Muzeji ir slēgti, bet to lietotnes, virtuālās ekspozīcijas un videoekskursijas atver durvis uz kultūras bagātībām
Piederu pie tiem laimīgajiem, kuri bērnībā pieradināti doties uz muzejiem. Kad pandēmijas dēļ tas kļuva neiespējami, atjēdzos, ka jūtos nedabūjusi to, ko man vajag kā ēst! Labi, ka sociālajos tīklos sekoju iecienītākajiem muzejiem — tā uzzināju par dažām virtuālām izstādēm.
Tātad mana izvēle lielā mērā bija nejaušības diktēta, bet visu pieejamo var apskatīties Kultūras ministrijas mājaslapā #Ēkultūra. Lūk, ko atklāju, sēžot pie datora!
Beidzot Ziedoņa mājās
Līdz pandēmijai gribēju, bet tā arī nesanāca aizbraukt līdz Imanta Ziedoņa mājai Murjāņos. Tagad, kad muzeja durvis ir slēgtas, caur saiti e-Dzirnakmeņi tieku dzejnieka mājas pagalmā un izstaigāju visas 70. gados celtās mājas sešas istabas.
Virtuālā ekskursija jāsāk ar Evas Ikstenas 2016. gadā veidoto filmu — rodas sajūta, ka sēžu zem ziedošām ābelēm un Ziedonis man stāsta, kā Jāņu rītā atrada vietu savai mājai. Tad ar datora klikšķiem varu klīst pa istabām. Guļbaļķu ēka atgādina etnogrāfisku celtni, un, izlasot tekstus, pie kuriem aizved oranžās norādes, atklāju, ka Ziedonis cēlis un iekārtojis māju no visa tā, kas padomju laikā uzskatīts par bezvērtīgu. Viņš būvēja māju no laukakmeņiem, vētrā nogāztiem kokiem un jumtu lika no Kaņiera ezera niedrēm. Glābjot no iznīcības, Ziedonis savāca ne tikai 20 dzirnakmeņus, podiņkrāsni un divas lielas pūra lādes, bet arī vecu klēti. Plakāti pie sienām un tējkanna uzdzen atmiņas par pašas skolas gadiem. Neatceros, Ziedonis toreiz bija vai nebija «obligātā literatūra», bet viņa Taureņu uzbrukums bija mana apmātība — ar akvareļiem zīmēju ilustrācijas katram dzejolim.
Ziedonamuzejs.lv
Kad slēpās, lai izdzīvotu
28 gadus gandrīz katru dienu esmu braukusi uz Rīgu, bet kopš 16. marta neesmu tur bijusi. Pietrūkst Rīgas. Bet, ieejot Žaņa Lipkes muzeja vietnē, var nokļūt Pagridesriga.lv. Uzklikšķinot uz kartē ierāmētajiem kvadrātiem, atklājas vietas, kur Otrā pasaules kara laikā slēpti ebreji.
Var izvēlēties — lasīt pašam vai paņemt audiogidu ar aktiera Gundara Āboliņa balsi. Sākumā lasu, bet drīz ņemu līdz aktieri, jo viņa balss tomēr atdzīvina stāstus par cilvēkiem, kuri glāba ne tikai ebrejus, bet arī cilvēciskumu.
Tērbatas ielas 56 pagrabā Elvīra Rone un Marija Veniņa slēpa vairākus ebrejus, viņu vidū arī Markusu Krēmeru, kura ģimenē pēc kara piedzima Gidons. Kumerovu ģimene izglāba ogļu maisā no geto iznestu mazu meitenīti, ko slēpa Baložu ielā 10. Ebrejiete Ēva Hofa ar diviem maziem bērniem no Rīgas geto izbēga divas dienas pirms Rumbulas slaktiņa. Viņus slēpa mūks, tēvs Toms, Latvijas pilsonību pieņēmis austriešu aristokrāts. Atgāzenes ielā 8, necilā koka mājā, dzīvoja vācbaltiešu politiķis Pauls Šīmanis. Pie viņa patvērumu rada vēlākā teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane.
Ne tikai Žanis Lipke, katrs no šiem ebreju glābējiem ir piemiņas vērts. Par katru filmu neuztaisīt, bet mēs tās varam veidot savā iztēlē.
Pagridesriga.lv
Pabūt mākslinieku pasaulē
Sociālajos tīklos sekoju Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam un katru dienu tieku apskatīt kādu gleznu. Bet virtuālo izstādi diemžēl neatrodu, nākas iztikt ar videomākslas kolekciju — 12 darbiem. To vidū ir tādi, kurus nesaprotu, bet vairāk ir to, kurus varu skatīties atkal un atkal.
Piemēram, Katrīnas Neiburgas Mazsālītie garie gurķi par dzīvi mežonīgā dabā. Brīžiem sirreāli (Ādams un Ieva izlien no purva, vīrietis lasa grāmatu, līdz krūtīm iegrimis purva lāmā), brīžiem reālistiski, jo — kurš no mums nav pastaigājies pa mežu?
Ievas Epneres Piramīdas četras versijas aizved uz Norvēģijai piederošu salu Špicbergenu, kur dīvainas politiskas vienošanās dēļ ogļu ieguve bija atvēlēta PSRS. Tagad salas iedzīvotāji dzīvo postpadomju realitātē, tālu prom no pasaules kolīzijām, un stāsta, ka jūtas laimīgi. Izbaudu skatīšanos.
Lnmm.lv
Kā vēstures grāmata
Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam ir daudz virtuālo durvju: ekspozīciju digitālās lietotnes, dažādas interaktīvās kartes, Gadsimta fotoarhīvs, ko katrs no mums var papildināt ar personīgā arhīva fotoliecībām, muzejam ir savs YouTube kanāls un ir arī virtuālā izstāde Latvijas gadsimts. Diemžēl ilgi neuzkavējos nevienā no vietām.
Katra no tām ir lielisks informācijas avots un tikpat interesanta kā krāšņi ilustrēta vēstures mācību grāmata. Taču laikā, kad esam telpiski ierobežoti, tā kārojas, lai muzeji iedarbina arī citas mūsu maņas, ne tikai redzi un dzirdi. Muzeja virtuālās ekspozīcijas noteikti ieteiktu izmantot attālinātajās mācībās.
Emuzejs.lnvm.lv
Pamesta un klusa Rundāle
Rundāles pils un tā skaistais dārzs ir nepilnas stundas braucienā no manām mājām, esmu tur bieži bijusi, bet neapnīk. Tāpēc sapriecājos, ka Rundāles pili ir iespējams izstaigāt virtuāli. Taču, skatoties, kā kamera 360 grādu leņķī slīd pa muzeja dārzu un pazīstamajām zālēm pilnīgā klusumā, drīz vien pārņem spocīga sajūta. Redzu tikai dažus sastingušus cilvēkus, izskatās kā manekeni.
Daudzkārt redzēto krāšņumu papildina tūristiem paredzētā sausā informācija. Dzīvajā esmu dzirdējusi muzeja gidus — kāpēc katrs no viņiem nevarētu videotūri papildināt ar kādu stāstu, ko nevar izlasīt stendos? Ja tas ir sarežģīti, vai ekskursiju nevarētu papildināt ar mūziku, kas pilī un tās pagalmā ir skanējusi Senās mūzikas festivālā?
Bijušā muzeja direktora Imanta Lancmaņa lekcijas cilvēki ir klausījušies pārpildītās zālēs. Domāju, ka latviešu kultūras aristokrāts atļautu tās lejupielādēt arī paša izveidotā muzeja mājaslapā, lai tās būtu atrodamas vienuviet. Neviens muzejs nedrīkst palikt sastindzis un stīvs.
Rundale.net vai Latviainside.com
Kadrs no Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna videoinstalācijas Altāris Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā 2006. gada Lieldienās. No Latvijas Nacionālā mākslas muzeja virtuālās kolekcijas
Virtuāla ekskursija pa Imanta Ziedoņa vasaras māju.
Publicitātes foto
The post Prom uz muzejiem appeared first on IR.lv.