Vēlme kaut ko izaudzēt pašam nezūd, arī dzīvojot uz bruģa. Aizvien vairāk ļaužu iekšpagalmu reizēm skopajā saulītē, nebaidoties ne no sētu runčiem, ne pa mazdārziņiem klejojošajiem garnadžiem, kopj savas dobes arī galvaspilsētā. Kādi pilsētas dārziņi no svešām acīm paslēpti Rīgā?
Kāpēc vieniem atliek tikai kaut ko iebakstīt podā, un pēc neilga laika tur jau zaļo kupli laksti, bet citiem milzu pūles prasa pat bazilika kautrīgo divlapu stādiņu izvilināšana no zemes? Vai slavenie dārznieku zaļie īkšķīši ir mīts vai balta patiesība, un kaut ko kārtīgu izaudzēt izdosies tikai tiem, kuri dārzkopībā iesvaidīti nebeidzamās biešu un kartupeļu vagās jau agrā bērnībā?
Tas, ka latviešiem ir lielāka piesaiste dabai nekā rietumvalstu iedzīvotājiem, nav mīts, atzīst Baltic Studies Centre pētnieks, sociologs Miķelis Grīviņš. Gadu desmitiem arī pilsētnieku ģimenēm bijusi nepieciešamība kopt zemi, lai sagādātu pārtiku. Turklāt mūsu zeme ir salīdzinoši reti apdzīvota, apkārt ir daudz mežu, pļavu un lauku. «Esam spēcīgi saistīti ar laukiem. Gandrīz katram ir kāda saikne, draugi vai radinieki laukos, pieredze kartupeļu talkā,» saka Grīviņš. Tāpēc, pat zūdot dārza uzturēšanas finansiālajai nozīmībai, saglabājas gan nostalģiskā vērtība, gan kultūrā sakņotā nepieciešamība dalīties. «Latvijā cilvēki dāvina cits citam to, ko ir izaudzējuši vai salasījuši. Dalīties ar dabas veltēm ir viegli un korekti, jo šīm lietām parasti nav materiālās vērtības, bet ir skaidra emocionāla nozīme. Dāvinot izaudzēto, mēs dāvinām sava darba augļus.»
Tomēr tas nenozīmē, ka audzēt var tikai tie, kas to darījuši visu mūžu un vasaras pavadījuši pie lauku radiem. Mūsdienās, kad dārziņam vairs nav jākalpo tikai praktiskajam mērķim — izaudzēt vairāk ēdamā —, tas var kļūt par labu vietu, kur veidot saikni ar dabu. «Piesaiste videi nozīmē — jo vairāk esi dabā, jo lielāka iespēja, ka par to rūpējies,» skaidro sociologs. Lai cilvēki būtu atbildīgi par vidi sev apkārt, viņiem jābūt saiknē ar dabu. Vispirms ir jāpanāk, lai cilvēki nebaidītos no dabas, tad viņi ir gatavi ar to «sadarboties». Jauno pilsētas dārzniecības kustību uzdevums arī rietumvalstīs vairs nav tikai pārtikas sagāde, tās veido dzīvesstilu, vides apzinātību un iespēju gūt jaunu pieredzi.
Laura: Āgenskalna kaķu paradīzē
«Visu var reducēt līdz vēlmei dzīvot vai mirt. Arī tad, kad man prasa, kā piedabūt kādu telpaugu ziedēt, es atbildu, ka augi zied divos gadījumos — vai nu tad, kad viss ir labi un viņi grib vairoties, vai arī tad, kad viss ir slikti un ziedēšana ir pēdējais, kas palicis,» uz jautājumu par zaļajiem īkšķīšiem atbild reklāmas tekstu autore Laura Ziemele. Vienīgais, ko saimnieks var sniegt saviem augiem, ir regularitāte kopšanā un laiks. Viss pārējais ir augu ziņā, vai viņi izvēlēsies iesakņoties konkrētajā vidē.
Laura ir izaugusi Rīgā, tomēr kaut ko audzējusi jau sen — gan uz palodzēm, gan mazdārziņā. «Savulaik draugi man vēlēja tikt pie dārza ar kārtīgu žogu apkārt,» viņa stāsta. Sapnis piepildījās pirms četriem gadiem, pārvācoties uz trīsdzīvokļu māju Āgenskalnā, kurai pieguļ rajonam neierasti liels zemesgabals. «Šūpuļtīkli ir mans darba kabinets, kad ir piemērots laiks,» saka Laura. Bet stādīšanai viņas dzīvoklim ir atvēlētas divas dobes.
Pirms tam viņai bija dārziņš Lucavsalā. Taču ar piemājas dārzu apvienot bija grūti, un Laura no tā atteicās. «Citādi bija kā tajā anekdotē par Ļeņinu — sievu un mīļāko — katrai saki, ka iesi pie otras, bet pats sēdi bēniņos un mācies. Laika nav ne vienam, ne otram.» Mazdārziņā sirdssāpes sagādāja zagļi, jo tajā varēja izrakt pat necilo čīksteni. Savukārt rododendri vispār bija vērtīguma skalas augšgalā, tiem varēja pieaugt kājas arī nākamajā dienā pēc iestādīšanas.
Pagāja ilgāks laiks, kamēr no iepriekšējās dzīvokļa iemītnieces mantotās dobes Āgenskalnā Laura iekārtoja pēc sava prāta. Pa virtuves logu pirmo var redzēt skaisto puķdobi. Tajā vienmēr ir smaržīgās matiolas. Lauras mīļākās puķes. Arī no ceļojuma uz Amsterdamu atvestas melnas tulpes, kas pavasarī zied jau vairākus gadus, lai gan «ir ārprātīgi nekoptas», smejas Laura.
«Bet pārtika ir tur tālāk,» norāda dārziņa saimniece. Daži augi palikuši mantojumā — gan pāris zemeņu stādu, gan ķiploki. Savukārt ziemas loki Laurai ceļo līdzi kopš laika, kad viņa dzīvoja Kuldīgā. «Tie ir Zabadaka loki, kas man vienmēr kaut kādā veidā nākuši līdzi.» Dārzu, protams, var plānot. Bet augi tomēr aug, kā paši vēlas.
Lielākoties Lauras dobēs nonāk jau gatavi stādi — gan speciāli tirgū pirkti, gan no dāvinātiem puķu podiņiem paglābtie, arī pašu un draugu atvesti. Ar sēklām ir grūtāk, jo par dobju mīksto augsni interesējas kaķi. Gan pašu, gan kaimiņu. «Šī ir Āgenskalna kaķu paradīze, tāpēc, ja gribas kaut ko izaudzēt no sēklām, ir jāliek pretkaķu aizsardzība,» Laura norāda uz žagariņiem, ar kuriem dobē norobežotas vietas, kur vajadzētu spraukties asniem. Šopavasar tā sargājās, piemēram, diļļu vadziņa.
«Man patīk izaudzēt to, ko veikalā nevaru nopirkt, visādi Āzijas garšaugi — taju baziliks, kārtīgi čili pipari. Citronzāli šogad mēģināju pārziemot veselos trijos veidos, cerot, ka vismaz viens izdosies.» Lakstus var izaudzēt gandrīz visus, arī saules un mitruma lutinātos Dienvidāzijas augus. Lieliski padevās, piemēram, Vjetnamas koriandrs jeb raurams, vairāki kupli krūmi. Ar saknēm ir grūtāk — ja kādam liekas, ka piemājas dārziņā izdosies izaudzēt ingveru, tad var cerēt uz skaisti kuplojošu ceru, bet pati saknīte drīzāk būs necila.
Vairākus gadus rūpējoties par pilsētas dārziņu, var novērot ciklisku aizrautību, saka Laura. Pavasarī ļoti gribas tikt dārzā, rakt, sēt un stādīt, vasarā jau ravē ar nelielu saņemšanos, bet rudenī piespiedies, lai visu gan sakārtotu, gan apēstu. Bet nākamajā gadā viss sākas no jauna.
Ieva: paša lociņš un baziliks
«Gribas būt tuvāk dabai, bet esmu Rīgas centrā,» mārketinga speciāliste Ieva Reinholde stāsta, kāpēc nolēmusi uz palodzes dzīvoklī pamēģināt kaut ko izaudzēt. Ar paveikto viņa aktīvi dalās sociālajos tīklos. Instagram kontā Uz palodzes liek gan bildes ar pašas izaudzēto, gan pārpublicē to, kas citiem ir izdevies. «Man kaut ko audzēt liekas forši, bet pamanīju, ka cilvēki ar to dalās maz. Bet dalīšanās sniedz novērtējumu, dod gandarījumu par padarīto.» Ieva neslēpj arī savas neveiksmes. Nesen viņa aizbraukusi ceļojumā, bet tikmēr viņas kaķi un augus pieskatīja draugs. Diemžēl atgriežoties lielākā daļa augu bija aizgājuši bojā. Tomēr Ieva nekautrējās to pastāstīt saviem Instagram sekotājiem. «Man liekas svarīgi parādīt, ka ir normāli, ja nesanāk. Jāmēģina vēl, gan jau sanāks. Neticu, ka citam ir zaļie īkšķīši, bet man, piemēram, nav. Tas ir laiks, kas veltīts augiem, arī zināšanas un pieredze.»
Viņa uzaugusi Jūrmalā, kur vecākiem Slokā pie mājas vienmēr bijis dārzs. Bet krustvecākiem gandrīz visu Ievas mūžu, jau kopš 90. gadu sākuma, Rīgā pieder dārza lietu veikals Kurmītis. Ģimene bija lielākais iedrošinājums sākt kaut ko audzēt, un pie viņiem Ieva arī visbiežāk vēršas pēc padoma. «Nofočēju to, kas man izaudzis, un sūtu mammai WhatsApp. Tā ir lieta, kas mūs vieno.»
Pirmais, ko Ieva pamēģināja izaudzēt, bija ķirštomāti no vecāku dārza. Stādiņš bija dzīvelīgs un arī ražoja labi. «Tomāti tādā ziņā ir forši — labi vari redzēt, kā stāds aug, kā nogatavojas augļi. Man vispār patīk audzēt to, ko uzreiz var apēst,» viņa smaida. Kad pašam ir izaudzis lociņš vai baziliks, uzliec to uz maizītes un jūties gandarīts. Ieva mēģinājusi ieaudzēt arī čili piparu, kura sēkliņas atveda no ceļojuma, bet neizdevās. Līdz ziedēšanai pipars tā arī netika. Vēl viens eksperiments bija izdiedzēt avokado kauliņu. Bet, diedzējot no sēklām, ir ārkārtīgi daudz apstākļu, kas var ietekmēt to, vai izdosies kaut ko izaudzēt. «Iespējams, biju pārāk ilgi atstājusi vaļā logu un pēc tam brīnos, kas nogāja greizi,» min Ieva. Ja gribas, lai rezultāts nepieviltu, drošāk ir iegādāties stādus.
«Protams, aizbraucot uz vecāku dārzu, redzu, ka tur tie paši augi izauguši daudzkārt kuplāki.» Pilsētas dzīvoklī, kas turklāt atrodas otrajā stāvā, gaismas ir tik, cik ir. Tomēr Ieva neskumst un priecājas par to, kāds sanācis. Viņai svarīgāks ir process un iespēja vērot, kā arī ne tik labvēlīgos apstākļos stādi aug un attīstās. Liels prieks ir, piemēram, kad lielveikalā pirkts baziliks podā sāk laist jaunus asnus vai salāta saknīte, ielikta ūdenī, izdzen jaunas lapiņas. «No tā, ko citādi būtu metis ārā, pats kaut ko izaudzē,» priecājas Ieva.
Una: pilnos ziedos
Vēl pirms gadiem pieciem žurnāliste Una Griškeviča pat nepieļāva domu, ka varētu aktīvi nodoties dārza darbiem. Turklāt pati pēc savas gribas. Viss sākās ar dažām dobēm mammas un brāļa dārzā. Iestādīja tur pāris rozes, bet, kad no šī dārza bija jāatvadās, saprata, ka tā lieta ir iepatikusies. Tā pirms trim gadiem Una atrada iespēju iekopt mazdārziņu Lucavsalā.
Pirms daudziem, daudziem gadiem tas bijis iekopts dārzs. Joprojām te aug vecas ābeles, kas labi ražo, ķirši. Tomēr gadiem nekas nebija darīts. Šopavasar Una sarunāja kultivatoru, kas uzplēsa velēnu aptuveni 300 kvadrātmetros, izveidoja vēl vairākas dobes. Nu viņas dārzā ir jau sešas puķu dobes un vēl pusotra atvēlēta citām kultūrām — saknēm, garšaugiem.
«Mani nevar laist uz stādu izstādēm,» Una smejas. Kārdinājumā krist ir viegli. Sākumā bija rozes, kas ar visām saknēm atceļoja līdzi no mammas dārza. Pēc tam garšaugi. Tādi, kas pašai garšo, — rukola, pētersīļi, selerija. Pērn eksperimentēja ar četriem tomātu stādiem. Tie siltajā vasarā deva labu ražu. Sviesta pupiņām arī patika karstums, un ražas bija pat veselas trīs. Dārzā aug arī gurķi, drusku kartupeļi un kabači. Zied jasmīns un ceriņkrūms. Kā daudzi pilsētas mazdārziņu saimnieki, arī Una savu dārzu neveido praktisku apsvērumu dēļ. Ziemas krājumus neveido, un ar pašas izaudzēto labprāt cienā un apdāvina citus. Dārzs drīzāk ir lietderīgs laika pavadīšanas veids. Ir gan fiziskā slodze — četru kilometru pastaiga ceļā līdz dārzam un mājās ejot, vairākas stundas kaplējot un laistīšanai nesot ūdeni no Daugavas. Taču liels gandarījums, redzot padarīto. «Kad es redzu, kā viss zied, ir saaugušas rozes, dālijas, flokši, dārzs ir pilnos ziedos, ir milzīgs prieks.»
Bērnībā, kad kartupeļu kaplēšana bija spiesta lieta, tā, protams, nepatika. Bet ar savu dārzu ir pavisam citādi. Kaut arī ceļš no mājām Pļavniekos līdz Lucavsalai aizņem pusotru stundu un karstajās vasaras dienās smagus ūdens spaiņus laistīšanai nākas nēsāt katru otro dienu. «Visi jau zina, ka sestdien un svētdien mani nedrīkst traucēt, jo es būšu dārzā.» Lielākoties ar darbiem viņa tiek galā viena, bet trīs vai četras reizes sezonā talkā nāk draugs, kas nopļauj zāli, palīdz smagākos darbos. «Man kaimiņos ir Arvīds Ulme, kurš zobojas, ka man ir alternatīvais dārzs. Nav tā, ka es ļautu dārzam aizaugt, bet man tiešām patīk, ka viss ir pietiekami brīvi.»
Sākot kaut ko audzēt, dabiski veidojas arī pieredzes apmaiņa ar citiem dārzkopjiem. Gan virtuāli, vairākās domubiedru grupās Facebook, gan saziņā ar dārza kaimiņiem, paziņām, kuriem pašiem ir dārzi. «Vienmēr ir, kam pajautāt padomu. Un, pat ja neizdari tagad pareizi, gan jau nākamreiz sanāks,» Una smejas. Viņai svarīgāk ir pasmelties idejas un iedvesmu, jo dārzā patīk eksperimentēt. Piemēram, reiz kādā no Facebook grupām izskanēja aicinājums izglābt stādu no veikala Maxima un neļaut tam, neviena negribētam, novīst lielveikala plauktā. Arī Unas dārzā paglābās kādas četras rozes. Taču līdzās aug arī tulpes, kas vestas no Keukenhofas parka Nīderlandē. Bet dažādu viengadīgu augu sēklas eksperimentālā kārtā vestas pat no Bronksas botāniskā dārza Ņujorkā.
Ineta: laiks sev ir labs laiks
Advokātes Inetas Kroderes balkons Rīgas centrā ir kā neliela skaistuma, smaržu un garšu oāze. Katru vasaru tajā zied puķes un zaļo neparasti garšaugi. «Es biju no tiem laimīgajiem bērniem, kurus nespieda neko dārzā darīt, tāpēc man pašai ļoti patika to darīt. Laistīt, salasīt salātlapiņas pusdienām, piķēt stādiņus.» Bērnībā Ineta daudz laika pavadīja pie vecvecākiem Liepājā. Viena oma dzīvoja dzīvoklī centrā, bet otrai bija milzīgs dārzs Jaunliepājā. «Ar daudzām puķēm, visādām ēdamlietām, zaļumiem, augļu kokiem. Es no bērnības atceros, kur kas auga, kurā vietā kādas puķes ziedēja, kur bija jāņogu krūmi. Pasakaina vieta,» stāsta Ineta.
Šobrīd viņai savu lauku vairs nav, bet jau piekto gadu vasarā zaļo balkona dārziņš. Pirmkārt, tas labi izskatās. Ir patīkami to vērot, gan mājās strādājot, gan atpūšoties uz balkona siltos vasaras vakaros. Tieši puķu kastes bija pirmās, kas nonāca uz balkona. Otrkārt, dārziņš ir arī praktisks, jo dod iespēju noplūkt svaigu timiānu, rozmarīnu vai kinzu tieši pirms gatavošanas. «Man patīk gatavot, un ir svarīgi, lai būtu dažādas garšas, tāpēc saliku arī pāris podiņus ar dažādiem garšaugiem.»
Lai izdotos, svarīgākais ir labi stādi. Garšaugu stādus jau gadiem Ineta iegādājas dārzniecībā Dobītes. Tās īpašniece Sandra Marcinkeviča pēc profesijas ir juriste, «bet laikus saprata, ka viņai interesē un patīk pavisam citas lietas», stāsta Ineta. Saimniecībā pieejami dažādi garšaugi, arī pie mums mazāk zināmi. Uz Inetas balkona izaudzis taju baziliks, no kura viņa pagatavojusi Āzijas variāciju par pesto, visas sastāvdaļas aizvietojot ar Austrumu alternatīvām — olīveļļu ar sezama eļļu, ciedru riekstus ar zemesriekstiem. «Sanāca fenomenāli garšīgi!» Idejas ar augiem, ko vēl varētu pamēģināt izaudzēt Latvijas apstākļos, Ineta dārzniecības Dobītes īpašniecei sūtīja arī pēc šī pavasara ceļojuma uz Vjetnamu.
Vienu gadu uz balkona auga arī ķirštomāti. Stāds bija pavisam mazs, bet izstiepās apmēram pusotra metra garumā. Tāpat arī čili pipars un saldās paprikas stāds. «Baigais kaifs ir skatīties, kā tie aug. Sāk ziedēt, aizmetas auglīši, stiepjas lielāki, sāk krāsoties, nogatavojas. Man tas vienmēr ir paticis,» stāsta Ineta. Daudzgadīgus augus viņa uz balkona nestāda, katru pavasari izvēlas jaunus, kas augs un ziedēs līdz pat septembra beigām. «Mēs šajā ziņā noteikti neesam apdalīti, lai gan sezona ir īsa, ir tik daudz garšīgu un skaistu lietu!»
Atbildes uz jautājumiem, kas rodas audzēšanas procesā, un arī idejas jauniem augiem viegli var atrast Facebook. Domubiedru grupās ar padomiem apmainās gan dārznieki, gan arī konservēšanas entuziasti. Protams, audzēšana, stādu meklēšana un kopšana, tāpat kā ēdiena gatavošana, aizņem laiku. «Tomēr laiks savam priekam ir labs laiks,» saka Ineta. Rūpes par mazo dārziņu ir meditatīvs process, kurā jākoncentrējas uz konkrētu uzdevumu un var apstādināt pārējās domas. Turklāt vakarā, klusumā un mierā pasēdēt uz balkona, lai gan tas šķietami ir pats pilsētas epicentrs, ir tik patīkami!
The post Zaļie īkšķīši appeared first on IR.lv.