Premjerministrs Krišjānis Kariņš atzīst, ka valdība pārāk gausi reaģējusi uz Covid-19 uzliesmojumu
Doties intervēt valdības vadītāju krīzes laikā vienmēr ir riskanti. No rīta teiktais pēcpusdienā jau var būt novecojis. Attālinātā intervijā ar Krišjāni Kariņu (JV) pirmdien, 2. novembra rītā, uzzinājām plānus, kurus viņš jau otrdienas vakarā pēc slēgtas Ministru kabineta sēdes paziņoja publikai — piektdien virzīt apspriešanai valdībā ārkārtējās situācijas izsludināšanu. Sarunā dabiski visvairāk laika veltījām pandēmijai, bet izdevās apspriest arī dažus jautājumus par nodokļu izmaiņām un citiem svarīgiem jaunumiem.
Pagājušajā nedēļā Liene Cipule, kuras vadītais Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests atrodas frontes pirmajās līnijās cīņā ar vīrusu, teica — ja pašreizējā situācija turpināsies, tad mēneša laikā veselības aprūpes sistēma var nonākt kolapsa stāvoklī. Kopš tam pagājusi gandrīz nedēļa, saslimstības skaitļi pasliktinājušies. Tātad mums varētu būt trīs nedēļas līdz medicīnas sistēmas kolapsam. Ko darīsit, lai to novērstu?
Mēs jau četras nedēļas aktīvi sekojam, ko paši mediķi saka par sistēmas spēju tikt galā. Pagājušajā nedēļā pirmo reizi Veselības ministrija pati sasauca savu iekšējo krīzes vadības grupu, lai sāktu slimnīcu pārkārtošanu un atbrīvotu vairāk gultu potenciālajiem Covid-19 slimniekiem. Pirms tam pati sistēma nebija gatava pieņemt, ka krīze aug ļoti dramatiski. Temps, kādā tiek saprasta situācija un piedāvāti risinājumi, ir sen par lēnu.
Esmu dziļi neapmierināts ar veselības ministres tempu un kā valdības vadītājs uzņemos atbildību, ka neesmu spiedis rīkoties ātrāk. 8. oktobrī ministre teica, ka nekāda stratēģija nav vajadzīga. 27. oktobrī mēs pēdīgi pieņēmām stratēģiju. Ilgstoši mūsu eksperti un ministrija nebija gatava teikt, ka faktiski esam krīzē. Atcerieties — pavasara situācija bija ļoti pozitīva. Visur citur skaitļi gāja uz augšu, mums ne. Tagad, redzot, ka pirmo reizi bija 13, 18 un 30 saslimušo, nebija vēl gatavības rīkoties.
Es jau ilgāku laiku esmu gribējis, lai mēs daudz straujāk veram visu ciet. Pasaules Veselības organizācija un arī mūsu eksperti ir argumentējuši, ka vajag iet pakāpeniski. Mēs esam gājuši, es teiktu, agresīvā pakāpeniskumā, esam tagad trešajā kategorijā, jau pie sarkanās robežas ar visiem ierobežojumiem.
Ar šo pakāpeniskumu neko neesam sasnieguši, jo saslimstības izplatība netiek būtiski ierobežota. Latvijā vidēji dienā saslimušo skaita pieaugums no septembra uz oktobri ir trešais straujākais Eiropā.
Es personīgi piekrītu, ka tik pakāpeniski nevajag. Taču var teikt, ka mūsu pieņemtie mēri sāk darboties. Lietuvā, kur nepieņēma mērus, jo viņiem bija vēlēšanas, saslimstība pret iedzīvotāju skaitu ir gandrīz divreiz lielāka nekā mums. Ja mēs būtu pieņēmuši vēl stingrākus mērus, iespējams, skaitlis nebūtu sasniedzis 250. Diemžēl nevienam ekspertam nav melnbaltas atbildes.
Mēs jau esam pieņēmuši vienīgo lēmumu, kas tiešām darbojas, — ka jāievēro divu metru distance starp cilvēkiem. Ja sabiedrībā visi to konsekventi ievērotu, slimība nevarētu tik viegli izplatīties. Taču daudzi neievēro, tāpēc ir vajadzīgi stingrāki drošības pasākumi, lai ietvertu tos cilvēkus, kuri paši neuzņemas atbildību.
Vai ir aprēķināts, kad būs sasniegta Latvijas slimnīcu kapacitāte?
Slimnīcu kapacitāte pēdējās nedēļās visu laiku mainās. Ilgstoši ir bijusi situācija, kad esam 3—4 nedēļas līdz tam, kad sistēma vairs netiks galā. Starplaikā sistēma atbrīvo vairāk gultasvietu, tātad to ir mazāk citu veidu procedūrām, lai koncentrētos uz šo problēmu. Man neviens nav iedevis aprēķinu, kur ir galējā robeža.
Es rosināšu valdības un Krīzes vadības padomes sēdē, ka ejam uz daudz stingrākiem ierobežojumiem, lai pasargātu cilvēku dzīvību un veselību un pasargātu veselības aprūpes sistēmu. Vismaz tagad Veselības ministrija sāk aktīvi pārkārtot gultas. Pirms pusotras nedēļas mums bija 200 infekciju gultu, uz vakardienu — 450. Mūsu sistēma nav tik neelastīga un ārkārtīgi trausla, kā kādreiz iedomājamies, bet tā nav tik robusta kā Vācijā vai Zviedrijā.
Tāpēc rodas jautājums par pagājušajā nedēļā valdībā pieņemto plānu — vairāki atskaites punkti, kas nosaka pāreju uz sarkano zonu, ir saistīti ar Eiropas vidējiem skaitļiem. Vai tas vispār uz mums attiecas, ja mums nav ne Vācijas, ne Zviedrijas veselības aprūpes sistēmass?
Personīgi uzskatu, ka nevaram sevi salīdzināt ar vidējo Eiropā. Mums ir jāsalīdzina sevi ar pašu spēju tikt galā.
Esmu ļoti gandarīts, ka pēdīgi tāds plāns tika izstrādāts. Tas nav perfekts, un ir jautājums, vai mēs vēl varam atļauties vienu daļēju soli. Piemēram, ierobežot izklaidi — bārus, restorānus. Tur ir ekonomiskais aspekts. Ja apzināti slēdzam daļu savas ekonomikas, lai apkarotu pandēmiju, tad tajā pašā lēmumā jābūt mehānismam, kā uzņēmumi var saņemt kompensāciju, kamēr pārdzīvojam šo uzliesmojumu.
Labā ziņa ir tāda, ka skaitļi sāk stabilizēties. Tomēr tā ir augsta saslimstība. Katru dienu ap 10% saslimušo nonāk stacionārā. 20—25 dienā nāk klāt. Ja mums ir 450 gultu, varam aprēķināt, cik drīz visas būs pilnas. Tā ir situācija, no kuras jāizvairās. Es negribu pārmest speciālistiem, tā nav eksakta zinātne. Mums ir stratēģija un rīcības varianti, ir diskusija — spert to soli vai nespert. Bet mēs zinām, kas tas solis būtu.
Kas tas būtu?
Tas, kas mūsu stratēģijā ir sarkanajā slejā. Principā apturam skolas, pulcēšanos un tā tālāk.
Vācija nav ieviesusi pilnīgu «lokdaunu». Restorāni un bāri ir slēgti, bet skolas turpina strādāt. Varbūt ir kāds starpsolis?
Pirms mēs neļaujam vecākajiem bērniem atgriezties klātienē, mums būtu jāaptur izklaide — tas ir loģiski. Ja ir maksimāli jāierobežo pulcēšanās, es saredzu, ka vienīgā vieta, kur vēl varam pulcēties, ir skolas.
Pēdējā mēneša laikā daudz ir runāts, ka cilvēkiem pašiem jābūt atbildīgiem, bet LTV sižetā redzējām, kā izglītības ministre, par spīti visiem aicinājumiem, aizgāja uz koncertu. Ja pat ministre nesaprot šo nepieciešamību atturēties no pasākumu apmeklēšanas, kā varam gaidīt, ka sabiedrība to sapratīs? Ja nav skaidrāku ierobežojumu un skaidrākas informācijas kampaņas.
Par informācijas kampaņām mēs jau pirmajā krīzes vadības padomes sēdē izlēmām. Tas, ka mēs tik īsā laikā neesam to dabūjuši gatavu, ir atspulgs tam, ka mums faktiski diemžēl nebija pieņemta stratēģija, ko vispār darīsim. Bija sistēmiska ilūzija, ka mums tas kaut kā ir pagājis garām, ka pandēmija ir beigusies. Es vēl vienu reizi varu teikt — protams, tā ir mana atbildība. Bet tagad es iedarbinu visu, kas ir premjera rokās, lai to dabūtu gatavu. Piekrītu, ka diemžēl mums ļoti daudzi sabiedrībā ne līdz galam saprot. Paiet laiks, lai saprastu.
Es visu vasaru sekoju ikdienas datiem un tam, kas notiek citās valstīs. Redzēju, kā uzliesmojums skar vienu, otru, trešo valsti. Mūsu veselības sistēmai lūdzu izstrādāt stratēģiju, jo tas droši vien atnāks arī pie mums. Atbilde bija — nē, mums tāda stratēģija nav nepieciešama, mēs tāpat labi tiksim galā. Tāda ir situācija. Ja pietiktu, ka visi ievēro divu metru distanci, tad nekas nebūtu jāslēdz ciet. Bet tāpēc, ka neievēro, mēs esam spiesti ieviest ierobežojumus.
Vai varam gaidīt, ka tuvākajā laikā tiks izsludināta ārkārtējā situācija?
Atkarībā no tā, kas tiks izrunāts valdībā 3. novembrī, es varētu uz nedēļas beigām vēlreiz sasaukt sēdi, ja mums ir jāiet tajā virzienā. Par laimi, situācija sāk izlīdzināties, katru dienu nāk tikpat daudz, bet ne vairāk jaunu saslimušo. Tas padara ainu miglaināku — vai ir jāsper nākamais solis, vai arī esam viļņa virsotnē, un tas kritīsies. Būs eksperti, kas atbalstīs gan vienu, gan otru virzienu. Mans viedoklis — nav laika gaidīt, kā tad būs. Ejam stingrāku soli, jo iziet no ārkārtējās situācijas ir vienas pēcpusdienas lēmums, bet mēģināt savākt situāciju ir ļoti grūti, un mēs vēl varam savākt.
Jūsu domstarpības ar veselības ministri Viņķeli ir acīmredzamas. Kas ir šo domstarpību pamatā, un cik lielā mērā tās traucē valdības darbam?
Es noteikti nedomāju, ka tās traucē valdības darbam. Politikā reti kurā situācijā nav domstarpību. Šajā gadījumā tās ir par tempu, par uztveri. Es nevēlos eksperimentēt ar sabiedrību. Labāk kļūdāmies, būdami stingrāki, un lai izrādās, ka tas nebija nepieciešams, nekā kļūdāmies, ka nebijām pietiekami piesardzīgi.
Pēc būtības — mēs abi ļoti labi saprotam, ka vienīgās zāles ir distance. Jautājums — kādi lēmumi jāpieņem, lai sabiedrība to ievērotu? Tur varbūt ir neliela atšķirība. Viņķeles kundze vairāk tic cilvēku labajai gribai. Man ir pieredze, ka 80—90% būs ar labo gribu, bet tie 10% šajos pandēmijas apstākļos var sabojāt balli visiem. Tāpēc nevar paļauties uz labo gribu. Tas mums jau tagad maksā pārāk dārgi.
Ja tagad tiks ieviesti stingrāki ierobežojumi, skartās nozares prasīs palīdzību. Ir izveidota Reira komisija. Par kāda veida palīdzību tagad būs runa?
Palīdzība varētu būt analoga vai līdzīga tam, kas jau bija pavasarī.
Latvijas Bankas prezidents Kazāks ir teicis, ka nedrīkst šajā laikā atbalstīt uzņēmumus un nozares, kuras, visticamāk, neizdzīvos. Vai piekrītat?
Starpība starp LB prezidentu un valdības vadītāju ir tāda, ka viņam nav sociālās atbildības par to, kas notiek. Skaidrs, ka visā pasaulē tūrisma nozare, aviācija, visas saistītās jomas šobrīd tiek izmainītas. Kamēr nav vakcīnas, kamēr cilvēku imunitāte nav pietiekami liela, šīs nozares strādās apgrūtinātos apstākļos. Bet tūrismā arī redzam, ka ir divējādi — tūrisms ar mazu viesu skaitu ir ļoti labi izturējis. Ir cietušas lielās viesnīcas, kur ir 200 vai vairāk numuru, jo tās nekad nepiepildījās, pat vasarā. Tiek plānotas kvadratūras maksas, kuras LB prezidents, iespējams, uzskatītu par subsīdiju uzņēmumiem, kas nepārziemos šo laiku. Man kā valdības vadītājam ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu iespēja pārorientēties. Lai viņi varētu izmantot kādu valsts apmaksātu izglītības programmu, pārkvalificēties.
LB skatās makroekonomiski, bez sociālās komponentes. Valdība skatās makroekonomiski ar sociālo komponenti. Tāpēc viņa ieteikumi skan labi ārpus konteksta, ka tur ir cilvēki. Bankrots un maksātnespēja nav tas, ko gribam veicināt. Gribam, lai pēc iespējas maz strādājošo tiek skarti.
Labi, runāsim par rūpēm par cilvēkiem. Minimālā sociālā iemaksa liks cilvēkiem, kuri saņem mazāk par minimālo algu, tomēr maksāt sociālo iemaksu par šo lielāko summu. Kad valdība par to pirmo reizi sāka runāt pirms pieciem gadiem, gan Pasaules Banka, gan OECD izteica kritiku, jo tas uzliks nesamērīgu slogu cilvēkiem ar maziem ienākumiem, ja viņi nestrādā pilnu laiku. Rezultātā cilvēki zaudēs darbu vai tiks iedzīti vēl dziļākā ēnu ekonomikā. Vai esat apsvēruši, ka tūlītējie ekonomiskie un politiskie efekti var nozīmīgi padziļināt šī brīža krīzi ļoti daudziem cilvēkiem?
Jautājums — par cik cilvēkiem mēs faktiski runājam?
Pēc Finanšu ministrijas informācijas, vairāk nekā 100 000 cilvēku.
Cik faktiski pelna tik maz? Labklājības ministrija lēš, ka tie ir līdz 15 000. Vairākums cilvēku jau strādā vairāk, tikai tā alga netiek uzrādīta, jo darba devējs viņiem dara pāri, nemaksā visus nodokļus. Mēs gribam atšķirt tos, kuri negrib maksāt, no tiem, kuri nesaņem tik lielu algu. Viņi varētu turpināt maksāt proporcionāli tam, cik nopelna. Labklājības ministrija piedāvāja, ka cilvēki, kuri tiešām nenopelna minimumu, netiek sodīti — viņiem nepalielinātos nodokļu slogs. Tas palielinātos tiem, kuri apzināti un faktiski ļaunprātīgi nemaksā par saviem darbiniekiem.
Tātad cilvēkam būs jāiet uz sociālo dienestu un jāpierāda, ka viņš ir godīgs.
Viņam nebūs jāpierāda, ka viņš ir godīgs. Lai atšķirtu tos, kuri tiešām nepelna vairāk vai negrib pelnīt vairāk, ir jābūt mehānismam. Sociālais dienests ir tas, ko Labklājības ministrija piedāvā, jo uzskata, ka vairākums šo cilvēku jau ir sociālā dienesta redzeslokā.
Kāpēc sociālajam dienestam būtu jākļūst par nodokļu nomaksas kontrolētāju? Ja kāds nemaksā nodokļus, un mēs to tik labi zinām, kāpēc Valsts ieņēmumu dienests to nevar konstatēt?
Ir arī tāds aspekts — ja cilvēks nenopelna minimālo algu, tad rodas jautājums, kādos apstākļos tas cilvēks dzīvo? Vai viņam ir bērni? Vai bērni ir aprūpēti? Ja regulāri nenopelna minimālo algu, iespējams, tas norāda uz potenciālām sociālām grūtībām. Tāpēc tas sociālais dienests. Tas nav tāpēc, lai lemtu, kurš ir godīgs vai negodīgs, bet lai apzinātu cilvēkus.
Cilvēki strādā nepilnu darba laiku visdažādāko iemeslu dēļ. Ir daudz cilvēku, kuri nodarbojas ar radošo darbu, kuru ienākumi ir ļoti nevienmērīgi.
Tāpēc šie nodokļi tiek personalizēti uz visām darbavietām un summēti uz gadu. Nevienam neprasīs to, kā nav. Pieļauju, ka varbūt varētu darīt citādi. Tomēr 30 gadus mēs neesam sistēmiski mēģinājuši izskaust šo šausmīgo ēnu segmentu, kas apspiež un attur mūsu valsts attīstību.
Pasaules Banka pirms dažiem gadiem pētījumā atklāja, ka lielākā naudas masa aplokšņu algās aiziet nevis cilvēkiem ar maziem ienākumiem, uz kuriem tagad skatīsies caur lupu, bet cilvēkiem ar lieliem ienākumiem, kurus šī reforma neskar un par kuriem neliekamies ne zinis.
Šī reforma viņus neskar, bet tas ir VID darbs. Mums ir pieņemta nulles deklarācija, ir legālā prezumpcija. Cilvēkam ir jāpierāda VID, no kurienes viņam ir ieņēmumi, nevis VID jāpierāda, ka viņš nav maksājis nodokli. Ar turīgo galu mums ir mehānisms.
Nav dzirdēts, ka tas tiktu izmantots.
Sodi pastāvīgi tiek uzlikti. VID vadītāja man teica, ka sarunās ar uzņēmumiem viņi panāk, ka tie maksā citādi nekā līdz šim. Tas pakāpeniski notiek. Mēs gadiem esam redzējuši, kā palielina minimālo algu, un darba slodzes proporcionāli samazinās. Kad bija 400 eiro, maksāja pilnu minimālo algu. Kad pārgāja uz 430, cilvēki strādā 85% slodzi. Uzliksim 500 eiro, to kompensēs grāmatvediski, palielinot ēnu ekonomiku un nepalīdzot cilvēkam. Darba devējam, nevis darba ņēmējam ir vara. Tie ir cilvēki ar mazāku kvalifikācijas līmeni. Mēs gribam iedot sviru, lai viņiem palīdzētu.
Nupat no amata atkāpās Latvenergo valdes priekšsēdētājs Žīgurs, kurš bija iesaistījies aizdomas raisošās sarunās ar aizkulišu darboni Māri Martinsonu. KNAB pret Žīguru izbeidza izmeklēšanu, tomēr viņš ir atkāpies. Tet valdes priekšsēdētājs Gulbis ir oficiāli apsūdzēts krāpšanā lielā apmērā. Vai arī viņam nebūtu jāzaudē amats?
Man ir grūti saprotams, kā var tik nozīmīgā valsts uzņēmumā strādāt. Es te saskatu plašāku jautājumu. Mums jāmaina valsts kapitālsabiedrību pārvaldes modelis. Jāizņem politiķi no lemšanas. Tas nevar būt politisks lēmums, kurš vada vienu vai otru uzņēmumu. Pārresoru koordinācijas centrs ir izstrādājis piedāvājumu, kuru es atbalstu.
Mēs pakāpeniski izņemam no ministriju pārraudzības visas valsts kapitālsabiedrības un izveidojam valsts kapitālsabiedrību pārraudzību institūciju. Tur arī būtu lielāka iespēja daļu šo kapitālsabiedrību akciju, teiksim 10%, kotēt fondu biržā. Tas prasa atklātību, valsts sektorā panākt līdzīgu korporatīvo pārvaldību, kāda ir privātajā sektorā.
Tāpat kā Covid-19 atklāja reālo netaisnību, kas ir ar sociālo apdrošināšanu, šis gadījums norāda uz korporatīvās pārvaldības ačgārnību valstī. Bet to var uzlabot. Es ceru, ka šis gadījums palīdzēs arī maniem partneriem pieņemt atbalstošu lēmumu virzīt šādu reformu.
Cik stabila ir valdība?
Tikpat stabila kā valdības izveidošanas dienā. Ne vairāk, ne mazāk.
The post Temps ir sen par lēnu appeared first on IR.lv.