Kopš marta beigām sekojusi līdzi mūziķes, folkloras grupas Skandinieki vadītājas Julgī Staltes neticamajiem stāstiem feisbukā par dzīvi Laimeszemē, beidzot dodos uz līvu krastu. Un atrodu cilvēkus, kuri ir laimīgāki, nekā biju iztēlojusies. Patiesībā šis stāsts ir par kazām, vistām un Dieviņu
Kad sākās ārkārtas situācija un lielā palikšana mājās, ģimenes dzīvei Rīgas mikrorajona dzīvoklī punktu pielika septiņus gadus vecā Anna Kī, saukta par Ankī. Viņa, garlaicības piebeigta, gulēja uz grīdas un dziedāja pašas sacerētu, dusmīgu dziesmiņu: «Man besī ārā, man besī iekšā, ou-ooo!» Dziesmai piebiedrojās 14 gadus vecā māsa Lelū. Viņu mamma mūziķe Julgī Stalte saprata, ka tā nevar turpināt. Pastaigu maršruti bija izstaigāti, viņas darbs skolā un muzikālie projekti apturēti. Jāevakuē ģimeni uz laukiem!
Košraga ciemā pie Irbes šauruma Staltiem ir veca, burvīga mājiņa ar lepni plīvojošu līvu karogu mastā. Apkures un neesošā sanitārā mezgla dēļ tā gan nav piemērota dzīvošanai agrā pavasarī, arī internets vairāk raustās nekā darbojas, tomēr šīs neērtības šķita labākas nekā traki bērni četrās sienās.
Julgī pirmo reizi mūžā redz, kā pavasarī zied ozols mājas pagalmā. Meitenes slauc kazu. Kazlēns ielīdis gultā zem segas un saldi aizmidzis, jo viņš nezina, ka ir kaza, nevis kucēns. Vistas lec klēpī un cer, ka viņām pakasīs pakausīti. Julgī un bērni tautastērpos brien bangojošā pavasara jūrā un dzied. Šķiet, nemitīgi tiek dziedāts, dejots un runāts līvu valodā. Tie ir tikai daži no ikdienišķiem mirkļiem Laimeszemē, kā to nosaukusi Julgī. Nu jau šo līvu krasta apzīmējumu lietošanā pārņēmuši kaimiņi un draugi. Laimeszemes piedzīvojumā vienu dienu pabijām arī mēs, «diedelnieki» no Rīgas.
«Rent a kaza»
Iebraucot Staltu mājās Košragā, mūs sagaida skaista un smaidīga Julgī, sniegbalta kazu māte un kazlēns izsmalcinātā kašmira brūnā tonī kā no Chanel jaunākās adījumu kolekcijas. Mazais skrien pretim kā suns, aposta un tūliņ pagaršo manas jakas stērbeli.
Ideja par kazas noīrēšanu uz vasaru bija mirkļa iedvesma. Kaimiņu mājā, ar kuru Staltiem ir kopīgs pagalms, stāv omulīga kūtiņa. Julgī pat nenojauta, ka mājlopiņi pārvērtīs viņu dzīvi un sniegs emocionālu pieredzi, kāda mūsdienu «telefonu bērniem» vairs nav īsti pieejama.
«Rent a kaza» ir joks un Julgī vasaras dullā projekta nosaukums, kas atvasināts no starptautiski pazīstamā «rent a car» (noīrē auto). Devusies pie zemniekiem Dundagā, kuriem pieder 100 kazu ganāmpulks un sierotava. Gribējusi nomāt kazu, bet saimnieki norādījuši, ka kaza ir bara dzīvnieks un viena būs gauži nelaimīga. Tādēļ iedevuši mammu ar tikko dzimušu kazlēnu. Pie viena arī gaili un vistas. Saimnieki piešķīruši pirmos barības krājumus, īsi noinstruējuši par kazu un vistu turēšanas likumiem
Vai Julgī, būdama pilsētniece, nav baidījusies no šādas atbildības? «Neviens latvietis nav aizgājis tik tālu no dabas, lai nevarētu iemācīties kopt kazu. Mana paaudze vasaras pavadīja laukos pie vecmāmiņām, zināšanas ir noglabātas zemapziņā. To var katrs rīdzinieks,» mierīgi klāsta Julgī, glaudot klēpī ielēkušu vistu.
Vecākā meita Lelū ātri iemācījusies slaukt kazu Līzi un dara to katru dienu. Viņa maigā balsī dzied, lai lopiņš mierīgāks un pienīgāks. Tas darbojoties! Senos laikos visas saimnieces, slaucot govis, dziedājušas rietināšanas dziesmas. Piens tiek godīgi sadalīts — viens kazas pups tiek Lelū, otru kāri zīž kazlēns Tikā, kas līvu valodā nozīmē ‘kaza’ . Piena ir tik daudz, ka ģimene gatavo mājas biezpienu un sviestu. Julgī jaunākā meita Ankī atbild par olu «ražas» ievākšanu un vistu uzraudzīšanu.
Visi mājlopi ātri sapratuši, kur ir kūts, kur pašu pagalms. Sapratuši arī, ka nonākuši kūrortā, kur viņus nemitīgi lutina, glāsta un bučo. Kazas un vistas no saimniecēm neatkāpjas ne soli. Kur sēž cilvēki, tur arī grozās kazas un vistas. Pinas pa kājām, glaužas klāt un diedelē gardumus. Mazā Tikā ielec šūpuļtīklā un ar bēbim raksturīgi mīļu blējienu pieprasa, lai kāds cilvēks viņai piebiedrojas un pakasa muguriņu, kamēr kaziņa aizmieg un sāk klusi krākt. Mūsu fotogrāfe to visu fiksē un nemitīgi atkārto: «Kā tā var būt? Nu kā tā var būt!»
Laimeszemē tā ir, mierīgi nosaka Julgī.
Krustabas mežā
Julgī Stalte ir trīs bērnu mamma, valodniece, folkloriste, grupas Skandinieki vadītāja, vairāku folkloras mūziķu apvienību dalībniece un skolotāja, kas māca bērniem latvisko dzīvesziņu privātā bērnudārzā un Ikšķiles Brīvajā skolā. Koronavīrusa dēļ šovasar atcelti vismaz 30 koncerti, kuros viņa būtu piedalījusies. Bet par zaudētajiem ienākumiem viņa nesūkstās: «Nekas nepaliek tukšs — kaut ko zaudējot, tev negaidīti tiks iedots vietā. Tikai jāpagaida.»
Šogad ir daudz nelielu, šaurā lokā noturētu krustabu un vedību jeb kāzu, kuras Julgī vada, iesvētot mazus un lielus cilvēkus jauniem dzīves ceļiem. Vēl nupat viņai zvanīts no kaimiņu ciema, kur kāda maza meitenīte sadomājusi — vēlas sev krustabas mežā! Vai Julgī var to paveikt? Protams, var. Tās bijušas neticami skaistas krustabas — šķitis, ka pati Meža māte piedalās. Jaunie pāri, kuri šobrīd nevar rīkot lielas kāzas, meklē mazus, bet īpašus risinājumus. Un vedības seno latviešu tradīcijā ir īpašas. «Pēc kāzām un krustabām esmu iztukšota un pārgurusi, jo ieliekam visu savu garīgo enerģiju, lai dotu svētību bērnam vai jaunajam pārim. Pašiem spēka pāri nepaliek. Bet, kad gadu vēlāk saņemu ziņu, ka pārim piedzimuši dvīņi, es zinu, ka savu darbu esmu labi izdarījusi,» stāsta Julgī.
Viņa pati pēdējos gados gan vairāk bijusi bedībās. Pirms sešiem gadiem nomira tēvs Dainis Stalts. Tad miegā pēkšņi aizgāja brālis. Un tad mamma Helmī Stalte saslima ar gripu un komplikāciju dēļ mēnesi gulēja komā uz robežas starp divām pasaulēm. Julgī ar meitiņām gāja uz slimnīcu katru dienu, un ārsti teica — ja kāds mammu «atvilks» atpakaļ šaisaulē, tā būs Julgī ar savu dvēseles spēku. Un viņa to izdarīja. Tagad viņas ir atkal kopā mūzikā, sarunās un savā Laimeszemē.
Ojāra olas
Pēc diendusas no zaļās mājiņas iznāk leģendārā Skandinieku balss un līvu kustības sirds Helmī Stalte. Sasveicinājusies ar «diedelniecēm» no Rīgas, viņa nesteidzīgi aizsmēķē un sāk mūs iepazīstināt ar vistām. Gaili sauc Agnese, bet vistas par Viesturu, Oskaru, Ričardu un Ojāru. Viss otrādi, lai jautrāk!
«Kur palicis Ojārs?» viņa jautā Lelū. «Ojārs dēj!» atsaucas pusaudze.
Vistām un gailim doti tuvāko radinieku vārdi. Piemēram, Agnese ir Julgī māsīca, bet Ojārs — Helmī Staltes brālis. Un Helmī nav lielākas izpriecas kā piezvanīt brālim un paziņot: «Ojār, vai zināji, ka tev ir vislielākās olas?» Ankī kā olu savācēja jau prot atpazīt, kuru olu kura vista dējusi, jo Viesturam ir gaišas olas, Osim raibas un Ojāram, kā noskaidrojām, lielākās.
«Agnese ir izcils gailis,» iesāk Helmī. «Viņš sargā un uzmana savas sievas. Kad tiek pie barības siles, pats apēd tikai pāris graudiņus un tūliņ sauc — sanāk, meitenes! Ja kāda aizklīdusi un nervozi sāk kladzināt, Agnese kā viesulis nesas glābt — esmu klāt, mīļā! Kas noticis?» Gailis esot sadevis pa pauri ne tikai Julgī nabaga melnajam runcītim, kurš uz vistu pusi pat paskatīties nedrīkst. Kārtīgi norāvies arī lapsu kūmiņš, cauna un kaimiņu suņi.
«Kaut pie cilvēkiem būtu vairāk tādu uzticamu, labu vīru kā šis gailis,» domīgi spriež Helmī. «Mūsdienās daudziem puišiem nav, kur vīrišķību smelties,» iesaistās Julgī. «Pusaugu zēnu vectētiņi ir miruši, tēvi aizgājuši no ģimenes, pat armijas vairs nav. No kā mācīties vīrišķību?»
Julgī saviem bērniem māca patstāvību un mīlestību. Ļauj pašiem visu darīt, uzņemties atbildību, izmēģināt visu ko — ja bērns sasitīsies, mamma palīdzēs piecelties, iedos buču un ļaus skriet tālāk. Meitenes pašas rūpējas par kazām un vistām, pašas gatavo sev brokastu omletes un pusdienu burgerus. Vecākais dēls izlēmis, ka vispirms grib apgūt amatus — galdnieka, kalēja un jumiķa. Iemācīties strādāt un pelnīt naudu, kļūt patstāvīgs un tikai tad pievērsties studijām, jo augstskolas durvis vienmēr būs atvērtas. Julgī priecājas, ka viņai tik pamatīgs puisis izaudzis.
Līvi ir dzīvi
Helmī, Julgī, Lelū, Anna Kī — tie visi ir senie līvu sieviešu vārdi. Lelū nozīmē ‘Ziemeļu dziesma’, Kī — ‘zalktis’, tāpēc Ankī ir Zalkšu Anna. Un Košraga Laimeszemē visi senie līvu dievi, gari un dzīves principi ir dzīvi. Julgī, mājas pagalmu izrādīdama, stāsta, ka seno līvu pasaules uzskatā katram kokam, krūmam, zāles stiebram ir sava dvēsele. To zina arī viņas meitas, kuras iet caur Meža mātes zaļo pasauli, lai nonāktu liedagā un peldētos Jūras mātes klēpī.
«Līvu uzskatā mēs, cilvēki, kā dvēseles pamatā dzīvojam viņā saulē un šajā pasaulē esam tikai ciemiņi. Šī pasaule pieder Dievam, ne cilvēkiem. Tāpēc mums jāprot labi uzvesties, jo esam viesos uz brīdi. Nedrīkstam mēslot, kauties savā starpā un ņemt to, kas mums nepieder, — kurš ciemiņš tā dara? Līviem nebija privātīpašuma. Dieva zemi visi dalīja kā kopēju. Privātīpašuma ideja atnāca kopā ar baltu ciltīm,» stāsta Julgī.
Abas viņas meitenes prot līvu valodu, kura it kā jau sen izsludināta par izmirušu, bet joprojām tiek runāta un kopta. Julgī līvu valodu prot brīvi, jo bērnībā vectēvs ar viņu sarunājies tikai lībiešu valodā.
Julgī Stalte aktīvi piedalās Līvu saietu un kultūras kopšanā. Apguvusi igauņu, zviedru, norvēģu un dāņu valodu, bet šobrīd māca līvu valodu līvu pēctečiem. Un tādu ir daudz. «Lībieši bija pirmās ciltis, kas pēc ledus laikmeta ienāca Latvijas teritorijā. Baltu ciltis piebiedrojās vēlāk. Sajaucās gan ciltis, gan valodas. Patiesībā nav tāda latvieša, kura senčos nebūtu līvu asiņu,» kaislīgi skaidro Julgī.
Arī man steigšus tiek mācīta līvu valoda un tie līvu vārdi, kuri latviešu valodā ir absolūti neaizvietojami. Daudz nespēju iegaumēt, izņemot trīs. Pirmā ir Vēna — Daugavas nosaukums līvu valodā. «Iedomājieties, Vēna — galvenā mūsu zemes artērija! Jo vārds «vēna» kā asinsvada apzīmējums latviešu valodā nāk no līviem. Kāpēc tik interesantus faktus nemāca skolās?» jautā Helmī Stalte.
Otrs vārds ir «bībers» — bebrs. Arī slavenais filoloģijas profesors Gunārs Bībers ir nācis no Alūksnes lībiešiem. Par dziedātāju Džastinu Bīberu nemaz nerunājot — lai jau tas Gustavs Bebrs neizliekas par amerikāni!
Trešā lieta ir rupjības. Jo, kazas ganot un kopā miera pīpi kūpinot, mēs ar Julgī un Helmī drīz nonākam uz aizraujošākās valodniecības takas — kā līvu valodā nolamāties? Apgūstu daudz noderīgu vārdu, bet pašu labāko Helmī pataupa beigām un izšauj gaisā, zaļajām acīm smieklos dzalkstot. Latviski tas skanētu kā «es tev pied****īšu nāsis»! Izsmalcināti draudi, ko Mazirbes, Košraga, Saunaga un Vaides līvi cits citam ceļ priekšā. Atliek tikai apbrīnot viņu spēju trāpīt tieši nāsīs!
Kaza un jūra
Mēs ejam uz jūru peldēties, un kazas nāk līdzi, jo viņas kreņķējas, ja tiek atstātas mājās vienas. Tādēļ Julgī, Helmī, Lelū un Ankī pārvietojas tikai kopā ar kazām — vienalga, vai iet uz veikalu, Līvu tautas namu vai Mazirbes kaimiņu ciemu. Māti ved saitē, kazlēns pats skrien pakaļ. Kad Tikā piekūst, viņa paprasās opā un tiek nesta uz rokām, līdz aizmieg. Kazas jau kļuvušas par līvu krasta slavenībām, Mazirbē vietējie tās nodēvējuši par «Košraga suņiem».
Kazu māte raujas uz priekšu kā plēsta, jo kāpās viņu gaida garšīgie pīlādžu krūmiņi, kurus aizgūtnēm grauzt. Bet, kad Lelū un Ankī pazūd putojošajos jūras viļņos, Līze stāv pie jūras un nervozi vaktē abas meitenes. Kaza nomierinās tikai tad, kad bērni iznākuši no ūdens. No priekiem uzber spiru čupu Lelū dvielim. Tas netiek ņemts ļaunā, jo mīlestība svarīgāka par dvieļiem.
Mājās mūs gaida Julgī uzklāts bagātīgs galds. Kāpēc bagātīgs? Jo ciemiņš ir svētība. «Tagad modē ir runāt par to, ka mēs, latvieši, svētkos par daudz ēdam — nav ko pārspīlēt ar tiem galdiem, nav ko pārēsties! Bet senie līvi klāja bagātīgus svētku galdus tāpēc, ka ēdienam noteikti bija jāpaliek pāri,» šķīvjus dalīdama, skaidro Julgī. Pirmkārt, ēdienam bija jāpietiek, lai no svētku galda katram viesim iedotu līdzi ciemakukuli. Tas vairoja pārticību saimnieku mājās — ja dalies, dots devējam atdodas!
Otrkārt, uz galda bija jāatstāj ēdiens mirušo tuvinieku un senču gariem, kuri noteikti nāks mieloties. Jāpietiek cienasta dievībām un gariem, kuri var sagribēt ko iekost vēlāk, naktī. Un Dieviņam. Jo arī viņš var nākt garām.
«Nekad nezini, kā Dievs izskatīsies. Viņš var atnākt kā čigāns, diedelnieks, vienkārši svešinieks. Jābūt laipnam. Tu pie manis esi sētā iebraukusi, un es tevi mieloju, jo, kas to zina, varbūt tu esi Dieviņš,» man saka Julgī. Vakara vējā kļūst vēsi, un pēkšņi uz maniem pleciem it kā pati uzgulst silta villaine, ko Julgī klusi uzsegusi. Tiešām jūtos kā pieēdies Dieviņš Laimeszemē.
Drīz dzīve Laimeszemē beigsies. Sāksies skola, ģimene pārcelsies uz Rīgu, kazas un vistas tiks atdotas īstajiem saimniekiem un visu ziemu regulāri apciemotas. Šķiršanās droši vien prasīs daudz asaru, bet arī tā ir īstas dzīves neatņemama daļa.
Pie jūras baltā kaza uzkāpj visaugstākajā kāpā, no kuras todien skaidri redzama Sāmsala ar visiem mežu galiem. Uz zilo debesu fona kaza izskatās cēli, pat grandiozi. Julgī sāk citēt tautasdziesmu par kazu, kas «kāpa debesīs», bet man šī Līvu krasta aina vairāk atgādina Hemingveja romānu Sirmgalvis un jūra. Tikai šajā gadījumā jāmaina nosaukums uz Kaza un jūra. Pats skaistākais šajā stāstā ir fakts, ka tas balstīts patiesos notikumos. Un atziņā, ka mums katram ir iespēja radīt savu Laimeszemi ar minimāliem līdzekļiem. Vajag tikai mīlestību, saticību un kazu.
The post Viena diena Laimeszemē appeared first on IR.lv.