Dikļu pagasta Rīvēnos pirmo ābeļdārza hektāru iestādīja pirms 20 gadiem. Tagad augļukoki aug 10 hektāros, uzbūvēta ietilpīga ābolu un bumbieru glabātava, bet ražu saimnieks Gints Neimanis regulāri piegādā Rīgas, Cēsu, Gulbenes, Alūksnes skolām
Arheologi raduši pierādījumus, ka ābolus mūsu priekšteči grauzuši jau akmens laikmetā. Un diez vai nejaušības dēļ Ēdenes dārza laba un ļauna atzīšanas koka aizliegtie augļi izskatās pēc āboliem. Iespējams, brīnišķīgā iespēja grēkot, uzņemties par to atbildību un sviedriem vaigā kopt savu dzīves dārzu mums tikusi, pateicoties Ievas zinātkārei un ābolam!
Kad Gints Neimanis studēja agronomiju Lauksaimniecības universitātē un prātoja, ko sēt vai stādīt no vectēva mantotajā zemē, mīti viņam nebija prātā. Bija jārod praktiska atbilde uz jautājumu — kā izveidot stabilu un ienesīgu lauksaimniecības uzņēmumu, ja zemes platība ir neliela? «Doma par savu biznesu lauksaimniecībā man bija visu laiku. Saimniecību nodibinājām jau 1995. gadā. Mēģinājām audzēt kartupeļus. Bez savas tehnikas, pērkot pakalpojumus, protams, nekas jēdzīgs galā nesanāca. Pieredzes braucienos uz Lielbritānijas un Somijas saimniecībām uzmanību piesaistīja viņu ābeļdārzi. Interesanta, Latvijā vēl ne plaši apgūta nozare un, galvenais, labi piemērota Rīvēnu platībām,» idejas rašanās impulsus atceras Gints.
Stum, stum
Tā nu divtūkstošajā gadā ģimenes spēkiem iestādīja pirmo ābelīšu hektāru. Gints tolaik vēl strādāja algotu darbu lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajā sabiedrībā Latraps. Paša saimniecībai laiks atlika tikai nedēļas nogalēs, bet ābeļdārzā darāmā netrūkst. Tehnikas nebija, zāles izpļaušana stādījumu rindstarpās ar stumdāmo pļaujmašīnu bija tāds treniņš visas vasaras garumā, pēc kura nokārtot bobsleja kamanu stūmēja valstsvienības kandidāta normatīvu varētu būt tīrā atpūta. Radi un draugi jau sāka izteikt ultimātus — ja atkal būs jāskraida ar pļaujamo, ciemos nebrauks.
Arī ābolu realizācijas ceļi pirmajos gados vēl nebija iestaigāti, un gadījās, ka daļu ražas tā arī neizdevās pārdot. Vasaras šķirnes āboli ir kārdinoši saldi, taču to realizācijas laiks īss. Centieni pārdot ražu Valmieras tirgū optimismu neviesa. Diena pagalam, bet finansiālais ieguvums niecīgs. Vienā āboliem bagātā vasarā radās risinājums, ko nu jau droši var dēvēt par Rīvēnu firmas zīmi — pašapkalpošanās vitrīna ceļa Dikļi—Mazbrenguļi malā. Tās darbības princips ir vienkāršs — ceļmalas vitrīnas plauktos maisiņos salikti āboli un bumbieri. Pircējs piebrauc, izvēlas tīkamāko šķirni, paņem augļus un trauciņā atstāj samaksu.
«Sākumā vienkārši nolikām ābolus koka kastē uz bluķīša. Tad likām ābolus krāsainā pūralādē. Apgrozījums pieauga. Bet labākais risinājums tomēr ir saldētavas vitrīna. Tā ir apgaismota, tātad pamanāma un lietojama, arī iestājoties tumsai. Degošā spuldze nodrošina augļiem nepieciešamo siltumu, ja ārā ir sals. Lielāks apgrozījums mūsu vitrīnā ir ziemā, kad piemājas dārzu ābolu raža apēsta. Brīvdienu pēcpusdienās, kad pa Dikļu ceļu lielāka kustība, ir jāpaskraida, lai plauktos būtu pilns sortiments,» smaida Gints. Un piebilst: «Tas ir ērti gan mums, gan pircējiem, un cilvēkiem tas patīk. Ir tādi, kas speciāli mēro tālāku ceļu līdz mūsu vitrīnai, jo viņiem patīk vienkāršība un uzticēšanās.»
No pirmajiem ābeļu hektāriem, kas iestādīti Rīvēnos, daļu ir nācies pārstādīt. Kādas ābeles zem ražas svara sašķiebās, daļa izsala bargākās ziemās. Augļkopim jābūt pacietīgam un arī tālredzīgam, jo dārza audzēšana un atjaunošana ir lēns un arī dārgs process. Vienam hektāram vajag ap pusotru tūkstoti kociņu. Stādu materiāls vien izmaksā piecus tūkstošus eiro. Bet vēl jārok balsti, jāvelk stieples, jākopj un jāgaida, kamēr ābelītes sāk ražot.
Klimata pārmaiņas
Svarīgi ir pareizi trāpīt šķirņu izvēlē, jo kļūdu labošana pēc tam, kad kociņi jau iestādīti un sākuši ražot, izmaksā dārgi. Šķietami izvēle ir liela, jo šķirņu ir simtiem, taču profesionālam audzētājam ar to vien, ka ābols smuki izskatās un labi garšo, ir par maz. Jāvērtē ražība, noturība pret slimībām, sala izturība un virkne citu kritēriju, lai droši zinātu, ka vēl arī pavasarī varēsi piegādāt patērētājiem kvalitatīvus augļus.
«Šķirnes izvēlē īsti nav, kam prasīt padomu. Latvijas lauksaimniecības zinātniekiem augļkopība ir mazāk pētīts lauciņš. Viņi, tāpat kā mēs, praktiķi, braukā apkārt un skatās, mācās no kolēģiem ārvalstīs,» saka Gints. Rīvēnos ir augstražīgs ābeļdārzs, ražas ziņā bagātākajā 2018. gada vasarā novāca ap 15 tonnām no hektāra. Tas ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā vidējā ābolu raža valstī. Neimanis spriež, ka ražību vēl var palielināt, taču tas prasa nopietnus ieguldījumus.
Valstīs ar pamatīgākām augļkopības tradīcijām dārzos ir laistīšanas iekārtas, virs ābelēm izklāj tīklus pret krusu, lai ražu neposta negaisi. «Pagājušajā gadā vienai mūsu kooperatīva Zelta ābele saimniecībai Tukuma pusē sešas reizes trāpīja negaisi ar krusu. Ābolus tā sakapāja, ka reti kurš derēja desertam. Gada darbs norakstāms,» klimata pārmaiņu ietekmi uz augļkopību skaidro Gints.
Sadarbība nav vilinoša
Rīvēnos šogad ābolu un bumbieru raža laba, bet jaunā noliktava piepildīta tikai līdz pusei. Ir iespējas palielināt platības. «Tādu domu apsveru,» piekrīt Gints. «Trīs hektāri jau ir iežogoti un sagatavoti stādīšanai, atliek grūtākais — izvēlēties īsto šķirni!» Pirms spert nākamo soli attīstībā, jāizvērtē, vai iespējamie ieguvumi atsvērs izdevumus.
Pirmo uzrāvienu veikt lielā mērā palīdzēja dalība kooperatīvā Zelta ābele, kuru Gints vada. Izmantojot Eiropas Savienības atbalsta programmas finansējumu, sešās kooperatīva saimniecībās uzbūvētas jaunas augļu glabātavas, kurās var nodrošināt optimālu temperatūras un mitruma režīmu. «Pirms tam vairāk nekā 10 gadus ābolus likām vectēva pagrabā. Uzglabāšanas termiņš īsāks un vēl noņemšanās, staipot pa stāvajām trepēm ābolus augšā un lejā. Tagad divas darbinieces noliktavā ērti var sašķirot un safasēt kastēs augļus izvadāšanai skolām. Arī realizācija notiek ar kooperatīva starpniecību,» sadarbības priekšrocības skaidro Gints.
Zelta ābele apvieno astoņas saimniecības, un tas nav daudz. Ieguvumi no kooperācijas nenoliedzami ir, taču līdzi nāk arī pienākumi. Gan birokrātiskie, kā regulāri pārskati Lauku atbalsta dienestam, gan finansiālie. Zelta ābeles biedri 5% no pārdotā apjoma ieskaita kooperatīva kasē, lai samaksātu par grāmatveža, projektu un realizācijas speciālistu darbu. «Kooperēšanās ideja Latvijā vēl nešķiet vilinoša. Polijā kooperatīvi ir spēcīgāki ar savām lielajām noliktavām, realizācijas iespējām. Saimnieks izaudzē ražu, aizved un saņem samaksu. Par pārējo viņam raižu nav. Mums kooperatīva saimniecības ir dažādos Latvijas novados, celt vienu noliktavu un vadāt ābolus no Dikļiem uz Tukumu vai otrādi nav izdevīgi. Bet ir iespēja saņemt atbalsta projektu finansējumu, un tas ir jūtams stimuls,» spriež Neimanis.
Vēl viens nozīmīgs stimuls ir samazinātā PVN likme vietējiem dārzeņiem, jo saimniekiem tas dod iespēju darbiniekiem maksāt pieklājīgas algas. Augļkopībā, sākot jau ar dārza ierīkošanu, stādīšanu, vēlāk kopšanu un ražas vākšanu, pamatā tomēr ir roku darbs un sezonāls darbs. Saimniecībā ir divas pastāvīgas darbinieces, bet augļu novākšanas sezonā strādā 8—9 darbinieki. Rīvēnu saimnieks novērojis, ka Covid-19 krīzes ietekmē attieksme pret sezonas darbiem ir krietni mainījusies. «Citus gadus ik pa laikam bija tā — iepriekšējā vakarā norunājam, ka Jānis, Pēteris un Ieva lasīs ābolus. Bet no rīta atnāk tikai Ieva. Saulīte spīd, laiks ideāls, bet darbs uz priekšu nevirzās. Šogad jau veidojām strādāt gribētāju sarakstu. Pat cilvēki, kuriem ir pastāvīgs darbs, interesējās par iespēju piepelnīties brīvdienās.»
Augļkopības attīstības iespējas Neimanis vērtē optimistiski. Pieredze krājas, saimniecības nostiprinās, realizācijas iespējas vietējiem āboliem un bumbieriem ir stabilas. Turklāt poļi, sīvākie konkurenti par vietu veikalu plauktos, sāk vairāk orientēties uz Rietumeiropas valstu tirgiem. Arī programma Skolas auglis ir laba iespēja vietējiem audzētājiem realizēt produkciju, bet jaunajai paaudzei uzkost sulīgus un veselīgus vietējas izcelsmes ābolus. Augļkopībai ir kāds būtisks pluss arī lauku apdzīvotības kontekstā — tā ir nozare, kas tiešām rada darbavietas atšķirībā no graudkopības, kur simtiem hektāru plašas teritorijas spēj apsaimniekot nedaudzi cilvēki.
Atšķirībā no zemēm, kur klimats ir labvēlīgāks augļkopībai, Latvijas ābolam ir viena būtiska priekšrocība. Diennakts temperatūru amplitūda un ziemeļu saule rada to īpašo, kreptīgo garšu un aromātu, kas maigos apstākļos augušam ābolam nepiemīt!
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Vēlme redzēt rezultātu. Kad stādi ābeļdārzu, vismaz divi gadi jāgaida, lai redzētu, kas sanācis. Ja izdodas, ir gandarījums. Ja ne — jādomā, ko mainīt, lai raža būtu. Uzmundrina arī labās atsauksmes no cilvēkiem, kuri iepērkas mūsu vitrīnā.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Pirmajos gados, kad pats vēl strādāju algotu darbu, nevarēju veltīt pietiekami daudz laika savai saimniecībai, bet augļudārzs prasa pastāvīgu aprūpi. Kļūdu labošana mūsu nozarē ir dārga un laikietilpīga.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Nav jābēdā, ja ieceri uzreiz neizdodas īstenot pilnībā. Ja būsi neatlaidīgs un darīsi, būs arī rezultāts. Prieks, ka jauni cilvēki aizvien biežāk interesējas par iespējām augļkopībā.»
The post Auglis ar ziemeļu garšu appeared first on IR.lv.