāk miera apstākļos, ir grūti ticēt, ka viss var apgriezties ar kājām gaisā dažu dienu laikā. Arī, ja labi zinām, ka tas jau ir atkārtoti noticis agrāk. Bet tāpēc mums ir Aizsardzības ministrija, kura, cerams, spēj domāt neiedomājamo, lai nodrošinātu, ka tomēr esam “gatavi dzimtenes aizsardzībai“.

Nekas līdzīgs paredzamām klimata maiņām nav noticis mūsu civilizācijas apzinātā vēsturē, tāpēc, iespējams, ir grūti to iedomāties. Bet tikai pirms 100 gadiem Spāņu gripa inficēja pāri par ceturto daļu no cilvēkiem visā pasaulē, un no tās mira 40 – 100 miljonu cilvēku. Uz šodienas pasaules iedzīvotāju skaitu tas būtu līdz kādiem 400 miljoniem mirušo.

Uhaņas koronavīruss jeb Covid-19 varētu izrādīties tikpat bīstams kā Spāņu gripa, un varētu izrādīties mazāk bīstams par parasto gripu (no kuras mirst 290 000 – 650 000 katru gadu). Mēs vēl nezinām. Tāpēc vajadzīgi visi drošības pasākumi, un ir ļoti ļauni izplatīt viltus ziņas par vīrusa nekaitīgumu.

Nesekosim formālai pionieru mudei “Vienmēr gatavs!”, bet gan būsim kā skauti – “Arvien modri“.

The post Gatavi darbam un aizsardzībai? appeared first on IR.lv.

The post Vīruss appeared first on IR.lv.