*
«Ak jūs rakstāt grāmatas? Un daudzas jau esat uzrakstījusi?»
«Ir šis tas. Rakstu latviski.»
«Un tikai?»
«Domāju latviski, tāpēc.»
«Ak jūs esat no Latvijas? Kur, kur tā atrodas? Ak pie Baltijas jūras, nujā, nujā, pie Krievijas… Un cik Latvijā iedzīvotāju? Jūs rakstāt valodā, kurā runā divi miljoni iedzīvotāju? Jums vispār ir izdevīgi rakstīt latviski? Tirāža noteikti neiedvesmo…»
Sākumā, pirms desmit gadiem, kad tikko sāku dzīvot Turcijā, atbildēju entuziastiski: nē, mēs, latvieši, neesam krievi; mēs esam lasoša tauta, mums ir sava literatūra, grāmatas izdodam, spēj tik lasīt. Taču, gadiem ejot, sadzirdot pat vislabvēlīgāk uzdoto jautājumu «no kurienes esi, kur dzīvo, cik gadu pašai, cik ilgi jau dzīvo Turcijā, vai esi precējusies, cik bērnu, cik vīrs pelna, vai dzīvojat īrētā vai pašu mājā, vai garšo turku ēdieni», atbildu, ka esmu no Belģika vai no Finlandia un ka gan jau vīrs kaut kur strādā, ja reiz dāvina zeltu, bet ko gan es zinu no vīriešu lietām, un tad saruna aiziet tā mierīgāk.
Tā viņi dara, tie turki, ikvienam var pajautāt jebko tādu, kas mums šķistu privāts un svešiniekam neatklājams. Pie viņiem tā pieņemts.
Apzināti vai ne, bet turkiem patīk arī lielīties — viņu gan esot astoņdesmit seši miljoni, viņiem vislabākā virtuve pasaulē un visvēsturiskākā zeme, un viszilākās jūras un karstākā saule —, tā viņi lepojas.
*
Pēc desmit Turcijā nodzīvotiem gadiem pār mani beidzot nāca apskaidrība un es sāku stāstīt, ka esmu no Latgallia, no ziemeļiem, zināt taču tādu zemi? Latgallia valoda ir viena no senākajām Eiropā, jā, jā, un leģenda par sanskritu, jūs taču zināt, vai ne? Manā stāstā ikviens latgallietis runā vismaz trīs četrās valodās, latgallieša mājās goda vietā ir grāmatplaukts, ap māju iekopts košumdārzs, kurā ir vismaz trīs pojeņkrūmi, un Latgallia tiešām ir četri gadalaiki. Sarunbiedri vienmēr apmulst, bet es turpinu, izmantojot pašu osmaņu metodi, proti, izmetu savu dūža kārti — jautājumu «un cik valodās runājat jūs»? Tikai turku. Nu, redziet paši…
Par to, ka es protu lasīt kirilicā, turki brīnās, «oho, tos ķeburus». Taču to, ka savos piecdesmit sāku mācīties turku valodu, ikviens turks pieņem kā pašu par sevi saprotamu. Kā gan citādi? Kā ierados, tā sāku mācīties. Arī visas skaistās krievietes, kuras ieprecas Turcijā, «kak miļeņkajas» sāk «šprehot pa turciskam» pusgada laikā. Tā ka nevajag, latvieši, padoties demagoģijai un erzactolerancei latviešu valodas sakarā. Nevietā. Redziet, kļūstu kareivīga, ja man jāaizstāv sava teritorija. Kā īsts turks.
Turcijā rāmā mierā uzrakstīju četras latviešu grāmatiņas. Par turkiem, par savu Mierielu Rīgā, par mazmeitām un par perestroiku. Uzrakstīju, nodrukāja, saņēmu autoreksemplārus, un čau! Grāmatas dzīvo savu dzīvi, es savējo. Kad pastāstīju turku draugiem, ka man Latvijā iznākusi jauna grāmata, visi jautāja — vai turciski no tevis arī kas lasāms? Kad būs? Kāpēc nav? Mēs gribētu izlasīt! Ar mīļu Stambulas veclatvietes Kristīnes Seraijas (Seray) palīdzību tika iztulkota mana bērnu grāmatiņa. Pēc turku redaktora ravējumiem tā gan izrādījās stipri noīsināta. Sākumā spurojos pretim, sašutu, bet nācās atmest ar roku. Te tāda prakse. Tāpēc ne lielījos, ne lepojos, kad tā iznāca. Un nagla manam rakstīšanas prieka mazinājumam jau bija izkalta.
Turku gudrinieki ieteica rakstīt uzreiz turciski. Bet nav man tādu turku valodas zināšanu, lai spētu aprakstīt cilvēku domas un izjūtas. Nereti pati jūtos kā svaigs iebraucējs. Visu saprotu, bet izteikt atbildes nespēju. Sajūta ir nožēlojama, galvā griežas valodu mikslis, bet nezini, kā no lidojošo vārdu karuseļa izķert precīzo un pateikt īsto vārdu tā, lai mani saprot, lai redz, ka brīvi iebraucu tēmā, ka valoda rullējas, ka brīvi žonglēju ar vārdiem. Svepsti vien sanāk. Vēl trakāk! Mani arī pārpratuši.
Piemēram, kāds par turku mūziku sajūsmināts vietējais vaicā, kā man patīk viņu modernā mūzika. Atbildu — kopš saprotu, par ko tiek dziedāts, nespēju to uztvert bez smaida. Apvainojas. Turku virtuves fans vaicā, kā man garšo vietējie ēdieni, un es godīgi atbildu, ka tie ir nenormāli gardi, piebilstot, ka mūsdienu sēdošajā laikmetā ir visai bīstami ēst klejotāju-ceļotāju kultūrai tradicionālos ēdienus — ātri var kļūt resns, ja tarhana zupa miltiem aizdarīta, bőrek pīrāgs kartupeļiem pildīts, saldajā no miltiem gatavota cukurpilna baklava un cukurots šerbets sultāna gaumē. Vai tas ir veselīgi? — atjautāju pa ebreju modei. Uz mani paskatās ar nožēlu, un uzēd vien’ maz’ «bőreciņ-baklaviņ». Otrreiz man neprasīs.
Kopš sāku runāt kaut «teikuma priekšmets + izteicējs» līmenī, atskārtu, ka Austrumos nedrīkst palaist muti. Te nav nekādi Eiropas ziemeļi, kur «es vienmēr saku taisnību». Austrumos tas ir pat bīstami. Mēle mutē var izveikt tādus brīnumus, ka zaudēsi galvu eins-zwei-drei. Vai man tas vajadzīgs?
*
Pirms pāris gadiem ar mani sazinājās rakstniece Franciska Cimare, jo nevarēja tikt pie Stambulas Topkapi muzeja atļaujas miniatūru attēlu publicēšanai. Lūdza mani noskaidrot, kāpēc muzejs neatbild uz vēstuli. Aizdevos, uzzināju iemeslu. Kam gribam, tam atbildam; kam ne — ne. Tāda mums, turku sultāniem, prakse. Piedevām mainījās muzeja direktori. Jaunie nāca ar jaunu komandu, vecie darbi tika aizmirsti, turklāt — kas tā par grāmatu tikai pārsimt eksemplāros, ar sīkumiem neesot vērts krāmēties.
Beigās Franciskai tā arī pateicu: uzzīmēšu miniatūru kopijas, piezīmēšu ābolīti-bumbierīti, un pierakstīsim, ka iedvesmai izmantotas ilustrācijas no Topkapi muzeja fondiem. Jā, tā arī drīkst. Autortiesības ievērotas tīrā turku stilā, un, redz, lietu risināšana turciskā vīzē jau piemīt arī man.
Nopirku akvareļkrāsas, otiņas, papīru. Uzzīmēju 1 : 1visas sešpadsmit miniatūras. Kā jau kopijās, ievērojot mākslinieku otiņu štrihus. Grūtāk bija ar islāma ģeometriskajiem rakstiem, bet ar Bismillah-Mashallah-Inshallah palīdzību darbu veicu. Ieliku aploksnē, aizsūtīju, nomierināju Francisku, sak, tulko un atdzejo, bildes jau ir!
Ar Francisku notika nelaime. Kur tagad manas miniatūru kopijas, nezinu.
*
Taču turpināju zīmēt. Kopēju slavenu miniatūrgleznotāju zīmējumus, izstādēs pētīju mūsdienu miniatūrgleznotāju darbus. Atskārtu, ka tajās izmantoti kodi un laika gaitā izstrādāti kanoni: ir veids, kā zīmēt mākoņus un kā attēlot kalnus, kā parādīt jūru, eņģeļus, kokus, pat zivis visās miniatūrās var izskatīties vienādas.
Ota un zīmulis man kļuva par vārdnīcu. Ja nu galīgi nevarēju paskaidrot turciski, uzzīmēju. Jā! Mani uzreiz saprata! Un to taču es arī vēlos! Turklāt piktogrammu un alu laikmeta zīmējumu laikmets atgriežas, vismaz telefonos.
Harika! Tā turki izsaucas prieces brīdī. Kaut kas līdzīgs grieķu Eurēka.
Izdomāju vēl pamācīties zīmēšanu. Mājinieki šo domu atbalstīja, tikai bilda — vai tu apmeklēsi pašvaldības rīkotus kursus? Kopā ar tantēm, kas tur iet laika īsināšanai? Mēs mācāmies tikai universitātē. Tas ir mūsu līmenis. Turklāt universitāte, kurā var apgūt mākslu zinības, atrodas vien divarpus kilometrus no mūsu mājas. Tā tiešām ir veiksme, jo stambulieši ceļā uz darbu bieži pavada divarpus stundas.
Aizgāju un pieteicos, paziņoju, ka vēlos mācīties tikai zīmēt, redziet, man jau viens maģistra grāds ir, esmu nokārtojusi dažas disciplīnas… agrākajā dzīvē. Tā teikt, nācu ar saviem noteikumiem.
Tā kā biju ārzemniece ar uzturēšanās atļauju, studijām universitātē Turcijā līdzās citiem dokumentiem bija nepieciešams iesniegt arī sertifikātu, kas apliecinātu manu turku valodas prasmi C1 līmenī. Tātad, pirms sāc mālēt ar otiņu, dabū valodas sertifikātu. Tas nozīmēja katru dienu braukt ar kuģīti divas stundas uz universitātes valodas stundām, divas atpakaļ. Ar pārsēšanos Eminőnű vai Üskűdar. Trīs mēnešus katru dienu tā kuģoju no Āzijas uz Eiropu, kur Zelta ragā atrodas Fatih Sultan Mehmet Vakfı Üniversitesi valodu nodaļa. Nokārtoju, dabūju papīru, devos studēt.
*
Pirmais pusgads pagāja kā miglā. Zīmēšanas nodarbībās studenti nāca, kad gribēja, nofotografēja uzstādījumu, un «čau, profesor»! Tomēr tā darīja tikai meičas. Dažas universitātē bija iestājušās-ieradušās, lai īsinātu laiku pirms kāzām (iekams pēc apprecēšanās sāksies īstā dzīve, aiziešu pastudēt mākslas, tas viegli). Viņas pilnā nopietnībā teica, ka zīmēšana tām nav vajadzīga, jo izvēlējušās dekoratīvo noformēšanu — tezhip. Un smējās par profesora biklajiem murminājumiem, kā nu tā var, kā nu tā drīkst. Toties pirms ieskaites meičas atnāca ar labi uzzīmētiem darbiem. Varbūt mājās cītīgi strādājušas? Izrādās, klasisko zīmēšanu protošam māksliniekam pa telefonu pārsūtījušas uzdoto un adresi, uz kuru jāatsūta zīmējums 60 x 80, samaksājušas par darbu, un «čau, profesor, man taču ir darbs, ko piesienaties»?!
Puiši mācījās nopietnāk. Apzinājās, ka ar savu darbu būs jānopelna maize sev un ģimenei. Nekādas izklaides.
Latvijā studē mākslas, lai atrastu savu rokrak-stu un izteiktu sevi, Turcijā — lai apgūtu amatu, kas dod ienākumus.
*
Skolojoties lekcijās un nodarbībās, sapratu, ka miniatūrglezniecības kanoni nepaģēr prasmes zīmēšanā to klasiskajā izpratnē. Neprasa zināt gaismu-ēnu-pusēnu, neprasa darbā parādīt perspektīvu, neprasa uzkonstruēt lapā zīmējumu, lai tas «sēž». Miniatūrglezniecība jeb nakaşhane, kā to sauc tradicionāli, ir cita pasaule.
Zīmējot miniatūru kopijas, studenti burtiski uzsūc tūkstošiem gadu laikā uzkrātās zināšanas un galveno atziņu: visa skaistā radītājs ir Visaug-stais, un tu, māksliniek, esi tikai viņa roka; tad nu centies vēstījumu attēlot skaisti, lai skatītājs, to uzlūkojot, atcerētos par Visaugstāko. Tāpēc, kaligrāf, pirms rakstīt svētos vārdus no Korāna, atceries, ka tos teicis Visaugstais, un centies uzrakstīt skaisti, bez tintes pleķiem, lai tava roka rakstām-irbuli tur taisnu un lai burti met loku lokus, kā upes met līčus, un tālāk tikpat omārhaijamiski, pa austrumnieku modei poētiski un dzejiski…
*
Miniatūrgleznotāju ziedu laikos kā pirmais nāca dzīvā Sultāna pasūtījums. Dokumentēt Sultāna darbus ir zīmētāju uzdevums! Darbnīcā kopā strādā vairāki mākslinieki: viens zina, kur atrast minerālus krāsai, jauc tos miezeros, šķaida, līdz rodas noturīgs pigments; otrais izveido kompozīciju, trešais izzīmē Sultānu, ceturtais papildina ar figūrām, tad pieaicina to, kuram padodas ģeometriskie raksti, līdz atnāk kāds novicis, kuram atļauj uzvilkt un iezīmēt puķītes, putniņus, varbūt pat pils harēma logā pazibējušo aizplīvurotas konkubīnes stāvu. Sievietes turku mākslinieku miniatūrās ir aizklātas, ietītas un noslēpumainas.
Kā īpašo viesi pieaicināja meistaru, kurš prot zīmēt zirgus. Tos turki attēlo jebkurā rakursā līdz pat šai dienai. Kā klejotājkultūras pārstāvji viņi zirgus pazīst, tie ir glābēji, impērijas robežu paplašinātāji. Zirgi ir svēti, un turki atšķirībā no citām tjurku tautām tos uzturā nelieto.
Mākslinieki-nakaşci apzinājās, ka viņi ir tikai Visaugstākā roka, tāpēc savu darbu neparakstīja.
Miniatūrai jābūt labi noformētai, jāizskatās skaistai arī lapā. Noslēgumā pie darba ķērās
tezhipci — mākslinieki, kuri, izmantojot četrus dabas elementus (yaprak = lapiņas, gonca = pumpuriņu, penç = pieclapi un hatay = ziediņus), veidoja laukumu dekorējošas kompozīcijas. Variantu ir tūkstošiem, rotājumu iespējas bezgalīgas.
Kad viss ir vienāds, tīrs, pareizi virknēts, kad lapiņas pa kreisi un pa labi kā zaldātiņi, kad uzspiediens vienāds un līdzens, tad ap miniatūru veidojas skaists dekoratīvs rāmis. Tādu jau var izzīmēt ar tušu un otiņu, ar sjennu vai terakotu un pasniegt Sultānam. Savu vārdu tezhip miniatūrgleznotāji neraksta, kam gan? Izkopt individualizētu rokrakstu nav ieteicams, bet, ja nu izlaužas, tas tomēr jāieliek kanona rāmī.
Tad pie darba ķeras kaligrāfi. Ar rakstāmo irbuli, kas darināts no kamış — tuksneša niedres stiebra —, tie apraksta situāciju, kādā Sultāns iemūžināts miniatūrā. Tas jādara skaisti, līdzeni, vienādi, plūstoši, un vijīgie arābu burti ir šim nolūkam pateicīgi. Sultāna vārdu kaligrāfi bieži raksta ar sarkano, bet Visaugstākā vārdu izceļ ar zelta krāsu. Arī kaligrāfs savu autogrāfu neatstāj.
Kad viens atvērums ar zīmējumu + tezhip + vēstījumu ir pabeigts, tiek veidots nākamais, kurā ir miniatūra, dekoratīvais rāmis un apraksts. Meistariem piebiedrojas ādu meistari un ebru mākslinieki, kuri ar krāsām marmorē papīru tieši grāmatām, grāmatsējēji un kâdı meistari, kuri ar asum asu nazīti no papīra izgriež trīsdimensiju ornamentu, lai grāmata par Sultāna-Tāda-un-Tāda varoņdarbiem būtu bieza, skaista un paliktu mūžībai.
*
Kopēšana un atkārtošana ir kā pamats mākslas zinību apguvē. Cita skola, cita pasaule. Ja topošo mākslinieku jau kopš dzimšanas apņem sagrupētas, kanonizētas kompozīcijas, viņš jebkurā lietišķās mākslas skartā priekšmetā redz kanonu — pat zupas šķīvji ir ar tezhip ritma kārtību, bet mājas sieviešu lakati ar kompozīciju, kuras izveidē dzelžaini ievērots likums.
Kad «it kā» klasiskās zīmēšanas hodža-profesors pasniedz man paraugu ar uzzīmētiem pudeļķirbjiem, apmulstu. Sasodīts, gadiem esmu zīmējusi lodi-kubu-taisnstūri visādos ēnojumos un salikumos, dučiem grieķu Zeva-Apollona-Homēra + varoņu galvas un torsus, bet te man uzdod atkārtot smērējumu! Man, kas kopš desmit gadu vecuma mācījusies nebaidīties no baltas lapas, štrihojusi un ēnojusi hektāriem, liek ķibināt pudeļķirbjus! Tā centusies biju laikam tikai iestājeksāmenos «uz grafiķiem» Latvijas Mākslas akadēmijā pirms trīsdesmit gadiem. Noliku priekšā zīmējumu, un ķirbji izripoja, uzzīmēju kā dzīvus.
Pēc tam hodžam-profesoram pastāstīju, ka esmu zīmējusi ne tikai priekšmetus, bet arī dzīvus modeļus. Nav aprakstāms viņa skatiens, kad daudz vēlāk atklāju, ka esmu zīmējusi arī kailus modeļus. Tajā brīdī domās pateicos saviem skolotājiem Latvijā, kuri mani reiz bija mācījuši pareizi turēt zīmuli. Ja gadījumā šīs rindiņas lasa kāds topošais mākslinieks, lūdzu, jau nākamajā zīmēšanas nodarbībā aiznesiet savam zīmēšanas pasniedzējam ziedus. Šampanieti ar savu hodžu dzersiet vēlāk, saku no pieredzes.
*
Pusgadu hodža lika zīmēt tikai svītras. Divus centimetrus garas, tievākas par matu, ar uzspiedienu no augšas, no lejas, pa vidu. Zīmulis smails kā adata. Stundām sēdēju un piesvītroju baltas lapas no augšas līdz apakšai. Pusgadu vingrinājos tikai līnijas vilkšanā. Tā ir kā meditācija ar zīmuli. Vingrināju roku, lai spētu nakts vidū uzvilkt līniju, kas būtu tik smalka kā jaundzimuša bērna matiņš, turklāt ar uzspiedienu.
Nākamajā pusgadā jau sākām strādāt ar otiņu un tušu. Senie miniatūrgleznotāji un kaligrāfi tušu gatavoja paši: savāca mošejās no gaismekļiem sodrējus, sajauca tos ar arap zamkı sildītiem sveķiem un tad vismaz stundu ar rādāmpirkstu maisīja tā, lai cietās sodrēju daļas burtiski izkustu. Māksliniekam rokas melnas kā skursteņslauķim, tuša neizbalē saulē un ir ilgmūžīga. Mēs maisām baltos porcelāna šķīvīšos, sodrēji vairs nav no mošejām, tos var iegādāties mākslas piederumu veikaliņos.
Tieši tāpat ar zeltu. Ņem īstu zeltu, saberž pulverī, stundu maisa kopā ar sveķiem, līdz tas kļūst vijīgs. Bez zelta miniatūrās neiztikt. Ja nu ievajagas ko izcelt? Apzīmē zelta nimbu, un darbs iegūst citu vērtību.
Pašiem jaukt krāsu ir svētīgi. Nu jau iegādātas dažādu izmēru sabuļu spalvu otiņas. Pēc tam pusgadu ilgi vingrinājumi ar tušu un otiņu. Lai nakts vidū var ar vieglu roku uzzīmēt sejiņu, piecu milimetru laukumā iedabūt plaukstiņu, ar zeltu izcakot sultāna kaftāna rakstus rumi stilā. Sanāk tīri labi. Stundām punktojam, līdz noklāts laukums — noktalama = punktošana, stundām un dienām velkam divus milimetrus garas svītriņas — tarama = štrihojam. Eksāmena uzdevums: ar tarama metodi 1 x 1,5 cm laukumā iezīmēt kaķi. Pēc divu stundu «taramošanas» kaķītis kā dzīvs.
*
Ja man jautā, kur iepriekš mācījos, atbildu, ka krāsas esmu jaukusi un grāmatas ar roku rakstījusi jau kādā no savām iepriekšējām dzīvēm.
???
«Biju mūks Īrijas klosterī un pārrakstīju Svētos rakstus, zīmēju miniatūrās Jeruzalemes ieņemšanu.»
???
«Bet garajos un lietainajos Īrijas ziemas vakaros sveču gaismā izklaidējos. Ar saru otu zīmēju bestiārijus.»
Skolasbiedri saskatās. Viņi vēl jauni, tic visam.
Mūsdienās miniatūras vairs nezīmē grupā. Miniatūrgleznotāji paši ir apguvuši tezhip pamatus, ebru zīmējumu veidošanu, kaligrāfiju un zīmēšanu ar zeltu. No tradicionālā vidējas grāmatas izmēra miniatūra tagad tiek izvietota uz sienām, pat lielformāta gleznu veidolā. Miniatūrglezniecībai vairāk sāk pievērsties sievietes, un tas pamanāms izstādēs.
Manas studijas tuvojas noslēgumam. Pēdējie eksāmeni. Jāizstrādā maģistra darbs.
Vai man, bijušajam mūkam-miniatūristam, vajadzīgs akadēmiskais grāds, ja vēlējos tikai iemācīties pareizi turēt sabuļspalvas otiņu?
Klusēt un zīmēt — tāds izrādās manas tagadējās dzīves uzdevums.
Laima Kota (iepriekš Muktupāvela, 1962) ir latviešu rakstniece. Pirmais romāns – Šampinjonu derības (2002), tam sekoja vairāki biogrāfiski romāni par latviešu kultūras darbiniekiem. Jaunākie — Mierielas vilkme un Istaba (2016). Kopš 2011. gada dzīvo Stambulā Turcijā
The post No burtiem pie līnijām un punktiem appeared first on IR.lv.