Pat pieredzējusi to, ka cilvēkiem politisku lēmumu pieņemšanā noteicošie ir savtīgi labumi, bijusī izglītības ministre Marīte Seile nejūtas vīlusies politikā. Gluži otrādi - viņa aicina kļūt politiski aktīviem un atbildīgiem, jo tas ir vienīgais veids, kā panākt pārmaiņas
Kad 2014.gada novembrī „Iespējamās misijas" direktore Mārīte Seile atsaucās „Vienotības" aicinājumam strādāt Laimdodas Straujumas valdībā par izglītības un zinātnes ministri, viņa draugiem smejoties teikusi - nav ne kredītu, ne mazu bērnu, tādēļ var atļauties domāt tikai un vienīgi par darbu. Pavadījusi pirmo nedēļu, kurā vairs nav jāstrādā ministra amatā, viņa atkal secina: nav kredītu, nav mazu bērnu, tādēļ var bez spriedzes izbaudīt laiku, kad nav jāstrādā. Tomēr, tiklīdz sākas intervija, bezrūpīgās sievietes tēls pazūd.
Ko no iecerētā jums izdevās izdarīt?
Vislielākā interese man bija par vispārīgo izglītību un atbalstu skolotājiem. Es bieži esmu teikusi, ka izglītības kvalitāte ir tik laba, cik labi ir skolotāji. Pilnīgi noteikti skolotāju darbs bija mana prioritāte. Taču atalgojuma reforma ir daļa šī stāsta, tas nebija mans ne vienīgais, ne svarīgākais darbs. Tāpēc secīgi pastāstīšu, ko izdevās, ko neizdevās, kas būtu jāizdara.
Pirmsskolas izglītībā tika iesākts strādāt pie pedagogu algu paaugstināšanas, un par to būs jāpieņem lēmums nekavējoties. Pedagogu algas pirmsskolas izglītībā tiek izmaksātas no pašvaldību budžeta, bet vispārizglītojošās skolās - no valsts budžeta. No kāda budžeta segt paaugstinājumu? Bija atšķirīgas nostājas. Viena, ko pārstāvēja Finanšu ministrija, bija tāda, ka pašvaldību budžets šogad pieaug par vairāk nekā 90 miljoniem un pašvaldībām ir iespēja atrast papildus finansējumu, lai bērnudārzu skolotāji saņemtu vairāk. Taču pašvaldību pārstāvji bija kategoriski pret to, jo viņi uzskata: ja tiek noteikts, ka jāpalielina pirmsskolas pedagogu atalgojums, tad valstij ir jānokompensē pašvaldībām papildus izdevumi, kas rodas, šo lēmumu īstenojot. Visticamāk, [lēmums, no kura budžeta segt algu paaugstinājumu] būs viens no pirmajiem [tagadējā izglītības ministra Kārļa] Šadurska darbiem.
Attiecībā uz vispārizglītojošo izglītību ir vesels darbu bloks. Pirmkārt, atalgojumu sistēma, kas ir krustu šķērsu izvētīta. Atalgojuma reforma nav saistīta tikai ar skaitļiem, bet arī ar principiem. Nespēja vienoties par principiem bremzēja modeļu ieviešanu. Diskusijās strīdu jautājums bija par pašvaldību pilnvarām pārdalīt pašvaldībām piešķirto finansējumu. Līdzšinējā prakse, ka pašvaldības drīkst pārdalīt vairāk nekā 40% valsts piešķirtā finansējuma skolotājiem, nav attaisnojusies. Tā rada nevienlīdzību sistēmā. Protams, pašvaldībai ir jāatstāj iespēja pārdalīt naudu, bet jāvienojas, cik liels ir šis naudas apjoms. Ja mēs būtu situācijā, kurā visi skolotāji saņem maz, būtu relatīvi vienkārša situācija. Tad mēs mēģinātu dabūt vairāk naudas un visiem pielikt 10%-20%. Bet reālā situācija ir nesalīdzināmi sarežģītāka. Ja mēs vēlamies visiem skolotājiem palielināt algu kaut vai par 5-7%, vajadzīgs ievērojams papildu finansējums. Turklāt skolotājiem, kuri saņem mazas algas, un tādu ir daudz, šādā gadījumā tik un tā būtu pārlieku mazs algas pielikums. Tāpēc nevis vienkārši jāpalielina algas, bet jālīdzsvaro algas.
Aizvadītais periods ir ļoti svarīgs, jo ir izgaismotas ļoti daudzas problēmas, kas ir sistēmā. Kad sāku strādāt, tad bija lozungi par zemām [skolotāju] algām, kas jāpaaugstina, bet, kad sākām vētīt patiesās algas, tad pēkšņi neviens vairs nerunāja par zemo samaksu, tad Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības retorikā parādījās tēze, ka neviens nedrīkst būt zaudētājs. Aizvadītais periods svarīgs, jo šī ļoti neviennozīmīgā situācija ir kārtīgi izanalizēta.
Pašā gada nogalē [Māra] Kučinska vadītā Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija izstrādāja veselu virkni uzdevumu Izglītības un zinātnes ministrijai, kas saistīti ar skolu tīkla sakārtošanu. Paralēli diskusijām par skolu tīkla sakārtošanu tika izstrādāti kritēriji 10.klases atvēršanai. Ir noteikts mazākais skolēnu skaits, lai atvērtu 10.klasi. Lai arī ļoti nepopulārs, tas bija ļoti pareizs lēmums. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mērķis, kas ir iestrādāts izglītības attīstības pamatnostādnēs, panākt, lai bērni līdz 6.klasei mācītos pēc iespējas tuvāk mājām, bet no 10.klases izvēlētos specializāciju, manuprāt, ir pareizs. Bet princips «no 1. līdz 6.klasei pēc iespējas tuvāk mājām» nozīmē, ka, ja ir maza skoliņa, tad tajā ir maz skolotāju. Ja skolā ir, piemēram, 30 bērnu, tad vairāk par četriem skolotājiem šādā skolā nevajadzētu strādāt. Ja vien skolotāji grib saņemt atalgojumu par pilnu slodzi. Protams, skolotāji var strādāt mazākas slodzes, bet tad jārēķinās ar mazāku atalgojumu. Šā gada laikā esmu sapratusi, ka arī skolu vadītāji neatbalsta skolotājus, kuri strādā daudzās skolās. Skolotāja iesaiste skolas darba plānošanā un vides veidošanā ir ļoti svarīga. Skolotāja darbs nav tehnisks, viņš nevar atskriet, novadīt stundu un aizskriet prom.
Vispārējā izglītībā ļoti svarīga ir satura reforma, kurai ir iezīmēts pamats un kuras īstenošana tikai tagad sāksies. Ministram vajadzētu sekot gan tam, kā šis mācību saturs veidojas, kādas kompetences ir iestrādātas, gan arī tam, kā tiek veidoti mācību materiāli. Paredzēts, ka satura reformas rezultātā nebūs tikai standarti, jābūt nodrošinātam atbalstam skolotājiem, jābūt jauniem mācību materiāliem. Atbalsta sistēma skolotāju profesionālajai pilnveidei ir ļoti svarīga, es nepaspēju tai pieķerties, tikai aktualizēt. Notika vairākas tikšanās ar augstskolām, kuras sagatavo pedagogus, un sākās diskusija par to, kas maināms skolotāju sagatavošanā. Es atbalstu viedokli, ka jābūt stigrai atlasei un ka studijās jābūt daudz lielākai prakses proporcijai, salīdzinot ar to, kāda tā ir šobrīd.
Profesionālajā izglītībā bija jau iesāktas reformas profesionālo izglītības iestāžu apvienošanai un mācību bāzes modernizēšanai. Ministram nav svarīgi visās jomās nākt ar reformām un pārmaiņām, svarīgi ir saprast jau iesāktos darbus, lai iesāktais darbs turpinās, un profesionālā izglītība ir tieši šis variants. Mans uzdevums bija skatīties, lai labi iesāktais kustas uz priekšu, lai nekas nenobremzējas. Tika panāktas vairākas izmaiņas likumos, lai nostiprinātu praksē balstītu mācīšanos un sadarbību ar tā dēvētajām nozaru ekspertu padomēm, lai tās kļūtu par izglītības sistēmas sastāvdaļu. Tas tādēļ, lai mēs raudzītos uz profesionālajām skolām kā uz pilnīgi noteikti cieši saistītām gan ar nozares pieprasījumu, gan ar reģiona vajadzībām. Pagaidām nav vienošanās, kurš maksā skolēniem tajā laikā, kad viņi strādā praksē uzņēmumā: viņiem būtu jāsaņem stipendijas no valsts vai darba alga no darba devēja.
Augstākajā izglītībā budžeta vietu jeb valsts finansējuma samazinājums [pēdējos gados] ir bijis dramatisks. Studentu skaits ir sarucis, un augstākās izglītības sistēma uzturēta uz tā rēķina, ka tika samazināts kontaktstundu skaits studentiem. Tas ir atstājis ietekmi uz augstākās izglītības kvalitāti. Līdz ar to papildus finansējums augstākajai izglītībai ir nepieciešams, bet tikpat svarīgas ir rūpes par kvalitāti, sasaisti ar tautsaimniecību un zinātni.
Pagājušajā gadā tika pieņemti divi principiāli svarīgi lēmumi. Viens ir trīs pīlāru finansēšanas modelis, kur finansējums pirmo reizi tiek pārskaitīts ne tikai budžeta vietām, bet arī par augstākās izglītības kvalitāti un zinātnisko darbu. Tas bija jau iesākts darbs, bet saskaņošanas procesā bija daudz iebildumu. Es to tiešām uzskatu par lielu sasniegumu un veiksmi, ka izdevās šo modeli apstiprināt. Mums arī izdevās Augstākās izglītības informācijas centru pārveidot par neatkarīgu aģentūru, kas turpmāk būs atbildīga par augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanu. Mums bija plāns, ka šai aģentūrai vajadzētu iekļauties Eiropas aģentūru tīklā, lai mūsu kvalitātes vērtēšanas aģentūras izdotie dokumenti būtu pielīdzināti pārējo Eiropas aģentūru sniegtajam vērtējumam. Šīs lietas [ministram] būs uzraugāmas. Gan finansēšanas modelis, jo ir vajadzīgs papildus finansējums, lai to īstenotu, gan Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras darbam, lai veidotos sabiedrības uzticamība tam. Jo pašas augstskolas ir ļoti piesardzības pret mēģinājumiem vērtēt to darba kvalitāti un nodefinēt kvalitātes rādītājus. Bet es esmu pārliecināta, ka šie kvalitātes rādītāji ir jādefinē. Pagaidām ne ministrija, ne arī aģentūra nav gatava skolēniem piedāvāt augstskolu izvērtējumu.
Svarīga arī iestāšanās Eiropas Kosmosa aģentūrā. Mēs esam aģentūras asociētais biedrs, dalība Eiropas Kosmosa aģentūrā dod Latvijai pieeju starptautiskiem projektiem, kas ir saistīti ar kosmosa tehnoloģijām, līdz ar to mums ir praktiska iespēja gan attīstīt tautsaimniecības un zinātņu nozares, gan mūsu cilvēkiem paaugstināt kompetenci.
Ārzemju studentu skaits ir audzis. Ir augstskolas, kas apzināti strādā ārzemju studentu piesaistei, un tās viennozīmīgi ir definējušas, ka tas nav stāsts tikai par naudu, tas ir stāsts par mācību vides uzlabošanu. Augstskolu rektori ir teikuši, ka ārvalstu studenti parasti ir prasīgāki, un tas liek pasniedzējiem mainīt veidu, kā viņi strādā. Attīsta svešvalodas zināšanas un pilnīgi noteikti maina kultūru augstskolās. Jāanalizē, kas jāmaina likumos, lai ārzemju studentus varētu piesaistīt vēl vairāk.
Par zinātni. Atkal pagājušā gada budžetā finansējums bija tik vien, cik bija paredzēts jau iepriekš, neizdevās to palielināt budžeta apstiprināšanas procesā. Kā augstākajā izglītībā, tā zinātnē, arī fundamentālajās zinātnēs, tas ir nepietiekams. Fundamentālajās zinātnēs rada zināšanas, kuram lietojums būs varbūt pēc 20 un vairāk gadiem, bet ir skaidrs, ka ir gana daudz arī tautsaimniecības nozaru, kur jaunās tehnoloģijas rodas teorētisko zināšanu rezultātā. Tādēļ fundamentālajām zinātnēm vajadzīgs valsts atbalsts.
Pagājušajā gadā turpinājās zinātnisko institūtu konsolidācija. Šis ir pirmais gads, kad zinātniskie institūti, kuri saņēma viszemāko vērtējumu, vairs nesaņem valsts finansējumu. Ministrijai vajadzētu skatīties, kā notiek zinātnisko institūtu konsolidācija, lai institūti mācītos viens no otra pieredzes. Vairums institūtu šo procesu izmantojuši patiešām pozitīvai attīstībai. Cerams, ka tie lietderīgi izmantos struktūrfondu finansējumu, kam vajadzētu būt pieejamam gan pēcdoktorantūras projektiem, gan pētniecībai.
Jūs esat teikusi, ka bez skolu tīkla optimizācijas skolotāju algu reforma saistīta ar vēl vairākām pārmaiņām. Kādām?
Ir ļoti daudz skolotāju, kuri nevēlas savās stundās ielaist citus kolēģus. Tas nav pareizi. Jo, ja mēs pēc būtības vēlamies palīdzēt bērniem, kuri ir vai nu ļoti apdāvināti, vai nu kuriem ir grūtības mācībās, ir nepieciešama kolēģu sadarbība. Tā nepieciešama, lai kopīgi pieņemtu lēmumu, kas skolā maināms. Ir principiāli svarīgi to pieņemt, lai skolotāju vidū nebūtu diskusiju, ka, piemēram, viņiem par to nemaksā, tādēļ viņi to nedarīs.
Saistība starp algu reformu un skolu tīklu nav tik vienkārša. Skolās, kur ir maz skolēnu un daudz skolotāju, būs pilnīgi noteikti vajadzīga izšķiršanās, vai būs daudz skolotāju, katram no kuriem būs maza alga, vai būs maz skolotāju ar padarītajam darbam atbilstošu algu.
Kā jūs tagad izskaidrojat, kādēļ neizdevās gūt atbalstu skolotāju algu reformai, kādēļ pat pēc adaptācijas un modeļu izmainīšanas bija tik daudz iebildumu pret reformu gan no sociālo partneru, gan skolotāju puses?
Šis process labi izgaismoja visu pušu spēju sarunāties un uzklausīt citas puses argumentus. Par vēlēšanos iedziļināties plašākā kontekstā, ne tikai katra konkrētajā vajadzībā. Man ir ļoti žēl, ka [Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku] arodbiedrības vadība (mēs noteikti nerunājam par visiem arodbiedrības biedriem) premjeres vadītajā darba grupā jau pēc otrās tikšanās reizes izvēlējās paziņot, ka ministrijas piedāvājums tai nepatīk un tā gatavojas streikam. [LIZDAs vadītāja Inga] Vanaga piedalījās premjeres kundzes vadītajās sanāksmēs par skolotāju algu reformu, bet, kā pati teica, apzināti izvēlējās nekomentēt neko. Savukārt Finanšu ministrija izvēlējās pašā pēdējā tikšanās reizē pateikt, ka vēlētos redzēt pilnīgi citu domu gājienu visā modelī.
Kādā tikšanās reizē kādas pašvaldības vadītāji teica, ka viņiem galvenais, lai nevienam viņu cilvēkam netiktu samazināta alga. Viņi atzina, ka viņu prioritāte nav nevienlīdzības mazināšana. Šie cilvēki atzina, ka ir okei, ja vienā pašvaldībā skolotāji saņem vairāk nekā citā, bet viņiem svarīgi, lai tikai viņu darbinieki nesaņemtu mazāk. Šis atstāsts ir atbilde uz jautājumu, kādēļ reforma iestrēga. Tik bieži man nācās dzirdēt tādus teikumus kā «mums galvenais, kā ar pirmsskolas pedagogu algām, pārējais mums ir vienalga» vai «nevienlīdzība nav mūsu atbildība». Bet bērniem vajag, lai labi skolotāji strādātu visās skolās, ne tikai atsevišķās skolās!
Finanšu ministrija gribēja redzēt citu skolotāju algu modeli?
Jā, viņi gribēja redzēt citas idejas modelī. Skaidrs, ka katra grupa gribēja iegūt sev visvēlamāko rezultātu. Bet kādam ir jāpasaka - šoreiz nevaram dabūt visideālāko lēmumu, tādēļ ejam uz priekšu! Tas nenotika. Premjerministre izvēlējās ieklausīties politiski pieredzējušos politiķos (nekā es), un nevirzīties uz priekšu.
Kādos politiski pieredzējušos kolēģos? No Finanšu ministrijas?
Jā, Finanšu ministrijai bija ļoti liela nozīme.
Vienīgais publiski izskanējušais Finanšu ministrijas iebildums bija, ka no Izglītības un zinātnes nebija iespējams iegūt precīzus aprēķinus.
Skaitļus Izglītības un zinātnes ministrija precizēja jau vasarā, kad visu laiku bija kaut kas jāpārrēķina. Taču tad Finanšu ministrija iestājās par to, ka pašvaldībām jādod vairāk varas un valstij jāsamazina kontrole valsts dotā finansējuma sadalē. Pašvaldībām esot jāļauj pārdalīt valsts doto naudu skolotāju algām pēc to ieskatiem. Finanšu ministrija uzskatīja, ka šīm iespējām bija jābūt daudz lielākām, nekā bija tā brīža modelī. Tas nebija strīds par naudu, bet par ideju.
Šo viedokli izteica finanšu ministrs?
Darba grupās pārsvarā strādāja [Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils] Ašeradens.
Kāpēc arodbiedrībai bija svarīgi rīkot streiku?
Man radās priekšstats, ka, pēc Vanagas kundzes domām, premjeres vadītā darba grupa pievērsīsies tikai arodbiedrībai svarīgiem jautājumiem. Visi turēs priekšā arodbiedrības izvirzītās prasības un diskutēs tikai par šīm prasībām. Bet visas prasības bija saistītas ar naudu - vairāk naudas, vairāk naudas. Premjeres iecere bija uzklausīt gan pašvaldību vadītājus, gan citus, runāt gan par to, kas algu reformā patīk/nepatīk, gan par skolu tīkla sakārtošanu. Bija pašvaldības, kuras atbalstīja arodbiedrības idejas, bet bija pašvaldības, kurām bija cita vīzija.
Iespējams, arodbiedrības vadība nebija gatava dzirdēt viedokļus, kas to neatbalsta. Atšķirīgi viedokļi bija arī par skolu tīklu. Bija pašvaldības, kuras atbalstīja ideju, ka vajag noteikt kritērijus 10.klases veidošanai, bija tādas, kas uzskatīja, ka tādus kritērijus vajag arī pamatskolas klašu veidošanai, un bija tādas, kas bija pilnīgi citādos ieskatos. Bija arī pašvaldības, kuras teica - lai ministrija nosaka kritērijus, jo tas ir pareizi, bet mēs nekad saviem iedzīvotājiem neatzīsim, ka tas ir pareizi, ko jūs darāt. Ir liela viedokļu dažādība, un lēmumam, ko darīt ar skolotāju algām, būtu jābūt pieņemtam līdz šā mācību gada beigām.
Mēs mēģinājām principus par skolotāju atalgojumu sadalīt maksimāli sīkās vienībās, lai var diskutēt par konkrētām tēmām. Viss modelis ir sadalāms pa ķieģelīšiem. Skaidrs, ka nav iespējams šo skolotāju modeli izveidot no ideāliem ķieģeļiem, kas visiem patīk, bet katrs no šiem ķieģeļiem ir nomaināms. Ar arodbiedrību diskutējām par dažādiem jautājumiem visu vasaru, bet, tuvojoties rudenim, diskusijas kļuva aizvien grūtākas. Man nesaprotamu iemeslu dēļ LIZDA izvēlējās visnekonstruktīvāko iespējamo stratēģiju. Vienā tikšanās reizē viņi pieprasīja daudz lielākas algas pirmsskolu pedagogiem, nākamajā reizē par to noklusēja, bet bija sašutusi, ka augstskolu pasniedzējiem algas netiek paaugstinātas. Arodbiedrība bija izvirzījusi ļoti plašu prasību spektru, katra prasība ir izpildāma, bet visu izdarīt vienā piegājienā nav iespējams.
Kā jūs uzskatāt, vai jums ir izdevies vismaz daļu politiķu un sabiedrības pārliecināt, ka skolu tīklu sakārtošana vajadzīga ne tik daudz ekonomisku apsvērumu, cik izglītības kvalitātes dēļ?
Cilvēku proporcija, kas tā domā, noteikti ir pieaugusi. Jā, ekonomiskie faktori ir ļoti svarīgi, bet tie ir otrajā vietā. Svarīgāks ir jautājums, vai tiem bērniem, kuri mācās mazās lauku skolās, varam nodrošināt labu izglītības kvalitāti. Man bija sāpīgi lasīt skolotāju vēstuli no kādas skolas, kurās ir 30 skolēni un 14 skolotāji, ar prasību nepieļaut šīs skolas slēgšanu, lai gan tā atrodas piecu kilometru attālumā no citas skolas. Vēstulē minētais arguments - mazas skolas skolēni nekad nevarēs iekļauties lielā skolas kolektīvā. Es uzskatu, ka tā ir kaitniecība. Bērns ir spējīgs komunicēt ar citiem un, pabeidzot skolu, viņam tā būs nepieciešamība. Tādēļ bērnam pilnīgi noteikti ir vajadzīgs komunicēt ar cilvēkiem, kuri ir no ļoti dažādām vidēm, kuriem ir atšķirīgi uzskati.
Vai šai koalīcijai, kas veido arī jauno valdību, būs drosme pieņemt lēmumus skolu tīkla optimizācijai?
Es raugos diezgan cerīgi tā iemesla dēļ, ka [valdības vadītājs Māris] Kučinskis piedalījās premjeres vadītajās darba grupās. Man ir prieks, ka premjers atkārto tēzi, ka problēmas ar skolu tīkla sakārtošanu būs jārisina starpministriju līmenī. Tas izklausās cerīgi. Ļoti ceru, ka šajās sarunās izglītības kvalitāte būs prioritārs jautājums. Ir visi priekšnoteikumi, lai šo jautājumu risinātu kvalitatīvi. Arī Ilze Viņķele, kura ir ievēlēta par Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāju, ir cilvēks, kurš ir iedziļinājies šajās tēmās.
Bet, spriežot pēc jūsu stāstītā, vienā partijā, tas ir, „Vienotībā", nav vienprātības, kā panākt skolu tīkla sakārtošanu.
To, ka skolu tīkls ir jāsakārto, lozunga līmenī atbalsta visi. Viedokļi dalās par to, kā šo jautājumu risināt. Piemēram, Straujumas kundzei šķita ļoti svarīgi atrast visus iespējamos kompromisus ar pašvaldībām. Es nedomāju, ka pašvaldībām jāaizliedz atvērt mazas skolas, bet valstij vai Izglītības ministrijai būs jāseko izglītības kvalitātei šajās skolās. Arī vēstij, kā aprēķina skolotāju atalgojumu, jābūt ļoti skaidram. Nedrīkst cilvēkiem radīt ilūziju, ka, strādājot 10 vai 15 stundas (nedēļā), iespējams saņemt pilna laika atalgojumu. Es domāju, ka mazas skolas var pastāvēt, bet tad tām jābūt ar mazu skolotāju skaitam, un katram no skolotājiem jābūt attiecīgi kvalificētam.
Nevienam nav jāsaspringst uz skolu ātru slēgšanu, bet ir jāiespringst uz jauno skolotāju sagatavošanu, atbalstu jau esošajiem skolotājiem, skolu vadības, īpaši direktoru darba vērtēšanu. Tas ir vēl viens veids, kā veicināt kvalitatīvu izglītību. Tikai no tā, ka mēs matemātiski saskaitīsim, vai katram skolotājam ir gana daudz bērnu noteiktos kvadrātmetros, būs par maz. Viens aspekts, kas padara skolu apvienošanu tehniski sarežģītu, - mēs kartē daudzviet redzam divas nepietiekami noslogotas skolas nelielā attālumā vienu no otras, bet, pirms pieņemt lēmumu, ka tās ir jāapvieno, vispirms jāpaskatās, vai divu skolu skolēni var satilpt vienā ēkā. Vissarežģītākās situācijas ir uz divu pašvaldību robežām: skolas atrodas viena otrai tuvu, bet atšķirīgās pašvaldībās. Kā panākt, lai pašvaldības vienojas? Pagaidām tam nav risinājuma. Jaunajā struktūrfondu finansējumā pie skolu modernizācijas projektiem iestrādāts noteikums - ja divas mazas skolas apvienosies, tad tas tiks uzskatīts par pozitīvu papildus nosacījumu finansējuma saņemšanai.
Kad jūs sākāt strādāt ministra amatā, teicāt, ka no partijas, kas jūs izvirza šim amatam, gaidāt ideoloģisko atbalstu un šī atbalsta materializēšanos budžeta sadalē. Kāds bija „Vienotības" atbalsts jums?
Aizvadītais gads „Vienotībai" ir bijis sarežģīts. Partijai bija daudzas prioritātes, bet izglītība un zinātne noteikti nebija starp šīm prioritātēm. 2016.gada valsts budžets izglītībai netika samazināts. Bet es nezinu, vai par to jāpriecājas. Tā būtu ironizēšana, ja teiktu, ka varēja būt sliktāk. „Vienotību" veido tik atšķirīgi cilvēki! Premjere centās būt atbalstoša, un to apliecina viņas iesaiste skolotāju algu modeļa darba grupās. Bet, izšķiroties par modeļa iedzīvināšanu, viņa ieklausījās politiski pieredzējušākos kolēģos nekā es.
Vai aizvadītā gada laikā mainījās jūsu priekšstati par politiku? Mēs uz politiku skatāmies kā uz teātri, kas atstāj iespaidi uz mūsu dzīvi.
Man šķiet, ka tas ir ļoti nepareizi, - skatīties uz politiku kā uz teātri. Tieši šī iemesla dēļ es iesaistījos politiskā darbībā, kas man līdz šim bija sveša. Politika nav stāsts par politiķiem, politika ir stāsts par mums. Kādēļ politika un ne-politika tiek nodalīta ar televizora vai datora ekrānu? Kādēļ mainās attieksme pret cilvēku atkarībā no tā, cilvēks ir vai nav politikā? Piemēram, es biju žurnālista Jāņa Dombura vadītajā raidījumā vispirms kā „Iespējamās misijas" direktore, bet pēc divām nedēļām kā izglītības ministre. Cik ļoti mainījās attieksme! Kamēr biju eksperte, es biju cienījams cilvēks, bet kā ministre es vairs nebiju tik cienījama, pret mani izturējās tā, it kā man būtu savtīgi mērķi. Divās nedēļās es noteikti nebiju mainījusies! Tas nav tikai jautājums par to, kāpēc pret mani tā vai citādi izturējās. Tas ir jautājums, kādēļ cilvēki izturas pret politiku kā pret operu, ar kuru tiem nav nekāda sakara. Vai tu kā pilsonis esi atbildīgs par to, par ko nobalsoji?
Bet politikā bija dažas lietas, kas mani pārsteidza. Ir daudzi politiķi, kuri atsakās no atbildības par savas partijas lēmumiem ar atrunām, ka viņi jau nav, piemēram, „Vienotībā", viņi ir tikai politiskā grupā, kas veido šo partiju. Ir politiķi, kas aiz aizslēgtām durvīm saka vienu, bet publiski - kaut ko citu. Aizvadītie mēneši ir nodarījuši lielu ļaunumu sabiedrības priekšstatiem par politiku. Pēdējie mēneši bija vairāk personību cīņa par amatiem, nevis cīņa par idejām. Tomēr es joprojām aicinu visus jauniešus un profesionāļus, kas nav tik jauni, apsvērt iespēju iesaistīties politikā. Nav pareizi politiku vērot tikai pa televizora ekrānu un abstrahēties no visa notiekošā. Mēs ievēlam politiķus, mēs esam tie cilvēki, kurus redzam politikā. Mēs nedabūsim prātīgus un gudrus valstsvīrus, ja paši nebūsim atbildīgi un ja neatvēlēsim laiku, lai iedziļinātos politikā.
Jūs uzņēmāties ministra amatu kā pilsoniski aktīvs cilvēks, kā izglītības eksperts, bet jūsu pašas stāstītais liecina, ka jums, kura nebijāt „Vienotības" biedre, politiķu lēmumi vai viedokļi ne vienmēr bija saprotami. Tas nerada stikla sienas sajūtu?
Tas ir cits stāsts. Tas ir jautājums, vai partija var strādāt kā viena komanda, vai komanda ir iespējama vienā partijā. Pēc aizvadītā gada pieredzes es domāju, ka nav pareizi izvirzīt ministra amatam cilvēku, kas nav partijā. Tam vajadzētu būt cilvēkam, kas ir tautas ievēlēts. Bet tas nozīmē, ka partijai ir jābūt tik interesantai, ka tā spēj piesaistīt profesionāļus, kuri var ietekmēt viņiem svarīgus procesus. Kādēļ tad partijā nav biedru, kas būtu ar mieru ieņemt ministra amatu? Ja partija raksta savu programmu un dod solījumus vēlētājiem, tad jābūt stratēģijai, kā šo programmu īstenot.
Veidojot jauno valdību, daudzi jūsu kolēģi teica, ka jūs bijāt laba ministre. Vai kāds no „Vienotības" jums paskaidroja, kādēļ nevarējāt turpināt šo darbu?
Man nav bijis neviena komentāra no kolēģiem. Bet es to neuztveru personīgi, jo mēs visi pēdējā pusgada laikā esam vērojuši milzīgas attīstības grūtības „Vienotībā".
Kas ir jūsu personīgais ieguvums, strādājot ministra amatā?
Lai gan aizvadītais gads man bija grūts gan Eiropas prezidentūras dēļ, gan LIZDAS vadības dēļ, gan tādēļ, ka manai partijai ir sarežģīts laiks, tomēr ir izdevies izdarīt vairākas ļoti fundamentālas lietas. Man personīgi šķiet, ka ir bijis salīdzinoši vairāk diskusiju par izglītību. Ka šīs diskusijas ir bijušas argumentētākas, dziļākas, ka ir vairāk runāts par izglītības kvalitāti. Dažādās auditorijās esmu dzirdējusi vārdus «kvalitāte», «pieejamība», «izmaksu efektivitāte». Visbeidzot man ir prieks, ka iepazinu jaunus cilvēkus, ka man bija iespēja strādāt ar viņiem kopā.