Grāmata joprojām ir vārda mākslas atzītākais un uzticamākais medijs
2020. gads vēsturē tiks ierakstīts kā gads, kurā Covid-19 pildīja slimnīcas un tukšoja pansionātus, piespieda valdības ieviest pārvietošanās, pulcēšanās un tirdzniecības ierobežojumus, aizsedza sejas ar sejautiem, sašķēla sabiedrību naidīgās frontēs un piespieda virtualizēt darbu un mācības. 2020. gadā vēl nepielūdzamāk atklājās digitālo mediju radītā sensāciju, neuzticības un naidīguma piesātinātā, mākslīgā intelekta tīši vai netīši sašķeltā informācijas telpa, kurā, šķiet, sāka zust atšķirība starp informāciju un dezinformāciju, un ikdienas neauglīgās vārdu cīņas apliecināja, ka diskusijas nepalīdz. Šīs pārmaiņas fundamentāli ietekmēja arī Latvijas kultūras dzīvi, uz vairākiem mēnešiem ierobežojot pasākumu rīkošanu, aizverot muzejus, teātrus, koncertzāles, bibliotēkas, kino un klubus. Laikā, kad kultūras iestādes bija atvērtas, higiēnas prasības izretināja apmeklētāju rindas un radīja absurda, atsvešinātības un antiutopijas atmosfēru. Vienlaikus karantīna daudzus pamudināja drošāk un radošāk izmantot virtuālās saziņas iespējas, piesaistot apmeklētājus attālinātām diskusijām un lasījumiem.
Latvijas autoru oriģināldzejas grāmatās tas viss vēl nepaspēja parādīties — šo notikumu sekas droši vien ieraudzīsim turpmākajos gados. Lai arī ierobežojumi literatūru, šķiet, neskāra tik smagi kā teātrus, jāņem vērā, ka nenotika daļa grāmatu atvēršanu un plānoto literāro pasākumu, uz laiku tika slēgtas grāmatnīcas.
Pēdējā brīdī starp vasaras atelpu un vīrusa otro vilni rīkotājiem izdevās klātienē noorganizēt 2020. gada Dzejas dienas. Laikā, kad tiek rakstīts šis apskats, aizvadītais festivāls šķiet kā sapnis, neticams notikums — stāvgrūdām pilna Ojāra Vācieša muzeja pasākumu zāle, kurā dzeju deklamē autori, kam iznākušas jaunas grāmatas. Nav nekāds brīnums, ka Vācieša muzeja pasākums bija tik populārs — 2019. gada beigās un 2020. gadā iznāca neparasti daudz interesantu dzejas grāmatu, un īpaši ražīgs 2020. gads izrādījās debiju autoriem. Tika izdotas vismaz astoņas debijas grāmatas — tas ir neparasti liels skaits, un šie pieteikumi izraisīja lielāku vai mazāku interesi literatūras profesionāļu vidū.
Vispārējs ieskats
2020. gadā tika izdots ap 200 latviešu oriģināldzejas grāmatu pieaugušajiem1. Kā ierasts, lielākā to daļa pārstāvēja lietišķo un dekoratīvo dzeju (dāvangrāmatas, veltījumu, svētku dzeja), kā arī neformālo, neprofesionālo dzeju, kas ir daudzu cilvēku vaļasprieks un sirdslieta. Īpaši populāras vaļasprieka dzejas jomā kļuvušas vairāku autoru izlases (vairāk nekā 30 grāmatu); ražīgākās izdevniecības šajā segmentā — Ezerrozes grāmatas, Domu pērles un Sava grāmata. Vairākas antoloģijas un speciālizdevumi liecināja arī par aktīvu literāro kopienu darbību reģionos. Savukārt pie profesionālā vai augstās vārda mākslas segmenta varētu pieskaitīt apmēram 20 latviešu oriģināldzejas grāmatas. Ietekmīgākais dzejas izdevējs aizvadītajā gadā bijis apgāds Neputns (astoņas latviešu dzejas grāmatas); nozīmīgas grāmatas laidušas klajā arī izdevniecības Orbīta, Pētergailis, Jāņa Rozes apgāds, Zvaigzne ABC.
Lībiešu valodā izdota Kārļa Staltes otrā grāmata Rikāz rānda. Bagātā jūrmala (red. V. Ernštreits, dzejoļi lībiešu valodā ar atdzejojumiem latviešu valodā), kā arī debija — Baibas Dambergas grāmata Es un cit Es (red. G. Blumberga) lībiešu, latviešu valodā un tāmnieku izloksnē (abas grāmatas izdevis Līvõ kultūr sidām). Latgaliešu valodā pērn iznākušas divas dzejas grāmatas — Valentina Lukaševiča Pādi navā svāti (red. I. Sperga, Cymyss) un Jāņa Keiča Kai prīdis sakne (red. L. Leikuma, pašizdevums).
No latviešu valodas uz citām valodām tulkoto grāmatu vidū īpaši izceļamas trīs dzejas izlases — 15 Latvijas jaunākās un vidējās paaudzes dzejnieku izlase somu valodā Jos unohdat oman nimesi. Ja aizmirsti savu vārdu (red. E. Bloma, atdz. Annika Suna), 11 vidējās un vecākās paaudzes dzejnieku izlase poļu valodā Wszystkie ptaki, co we mnie… Visi putni, kas manī… (sast. un atdz. Olga Anna Veviora (Wiewióra)) un trīs latgaliešu dzejnieku dzejas izlase angļu valodā The Last Model. Pādejais Modeļs (sast. un atdz. Džeids Vils, red. Klaivs Botls (Clive Boutle)). Bez šaubām, ik gadu tiek izlolotas un publicētas arī grāmatas, kas netiek plaši aprakstītas centrālajos literārajos žurnālos. Piemēram, Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, dzejnieks un publicists, izlašu veidošanas entuziasts Sergejs Žuravļovs par godu 75. gadadienai kopš uzvaras pār nacistisko Vāciju aizvadītajā gadā sakārtojis un izdevis Andreja Baloža, Valda Luksa, Jāņa Sudrabkalna un Pētera Sila dzejoļu ciklus (izdevniecība Родина).
2020. gads nevarēja lepoties ar lielu skaitu atdzejojumu latviešu valodā, tomēr tie iepriecināja un raisīja rezonansi. Einārs Pelšs no krievu valodas atdzejojis un sastādījis Daniila Harmsa dzejas izlasi Dzeja (red. J. Elsbergs), savukārt, pateicoties Jāņa Elsberga atdzejojumam no angļu valodas, pie lasītājiem nonākusi Čārlza Bukovska dzejas izlase Kodiens (red. K. Vērdiņš; abas grāmatas — Neputns). Guntars Godiņš no igauņu valodas atdzejojis Merikas Eimes dzejoļus (Neierāmēts vārds, red. S. Godiņa, izdevniecība Mansards), kā arī dzejnieka Contras bērnu dzejoļus (Visi ir visgudrākie, red. I. Zandere, izdevniecība Liels un mazs).
Latviešu bērnu dzejas klāstā varam atrast apmēram 15 grāmatas, to vidū izdevniecībā Liels un mazs katrs pie savas bērnu grāmatas tikuši lieliskie dzejnieki Ērika Bērziņa (Mammas dzejoļi, red. I. Zandere) un Marts Pujāts (Ej nu ej, red. I. Zandere). Dzejnieces Ineses Zanderes sastādīta, izdota arī kārtējā dzejas gadagrāmata bērniem Garā pupa (Ascendum paspārnē), kurā, kā ierasts, atrodami gan pieredzējušu, gan pavisam jaunu latviešu un ārzemju autoru darbi bērniem un vecākiem (arī, piemēram, Marijas Luīzes Meļķes dzejolis Bija jau pasaules gals, bet nevienu tas neinteresēja no Spēlmaņu naktī godalgotās izrādes Netikumīgie).
Ir interesanti palūkoties arī uz to, kuri no autoriem tikuši izdoti atkārtoti vai citādi aktualizēti aizvadītajā gadā. Nepretendējot uz izsmeļošu pārskatu, varētu atzīmēt, ka joprojām populārs bijis Imants Ziedonis, izdotas divas viņa grāmatas — Zvaigžņu zaglis un Mirkļi. Foreles. Izdota Eduarda Veidenbauma dzejas izlase, kā arī publicēts Veidenbaumam veltīts rakstu krājums Eduards Veidenbaums. Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija (LU Akadēmiskais apgāds). Tikusi izdota Andreja Eglīša dzejas izlase, Arvīda Plauža padomju laikā nepublicētā dzeja, sakārtotas grāmatas par politieslodzīto dzejnieku un publicistu Gunāru Freimani un rakstnieci Tirzmalieti. Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis-muzejs izdevis grāmatu par Čaka piemiņas lietām (Sajūtu restaurācija). Apgādā Mansards izdots Māra Čaklā Rakstu 2. sējums; norisinājusies arī Čaklajam veltīta izstāde Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā, un izdevniecībā Jumava izdots Čaklā dziesmu tekstu krājums Viņi dejoja vienu vasaru. Savukārt, piemēram, Liepājas Universitātes rakstu krājumā Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā uzmanības centrā bijusi 17. gs. kāzu dzeja, veltījumu dzeja Liepājai, dzejnieks un LR pirmais iekšlietu ministrs Miķelis Valters (pseid. Andrejs Papārde), latvju dainas, mātišķība latviešu dzejā, maskulinitātes atainojums Jāņa Tomaša un Daiņa Deigeļa dzejā, kā arī dzejnieki Rainis, Šillers un Gēte.
Debijas un to konteksti
Šajā apskatā sīkāk analizēti tie debijas darbi, par kuriem bijis visvairāk atzinīgu kritikas atsauksmju, tomēr der pieminēt, ka debiju vidū bija arī tādas grāmatas kā Sandras Ratnieces Šķietami klusu (red. J. Rokpelnis, Jāņa Rozes apgāds), Tamāras Skrīnas Mini (red. D. Sirmā, Pētergailis) un Baibas Dambergas Es un cit Es. Nereti gadās, ka debitanti nemaz nav jauni cilvēki, un arī šoreiz tikai daļa no viņiem ir divdesmitgadnieki, tomēr nostiprinājās pārliecība, ka Latvijas dzejā ienākusi jauna, spēcīga paaudze. Pie šīs paaudzes pirmām kārtām tika pieskaitīti Elvīra Bloma (Izdzēstie attēli, red. A. Viguls, Orbīta), Ivars Šteinbergs (Strops, red. A. Ostups, Neputns), Lote Vilma Vītiņa (Meitene, red. A. Ostups, Neputns) un Lauris Veips (Interesantās dienas, red. A. Ostups, Orbīta), taču daudzsološajā pulciņā noteikti iederas arī dzejnieks Raimonds Ķirķis, kura grāmata Kartes (red. K. Vērdiņš, Neputns) tika izdota 2019. gada pašās beigās (vēlāk tā izpelnījās gan Latvijas Literatūras gada balvas spilgtākās debijas nomināciju, gan 2020. gada Dzejas dienu balvu). Šī paaudze nepārstāv vienotu rakstības stilu, tomēr tās dalībnieki nav vienpatņi, bet labprāt veido kopējus izdevumus (Žoklis) un pasākumus.
Nosacītu plašāku domubiedru grupu reprezentē jau minētā somu valodā izdotā izlase Ja aizmirsti savu vārdu, kurā līdzās 2020. gada debitantiem atrodams arī Kārlis Vērdiņš, Anna Auziņa, Artis Ostups, Aivars Madris, Arvis Viguls un Einārs Pelšs. Šos autorus laiku pa laikam vieno kopēji projekti un intereses (nesenā pagātnē — Monta Kroma un Preiļu konceptuālisms), tāpat iespējams saskatīt atsevišķas paralēles darbu stilistikā, tomēr nevaram runāt par vienotu literāru virzienu. Šķiet, šos autorus galvenokārt savedis kopā tas, ka viņi visi ir lieliski dzejnieki; varam minēt arī, ka pulciņu raksturo drīzāk progresīva, nevis konservatīva ievirze, radoši meklējumi, modernisma mantojuma revitalizācijas centieni, intelektuālisms vai antiprovinciālisms, slieksme paplašināt dzejas telpu ārpus klasiska dzejas krājuma rāmējuma.
Kopumā, runājot par paaudzēm un virzieniem Latvijas laikmetīgajā dzejā, metodoloģiskas grūtības ir neizbēgamas. Autori nevis sadalāmi skaidri nošķiramās kategorijās, bet ir nosacīti līdzīgi cits citam pēc ģimenes līdzību principa, tāpēc nav brīnums, ka kritiķi nemitīgi meklē autoru vaibstos radniecības pazīmes — sak, šajā ziņā Šteinbergs līdzīgs Vērdiņam, bet tajā atkal izspļauts Ronalds Briedis. Nevilšus rodas vēlēšanās atgriezties pie formālisma un izveidot kādu universālu semiotisku kodu sarakstu, ar kura palīdzību poētiku varētu salikt kā bilžu mīklu: konceptuāla/naturālistiska/ironiska; femīna/metafiziska/romantiska utt. Var runāt arī par pastāvīgu svārsta kustību starp poliem — no metafizikas pie reālisma, no romantisma pie modernisma, no barokāluma pie lakonisma u. c. Visi šie apzīmētāji un koncepti lietoti diskusijās par jaunāko dzeju.
Par Blomas grāmatu Izdzēstie attēli Vērdiņš rakstīja, ka tā ir «spilgtākā debija latviešu femīnajā dzejā kopš 2015. gada pirmo grāmatu buma». Grāmata recenzijās dēvēta par talantīgu, nobriedušu, kontrastainu, tādu, kas nevairās no disharmoniskiem motīviem, banalitātes un vulgaritātes, taču «vienmēr eleganti tiek no tām ārā». Blomas dzejoļi vēsta par bezjēdzību un cerību, depresiju un izlaušanos no tās (Krista Anna Belševica). Tā ir drosmīga balss, kas nebīstas no emocionalitātes, atklātības, skarbās sociālās realitātes, pašironijas, sarkasma (Auziņa). Blomas dzeja ir performatīva, piemērota provokatīvam lasījumam; tā iesaista lasītājus («Sadalieties desmit grupās un meditējiet par sekojošiem tematiem» (35)). Savukārt dažādu formas eksperimentu, tajā skaitā uzskaitījumu (sarakstu) veidošana vedināja uz teorētiskām pārdomām par dzejas formām, kuras izmantojamas, lai tvertu laikmetīgo fragmentēto un nekārtīgo pasaules ainu.
Blomas un Veipa grāmatas izdotas lasītājam jau pazīstamajā izdevniecības Orbīta sērijā Orbītas bibliotēka, kuras dizainam raksturīgi vienādi, tumši, askētiski vāciņi (mākslinieki T. Mrazausks, A. Muraško). Pārējām 2020. gada grāmatām veidots katrai unikāls, nereti košs dizains. Dizains grāmatas semantiku var gan paspilgtināt, gan nomākt, tāpēc pamatots ir jautājums, vai, uzvelkot grāmatai «uniformu», teksts iegūst vai zaudē. Laimīgā kārtā par Blomas un Veipa krājumiem var sacīt, ka tie ir tik izteiksmīgi, ka izceļas uz vienkāršības fona. Par citām grāmatām, piemēram, Vītiņas Meiteni (mākslinieks A. Zelčs) vai Vērdiņa Gatavo dzeju (mākslinieks K. Salmanis) var teikt, ka dizains bijis aktīvi līdzdalīgs mākslas darba kopveseluma radīšanā, nav funkcionējis vienkārši kā neuzkrītošs, gaumīgs trauks.
Viens no pēdējo gadu aktuāliem diskusiju tematiem bijusi feminitāte un maskulinitāte literatūrā; šī tēma arī 2020. gadā aplūkota gan literatūras pētnieku darbos, gan recenzijās par jaunākajām grāmatām. Fakts, ka kāda no jaunajām dzejniecēm tika nosaukta par femīnās dzejas pārstāvi, nereti tika analizēts nākamajā recenzijā. Līdzās Blomai arī Vītiņas, Liepas Rūces un Lauras Andersones grāmatas tika saistītas ar sievietes balsi un jaunas sievietes pieaugšanas stāstu, sava loma šeit droši vien bijusi arī uzvedinošajiem grāmatu nosaukumiem — Meitene (Vītiņa) un Meitiņa skatās augšup (Andersone, red. J. Egle, Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas izdevums).
«Meiteņu» vidū kritiķi īpaši uzteica Vītiņas un Rūces (Atspulga balss, Pētergailis) veikumu; Auziņa rakstīja, ka Rūces grāmata «piedāvā dziļāku un mākslinieciski interesantāku poētikas līmeni», salīdzinot ar Madaru Gruntmani un Ingu Pizāni, kuras iepriekš saistītas ar femīnās pieredzes atklāšanu. Rūces darbos saskatāma gan mērķtiecīga liriskā varoņa psiholoģiskā izaugsme, gan dziļāki, arhetipiski slāņi, kas kritiķa Madra skatījumā šo dzeju pietuvina tādiem metafiziskiem dzejniekiem kā Andris Ogriņš un Jānis Hvoinskis. Savukārt Vītiņas Meitenē spilgtākie dzejoļi ir šķietami vienkārši, lakoniski un reālistiski, šajā ziņā tie sasaucas ar pēdējos gados aktuālajiem dzejas piezemēšanas un demītiskošanas eksperimentiem. Kopumā, lai gan Rūces un Vītiņas grāmatas, salīdzinot ar Blomas darbu, ir introvertas un nerada tik skandalozu pirmo iespaidu, to daudzie radošie atradumi pakāpeniski atklājas ilgākā lasīšanas gaitā un nostiprina iespaidu, ka neuzkrītoši, bet nemitīgi norisinās dzejas evolūcija.
Ivars Šteinbergs noteikti uzskatāms par vienu no spilgtākajām aizvadītā gada literatūras zvaigznēm, jo ne tikai publicēja izcilu debijas dzejas krājumu, bet par savām dzejas recenzijām tika nominēts arī Normunda Naumaņa balvai mākslas kritikā. Gan pats autors, gan kritiķi uzsvēruši, ka Stropa tapšanas procesā nozīmīga bijusi iemiesošanās dažādos tēlos, tajā skaitā citu dzejnieku stilistikā, tomēr, atrodoties Šteinberga dzejoļu ietekmē ilgāku laiku, tie arvien mazāk atgādināja parafrāzes un arvien vairāk lika sajūsmināties par Šteinberga pašlaik ne ar vienu citu autoru nesajaucamo stilu. Šteinberga dzejas dramaturģiskā forma izceļas uz vispārējā fona, kurā vairums dzejnieku ar formu strādā slinki un vairāk intuitīvi; tā ir ekspresīva dzeja, kura spēj būt gan vientiesīgi ironiska un smieklīga, gan filozofiska, traģiska, emocionāla; tā satur ļoti bagātīgu mūsdienu priekšmetiskās realitātes dokumentāciju, kā arī noteikti kļūs par priekšmetu laikmetīgās maskulinitātes pētījumiem.
Laura Veipa krājums Interesantās dienas man visvairāk patīk tāpēc, ka tas nav aprakstāms, atsaucoties uz iepriekš minētajām poētikas jēdzienu šūpolēm: to nevar iegrāmatot ne kā metafizisku vai reālistisku, ne kā romantisku vai modernu, ne kā lakonisku vai okeānisku. Arī iztēlotajā semiotisko kodu sarakstā nākas pārskriet dažām tipiskajām poētiskajām funkcijām, vēršoties pie saraksta papildinājumiem un pielikumiem — neder ironija, neder konceptuālisms, neder grēksūdzes dzeja, neder intelektuālisms, sirreālisms, naturālisms vai sentimentālisms… Vērdiņa vārdiem runājot, Veips ir «spilgts mūsdienu liriķa paraugs» — atvērts, ar neparastu poētisko iztēli un sarežģītā zvirbulēna potenciālu. Par tipisku jaunās paaudzes pārstāvi Veipu padara izteiksmīgas valodas neveiklības, absurda un inteliģences apvienojums; liriskais varonis šķiet bērnišķīgs, reizē tā nav pasaules uzlūkošana ar bērna vai ciema muļķīša acīm. Interesantajās dienās sintezētie ķīmiskie savienojumi ir tik dīvaini un iedvesmojoši, ka gribas atmiņā tos saglabāt kā unikālus, analīzes nesabojātus eksemplārus.
Pieaugušie
Kārtējie krājumi aizvadītajā gadā iznākuši dažādu paaudžu dzejniekiem — Kārlim Vērdiņam (Gatavā dzeja, red. R. Ķirķis, Neputns), Ingmārai Balodei (Dzejoļi pēc mūsu ēras, red. A. Ostups, Neputns), Katrīnai Rudzītei (Ērti pārnēsājami spārni, red. A. Auziņa, Neputns), Krišjānim Zeļģim (Skaistuma klātbūtne, red. K. Vērdiņš, Neputns), Agnesei Rutkēvičai (Vietām cilvēki, red. E. Raups, Jāņa Rozes apgāds), Dainim Deigelim (Pilsētā mirstošas saules ēnā, red. I. Gaile, Jāņa Rozes apgāds), Amandai Aizpurietei (Pirms izvākšanās, red. C. Redliha, Neputns), Aivaram Eipuram (Dzejoļu remonts, red. I. Šlāpins, Neputns), Jurim Heldam (Svētījiet maldugunis, red. D. Grūbe, Zvaigzne ABC), pēc nāves — Leonam Briedim (Rondeles, red. M. Salējs, Pētergailis). Šeit pievērsīšos grāmatām, kas man personīgi šķitušas būtiskākās.
Daļa lasošās sabiedrības visvairāk noteikti gaidīja Vērdiņa sesto pieaugušo dzejas grāmatu, jo jau ilgāku laiku bija zināms — Vērdiņš raksta jaunu, konceptuālisma virziena iedvesmotu darbu. Gatavajā dzejā patiešām sistemātiski iedzīvināti konceptuālisma principi, virkne dzejoļu pilnībā vai daļēji veidoti no «atrastiem tekstiem» — diskursa paraugiem, kas «izgriezti» no vecām avīzēm, birokrātiskiem dokumentiem, elektroniskām vēstulēm un mēstulēm, interneta meklēšanas rezultātiem u. c. tekstuāliem artefaktiem. Brīnišķīgi ir atklāt, ka šajā it kā mehāniskajā visumā joprojām patvērusies Vērdiņam raksturīgā cilvēcīgā intonācija. Apgalvojums, ka šis krājums ir ļoti novatorisks, vienlaikus ir gan patiess, gan paradoksāls, jo krājums apzināti iedzīvina teorijā aprakstītu un praksē aprobētu poētisku praksi. Dažas idejas, piemēram, interneta meklēšanas rezultātu apspēlēšana, šķiet jau daudzkārt redzētas. No otras puses, šī grāmata ir kā obligātās literatūras antoloģija, kurā bijis pilnīgi nepieciešams iekļaut visus hrestomātiskos piemērus. Vērdiņš ir un paliek atskaites punkts, orientieris, ap kuru tiek izkārtoti daudzi citi darbi, lēšot, cik lielā mērā tie nesasniedz vai pārsniedz Vērdiņa iesākto.
Savukārt citai dzejas cienītāju daļai 2020. gada dzejas galvaspilsēta bija Rudzītes otrā grāmata Ērti pārnēsājami spārni. Vērdiņa un Rudzītes grāmatas zināmā mērā reprezentē antagonismu, kas izveidojies starp divām poētiskās domāšanas formām. Lai arī šķiet, ka laikmetīgajā dzejā pietiek vietas dažādām mākslas izpausmēm un nav nepieciešams gāzt no troņa vienu formu, lai tās vietā nāktu cita, spriedze saglabājas. Iespējams, tā saistīta arī ar praktisku vajadzību piešķirt balvas viena vai otra virziena autoriem: Dzejas dienās šī problēma tika risināta, galveno balvu sadalot starp Ķirķi un Hvoinski. Tomēr ir saprotamas arī bažas, kas saistītas ar asociatīvo dzeju, kā arī kopumā ar romantisma un simbolisma atskaņām kultūrā. Viens no kritikas avotiem ir šīs dzejas dekoratīvisma potenciāls — skaistā, bet abstraktā, tēlainā dzeja riskē kļūt pašmērķīga. Tēlos un metaforās balstītā poētika daļu jaudas zaudē arī pārprodukcijas iespaidā. Lai arī, ienirstot konkrētā dzejoļu krājumā, lasītājam redzētais var šķist absolūti ģeniāls, dzejas kopējā ekoloģijā it kā zūd autoru identitāte, tie kļūst savstarpēji līdzīgi kā miglaini tēli eksistenciālā sapnī. Tādi virtuozi autori kā Rudzīte tiek minēti kā apliecinājums tam, ka asociatīvā dzeja sevi nav izsmēlusi. Arī par Rudzītes jauno grāmatu Līvija Baumane-Andrejevska raksta: «Krājuma vērtība ir svaigā tēlainība, metaforisks atsevišķu elementu, frāžu spēks — bieži (..) uzmirdz kāda poētiska delikatese.» Romantiskā spārnu metafora šajā krājumā ir ar izdomu pārradīta, un oriģinalitātes trūkumu pārmest būtu nevietā, tomēr strīds starp dažādu spārnainu būtņu cienītājiem un progresīvajiem ciniķiem ar šiem argumentiem nav izšķirams, nevienprātības cēlonis meklējams dziļāk.
Krišjāņa Zeļģa ceturtais krājums Skaistuma klātbūtne pārstāv citu poētisku virzienu. Zeļģis uzskatāms par vienu no jaunās vienkāršības aizsācējiem, tieši viņa dzejā savulaik esam iemācījušies cienīt tikko manāmu valodas neveiklību un biklumu, kas vēlāk spilgti raksturoja arī dažu jaunās paaudzes autoru (t. sk. L. Veipa) dzeju. Tēli šajos tekstos tiek lietoti taupīgi, un retās metaforas ir gluži labas un iederīgas, bet ne spēj, ne vēlas konkurēt ar asociatīvās stilistikas virtuozākajiem paraugiem. Zeļģis ir viens no tiem autoriem, kam izdodas pārliecināt lasītāju, ka arī empīriskam, sekulāram, salīdzinoši skopam apkārtnes vērojumam ir poētiska vērtība, un metafiziski dziļas un svarīgas ir ne tikai vertikālās attiecības starp cilvēku un viņa Dievu, bet arī «horizontālās realitātes» procesi.
Lai cik vērtīgi šķistu Zeļģa teksti, viņš nerada iespaidu, ka teksti un valoda ir viņa eksistences galvenā stihija. Pretējs iespaids rodas, saskaroties ar Aizpurietes, Aivara un Brieža darbiem. Šķiet, rakstīt šiem autoriem ir tikpat dabiski kā elpot, un viņu dzejas attīstība ir personiska lieta, kas vairs nav atkarīga no laikmeta tendencēm. Tādējādi kritiķiem nereti bijis grūti izsvērt, vai kārtējā grāmata kļuvusi labāka, sliktāka vai ir gluži tāda pati kā iepriekšējās.
Par Amandas Aizpurietes desmito krājumu Pirms izvākšanās Inga Žolude rakstīja, ka, lai arī šo dzeju joprojām caurvij elēģiskā tematika un zaudējuma sāpes, autore no «prastas vaļsirdības» atgriezusies pie izmisuma pārstrādāšanas dzejas valodā. Aizpurietes teksti man atgādina prasmīgas adītājas veikumu, valdziņi tajā nav ne pārāk cieši, ne pārāk vaļīgi, pat adot ar aizvērtām acīm. Šī tēlainība ir pilnīgi privāta un lokāla, tai nav vajadzības sekot ārpasaules vēsmām.
Savukārt Eduarda Aivara desmitā dzejas grāmata Dzejoļu remonts kritiķa un dzejnieka Ogriņa ieskatā ir kā bloknots, kurā autors piefiksē par dzejoļiem pārvēršamos momentus — parastām lietām šādi tiek piešķirts gaidīts vai negaidīts spožums. Manuprāt, Eipura dzejas formula — garie dzejoļu nosaukumi, humora izjūta, paradoksalitāte, optimisms, vērīgums, nekautrēšanās, iekšējās brīvības sajūta, erotika, empātija — ar laiku nav zaudējusi aktualitāti un kļuvusi neinteresantāka. Dzejoļu remontā konsekventi lietotā forma, kurā liela nozīme ir nosaukuma un pamatteksta saspēlei, šķiet ļoti piemērota politisko procesu komentēšanai. Taču interesants ir arī efekts, ko rada raitā pārslēgšanās no valstiskām pie sadzīviskām vai sirreālām tēmām, saglabājot vienas un tās pašas intonācijas un formas.
Šo apskatu noslēdzu ar Ingmāras Balodes trešo grāmatu ar apokaliptisko nosaukumu Dzejoļi pēc mūsu ēras (protams, pašlaik visiem visvairāk patīk tieši nosaukums!). Balode ir viena no dzejniecēm, kura vienmēr rādījusi, kā ikvienu brokastgaldu padarīt par kluso dabu, fiziski sajust saules milzīgās plaukstas svaru un ieraudzīt, kā domas aulēkšo gaispilnā stadionā. Lasot šo dzeju, es skaidri ieraugu, ka tēlu sistēmas ir nekritizējamas un no ārpuses neizmaināmas, tās ir tik dziļi sakņotas dzejnieka eksistencē, ka ir absurdi to vietā pieprasīt kādas citas — modernākas vai labākas.
Daudz runāts par lielajām pārmaiņām, kuras jauno mediju ēra ieviesusi cilvēku lasīšanas, klausīšanās un sazināšanās paradumos. Šī apskata saturs liecina, ka dzejas grāmata joprojām ir vārda mākslas atzītākais un uzticamākais medijs. Performancēm un izstādēm ir gaistošāks raksturs, tās grūtāk dokumentēt un saglabāt. Tomēr paliek neliela parāda sajūta: varbūt nākamgad vajadzētu vairāk rakstīt arī par citām dzejas pieredzēšanas formām?
Citētās recenzijas
A. Auziņa. Dzejniece ne tik parastā. Par E. Blomas krājumu Izdzēstie attēli. Satori. 25.03.2020.
A. Auziņa. Noskūpstīt atspulgu, izdot grāmatu. Par L. Rūces krājumu Atspulga balss. Satori. 8.10.2020.
L. Baumane-Andrejevska. Uzšķērstais trauslums: spēles ar tumsu un gaismu. Domuzīme, 2020, nr. 3. 54.–55. lpp.
K. A. Belševica. Dzejas, kas nemelo. Par E. Blomas krājumu Izdzēstie attēli. Konteksts, 2020. g. jūn. 11. lpp.
A. Madris. Dzejas mēnesi aizvadot: seši aktuāli latviešu dzejas krājumi. Delfi Kultūra, 29.09.2020.
A. Ogriņš. Eipuriāde. Par E. Aivara krājumu Dzejoļu remonts. Konteksts, 2020. g. novembris. 24. lpp.
K. Vērdiņš. Ekfrāzes parastās. Par E. Blo mas krājumu Izdzēstie attēli. Punctum, 2.03.2020.
K. Vērdiņš. Skaists ķermenis un prāts. Par L. Veipa krājumu Interesantās dienas. Satori, 25.11.2020.
I. Žolude. Sērās ir kaut kas nepārejošs. Par A. Aizpurietes krājumu Pirms izvākšanās. Kultūras Diena un Izklaide, 29.10.2020. 9. lpp.
1 Statistikas dati iegūti, analizējot informāciju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Kopkatalogā. Tiešsaiste: lnb.lv/lv/katalogi-un-datubazes
Anda Baklāne ir literatūrkritiķe, ieguvusi maģistra grādu filozofijā, pašlaik studē Latvijas Universitātes doktorantūrā un raksta disertāciju par metaforu saimēm 20. gadsimta latviešu dzejā. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vada mākslas lasītavu.
The post Latvijas dzeja 2020. gadā appeared first on IR.lv.