Sāka ar stilīgu Rīgas klubu

**Ieguvis Latvijas Arhitektūras gada balvu 2020 par projektu Hanzas Perons, arhitekts Reinis Liepiņš ar savu biroju Sudraba arhitektūra vēlas lielāku arhitektu līdzdalību valsts lēmumos**

Pats pirmais ievērības cienīgais darbs 24 gadus vecajam arhitektam Reinim Liepiņam bija klubs Pulkvedim neviens neraksta Vecrīgā. Tolaik, 90. gadu vidū, viņš strādāja pie jau slavenā arhitekta Anda Sīļa — zīmēja viņa projektam dažādas detaļas. «Īsā laikā pār mani nogāzās visas aktualitātes: ventilācija, pārsegumu pastiprināšana — jaunas kolonnas bija jāliek pirmajā stāvā, iedomājieties,» viņš atceras darbu pie šī kluba, kas kļuva par kulta vietu jauniešiem. Tā bija sava veida rekonstrukcija, kas nu kļuvusi par Sudraba arhitektūras biroja arhitekta būtisku profesionālo iezīmi. «Vēsturiskā patina tur izlīda ārā. Tas likās kaut kas patīkams tīri no mākslinieciskā viedokļa — vajadzēja tikai kā tādam režisoram visu noinscenēt, saglabāt.»

Ja kāds Liepiņam tajā laikā būtu teicis, ka reiz viņam būs savs arhitektu birojs un tādi valstiska mēroga projekti kā Rīgas pils kastelas daļas atjaunošana, kultūras telpa Hanzas Perons, nacionālā ekspozīcija 2008. gada Venēcijas starptautiskajā arhitektūras biennālē, iespējams, viņš būtu neticīgi grozījis galvu.

Vai tolaik tā bija dumpinieka vai drīzāk čaklā un mērķtiecīgā jaunā arhitekta galva? Atjaunotās Latvijas valsts arhitektūras vide vēl tikai veidojās, daudzas no rietumvalstīm nākušās inspirācijas sabiedrībai vēl bija liels pārsteigums. Liepiņš pats vērtē, ka bijis cītīgs students, godājis pasniedzējus, «man nav bijis dumpinieka gara, es esmu salīdzinoši vienkāršs». Labi zīmēja un 2. kursā kļuva burtiski apmāts ar arhitektūru. Tā likās kaut kas vienreizējs. «Gribējās uz lietām skatīties konceptuāli.»

Akcentē restaurāciju

Kā viņš nonāca pie sava rokraksta arhitektūrā? «Nezinu, man liekas to sevis meklēšanu nevajag glorificēt,» arhitekts saka. «Visi tagad ļoti meklē sevi, bet ekonomika tādēļ stagnē. Tas ir maldīgs priekšstats, ka vari izdomāt kaut ko unikālu, un tādā veidā kļūt par pieprasītu profesionāli. Tas izdodas varbūt dažiem.» Liepiņš sevi pieskaita pie tiem, kuriem 90. gadu skarbajā vidē nebija iespējas daudz gremdēties sevī, meklēt harmoniju ar darbu. Bija jāpelna iztika, «diezgan triviāli».

Kad viņš 1998. gadā izveidoja savu biroju Sudraba arhitektūra, darbs pie vēsturiskiem projektiem šķita pašsaprotams, jo ar restaurāciju bija strādājis iepriekš.

«Nav tā, ka būtu gājis uz to mērķtiecīgi. Latvijā bija maz tādu, kas to dara, un likās saprātīgi, tīri racionāli šai tirgus daļai arhitektūrā pievērsties.» Liepiņa birojs zīmējis arī jaunbūves, joprojām to dara.

Par tīru veiksmi arhitekts savu karjeru nesauktu, jo birojs piedalījies daudzos konkursos, «bet diezgan daudz otro vietu esam saņēmuši». «Daudz strādājam, varam izdomāt idejas, radīt darbus salīdzinoši īsā termiņā. Vienlaikus mūsu mērķis vienmēr bijis, radīt ilglaicīgu ēku vai interjeru, tādu, kas neapnīk pēc īsa laika sprīža, ilgi kalpo un piemērojams dažādām funkcijām. Varbūt tāpēc dažreiz šos projektus nepamana starp krāsainiem spīguļiem.»

Kādas personības īpašības vajadzīgas, lai arhitekts izveidotu savu biroju? «Varbūt harisma,» Liepiņš domīgi min. «Biroja darbs ir tam pakārtots. Lai pārliecinātu cilvēkus, ka tev var kaut ko pasūtīt, harismai jābūt.» Arhitekts, viņaprāt, ir nedaudz mākslinieks, nedaudz amatnieks, nedaudz pilsētplānotājs, nedaudz būvnieks un nedaudz inženieris. «Visas šīs lietas jāprot savirknēt vienā virknējumā.»

Liepiņa birojā strādā astoņi profesionāļi. «Mums ir arī vairāki arhitekti, kas strādā attālināti — no ārzemēm.» Kā vairums šajā jomā strādājošo, Sudraba arhitektūra strādā ne tikai ar liela mēroga projektiem, bet zīmē arī privātmājas. «Strādājot ar valsts objektiem, samaksas sistēma ir tāda, ka tev maksā faktiski beigās, kas pie šāda apjoma un atbildības projektiem nav normāli. Tas pastāvīgi nozīmē mūsu pašu ieguldījumu. Tāpēc zīmējam gan lielus, gan mazus projektus.»

Mīts par jaunbūvju lētumu

Arhitektūra un būvniecība. Birojam Sudraba arhitektūra labi izdodoties, «es negribētu lietot vārdu «kreatīvs», jo tas pēdējā laikā ir degradēts, bet radoši varam ātrā tempā izdomāt labu risinājumu». Piemēram, godalgotās kultūras telpas Hanzas Perons projektēšana prasījusi gadu, ieskaitot saskaņošanu, kas tāda mēroga ēkas būvniecībā Latvijā ir niecīgs laiks. Kā tapa Hanzas Perona ideja? Šajā gadījumā, skatoties uz ēku, bija ne tikai jāredz, kāda tā varētu tapt, bet arī tās saturs. «Tā bija plānota kā ēka dažādiem pasākumiem, un man bija jāsaprot, kā to visu darbināt. Šādiem atbildīgiem radošajiem projektiem palīdz konkurss — bijām uzaicināti piedalīties slēgtā konkursā.» Liepiņš uzskata, ka katrai ēkai, tāpat kā cilvēkam, ir tiesības uz kvalitatīvas domas iemiesošanu. «Hanzas Perona gadījumā klientam ir laba gaume, Pillar kā uzņēmums ir kvalitatīvs pasūtītājs.» Runājot par Hanzas Perona arhitektūras radošo ceļu — šai ēkai sienas bijušas salīdzinoši vājā stāvoklī, tā bijusi noliktava bez apkures, nokalpojusi 110 gadus. «Sāls tur ir turēts, arī ķimikālijas, sienas erodējušas. Radās doma, ka nevajag ēku stutēt ar kolonnām. Izdomājām uzlikt tai jaunu rāmi apkārt, pie reizes šajā rāmī atrisinot arī inženieru lietas. Process bija pacilājošs, bet arī sāpīgs: iedomājieties — māja nokļūst iekštelpā, jaunā čaulā.»

Rīga nu tikusi pie jaunas, skaistas kultūras telpas. Arhitekts Liepiņš ir pārliecināts — jebkuram cilvēkam ir tiesības uz kvalitatīvu arhitektūru un vidi. Viņš atgādina, ka to nosaka arī 2018. gada janvārī pieņemtā Davosas deklarācija, ko parakstīja Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde. «Tā nav tikai frāze. Piemēram, atsevišķās rietumvalstīs sociālās mājas ir dārgāki projekti nekā citas dzīvojamās mājas. Sociālā māja ir tāds pats mājoklis cilvēkiem.»

Atjauno Rīgas pili

Kur Liepiņš pats labāk jūtas — arhitekta darbalauka radošajā, ideju ģeneratora pusē vai drīzāk tehniskajā? «Piemēram, inženiertīkla zīmēšana ir ļoti radošs process. Kā izdomāt tehnoloģiju tā, lai tā netraucētu arhitektūrai un arhitektūra netraucētu tehnoloģijai,» viņš atbild. «Ēkas restaurācija zināmā veidā nozīmē ventilācijas projektēšanu — tu nevari beigās sākt par to domāt. Piekārtie griesti, kas ir daudzās vēsturiskās ēkās Latvijā, drīzāk ir inženiertīklu neizdarības jautājums.»

Kā viņš nonāca pie restaurācijas projektiem, kas arhitektūrā ir sarežģīts, filigrāns virziens? «Ar kultūrvēsturisko mantojumu vairāk strādājam Rīgā, kaut gan Covid-19 laikā daudz projektu esam uztaisījuši arī citās pilsētās, citviet Latvijas ainavā. Arhitektūras mantojums Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un citur ir plašs, mūsu pilsētas ir senas un labi saglabājušās.» Arhitekts nedomā, ka finansiāli restaurācija ir īpaši dārgāka nekā jaunbūves. «Mīts par jaunbūvju būvniecību kā lētu būtu jākliedē. Cits jautājums, ka Latvijā varbūt nav pietiekami daudz speciālistu būvniecībā. Vienkārši sakot, celtniekiem ir vieglāk demolēt, nekā restaurēt — strādāt ar koka sijām, mūri, kaļķa apmetumu.»

Vai šobrīd arhitekti Latvijā dabū cīnīties ar klientu vēlmi uzcelt lēti un ātri, kas savukārt nozīmē riskus kvalitātei? «Strādājot ar valsts institūcijām, līguma noslēgšana bieži paņem vairāk laika nekā pati projektēšana. Tāds jocīgs birokrātiskais slogs,» stāsta Liepiņš. Citādi ir ar privātajiem investoriem. «Viņiem vajag ātri pārdot, paši jau tur nedzīvos.» Ātruma uzstādījums, piemēram, daudzdzīvokļu namiem nozīmē, ka netiek kārtīgi izsvērts dzīvokļu plānojums. Tomēr kopumā būvniecības kvalitāte uzlabojusies — būvējam labāk nekā pirms 10—15 gadiem.

Vai vienmēr izdodas savu ieceri pasniegt klientam pārliecinoši? «Vissliktāk ir tad, ja klientam nav viedokļa,» arhitekts uzskata. «Man visi klienti ir godājami. Ja gribi, lai tavu ideju klients realizē, tā vispirms kārtīgi jāizstāsta. Mēs taisām prezentācijas — katram risinājumam ir saistība ar arhitektū-ras vēsturi. Tad vēl klāt nāk finanšu kalkulācija. Risinājumu vada veselais saprāts, es ļoti mīlu cilvēkus kā sociālu kopumu un uztraucos, vai visiem viss būs labi. Arhitekts jau strādā, lai vidi padarītu labāku.»

Šobrīd Sudraba arhitektūras birojs strādā pie Rīgas pils kastelas atjaunošanas — drīz būs seši gadi. Kad pabeigs, savās telpās atgriezīsies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, tiks atjaunota arī Rīgas pils kapela. Kā notika pētniecība, sākot šo darbu? «Rīgas pils vēstures izpēte ir nopietns zinātniskais darbs, ko ilgstoši veic Arhitektoniskās izpētes grupa, tā turpināsies arī būvniecības laikā. Svarīgākais ir atrast balansu starp vēstures atradumiem, muzeja vēlmēm un labu, vieglu dizainu. Ja zīmējam vēstures muzeju, jāapskatās, kas notiek vēstures muzejos pasaulē,» Liepiņš skaidro. «Neizbēgami rodas ietekmēšanās, tā ir kā stafetes nodošana mūsu profesijā. Vajag pētīt, ko citi dara!» Viņš uzskata, ka muzeju arhitektūrā svarīgi ir uztaisīt telpas, kas maksimāli pielāgojamas dažādiem mērķiem. «Ja kāda no muzeja funkcijām mainās, lai var telpas lietot kaut kam citam. Citiem vārdiem — lai saturs muzejā varētu veiksmīgi ietilpt un arī mainīties vajadzības gadījumā.» Rīgas pils kastelas restaurāciju un pārbūvi Liepiņš sauc par līdz šim sarežģītāko biroja darbu, «salīdzinot ar to, Hanzas Perons ir viens šāviens».

Kādā mērā arhitektu biroju izvēli strādāt ar kādu projektu ietekmē popularitātes potenciāls? «Šobrīd privātam klientam, domāju, ir vieglāk atrast savu īsto arhitektu, jo biroju paveiktais redzams gan dzīvē, gan soctīklos. Tālākais jau ir dialoga jautājums. Taču pēdējo gadu aktualitāte ir juridisko jautājumu dominēšana gan arhitektūrā, gan instancēs. Juristiem pār būvniecības procesu mūsdienās ir ļoti liela teikšana — viņi ar saviem noteikumiem un prasībām, ar garantijām un apdrošināšanu pēc būtības nosaka, kāda būs arhitektūra. Turklāt viņi paši ne par ko nav atbildīgi — viņi jau neko neparaksta,» ļoti kritiski noskaņots ir Liepiņš.

Viņaprāt, arhitektiem ir ļoti labs potenciāls, bet viņi par maz tiek iesaistīti valsts pārvaldes lietās, lielajos projektos. «Ir jāpanāk, lai mūs vairāk aicina. Piemēram, par Rail Baltica gandrīz nekas nav zināms — kas šo projektu zīmējis? Tas ir lielākais projekts Rīgā piecdesmit gados, bet mūsu arhitekti maz iesaistīti. Rīga vizuāli mainīsies, bet redzam augstprātīgu komunikācijas veidu un caurspīdīguma trūkumu — mājaslapa pilna ar PR, maz ko var uzzināt par projekta tapšanu. Tam jāmainās, ja gribam Rīgu kā nākotnes metropoli,» uzskata godalgotais arhitekts.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Rūpes par biroja kolēģu komfortu un ģimenes labklājību. Gandarījums, ka sabiedrībai tavs darbs kalpo ilgi un noderīgi.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Pieļaut cilvēkiem bez izpratnes iejaukties tavā arhitektūrā būvniecības laikā — tas vēlāk dārgi maksās gan klientam, gan sabiedrībai.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Studēt arhitektūras vēsturi un piemērus — izgudrot no jauna velosipēdu būs dārgi. Apgūt retorikas pamatus, citādi klients nesapratīs, ko esi uzprojektējis. Izpratni par ekonomiku, ja gribas ko nopelnīt.»