Nav pamata šaubīties, vai Latvijas lūšu saime ir kupla, veselīga un stabila. Medības mūsu lūšu populāciju neapdraud. Bet būt vai nebūt lūšu medībām — tas gan ir karsts jautājums
Iespējams, stāsts par mednieku un sabiedrības konfliktu sākās 2016. gadā, kad medniece Gunita Kaņepe portālā Medniekiem.lv ievietoja fotogrāfiju ar nupat nomedītu lūšu mammu un komentārā izteica vilšanos, ka mazie lūsēni pasprukuši un palikuši nenomedīti. Tas izsauca milzīgu sašutuma vētru sociālajos tīklos un diskusiju par šādu medību lietderību un ētiskumu. Lai gan pagājuši pieci gadi, emocijas nav norimušas, un katra nākamā fotogrāfija ar nomedītu lūsi izsauc jaunu dusmu vilni. Ne tikai zinātnisko pētījumu, bet arī sabiedrības spiediena rezultātā Valsts meža dienests šajā medību sezonā ieviesis aizliegumu medīt lūšu mātītes, kurām ir kaķēni, un paudis siltu ieteikumu nemedīt lūšus ar dzinējiem bezsniega apstākļos. Ir samazināts arī pieļaujamais sezonā nomedīto lūšu skaits.
Taču sabiedrība nav gatava apmierināties tikai ar niansēm lūšu medību ierobežojumos. Pērnruden platformā Manabalss.lv rekordīsā laikā tika savākts vairāk nekā 11 000 parakstu par pilnīgu lūšu medību aizliegumu. Iniciatīvas autors Jānis Vinters ir pārsteigts par cilvēku atsaucību: «Nebiju drošs, ka izdosies savākt vajadzīgo parakstu skaitu. Vienīgais skaidrojums — mums visiem mājās ir kaķi, kurus mīlam. Lūsis ir kā liels, skaists meža kaķis.»
13. maijā Saeima nodeva lūšu medību aizlieguma jautājumu izkatīšanai Tautsaimniecības komisijā. Līdz gala lēmumam vēl ejams tāls juridisks un politisks ceļš, taču viens ir skaidrs — Latvijas sabiedrība pirmo reizi tik aktīvi, pat karojoši nostājusies kāda savvaļas dzīvnieka pusē.
Lai gan mežzinātnes speciālisti, lūšu pētnieki un mednieki pārsteidzošā vienprātībā pauž, ka medības lūšu populāciju Latvijā neapdraud, sabiedrībai ir cits viedoklis — lūšu medības nav idejiski un ētiski pieņemamas.
Lūša dzīves ainiņas
Manas agrās bērnības labākais draugs bija puika vārdā Krišjānis, kura ģimenes lauku mājās vasarās mēdzu viesoties. Mūs pieskatīja vecmāmiņa, kurai lielākās raizes radīja divu sīkuļu nesankcionētie pārgājieni cauri priežu mežiņam uz tuvo un kārdinošo jūru — nedod Dievs, mēs sadomātu iet ūdenī bez pieaugušo klātbūtnes! Tādēļ omīte drošības labad izdomāja biedējošu stāstu par lūšiem, ar kuriem esot pilns mežs. Tie bērnus noturot par zaķēniem un uzbrūkot no augšējiem koku zariem. Es šo versiju pilnībā «nopirku». Omītes cerētais efekts pārvērtās par defektu — mani vairs nebija iespējams pierunāt iet uz jūru pat kopā ar pieaugušajiem, visu mežā ejamo ceļu raudāju patiesās nāves bailēs. Atklāti sakot, nodzīvoju vismaz līdz 25 gadu vecumam ar aplamu fobiju, ka lūši cilvēkiem uzbrūk no kokiem.
Tad nu sāksim lūša dzīves tēlojumu ar vienkāršo faktu, ka lūši nelēkā pa koku zariem un medījumam neuzbrūk no augšas. Lūsis pārsvarā dzīvo uz zemes un medī tā, kā kaķis ķer peli — negaidītā ieskrējienā no slēpņa. Pieaudzis lūsis nemaz nav fiziski spējīgs uzrausties stāvā, taisni augošā kokā. Lielu briesmu gadījumā to var tikai jaunie lūsēni. Lūši pārsvarā mīt alās, klinšu vai akmeņu spraugās un zem kritušiem kokiem.
Lūsis nekad nav uzbrucis cilvēkiem, arī bērniem ne. Mēs noteikti lūšiem negaršojam. Atšķirībā no vilka un lapsas, lūsis neuzbrūk arī mūsu mīluļiem — suņiem un kaķiem. Nav reģistrētu, pierādījumos balstītu liecību par gadījumiem, kad Latvijā lūši būtu uzbrukuši mājlopiem, lai gan aita un kaza teorētiski ir lūša ēdienkartē.
Arī leģenda, ka lūši apēd tikai medījuma aknas un sirdi, bet pārējo ķermeni atstāj kā baisu liecību par savām vampīriskajām izdarībām, ir muļķības.
Latvijas valsts mežzinātnes institūta Silava bioloģijas doktors Jānis Ozoliņš, kurš profesionāli pēta lūšus vairāk nekā 25 gadus, skaidro: «Cilvēki nejauši mēdz uziet lūša aizēstu medījumu un secina, ka apēstas tikai iekšas. Patiesībā lūsis ir ticis cilvēka vai sava dabiskā ienaidnieka vilka izbiedēts un tāpēc pie medījuma vairs neatgriežas. Normālos apstākļos tas visu nomedīto stirniņu apēstu tik centīgi, ka pāri paliktu tikai galva un kājas.»
Latvijā lūša galvenā barība ir stirnas — vismaz 80% medījuma. Zaķi, vāveres, putni un citi sīkāki dzīvnieki lūsim ir tikai nejauša kulinārā izklaide jeb brīvdienu «brančs». Lūsis var nomedīt arī par sevi augumā nesalīdzināmi lielāko briedi. Interesanti, ka medījuma sarakstā nav tikai mazākie, vecie vai slimie dzīvnieki. Bieži lūsis piežmiedz tieši spēcīgos, augumā lielos stirnu āžus. Tie ir savstarpējo teritoriālo kauju un hormonu vētru pārņemti tēviņi, kas cīnās par ietekmi un mātītēm, tāpēc vaktē viens otru, bet galīgi aizmirst ar acs kaktiņu pieskatīt savu patieso ienaidnieku — lūsi.
Lūsis upuri nogalina klusi, baisi un bez asinīm. Lielais kaķis medījumu nožņaudz. Iekožas kaklā un tur. Reizēm ļoti ilgi, kamēr pārnadzis beidz skriet un kārpīties, zaudē elpu un iegrimst mūža miegā.
Viena lūšu tēviņa apdzīvotā teritorija var aptvert 50 000 kvadrātkilometru, vistālāk tie ceļo pārošanās laikā, pa ceļam izkaujoties ar citiem čaļiem un aplaimojot ar savu genofondu vairākas dāmas. Protams, Latvija nav tik milzīga, lai katrs tēviņš un māte ar bērniem baudītu cēlu vientulību savā karalistē — viņu teritorijas pārklājas un brīžiem ir blīvi apdzīvotas. Latvijā visvairāk lūšu dzīvo Ziemeļkurzemē un Ziemeļvidzemē, pēdējos gados uzietas liecības par lūšu klātbūtni arī Pierīgas mežos.
Bet, ja gribam runāt par kaut aptuvenu lūšu skaitu Latvijā, sākas liels juceklis. Katra institūcija uzrāda atšķirīgus datus, piemēram, Valsts meža dienesta atzinumā tie ir aptuveni 1500 lūšu, bet pētnieka Jāņa Ozoliņa uzskatā — 600—800 lūšu. Rodas šaubas par skaitīšanas metožu korektumu. Tieši šīs nesakritības kļuvušas par karstu kartupeli lūšu medību aizstāvju un noliedzēju cīņās.
Kā saskaitīt lūšus
Aizstāvot sabiedrības prasību Saeimas komisijā par lūšu medību aizliegumu, Jānis Vinters balstījās arī uz Valsts kontroles atzinumu, kurā norādīts, ka mednieku, mežsaimnieku un lauksaimnieku intereses ir likušas aizmirst ES deklarētos mērķus. Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamās sugas — lūšu — medību limitus Latvijā nosaka, ņemot vērā dzīvnieku skaitu. Tomēr šie dati dažādos avotos atšķiras līdz pat astoņām reizēm. Tas dod iespēju ar datiem manipulēt, it īpaši — pieņemot lēmumus par sezonā nomedījamo dzīvnieku skaitu. Valsts kontroles atzinumā arī teikts, ka ES Tiesas judikatūra neļauj secināt, ka īpaši aizsargājamas sugas labvēlīgs stāvoklis ir pietiekams pamats tās medīšanai, un tās neievērošana rada tiesvedības risku pret Latvijas valsti. Bet tieši lūšu populācijas labvēlīgais stāvoklis ir stiprākais arguments lūšu medību pastāvēšanai Latvijā.
Žurnāla Ir uzrunātie Valsts meža dienesta, Latvijas valsts mežzinātnes institūta Silava un mednieku organizācijas pārstāvji atzīst, ka Latvijā lūšu populācija ir stabila, veselīga un to nekādi neapdraud medības, pat ja uzrādītie dati par lūšu skaitu atšķiras. Ilggadējais lūšu pētnieks Jānis Ozoliņš uzsver, ka lūši ir viena no visvairāk pētītajām sugām Latvijā. Viņiem nekad nav klājies tik labi kā tagad. Zemākais punkts visu plēsēju, arī vilku un lāču dzīvē bijis no 19. gadsmita beigām līdz Otrajam pasaules karam — pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad agrārā reforma gluži kā «Jaunsaimnieks un Velns» izsvēpēja gan mežu masīvus, gan pārnadžus un plēsējus. Padomju laikā lūšu dzīve bija raiba un nepietiekami pētīta, bet kopš jaunās tūkstošgades viņu skaits Lavijā ir pastāvīgi pieaudzis.
Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis nenoliedz, ka datu ievākšana par lūšiem ir sarežģīta, jo lūsis ir plaši migrējošs, bikls un izveicīgs dzīvnieks, kuru nevar vienkārši izsekot, apgredzenot un saskaitīt. Piemēram, par lūšu klātbūtni var ievākt datus, vadoties pēc pēdām sniegā, taču jāuzmanās, lai viena dzīvnieka pēdas lielākā areālā «nepierakstītu» vairākiem lūšiem. Par lūšu klātbūtni var spriest pēc midzeņiem, izkārnījumiem un plēsēja upuru atliekām ar attiecīgu ilkņu nospiedumiem.
«Nebaidos atzīt, ka mūsu metodes lūšu uzskaitīšanā ir nepilnīgas un uzlabojamas. Veids, kā sarunājamies ar sabiedrību un skaidrojam šo datu ieguvi, arī jāuzlabo. Taču uzskatu, ka arī Valsts kontrole savos atzinumos var kļūdīties tieši tāpat, kā mēs ar datiem. Atšķirībā no Valsts kontroles mēs ar lūšu populācijas uzskaitīšanu nodarbojamies daudzus gadus. Un nekad neesam šiem datiem piegājuši vieglprātīgi vai ar mērķi lobēt mednieku intereses.»
Silava veic telemetriju jeb apkakles raidītāju piestiprināšanu savvaļas lūšiem, lai izsekotu to gaitas. Nupat sākts pētījums, ko atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds — iegūt lūšu DNS paraugus no lūšu matu lamatām. Tā ir neinvazīva metode, kad lūsis netiek ne nomedīts, ne notverts pētījuma nolūkā. Zvērs iziet cauri nemanāmām «ķemmēm», atstājot savu spalvu.
Tomēr visvairāk izmantojamo datu, liecību par lūšu klātbūtni un pētījumu materiālu sniedz tieši mednieki.
Noderīgie mirušie
Kopš 90. gadu sākuma, kad atjaunotajā brīvvalstī sākās pētījumi par lūšiem, svarīgs izziņas avots ir nomedītie eksemplāri — dzimums, vecums, veselības stāvoklis un, galu galā, ar lodi «noķerto» dzīvnieku skaits kalpo par svarīgu datubāzi. Latvijā aizvien pastāv vēsturiski izveidojusies situācija, kad mednieki lūšu pētniekiem būtībā ir neaizvietojami kolēģi. Mednieki ziņo par lūšu pēdām, viņu klātbūtni barotavās un nejauši redzētiem vai nomedītiem lūšiem citu medību laikā.
Situācija ir kutelīga — medības izradās lētākais veids, kā zinātniekiem iegūt datus par lūšiem, atzīst Valters Lūsis. «Valstij jālemj, vai varam atļauties citas datu ieguves metodes. Pagaidām neredzu, ka mums pietiktu līdzekļu modernākām un neinvazīvām praksēm.»
Arī lūšu lielākais draugs Jānis Ozoliņš atzīst, ka par lūšu dzīvi pētnieki daudz uzzina no medniekiem. Par katru nomedīto lūsi ir jāatskaitās un jāsniedz precīzas ziņas, un vairums mednieku šo prasību godprātīgi ievēro ne tikai rakstiski, bet arī nodod dzīvnieku izpētei.
Trofeja un adrenalīns
Ir pilnīgi skaidrs, ka lūšu medībām Latvijā nav saimnieciska pamatojuma. Atšķirībā no vilka aitās vai lācīša ķepainīša bišu dravā lūsis cilvēkam nenodara nekādu kaitējumu. Tātad paliek divi medību iemesli — jau minētā datu ieguve un pašu mednieku prieks. Tieši otrais faktors sabiedrībā izsauc vislielāko pretestību un rūgtumu. Lūšu medību aizlieguma iniciators Jānis Vinters uzsver: «Lūši Latvijas mežos ir mūsu kopējais labums un vērtība. Bet medības ir šauras sabiedrības grupas interese un bauda. Lūšu populācija tiek atšauta kāda īpaša hobija un lobija — medību aprīkojuma un pat speciālā apģērba tirgotāju — interešu vārdā. Runa ir par mednieku adrenalīnu un emocijām, kuras ir prioritārākas par lūšu populāciju un Latvijas dabas daudzveidību.»
Mednieku savienības priekšsēdētājs Jānis Baumanis sarunu sāk ar vārdiem: «Vēlos skaidri pateikt, ka Latvijas mednieku nolūks nav nošaut pēdējo dzīvo lūsi. Mēs neesam asinskāri mežoņi, kuriem gribas tikai šaut pa labi un pa kreisi. Gluži pretēji — katram saprātīgam medniekam ir mērķis, lai lūšu populācija Latvijā būtu stabila un veselīga arī pēc pieciem, 10 un 30 gadiem.» Baumanis uzskata, ka medniekus tendenciozi demonizē, bet nenoliedz, ka dažu mednieku rīcība mežā un uzvedība sociālajos tīklos ir kā lāča pakalpojums pārējiem, arī bēdīgi slavenie lūšu mednieces izteikumi 2016. gadā.
Kāpēc medniekam tik ļoti gribas nošaut lūsi? Kāpēc mednieki uzstāj uz lūšu medību atļaušanu? Jānis Baumanis saka — medniecība ir dzīvesveids un tradīcija, tāpat kā sēņošana un makšķerēšana. Mēs katrs gribam nogriezt skaistāko baraviku un noķert lielāko zivi. Arī lūša vai vilka nomedīšana ir kas īpašs, jo plēsēji ir medniekam līdzvērtīgi spēlētāji lielajā meža spēlē. Stirnu populācijas retināšana diemžēl nav iemesls, kādēļ kāds kļūst par mednieku.
No lūšiem iegūtās trofejas netiek tirgotas, jo tas juridiski ir pārāk sarežgīti. Vairums nošauto lūšu pārtop izbāzeņos kā piemiņa no lielās veiksmes. Vairums lūšu un vilku tiek nomedīti nejauši citu medību laikā, atzīst Baumanis.
«Jebkuram Latvijas medniekam viņa hobijs izmaksā dārgi. Lai cik stirnu, mežacūku un aļņu nomedītu, iegūtā gaļa neatsvērs izdevumus. Medniecība pie mums balstās uz privātajiem resursiem. Bet sabiedrība gaida, ka mednieki Latvijā kalpos tikai kā kaitēkļu iznīcinātāji — šaus tās sugas, kas traucē lauksaimniecībai un viensētu dārziem. Tādā gadījumā tās vairs nav īstas medības, bet pakalpojums, tāpat kā žurku un prusaku iznīcināšana. Piedodiet, bet par pakalpojumiem ir jāmaksā,» norāda Baumanis.
«Pirms pāris gadiem bija līdzīgas emocionālas diskusijas par vilku medībām. Tagad par lūšiem. Šķiet, cilvēki nesaprot dabas kopsakarības. Piemēram, vilki ir lūša vienīgais dabiskais ienaidnieks, kurš konkurē uz barību un var arī nokost un apēst lūša kaķēnus. Kur savairojas vilki, tur pazūd lūši. Medījot vilkus, mēs palīdzam lūšiem. Cilvēks dabā jau tiklāt ir iejaucies, ka bez mūsu līdzdalības vairs nav iespējams noturēt dabas daudzveidības līdzsvaru. Mēs esam tie, kuriem dzīvnieku skaits jāregulē tā, lai visas sugas izdzīvotu. Bez medībām tas nav iespējams,» saka Jānis Baumanis.
Lūsis bez lodēm
Kas notiktu, ja lūšu medības Latvijā tiktu aizliegtas? Nekas īpašs nenotiktu, teic lūšu labākais draugs un pētnieks Jānis Ozoliņš. Lūšu populācija nesavairotos ģeometriskā progresijā, un mēs pastaigā pa mežu nesastaptu desmit lūšus, kas mums priecīgi māj ar ķepām kā Dziesmusvētku gājiena dalībnieki. Dabā valda pašregulācija. Jo vairāk stirnu ēdienkartei, jo vairāk lūšu. Vairāk jauno lūsēnu vai bezzobaino lūšu večuku, kuri iet bojā dabiskās izlases kārtā, tikai mēs par to neuzzinātu. Tas procents lūšu, ko nogalina medībās, ņemtu galu citādi, uzskata pētnieks. Mednieki pārsvarā nošauj vecus, slimus vai ļoti jaunus lūšus, kuri ir pakļauti dabiskās atlases nepielūdzamajiem noteikumiem.
«Noteikti negribu būt mednieku advokāts, jo esmu lūšu advokāts. Bet nevaru arī klaji melot, teikdams, ka medības apdraud lūšu populāciju. Tā nav taisnība. Visvairāk mani aizvaino, ka lūšu medību aizlieguma iniciatori apšauba mūsu pētījumus un datus. Ir sajūta, ka mans gandrīz 30 gadus ilgais darbs nav nekā vērts,» saka Jānis Ozoliņš.
Arī Valsts meža dienesta speciālists Valters Lūsis piekrīt, ka lūšu medības populācijas dinamiku būtiski neietekmē. Ja lūšus nemedītu, būtu arvien vairāk uz ceļiem notriekto, savu jauno dzīves teritoriju neatradušo un citādi dabas likumu atlasīto dzīvnieku. Kā slavenais Jaunjelgavas lūsis, kura ārstēšanai sabiedrība ziedoja prāvu naudas summu. Laika gaitā šādu dzīvnieku būtu arvien vairāk. Jautājums, vai ziedotāju entuziasms saglabātos.
Jānis Ozoliņš norāda, ka Latvijā nav nevienas savvaļas plēsēju patversmes, kur šādus dzīvniekus uzņemt un ārstēt. Mednieks Jānis Baumanis stāsta par gadījumu Ziemeļvidzemē, kad gados vecs lūsis, kurš vairs nebija spējīgs pats medīt, nedēļu ložņājis ap kādas lauku omītes vistu kūti. Omīte tajā brīdī neķēra telefonu, lai nofotografētu lūsi. Viņai bija bail.
Lūša viedoklis
Tas ir vienkāršs fakts — lūsis visā Eiropas Savienībā ir aizsargājams dzīvnieks. Arī Latvijā tas būtībā nav iekļauts medījamo dzīvnieku sarakstā, tomēr tiek medīts «izņēmuma kārtā», jo lūšu populācija Latvijā nav apdraudēta. Lūšu medības patlaban notiek tikai trīs Eiropas valstīs — Zviedrijā, Somijā un Latvijā. Skandināvijas valstīs lūšu medību iemesls ir vienkāršs — tie uzstājīgi apdraud ziemeļbriežu ganāmpulkus, tāpēc populācija jākontrolē. Latvijā lūsis neapdraud neko, taču nomedīto dzīvnieku skaits ir krietni lielāks nekā abās minētajās ziemeļvalstīs. Latvijā atļauts nomedīt 20% lūšu populācijas — tā ir lielākā mednieku brīvība Eiropā. Jānis Vinters un citi sabiedrības pārstāvji apšauba šīs brīvības pareizību.
Ja lūsi nemedītu, Latvijas dabā praktiski nekas nemainītos. Vienkārši lūsim būtu tiesības nomirt pašam, nevis no mednieka lodes. Ja lūsi pārlieku izmedītu, dabā arī nekas būtiski nemainītos, izņemot jenotsuņu un lapsu skaitu, kuras lūšu mammīte teritorijas tīrības vārdā ap savu midzeni rūpīgi apkož. Lūša eksistence nav pielīdzināma bišu eksistencei. Lūši cilvēcei neko daudz nepienes un arī neko neprasa. Jautājums ir par to, vai mēs gribam un varam lūsim kā aizsargājamam dzīvniekam likt svētu mieru, ļaut dzimt un mirt pašam.
Jānis Vinters, kurš ierosināja iniciatīvu par lūšu medību aizliegumu, ir pārliecināts, ka Latvijas likumdošanā nekas nemainīsies, jo «šajā nākamajā lemšanas komisijā visi ir mednieki — Bondars, Dūklavs». Taču viņš ir gatavs iet tālāk līdz Eiropas Tiesai, lai panāktu lūšu saudzēšanas lēmumu.
Lūšu pētnieks Jānis Ozoliņš prognozē, ka lūšu medības drīzumā aizliegs.
Senie grieķi teica — tautas balss ir Dieva balss. Mednieki un zinātniskie darbinieki var iebilst, ka lūšu aizstāvji ir pilsētnieki, kuri no dabas realitātes un lūšu dzīves neko nesaprot, ka viņu viedoklis balstīts tikai emocijās, nevis faktos un zināšanās. Bet lūša viedoklis droši vien sakristu ar tautas balsi un pilsētnieku domām.
The post Lūši un lodes appeared first on IR.lv.