Agnese Rutkēviča (1988) — latviešu dramaturģe un dzejniece. Debijas krājums Jaunā Vāgnera klusēšana ar pseidonīmu Anna Foma publicēts 2012. gadā. Šogad izdots otrais dzejas krājums Vietām cilvēki. Strādā teātrī un kā aktrise redzama JRT izrādē Atnāc mani vēl satikt.
///
Nogurums skrien maratonu,
kamēr mēs vēl tikai meklējam kurpju auklas.
Neviens neatceras, kur tās pazudušas
kā kalendāram laiks.
Kafija vairs negaršo, ziņas raksta pašas sevi,
bet ūdens ir jādzer, viņa atgādina pati sev.
Aizver acis un klausās asins pulsu,
iztēlojas okeānu, kuru nekad nav redzējusi,
vien sapnī un vienmēr no attāluma.
Pasaule par mums neko negrib zināt.
Ziņas sakrājas kā makulatūra, kuru sadedzinās
aizmirstība. Laika vienīgā nozīme ir aizmirst.
Kāpēc steidzamies, laiks taču ir apstājies,
viņa čukst, ieslodzīta gleznas rāmī
pie muzeja tumšākās sienas.
Sieviete, kuras smaidu centušies uzminēt gadsimtiem ilgi
kā sen aizmirstu mīlestības vēstuli,
kā nāvi, kuru nekad neiemācīsimies.
///
Kur nav cilvēku, tur nav arī vientulības,
viņa nodomā, ar kailām rokām mīcot malto gaļu.
Varbūt viņa vienmēr ir bijusi cilvēks naktslampa,
turoties pašas apgaismotajās robežās,
mācoties gaismu no galvas
kā aktieris lugas tekstu,
kā sirds katru pukstu.
///
Viņi vairs nelasa ziņu virsrakstus,
tikai to beigas, skaitļus un līknes.
Tāpat kā toreiz, kad Brodskis Venēcijā skaitīja zvaigznes
un draudēja neiziet no istabas,
kamēr ūdens.
Viņi neatceras, kad pēdējo reizi pieskārušies viens otram,
tikai atvadu mājienus, ilgas un solījumus.
Tāpat kā reiz Dievs uz zemes klausījās savā elpā,
kamēr ūdens.
Viņi neatceras, kad laika ziņās pēdējo reizi
solīja sauli, tikai tumsu, tumsu un tumsu.
Tāpat kā toreiz, kad lietus pārrāva upes pušu
un mīlestība noturēja krastus,
kamēr ūdens.
///
Nedrebi, koks.
Tumsā gulbis dun
un gaiss nošalc
līdz sirdij.
///
snieg
viņi jūt siltumu
gaismas audeklā
ieķeras skropsta
kā roka rokā
snieg
viņi jūt siltumu
gaisā lidmašīna
saskaita savus pasažierus
kā zvaigznes
saskaita pašas sevi
snieg
cik lēni snieg
tikko pamodinātās
bērna acīs snieg
cik lēni snieg
kamēr gliemežvāks
pamodina jūru
kamēr roka
pamodina
roku
///
Nakts.
Vējš pierimst grāmatā, kuru viņa lasa.
Gaismas vēsture stāsta par gadsimtiem
un cilvēkiem, kurus pierakstījusi tumsa.
Viņa pēta laika rokrakstus.
Varbūt pagātne ir vienkārši neizstāstīti teikumi,
skolēna līniju burtnīca, visas nepasvītrotās kļūdas,
daudzpunktes kā vasaras raibumi
smaidošas meitenes sejā, kurai tuvojas lietusmākoņi.
Nakts.
Viņa pēta grāmatā paslēpušos skatienus,
kuru viņa lasa tikai naktīs, saudzīgi turot to rokā,
kamēr otra roka maldās atmiņas izspūrušajos matos
un vienmēr atrod tevi,
savas sirds grāmatzīmi.
///
sirdspukstu bākas
pirkstgalu krasti
ūdens tuvums miesai
skatienu šļaksti
bērns spēlējas smiltīs
tausta vēju
dienvidus
viss ir tik dzīvs
pasaules sākums
ir ūdens
dzīve ir tikt dziļāk
tikt atpakaļ sākumā
bērns uzceļ smilšu pili
līst
///
Tumsa virs galvas
nesteidzīgi veido
zvaigžņu kartes,
kamēr tavs skatiens
auž gaismu.
Tumsa virs mums.
Ne mūsos.
Saki, ka rītdienas
ir atvērti logi,
pa kuriem dzirdami
putni un lūgšanas.
Viņa tur rokās nepabeigtu
gleznu, kuru zīmējusi atmiņa.
Tajā aizmidzis vulkāns
sargā uguni. Viņa ainavā
iezīmē dūmus un gaida.
Tumsa virs galvas.
Ne mūsos.
Tu atnāc un pabeidz
ainavu ar vienu
skatienu.
Kāpēc Nīče raudāja?
I
Mēs pārlasām grāmatas, lai vēlreiz pārliecinātos, ka autors nav kļūdījies, ka cerība un beigas ir viena un tā pati vieta.
Atgriežamies vietās, kurās centāmies sevi aizmirst, bet allaž kāds sīkums
(nolūzis zars, beidzies pases derīguma termiņš, nakts autobusa biļete, skaitļu sakritība pulkstenī, vasaras beigas, ieildzis ielu remonts, nepazīstams skatiens) sāk visu no jauna.
Vai gaišā dienas laikā nevajag iedegt lukturus, jautāja Nīče.
Kāpēc mēs nogalinājām Dievu?
II
Dzīvojam valstī, kuras nav.
Mēs esam tās vienīgais iedzīvotājs, kuram pieder jūra un vientulības pārāk augstie nodokļi. Ilgojamies pēc lēnāka laika.
Pēc laika, kurš satilpst ādas rokaspulkstenī.
Mēs gribētu atgriezties pie jūras kā bērnībā un meklēt dzintarus, bet pazūdam akmeņos, noturot tos par sauli.
Par ko klusēja Nīče,
kamēr runāja Zaratustra?
III
Mēs bijām svētki, salūts mākoņainā tumsā,
kuru neviens neredzēja, bet dzirdēja.
Pastāsti, kurā brīdī mūsu skatienu izpletņus un debesis nomainīja instruktores bailes un vienkārša zeme.
Kurš aizmirsa pateikt, ka lidojums un kritiens ir viens un tas pats.
Pienāks diena, kad viss būs beidzies. Tas būs sākums, teica Nīče
un raudāja.
The post Kamēr ūdens appeared first on IR.lv.