Jāni Ezerlīci laivošanas azarts pārņēma pirms desmit gadiem, kad kādu dienu upē viņš bija augšpēdus — ar galvu zem ūdens
Kādā dzīves posmā, kad, tēlaini izsakoties, biju mazliet zaudējis fokusu, kādai labvēlīgi noskaņotai un humoru cienošai galvai ienāca prātā ģeniāla doma — iesēdināt mani straujūdens kajakā, lai pavasara palos nolaistos pa Amatu. Pirms tam nebiju īpaši laivojis, laikam tāpēc apātiski piekritu, jo nezināju, kas mani sagaida.
Uzreiz aiz pirmā upes līkuma attapos augšpēdus, t. i., zem ūdens otrādi apgāztā laivā. Ar spējiem rāvieniem mēģināju izrauties, taču kaut kas mani turēja un nelaida ārā. Tos dažus mirkļus, caur rūsgano upes ūdeni vērdamies gaišajās debesīs, es drudžaini, lai neteiktu paniski, apsvēru savu situāciju, līdz beidzot atausa, ka esmu piemirsis atkabināt no laivas savu brunci (sauktu arī par munci vai priekšautu). Atviegloti vilkdams plaušās gaisu, virs ūdens uzniru jau kā cits cilvēks — saniknots un fokusēts. Visu pārējo braucienu pavadīju, ellišķīgi kārpīdamies ar airi, mēģinot savaldīt savu braucamrīku upes vērpetēs, līkumojot starp akmeņiem un iekritušiem kokiem. Lai arī ledainajā ūdenī dabūju nopeldēties vēl dažas reizes, upe mani bija pamodinājusi, un tur vairs nekas nebija grozāms.
Tas bija pirms 10 gadiem. Kopš tā laika esmu krustām šķērsām izbraukājis daudzas Latvijas upes un ezerus, ar labiem panākumiem piedalījies airēšanas maratonos (Gauja XXL, Salacas Mauciens, Gaujas Bāziens). Laivošana ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.
Kas ir aiz tā līkuma?
Dažas lietas mani nebeidz pārsteigt. Piemēram, katru vasaru no jauna izbrīnos, ka Latvijā dzīvo ķirzakas. Tāpat, katru reizi pienākot pie upes mežā, kur visa pārējā daba savu dzīvi vada statiski un lēni, es pārsteigts konstatēju, ka eksistē kaut kas tik dzīvs, kustīgs un mainīgs kā tekošs ūdens.
Pie katra upes līkuma vai tilta man uzreiz rodas nepārvarama vēlēšanās uzzināt, kas atrodas tālāk, caur kādiem citādi nepieejamiem mežiem tā ved. Man patīk mazas upes, kur līkums seko līkumam, kur nošķiebušos koku zari pārkārušies pār ūdeni, kur jāuzmanās no zemūdens akmeņiem un jāseko galvenajai straumei, lai neattaptos uz sēkļa.
Daudzas no tādām potenciāli skaistām upēm diemžēl ir nebraucamas daudzo koku sanesumu un bebru dambju dēļ. Taču ne visas, un tās ir vērts uzmeklēt!
Statistika liecina, ka gandrīz puse no visiem vasaras ūdenstūrisma braucieniem Latvijā notiek Gaujā, posmā starp Valmieru un Murjāņiem. Tas nenoliedzami ir skaists maršruts, taču nebūt ne pārāks par visu citu, lai būtu vērts sēdēt cits citam uz galvas. Man karstā vasaras brīvdienā ir gadījies būt krastā, kad Gauja izskatās pēc satiksmes maģistrāles, kas pilna ar visiem iespējamajiem peldlīdzekļiem kā tādā upes karnevālā. Ziniet, gulēt saulē un pieēsties var arī dārzā vai pie jūras! Kāpēc pilnībā neizbaudīt adrenalīnu un emocijas, ko var sniegt upes straume?
Straumes trajektorijas
Nav iespējams līdz galam izprast un izskaitļot spēkus, kas veido ūdens plūsmu. Pat mācību grāmatās rakstīts, ka šķidrumu kustības jeb hidrodinamikas procesi ir sarežģīta parādība. Viss nemitīgi mainās un atšķiras dažādās vietās un dziļumos. Taču to, ko nav iespējams saprast, reizēm ir iespējams sajust. Līdz ar to arī airēšana un laivas vadīšana ir tāda mazliet maģiska padarīšana, kas jāsajūt ar pirkstu galiem.
Pastāv, protams, zināma pamattehnika. Gatavojoties savam pirmajam airēšanas maratonam, man šķita neiespējami vienā piegājienā noairēt 100 kilometrus, tomēr es to paveicu, apgūstot pareizas airēšanas pamatus.
Taču nevajag nobīties! Tie, kuri jau piedalījušies laivu braucienā, kas bijis ilgāks par vienu vai divām dienām, visticamāk, pazīs sajūtu, kad vienā brīdī prāts sāk «atslēgties» un cilvēka apziņa it kā saplūst ar upes plūdumu. Tas atspoguļojas dažādās spontānās un intuitīvās rīcībās gan ar airi, gan bez tā. Lūk, šī ir tā upes maģija — brīnišķīga sajūta, kuru iespējams piedzīvot Latvijas upēs un paņemt līdzi.
Kad esi apguvis kaut nelielas laivas vadīšanas iemaņas, laivošana kļūst par aizraujošu piedzīvojumu. Bez nopietnākiem treniņiem vai zināmas spītības dienā būs grūti noairēt vairāk par 20—30 kilometriem, taču sākotnēji tas nemaz nav vajadzīgs. Meklēt straumē pareizās trajektorijas starp akmeņiem, atstraumēm un citiem šķēršļiem vairumā Latvijas upju var iemācīties ikviens.
Neesiet kautrīgi! Pieprasiet saviem laivu iznomātājiem, lai viņi jums ne tikai palīdz aizsprādzēt vesti, bet arī parāda, kā kustināt airi tā, lai rokas «nenokrīt» jau pēc 15 minūtēm. Lai parāda, kā upē izskatās galvenā straume, un ideālā gadījumā arī dažus vienkāršākos manevrus. Ja viņi to nevar, tad iesaku citkārt izmantot citas kompānijas pakalpojumus, kam airēšana ir sirdslieta.
Ūdenstūrisma atdzimšana
Kaut arī laivošanas kultūra pie mums patlaban nav labākajā stāvoklī, ūdenstūrisma tradīcijas Latvijā ir senas un bagātas. Zinošu un pieredzējušu airētāju netrūkst, lai arī aktīvākā šīs kopienas daļa ir diezgan šaura un noslēgta. Airēšana Latvijā pagaidām nav kļuvusi par tādu tautas sportu, kā tas ir Skandināvijā vai kaimiņos Igaunijā, kur katru pavasari (šogad pārcelts uz rudeni) Vehandu upes maratonā startējošo laivu skaits jau kuro gadu ir rakstāms ar četriem cipariem. Diezgan iespaidīgs skats.
Arī pie mums katru gadu notiek vairāki kvalitatīvi un aizraujoši pasākumi, kuros airēšanas sporta entuziasti var satikties un salīdzināt savu varēšanu. Airēšanas sacensības Gauja XXL tiek uzskatītas par garāko airēšanas maratonu Eiropā, uz kuru dalībnieki ierodas pat no Polijas, Norvēģijas, Lielbritānijas, Krievijas u. c. valstīm. Savukārt leģendārais Salacas Mauciens katru gadu notiek naktī. Tas ir specifisks, aizraujošs, pat zināmā mērā mistisks brauciens, kurš sākas līdz ar saulrietu pie Burtnieku ezera, tad dalībnieki nozūd Salacas upes līkločos, bruņoti ar visdažādāko kalibru gaismekļiem (kas reizēm tāpat ir bezspēcīgi pret augusta miglas garaiņiem).
Bez šiem ir arī citi, mazāk skarbi vai izaicinoši pasākumi, tomēr kopējais dalībnieku skaits šajos pasākumos parasti mērāms tikai dažos desmitos. Taču, manuprāt, tas ir tikai laika jautājums, līdz airēšanas popularitāte arī pie mums pieaugs līdzīgos apmēros, kā tas noticis ar riteņbraukšanu, taku skriešanu vai distanču slēpošanu. Katrā ziņā iespēju ar to nodarboties netrūkst. Mums pat ir savi laivu ražotāji, olimpiskie atlēti un Aļaskas upju iekarošanas entuziasti!
Tāpēc nepalaižam garām īsto brīdi, sēžamies laivās un dodamies piedzīvojumos! Neaizmirstot, protams, par piesardzību un veselo saprātu. Atpūta uz ūdens tomēr ir saistīta ar zināmu risku. Statistika šajā ziņā nav iepriecinoša, tāpēc vajadzētu paturēt prātā, ka plostošanai ir domāti plosti (tos, starp citu, pie Gaujas var iznomāt lielā klāstā), bet laivas paredzētas laivošanai.
Tiekamies upē!
Laivošanas komplekts: ūdensnecaurlaidīgs maiss drēbēm un jostas soma sīkumiem, siltas drēbes, ūdens pudele, sūklis (palīdz atbrīvoties no laivā ietecējušā ūdens), hermētiska mantu kastīte ar izolācijas lenti, savilcējiem, mitrumizturīgiem sērkociņiem un sejas krēmu pret sauli un vēju, kalorijām bagāta pārtika, uzlādēts telefons — vecs modelis ar pogām, jo ilgāk darbojas baterija un nereti ir labāka zonas uztvere.
Foto — Aija Pole
Brasla
Gaujas labā krasta pieteka, kuras krastos slejas krāšņas smilšakmens sienas. Upe arī vasaras vidū ir labi braucama. Koku sanesumu nav nemaz, un, ja stūrmanim nešķiet grūti vietām izkāpt un pārstumt laivu pāri seklākām vietām, brauciens var būt baudāms. Divu dienu braucienu var sākt no Straupes vai Plāča, taču skaistākais upes posms sākas aiz Braslas ūdenskrātuves aizsprosta. Pēc ietekas Gaujā braucienu var turpināt līdz Siguldai.
Abuls
Interesanta Gaujas pieteka kreisajā krastā. Upe lepojas ar personīgo alus brūzi. Braucienu var sākt no Trikātas tilta vai no Dutkas tilta pār Lisas upi. Ceļā līdz Gaujai jāpārvar divi aizsprosti, viens Trikātā, otrs Brenguļos, abi apnesami pa kreiso pusi. Ūdens līmenis pēc aizsprostiem var būt dažāds, tāpēc jārēķinās ar akmeņainākiem posmiem. Koku sanesumu tikpat kā nav, jo upe tiek regulāri tīrīta. Aiz Brenguļu alus darītavas upe tek cauri biezam mežam ar skaistiem stāvkrastiem. Pēc ietekas Gaujā ceļu var turpināt līdz Valmierai vai Cēsīm.
Gaujas augštece
Lai arī nerimstas strīdi par īsto Gaujas sākuma vietu, pie Taurenes tā jau ir kļuvusi par labi laivojamu upi. Ja pie šosejas tilta vasarā ūdens ir par maz, tad braucienu drošāk sākt no Taurenes ezera. Turpinājumā upe tek cauri bieziem mežiem un plašiem niedru purviem, kur pa šaurām spraugām jāmeklē ceļš no viena dīķa uz nākamo. Tas ir aizraujošs un pirmatnīgs brauciens, kas diemžēl atduras pret bēdīgi slavenajām Gaujas HES. Šeit var likt punktu dienas braucienam, taču uzņēmīgākie var mēģināt atrast ūdeni arī tālāk un priecāties par dažiem nesabojātajiem upes posmiem.
The post Upe ir dzīva! appeared first on IR.lv.