Zāļziņa Jāņa Ulmja dārzā izveidota daudzveidīgu ārstniecības augu kolekcija, kuru apskatīt brauc ne tikai tūristi, bet arī ārsti, farmaceiti un dziednieki no dažādām pasaules malām
Kad kopā ar nelielu dāmu grupiņu no Rīgas esam nosēdinātas Jāņa Ulmja lekciju telpā Lādes Avotiņos, saimnieks pārliecinoši saka: «Jūs esat nokļuvušas pašā vērtīgākajā tūrisma objektā, jo cilvēkam nekas nav tik svarīgs kā veselība. Ja nebūs veselības, nebūs ne naudas, ne karjeras, ne bērnu un laimes.» Pats apsēdies otrpus galdam, kas nokrauts ar fitoterapijas literatūru, izkaltētu, saberztu zālīšu maisu un blenderiem, kurus izmanto zaļo kokteiļu degustācijās.
Jānis velta skarbus vārdus tradicionālajai medicīnai un cilvēka organismam «svešiem» līdzekļiem, tāpēc jau 25 gadus mēģina «reabilitēt» ārstniecības augus un dalīties zināšanās par to iedarbību. Ulmis ir zvērināts fitoterapijas piekritējs un tic, ka «augos ir monumentāls dziednieciskais spēks». Paša veselības problēmas viņu savulaik pamudinājušas izveidot gan dārzu, ko viņš dēvē par veselības augu brīvdabas funkcionālo ekspozīciju, gan likt tā labumus lietā, veidojot pulverizētus augu salikumus, kas pēc personīgās pieredzes palīdzot dažādām kaitēm.
Ik pa laikam viņa dārzā ierodas skeptiķi. Tādi, kuri netic ne tam, ka eglei piemīt negatīvā aura, ne tam, ka saaukstēšanās gadījumā atliek tikai iedzert pulverīti ar formulu numur septiņi. Tomēr Ulmis pastāv uz savu, īpašu dzīves redzējumu, un arī domubiedru viņam netrūkst. «Latvijas ārsti ātri ieskrien dārzā un tad piecas reizes aiziet nopeldēties. Viņiem vajag tikai sertifikātu. Toties Indijas ārsti no dārza ārā nenāk. Sēž ar klēpjdatoriem, pēta, salīdzina. Kad, saulei rietot, viņi dārzu pamet, saka — jūs augu ziņā esat bagātāka valsts nekā mūsu reizēm izkaltusī Indija. Jums to nevajag? Jūs esat tik veseli? Viņi vispār nesaprot, kā tas var būt, ka mums daba dod visu par brīvu, bet mēs lietojam mākslīgus līdzekļus.»
Aug griezdamies
Agrāk Jāņa Ulmja veselības augu dārzs atradās Igatē, taču tā bija sievasmātes teritorija. Dēls mudinājis iekopt savu. «Viņam bija pilnīga taisnība! Jau nākamajā dienā sāku meklēt sludinājumus un braukāt riņķī, līdz atradu šo īpašumu,» Jānis stāsta, lepni rādot uz robežakmeni, kurā izkalts Limbažu pagasta Lādes ciema zemnieku saimniecības Avotiņi nosaukums. Kopš 2014. gada viņš saimnieko gleznainā vietā Auziņu ezera krastā. Tur pamazām top «mežaparks», jo «vai tad jums Rīgā vienīgajiem tāds var būt!», bet netālajā dīķī zem ūdens virsmas spoguļojas zeltainie ālanti, kurus tūristiem dažkārt ļauts pabarot.
Dārzs bez teritorijai piegulošajiem laukiem un pļavām aizņem aptuveni hektāru, un tajā aug vairāk nekā 300 dažādu veselības augu. Pie katra ir plāksnīte ar nosaukumu latviešu, latīņu, angļu un krievu valodā, kā arī cipariņi, kas apzīmē attiecīgā auga izmantošanu konkrētā fitoprodukta formulā. Jo vairāk ciparu, jo plašāks pielietojuma spektrs un tas aizņem lielāku platību.
Pirms došanās dārzā Jānis izsniedz ceļvedi, kas palīdz skaitļus atšifrēt un uzzināt, kuri, piemēram, pazemina asinsspiedienu, kuri paaugstina, kuri lietojami potences, kuri gremošanas uzlabošanai. Izrādās, savs pielietojums ir pat daudzos daiļdārzos sastopamajai parastajai kāršrozei un čīkstenei.
Jānim patīk apgalvojums, ka ārstnieciska iedarbība ir visiem augiem. Ja kādam tādas neesot, tā vienkārši vēl neesot atklāta.
Ekspozīcijā gan ir, ko redzēt arī tiem, kas ar fitoterapiju aizrauties negrasās. Var vienkārši izstaigāt bagātīgi saaugušās vagas, priecāties par atšķirīgajām smaržām, lapu tekstūrām, ziediem vai uzzināt kāda redzēta, bet līdz šim nepazīta auga nosaukumu. Arī zāļzinis pats nepārtraukti apgūst ko jaunu: «Šogad pirmoreiz iemācījos atšķirt zvēreni no pērkonenes.»
Tikpat krāšņi kā brīvdabas ekspozīcijā, augi sazaļojuši arī siltumnīcā. Jānis tos ar prieku izrāda un citu pēc cita ber nosaukumus: «Moringa jeb dzīvības koks no Indijas, tāpēc man ir svarīgi to saglabāt. Ārstniecības verbēna, pieclapu žeņšeņs, vaivariņi, nieru tēja jeb kaķa ūsas, svētais vitekss — skaistulītis — uzziedējis. To agrāk deva mūkiem, lai nomāktu dzimumdziņu.»
Jānim ir, ko teikt gandrīz par katru augu, tā izcelsmi un īpašībām — kā nekā bijušais Limbažu muzeja direktors daudz nodevies pētniecībai un veidojis arī tematiskas izstādes.
Papildus vietējo un ārzemju augu — agaves, stēvijas, vīģes, granātkoka — audzēšanai siltumnīcā norisinās arī persiku un nektarīnu «eksperiments». Tie aug «kā traki» un drīz būs jāgriež «uz nebēdu», ja reiz tikai viena gada laikā paspējuši tā izslieties. Turpat līdzās drīz kritīs gandrīz nogatavojies arbūzs, bet melones gan varot karāties, kamēr sprāgst pušu, stāsta lepnais dārznieks.
Nepazaudēt vērtību
Bioloģiska audzēšana, daudzveidība, pareiza augu novākšana un apstrāde ir principi, kurus Jānis Ulmis ievēro, lai saglabātu to vērtību. «Noteikti jāievēro Mēness fāzes! Veca vai dilstoša Mēness fāzē vāc augu pazemes daļas. Virszemes daļas novāc jauna vai augoša Mēness fāzē pulksten 11, kad viss ir nožuvis. Ja tam neticat, sagaidiet, kad būs dilstošs Mēness! Novāciet kaut ko lakstaināku, piemēram, nātres, un pakariniet virtuvē, lai kalst! Redzēsit, ka augs vispār nekaltīs un patērēs mums nepieciešamās vielas sevis uzturēšanai pie dzīvības. Šāda auga ārstnieciskā vērtība būs apaļa nulle!» paskaidro saimnieks.
Tiklīdz zālītes novāktas, uzreiz sasmalcina, lai ātrāk izkalst. Nekādos bēniņos! Avotiņos šim nolūkam atvēlēta īpaša kalte atsevišķā namiņā ar papildu ventilāciju un karstumu, kurā ir karsti kā saunā un smaržo pēc pirts. «Sviedri līst!» smejas Jānis, norādot uz sasmalcināto augu maisiem. Pārāk ilgi gan tos šādi uzglabāt nevar, jo tie pievelk mitrumu un labā manta var ātri aiziet bojā.
Nākamais nosacījums — maksimālais karstums, gan augus sagatavojot, gan lietojot, ir 45 grādi. «Tā ir dzīvības robeža,» saka saimnieks. «Tāpēc ārsti pilnā balsī smejas, kad sakāt, ka ārstēsities ar verdošu ūdeni aplietām tējiņām!» Viņš uzsver — ja tēju neesam vākuši paši, nezinām, cik liela ārstnieciskā vērtība tai piemīt. Tomēr, lai to saņemtu pēc iespējas pilnīgāk, Jānis iesaka atdzesēt ūdeni līdz 45 grādiem un stundiņu noturēt, nevis liet virsū tikko uzvārītu ūdeni. Savukārt saknes pa nakti notur termosā, un uzlējumu dzer no rīta, pēc vajadzības pasildot ūdens peldē.
Grūti, bet vajadzīgi
Ne visus augus, kas apskatāmi dārzā, Jānis Ulmis izmanto. Daļa ir tikai eksponēšanai. «Es to visu daru un stāstu, lai aizrautu arī citus, jo manis Latvijai jau šobrīd ir par maz. Ja es to varu, jūs arī varat! Dāmas man reizēm saka: bet mēs nepazīstam tos augus! Tā ir tikai atruna. Nāciet, skatieties, mācieties, dariet!» saimnieks aicina un atgādina, ka ne viss ir jāaudzē pašiem — daudz ko var ievākt savvaļā. «Tik dumji jau arī neesam, ka kultivēsim un ravēsim te sarkano āboliņu vai pienenes!» Savukārt citi noderīgi augi, piemēram, trejlapu puplaksis jeb latviešu gremojamā zāle aug tikai ezeros.
Regulārā došanās ekspedīcijās ir viens no iemesliem, kāpēc Ulmis ik pa laikam grasās mest mieru savam rūpalam un «likvidēties». No otras puses, žēl ieguldītā darba un investīciju, lekciju telpas, kaltes, dzirnavu un paša dārza. Tagad zāļzinis cer, ka arodu varētu pārņemt kāds no dēliem. «Runāsim, skatīsimies. Lai mēģina! Negribas pārvilkt visam svītru pāri, jo līdzvērtīgas vietas Baltijā nav.» Par savu līdzinieku viņš sauc Jaunā aptiekāra dārzu Ulmas pilsētā Vācijā. Tur tas ar līdzīgiem mērķiem darbojas kopš 1997. gada, tomēr priecē ar nedaudz pieticīgāku, ap 200 augu veidu lielu kolekciju.
Tiklīdz kā ieminējies par darbu pārtraukšanu, Jānis sācis saņemt komentārus no atbalstītājiem — sak’, tā taču ir tava dzīves misija! «Taču mana dzīves misija nav galus atdot!» saimnieks rūgti pasmejas. 25 gadus nomocījies ar darbinieku trūkumu, dzērājiem, kuri negrib strādāt, ravēt. «Ķerras un spaiņi, dakšas un lāpstas — tas nav vienkārši. Kad piedraudēju, ka vairs to nedarīšu, Dievs parūpējās, lai atrastos palīdze. Studējusi medicīnu un strādājusi aptiekā, viņa gribēja darbu saulē, ārā, svaigā gaisā. Ieradās un jautāja — atļausi te strādāt un vēl par to maksāsi?» Jānis atceras patīkamo satikšanos, kas pamudinājusi turpināt iesākto.
Atvadoties ekskursantes pajautā, vai ap dārzu sastādītās puķes arī ir kaut kā lietojamas vai tikai skaistumam. «Tas pats, kas zvaigznes pie debesīm, ir ziedi virs zemes. Kaut ko jau vajag arī dvēselei,» seko Jāņa Ulmja atbilde.
Lepnums
Foto — Madara Gritāne
«Mēs ēdam pārāk daudz un ne pārāk labi. Turklāt ar pārtiku visas vērtīgās vielas nevaram uzņemt, tāpēc es šeit strādāju,» Jānis Ulmis lepojas ar paša audzētiem, ievāktiem un pulverizētiem augiem. Viņa aizraušanās novērtēta gan ar kultūras zīmi Latviskais mantojums, gan apbalvota konkursā Sējējs.
The post Veselības mācība appeared first on IR.lv.