Pirmskara Latvijas biogrāfisko izziņu krājumā Latvijas darbinieku galerija par Vilhelmu Hjortu teikts: «Kā rūpnieks bauda visplašāko uzticību.» Šo dāņu cilmes Latvijas pilsoni plaši pazina kā laku un sadzīves ķīmijas, bet visvairāk — kā populārā veļas pulvera Borsil ražotāju
No bijušajām Krievu — Baltijas laku fabrikas Wilhelm Hjordt ēkām Rīgas Pārdaugavā, Jelgavas ielā 63, līdz mūsdienām nav saglabājies nekas. Toties, aplūkojot pagājušā gadsimta 30. gadu laikrakstus Jaunākās Ziņas un Brīvā Zeme, jo bieži sastapsities ar slavenā karikatūrista un lipīgo rīmju autora Jāņa Dreslera humoristiskajiem reklāmstāstiņiem Burbuļu mātes prieki un bēdas. Tie amizantā veidā mudināja pilsoņus izmantot tikai Wilhelm Hjordt ražotos veļas mazgāšanas līdzekļus Borsil vai Velba.
Stāsta galvenais varonis Vilhelms Hjorts (vārdu tolaik rakstīja vācu stilā — Hjordts), nebūdams latvietis un drīzāk integrēts Rīgas vācbaltu sabiedriskajā vidē, tomēr tika pārsteidzoši labi vērtēts ulmaņlaiku Latvijā, kas uz nelatviskas cilmes cara laiku uzņēmējiem raudzījās atturīgi. Latvijas valstī Hjorts atrada vienlīdz labu kontaktu gan ar vācbaltiešu, gan latviešu aprindām. Pirmās viņu sauca par «onkuli Villo», otrās cildināja par mērķtiecību, strādīgumu un godīgumu. Abas Hjortu cienīja kā «vecā kaluma» uzņēmēju, kam gods augstāks par «kalkulācijām».
«Onkulim Villo» aizejot, avīze Rīts 1935. gada 29. septembrī nekrologā atzīmēja: «Nelaiķis piederēja pie tiem vecās skolas rūpniekiem un tirgotājiem, kas vairāk paļāvās un ticēja vīra vārdam nekā uz papīra rakstītiem līgumiem un reiz doto vārdu pats svēti turēja.»
Vilhelms Hjorts visu mūžu bija bezpartejisks un vairījās no politikas, tomēr, citējot to pašu nekrologu: «Atzīmējama nelaiķa ticība Latvijas valsts nākotnei: savu karā izpostīto fabriku viņš atjaunoja viens no pirmajiem. Būdams lojāls Latvijas pilsonis, Hjorts politiskā dzīvē neņēma nekādu līdzdalību, piedalīdamies tikai sava aroda u. c. nepolitiskās organizācijās, bet tomēr 15. maija pārmaiņas apsveica tūlīt, atzīdams, ka tikai drošās un lietpratīgās rokas var valsti vest pretīm labākai nākotnei.»
Dāņu asinis
Hjortu dzimtas Baltijas atzaru iedibināja Vilhelma vectēvs, 1782. gadā Kopenhāgenā dzimušais amatnieks un tirgotājs Karls Frīdrihs Hjorts. Kādu apsvērumu dēļ no mācītāja ģimenes nākušais vīrs pameta dzimteni un kad tieši ieceļoja, vēsture klusē. Droši zināms, ka nākamā laku ražotāja tēvs Frīdrihs Aleksandrs Vilhelms Hjorts, dzīves laikā biežāk saukts par Aleksandru Hjortu, pasaulē nāca jau Biržu apkaimē, mūsdienu Lietuvas teritorijā 1823. gadā.
Pārdesmit gadu vēlāk Rīgā savu darbību sāka laku un krāsu tirgotājs Johans Kohs, kurš drīz ķērās arī pie ražošanas. Gadsimtu mijā Zasulaukā, Krūzmuižas (Krūzes) ielā 3, tapa vērā ņemama fabrika J. C. Koch (nesenā pagātnē pazīstamās Vivacolor priekštece). Tā uz vairākiem gadu desmitiem kļuva par Aleksandra Hjorta darbavietu. Sākumā tehnoloģiju meistara, tad tehniskā direktora statusā.
Nebija brīnums, ka 1863. gada 15. (27.) decembrī Rīgā pasaulē nākušais Aleksandra dēls Vilhelms Aleksandrs Arturs Hjorts gāja tēva pēdās. Laku ražošana tolaik skaitījās viens no sarežģītākajiem ķīmiskās rūpniecības procesiem. Katram meistaram bija savas receptūras, kuras turēja lielā noslēpumā. Pieredze bija jāuzkrāj. Vilhelms Hjorts pastrādāja gan Koha fabrikā kopā ar tēvu, gan citos uzņēmumos, līdz sajutās drošs patstāvīgai uzņēmējdarbībai.
1900. gada decembra sākumā avīzes ziņoja, ka Hjorta rīcībā Torņakalnā nonākusi būvuzņēmēja H. Vengemaņa celta laku fabrikas ēka uz tai pieguloša zemes gabala Vecajā Jelgavas ielā 27 (mūsdienās Jelgavas ielā 63). 1901. gada 29. aprīlī fabriku iesvētīja. Ar aizņēmumu un kompanjonu palīdzību tapusī fabrika atklāšanas brīdī bija moderna ražotne ar tvaika dzinēju, labu ventilāciju un tvaika apkuri telpās. Daudzi bija pārsteigti, kad dažus mēnešus vēlāk Hjorta uzņēmums jau piedalījās un saņēma uzslavas Rīgas 700 gadu jubilejas rūpniecības izstādē. Lakas tajā piedāvāja tikai divas fabrikas — pieredzējusī J. C. Koch un jaunizceptais konkurents Wilhelm Hjordt.
Hjorta produkciju varēja novērtēt īpaši būvētā koka paviljonā. Tā elementi bija lakoti ar uzņēmumā ražotām lakām, izceļot tekstūru. Avīžnieki goddevīgi atzīmēja, ka produkts neatpaliekot no Koha ražojumiem, ātri žūst, veido spožāku, gludāku virsmu.
Brieža zīmē
Par fabrikas Wilhelm Hjordt emblēmu kļuva brieža siluets, jo hjort dāniski nozīmē «briedis». Eļļas, spirta lakas, politūras un krāsas ar šo zīmi ātri iekaroja Krievijas impērijas tirgu. Dabiskās un sintētiskās izejvielas — dažādas eļļas un sveķus — uz Torņakalna fabriku veda no Kongo, Zanzibāras, Brazīlijas, Venecuēlas, Ķīnas, Francijas, ASV. Vietējais bija terpentīns, vasks, lineļļas un citi šķīdinātāji.
Pirmais pasaules karš un Rīgas rūpniecības uzņēmumu haotiskā evakuācija 1915. gada vasarā pārvilka svītru daudzu uzņēmēju, arī Hjorta plāniem. Iekārtas demontēja un aizveda uz Krieviju, kur tās neuzstādītas gāja bojā. Fabrikas saimnieks atšķirībā no daudziem citiem nepameta Rīgu, pavadot te visus kara gadus.
1919. gada sākumā Pētera Stučkas lielinieku laikos viņš pat nonāca cietumā, tomēr izdzīvoja. Ražošanas atjaunošana tukšajos korpusos kļuva par pirmo lietu, pie kā ķerties pēc Kārļa Ulmaņa Latvijas pagaidu valdības varas iedibināšanās.
Wilhelm Hjordt fabriku atkārtoti dibināja 1919. gada 1. jūlijā. Jaunas iekārtas iegādājās, ķīlā liekot nekustamos īpašumus. Starp citu, Hjortam vēl 20. gadu sākumā bija jānorēķinās arī par pirmskara kredītiem. Tik plašos apjomos kā agrāk objektīvu iemeslu dēļ ražošanu atjaunot vairs nebija iespējams — Krievijas impērijas tirgus neeksistēja, bet Eiropā 20.—30. gados, īpaši jau pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos, katra valsts iekšējo tirgu nikni sargāja ar muitas barjerām.
Par Wilhelm Hjordt galveno eksporta virzienu kļuva Igaunija un Lietuva. Tajā pašā laikā Latvijas tirgū uzņēmuma pozīcijas bija neapstrīdamas. Ar uzņēmēja intuīciju apveltītais biznesa veterāns vairs neapstājās pie lakām, bet centās pēc iespējas dažādot sortimentu. Īsts veiksmes stāsts bija tolaik modernais «pašmazgājošais veļas pulveris» Borsil. Tas 30. gados neapšaubāmi kļuva par pazīstamāko un pieprasītāko Hjorta ražojumu, kam gan nācās pastāvīgi cīkstīties ar latvieša Mārtiņa Kalniņa uzņēmuma ražojumu Nitra. Vēl 30. gadu vidū pie Hjorta tapa koka laka Latolin (ieteica bērnu mēbelēm) 48 toņos, mēbelēm, automašīnām, laivām domātā bezkrāsas laka Sirius, ādas sēdekļu laka ERA, īpašais pārklājums skolas tāfelēm, aviācijā izmantojamā impregnējošā Emalit un automašīnām paredzētās nitrolakas Sparkol. Vēl bija eļļas krāsa Vita, hidroizolējošā javas piedeva Antihidrat, grīdas vasks Belli.
Vilhelms Hjorts nomira no sirdsslimības 1935. gada 28. septembra rītā 72 gadu vecumā savās mājās Torņakalnā. Viņu apbedīja Rīgas Meža kapos. Iepriekšējā gada 18. novembrī par nopelniem Latvijas rūpniecības attīstīšanā Hjorts vēl paguva saņemt Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiru. Savu firmu «onkulis Villo» veidoja kā ģimenes uzņēmumu (viņam bija četras meitas un viens dēls), tāpēc vadība pārgāja dēla Aleksandra un znota Vilhelma Anskinēviča rokās.
30. gadu otrajā pusē Vilhelms Hjordts turpināja veiksmīgu darbību. 1936. gada beigās uzņēmums emitēja 400 jaunu akciju un pamatkapitālu palielināja no 200 līdz 300 tūkstošiem latu. Firmas peļņa 1937. gadā bija 29 869 lati, bet 1939. gadā jau 39 577 lati. Sava loma tajā noteikti bija minētajai Dreslera «Burbuļmātes» reklāmas kampaņai. Saistībā ar to 1939. gadā izcēlās arī tiesu darbi. Proti, Dreslers, redzēdams sava krietnā darba augļus, pieprasīja lielāku honorāru. Jaunais Hjorts atteica un reklāmas stāstiņus uzticēja literātam Arvīdam Grigulim. Taču Grigulim nepiemita karikatūrista talants, atdarinājumiem nebija efekta, pacēlās autortiesību jautājums. Dreslers iesūdzēja Hjortu tiesā, uzsvērdams, ka apsūdz īpašnieku, ne pašu firmu. Prāva noslēdzās ar izlīgumu, jo bija 1939. gada decembris un pie apvāršņa vīdēja cita mēroga problēmas. Hjortu dzimta, arī Aleksandrs un Vilhelms Anskinēvičs tobrīd jau bija pametuši Latviju, iekļaujoties vācbaltiešu repatriantu vilnī. 7. decembrī akcionāru ārkārtas sapulcē Hjorti izstājās no valdes un viņu vietā ievēlēja, kā toreiz rakstīja, «latviešus». Par valdes priekšsēdētāju kļuva Eduards Rozīte.
Padomju okupācijas vara Vilhelmu Hjordtu nacionalizēja 1940. gada 26. jūlijā. Mainot nosaukumus, laku, krāsu un sadzīves ķīmijas ražotne turpināja pastāvēt arī pēckara gados. Vecos korpusus nojauca 80. gados. Mūsdienās vietā, kur agrāk ražoja Borsil, nu slejas daudzdzīvokļu māju komplekss Torena nami.
Vilhelmu Hjortu (1863—1935) laikabiedri raksturoja kā ļoti sabiedrisku, ar humora izjūtu apveltītu, «mūsu materiālajiem laikiem neierasti dāsnu» personību.
Foto no 20.—30. gadu periodikas
The post «Onkuļa Villo» pulveris appeared first on IR.lv.