Trīs entuziasti stāsta, kāpēc, pastaigājoties mežā, salasa citu atstātos atkritumus. Kāpēc cilvēki tā dara? Viņi nesaprot
Foto no personīgā arhīva
Marta Krivade, iniciatīvas Nav jau grūti aizsācēja
Pirms trim gadiem, pastaigājoties pa mežu Siguldas pusē, Marta nodomāja: interesanti, kamēr vieniem ir ieaudzināts atkritumus zemē nemest, citiem tas ir gluži kā reflekss. Taču viņa nenosoda — acīmredzot mēslotāji nav auguši vidē, kur varētu to iemācīties. Saprazdama, ka pieaugušus cilvēkus pāraudzināt nevar, Marta prātoja, ko varētu darīt. Tā sociālajos tīklos radās iniciatīva Nav jau grūti, kas mudina cilvēkus, pastaigājoties mežā, ogojot vai sēņojot, pacelt arī sūnās vai pie taciņas nosviestos gružus. Skaidrības labad jāmin, ka tagad Facebook atrodamas divas lapas ar šādu nosaukumu, tomēr pirmo radīja Marta.
Viņa atzīst, ka pašai nepatīk piespiesties. Vilkt no meža milzu atkritumu maisus — to viņa ikdienā nedarītu. Jādara tas, kas nelauž kaulus, un tāpēc par vadmotīvu izvēlēts sauklis «nav jau grūti». Šis teiciens kļuvis par latviešu slengu — sak, ai, labi, izdarīšu, man jau nav grūti! Marta ir komunikācijas speciāliste un zina, kā panākt, lai lapa sociālajos tīklos kļūtu populāra, taču apzināti izvēlējusies to nedarīt. Viņa vēlas koncentrēties uz svarīgāko — grib, lai Nav jau grūti kļūst par dzīvesveida sastāvdaļu, nevis akciju vai ārēju pamudinātāju. Tomēr cilvēki feisbuka lapā ir laipni aicināti dalīties ar saviem labajiem darbiem, tā iedvesmojot citus.
Mežā Martai patīk fantazēt, kā katrs atkritums tur nonācis. Piemēram, saspiesta alus bundža. Vai tā piederējusi kādam «urlīgam» džekam, vai varbūt pavecam vīram, kurš ieradis dienā izdzert trīs četrus «džonīšus»? Un kādi bija pēdējie mirkļi, pirms viņš bundžu atlaidis, lai tā nokrīt sūnās? Martai šī nomešanas refleksa nav, tāpēc šķiet interesanti iztēloties, kā citam tā varētu būt dzīvesziņa.
Nav iespējams savākt visus atkritumus, un Marta par to nevēlas dusmoties uz sevi un pasauli. Gadās arī dienas, kad «ir grūti». Pastaigājoties ir svarīgs garīgs piepildījums, labsajūta un prieks, un pat piemēslotās Indijas ielās Marta var justies komfortabli. Tomēr, ja nu acīs iekrīt kāds atkritums, tad nav grūti to pacelt. Ir forši, ka aizvien vairāk cilvēku tā domā un dodas mežā, kabatā ielikdami maisiņu.
Interesantākais atradums: mežā izmesti lielie plastmasas maisi ar visdažādākajām interesantu un pat eksotisku augu lapām.
Foto no personīgā arhīva
Edgars Ražinskis, dabas entuziasts
Edgars ar sievu Elizabeti aktīvi iet dabā un vākt atkritumus sāka 2016. gada rudenī. Abi apņēmās uz Latvijas simtgadi sev uzdāvināt simt stāstu par Latvijas dabu un bija šokēti, kāda miskaste tajā atrodama. Dodoties pārgājienos, abi vienmēr ņem līdzi maisiņus, kuros savākt dažādu izcelsmju un formu mēslus, un, kad piedzīvots vairāk nekā simt pārgājienu un atrasti visdažādākie atkritumi, Edgars sāka pamanīt sakarības. Negribēdams nevienu apvainot, viņš iedalījis vairākus cūkotāju jeb mēslotāju tipus. Piemēram, ejot pa purvu, nereti kokos un krūmos uzspraustas plastmasas pudeles. Tās, visticamāk, atstājuši sēņotāji vai ogotāji — cilvēki, kam varbūt patīk daba un pudeli kokā uzsprauduši, nodomādami, ka promejot iznesīs, bet to vienkārši aizmirst. Cita grupa ir upju «cūkas» jeb makšķernieki — to ir tik daudz, ka pietiek tikai ar nelielu daļu, lai ezeru un upju krastos mētātos pudeles un citi atkritumi. Bieži mēslošanu ietekmē alkohols — cilvēki kļūst vieglprātīgāki, un savākt savus atkritumus viņiem vairs nešķiet svarīgi.
Edgars ir domājis par katru redzēto atkritumu. Viņaprāt, ļaudis, kas paši nerūpējas par sakārtotu vidi ap sevi, mēslo arī dabā. Cilvēks, kurš apzinās, ka ir daļa no ekosistēmas un katrai viņa rīcībai ir sekas, nemetīs atkritumus zemē. Savukārt tie, kas egoistiski «rotē tikai ap sevi», nodomās — gan jau kāds pacels! Taču — kā izjust sevi kā dabas daļu? Edgars uzskata, ka vienīgais veids ir to iepazīt. Tikai iepazīto var iemīlēt, un Latvijas dabas daudzveidība ir neaptverama. Neviena sajūta nelīdzinās tai, kad divas dienas esi gājis gar jūru un vējš burtiski izpūtis no galvas visas domas. Nav pat jāmeditē 30 000 stundu, lai sasniegtu mūka cienīgu mieru. Edgars to rod dabā.
Interesantākie atradumi: apmēram kilometra attālumā no Zvārtes ieža kāda mežā dzīvojoša persona izveidojusi autoizgāztuvi; apmēram tūkstotis nesaplīsušu balta stikla pudeļu pie Dzelzāmura upītes; Lielgabalkalnā atrasta metāla krūzīte, ko Elizabete joprojām ņem līdzi pārgājienos.
Foto no personīgā arhīva
Santa Krastiņa, vides aktīviste
Pirms aptuveni 20 gadiem, kad Santa vēl mācījās skolā, viņa piedalījās apmaiņas projektā ar vācu skolēniem — Latvijā un Vācijā pētīja ezerus un sakopa apkārtni ap tiem. Toreiz Santa apjauta, cik liela ir atšķirība — Latvijā varēja pielasīt atkritumiem pilnus maisus, turpretim Vācijā nācās papīriņus gandrīz vilkt ārā no pašu kabatām, lai kaut ko salasītu.
Daba un bioloģija Santu interesē kopš bērnības, taču viena konkrēta brīža, kad viņa sāka vākt atkritumus, nav. Ejot pastaigā, tas notiek pats no sevis. Arī Santas profesionālā darbība ir saistīta ar vidi, tāpēc atkritumu pacelšana ir neliela daļa no tā, ko viņa dara. Zaļai domāšanai un atkritumu šķirošanai Santas ģimene pievērsās jau laikā, kad tas vēl nebija tik viegli. Viņa uzskata, ka rīdzinieki savās daudzdzīvokļu mājās arī var veidot kompostu, ja vien grib.
Santai atkritumu meklēšana rada azartu — ja pacēlu šo, kā tad nepacelšu nākamo! Tas ir kā ar sēnēm — ieraugi vienu, tātad būs vēl. Kad reiz esi sācis atkritumus pamanīt, acis pašas tos atpazīst, un garām paiet vairs nevar. Gribas iznest katru, bet tas nav iespējams — mežā līdzi nav tik daudz maisiņu un roku. Santa atzīst, ka reizēm pastaigājoties draugs viņai saka: «Sarunājam, ka turpceļā vienkārši ejam, bet atkritumus vācam tikai atpakaļceļā.»
Uz nākotni viņa raugās optimistiski — ir Eiropas Savienības regulas, kas samazina atkritumu iespējamību, uzņēmumi aizvien vairāk domā par ekodizainu, noris dažādas izglītojošas kampaņas. Santa ar organizāciju Zaļā brīvība strādā pie iniciatīvas Tīri labi. Pilsēta bez atkritumiem, kas aicina pilsētas samazināt resursu patēriņu, šķirot atkritumus un citādi pievērsties zaļākam dzīvesveidam. Santa uzskata — atkritumu problēma samazināsies, bet lēmums, ka gribam dzīvot tīrā vidē, jāpieņem mums pašiem.
Interesantākais atradums: apmaiņas programmas laikā Juglas ezera apkārtnē atrada mašīnas vraku.