Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis sola turpināt Mārītes Seiles iesāktās reformas, taču izrādot lielāku elastību sarunās ar sociālajiem partneriem
Pēc tam, kad LNT rīta ziņu raidījumā Kārlis Šadurskis, runājot par skolu tīkla optimizāciju, piebilda, ka nekāds revolucionārs nebūs, daudzi sociālajos tīklos izteica vilšanos par ministra kandidātu, kurš nav gatavs pārmaiņām jomā, kur pēc tām ir kliedzošas vajadzības. Pat ministru prezidenta kandidāts Māris Kučinskis intervijā Latvijas Radio atzina, ka viņu pārņēmušas bailes, klausoties Šadurska publiskajā retorikā par gatavību darbam. Tomēr ilgā sarunā ar Šadurski guvis pārliecību, ka viņš spēs vadīt nozari. Matemātikas profesors Kārlis Šadurskis reiz jau ir bijis izglītības un zinātnes ministra amatā. Tas gan bija sen, no 2002.gada rudens līdz 2004.gada pavasarim. Toreiz Šadurskis bija Einara Repšes izveidotajā partijā "Jaunais laiks". Šadurskis četrreiz ievēlēts Saeimā, bijis arī Eiropas Parlamenta deputāts. Vērā ņemamā politiskā pieredze iezīmējusi viņa sejā ironisku smaidu un mazliet viltīgu acu skatienu.
Kādi ir trīs svarīgākie rādītāji, pēc kuriem varēs teikt, ka esat labi strādājis ministra amatā?
Pirmais - vai būs īstenots jaunais pedagogu algu modelis. Otrs - kā realizēsies [Valsts izglītības satura centra izstrādātā, kompetencēs balstītā] izglītības satura reforma. Trešais mans mērķis ir augstākās izglītības un zinātnes finansējuma palielināšana un finansējuma racionāla izmantojuma iedarbināšana.
Vai ir kāda Mārītes Seiles iesākta reforma, ko metīsit gružu spainī?
Nē, šobrīd nevaru nosaukt nevienu tādu lietu. Noteikti turpināšu izglītības satura un skolotāju algu reformas. Tas nenozīmē, ka iešu tieši tos pašus ceļus, pa kuriem gāja Seiles kundze, es mēģināšu [ar sociālajiem partneriem] diskutēt, kurus ceļus izvēlēties. Mums taču jāiegūst rezultāts!
Mārītei Seilei ministra amatā trūka partijas atbalsta. Kas jums rada pārliecību, ka tas būs?
Ministrs ir politisks amats. Līdz ar to politiskās partijas piederība ir nenoliedzams pluss, jo ir vieglāk pārliecināt par savām idejām un skaidrot savējiem, ar ko kopā strādāts pietiekami ilgi (Mārīte Seile nav "Vienotības" biedre - red.). Kāpēc Mārītei [Seilei] nebija atbalsta? Partijas atbalsts gan Mārītei Seilei, gan finanšu ministrm Jānim Reiram bija. Bet diskusijā par pedagogu atalgojuma modeli nebija rezultāta, jo bija pietiekami daudz Finanšu ministrijas uzdotu jautājumu, uz kuriem nebija Izglītības ministrijas atbilžu. Šajā diskusijā pietrūka elastības. Tās nebija arī ministrijas sarunās ar arodbiedrību. Šim procesam jāiedod jauns spēka vektors. Arī es modeļos esmu pamanījis kļūdas un neprecizitātes. Mums ar Mārīti bijušas daudzas sarunas, un es viņai esmu norādījis, kas nestrādās. Kaut ko viņa mainīja, bet ne līdz galam. Es domāju, man būs vieglāk [diskusijās] piedalīties, jo man ir svaigs skats.
Par partijas atbalstu esmu diezgan pārliecināts. Svarīgi, ka būs visas valdības atbalsts. Ministru prezidenta kandidāts to solīja, un Kučinskis nemēdz bārstīties tukšiem vārdiem, tāpēc esmu diezgan drošs, ka skolotāju algu reforma īstenosies. Bet, lai tas notiktu, vajadzīga vairāku ministriju sadarbība un cieša sadarbība ar pašvaldībām. Skaidrs, ka ir un būs domstarpības - nevar saglabāt tādu skolu tīklu, kāds ir tagad. Skolēniem no 1.līdz 4.klasei jāsaglabā mazās skolas, mazajām klasēm pietiek ar trīs četriem skolotājiem. Taču jāsaprot, cik izmaksā mazu skolu uzturēšana 5. - 9.klašu skolēniem. Es gribu panākt vienošanos ar pašvaldībām, ka tās nokomplektē skolas tā, lai tās atbilst reālas skolas kritērijiem. 21.gadsimta izpratnē skola, kurā ir apvienotās klases, nav skola. Tādā skolā apzog bērnus. Savukārt vidusskolas posmā jau ir pieņemti [MK] noteikumi par klašu lielumu, un tur es redzu divas iespējas, kā pārvarēt attālumu - vai nu noorganizēt skolēnu transportu, vai nu internātu. Ja mēs uzliekam rāmi, kādai jābūt skolotājai algai, un ir noteikta lieluma valsts dotācija, kas nonāk pašvaldībā, tad katras pašvaldības uzdevums kaut kādā pārejas periodā atrast risinājumu.
Dažu pašvaldību vadītāji ir atzinuši, ka grūti pieņemt lēmumu par skolas slēgšanu, ja skola pilda daudzas citas funkcijas līdzās bērnu izglītošanai. Jābūt ministra politiskajai gribai racionalizēt skolu tīklu.
Ideālā situācijā izglītības iestādēm nebūtu jāpilda sociālās funkcijas. Būsim reālisti, Latvijā tas saglabāsies, bet ne tādā apjomā kā šobrīd. Ja šobrīd pašvaldība var saglabāt visas mazās skolas, kurās mācās daži bērni, pedagogi ir ar mieru strādāt par necienīgu atalgojumu, nu, tāda ir pašvaldības izšķiršanās. Bet, ja būs uzlikts ierobežojums - ja pašvaldība grib nodarbināt skolotāju, tad pedagogs nedrīkst saņemt mazāk par noteiktu summu, bet mērķdotācijās nebūs tik daudz naudas, lai izmaksātu valstī noteiktās minimālās skolotāju algas, tad pašvaldībai būs jālemj. Tad Šadurskis un valdība būs tie sliktie, kas būs noteikuši [skolotāju algu] rāmi.
Ir viena pašvaldība, ko nevēlos taktisku iemeslu dēļ nosaukt, kuras pārstāvji diskusijā par mazajām skolām teica - jā, viņiem ir mazās skolas un viņi sarēķinājuši, ka lētāk būtu visas apvienot vienā un katru bērnu atsevišķi ar auto no rīta vest uz skolu un pēc tam vakarā mājās. Bet viņi to nevar izdarīt, jo, kas tad notiks ar skolotājiem? Saruna ar Kučinski mani ļoti iepriecināja. Viņš atbalsta ideju par pedagogu priekšlaicīgu pensionēšanos. Tā ir problēma, par ko Izglītības ministrija varbūt nav runājusi un kas radīja satraukumu. Jo, protams, ja skolu tīkls tiek optimizēts, kļūst arvien mazāk nodarbināto skolotāju. Ja skolotājam ir palikuši divi trīs gadi līdz pensijai, kur atlaistais atradīs citu darbu? Tā ka mums jāparedz priekšlaicīgās pensionēšanās iespējas. Valsts budžetam tas izmaksās nesalīdzināmi mazāk nekā turpināt uzturēt skolotājus mazās skolās.
Jūs minējāt, ka skolotāju algu reformā esat pamanījis kļūdas. Kādas? Kā turpināsit Seiles iesākto?
Laika ir ļoti maz, trīs mēneši. Februāra vidū apstiprina valdību, maija vidū jābūt jau tehniski pabeigtiem [skolotāju algu] modeļiem, lai jūnijs paliek Ministru kabineta darbiem. Tikai normāli [būtu], ja skolotājs, aizejot vasaras atvaļinājumā, zina, kas viņu gaida rudenī. Kas man pilnībā nepatīk - pašreizējā modelī lielajās skolās algas samazinās. Ja skolotājs strādā labi, un viņam pasaka, ka viņš saņems 100 - 200 eiro mazāk nekā iepriekš, viņš jautā - par ko mani soda? Cilvēcīgi! Nevienam nedrīkst alga samazināties, un mums jārēķina, kā visiem pacelt algas.
Ja izlīdzinās skolotāju algas, pielāgojot tās augstākajai samaksai, vai pietiks ar deviņiem miljoniem eiro, kas pašlaik valsts budžetā atvēlēti skolotāju algu reformai?
Četriem mēnešiem [šajā gadā pēc 1.septembra] pietiks. Domāju, ka nebūs straujš algu pielikums no 1.septembra pilnīgi visiem, būs pārejas periods un kaut kādi kritēriji, lai iekļautos šā gada budžetā. 2017. gada budžetā skolotāju algu palielināšanai iezīmēti 27 miljoni eiro. Ar to gan varētu nepietikt. Cik būs vajadzīgs, nevaru šobrīd izrēķināt.
Ir vēl viena problēma, kas nav atrisināta - algas jāceļ arī pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem. Pašvaldībām būtu vajadzīgi papildus vairāk nekā desmit miljoni eiro, lai ieviestu jauno darba samaksas modeli. Pašvaldību likums prasa - ja pašvaldībām rodas papildu saistības, valsts budžetā tam jāparedz līdzekļi. Tie mums ir jāatrod. Bērnudārzos algas droši vien sāksim palielināt no 2017.gada. Šogad budžeta grozījumus netaisīsim, jo neparedzētajos līdzekļos tādas naudas nebūs. To arī esmu ar Kučinski izrunājis, viņš ļoti labi šo problēmu saprot.
Kā uzskatāt, vai bērnudārzu pedagogu algas jāmaksā no valsts budžeta, kā tas bija pirms krīze un kā vēlas Latvijas Pašvaldību savienība, vai no pašvaldību budžeta?
Man šķiet, ka pašreizējais dalījums, kurā skolotājiem, kuri sagatavo bērnus skolai, maksā valsts, bet pārējiem - pašvaldības, ir pareizs. Es pēc inerces skatos no valsts budžeta pozīcijām. Ja pašvaldības 2016.gada valsts budžetā saņēma par 92 miljoniem vairāk nekā 2015.gadā, tas taču ir labi. Nevajag valstij pārņemt bērnudārzu pedagogu algošanu! Jāpilda likuma prasība un, ja pašvaldībām ir kāda papildu funkcija, par to ir jāpiemaksā. Darba samaksas palielināšana bērnudārzu pedagogiem zināmā mērā ir šāda papildu funkcija. Valdībai būs jāizvērtē finansējuma avoti. Ja tie netiks atrasti, bērnudārzu pedagogu darba samaksa izkritīs ārā no skolotāju algu reformas, un to nedrīkst pieļaut.
Pedagogu arodbiedrību LIZDA neapmierina algu kāpinājums, kāds pašlaik ir modelī. Kā panāksit vienošanos ar arodbiedrību?
Man bija saruna ar LIZDA vadītāju Ingu Vanagu. Ļoti laba, produktīva saruna. Skaidrs, ka arodbiedrība vienmēr savās prasībās ies pa priekšu valsts pārvaldes iespējām šīs prasības realizēt. Domstarpības būs vienmēr! Bet ir absolūta nepieciešamība pēc dialoga. Esmu uz rezultātu vērsts cilvēks, ciest nevaru atlikšanu un mūžīgas sarunas. Sarunai jābūt virzītai tā, lai nofiksētu viedokļu atšķirības, meklētu kompromisus un pieņemtu lēmumu.
Man ir svarīgs ne tikai LIZDA un Latvijas izglītības vadītāju asociācijas, bet arī dažādu vecāku nevalstisko organizāciju viedoklis. Mēs tagad runājam par algām, bet arī izglītības saturs ir bezgala svarīgs. Šobrīd ministrijā ir iestrādes. Cik tālu par tām zinu, man daudz kas patīk, bet ir, kas nepatīk. Zinu, ka vecāki ļoti cītīgi prasa atcelt mājasdarbus. Pārejot uz mūsdienīgākām un efektīvākām mācību metodēm skolā, mēs varam samazināt mājasdarbu apjomu. Bet mājasdarbi tomēr ir ļoti svarīgi. Katram bērnam ir svarīgi palikt vienatnē ar uzdevumu, sajust problēmas izaicinājumu, un tas ir iespējams mājās. Turklāt cilvēks aizmirst eksponenciāli, tas ir, viņam ir vajadzīgs viens atgādinājums, tad otrs, lai zināšanas saglabājas izpratnes un prasmju līmenī, lai nebūtu mehāniskas atcerēšanās. Mehāniski atcerēties ir nenormāli grūti.
Valsts izglītības satura centrs jau sācis darbu, lai izstrādātu kompetencēs balstītu izglītības saturu. Jūs teicāt, ka šajā reformā jums kaut kas nepatīk. Kas?
Šobrīd ir strikta mācību priekšmetu sistēma: matemātika, ķīmija, fizika, dzimtā valoda utt. Starppriekšmetu saišu ir ļoti maz. Bet es baidos, ka pēc satura reformas būs tikai starpdisciplinārie mācību priekšmeti. Es neapšaubu, ka tie ir svarīgi, ir jāspēj ieinteresēt katru bērnu vai jaunieti. Katrā mācību priekšmetā jābūt saiknēm ar citiem mācību priekšmetiem, jo nav iespējams mācīt literatūru, nerunājot par vēsturi, un nav iespējams izprast vēsturi, neizprotot kultūru un tehnoloģiju attīstību. Bet nevajag nojaukt visas robežas starp mācību priekšmetiem.
Latvijā ir viduvēji sekmju rādītāji, palielinās zināšanu plaisa pilsētu un lauku skolās, skolotāju ir par daudz (13 - 14 skolēni uz katru skolotāji, kas ir astotais zemākais rādītājs ES) un viņu algas ir par zemu. Vai atrisināsiet šīs savstarpēji saistītās problēmas līdz nākamajām vēlēšanām?
Bet nevar salīdzināt skolotāju skaitu uz vienu skolēnu Latvijā un citviet Eiropā, jo tas ir saistīts ar iedzīvotāju blīvumu teritorijā. Lai cik racionāls būtu skolu tīkls, tomēr pēc skolotāju un skolēnu skaita proporcijām mēs vienmēr būsim sliktākajā galā. Mēs nesasniegsim Eiropas vidējos rādītājus, tas nav iespējams. Bet, nenoliedzami, skolu tīkls ir jāracionalizē.
Nē, es neapsolu visas problēmas atrisināt līdz nākamajām vēlēšanām, tas būtu pārsteidzīgi solīts. Mums divarpus gados jārada tas likumiskais rāmis, lai process būtu sācies un būtu pārliecība, ka tas notiks un attīstīsies. Iedomājamies svārsta kustības, kas ir rimstošas, ja nav ārēja spēka! Tās ar laiku norimst. Šis nedrīkst būt tāds rimstošs process. Mēs radīsim priekšnoteikumus, lai optimizētu skolu tīklu un laukos būtu mūsdienīgas skolas - lai nebūtu tā, ka mēs tikai dodam ierosmi, bet, [mainoties valdībām], process izsīkst. Sistēmai ir jābūt pašregulējošai.
Starptautiskajos pētījumos mūsu izglītības līmenis nav nemaz tik slikts, bet tas tiešām ir tikai uz lielo skolu rēķina. Mēs taču lauku bērniem, kas mācās apvienotajās klasēs, neiedodam pietiekami labu izglītību. Tādēļ mūsu valdības deklarācijā ir mērķis mūsdienīga skola, kuras izveidošanai ir noteikts kritēriju kopums.
Kas ir mūsdienīga skola, kā jūs to saprotat?
Vienkāršākā izpratnē - materiāltehniskā bāze. Mūsdienīgi aprīkoti dabaszinātņu kabineti, mūsdienīgas tehnoloģijas, lai skolotājam nav jāzīmē otrās kārtas līknes virsmā vai telpā uz tāfeles, lai to var paskatīties datorsimulācijā. Mūsdienīgā skolā jābūt arī pietiekami ērti sasniedzamai interešu izglītībai. Mūsdienīgai jābūt skolai arī no mācību metožu lietojuma.
Izglītības ministrija ir pieejami ERAF līdzekļi - 163 miljoni eiro - tieši mācību vides uzlabošanai. Kādēļ deklarācijā jāraksta tas, pie kā jau strādā?
Bet nav pabeigts. Deklarācijā ir arī mērķis sasniegt 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai. Tas notiks šīs valdības laikā. Mēs turpināsim daudz ko tādu, kas iepriekš jau sākts. Nevar jau deklarācijā rakstīt tikai to, ko mēs darīsim citādi.
Viens no polarizējošiem jautājumiem izglītības likumā ir tā sauktais tikumības pants. Kāpēc balsojumā par šo priekšlikumu atturējāties?
Es balsoju pret. Esmu pret gaišo viduslaiku ienākšanu 21.gadsimta Latvijā.
Bet balsojumā jūs atturējāties.
Tas ir tas pats «pret» balojums, jo aritēmitiski balsojumam «par» pretnostata balsojumu «pret» vai «atturas». Neatminos, kādēļ nebalsoju tieši «pret».
Kāds ir jūsu viedoklis, kādā veidā ministrijai jāraksta vadlīnijas šo likuma grozījumu īstenošanai?
Atcelt tikumības grozījumus šajā parlamentā ir neiespējami. Domāju, ka šos grozījumus vajag humanizēt, tas ir, uzrakstīt tā, lai savējie saprot, ka tā nav cenzūra. Pedagogs ir ieguvis izglītību, esam uzticējuši viņam mācīt ļoti daudz, sākot no tāda neinteresanta mācību priekšmeta kā matemātika un beidzot ar sportu, un pēkšņi vienā jautājumā, kas skar pat nevis tikumību, bet tiklību un šķīstību, mēs viņam neuzticamies! Tagad raksta vadlīnijas! Tas taču nav nopietni! Domāju, ka jāatrod kāds formulējums, lai šķīstie būtu apmierināti, bet pedagogi saprastu, ka neviens viņam negatavojas uzlikt cenzūras rāmjus.
Kāda ir jūsu attieksme pret Nacionālās apvienības prasību pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā visās Latvijas skolās?
Bilingvālā izglītība un mazākumtautību izglītības programmas, visticamāk, Latvijā saglabāsies ļoti ilgi. Jāsaglabājas tik ilgi, kamēr būs pieprasījums pēc tā. Kāpēc mums slēgt poļu skolu? Kāpēc likvidēt starptautisko bakalaurātu Rīgas 1.Valsts ģimnāzijā? Tur arī mācības notiek bilingvāli - latviski un angliski. Kāpēc lai krievu valodu, krievu literatūru un ar krievu kultūru saistītos priekšmetus nemācītu krievu valodā? Es gan pieļauju, ka jau sākumskolas klasēs vajadzētu palielināt latviešu valodas īpatsvaru stundās, jo maziem bērniem valodu ir daudz vieglāk iemācīties nekā vēlāk. Mūsu mērķis, protams, ir vienots izglītības standarts [visās skolās], bet esmu pret kāda gada nosaukšanu.
Esat izteicies, ka jūsu mērķis ir panākt racionālāku naudas izmantojumu augstākajā izglītībā. Bet augstskolas ir autonomas līdzekļu izmantojumā. Vai to vajag ietekmēt?
Augstskolu autonomija ir svēta lieta, ko nedrīkst aiztikt. Ja nevar ietekmēt tieši, jārod risinājums sarunās. Mums ir daudz sīku augstskolu, kuras nesasniedz intelekta kritisko masu. Bet tās ir akreditētas (nopūšas). Par akreditāciju ir bijis ļoti daudz dažādu diskusiju. Latvijas [akadēmiskā] telpa ir tik maza, ka iekšējā akreditācija ir problemātiska, bet ārēja - dārga. Turklāt, kad atbrauc ārvalstu eksperti izvērtēt mūsu augstāko izglītību vai zinātni, vienmēr ir sūdzības un nepatika, ka, lūk, nesaprot mūsu sistēmu un vēl dod visādus padomus. Bet augstskolu akreditācijas problēma ir risināma, es tikai nevaru pateikt, kā tas notiks.
Vai pareizi saprotu, ka nauda augstākajā izglītība neefektīvi tiek izmantota tādēļ, ka ir mazliet par daudz augstskolu?
«Mazliet» bija teikts ar ironiju? Ja kādam ārzemniekam pateiktu, cik Latvijā ir augstskolu (57 - red.), viņš droši vien būtu pārsteigts, cik milzīga nācija mēs esam. Man šķiet, ka esam pārāk liberāli attieksmē pret akadēmiskā personāla ar doktora zinātnisko grādu īpatsvaru augstskolās (pašlaik augstskolu likums nosaka, ka jābūt vismaz 40% akadēmiskā personāla ar doktora zinātnisko grādu - red.). Tas būtu dialogā ar pašām augstskolām jākāpina. Man šķiet, augstskolās jābūt daudz vairāk pasniedzējiem, kuriem ir doktora grāds. Maģistrs nevar lasīt lekcijas maģistra studiju programmā. Bet tā notiek!
Vēl viena lieta - lai dabūtu licenci un akreditāciju, tiek sapulcināts akadēmiskais personāls, kas ir vajadzīgs, lai atbilstu minimālajām prasībām, bet pasniedzēji strādā ne tikai šajā augstskolā, bet vēl vairākās vietās (vidēji 20% pasniedzēju valsts augstskolās un 26% privātajās ir tādi, kuri strādā vairāk nekā vienā augstskolā - red.). Tas ir nejēdzīgi - strādāt par klejojošo zinātņu doktoru! Uzskatu, ka cilvēks ar doktora grādu var sniegt intelektuālo ieguldījumu tikai vienā augstskolā. Kāda jēga no tādām augstskolām, kurām nav savu profesoru?
Rosināsit mainīt augstskolu akreditācijas kārtību?
Nē, es pašlaik vēl negribu par to runāt, tikai norādu uz problēmu. Skaidrs, ka risinājums var rasties tikai sarunās ar lietpratējiem. Bet es noteiktu rosināšu diskusiju, vai nevajadzētu kāpināt prasības, cik lielam īpatsvaram akadēmiskajā personālā jābūt ar doktora grādu. Lai celtu akadēmisko līmeni un mazinātu sadrumstalotību. Palūkojiet uz demogrāfijas rādītājiem - potenciālo studentu skaits samazinās! Tātad arī augstskolu skaitam jāsamazinās.
Vai un kā palielināsit finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei?
Par to būs nežēlīgi smagas diskusijas valdībā. Vārdos izglītība vienmēr ir bijusi prioritāte, darbos - «nu, ja paliks pāri, dabūs». Parasti nepaliek. Mums ir jāiet uz to, kas ierakstīts likumos, piemēram, valsts finansējumam zinātnei ir jābūt 1% no IKP. Mēs to neizdarīsim vienā vai divos gados, bet, ja izveidosim grafiku - konservatīvu, apņēmīgu grafiku, ko pilda, nevis atliek un pārliek - , tad šo mērķi var sasniegt. Tiešām svarīgi, lai aiz šiem solījumiem stāvētu reāli cilvēki, tas ir, premjers, izglītības un finanšu ministrs. Ja uztaisīsim desmit gadu grafiku, protams, nevarēsim būt atbildīgi par grafika izpildi visu desmit gadu garumā. Bet par divarpus gadiem mēs varam atbildēt. Augstākajā izglītībā mans mērķis ir sasniegt [finansējumumu] 3% no IKP. Ja rēķina, ka IKP ik gadu pieaug par 3 - 4%, tad pēc manām aptuvenām prognozēm šādu mērķi piecos gados var sasniegt. Finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai un zinātnei ir viena no manām prioritātēm.
Vēl viena problēma - ja skolas pedagogam alga būs 1000 eiro un vēl kaut kas, bet augstskolas asistentam - 480 eiro. Augstākajā izglītībā algas pēc krīzes nav atspirgušas. Zinu vairākus jauniešus, kuri studēja, ieguva doktora grādu un aizbrauca no Latvijas. Man nav statistikas, bet zinu daudzus šādus gadījumus. Jo, ja jaunais zinātnieks plāno sev akadēmisko vai zinātnisko karjeru šeit, tad viņam jārēķinās, ka viņa alga Latvijā ir 400 - 600 eiro mēnesī. Bet, doktorantūrā studējot, braukājot pa konferencēm, izveidojas jau šādi tādi zinātniskie kontakti, un īsts lietaskoks saņem tādu darba piedāvājumu, no kāda grūti atteikties. Šādi cilvēki Latvijai pazūd. Tādēļ mums būtu ļoti svarīgi pēcdoktorantūras granti.
Augstskolu pasniedzēju algu paaugstināšanai pagaidām mums naudas nav, bet es ļoti cerīgi skatos uz Pasaules Bankas pētījumu, ko pasūtījusi Finanšu ministrija un kam jābūt gatavam vasaras sākumā. Man bija iespēja iepazīties ar prezentācijas materiāliem. Ir ļoti nopietnas iespējas gūt papildu līdzekļus gan no ēnu ekonomikas [apkarošanas], gan no uzņēmējdarbības attīstības, ko var prognozēt, racionalizējot nodokļu sistēmu. Ja izlīdzinām darba, kapitāla nodokļus, noņemam uzņēmuma ienākuma nodokli reinvestēstai peļņai, tad iegūstam gan uzņēmējdarbību stimulējošu nodokļu vidi, gan papildu līdzekļus valsts budžetā. Mums ir vienošanās ar Kučinski, ka no katra ikgadējā budžeta pieauguma jārezervē nauda algu celšanai akadēmiskajam personālam. Katrs budžeta pieauguma pīrāgs jādala, ievērojot kaut kādas proporcijas drošībai, labklājībai, veselībai, izglītībai un tautsaimniecības attīstības stimulēšanai. Ja to darām, tad varam iezīmēt katru gadu saprātīgu algas pieaugumu augstskolās.
Bijušais LU rektors Mārcis Auziņš nesen salīdzināja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas zinātnieku citējamību starptautiskos zinātniskos izdevumos: Latvijai tā ir trīs reizes mazāka nekā Lietuvas un četras reizes mazāka nekā Igaunijas kolēģiem. Latvijas zinātnisko institūtu publikāciju skaits SCOPUS pēdējos gados samazinās, īpaši lauksaimniecībā, inženierzinātnēs un tehnoloģijās. Kas jādara, lai Latvijas zinātne būtu starptautiskajā vidē?
Nevar mehāniski to izdarīt. Tas ir zinātnes kvalitatīvā darba kvantitatīvais rezultāts. Ja mums izdosies panākt sajūtu par finansējuma pieaugumu augstākajā izglītībā un zinātnē, pieaugs kvalitāte un citējamība.
Kā domājat, kāpēc valda priekšstats, ka ar jums Izglītības ministrijā atgriezīsies stagnācijas laiki? Jūs pats vienā no pirmajām intervijām pēc nominēšanas ministra amatam teicāt, ka neesat nekāds reformators.
Nē! Es teicu, ka neesmu revolucionārs. Revolūcijas sagrauj, atstājot aiz sevis drupas. Bet reformu nepieciešamību es nenoliedzu, tās ir ļoti vajadzīgas. Tās būs! Bet revolūcijas nebūs.