Līvijas Dūmiņas neparastais darbs Artūra Skrastiņa Spogulija būtu jāizlasa ikvienam, kas interesējas par teātri
Grāmatas par aktieriem Latvijā nav retums, lai gan tiesa — šobrīd ierastāki ir darbi, ko rada žurnālisti un kuros (gaumīgāk vai mazāk gaumīgi) uzsvars likts uz aizkulišu un privātās dzīves iztirzājumiem, ne kritiķu pētījumiem par mākslinieka izcilību. Tāpēc Līvijas Dūmiņas Artūra Skrastiņa Spogulija, ko izdevis apgāds Zvaigzne ABC, latviešu teātra literatūras klāstā izceļas uzreiz. Šis ir darbs lasītājiem, kas aktieri vispirms uzskata par mākslinieku, nevis slavenību. Tomēr iemesls, kāpēc es domāju, ka šī grāmata būtu jāizlasa ikvienam, kas Latvijā interesējas par teātri, ir cits — Artūra Skrastiņa Spogulija ir neparasts darbs.
Nosaukums, protams, ir saistīts ar Viljama Šekspīra citātu, ka visa pasaule ir teātris, bet ļaudis tajā — aktieri. Arī Dūmiņa mazliet skar šo tēmu, sociālās lomas, kuras katrs cilvēks, protams, spēlē: Artūrs Skrastiņš ģimenē (dēls, vīrs, tēvs), Artūrs Skrastiņš kolektīvā (līderis, zvaigzne)… Bet daudz svarīgāka grāmatā liekas nevis spoguļa, bet spoguļošanās tēma. Teātris kā spogulis sabiedrībai, aktieri, kas kļūst par režisora atspulgiem, arī — greizie spoguļi. «Es esmu tas, ko redzu spogulī, un arī tas, kas atspoguļojas citos,» par savu darbu ievadā raksta Dūmiņa.
Augsta godīguma pakāpe
Spogulijai būtībā ir trīs tēmas — bērnība, aktiera darbs un Dailes teātris. Tās apvieno augsta godīguma pakāpe, turklāt gan no Skrastiņa, gan no neskaitāmo intervēto puses. Dūmiņa ir izvēlējusies neierastu autora pozīciju — viņa pakāpusies malā un ļāvusi stāstīt grāmatas varoņiem pašiem: ģimenes locekļiem, kolēģiem, režisoriem teātrī un kino, dažādiem citiem teātra profesiju pārstāvjiem, kuru darbs ir ritējis Skrastiņam līdzās. Skaidrs, ka aina veidojas subjektīva, un nenoliegšu — tam ir viens trūkums. Tie lasītāji, kuri zina, ka Skrastiņš ir zvaigzne, bet nezina, kāpēc, pēc grāmatas izlasīšanas to diez vai sapratīs. Bet diez vai šādi cilvēki grāmatu lasītu, bet visiem pārējiem Spogulija ļauj ieskatīties ekskluzīvā telpā — izcila aktiera domāšanas procesā.
Grāmata sākas ar personisko — Skrastiņa bērnību, tās traumām, ilūzijām. Tas ir skaudrs, ļoti atklāts, bet vienlaikus — tas uzrunā visvairāk — arī smalkjūtīgi veidots atmiņu teksts, kas šķiet nevis apmierinām publikas ziņkāri par privāto, bet drīzāk skaidro, kā un kāpēc Skrastiņš pats sevi tādu redz.
Spogulija ir tapusi vairāk nekā 15 gadus ilgā posmā, un arī tas pieder pie šī darba trumpjiem — domas un jūtas, kas fiksētas nevis mirklī, bet reizēm ar daudzu gadu atstarpi, palīdz ieraudzīt Skrastiņu nevis kā sastingušu izcila mākslinieka monolītu, bet gan dzīvu, allaž kustībā esošu personību.
Bet attiecībā uz Skrastiņu kā aktieri… Pieļauju, ka tiem, kas grāmatā aprakstītās lomas nav redzējuši, aktiera stāstītais var izteikt maz. Jo Spogulija neraksturo, kas tika nospēlēts, kāpēc tas bija vai nebija nozīmīgi, trūkst teātra literatūrā tik ierasto anekdošu vai aizkulišu stāstu. Grāmata tikai fiksē, kā Skrastiņš domā par lomu, par aktierdarba tehniku, par darbu ar režisoriem. Tā ir daiļrades laboratorija, kurā otršķirīgs kļūst jautājums, vai tas, kas notiek aktierī lomas gatavošanas vai spēlēšanas laikā, spēj arī pārkāpt skatuves rampas robežas un atspoguļoties zālē.
Stāsts par Daili
Un varbūt tāpēc man liekas, ka grāmata ir arī stāsts par Dailes teātri šajā gadsimtā. Par to, kā Dailes teātris uztver sevi un kādi mehānismi to vada. Par to, kā tas veidojās par komercteātri. Par aktieriem, kuri ir zvaigznes, bet vienlaikus savā darbā ietekmē ļoti maz. Par veiksmēm un neveiksmēm, par iedvesmu, par ilgām un vienlaikus bailēm no cita veida teātra. Jo Skrastiņš ir — to grāmatā uzsver daudzi — Dailes teātris.
Par Skrastiņu varētu uzrakstīt arī citādu grāmatu, un es, protams, ceru, ka arī tāda reiz taps. Tāda, kurā detaļās būtu raksturots paveiktais, parādīts mērogs, talanta specifika… Citiem vārdiem — piemineklis, jo Skrastiņš ir izcils un savu vietu Latvijas teātra Olimpā ir nopelnījis sen. Bet ir brīnišķīgi, ka tapis tieši šis darbs — par dzīvu, mainīgu, attīstībā esošu mākslinieku. Jā, droši vien arī par dažādiem spoguļiem, kuros sevi vērot, bet visvairāk — par to, ka katram cilvēkam ir tiesības uz savu stāstu. Skrastiņš to ir izstāstījis, un var tikai apbrīnot Dūmiņu par smalkjūtību un talantu ļaut tam izskanēt.
Līvija Dūmiņa. Artūra Skrastiņa Spogulija. Izdevniecība Zvaigzne ABC. Apgāda cena 18,99 €.
The post 16 gadi ar aktieri appeared first on IR.lv.