Pirms sešiem gadiem Andris un Dace Pastari prātoja par punkta likšanu savai darbībai piensaimniecībā un ražīgā ganāmpulka izpārdošanu. Taču tagad saimniecībā uzcelts jauns komplekss slaucamajām govīm, to skaits ir gandrīz dubultojies un saimniecības vadībā jau vairākus gadus iesaistījušies Pastaru bērni Jānis un Arlita
Tagad vērojamā paaudžu maiņa lauku saimniecībās nav tikai stāsts par to, grib vai negrib jaunie palikt laukos. Stāsts vairāk ir par to, kāpēc vienkārša ierasto lomu (vecāki — bērni) maiņa uz juridiski korektu (biznesa partneri) uzšķiļ tik krāsainu izjūtu, pārdzīvojumu un emociju gammu.
«Man šķiet — mēs vieglāk strādājām, vairāk paļāvāmies uz intuīciju, jušanu, kā labāk. Jaunie urbj, it īpaši Jānis, rēķina visu līdz sīkumiem. Vai tā ir labāk? Nezinu…» atšķirīgo pieeju iezīmē Dace.
Andris, brīdi klusējis, rāmi bilst: «Savas zināšanas pamatā esmu guvis praktiskajā pieredzē. Vienkārši sāc darīt darbu, un tas tevi atved līdz rezultātam. Bet atnāk dēls, un viņa ieskatā pieredze nav arguments. Viņš var visu nakti pavadīt, rokoties internetā, aicināt trīs konsultantus, lai beigās nonāktu pie tā, ko ieteicu jau sākumā!»
Tagad SIA Pērles A.A.J. valdes priekšsēdētājs ar smaidu atceras to, kas sākotnēji šķitis viskaitinošākais. Daces vērtējumā Andris un Jānis ir «pilnīgi vienādi», ar raksturiem un pagalam nepiekāpīgi, tāpēc bijušas arī domu apmaiņas, kurās «spalvas pa gaisu putēja». Taču, vētrām pierimstot, biznesa partneri iemācījušies ieklausīties un nesasteigt, kad idejām jādod laiks nobriest.
Atturīgā debesu manna
Andris un Dace pirms vairāk nekā 30 gadiem saimniekot Naukšēnu novada Ķoņos sāka ar neko, precīzāk — ar mīnus desmit tūkstošiem rubļu, ko toreizējais kolhozs aizdeva jauno mežsargu pārim mājas iegādei un remontam. Kā jau ienācējiem, laikos, kad neko nevarēja dabūt un visu vajadzēja sarunāt, regulāri nācies atdurties pret ziemeļvidzemnieku atturīgumu. Kad arī pēc vairākiem gadiem attieksme neko daudz nav mainījusies, varakļānietis Andris vaicājis kādam lādzīgam ķonietim: bet kad mūs te pieņems par vietējiem? «Kāds laiciņš paies…» domīgi novilcis vīrs. Un uzmundrinoši piebildis: «Jūsu mazbērni jau noteikti būs vietējie!»
Sākot saimniekot Breša zemniekiem piešķirtajos 15 hektāros, bijis skaidrs, ka debesu manna no jūkošā kolhoza privatizācijas viņiem netiks un būs vien jāpaļaujas uz pašu spēkiem un apsviedīgumu. Sākumā Pērles bija plaša profila saimniecība. Esot izmēģinājuši kādus simt virzienus — aitas, zosis, trušus… Bijusi arī sivēnmāte un akrobātisks krosiņš pa kaimiņa tīrumu, ķerot izsprukušos suķus… Gana izskraidījušies, nosprieduši, ka jāspecializējas, un 1995. gadā pievērsušies piena lopkopībai.
Izremontējuši veco laukakmeņu kūti, kur varēja sarindot sešpadsmit govis, stiepuši uz steķīti piena kannas, jaucoties mēslos līdz ausīm, likuši kopā mūždien plīstošo mēslu transportieri… Bet nopelnītā piena nauda tik vien devusi kā iespēju rullēt tālāk agro rītu un nebeidzamo darbu riteni. Iedvesmojoši tas nav bijis, taču viegli padoties Pastari nav grasījušies.
Pionieri ar plusiņiem
Pieredzes braucienā pie Somijas saimniekiem Andris noskatīja vienkāršas konstrukcijas vaļējo kūti. Safotografēja un, atgriezies mājās, sāka būvēt savu «pērli» — Latvijā pirmo atvērto, brīvās turēšanas govju kūti 40 lopiem. Kad 1997. gadā tā bija pabeigta, Pērles kļuva par galveno lauku apskates objektu. Autobusi vai ik dienu piestāja māju ceļa galā, un nozares interesenti organizētās grupās devās aplūkot brīvās turēšanas pionieru veikumu, lai ar rūpju izteiksmi sejā uzdotu netrūkstošo jautājumu — bet kā tad ziemā? Izrādās — labi ziemā, kūtī tādi paši mīnusi kā ārā, bet saimniecības vidējo izslaukumu līkne kāpj.
Pērļu dibinātāji lēš, ka atspērienu turpmāko gadu izaugsmei deva divas lietas. Pirmā — sadarbība ar veterinārārstu Egilu Juitinoviču, kurš lauza ierastos priekšstatus par labturību un uzskatāmi parādīja, ka, kardināli mainot pieeju, piena lopkopībā var strādāt un pelnīt, nemokot nedz sevi, nedz lopiņus.
Otra lieta — saprātīga darba dalīšana. Andris atzīst: «Piedaloties zemnieku sanākšanās, pamanīju, ka Dace ļoti labi prot skaidri formulēt domas, saprotami izstāstot, kas jādara, lai kaut ko sasniegtu. Ja neproti runāt, pārliecināt un sarunāt, tad netiec arī pie darīšanas. Bez viņas es droši vien joprojām 15 hektāros ar vecu lūzni lēnām čunčinātu!» Sadalījuši ietekmes sfēras (Dacei — projekti, inovācijas, pārrunu vadīšana; Andrim — praktiskā darbu vadīšana un darīšana), abi visai sekmīgi modernizēja saimniecību, piesaistot Eiropas Savienības atbalsta projektu naudu.
Daces pārliecināšanas spējas labi raksturo kāds amizants nostāsts. Pastari bija pasūtījuši jaunu, gana dārgu Westfalia (tagad GEA) slaukšanas iekārtu, un firma Andrim uzsauca braucienu pie vācu piensaimniekiem. Kamēr saimnieks ārzemēs, kādu nakti Pērļu pagalmā, sirdīgi rūkdama, iestūrēja milzu fūre ar poļu numuru… «Es mājās viena ar maziem bērniem! Ņēmu bisi, gāju pagalmā, pati pārbijusies, bet sataisīju dusmīgu ģīmi un saucu: sēdi kabīnē, ārā nelien! Pakustēsies, šaušu!» Daces uzruna bija tik argumentēta, ka šoferītis visu nakti nosēdējis stalts kā svece, stingi iekrampējies stūrē. No rīta ieradās Westfalia tehniķi un viņu atsvabināja. Fūre bija atvedusi jauno slaukšanas iekārtu.
Vikingi un muzikālas govis
Jau no pirmajiem saimniekošanas gadiem Pērlēs mērķtiecīgi veidots augstražīgs ganāmpulks. Ne tāpēc, ka prieku sagādā regulāra iekļūšana valsts izslaukumu rekordistu trijniekā. Rakstot maģistra darbu ekonomikā, ko pēc norvēģu programmas varēja apgūt Lauksaimniecības universitātē, Dace analizēja dažādu faktoru ietekmi uz rentabilitāti piena lopkopībā un secināja, ka vistiešāk ienākumus ietekmē izslaukumu līmenis. Bet kā panākt, lai tas stabili turas krietni virs maģiskajiem 10 tūkstošiem kilogramu no govs gadā?
Andris skaidro, ka tam vajadzīgas tikai trīs lietas: komfortabla (govs izpratnē) dzīves vieta, laba barība un ļoti laba ģenētika. «Ikdienā tas ir darbu, šķietamu sīkumu, lēmumu kopums. Nopļausi zāli nelaikā — barības vērtība krītas, izslaukumi arī. Nokavēsi sēklošanu, produktivitāte samazinās. Lielā ganāmpulkā katra nianse ir no svara, tāpēc visu laiku jāseko līdzi un atlaist nedrīkst ne brīdi,» skaidro Andris.
Vēl «somu kūtī» vidējais izslaukums Pērlēs bija ap 12 tūkstošiem kilogramu no govs. Pirms dažiem gadiem uzceltajā jaunajā kompleksā tas ir jau 14 tūkstoši. Nodrošinot vēl vienu komforta elementu — vēsu dušu vasaras karstumā —, varētu slaukt pat 16 tūkstošus kilogramu. Bet vai vajag? Pēdējos gadus piena iepirkumā aug tauku satura un olbaltumvielu novērtējums un «ūdens» ražošana netiek stimulēta.
Pārmetumu, ka ar augstajiem izslaukumiem govis tiek «izdzītas», ir nācies dzirdēt arī Pastariem. Atbildot Dace sāk ar vēsturisku atkāpi: «Norvēģijā skatījos kādu vikingu apmetni ar iemītnieku atveidiem oriģinālā izmērā. Baigie veči, kas iedvesa šausmas vai pusei Eiropas, bija mūsdienu trešklasnieka garumā! Tāpat ar govīm — viņas ģenētiski veidotas tā, ka ir lielākas un ražīgākas. Un, ja tu uzņemies atbildību un kārtīgi gādā, lai lopiņš justos labi, govs tev dod pretī un dzīvo ilgu mūžu. Mums slaukšanas zālē vienmēr skanēja mūzika, tikai radio bija bieži jāmaina, jo mitrajā gaisā tie ilgi neķeipa!»
Noslēgums ar uzrāvienu
Sasnieguši maksimumu vecajā kūtī un neskaitāmās piebūvēs ap to, Andris un Dace sāka prātot par jaunas celtniecību, bet Krievijas ieviestais embargo pārtikas produktiem un straujais piena cenas kritums 2014. gadā atturēja no ieguldījumiem attīstībā. Turklāt situācijā, kad kredīti nomaksāti un saimniecībā viss rit savu gaitu, radās vilinājums pēc 30 darba gadiem piena lopkopībā likt šai nodarbei punktu.
Baudīt sava darba augļus, rūpēties par veselību, izkopt pirts rituālu, veltīt laiku akordeona spēlei, kas ir abu aizraušanās. Bērni, izmācījušies labās skolās, strādāja Rīgā un pamanāmu interesi par karjeru lopkopībā neizrādīja… Andra vārdiem sakot, «nospriedām, ka nevar taču visu mūžu «kasīties» ar lopiem, un ap 2015. gadu virzījām visu uz noslēgumu». Nesanāca. Uzzinot vecāku nodomu, Jānis un Arlita atgriezās Ķoņos, un Pastaru senioru rāmo vecumdienu kārdinošā vīzija nogūla tālākajā atvilktnē.
Jaunie bija gatavi iesaistīties un turpināt «kasīties» ar lopiem, tikai kvalitatīvi jaunā pakāpē! Zemnieku saimniecība Pērles kļuva par SIA, un tapa jauna govju kompleksa projekts.
Vērienīgs plāns, kas, protams, ietver arī riskus, un, izdarot izvēli «par» un «pret», argumenti skanēja te smeldzīgi, te glāstoši, gluži kā akordeons Ksenijas Sidorovas rokās. «Zemniekam jau ir iekodēts tas, ka gribas pēctecību sava mūža darbam. Un, ja bērni piesakās turpināt mūsu iesākto, tas ir ļoti augsts novērtējums, par to var tikai priecāties. Taču uzreiz sapratu, ka viegli nebūs, jo bērni jau vecākus neklausa. Un, lai būvētos, atkal jāņem nopietns kredīts un jāieķīlā manta,» pretrunīgās izjūtas apraksta Dace.
Savukārt Andris skaidro, ka SIA veidots, lai nodrošinātu visu dalībnieku paritāti. Jaunais komplekss 340 slaucamām govīm jau ir SIA Pērles A.A.J. projekts, un līdera lomu tā īstenošanā visai pārliecinoši uzņēmies dēls Jānis. Viņa ziņā ir arī jaunās kūts vadība. Andris gādā par tehniku un barības sagatavošanu, Arlitas lauciņš ir grāmatvedība. Dace, kā pati smejas, pievērsusies «mazajiem biznesiņiem, kas noēd naudu». Vairākas nedēļas Lielbritānijā apguvusi turienes putnkopju pieredzi — saimniecībā ir divas brīvās turēšanas vistu fermas. Pēterburgā apguvusi kūku cepšanas prasmes, Beļģijā — šokolādes gatavošanu, nepieciešamās iekārtas nolūkojusi Itālijā, un nu viņai ir Saldās mākslas studija Pērles.
«Jaunajiem ir jādod iespēja izpausties. Viņi vairāk paļaujas uz internetā atrastām, studijās apgūtām zināšanām, kas ne vienmēr sakrīt ar dzīves bildi vai mūsu pieredzi. Bet ir vajadzīgs laiks un puni, lai iegūtu savu pieredzi, un tad jau mūsu līdzdalība būs mazāk vajadzīga,» iespēju atgriezties pie rāmo vecumdienu vīzijas optimistiski vērtē Andris.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Drošības sajūta. Lai tā būtu, centāmies radīt saimniecību, kurā viss ir un būs.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Pārsvarā esam paļāvušies uz to, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ja kaut kas neizdodas, kā cerēts, tad arī nevajag. Tāpēc nožēla par kļūdām nemoka. Bet tās ir bijušas finansēs, kooperācijā, droši vien zemi vajadzēja aktīvāk pirkt, kad to vēl varēja nopirkt.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Neklausīties nekādus padomus! Ja esi atradis to, kas aizrauj, — iedziļinies, izvērtē un dari! Darbs pats vedīs un parādīs, kā gūt labāko rezultātu.»
The post Pērles pienā appeared first on IR.lv.