Igauņu dzejnieks Ilmars Lābans latviešu lasītājam ir zināms, jo 2003. gadā manā atdzejojumā iznāca dzejas izlase Putna mistiskais mugurkauls ar apceri par viņa daiļradi. Žurnālā Domuzīme 2018. gadā bija publicēts viņa populārais dzejolis Enkurķēdes gals ir dziesmas sākums.
1936. gadā žurnālā Realist (Reālists) tika nodrukāts viņa pirmais dzejolis, kuru droši var uzskatīt par sirreālistisku, un šim virzienam Lābans palika uzticīgs visu mūžu.
Vēl mācoties ģimnāzijas pēdējā klasē, Lābans iestājās Tallinas Konservatorijā, kur apguva klavierspēli un kompozīciju. Vēlāk Tartu Universitātē studēja romāņu valodas un filozofiju, bet 1943. gadā, izvairījies no iesaukuma vācu armijā, turpināja studijas Stokholmas Universitātē.
Zviedrijas radio Lābans gatavoja raidījumu sēriju par franču sirreālistisko mākslu, bet kopā ar dzejnieku Ēriku Lindegrēnu zviedriski atdzejoja un sastādīja franču sirreālistu dzejas izlasi.
1946. gadā Stokholmā iznāca Ilmara Lābana pirmais dzejoļu krājums Enkurķēdes gals ir dziesmas sākums, bet 1957. gadā — savdabīgā dzejas grāmata Rrooza Selaviste (Rroosi Selaviste), kurā apkopoti poētiski un fonētiski skanīgi dzejoļi, vārdu spēles un aforismi igauņu, zviedru, vācu, franču un angļu valodā. Lābans ir uzrakstījis aptuveni 5000 palindromu dažādās valodās.
Viņa sirreālistiskā dzeja ievērojami atšķiras no Andrē Bretona «tīrā psihiskā automātisma» vai «domas diktēšanas bez jebkādas prāta kontroles». Viņa dzejoļi atšķiras arī no Andrē Bretona un Filipa Supo kopīgi uzrakstītā automātisko tekstu krājuma Magnētiskie lauki. Lābana stils vairāk atgādina viņam tuvā franču dzejnieka Pola Eliāra pārliecību: «...nevis sekot, bet gan būt ceļvedim, radīt pasauli pēc cilvēka mērauklas.»
Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā Ilmars Lābans pievērsās skaņu dzejai. Erudītais Lābans ir uzrakstījis arī neskaitāmas recenzijas un rakstus par kino, literatūru un mākslu, daudz arī atdzejojis no dažādām valodām un ne tikai igauniski.
Literatūrzinātnieks un tulkotājs, romāņu valodu profesors Aleksandrs Aspels (Aleksander Aspel, 1908—1975) 1959. gadā publicētajā apcerē par Ilmara Lābana dzeju rakstīja: «Pasaule ne tikai sasprāgusi drumslās, bet šajā dzejā tā tiek samalta miltos un sniegā, kurā sākotnējā neitralitāte un minerālais aukstums vairs neaizvaino dvēseli.»
Guntars Godiņš
Dzīvot brīvam vai mirt
Nosvērt sauli uz koku lapu svariem
apliecināt patiesību katrai vēja brāzmai
uz pieres nest aku mirāžu
dzīvot brīvam vai mirt
Skūpstīt akmeņu debeszilās atslēgas
dzīvniekus zibens un aizmirstības vidū
dziedāt mūžmežā sniegainā balsī
dzīvot brīvam vai mirt
Savākt visus zudušos vārdus
locīties no ziedu orgasma
kas sadauza māla debesis lauskās
dzīvot brīvam vai mirt
Klausīties taisnīgo asiņu strūklakā
sarunāties baisā aizaugušā dārzā
zināt atmaksas un zvaigžņu cenu
dzīvot brīvam vai mirt
Zināt ka nodevēju nolaistās acis
kļūst par cerībzivju audumu
no bezsapņu papardēm un dzelzs
dzīvot brīvam vai mirt
Apraudāt pārakmeņojušās bites
atrast aizu kur atdzimušais mēness var
smieties virpuļviesulim sejā
dzīvot brīvam vai mirt
Redzēt uzziedam melnos mākoņus
virs neauglīgās ainavas raibuma
apskaut trakuma caurspīdīgo statuju
dzīvot brīvam vai mirt
Atminēties kaunu atminēties jūru
saprast bērna mūžveco jautājumu
palikt uzticīgam izkusušam ledus gabalam
dzīvot brīvam vai mirt
Skatīties kā koks ielejā raugās uz augošo ausmu
no ienīsto kalnāju virsotnes
pievienot cilvēksejai krusu un taureni
dzīvot brīvam vai mirt
Dzīvot kā dzīvo lidzivis
dzīvot ziemīgā ugunī un labestības naktī
dzīvot kā bezgala nīkvecam
dzīvot kā ledusvecam brīnumainā miglā
Dzīvot kā zālei uz slepkavas kapa
dzīvot — vienā rokā klints un otrā prieks
dzīvot kā neatklātai viļņu sirdij
dzīvot brīvam vai mirt
Es mīlu jūs
Tapešu mūžmežā aizmaldījusies mute
ne liela ne maza
kā degošas mīzalu peļķes atblāzma
aiz kuras
rēgojas piepacelti pleci un pleci un vēlreiz pleci
katrs nākamais plecu pāris paceļas mazdrusciņ zemāk par iepriekšējo
pašās beigās tas ir nekustīgs
rozā nedaudz sadistisks trīsstūris
No vārāmā sāls kareivju klusums
ko pedantiskais zibens
ir nostādījis ierindā debesmalā
kamēr galda lampa
izmisīgi mirgojot vērpj
savu smieklīgi garo pavedienu
un miljons kāju klumzā pa jūras satrunējušo deju grīdu
ak pat tauriņu humors
nespēj apturēt jauno}
biklo saules sistēmu
Kaplansbacken
Kad sniegs ārā pārklāj
visu ēnu spārnus
un galda lampa
ir beigusi runāt
par savu naidu pret kokiem
kas ieskauj baznīcu tālumā kā bezpajumtes domas galvaskausu
pa pusei nejauši es uzlieku
kāju uz sen aizmirstās brīvības
kas guļ man priekšā kā suns
Antinouss
Saule ir slima
mēness
visu dienu karājas kā ābols dārzā
neviens no tā vairs nebaidās
Dārza vidū dīķis
virsma gluda
kā Antinousa krūtis
dīķa malā koks
stumbrā rēta
kā Antinousa mute
dīķī dēles
kā Antinousa acis
dzer
pilošas asinis
Katru nakti
mirst daudz zvaigžņu
tās mirst
vainagojot Antinousa gūžas
Skats no Zvaigznes un Dīķa ielas stūra
Nāve
ir zaļa lapa pie koka
pa kuru uz leju nolaižas pakāpieni
Gājēja kāja bieži aizķeras
taču acis turpina savu ceļu
Lejā ielejā balta māja
pa logu
mēmi laukā raugās putns
Taka uz augšu
Zeme ir mitra kā vienmēr
pirksti pārvēršas par saknēm
taču acis turpina savu ceļu
Briedis uz kalna atver pukstošās krūtis
pilnīga laime
asiņu siltajā tumsā
prātu maldupe
ir ieplūdusi nosaukumā
***
Ērikam Lindegrēnam
Ainava raustās rīta tīklā kā putns
tu redzi ķīšu baru izplatījuma ēnu kapos
mākoņu vieglos āmurus, vēju atpūšamies zemē
visi atminējumi ir vienādi skarbi un balti
Krūmu lūpas slēpj arvien skaļumā pieaugošo runu
paugurs ir īstens, nāve neizmērojami liela bet tāla
spāres lidojums uz mirkli atdzīvina senās dusmas
tu redzi jūru paceļam galvu no akmens spraugas
Uz laimes metiem vakara ņirbošais audums Sāpju smalks
kā putekļi Asinis smejoties gulšņā uz mauriņa klusumā
kamēr vētra krata nomoda sapņa turniketu
karstāks par sienāžu kvēli ir tavs sniegs
Džordžo de Kīriko
Zeme ir klāta ar perlamutru
Negaisa mākoņi bango spogulī
ko sevī slēpj
pamesta brūkoša māja
Uz kāpnēm aizslēgtu durvju priekšā sēž jaunietis
seja gluda
skatiens iekšpus vērsts
Viņš ir drūms un nespēj vairs pamosties
Liliju rokas
Rītu gaidošā nakts lēni skalojas pret krastu
Stikla durvis balkonam
atslēga priekšā
mani ceļgali ļimst
tumšs
liliju rokas
Skriet
velties
uz izbalējušu ķieģeļu ceļa
pa kreisi lejā pa labi zeme
es viens
Stāvēt
skumji un viegli
uz klints
kas piebāzta pilna ar zvaigznēm
kā cepetis ar speķi
Augļotāja ēstuvē
Tumšs tumšs
liliju rokas
es domāju
Magnēzijs uzsprāgst
nofotografējot manu meditējošo pozu
Vekselis
Uz putekļaina rakstāmgalda lidinās fosfēni
laiva kā pārāk viegls akmens
sabrukusi vasarnīca kuru mežvīna šalkas aizsargā no remontstrādniekiem
Vai kādreiz acis ir mazākas par sauli izplatījumā
vai jelkad tu uzspiedīsi lūpas
uz lūpām kas atgādina kādu bezvēja tūpli
lielu lepnu un atvērtu
Pakāpeniski izšķīst dūmi
uz saharīna kristāliem
mežsargs līdz nepazīšanai ir pārvērtis koku sejas līnijas
Kāpēc čūskā turpinās
norītās atvainošanās švīkstošā deja
kāpēc es nespēju
izdzēst sevi kā izdzēšu savus vārdus
Mati un lapegles
Mati un lapegles ierobežo manu pasauli
es dzīvoju pārsteidzoši lielu dzīvi
man nekā netrūkst un visi man uzbrūk
ak lai mana vējainā nakts ir drupačām
kas nekad nenokrīt zem galda
ūdens un sveķaina klusuma garša
Es neko neaizmirsīšu man nenākas nomirt
lai mazliet apjēgtu īstenību
vēsa liesmnagu kāja apstādina manus sapņus
izvaro to stikla gūžas
piespiež tos noliegt ziemu putekļus
būvēt laikā neatrastos mirkļus
Es neko neaizmirsīšu arī nāvi ne
tumsas vanagu bars pārklāj debesis bet tava spožuma
kāršu spēle turpina spēlēt bez spēlētājiem
un es vienaldzīgi vēroju sevi
no maigā klajuma sarkanīgā galda malas
neslēpjot mīkstos zobu rakstus
uz klintīm aiz apvāršņa
nespējot stāstīt kādam patiesību
nespējot pat mīlēt
No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš
The post uz pieres nest aku mirāžu… appeared first on IR.lv.