Raimonda Paula jubilejā nenotiks koncerts ar Elīnu Garanču, bet ilgi gaidītā Ojāra Vācieša koncertprogramma ar Andri Keišu pagaidām fiksēta tikai ierakstā. Maestro par to joprojām sāp sirds, tomēr viņš nebeidz kalt nākotnes plānus
Pāris dienas pirms Zie-massvētkiem zvanot Rai-mondam Paulam, izrādās — radies pārpratums. Komponists, kuram 12. janvārī paliks 85 gadi, sarunu gaidījis nevis pa telefonu, bet savā ierastajā darbistabā Latvijas Radio pagrabā. Liela uzticēšanās kovidlaikā! Pirmajā janvāra svētdienā sarunātā āra pastaiga Vecrīgā pēc viņa iniciatīvas arī negaidot pārvēršas par tikšanos radiomājā. Plānojot ierakstu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri par godu Latvijas Radio 3 ceturtdaļgadsimta jubilejai, maestro gan tikko nodevis siekalu testu, bet es desmit dienas esmu aizvadījusi laukos.
Komponists iznāk pretī bez maskas un labākā omā nekā īsajās sazvanīšanās reizēs. Garastāvokli uzlabojusi doma par nākamās dienas muzicēšanu un iepriekšējā vakarā LTV translētais ieraksts no skaistā oktobra koncerta Rēzeknes Gorā, ko arī viņš noskatījies pirmoreiz. Elbas filharmonijas Hamburgā goda ērģelniece Iveta Apkalna un Raimonds Pauls festivālā ORGANismi. «Jā, lieliska meitene! Mēs laikam pēc dažām dienām tiksimies,» jubilārs ir gandarīts.
Vēl decembrī veicāt koncertierakstus gan Latvijas Radio, gan televīzijā. Vairāki televīzijas darbinieki tobrīd jau bija pašizolācijā. No vīrusa nemaz nav bail?
Nē. Žēl, ka visi darbi, pateicoties epidēmijai, tiek pārtraukti. Sevišķi žēl koncerta ar Elīnu Garanču, kam vajadzēja būt 12. janvārī. Viņa bija speciāli ieplānojusi. Diemžēl arī viņai tur, Spānijā, ir savas problēmas. (Koncerts pārcelts uz jūliju — red.) Atcēlās programma, pie kuras nopietni strādājām ar aktieri Andri Keišu, ar Ojāra Vācieša dzeju. (Pārcelta uz novembri un decembri — red.)
Mūzikas namā Daile bija paredzēti seši koncerti Suni ārā nedzenama nakts, bet pagaidām arī bijis iespējams tikai ieraksts.
Esmu ar aktieriem sadarbojies jau no 60. gadiem. Edgars Liepiņš, Harijs Spanovskis, Andris Bērziņš, Jānis Paukštello… Man šī sadarbība patīk, arī publikai ir tuvas šīs aktieru dziedāšanas. Tā lēnā garā nonācu Jaunatnes teātrī (Pauls lieto vēsturisko JRT nosaukumu — red.), ar kuru man ir tādas īpatnējas attiecības, bet es par to šodien nerunāšu. Tas ir viens no labākajiem mūsu teātriem, tur ir daudz tiešām talantīgu aktieru. Bija liels prieks, ka viņus redzēju arī filmā Homo novus, vairākas lieliskas epizodes: gan ar Gundaru Āboliņu, gan Andri Keišu, Jaunā teātra zvaigznēm. Lieliski aktieri, ar kuriem ir interesanti sadarboties.
Tāpēc tagad šī programma. Daudzi gan tā aizdomīgi skatījās: labi, Keišs, viņš ir pārbaudīts visādās traģiskās un nopietnās lomās, bet te nu pēkšņi mēģinās Ojāru Vācieti pasniegt mazliet citādāk, nekā tas ir pierasts? Kā ļoti spēcīgu dzejnieku, bet arī ar savām dzīves problēmām? Salikām visu to kopā, un tad kārtējo reizi gaidījām, kad pārcels…
Bija paredzēts, ka novembrī uzstāsimies, tad — janvārī, bet nu jau ir aizbīdīts vēl tālāk. Tāda ir dzīve. Ko mēs te vaidēsim un stenēsim?
Ar Ojāru Vācieti bijāt labi pazīstami?
Diemžēl nē. Mūzikai, ko es tajā laikā rakstīju, viņš likās mazliet par sarežģītu. Tagad — jā. Mēģināju arī Elīnai [Garančai] uzrakstīt jaunu dziesmu ciklu tieši ar viņa vārdiem.
Pirmā koncerta daļa bija Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, otrajā viņa gribēja kaut ko vieglāku. Teica, ka operu ārijas ir atdziedājusies.
Jā, kaut kā līdz manīm atnāca tā dzeja, kas rakstīta jau 70., 80. gados, bet tur ir lieliskas lietas. Lai šodienas dzejnieki mēģina sasniegt kaut ko tuvu to dzejnieku līmenim!
Vācietim esot arī dzeja par vīrusu.
Mēs atradām, jā. No galvas neatceros, bet ideja tāda: «Mazgājiet rokas, un jūs būsiet veseli!» Keišam teicu: «Viņš to kā šodien būtu uzrakstījis!» Vienkārši tāda sakritība.
Savā mūžā laikam esat piedzīvojis visādas sērgas?
Man tas varbūt ir pagājis garām, jo nekad neesmu izslimojis. Sieva mani apbrīno — ja man vienu dienu pēkšņi ir temperatūra, tad otru it kā nekas nav bijis! Saka: «Vellsviņzin, kas tev par organismu!» Paldies dievam, esmu izšmaucis no šīm lietām.
Domāju, nevajag pārāk paniku celt. Katru gadu pret gripu potējamies, bet daļa cilvēku tāpat aiziet pie dieviem arī no citām drausmīgām slimībām, pret kurām nekādas vakcīnas nav atrastas. Mums ir ļoti labi ārsti, labi ķirurgi. Nevaru saprast, kāpēc līdz šai dienai medicīnas sistēmu nevar savest kārtībā. Tāpat kā izglītības sistēmu. Cik ilgi var muļļāties! Mainās ministri, viens par otru ģeniālāks, bet jēgas nav.
Vispār tika pielaista kļūda, ka dzīvos koncertus pārtrauca. Vajadzēja turpināt pustukšās zālēs, un tad jau lēnā garā redzētu. Teātros sabūvēja tās plastmasas sienas, lielu naudu izgāza. Priekš kam tad vajadzēja pārtraukt izrādes?
Igauņu mūziķi, ar ko kopā spēlēju, man ir teikuši, ka Igaunijā neatcēla neko, bet strādāja pustukšās zālēs. Viņiem jau arī [saslimušo] cipari visu laiku mainās. Bet mums tagad pamatnodarbošanās ir sēdēt mājās un tikai skaitīt katru dienu, cik atkal slimie nākuši klāt.
Tomēr Latvijā ir arī mūziķi, kas smagi izslimoja šo slimību.
Jā, man ir vairāki to teikuši, tāpēc varbūt nevaru būt objektīvs. Kamēr tu pats neesi norāvis… Man gan liekas, vai tik es jau neizslimoju. Aprīlī vienu nakti bija tāda sajūta, ka nosmakšu. Pilnīgi jutu, ka žņaudz nost. Otrā dienā kā parasti biju jau vesels.
Iemesli var būt arī emocionāli.
No nerviem, jā. Pamatā visam ir nervi. Lai kā jums zobs sāpētu, kad aiziesiet pie ārsta un jau sēdēsiet krēslā, nekas vairs nesāpēs. Galvenais — mieru!
Es ļoti labi zinu, ko tas nozīmē — atcelti visi Ziemassvētku un Jaungada koncerti, no kā mūziķi dzīvo. Daudziem, kas dzīvoja tikai no naudiņas, ko viņi saņēma par koncertiem, tas ir ļoti sāpīgs sitiens. Bet pie mums dabūt kādu pabalstu… Tāds papīru purvs, nezinu, vai ir vēl kādā valstī pasaulē. Jānospēlē vienkāršs lauku koncertiņš — jāparaksta trīs, četri līgumi. Kas to šausmu sistēmu radīja?
Intervijās vienmēr esat norādījis, ka jūtaties ļoti nelāgi, ja mūzikā neko nedarāt.
Jā, arī tagad man jau mājās ir salikts, ko darīšu tālāk. Ir saistības ar to pašu maziņo koncertzālīti Daili. Tur ļoti labi jutāmies: mājīga atmosfēra, esi tuvu publikai. Ar Anci Krauzi labprāt pabeigšu ierakstu, sui-tu dziesmas. Šādas tādas lietas paredzētas teātrī: ar Krievu drāmas aktieriem taisīsim izrādi ar manām «mūzikām».
Tiešām sit ārā visi atliktie pasākumi. Nav tā, ka tas mani materiāli iespaido, bet saplānotais darbs… Ar to pašu Elīnu, kurai divus trīs gadus uz priekšu ir koncertu plāns un jābraukā pa visu pasauli!
Bet patīkami, ka Iveta Apkalna negaidīti izvēlējās mani savai koncertprogrammai. Neesmu ērģelnieks, tomēr varējām saspēlēties. Ir kaut kas tāds ērģeļu skanējumā… Tas sasaucas ar baznīcu. Tā bija kulminācija, ar šo koncertu arī beidzās sezona Gorā. Pateicoties meitenēm, kas tur no sirds raujas, Gors ir ieguvis ļoti lielu popularitāti. Negaidīti, tik tālu no Rīgas! Varētu braukt biežāk. Lieliska zāle, lieliski viss tiek organizēts. Prīmā! Man liekas, tas ir ienesis Latgalē vairāk nekā visas tās politiskās, tukšās runas par dažādām Latgales programmām. Kādi nu mēs esam, tādi esam, daudz kas ir arī labs. Tik un tā — tā ir tava zeme. Maziņa tautiņa… Paliekam arvien mazāk. Neviens jau nezina, kas būs vēlāk, kā tas viss nākotnē veidosies.
Mūzikā mēs neesam mazi.
Jā, vienīgā sfēra, kur esam pārāki arī par igauņiem. To viņi paši atzīst. Mūsu opera, orķestris, izpildītāji, kori. Lai gan mani draugi igauņu mūziķi smejas: tāpat kā mēs Latvijā sakām, ka Igaunijā viss ir labāk, viņi atkal saka, ka Latvijā viss ir labāk. Starp citu, viņiem ir tāds jēdziens «braukt uz lielo pilsētu» — un ziniet, kas tā ir par pilsētu? Rīga! Jo Tallina jau ir ļoti maziņa. Rīga ir skaista, super pilsēta. Mēs nenovērtējam.
Pirms pieciem gadiem jūsu jubilejas koncerti bija arī Maskavā.
Man arī tagad piedāvāja. Bet es teicu — vairs negribu braukāt. Un tagad braukāt arī nevar. Man joprojām ir normālas attiecības ar tiem dziedātājiem — gan Allu Pugačovu, gan Valēriju Ļeontjevu… Diezgan daudz tur savā laikā, astoņdesmitajos gados, padarījām. Piemēram, pēc kārtas divdesmit koncerti koncertzālē Rossija. Katru vakaru divi, trīs tūkstoši cilvēku. Nu, tā jau ir vēsture.
Pirms gadiem desmit, ieejot Jaltas zooloģiskajā dārzā, pretim skanēja mūzika no kinofilmas Ilgais ceļš kāpās. Vai jums arī ir nācies ar savu mūziku saskrieties pavisam negaidītā vietā?
Tās tēmas jau katrs izmantoja, kā mācēja. Ja melodija kļuva populāra, skaidrs, ka uz tās taisīja parodijas, visādus atdarinājumus — gan veiksmīgus, gan neveiksmīgus. Arī tagad viens otrs ņem vecos meldiņus, kaut ko mēģina… Kādam izdodas, kādam neizdodas. Nesen, starp citu, par vienu tādu melodiju saņēmu vienu no ievērojamākajiem Japānas apbalvojumiem. Ar Japānas imperatora parakstu.
Tā melodija — pazīstama kā Dāvāja Māriņa vai Miļion alih roz — arī Somijā, izrādās, bijusi ļoti populāra. Kā to skaidrojat?
Nezin kāpēc tā visvienkāršākā dziesmiņa aizgāja. Kaut kas melodiskajās intonācijās pielīp, mēs to pat nezinām. Katrai tautai tas ir citādāk.
Somi un japāņi — divas atšķirīgas mentalitātes!
Jā, vēl līdz šai dienai arī gan korejiešiem, gan ķīniešiem tā dziesmiņa kaut kādos veidos parādās. Nupat atkal viena jaunā Japānas dziedātāja sāka savu karjeru, to dziedot.
Pirms Ziemassvētkiem dzirdējām, ka to izvēlējusies Volta Disneja studija.
Tur gan nav nekas nopietns, ziniet. Tas vairāk ir žurnālistu apspēlēts. Lasīju un brīnījos, bet sevišķi par to nepārdzīvoju. Tā ir cita pasaule, pie viņiem tikt ir diezgan neiespējami. Holivuda, atklāti runājot, ir tāda pasaules mēroga mafija. Pamatā tikai viena doma — nopelnīt.
Pa kuru laiku jūs komponējat un cik daudz?
Eh, nu. Tādā stilā rakstīt kā es — tagad saka, ka tas ir vecmodīgi. Bet jaunie stili, visa tā repa padarīšana — tas vairs nav priekš manis. Kā es, piemēram, izskatīšos, ja iziešu ar Ozolu kopā uz skatuves? Lai gan es varu arī iziet, man nav bailes. Piesēdīšos pie klavierēm un visus jautājumus atrisināšu. Kādreiz gan es arī esmu mēģinājis ierunāt kādus tekstus. Daudzus gadus atpakaļ, kad par tādu repu neviens nerunāja, mēģinājām dulloties.
Bet gadi diktē savus noteikumus. Vakar skatījos sevi Gorā koncertā. Jau drusciņ redzama piepūle. Tad ir slikti — kaut kādā momentā droši vien ir jāpārtrauc. Apskatīšos, kā es jutīšos, jā.
Dabīgi, ka viss ir atkarīgs arī no izpildītāja. Viena lieta ir uzrakstīt meldiņu, bet, ja nebūs, kas to aiznes līdz klausītājam, nekas tur nebūs. Šobrīd gan notiek tāda mētāšanās: vienu nedēļu — hits, otru — visi jau ir aizmirsuši. Noskatījos mūsu Jaungada raidījumu LTV. Es pirmo reizi 50 gadu laikā nepiedalījos. No vienas puses, domāju: lai jau jaunie ansambļi pamēģina! Ļoti interesē publikas reakcija. Tāda gaumes lieta. Vieni varbūt tajā vakarā grib dzirdēt vecos meldiņus kaut kādā jautrā, krāšņā izpildījumā. Kā krievi dara — sagāž naudu tērpos. Citi atkal grib ko citu.
Vai zināt, ka ir parādījusies tāda jauniešu grupa Pauls Raimonds?
(Brīdi domā.) Vispār es būšu priecīgs, ka tikšu pēc 12. datuma vaļā no visām tām lietām. Mana ģīmja un runu par manu biogrāfiju ir pārāk daudz. Vai tas neapnīkst? Nē, tas nav labi!
Joprojām esat ļoti aktuāls. Turklāt, kā atkal pierādīja ORGANismi, brīvi ceļojat pāri populārās un klasiskās mūzikas robežām. Nemaz nav daudz tādu komponistu.
Daudzkārt esmu teicis, ka mani glābj klasiskā izglītība. Esmu beidzis konservatoriju kā pianists, varu spēlēt un pārslēgties uz pavisam citu mūziku. Lielākais kompliments pēdējo gadu laikā — kad Mariss Jansons izteica vēlēšanos ar mani saspēlēt. Tāda mēroga diriģents, pasaules klases, pēkšņi teica: «Pamēģinām!» Es ilgi lauzos, teicu, ka neesmu tādā formā, bet beigās tomēr nospēlējām. Iziet kopā ar viņu uz skatuves… Tas nav aizbraukt Ogres kultūras namā nospēlēt.
Lai gan arī Ogrē ar cieņu pret mani izturas, jūtu, ka cilvēki novērtē. Lielāko daļu mūža tomēr esmu koncertējis Latvijā, neskatoties ne uz kādiem sliktiem instrumentiem. Gan ar vienu dziedātāju, gan ar otru, gan ar bērniem, gan zēnu kori — esmu visu laiku to putru maisījis.
Pie ērģelēm ORGANismos piesēdāties pirmoreiz?
Nē, drusciņ ir mēģināts. Savā laikā konservatorijā mums obligāti kā pianistiem vajadzēja spēlēt pie profesora Vanadziņa. Bet ziniet, kas par lietu — uz ērģelēm tajā laikā ļoti šķībi skatījās.
Politiski nekorekts instruments?
Jā. Pats fakts — koncerts baznīcā — jau bija nepieņemams. Ne velti Gora koncertā pieminēju Latvijas filharmonijas direktoru, kurš izglāba Doma baznīcas ērģeles. Pēc tam visa Krievija brauca klausīties koncertus Doma baznīcā. Vasaras laikā Dzintaros viesojās labākie tā sauktie padomju klasiskās mūzikas izpildītāji, kuri bija ar pasaules vārdiem. Viņš to panāca.
Padomju laikos bija jau normāli cilvēki arī. Tāpat Dziesmusvētkus rīkoja… Labi, tur bija savas ideoloģiskās nodevas. Tagad daudzi ir aizmirsuši, bet atceros, ka mums koncertā oficiāli prasīja: «Kur jums ir latviešu padomju repertuārs?» Un teātru direktoriem: «Kur jums ir latviešu padomju lugas?» Mēs nezinājām, kur ķert. Tam bija obligāti jābūt programmā, diezgan jokaini, vai ne?
Ko vēl gribētos izdarīt? Plāni ar Elīnu Garanču taču nepazudīs?
Ir laimējies, ka tie mūziķi, kas šodien ir izsitušies arī ārpus Latvijas, pret mani izturas ar zināmu cieņu. Kad pirmoreiz Garančai pavadīju uz klavierēm kaut kādu dziesmiņu, mēs jau neviens nezinājām, ka viņa būs tā Garanča, kas viņa ir šodien. Tāda meitenīte, kuras mamma Anita bija man ļoti labi pazīstama. Diemžēl arī viņas vairs nav.
Starp citu, operā bija viens koncerts, kur pirmo reizi spēlēju kopā ar Andri Nelsonu. Vai kāds zināja, ka tas trompetists, tas puika no orķestra, būs šodien viens no izcilākajiem diriģentiem pasaulē? Tas ir prieks, ka no mūsu mazās Latvijas tomēr vairāki izgājuši uz pasaules skatuvēm.
Kas jums pēdējā laikā ir sagādājis prieku?
Prieks, ka riņķī apkārt manējie visi vēl ir dzīvi un veseli, ka mūs nekas nav ķēris. Tas moments ir ļoti svarīgs: lai atmosfēra mājās būtu normāla. Prieks — tā ir arī veiksmīga iziešana uz skatuves. Nuja, prieks, ja tu vēl vari atrast, kur mājas atrodas, kādā virzienā iet.
Nu gan jūs jokojat! Ar mašīnu vēl pats braucat?
Jā, nu jau švaki, drīz vajadzētu beigt. Ar acīm nav labi.
Mašīna… Jā, viss ir jāsadala divās daļās. Viens, kas ir saistīts ar skatuvi, otrs — ar tām citām problēmām. Bet vai to cilāt šodien? Ir privātās lietas, kā pret mani izturējās mūsu finansisti, šitie blēži!
Latvijas Krājbankas cilvēki?
Ne tikai. Ir vairāki, uz kuriem esmu skatījies kā uz tādu brīnumu. Viņi vēl joprojām staigā te pa ielām, viens otrs pat vadošā darbā. Bet ko ar viņiem darīt? Kaut kādā veidā atriebties?
Paldies dievam, es joprojām varu darīt, ko gribu, neesmu no viņiem atkarīgs.
Redziet, ne tikai mūzikā ir vajadzīgi talanti, politikā arī. Talantīgi cilvēki, ar labām izglītībām. Nevar mētāties ar tukšām, samākslotām frāzītēm. Es mīlu improvizāciju uz skatuves, arī pats atļaujos kaut ko pateikt. Kādreiz izdodas, kādreiz ne. Improvizācijai jābūt arī, kad tu runā svarīgas valsts runas. Ar ironiju, lai tu vari pasmaidīt, nevis tikai klausīties par kaut kādu nereālu izaugsmi. Tā nekur nav redzama. Ko es nekādīgi nevaru pieņemt — kāpēc mana dzimtene joprojām atrodas Eiropas valstu pēdējās vietās? Kādam par to būtu jādomā.
Bet nav vērts mocīties, man ir godam jānobeidz sava muzikālā karjera, un — sveiki. Vēl jau līdz 12. janvārim par mani būs dokumentālās filmas un dies pasarg!
8. janvārī — Mūžīgais dzinējs Latvijas televīzijā.
Jā. Tanī filmā gan varētu būt daudz kas interesants, jo mēs atļāvām filmēt mēģinājumu laikā. To, ko parasti nedarām. Mēģinājums ar Elīnu, mēģinājums ar Keišu… Uzskatu, ka mēģinājumu process filmēšanai ir visinteresantākais, nevis pats koncerts. Tur tu diskutē, izsaki savas idejas, domas, varbūt lamājies. Tieši tas ir interesanti arī man personīgi. Nevis koncerts, kad es iznākšu ar baltu kreklu un propelleru un jau zinu, ko darīšu.
Ceru, ka tas [pandēmijas laiks] pāries un atkal būs mierīgāk. Galvenais, gribētos atspēlēt tās programmas, kas ir sagatavotas. Atgriezties ritmā.
Kā svinēsiet dzimšanas dienu?
Par svinēšanu nav nemaz ko runāt. Mēs, mūziķi, varbūt vienkārši sanāksim Dzintaros, kaut ko nospēlēsim. Bet, ja nedrīkstam savākt publiku, — priekš kam mums tas vajadzīgs? Pilnas televīzijas ar to, cik cilvēku jau ir sodīti.
Šobrīd modē Zoom ballītes. Saprotu, ka neesat tehnoloģiju piekritējs?
Man par tādām ballītēm… Absolūti — nē! Bet jaunos ar saprotu, kam šobrīd ir 17, 18. Nu vells ar ārā! Sēdēt mājās?
Zoom katrs sēž savā datora lodziņā ar savu kūciņu.
Datorus uzskatu par nelaimi. Tās attālinātās, sakropļotās bildes! Piemēram, man bija saruna ar Rēziju Kalniņu — sakarā ar uzstāšanos. Pusi teksta nedzirdēju. Lieliska aktrise, bet es nedzirdu, ko viņa runā! Nē, no tā jātiek vaļā, jo ātrāk, jo labāk.
Arnis Krauze no TV3, kas arī kaut ko taisa par mani, pat bija dabūjis tālsarunu ar manu mazmeitu Amerikā, rādīja bildīti — arī pa gabalu kaut ko runā.
Nu tā, es te ar jums esmu izvārījies pa tukšo un tagad visus pārējos zvanītājus pasūtīšu tālāk: «Lieciet mani mierā! Man vairs nav, ko teikt.»
The post Propellers griežas appeared first on IR.lv.