No dižķibeles līdz kroņvīrusam
Kad pirms desmit gadiem vienas dziļas krīzes laikā sāka iznākt žurnāls Ir, daudzi prognozēja, ka neizdzīvosim desmit mēnešus.
Tagad svinam savu pirmo apaļo jubileju pavisam citas, tomēr arī lielas un grūti aptveramas krīzes laikā.
Ko nākotne nesīs, nezinām. Ja vadāmies pēc pēdējiem desmit gadiem, varam redzēt, ka tie nebija ne viegli, ne vienmuļi, tomēr labo pārsteigumu bija krietni vairāk, nekā varējām iedomāties 2010. gada aprīlī. Cerēsim, ka pēc nākamajiem desmit gadiem varēsim teikt to pašu.
Dižķibele
Objektīvi vērtējot, 2010. gada aprīļa sākums nebija labākais laiks jauna žurnāla izdošanai.
Vēl ne tuvu nebija pārvarēta pasaules finanšu krīze, kura 2008. gadā pārdūra mežonīgi uzblīdušo Latvijas nekustamo īpašumu burbuli, parāva līdzi lielo Parex banku un piespieda Latvijas valdību vērsties pēc palīdzības pie Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas. Latvija piedzīvoja smagāko ekonomisko kritumu pasaulē — no augstākā līdz zemākajam punktam iekšzemes kopprodukts samazinājās par 25%. 2010. gada pirmajā ceturksnī bezdarbs Latvijā sasniedza 20,7% un Grieķijas parādu krīze jau šūpoja eirozonu. Retais tajā brīdī saredzēja gaismu tuneļa galā.
Tomēr ar nesatricināmi mierīgo Valdi Dombrovski pie valdības stūres Latvija ar cieši savilktu jostu un sakostiem zobiem no šīs bedres izrāpās. Lai gan tikai retais to pamanīja tobrīd, ekonomikas kritums jau 2009. gada beigās bija piebremzēts, un no 2010. gada beigām sākās izaugsme, kura faktiski bez pārtraukumiem turpinājās līdz pat 2020. gada sākumam.
Pēdējos gados katrs ceturksnis nesa jaunus vidējā atalgojuma rekordus un aizvien mazāku bezdarbu.
Tomēr trekno gadu pārmērību atbalsis manāmas vēl šodien. Lietuva, kur nekustamo īpašumu burbulis un līdz ar to arī ekonomiskā krīze bija mazāka, atkopās ātrāk, un tagad labklājībā paspējusi krietni atrauties no Latvijas un nonākt Igaunijas līmenī.
Zatlers atlaiž Saeimu
Par spīti smagajam ekonomiskajam stāvoklim, 2010. gada vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja valdības vadītāja Valda Dombrovska Vienotība. Tā ieguva otro labāko rezultātu vēlēšanās atjaunotās Latvijas vēsturē — 33 vietas Saeimā — un izveidoja koalīciju ar ZZS un Visu Latvijai! / TB/LNNK.
Taču ātri kļuva skaidrs, ka daudzos jautājumos faktiskā teikšana pieder Saskaņas centra, Lemberga ZZS un Šķēles un Šlesera Par labu Latviju veidotajam ēnu vairākumam.
Lai gan Valdis Zatlers 2007. gadā kļuva par prezidentu, tieši pateicoties oligarhiskajām partijām, pēc nonākšanas Rīgas pilī viņš ātri vien saprata, ka šo politbiznesmeņu programma neatbilst valsts interesēm. Tāpēc 2011. gadā prezidenta vēlēšanās viņam nebija izredzes tikt pārvēlētam. Tomēr bikli pakļauties oligarhiem viņš arī nebija gatavs.
26. maijā Saeimas oligarhiskais vairākums noraidīja KNAB lūgumu veikt kratīšanu Šlesera dzīvesvietā. Divas dienas vēlāk Zatlers izdeva slaveno rīkojumu nr. 2 — vienīgo reizi Latvijas vēsturē prezidents izmantoja tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu.
8. jūnijā Rīgā uz AB dambja tūkstošiem cilvēku piedalījās Oligarhu kapusvētkos, 23. jūlijā 94% referenduma dalībnieku nobalsoja par Saeimas atlaišanu, un 17. septembra ārkārtas vēlēšanās jaunizveidotā Zatlera Reformu partija ieguva otro labāko rezultātu ar 22 vietām. ZZS vietu skaits samazinājās no 22 līdz 13, savukārt Par labu Latviju vispār neiekļuva Saeimā, un Šlesera un Šķēles laiks aktīvajā politikā bija beidzies.
Jaunā, 11. Saeima savos pirmajos darbības gados paspēja arī uzlabot politisko sistēmu, tajā skaitā likvidējot aizklātos balsojumus visiem amatiem, izņemot Valsts prezidentu.
Valodas referendums
Pēc 11. Saeimas vēlēšanām Saskaņa bija tik tuvu valdībai kā vēl nekad.
Valdim Dombrovskim kā premjera amata kandidātam bija jāizvēlas, vai valdību veidot kopā ar Saskaņas centru, vai Nacionālo apvienību. Valdis Zatlers, kura uz ātru roku izveidotā Reformu partija bija par divām vietām apsteigusi Vienotību un vēl nebija sākusi izjukt pa vīlēm, pārsteidza visu valsti ar paziņojumu, ka valdībā jāiesaista Saskaņa. «Mūs tikai ar tankiem var piespiest mainīt šo lēmumu,» noskaldīja bijušais prezidents.
Tanki Doma laukumā neparādījās, tomēr lēmums tika mainīts, un Dombrovskis iekļāva valdībā NA.
Sašutis un atriebības kārs, Saskaņas centra līderis Nils Ušakovs izvilka no azotes pildspalvu un steidza parakstīties par politiski marginālu krievvalodīgo radikāļu ierosinātu referendumu par izmaiņām Satversmē, kas padarītu krievu valodu par otro valsts valodu.
Nīkuļojošajai iniciatīvai pēkšņi bija vējš burās, nepieciešamie paraksti tika savākti, un 2012. gada 18. februārī notika referendums.
Tā priekšvakarā daudzi politiķi bija satraukti par rezultātu. Ekonomiskā situācija vēl aizvien nebija viegla — ja nu cilvēki nolemj referendumā sodīt valdošo koalīciju?
Bailes izrādījās ārkārtīgi pārspīlētas un lika brīnīties par šo politiķu izpratni par tautu. Līdzdalība referendumā bija ļoti augsta — 71,1%, un ārzemēs pie vēlēšanu iecirkņiem stāvēja garas rindas. Pret grozījumiem nobalsoja 821 722, «par» bija tikai 273 347.
Tomēr vadošo politiķu izbīli nebija tik viegli izkliedēt. Pēc balsojuma Saeima būtiski ierobežoja pilsoņu iespējas ietekmēt likumdošanu ar referendumu palīdzību un papildināja Satversmi ar preambulu, kurā noteikts, kā pareizi domāt par Latvijas valsts pamatiem. Preambulas izstrāde pievērsa sabiedrības uzmanību tās autoram Egilam Levitam un kļuva par sākumu viņa ceļam uz Valsts prezidenta amatu.
Ušakova ēra
Ar nelielu nobīdi Ir iznākšanas desmit gadi pārklājas ar Nila Ušakova ēru Rīgas domē.
2005. gadā līdz šim pa elektorātu izkaisītās «krievu partijas» tika sasietas Saskaņas centra buntītē, kuras svaigākais zieds bija jaunais, smaidīgais un vismaz šķietami modernais Ušakovs. Rezultātā 2009. gada pašvaldību vēlēšanās SC izcīnīja nebijušu uzvaru Rīgas domes vēlēšanās — 26 no 60 vietām. Kā koalīcijas partneri Ušakovs izvēlējās Maskavai allaž draudzīgo Šleseru. Kad Šlesers pārgāja uz Saeimu, partiju pārņēma Andris Ameriks, pārdēvēja par Gods kalpot Rīgai un kopā ar Ušakovu veidoja varas vertikāli, kura valdīja pār Rīgu gandrīz desmit gadus.
Drīz vien izšķērdības un korupcijas skandāli sāka krāties cits pēc cita, sevišķi saistībā ar neaizberamo melno caurumu pašvaldības uzņēmumā Rīgas Satiksme. Tomēr 2013. gada vēlēšanās SC kopā ar GKR izdevās pat nedaudz uzlabot savu kopējo deputātu skaitu līdz 39, bet 2017. gadā viņu saraksts tikai ar grūtībām ieguva vairāk par 50% balsu.
2019. gada sākumā KNAB jau kļuva par gandrīz vai ikdienas viesi Rīgas domē, un pēc kratīšanām gan pie Ušakova, gan Amerika abi pēkšņi nolēma kandidēt 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās un aizlaidās uz Briseli.
Bez vadoņa stingrā rokas tvēriena izšķīda varas vertikāle, valdošo koalīciju saplosīja cīņa par naudīgiem amatiem, un nespēja nodrošināt domes darbībai nepieciešamo vairākumu februārī noveda pie tās atlaišanas. Ārkārtas vēlēšanu datums tagad atkarīgs no epidēmijas gaitas, bet provizoriski tiek plānots 5. septembrī.
Zolitūdes veikala Maxima katastrofa
Lielākā traģēdija atjaunotās Latvijas vēsturē notika 2013. gada 21. novembra pievakarē, kad Zolitūdes mikrorajona Maxima lielveikalam iebruka jumts un bojā gāja 54 cilvēki.
Diemžēl pat vairāk nekā sešus gadus vēlāk nav sajūtas, ka esam pavirzījušies tuvāk taisnības noskaidrošanai par šo kriminālās nolaidības gadījumu.
Tiesa lietu sāka skatīt tikai 2016. gada martā, un starp deviņiem apsūdzētajiem nebija neviena Maximas un celtniecības uzņēmuma RE&RE augstākā līmeņa vadītāja. Pirmās instances tiesa šā gada februārī par vainīgu atzina tikai vienu cilvēku — būvinženieri Ivaru Sergetu. Kāpēc tiesa tā lēma, būs skaidrs tikai rudenī, kad kļūs zināms sprieduma pilnais teksts. Taču jau tagad tas rada nopietnas pārdomas gan par Latvijas izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu spējām tikt galā ar sarežģītām lietām, gan par celtniecības un citu lielo uzņēmumu ietekmi un atbildību.
Savukārt veikala Maxima traģēdijas politiskās sekas jau sen ir aizmirstas. Katastrofa kļuva par Valda Dombrovska demisijas oficiālo iemeslu 2013. gada 27. novembrī, taču jau toreiz daudzi par šo skaidrojumu šaubījās un uzskatīja, ka pēc SVF programmas sekmīgas noslēgšanas politikas pelēkie kardināli, to skaitā Dombrovska paša partijā, vienkārši gribēja viņu nobīdīt malā, lai radītu iespēju iesaistīt valdībā ZZS.
Karš Ukrainā un 2% aizsardzībai
Kad 2013. gada novembrī Ukrainas prokremliskais prezidents Janukovičs nolēma neparakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, Kijevas centrālo laukumu Maidanu ieņēma tūkstošiem saniknotu protestētāju, kurus nespēja iebiedēt pat desmitiem cilvēku nogalināšana. Nespēdams apspiest protestus ar bruņotu spēku, Janukovičs 2014. gada 22. februārī aizbēga uz Krieviju un atstāja galvaspilsētu proeiropeisko politiķu rokās.
Krievijas prezidents Putins nebija gatavs tik viegli padoties. Jau dienu pēc Janukoviča aizlaišanās «zaļie vīriņi» — Krievijas specdienestu karavīri bez atpazīšanas zīmēm — sāka okupēt Krimu. Aprīlī sakās Krievijas inspirēti nemieri Ukrainas dienvidaustrumu reģionos Doņeckā un Luhanskā, kuri pārauga bruņotā konfliktā starp Ukrainu un spēkiem, kurus vadīja, apbruņoja un ar Krievijas militārajām vienībām atbalstīja Kremlis. Vairāk nekā miljons bijis spiests doties bēgļu gaitās, un tūkstošiem upuru šajā konfliktā miruši — tajā skaitā 298 cilvēki Malaizijas aviolīniju reisā MH17, kuru 2014. gada 17. jūlijā Krievijas raķetes notrieca virs Austrumukrainas. Vienlaikus pār Ukrainu un pasauli vēlās dezinformācijas vilnis, kurš atklāja sociālo tīklu radītās iespējas pārcelt agresiju uz virtuālo telpu. Ukrainas karā gūtā pieredze iedrošināja Krieviju izmantot līdzīgas metodes 2016. gada Brexit referendumā un ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā. Rezultāts — Lielbritānijas balsojums par izstāšanos no ES un Donalda Trampa ievēlēšana — šķiet, pārsteidza pat Kremļa troļļus.
Krievijas uzbrukumi krasi mainīja attieksmi pret aizsardzību un drošību gan Latvijā, gan Eiropā, gan NATO. Latvija beidzot saņēmās pildīt apņemšanos 2% no IKP veltīt aizsardzībai un šo līmeni sasniedza 2018. gadā. Zemessardzē pieteicās liels brīvprātīgo skaits. Eiropai atvērās acis uz Putina režīma radītajām briesmām, un tā ieviesa virkni ekonomisko sankciju. Mobilizējās arī NATO, kas pieņēma lēmumu izvietot sabiedroto spēkus Baltijas valstīs un Polijā, un kopš 2017. gada Ādažos atrodas Kanādas vadīta bataljona lieluma kaujas grupa.
Iestāšanās eiro
Kam tad nebija mīļš lasis un ozols — lata monēta un pieclatu zīme?
Pirms Latvijas oficiālās pārejas uz eiro 2014. gada 1. janvārī aptaujas norādīja uz lielu pieķeršanos latam Latvijas sabiedrībā, un sentiments bija saprotams. Savas valūtas ieviešana 90. gadu sākumā un tās stabilitātes saglabāšana cauri visām ekonomiskajām vētrām bija sasniegums, ar kuru daudzi lepojās, turklāt nauda bija skaista, vienlaikus moderna un latviska.
Tomēr iestāšanās eirozonā bija viens no svarīgākajiem notikumiem Latvijas pēdējo desmit gadu tautsaimniecības vēsturē, kura nozīmi sevišķi varam novērtēt koronavīrusa krīzes laikā. Mums šobrīd nav jāuztraucas par baumām par devalvāciju, kuras lata laikā regulāri uzbangoja, un Eiropas Centrālās bankas politika nozīmē, ka varam justies daudz drošāki par Latvijas iespējām aizņemties krīzes pārvarēšanai vajadzīgo naudu.
Šķiet, arī tauta to ir sapratusi un pie jaunās naudas pieradusi. Jau drīz pēc nomaiņas neviens vairs par eiro nesūdzējās, un, pēc jaunākajām aptaujām, 63% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka valstij eiro nāk par labu, bet 87% vairs nepārrēķina cenas uz veco valūtu — tas ir augstākais rādītājs ES.
Maksātnespējas administratori
Kad Ir žurnāliste Indra Sprance 2012. gadā sāka rakstīt par maksātnespējas administratoru karteļiem un miljoniem vērtajām shēmām, Latvijas juristu aprindās par šo audzēju tieslietu sistēmā runāja tikai čukstus. Visi atzina, ka tā esot milzīga problēma, bet neviens nebija gatavs par to atklāti izteikties. Maksātnespējas administratoru ietekme esot pārāk liela.
Amerikāņiem ir teiciens — saules gaisma ir labākais dezinficējošais līdzeklis. Jo vairāk runāja par veidiem, kā negodīgi maksātnespējas administratori apkrāpj kreditorus gan savās, gan bankrotējušo īpašnieku interesēs, jo vieglāk kļuva ar šo problēmu cīnīties. Likumi ir uzlaboti. Celtas nopietnas apsūdzības pret ietekmīgajiem administratoriem Māri Sprūdu un Aigaru Lūsi, bijušo Nacionālās apvienības ģenerālsekretāru. Pat parasti diezgan inertie tiesneši 2018. gadā izveidoja izmeklēšanas komisiju, lai izvērtētu dažu savu amata brāļu lēmumus maksātnespējas lietās.
Tiesiskums Latvijā vēl ir tālu no pilnības, tomēr aizgājušajos desmit gados redzams, ka lēni, ar grūtībām, tomēr ir iespējams panākt uzlabojumus. Izgaismota problēma ir risināma problēma.
LNB grāmatu ķēde
Ziemas spelgonī vairāk nekā 14 tūkstoši cilvēku piedalījās akcijā Gaismas ceļš — grāmatu draugu ķēde, kurā no rokas rokā nodotās grāmatas ceļoja no Latvijas Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas Krišjāņa Barona ielā uz jauno, augustā atklājamo Gaismaspili Pārdaugavā.
Tas bija tikai viens no spilgtajiem pēdējās desmitgades kultūras notikumiem. 2014. gadā Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. 2016. gadā atklāja rekonstruēto Nacionālo mākslas muzeju, kurš piesaistījis lielu apmeklētāju interesi. 2018. gadā svinējām Latvijas simtgadi un dzīvojām līdzi lieliem, aizkustinošiem Dziesmusvētkiem. Kinonozares uzplaukums sasniedza augstāko punktu 2019. gadā ar rekordlielo filmas Dvēseļu putenis skatītāju skaitu.
Kultūrai šis bijis ražīgs laiks.
Moneyval
Vēl pavisam nesen likās, ka Krišjāņa Kariņa (JV) valdības sarežģītākais uzdevums būs «finanšu sistēmas kapitālais remonts» — netīrās naudas izskaušana no Latvijas banku sektora, lai valsts nenonāktu reputāciju graujošajā un ekonomikai kaitīgajā naudas atmazgātājvalstu pelēkajā sarakstā.
Šī problēma vajājusi Latviju jau kopš 90. gadu sākuma, kad Parex palaida savu bēdīgi slaveno reklāmu «mēs esam tuvāk par Šveici». Pēdējos desmit gados cilpa ap nerezidentus apkalpojošo banku sektoru savilkās aizvien ciešāk. Latvijas bankām citai pēc citas slēdza dolāru korespondējošos kontus ārzemēs. Medijos parādījās ziņas par netīru miljardu izplūšanu caur vietējām bankām. 2018. gada februārī ASV finanšu uzraugs FinCEN Latvijas otro lielāko banku ABLV nosauca par sistemātisku naudas atmazgātāju, un tovasar Eiropas Padomes naudas atmazgāšanas apkarošanas organizācija Moneyval publiskoja skarbu vērtējumu par Latviju, kurā valstij tika uzdots gada laikā šo jomu sakārtot.
Kariņš jau drīz pēc nākšanas amatā to izvirzīja par valdības galveno uzdevumu. Tika nomainīti uzraugi, izsvēpēti «čaulu uzņēmumu» konti, iesaldēti simtiem miljonu aizdomīgas naudas, un visiem par lielu atvieglojumu šā gada februārī pasaules naudas atmazgāšanas apkarošanas organizācija FATF tomēr nolēma neiekļaut Latviju pelēkajā sarakstā. Uzraugi jau sāka runāt par cīņas nākamo posmu, kad pasauli pārņēma pandēmija. Kam tagad ir laiks domāt par naudas atmazgāšanu, ja visu laiku jāmazgā rokas?
Pandēmija
Kad runā par sīku izmaiņu milzīgām sekām, mēdz teikt, ka tauriņa spārna vēziens var izraisīt viesuļvētru otrā pasaules malā.
Ja ticam vienai no koronavīrusa izcelšanās versijām, tad šobrīd vērojam, ka sikspārņa iekrišana zupas bļodā apgriezusi visu pasauli ar kājām gaisā.
Kad janvāra sākumā dzirdējām par kādas nepatīkamas slimības izplatīšanos Uhaņas pilsētā Ķīnā, mēs daudzi noteikti domājām, ka tas mūs neskars tāpat kā agrākie lipīgo slimību draudi — cūku gripa, SARS, MERS, ebola.
Trīs mēnešus vēlāk puse pasaules dzīvo mājas arestā, pasaulē inficēto skaita līknes turpina augt ģeometriskā progresijā, un daudzās valstīs sliktākais vēl tikai priekšā.
Rakstīšanas brīdī šķiet, ka Latvija salīdzinoši veiksmīgi spējusi ierobežot Covid-19 izplatību, bet līdz nosacītai normalitātei vēl tāls ceļš ejams, kaut vai tāpēc, ka mūsu tautsaimniecība nespēs atkopties, kamēr pārējā Eiropā nesāks atcelt ierobežojumus un atjaunoties ekonomika.
Tomēr, kā pēdējās desmitgadēs esam pierādījuši ne reizi vien, mēs esam sīksti. Tiksim cauri arī šai krīzei.
P. S. Notikums, kas nenotika
Jau pirms 11 gadiem — 2009. gada februārī — sāktajā Lemberga prāvā vēl aizvien nav pieņemts pat pirmās instances spriedums.
Pērn ASV sankciju sarakstos iekļautais Aivars Lembergs jau vienpadsmito gadu tiek tiesāts par kukuļņemšanu, kukuļu izspiešanu, naudas atmazgāšanu, dokumentu viltošanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un nepatiesu ziņu norādīšanu deklarācijās.
Foto — LETA, zīmējumi — Ernests Kļaviņš