Jaunais veselības ministrs Daniels Pavļuts plāno masveidīgu un strauju vakcināciju, lai apturētu Covid-19
Pagājušonedēļ pārmaiņas valdībā risinājās strauji. Otrdien, 5. janvārī, premjerministrs Krišjānis Kariņš izteica neuzticību veselības ministrei Ilzei Viņķelei. Ceturtdien, 7. janvārī, parakstīja rīkojumu par viņas atlaišanu, un jau tajā pašā vakarā Saeima apstiprināja jauno ministru, apvienības Attīstībai/Par! izvirzīto Danielu Pavļutu.
Kad tiešsaistē sarunājamies pirmdien, 11. janvārī, ministrs atgādina, ka amatā ir tikai «pusotru darbdienu». Taču viņam jau ir vērienīgs plāns, kā organizēt šobrīd vissvarīgāko — Latvijas iedzīvotāju plašu vakcinēšanu, lai līdz vasaras beigām vismaz 60% sabiedrības būtu imunitāte pret koronavīrusu.
Kāpēc tieši jūs esat kļuvis par veselības ministru šajā krīzes situācijā un kāpēc būsiet labāks nekā atlaistā ministre Viņķele?
Politiskā loģika ir acīmredzama. Krišjānis Kariņš, kad pieņēma lēmumu par veselības ministres demisiju, skaidri teica, ka nākamais kandidāts jāvirza tieši Attīstībai/Par!.
Sākotnēji cilvēkiem radās jautājums, vai mēs vispār virzīsim kādu, vai varbūt gāzīsim valdību. Protams, šādā Latvijai nepieredzētā krīzes situācijā vēlējāmies rīkoties valstiski, ātri un izlēmīgi. Jautājums par to, ka mēs varētu šķobīt valdību, vispār netika aplūkots — to varu apliecināt.
Attiecīgi apsvērām divus variantus — vai nu meklēt nozares profesionāli, tehnokrātisku ministru, vai virzīt politiķi, spēcīgāko iespējamo un pieejamo, jaudīgāko politiķi.
Mūsu izvēle krita par labu otrajam variantam, saprotot, ka krīzes situācijā nepieciešama mobilizācija. Turklāt ne tikai veselības nozarē, bet visā valsts pārvaldē. Ilze Viņķele, lai par ko viņas veikums tiktu kritizēts, ir neskaitāmas reizes publiski norādījusi, ka Covid–19 krīze nav pārvarama ar veselības nozares mobilizāciju vien. Veselības nozare nevar nodrošināt, piemēram, ierobežojumu kontroli, ekonomisko atbalstu un citas lietas. Tāpēc ir nepieciešama visas valdības mobilizācija. Ir vajadzīgs krīzes vadītājs — cilvēks, kam ir sarežģītu un steidzamu projektu vadības pieredze. Uzdrīkstos apgalvot, ka man tāda ir.
Kad 26 gadu vecumā kļuvu par valsts sekretāru Kultūras ministrijā, man uzreiz bija jāiejūdzas tādā projektā, kas saucās Eirovīzijas sarīkošana Latvijā. Jo toreiz Marija Naumova negaidīti un mums visiem par lielu prieku uzvarēja Eirovīzijā, un Latvijai piekrita gods šo pasākumu rīkot. Ir daudzi citi liela mēroga projekti, kuru darbināšanā esmu piedalījies. Tātad uzdrīkstos apgalvot, ka esmu pieredzējis administrators. Esmu bijis ierēdnis, bijis politiķis izpildvarā un nupat esmu ieguvis arī zināmu kalumu parlamentārajā kuluāru politikā.
Tas ir garš veids, kā pateikt, ka mūsu izvēle krita par labu tam, lai nominētu iespējami pieredzējušāko politiķi, kas ir mūsu rīcībā. Un izvēle tāpēc kritusi uz mani. Komunikācija ar sabiedrību, komunikācija ar politisko vidi un krīzes vadība — šīs ir lietas, kuras man jāveic. Un, protams, esmu gana labi informēts par Ilzes Viņķeles iestrādēm citās Veselības ministrijas normālās darba jomās ārpus pandēmijas vadības. Viss, kas saistīts ar ārstu algu modeli, slimnīcu līmeņošanu, psihiskās veselības plānu, farmācijas pakotni un zāļu cenu samazināšanas pasākumiem, utt.
Kādi ir galvenie punkti jūsu programmā — kā samazināt saslimstību, glābt veselības aprūpes sistēmu no sabrukšanas un vakcinēt tautu?
Savas trīs prioritātes gan Valsts prezidentam, gan Ministru prezidentam esmu minējis drusku citā secībā. Pirmā prioritāte ir palīdzēt slimnīcām pārvarēt pārslodzi. Mums jārēķinās, ka šī slodze var turpināt pieaugt. Arī negaidīti strauji, piemēram, ar jaunā vīrusa celma ienākšanu Latvijā, kuram raksturīgs lielāks lipīgums. Mums jābūt gataviem dažādiem scenārijiem.
Otra prioritāte — paātrināt esošā vakcinācijas posma ātrumu. Tur esmu spēris pirmos soļus ar rīkojumu sākt visu mediķu vakcināciju. Te gan jāsaprot, ka mums ir ļoti maz vakcīnu janvārī pieejams. Mēs tās drīz izpotēsim, un tad tiem cilvēkiem, kas būs rindā sastājušies, būs jāpagaida. Bet manā skatījumā, ja mediķi ir gatavi rindā gaidīt nākamo vakcīnu kravu, tā ir daudz labāka situācija nekā tad, ja mums ir vakcīnas noliktavā, bet katru dienu tiek sapotēts relatīvi neliels skaits mediķu. Es gribētu šo situāciju pagriezt otrādi.
Un trešā lielā prioritāte — uzbūvēt tādu vispārējas, brīvprātīgas vakcinēšanās pārvaldes modeli un praktisko ieviešanas mehānismu, kas mums ļautu no februāra beigām un marta sākuma masveidīgi vakcinēt gribētājus. Šeit ir daudzi un dažādi pasākumi.
Jau šonedēļ esmu paredzējis, ka valdībā tiks pieņemti lēmumi par jaunas šī projekta pārvaldības struktūras ieviešanu.
Tas būtu politiski pārraudzīts mehānisms ar premjeru vadībā, projektu birojs ar nosacīti desmit cilvēkiem, kas koordinējas ar Veselības ministrijas valsts sekretāres vadītu grupu, kurā ir ierēdņi no dažādām nozarēm, kas nodrošina, ka tiek sniegts no visām nozarēm nepieciešamais atbalsts, arī no Pašvaldību savienības, Lielo pilsētu asociācijas, darba devējiem, un tamlīdzīgi. Attiecīgi zem šī štāba strādā komunikācijas grupa pāri valsts pārvaldei — ar STRATCOM, Valsts kanceleju, visi kopā strādā pie visaptverošas komunikācijas kampaņas. Ilze Viņķele ir [konkursā izraudzījusies] divas talantīgas aģentūras, ir 300 000 eiro sākumam, un, ja vajadzēs vairāk naudas, mēs prasīsim. Ir vajadzīga vienota komunikācijas platforma — jāsāk pozitīvas komunikācijas darbs nekavējoties.
Otrā lieta ir vakcinācijas grupa — reālā medicīna, loģistika. Mums jāstrādā ar scenārijiem, jo īsti nezinām, kuras vakcīnas un kādā secībā atnāks. Mums jāvar būt gataviem uz februāra beigām vakcinēt 100—110 tūkstošus nedēļā, lai mēs spētu izvakcinēt to iespējamo vakcīnu krāvumu, kas mums nāks iekšā, sākot no marta, lielām kaudzēm.
Trešais ir tehnoloģiju virziens, IT. Šonedēļ saukšu kopā arī mūsu tehnoloģiju kompāniju un organizāciju pārstāvjus, lai lūgtu padomu. Jo es neredzu, kā šādas jaudas projektu varam iznest, ja mums nav visaptveroši integrēts, funkcionējošs, stresa noturīgs tehnoloģiju risinājums, kurā ir lietotne iedzīvotājiem, ir datubāze, ir statistikas vākšana, savienojamība ar lielajiem valsts reģistriem un viss cits, kas nepieciešams šāda mēroga projektā.
Es pieeju vakcinācijai kā nacionāla mēroga pārnozaru projektam, kurš atbilstoši jāorganizē — kur atbildība ir visaugstākajā, Ministru kabineta līmenī, ir konkrēts projektu vadītājs, konkrēta komandu un kontroles struktūra.
Kādu mērķi saslimstības līmeņa ziņā sev noliekat — kāds rādītājs jāpanāk, lai uzskatītu, ka darbs notiek sekmīgi?
Esmu lūdzis izveidot vienotu datu paneli, kurā būtu ietverti slimnīcu noslodzes rādītāji konkrēti pa gultu grupām. Jo ir dažāds aprīkojuma līmenis — atkarībā no saslimstības smaguma ir jāvēro visi trīs gultu tipi, kur ir intensīvās terapijas gultas, tad ir gultas ar ventilatoriem un ir gultas, kuras ir aprīkotas ar skābekļa baloniem, bez piespiedu elpināšanas. Mums ir jāmonitorē šī situācija.
Protams, arī inficēšanās rādītāji — tas notiek jebkurā gadījumā. Arī vakcinēšanās rādītāji. Es gribētu izveidot vienotu monitoringa sistēmu, kas ir pieejama gan valdības pārstāvjiem, gan Veselības ministrijas amatpersonām, kas piedalās lēmumu pieņemšanā.
Nevaru jums nosaukt vienu rādītāju. Inficēšanās rādītāji diemžēl nav Veselības ministrijas varā. Piemēram, skatāmies gadījumu ar to vīrusa britu celmu. Ja cilvēks ir kādu laiku bijis Latvijā, acīmredzot ir iemesls domāt, ka viņš nav ievērojis pašizolācijas nosacījumus — tas konkrētais cilvēks, par kuru šobrīd DNS sekvenēšanas rezultātā ir pārliecība, ka šis ir pirmais pierādītais jaunā celma niknā vīrusa paveids. Acīmredzot ir jautājums, vai spējam izkontrolēt datus, kas ir Covidpass datu bāzēs, un izsekot, vai cilvēki ievēro pašizolāciju. Ar jaunā paveida vīrusu diemžēl izplatības riski pieaug.
Mums šobrīd tie ierobežojumi, kas ir spēkā, situāciju daudzmaz notur zem kontroles. Tā ka paldies visiem, kas ievēro un cieš visas grūtības. Slimnīcu noslodze pieaug, inficēto skaits aug, bet ne ļoti strauji. Tajā pašā laikā, pieaugot testu apjomam, inficēto īpatsvars brīžiem pat krīt. Īsiem vārdiem — mēs šobrīd darām to, kas ir galvenais uzdevums: nopērkam laiku līdz masveida vakcinācijai, lai slimnīcas iztur. Tā ir mūsu pamatstratēģija.
Mans galvenais parametrs — vai slimnīcas iztur. Es iešu uz valdību prasīt vēl papildu līdzekļus materiālo un iekārtu rezervju veidošanai. Ja gadījumā saslimstība strauji pieaug, diemžēl tās rezerves, kas ir mūsu rīcībā šobrīd, var nebūt pietiekamas. Un pieļaut situāciju, ka rezervju trūkuma dēļ mēs neesam spējīgi sniegt atbalstu, piemēram, reģionu slimnīcās smagiem pacientiem, ir vienkārši nepieļaujami.
Kopš decembra beigām slimnīcās pastāvīgi ir vairāk nekā 1000 pacientu, kaut gan iepriekš novilktā «sarkanā līnija» bija vispirms 250, tad 500, pēc tam 850. Uz kādu citu pacientu rēķina notiek šo Covid pacientu aprūpe?
Redziet, man ir otrā oficiālā darbadiena amatā, es nevaru izvērsti atbildēt uz katru jautājumu. To var uz plānveida palīdzības rēķina, līdz šim ir bijis tas ceļš. Jāmeklē veidi, kā to risināt turpmāk. Slimnīcu vadītāji to dara, šādi uzdevumi ir doti, modelēti scenāriji, kad saslimstība un hospitalizācija strauji pieaug. Gribam būt gatavi šādai varbūtībai.
Izplatība var pieaugt, ja nenovērsīsim to caur esošo prasību vai kādu papildu prasību iespējami labu ievērošanu. Prasību ievērošana šobrīd ir vienīgais garants, ka jaunais paveids vai vīrusa pamatversija neizplatās straujāk.
Laikam varam jau secināt, ka jaunākie ierobežojumi nav devuši rezultātu…
Tam es nepiekritīšu.
Precizēšu — tie nav samazinājuši diezgan lielo inficēšanās gadījumu skaitu ik dienas, kaut arī pieaugumu ir stabilizējuši. Kā prognozējat situācijas attīstību — cik ilgi būs jāpatur spēkā pašreizējie ierobežojumi un vai būtisku uzlabojumu varam sagaidīt tikai tad, kad būs plaši izvērsta vakcinācija?
Jebkuru drošības pasākumu rezultātus varam vērtēt tikai ar laika nobīdi, nosacīti septiņas dienas. Šobrīd ir izdevies novērst strauju vīrusa izplatību, daudzmaz turamies.
Nākotni ir grūti prognozēt. Svarīgi būt gataviem jebkuriem pavērsieniem. Svarīgi saglabāt stabilu, pēctecīgu un izskaidrotu valdības politiku arī attiecībā uz ierobežojumiem un drošības pasākumiem. Es izmantošu katru iespēju pabrīdināt Latvijas sabiedrību, ka, pirms varēsim atgriezties pie normālas dzīves, mums būs vēl ilgstoši jābūt pacietīgiem. Pat tiem cilvēkiem, kas būs saņēmuši vakcīnu, visticamāk, nebūs automātiska brīvība bez maskām pārvietoties, neievērot distancēšanās ierobežojumus.
Skaidrs, ka vakcīnas pasargā cilvēkus no saslimšanas. Tajā pašā laikā vēl ir nepieciešams savākt pierādījumus, ka vakcīnu saņēmušie nevar nodot tālāk vīrusu. Viens no argumentiem par labu AstraZeneca — par kuru dzirdēts arī daudz kritikas, ka Latvija uz to likusi uzsvaru iepirkumos,— ka tā novēršot tālāku vīrusa transmisiju. Citiem vārdiem — mums jārēķinās ar lielu, lielu pacietību, un es lūdzu un aicinu uz sabiedrības līdzestību. Pirms kļūs labāk, droši vien var palikt arī grūtāk, pirms dzīve atgriezīsies normālākās sliedēs.
Šīs divas lietas darāmas paralēli — jāvieš sabiedrībā pārliecība, ka spēsim noorganizēt vērienīgu, masveidīgu, industriāla mēroga vakcinēšanos, un, no otras puses, sekmēt sabiedrības līdzestību, ievērot šos pasākumus tādā vai citādā formā vismaz līdz brīdim, kad Latvija būs sasniegusi «pūļa imunitātes» slieksni, kas ir noteikts ap 60% no sabiedrības. To varam ātrākais sasniegt, es teiktu, jūlijā, augustā.
Veselības ministrijas vakcinācijas plānā bija paredzēts, ka gada pirmajā ceturksnī būšot iespējams nodrošināt 16% Latvijas iedzīvotāju vakcināciju. Pašlaik vakcinēšanas temps ir ārkārtīgi lēns. Kāpēc paredzat, ka līdz vasaras beigām var sasniegt 60%?
Es neparedzu — tas ir mērķa uzstādījums, kurš balstīts uz pieņēmumiem. Vakcinācijas stratēģijas ieviešanas plāna projekts nav valdībā apstiprināts un nenoliedzami būs jāpārstrādā. Plānoju lūgt premjeram divas nedēļas šā plāna pārstrādei, lai tajā varētu iestrādāt scenārijus, kapacitātes prognozes, loģistikas variantus. Paralēli jau mēģināšu izveidot projektu pārvaldības struktūru un kapacitāti. Ir jāsāk darbs štābam — projekta vadītājs jāsameklē, jāuzliek viss uz sliedēm.
Ir jāsauc palīgā cilvēki! Tāpat kā tehnoloģiju jomā jāsauc palīgā nozare, arī vakcīnu plānošanas jomā jāsauc palīgā loģistikas speciālisti, iespējams, arī militārie plānotāji. Mēs apsvērsim visas iespējas. Piemēram, tās zināšanas, kuras ir uzkrātas mazumtirdzniecības nozarē, kura nodarbojas ar ātri bojājošos preču pārvadāšanu pa visu Latviju. Ir jau pieredze, no kuras varam mācīties. Mums būs vajadzīgas pāris nedēļas, lai šo plānu uzlabotu. Mēs to varam — esmu drošs, ka to varam izdarīt!
Pašlaik ir saņemtas 30 000 vakcīnu. Kādi ir turpmāko piegāžu plāni janvārim, pirmajam ceturksnim un pusgadam? Vai ir skaidri zināms, cik un kad saņemsim?
Skaidri zināt varēs tikai tad, kad kravas pienāks. Mēs operēsim ar scenārijiem. Neviens cilvēks pasaulē, ieskaitot zāļu ražotājus, nevar pateikt, kad viņi konkrēti piegādās un cik lielas kravas. Pirmdien saņēmām trešo kravu — 6800 Pfizer vakcīnu. Janvārī, visticamāk, ienāks 3200 Moderna vakcīnu — ļoti maz. Tās būs pirmās pēc šīs vakcīnas atļaušanas Eiropas Zāļu aģentūrā. (Februārī gaidāmi vēl 21 000 devu no Moderna, vēlāk informē ministra palīdze — red.) Bet tas viss jādala ar divi — puse jāatstāj otrajai vakcīnas devai tiem, kuri ir saņēmuši pirmo.
Es operēšu ar scenāriju plānošanu — tā ir profesionāla metode, kā strādāt ar plānošanu neziņas apstākļos. Tātad janvārī būs maz vakcīnu. Izveidosies rinda. Kad ienāk nākamā krava, mēs spējam operatīvi izpotēt gribētājiem, kuri ir zināmi, — viņi jau stāv rindā. Tajā pašā laikā sabiedrībai ir skaidra ziņa, ka ir potēties gribētāji un, ienākot nākamajai kravai, viņus izpotēs.
Paralēli ir sagatavošanās lielajai masveida visaptverošajai fāzei. Es nopietni apsveru un premjers to ir morāli atbalstījis, ka sākam brīvprātīgas pašpieteikšanās fāzi visā sabiedrībā — mēs sludinām pašpieteikšanās akciju, lai tiem 34—40% Latvijas iedzīvotāju, kuri, kā liecina aptaujas, ir gatavi vakcinēties, rodas iespēja pieteikties. Lai varam sākt veidot rindu.
Man neskaitāmi cilvēki ir ierosinājuši šo acīmredzami loģisko lietu. Ja prioritārās grupas, piemēram, mediķi atstāj kaut ko neizpotētu, tad no nākamajām grupām ir iespēja celt cilvēkus uz augšu un visu izlietot. Pie šā pasākuma strādāsim, tāpēc vajadzīgs arī IT atbalsts.
Vakcinācija ir un paliks brīvprātīga. Kā piedabūsiet vakcinēties, piemēram, Daugavpils slimnīcas darbiniekus un citus, kuri pašlaik atsakās?
Pirmkārt, uzrunāsim ikvienu — arī personīgi, aicināsim katru cilvēku vakcinēties. Šobrīd mehānisms ir uz pašpieteikšanos, bet paralēli vajadzētu notikt sarunai ar slimnīcu vadītājiem, kā uzlabot vakcinēšanos ārstu vidū. Viena no metodēm varētu būt pašatsacīšanās — proti, mēs aicinātu dakterus potēties, un, ja viņi nevēlas, tad ir jāatsakās.
Es personīgi uzskatu, ka vakcinēšanās — tā es uztveru Hipokrāta zvērestu. Tā ir daļa no pienākuma pret sabiedrību, ārsta aicinājuma piepildīšanas. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka mediķis arī ir cilvēks, kas pakļauts tam pašam dezinformācijas spiedienam un bažām, kas Latvijas sabiedrībā ir. Tāpēc ļoti svarīgi vakcinēt tos ārstus, kas ir gatavi, viņi iziet sabiedrībā un vieš pārliecību kolēģos.
Konkrēts piemērs — Daugavpils slimnīcas vadītājs aicināja profesoru Gardovski un citus, kas ir bijuši pedagogi šiem ārstiem un slimnīcas personālam, uzrunāt viņus tādā kā teletiltā un palīdzēt pārliecināt vakcinēties. Viņi organizē, tas būs.
Vai plānojat ieviest elektronisku vakcinācijas apliecinājumu un vai valdība varētu ieviest nosacījumus, ka noteikti pakalpojumi, piemēram, aviosatiksme, pieejami tikai vakcinētajiem?
Šobrīd vakcinētie cilvēki tiek atzīmēti e-veselības attiecīgajā sadaļā, bet tas nerisina jūsu uzrunāto problēmu. Lai risinātu šo vakcinēšanas fakta sertifikācijas procesu, acīmredzot tiks veidots kāds starptautisks risinājums — blokčeinā bāzēts vai citādās metodēs. Tāds noteikti būs, un Latvija tajā piedalīsies.
Kas attiecas uz pakalpojumu pieejamību, būsim ļoti uzmanīgi ar soļiem, kuri izskatīsies pēc piespiedu metodēm. Šajā fāzē mana prioritāte ir panākt, ka tie Latvijas cilvēki, kas vēlas labprātīgi vakcinēties, var to izdarīt. Esmu pārliecināts, ka tas kalpos par iedrošinājumu sabiedrības neizlēmušajai un svārstīgajai daļai un Latvijas iedzīvotāju vairākums vakcinēsies.
CV Daniels Pavļuts
Daniels Pavļuts. Foto — Edmunds Brencis
Dzimis 1976. gada 14. maijā
1995—1999 Latvijas Mūzikas akadēmija
1999—2000 London City Universitāte
2006—2007 Fulbraita programma Hārvarda universitātē
2001—2003 DDB Latvija zīmolu direktors
2003—2006 Kultūras ministrijas valsts sekretārs
2010—2011 Swedbank Korporatīvo attiecību pārvaldes vadītājs
2011—2013 Ekonomikas ministrs
2018—2021 Partijas Kustība Par! valdes priekšsēdētājs
2018—2021 13. Saeimas deputāts
The post Esmu pieredzējis administrators appeared first on IR.lv.