Šogad vairāk nekā citus gadus bijām atkarīgi no politiķu lēmumiem
Aizejošajā gadā pieredzējām nežēlīgu atgādinājumu, ka, visu cieņu ārstiem, taču politika ir vissvarīgākā no visām profesijām. Arī miera laikos no politiķu lēmumiem var būt atkarīga ļoti daudzu cilvēku dzīvība. Diemžēl lēmēju veikuma vērtējumam vislabāk der valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa (JV) novembrī secinātais: «Draugi, nav labi.»
Vai vēl atceramies, kad un kā sērga sasniedza arī Latviju? Pirmo inficēšanās gadījumu reģistrēja 2. martā. Paciente bija atgriezusies no ceļojuma uz Milānu. Un, lai gan negribējās ticēt, ka tas notiek arī pie mums, nevis tikai tālu projām Itālijā un Ķīnā, valdība rīkojās tā, kā atskatā šķiet gandrīz neticami — jau 12. martā nolēma izsludināt ārkārtējo situāciju un ieviest stingrus cilvēku kontaktēšanās ierobežojumus, bet par atbildīgo rīcības koordinācijai noteikt Veselības ministriju. Tajā dienā bija konstatēti seši jauni saslimšanas gadījumi.
Decembrī dažā dienā saslimušo skaits pārsniedza 900. Taču veselības ministre Ilze Viņķele (A/P) turpina deleģēt savu atbildību citiem. Slimnīcu spēja uzņemt jaunus pacientus tuvojas kritiskai robežai, bet ministrei šķiet svarīgi stāstīt, ka «ne Viņķele vai Kariņš» lemšot par to, kurus ārstēt, kuriem atteikt. «Šis ārprātīgi smagais lēmums» būšot jāpieņem ārstiem.
Pavasarī un vasarā ārstiem šādi lēmumi nebija jāpieņem tāpēc, ka politiķi bija pieņēmuši situācijai atbilstošus lēmumus. Martā un aprīlī daudziem valdībā, redzot, kas notiek citur Eiropā, izbīlis par savas nekompetences iespējamajām sekām bija tik liels, ka bez iebildēm piekrita darīt to, ko ieteica eksperti. (Gudra padoma nekad nevajag vienīgi finanšu ministram Jānim Reiram (JV), kurš dzelžainā pārliecībā, ka politika ir un paliek grāmatvedība arī krīzes laikos, pavasarī sačakarēja atbalsta naudas sistēmu, bet rudenī stājās spīdzināt tautu ar nodokļu eksperimentiem.)
Vasaras mēnešos Latvija bija paraugs visai pasaulei, kā ierobežot vīrusa izplatīšanos. Diemžēl rezultātā valdības ministri sajutās tik kompetenti, ka nevis kopā ar ekspertiem plānoja rīcību prognozējamajam saslimšanu pieaugumam rudenī, bet gan atgriezās pie viņu ieskatā politiķu galvenā darba — dalīt naudu un spodrināt savas spalvas. Tāpēc medicīnas darbiniekiem tagad ir pašaizliedzīgi jāstrādā uz spēku izsīkuma robežas.
Tomēr vasaras atelpa ļāva salīdzinoši mierīgi notikt diviem pavērsieniem, kuri citos laikos katrs būtu gada galvenais notikums.
10. jūnijā Saeima apstiprināja administratīvi teritoriālo reformu, kas būtiski maina Latvijas novadu karti un ietekmēs gan valsts kopējo, gan partiju reģionālo politiku. 119 novadu vietā Latvijā būs 42, un teritoriālo pārkārtojumu iespaidu uz politisko ainavu redzēsim jau pašvaldību vēlēšanās 5. jūnijā.
Bet Rīgas domes pirmstermiņa vēlēšanās 29. augustā vēlētāji pārliecinoši izbeidza «Ušakova laikus». Politiskas sekas būs daudz tālejošākas nekā desmit gadus galvaspilsētā koptās korupcijas sistēmas nojaukšana, kas pats par sevi būtu milzīgs sasniegums. Šis Saskaņas zaudējums pieliek punktu kopš Atmodas ilgušajai stipru un saliedētu promaskavisko politisko spēku cīņai par Latvijas politikas kontroli. Tas liks pārkārtoties arī «taisnā mugurkaula latviešiem», pustukšajā politikas nišā metīsies drūzmēties dažādas margināļu grupas, taču tā būs jau citāda politika.
It kā mazāk svarīgi uz šāda fona varēja šķist Satversmes tiesas spriedumi par sociālajiem un cilvēktiesību jautājumiem, taču tiem būs paliekošs iespaids uz valsts politiku. Un, starp citu, šogad no amatiem atkāpās divi varenu valsts uzņēmumu — Latvenergo un Tet — vadītāji. Juris Gulbis nav pat notiesāts, bet Ārim Žīguram neko kriminālu neviens vispār nepārmet, taču izrādās, ka ir svarīga arī reputācija.
Pieredzējām arī viena ministra demisiju. Ironiski, ka vēsturiskās novadu reformas virzītājs, vides ministrs Juris Pūce (A/P) atkāpās nevis par «lielās politikas» kļūdām, bet gan par sīkiem meliem.
Toties par politikas kļūdām šajā valdībā ministri diemžēl neatkāpjas, kaut arī Valsts prezidents Egils Levits nesen ieteica «paiet malā» tiem, kuri nesaprot savu uzdevumu krīzes laikā. Neviens negrib palikt malā. Turklāt, piemēram, KPV ministriem malā ir tikai politikas miskaste. Citiem, piemēram, A/P politiķiem, paliek ilūzijas, ka jaunas deklarācijas par principiem var savienot ar veco naudas «piesaistīšanas» ķēķi.
Covid-19 šogad nesmalkjūtīgi atgādināja, ka mums ir tāda valdība, kādu paši esam ievēlējuši. Pašreizējā Saeimā šīs vietā var uztaisīt tikai sliktāku. Un, kā valdības politiķi mums atgādina kopš septembra beigām, kad viņi ar saviem lēmumiem izbeidza Latvijas veiksmes stāstu vīrusa apkarošanā, — citiem ir gājis vēl sliktāk.
Mums tiešām paveicās, ka šis epidēmijas gads nebija arī vēlēšanu gads kā tepat kaimiņos Lietuvā vai aiz okeāna ASV. Tāpēc būtu vērts neaizmirst līdz nākamajām vēlēšanām, ka balsojam nevis par izklaidi, bet gan par vissvarīgākās profesijas pārstāvjiem, kuru lēmumi ietekmē ne tikai mūsu visu dzīvi, bet arī daudzu cilvēku dzīvību.
Komentārs 140 zīmēs
Politikas filozofija. Zakatistova vadītā KPV valde sasauca partijas sapulci, kura izslēdza viņu no partijas.
Kaut kur jau dzirdēts. Arvīds Ulme jeb VDK aģents Zāle svētdien Daugavmalā aicināja kovidiotus «būvēt jaunu valsti».
Kremlim parasta diena. Pirmdien žurnālisti publicēja pierādījumus, ka Navaļniju mēģināja noindēt FSB, bet ASV paziņoja, ka to valsts iestādēm uzbrukuši Krievijas hakeri.
The post Svarīgākās profesijas gads appeared first on IR.lv.