Lavandu saimniecībā Lillas Lavender ziedēšana ir pašā pilnbriedā un saimniece Inga Purava ar smaidu uzņem arī tos, kuriem lavandas it kā nemaz nepatīkot
Ceturtdienas rītā Cēsu–Umurgas šosejas malā sastājušās mašīnu rindas. Sācies atvaļinājumu laiks. Sailgojušies pēc dienvidu saules un smaržām, cilvēki atraduši vietējo alternatīvu — lielāko lavandu lauku Latvijā, kura valdzinošais aromāts sajūtams uzreiz, izkāpjot no auto.
«Visi prasa: kad braukt? Saku — brauciet tagad un darba dienā!» mūs sagaida Lillas Lavender saimniece Inga Purava. Brīvdienās te cits pēc cita piestāj tūristu autobusi, šogad īpaši daudz apmeklētāju ieceļo no kaimiņvalstīm, taču netrūkst arī vietējo lavandu mīļotāju — gan tādu, kas šeit nokļuvuši pirmoreiz, gan tādu, kas atgriežas katru sezonu.
Lillas Lavender apskatei pieejama pēc Jāņiem, un jūlijs šeit ir pats košākais. Lavandu lauki saplaukuši baltos, maigi violetos un viegli rozā toņos. Ingas dārzā, sadalītas desmit kvadrātos, aug septiņas lavandu šķirnes. «Ja ir īsākas rindas, kaplēšana un ravēšana ir psiholoģiski «kaifīgāka». Garās atgādina bērnības biešu vagas, kurām neredz ne galu, ne malas,» smaida Inga. Viņa iesaistās visos saimniecības procesos, no darba laukā un ražas novākšanas līdz apmeklētāju sagaidīšanai, ekskursiju vadīšanai un lavandu produktu gatavošanai. Katrā kvadrātā, lai interesantāk un lai «sadalītu risku», aug divas šķirnes. «Ja viena nepārziemo, kaut kas vienalga izaug.»
Liela daļa cilvēku nemaz nezina, ka ir vairāku veidu lavandas. «Ar šķirņu atšifrēšanu varbūt aizraujas kādā dārzniecībā, bet Depo ir vienkārši «lavanda»,» pasmaida Inga, kurai apmeklētāji nereti vaicā — vai tā rozā vēl nezied? «Es saku — tāda tā arī būs. Tad lieku iet pa lauku, pataustīt un sajust smaržas atšķirības. Tumšā ir saldāka, spēcīgāka, tā labi «atdod» eļļu, gurkst rokās. Mākslīgi radītās šķirnes, lavandīna, sastāvā ir vairāk kampara, tam ir pilnīgi cits aromāts. Katram ir sava smarža! Bija viena ekskursante, kura teica: «Man lavanda riebjas, smird!» Saku — pagaidiet! Vērsu viņas uzmanību uz atšķirībām, un izrādījās, ka tā ir tikai viena šķirne, kas viņai nepatīk.»
Ingai pašai lavandu aromāts neapnīk, kaut gan, no otras puses, viņa atzīst, ka smarža vairs nereibina tā kā atbraukušos ekskursantus.
Pievienotā vērtība
Lillas Lavender dārzs ir Ingas izsapņots un kopā ar dzīvesbiedru Rihardu Šķeltiņu izveidots projekts. 2003. gadā ģimene iegādājās lauku īpašumu, kas būtu pusceļā starp Rīgu un Ingas dzimto Valmieru. «Te bija džungļi, vecs ķiršu dārzs, alkšņi. Tur, kur šobrīd ir lielā, baltā terase, bija vecs, no padomju laikiem palicis šķūnis, kas sagāzās. Kad apskatāmies vecās bildes, pašiem bail paliek, kā te izskatījās!» saimniece pasmejas un atzīst, ka ģimenes dabā nav skatīties atpakaļ, bet uz priekšu.
Metru pa metram teritorija Iesalas upītes krastā attīrīta, un tālāk vairs nav, kur iet, jo savs pleķītis jāatstāj arī bebriem. Sākumā gan pārim lavandas nebija ne prātā. Viņi tobrīd vēl dzīvoja Norvēģijā, un pirmais impulss nāca no kāda interjera žurnāla, kas pirkts, lai smeltos idejas lauku īpašuma iekārtošanai. Fotogrāfijā bijusi skaista no lavandīna veidota dekoratīva bumba ar violetu lenti. «Nodomāju — vai, cik skaisti! Tad sāku meklēt un atradu, ka ļoti daudz lavandu fermu, kā tur tās dēvē, ir Amerikā. No tām arī sasmēlos visādas domas!»
2007. gadā, atgriežoties Latvijā, Inga atrada algotu darbu, taču krīze ieviesa korekcijas. Algu samazināja, un Rihards vaicājis — ko tad viņa patiesi vēlētos darīt? «Tādus jautājumus viņš ik pa brīdim man uzdeva jau kopš iepazīšanās. Lai atšautos, teicu — audzēšu lavandas!» Bet vīru šī ideja ieinteresējusi, un braucienā no Rīgas uz laukiem tapa plāns.
Rihards saredzēja pievienoto vērtību — eļļu un citus labumus. Magones, rudzupuķes un citas viņu droši vien nepārliecinātu, spriež Inga. Sākumā šo ieceri smejoties saucis par sievas «dārgo hobiju», taču Inga saka: tik traki neesot. «Ja ziema ir laba, var atsperties! Mums Ziemassvētki pienāk maijā, kad uzzinām, vai lavandas ir pārziemojušas.»
Kā dienvidu ziediem patīk Latvijas klimats? «Mūsu vasarām nav ne vainas! Saule ir pat ilgāk nekā dienvidos, kur vakars pienāk strauji. Lavandām nepieciešama gaisma un sausums, laistīt vispār nevajag! Slapjas vasaras gan tām nepatīk, bet uz pārziemošanu nav nemaz tik cimperlīgas,» stāsta Inga. Vienu gadu gan lavandīns nosalis, citu — pāris nedēļas pirms Jāņiem salnas laikā stādījumus nosargājusi uguns kuršana un dūmošana. Ziemā lavandas guļ zem sniega segas, kas palīdz pret aukstumu. Ja sals kož pamatīgi, lavandu, tāpat kā citus stādus, var piesegt ar egļu zariem, bet šāda taktika draud salauzt krūmiņus.
Laimīga sagadīšanās
Pirmie stādiņi atceļojuši no Holandes. «Patiesībā visa ģimene bijām plānojuši braukt ceļojumā uz Portugāli, bet tad 2010. gadā Islandē izvirda vulkāns un lidmašīnas apstājās. Ielikām to pašu čemodānu mašīnā un domājām, uz kurieni doties,» atminas Inga. Nokļuvuši pie draugiem Nīderlandē, kas aizveduši latviešus uz netālo lavandu lauku. «Aizbraucām un nodomāju — ak, viņiem viss ir tieši tāds, kādu es esmu iedomājusies!»
Arī nīderlandieši iespaidojušies no amerikāņiem, un Inga ņēmusies pamatīgi izvaicāt saimnieku. Sākumā viņš bijis skeptisks, taču, dzirdot Ingas konkrētos jautājumus, sapratis, ka dāma daudz ko jau zina. Atmaidzis un savedis Latvijas sapņotājus ar lielāko lavandu audzētāju Holandē, pie kura pats savulaik strādājis. «Kad atnāca pirmā krava, ah, stādiņi bija maziņi kā kāpostiņi, tikai lapiņas, zaļi štruntiņi,» Inga atceras pirms desmit gadiem stādīto lavandu lauku. «Kaimiņi, kas brauca garām, domāja, ko tie trakie rīdzinieki sastādījuši! Jo skats patiešām bija interesants — garas rindas un mazi kušķīši ik pa pusmetram.»
Ja iegādāti mazi stādi, pirmajā gadā Inga iesaka neļaut lavandām ziedēt, lai krūms izveidojas kupls un stiprs. Trešajā gadā tas uzzied pa īstam. Lillas Lavender vecākajiem augiem ir astoņi gadi, tie izpletušies milzīgi un no apakšas sākuši pārkoksnēties. «Ik pa laikam jāapgriež, jāskatās, lai nepārvēršas par kārklu,» pasmaida Inga. Ziedu daudzums krītoties no astotā līdz desmitajam gadam, tāpēc lavandas jāmaina vēl agrāk, lai nodrošinātu nepārtrauktību. «Kamēr ražo, tikmēr ir labs,» nosaka Inga.
Pašiem savi svētki
Lillas Lavender iedvesmas zemē Amerikā lauki ir atvērti, tur rīko lavandas festivālus. Ne tā kā Francijā, kur latvieši bija aizbraukuši, bet milzu vērienu tā arī neieraudzīja. «Sapratām, ka tur ir tikpat forši kā pie mums vai otrādi!» Francijā vairāk strādā un griež, taisa eļļu, tirgo veikaliņos. «Amerikā rīko festivālus, līdzīgi kā to jau astoņus gadus esam darījuši šeit,» saka Inga. Arī uz turieni viņi reiz bija plānojuši aizceļot un pat nolūkojuši lavandu fermu, taču pēdējā brīdī Rihards, rūpīgāk papētījis, apķēries — vai tad tiešām dosies pāri okeānam 1000 stādu dēļ, kamēr pašiem iestādīti 16 tūkstoši!
Arī lavandu svētki, kas parasti norisinās jūlija pirmajā pusē, kļuvuši par dārza neatņemamu sastāvdaļu, lai arī šovasar koronavīrusa dēļ nenotiks. Līdz šim mākslas projekts tapis kopā ar Zani Dombrovsku un Agnesi Melbārdi, mūziku nodrošinājis Rihards Zaļupe, gleznojusi Elita Patmalniece, pērn mākslas baudījumu sniegusi Kristīne Luīze Avotiņa. «Tā ir iespēja cilvēkiem izbraukt cauri, visu apskatīt, pasmaržot. Pēc tam sākas intensīvs darba posms, kad nevaru ar apmeklētājiem aprunāties un vākt ražu vienlaikus,» saka Inga. Ja cilvēki nevar ierasties uz lavandu svētkiem, viņa aicina sarīkot pašiem savus — ņemt piknika groziņu, pledu, piesēst lauka malā un jauki pavadīt dienu. Tie būs mirkļi, ko atcerēties. «Ne jau kāds cits mūsu vietā radīs jaukas atmiņas,» saka Inga.
Lillas Lavender ir dārzs arī Kurzemes pusē — ar sliktāku augsni lavandām, toties īpaši ierīkotu ekspozīciju un naktsmājām šo ziedu mīļotājiem. Cik zina teikt saimnieki, augstāk uz ziemeļiem neko līdzvērtīgu neatrast, igauņiem lavandām esot bijis par aukstu, tikai Lietuvā var apskatīt audzētavu Lavender Village.
The post Ne tikai lillā appeared first on IR.lv.